Лаборатория виноделия

juridiskais ideālisms. Juridiskais ideālisms un tā cēloņi Juridiskais ideālisms tgp

Содержание статьи

Tiesiskā ideālisma izpausmes formas
Saistītie jēdzieni

juridiskais nihilisms- tiesiskās apziņas forma, kas izpaužas negatīvā vai vienaldzīgā attieksmē pret tiesību normām.

Juridiskais nihilisms var darboties 2 veidos vai formās:

a) teorētiskais(ideoloģisks)

b) Un praktiski.

Pirmajā gadījumā ir teorētisks, konceptuāls tiesību nihilisma pamatojums, kad zinātnieki, filozofi, politologi domā, ka ir svarīgākas vērtības (piemēram, pasaules proletāriešu revolūcija) par tiesībām kopumā un vēl jo vairāk. indivīda tiesības. Otrajā gadījumā šie uzskati un mācības tiek īstenotas praksē, kā rezultātā bieži vien notiek valsts terors pret tās iedzīvotājiem.

Cēloņi:

1) valsts despotiskais raksturs. iestādes;

2) valsts vēsturiskās attīstības iezīme-va;

3) nepilnības likumdošanā, tiesību sistēmā;

4) nepilnīga tiesu un tiesībaizsardzības darbību attīstība.

Taisnība. nihilisms ir izteikts turpmāk veidlapas:

1) apzināta likumu, kā arī nolikuma pārkāpšana (noziegums);

2) masveida tiesību neizpilde un pārkāpšana.normas;

3) prettiesiskās psiholoģijas un noskaņojuma izplatība sabiedrībā; tieša nežēlības un vardarbības propaganda;

4) tā sauktais "likumu karš": tiesību sistēmas izveide. akti, kas ir paralēli likumdošanas sistēmai; konfrontācija starp federālā centra likumdošanu un subjektu likumdošanu;

5) masveida cilvēktiesību un pilsoņu tiesību un brīvību pārkāpumi;

Galvenie cīkstēšanās virzieni ar tiesisko nihilismu valstī :

1) valsts garantē cilvēka un pilsoņa tiesības un brīvības ;

2) tiesiskuma stiprināšana valsts teritorijā-va;

3) valsts galveno un citu likumu varas īstenošana;

4) valsts tiesību sistēmas pilnveide-va;

5) tiesiskās kārtības īstenošana valstī-ve;

7) veic valsts juridisko izglītību.

Juridiskais ideālisms(fetišisms vai romantisms) - juridiskās formas reālo regulējošo iespēju pārspīlējums. Cēloņi: izpratnes trūkums par sabiedrības attīstības likumiem, nezināšana par to, kā sociālie faktori (arī likumi) mijiedarbojas sabiedrībā. Juridiskais ideālisms mūsu valstī nav guvis lielu attīstību.

Galvenie virzieni cīnīties par tiesībām. ideālisms:

1) tiesiskuma režīma stiprināšana valstī;

2) garantējot valsts iedzīvotājiem pasludinātās cilvēka un pilsoņa tiesības un brīvības;

3) normatīvo aktu kvalitātes uzlabošana un to samazināšana;

4) ņemot vērā likumdevējam, pieņemot normatīvos aktus, realitāti un iedzīvotāju dzīves tuvumu;

5) uzticamības un saprātīguma prasībām atbilstoša normatīvā akta ieviešanas mehānisma izveide un izstrāde;

6) juridiskās izglītības īstenošana. Ja tiesiskais nihilisms nozīmē tiesību nenovērtēšanu, tad juridiskais ideālisms nozīmē tā pārvērtēšanu.

Tiesību realizācija- juridisko priekšrakstu īstenošanas process pilsoņu, struktūru, organizāciju, amatpersonu un visu citu sabiedrisko attiecību dalībnieku likumīgās darbībās. Ir 4 galvenās tiesību realizācijas formas (šāda dalījuma pamatā ir subjektu aktivitātes pakāpe tiesību normu īstenošanā):

1) atbilstība (subjekti atturas no prettiesisku darbību veikšanas, citiem vārdiem sakot, ievēro tiesību prasības. normas);

2) izpilde (subjekti pilda savus pienākumus, funkcijas, pilnvaras, tādējādi realizējot attiecīgās tiesības. normas );

3) izmantot (subjekti pēc saviem ieskatiem un vēlmes izmanto viņiem piešķirtās tiesības un iespējas, apmierina likumīgās intereses, īsteno savu juridisko personu);

4) pielietojums (tiesību izmantošanas veids, kas saistīts ar jurisdikcijas institūciju un amatpersonu varas darbībām).

Nepārtrauktība likumā.

Nepārtrauktība likumā- pagātnes vai mūsdienu tiesību sistēmu noteikumu aizgūšana ar kādas valsts tiesību aktiem. Nepārtrauktība- nepieciešams nolieguma nolieguma likuma elements, viens no dialektikas pamatlikumiem. Noliegšanas process ietver 2 nesaraujami saistītas lietas elements:

bet) vecā novecojušā vai mainītajiem nosacījumiem neatbilstošā likvidēšana;

b) vecā pozitīvā, vērtīgā, progresīvai attīstībai nepieciešamā saglabāšana.

Pēctecība ir 2 aspekti: iekšējā un ārējā tiesību piešķiršana. attīstību.

Pēctecības iekšējais aspekts - tā ir saikne starp dažādiem nat attīstības posmiem. tiesības. atsevišķas valsts sistēmas, ārējais aspekts ir uztvere nat. tiesības. ārvalstu tiesību sistēma. pieredze.

Iemesli:

1) sabiedriskās attiecības ;

2) cilvēkam kā galvenajam adresātam ir taisnība. normas;

3) attiecības starp likumu un valsti.

Nepārtrauktības izpausmes likumā:

1) Ar vienādām tiesībām. normas, tiesību nozares dažādās tiesībās. sistēmas.

2) Vienotie juridiskās tehnikas noteikumi (kodi ir sadalīti vispārīgajā un speciālajā daļā).

3) Romiešu tiesību recepcija ir Romas uztvere. tiesības mūsdienu valodā apstākļi daudzās Rietumu valstīs.

4) Tie paši veidi ir pareizi. regulējums - atļauja, aizliegums, pozitīvais pienākums.

5) Tie paši tiesību realizācijas veidi.

6) Starptautiskā tuvināšanās un intrastate tiesības.

7) Cilvēka daba (bioloģija, ģenētika).

Nepārtrauktība, kas tiek ievērota valsts tiesību aktos, ietekmē:

bet) tiesību saturs - šeit ir runa par tiesību normu un tiesību institūciju vispārējo demokrātiski progresīvo saturu ;

b) tiesību forma (Krievijas tiesības darbojas ar gandrīz tādiem pašiem tiesību avotiem kā iepriekšējās un mūsdienu tiesību sistēmas; tādu tiesību avotu nosaukums un juridiskais statuss, piemēram, “likums”, “dekrēts”, “dekrēts”, “dekrēts ”, utt. ., - nevis padomju jurisprudences izgudrojums, bet gan saprātīgs aizguvums no pagātnes);

iekšā) juridisko tehnoloģiju joma. Juridisko tehnoloģiju jomā pēctecība ir visnozīmīgākā. Noteikumi gribas nostiprināšanai likumā, tiesību normu izpausmes un noformējuma formas normatīvajos aktos, daudzas juridiskas konstrukcijas, tiesību jēdzieni un termini ir universāli, t.i. pieņemami lielākajai daļai tiesību sistēmu, ir sabiedrības vispārējās kultūras neatņemama sastāvdaļa. Izskanējušais gan neizslēdz iespēju tos interpretēt citādāk vai piepildīt ar jaunu saturu. Rezultātā daži juridiskie termini saglabā savu agrāko nozīmi (piemēram, "casus", "pieņemšana", "šķīrējtiesnesis", "pieņēmums" utt.), citi tiek lietoti citā nozīmē. Nedaudz cita nozīme tagad tiek piešķirta, piemēram, jēdzienam "alimenti": romieši izmantoja šo terminu, lai apzīmētu nodrošināto pārtiku, mājokli, apģērbu utt.

Tiesību principi.

Tiesību principi - fundamentālie, sākotnējie noteikumi, kas nosaka tiesību ietekmes saturu uz sociālajām attiecībām un kalpo par kritērijiem tās vērtībai tiesību subjektiem. Tiesību principi izsaka un raksturo tiesību kā sabiedrisko attiecību regulētāja svarīgākās iezīmes, tie ir kodols, kas vieno tiesību normas un kas dod zināmu priekšnoteikumu likumdevējām un tiesībaizsardzības institūcijām.

Veidi. Atkarībā no tā apjoma darbības un ietekme uz tiesiskā regulējuma būtību, tiesību principi tiek iedalīti vispārīgajos juridiskajos, starpnozaru un nozaru. Var izdalīt arī atsevišķu tiesību institūciju principus, taču vairumā gadījumu uz tiem attiecas nozaru vai starpnozaru principi.

Vispārējās juridiskās – tie ir tiesību pamatprincipi, galvenie, sākotnējie principi. Tie raksturo likumu kopumā, nevis tās atsevišķu nozari vai iestādi.

Runājot par mūsdienu demokrātisku valstu tiesību principiem, jāmin sekojošais. principi:

1) taisnīguma princips nozīmē taisnīgs no indivīda, sabiedrības, valsts tiesiskā regulējuma viedokļa, taisnīgs sods, taisnīga atlīdzība u.c.;

2) humānisma princips nozīmē, ka likums ir paredzēts, lai aizsargātu, pirmkārt, personu, nosaka un garantē katras personas dabiskās un neatņemamās tiesības un brīvības;

3) tiesību un pienākumu vienotības princips - sabiedrisko attiecību dalībnieku juridisko tiesību un pienākumu organiska saikne un savstarpējā atkarība. Princips prasa ne tikai formālu pilsoņu tiesību un brīvību deklarāciju, bet arī pienākumu uzlikšanu atsevišķiem subjektiem (valstij, citiem pilsoņiem), lai šīs tiesības un brīvības nodrošinātu. Nav pienākumu bez tiesībām, un nav tiesību bez pienākumiem;

4) demokrātijas princips nozīmē, ka tiesībām jābūt demokrātijas īstenošanas faktiskajam rezultātam, tas nozīmē arī iespēju nodrošināšanu iedzīvotāju aktīvai līdzdalībai svarīgāko sabiedrības problēmu risināšanā (referendumu rīkošanā, vēlēšanās);

5) likumības principu nozīmē visu tiesību subjektu - sabiedrības, valsts, amatpersonu, organizāciju, pilsoņu darbību likuma ietvaros un uz likuma pamata;

6) pilsoņu vienlīdzības princips likuma priekšā nostiprinātas Krievijas Federācijas Konstitūcijā kā viens no galvenajiem (Cilvēka un pilsoņa tiesību un brīvību 2. nodaļa, 19. panta 1. punkts). Tas nozīmē, ka jebkāda veida pilsoņu tiesību ierobežošana, pamatojoties uz sociālo, rasu, nacionālo, lingvistisko vai reliģisko piederību, ir aizliegta. Valsts. varas iestādēm jāgarantē pilsoņu tiesību vienlīdzība neatkarīgi no dzimuma, rases, tautības, mantiskā un oficiālā statusa, reliģijas utt.;

7) vainas princips nozīmē, ka likumīgi personai var uzlikt atbildību, ja tā ir vainīga tiesību normas prasību pārkāpšanā

Starpnozaru tiesību principi ir principi, kas nav universāli, bet ir raksturīgi vairākām tiesību nozarēm un pauž vairāku radniecīgu tiesību nozaru iezīmes.

Nozares principi ir raksturīgi noteiktai tiesību nozarei. Tie raksturo atsevišķu tiesību nozari, nosaka tās individuālās iezīmes, kas to atšķir no citām nozarēm. Piemēram, kriminālsoda uzlikšana tikai tiesai (kriminālprocesa princips).

Tiesību funkcijas.

Likuma funkcija- tiesību sociālā mērķa izpausme, noteikts tās ietekmes virziens uz sociālajām attiecībām.

Ir vairāki funkciju veidi:

1) vispārējā sociālā;

2) speciālā juridiskā.

Vispārējās sociālās funkcijas(sakrīt ar valsts funkcijām) - funkcijas, ar kuru palīdzību tiesības izpaužas kā sociālie attiecību regulētāji dažādās sabiedriskās dzīves jomās:

1) politiskā funkcija slēpjas varas attiecību regulēšanā, attiecībās starp sociālajām grupām un nacionālo attiecību regulēšanā .;

2) ekonomisks vērsta uz ekonomisko attiecību uzticamības un godīguma juridisku atbalstu, piemēram, likumā noteikta īpašuma forma;

3) kultūras un vēstures vērsta uz kultūras un garīgo vērtību vākšanu un attīstību;

4) sociālās kontroles funkcija sastāv no tiesību ietekmes uz subjektu uzvedību izpildes ar iedrošināšanas, stimulēšanas, atturēšanas no nelikumīgām darbībām utt. palīdzību;

5) izglītojošs - funkcija, caur kuru ir pārliecība par tiesiskā regulējuma lietderīgu un taisnīgu kārtību;

6) ekoloģisks utt.

Īpašas juridiskās funkcijas- šīs ir funkcijas, ar kurām tiek noteikti sociālo attiecību regulēšanas līdzekļi un metodes:

1) regulatīvā statistikas funkcija izteikts tiesību ietekmē uz sociālajām attiecībām, fiksējot tās atsevišķās tiesību institūcijās (īpašuma tiesības);

2) regulējuma dinamika I izpaužas tiesību ietekmē uz sociālajām attiecībām, formalizējot to kustību tiesisko attiecību formā (rīcībspēja, kompetence) .;

3) aizsargājošs ir vērsta uz nozīmīgāko sabiedrisko attiecību aizsardzību, tiek īstenota, piemērojot īpašas aizsardzības normas, sastāv no sabiedriskās dzīves pozitīvo, likumīgo un negatīvo parādību aizsardzībā, kā arī aizskarto tiesību apspiešanā, novēršanā un atjaunošanā. :

4) kompensācijas - funkcija, ar kuru tiek nodrošināta kaitējuma vai nodarītā kaitējuma atlīdzības nodrošināšana;

5) atjaunojošs kuru mērķis ir atjaunot pārkāptās tiesības vai amatu;

6) ierobežojošs vērsta uz sociāli bīstamas uzvedības ierobežošanu sabiedriskajās attiecībās;

7) sodošs ir sodīt par izdarītajiem pārkāpumiem.

Likums un likums.

Jautājums par tiesību un tiesību attiecībām izraisa daudz strīdu juridiskajā literatūrā. Lai saprastu problēmas būtību, ir jāņem vērā fakts, ka termins "likums" ir diezgan neskaidrs.

Šaurā nozīmē likums ir augstākas jur. vara, pieņemta likumdevēja vai tautas balsojumā, plašā nozīmē - jebkurš tiesību avots. Šīs problēmas kontekstā ar “likumu” jāsaprot visi oficiālie jur. normas (likumi, dekrēti, rezolūcijas, juridiski precedenti, sankcionētas paražas u.c.) Vēlmei identificēt likumu un likumu ir zināms pamats: šajā gadījumā tiesību ietvars ir stingri formalizēts, proti, tikai tas, kas ir paaugstināts likums tiek atzīts par likumu; ārpus likuma nav likuma un nevar būt. Savukārt, ja ar likumu saprotam tikai tiesību normas, tad secinājums par tiesību un tiesību identitāti ir neizbēgams. Ja atzīstam, ka tiesības ietver gan sociālās, gan juridiskas prasības (dabiskās tiesības), gan subjektīvās tiesības, tad likuma un likuma attiecību problēma ir vairāk nekā acīmredzama.

Tādējādi mēs varam noteikt 2 galvenās pieejas:

bet) likums ir valsts radījums. vara un tiesības jāuzskata par visiem oficiālajiem normu avotiem neatkarīgi no to satura (piekritējs Gabriels Feliksovičs Šeršeņevičs);

b) likumam, pat pieņemtam atbilstošā subjekta un atbilstošā procesuālā formā, var nebūt juridiska satura, tas var būt nelikumīgs likums un paust politisko patvaļu. Nevar būt likuma pirms un ārpus tā formas (likuma). Juridiskajam saturam, kas nav paaugstināts līdz likumam, nav izpildes garantijas, kas nozīmē, ka tās nav tiesības šī vārda tiešā nozīmē. Galu galā tas, ko sauc par “dabas tiesībām”, patiesībā ir dabiski sociāls princips, kam būtu jānosaka juridisko priekšrakstu saturs, bet tas nav likums (no mūsdienu priekšstatu viedokļa par tiesību īpašībām).

Patlaban tiesību un tiesību atšķiršanas problēmas būtība ir nevis dabisko tiesību pretstatā pozitīvajām tiesībām, bet gan pašas pozitīvās tiesību satura un formas atbilstības noteikšanā.

1) Ir jānošķir tiesības no likuma. Tiesības (oficiālie normu avoti) ir tiesību izpausmes forma, objektivizācija ārpusē, un tiesības ir šīs formas un satura vienotība (uzvedības noteikumi).

2) Nevar būt likuma pirms un ārpus likuma (tā formas). Forma – likuma dzīvesveids, tā esamība .

3) Likumam var būt nejuridisks saturs, tas no šī viedokļa ir tukša, bezjēdzīga forma - "nejuridiskais likums". (Tiesību vai nejuridiskā satura juridisko saturu nosaka gan pamatojoties uz vispārējiem dabisko tiesību principiem, gan pamatojoties uz konkrētas sabiedrības pastāvēšanas konkrētajiem vēsturiskajiem nosacījumiem.)

4) Tiesību un tiesību nošķīrumam ir liela humānistiska nozīme, jo tiesības šajā gadījumā tiek uzskatītas par tiesību kvalitātes kritēriju, kas nosaka, cik lielā mērā tās atzīst cilvēktiesības, viņa intereses un vajadzības.

Ja juridiskais nihilisms nozīmē tiesību nenovērtēšanu, tad juridiskais ideālisms nozīmē tiesību pārvērtēšanu. Juridiskais ideālisms ir juridiskās formas reālo regulēšanas iespēju pārspīlējums. Galvenie pr.ideālisma cēloņi: 1. sabiedrības attīstības likumu neizpratne. 2. nezināšana par to, kā sociālie faktori (tostarp likumi) mijiedarbojas sabiedrībā. 3. juridiskā nezināšana, neattīstīta un deformēta taisnīguma izjūta, politiskās un juridiskās kultūras trūkums. Juridiskais nihilisms un juridiskais ideālisms, neskatoties uz šķietami pretējiem virzieniem, galu galā saplūst un veido it kā "dubultu" kopējo ļaunumu. Citiem vārdiem sakot, tās ir vienas monētas divas puses. Lai gan ārēji tiesiskais ideālisms ir mazāk pamanāms, šī parādība valstij un sabiedrībai nodara tādu pašu kaitējumu kā tiesiskais nihilisms. Tas ir ārkārtīgi destruktīvs savās sekās. Tas tiek realizēts, kā likums, "vēlāk", kad rezultāts kļūst acīmredzams. Tieši tāpēc, cīnoties ar tiesisko nihilismu, nevajag krist otrā galējībā – legālā fetišisma, voluntārisma, ideālisma. Kopumā idejas par fundamentālu izmaiņu iespējamību sabiedrībā ar senas izcelsmes viedo likumu palīdzību. Pat Platons savos sapņos par ideālu valsti rīkojās no tā. Taču dzīve vienmēr atspēko šos priekšstatus. Praktiski uz likumu nevar likt nerealizējamas cerības, tas nav visvarens. Ir naivi prasīt no tās vairāk, nekā tā noteikti var dot, tai ir jāatvēl vieta un loma, kas izriet no šīs institūcijas objektīvajām iespējām. Nepanesami uzdevumi var tikai apdraudēt tiesības. Tāpēc to nevar paaugstināt līdz absolūtam. Juridiskais ideālisms izraisīja ticības krīzi ievērojamā daļā cilvēku likumdošanas, plašākā nozīmē parlamentārajiem un konstitucionālajiem neatliekamo problēmu risināšanas veidiem, jaunām progresīvām institūcijām. Tiesiskā ideālisma izplatību veicināja arī tas, ka mūsu valstī ilgu laiku valdīja tīri pragmatiska tiesību pieeja (rīks, instruments, līdzeklis, svira utt.). Saskaņā ar to uz likumu tika uzlikts "nepanesams slogs", tika liktas pārāk lielas cerības, kas vēlāk nepiepildījās. Diemžēl arī tagad ir pagātnes mācību recidīvi, bet tagad populisma, nepārdomātu, vieglu izteikumu, programmu, solījumu, šokējošu rāvienu, izlikta optimisma, nepamatotu prognožu, vēstījumu, nejaušības cerību, ticības brīnumam formā, utt. Tāpat kā līdz šim tiek pieņemti likumi, dekrēti, rezolūcijas vai atsevišķas tiesību normas, kas ir acīmredzami nereālas un atspoguļo tikai to autoru vēlmi skriet "lokomotīvei pa priekšu". Tautā iesakņojies uzskats: likums var visu. Un tas neskatoties uz necieņu pret viņu. Šis paradokss vēlreiz parāda, ka tiesiskais nihilisms un tiesiskais ideālisms ir divi vienas parādības poli, kas atspoguļo mūsu pretrunīgo laiku. Ļoti bieži apstiprinās vecā patiesība: likums ir varens, bet vajadzību spēks ir spēcīgāks. Un dzīve diktē savu. Likums, kas neizsaka "vajadzības", papīrs. Valdība ir vāja, tā nevar iekasēt nodokļus, nodrošināt savu likumu izpildi, apturēt noziedzību, aizsargāt pilsoņus. Tas netiek galā ar primāro sabiedriskās dzīves regulatora funkciju kārtību, stabilitāti. Instrukcijas no augšas daudzos gadījumos iekšēji neuztver tie, kam tie ir paredzēti. Šādos apstākļos likumi pastāv it kā paši par sevi un pati dzīve. Valdība ir bezspēcīga, lai likumi darbotos, tāpēc tos vienkārši publicē. Bet likumdevējam nav tiesību sekot parastās apziņas piemēram, ir steidzami jāpieņem tāds un tāds likums; viņam jāskatās tālāk, jāparedz sekas. Juridiskā sevis maldināšana ir bīstama, jo tā rada nepamatotas cerības un iemidzina sabiedrību. Likuma absolutizācija, apveltīšana ar brīnumainām īpašībām ir līdzīga mākslīgi radīta elka pielūgsmei. Rodas jautājums: kas vispirms būtu jādara, lai radītu apstākļus vai pieņemtu likumus? Skaidrs, ka abi. Šo divu principu pretnostatījums ir nepareizs un nepieņemams. Likumdošanas un sociālajiem procesiem jāattīstās sinhroni, tie ir savstarpēji atkarīgi. Tikmēr nereti vērojamas situācijas, kad tiesību normas vai nu skrien pa priekšu, vai tiek pieņemtas "pēc tam". Sen ir teikts: lai nenāktos vilties, nevajag aizrauties. Ir ārkārtīgi svarīgi un nepieciešams pārvarēt gan juridisko nihilismu, gan juridisko ideālismu, kas barojas viens no otra.

tiesiskais nihilisms.

Juridiskais nihilisms (PN) ir sava veida sociālais nihilisms kā vispārējs jēdziens. Tās būtība ir vispārējā negatīvi-negatīvā, necienošā attieksmē pret likumu, likumiem, normatīvo kārtību un no viedokļa. saknes, cēloņi - jur. iedzīvotāju lielākās daļas nezināšana, atpalicība, juridiski sliktas manieres. Viens no galvenajiem punktiem šeit ir augstprātīgi noraidošā, augstprātīgā, piekāpīgi skeptiskā tiesību uztvere, tās vērtējums nevis kā pamata, fundamentālas idejas, bet gan kā sekundāras parādības vispārējā universālo vērtību skalā, kas savukārt raksturo tiesību mērauklu. civilizēta sabiedrība, valsts viņa gars, mentalitāte, sociālās jūtas, paradumi.
Pastāvīgi aizspriedumi, neticība augstajam liktenim, universālums, iespējas un pat likuma nepieciešamība - tāda ir morālā un psiholoģiskā
šīs parādības ģenēze. Šodien PN yavl-Xia krīzes galvenais avots pieauga. sabiedrību. Sociālā spriedze, ekonomiskā. satricinājumi, kādreiz vienotās dzīves telpas sabrukums, varas, morālā un psiholoģiskā konfrontācija. sabiedrības nestabilitāte un daudzas citas lietas ne tikai neveicina PV pārvarēšanu, bet nemitīgi to atražo un vairo. Mūsu valstij vajag ne tikai sociāli ekonomisko un politisko. Stabilizācija, bet arī juridiskā. Turklāt tiesiskā stabilizācija ne mazākā mērā var veicināt situācijas konsolidāciju visās pārējās jomās. 1993. gada Krievijas Federācijas konstitūcija bija tieši paredzēta situācijas normalizēšanai, visu valsts un politisko vienību efektīvas darbības nodrošināšanai. iestādēm. problēma ir iekšā
to, ka referendumā pieņemtajam Krievijas Federācijai ir nepietiekama leģitimitāte un sociāla. bāze, kas apgrūtina uz tās pamata iegūt stabilu pilsoni. miers un harmonija. Uz Krievijas Federāciju tika rakstīts un pieņemts lielā steigā daudzi juristi, politologi, ģenerālis un valsts. skaitļi pat tad pauda nopietnus iebildumus pret ierosināto projektu. Tomēr viņu balsis nebija dzirdamas. Tad pati dzīve apstiprināja šo piezīmju pamatotību un atklāja citus trūkumus un nepilnības. Taču tagad apņēmīgāk tiek izvirzīts jautājums par RF kodeksa grozīšanu, par tā grozīšanu. Turklāt sabiedrībā vēl nav izkliedētas šaubas par tautas nobalsošanas sagatavošanas, rīkošanas un rezultātu summēšanas kārtības likumību, pašu valsts pamatlikuma apstiprināšanas faktu noteiktajā vēlētāju skaitā. Drukā, politisks Aprindās izvērtās dzīva diskusija par nepieciešamību šajā dokumentā veikt vairākus grozījumus un izmaiņas, kas vērstas uz varas pārdali, pārbaužu un līdzsvara mehānikas uzlabošanu. Šis apstāklis ievērojami samazina Krievijas Federācijas morālo autoritāti un reālo spēku. Juridiski ikvienam ir pienākums saskaņā ar to dzīvot. Atsevišķas iedzīvotāju daļas vidū valda dziļš iekšējs konflikts starp nepiekrišanu piedāvātajam projektam un ārējo nepieciešamību ievērot jau pieņemto pamatlikumu. Un tas ir vēl viens juridiskā un morālā nihilisma avots psiholoģiskajam. personības dažādība neļauj viņai izveidot skaidru un aktīvu sociālo. attieksme pret pašreizējo status quo. PN ir sociālais produkts. Relatīvi, tas ir saistīts ar daudziem cēloņiem un sekām. Jo īpaši to veicina tādas mūsdienu realitātes kā visu rangu līderu politiskums un cinisks populisms, pozīciju un ambīciju cīņa, pašcieņa un iedomība. Personiskā līmenī PN darbojas 2 īpašībās: kā prāta stāvoklis, jūtas, noskaņojums un kā darbības veids, uzvedības līnija. Nihilisms rodas arī subjekta neapmierinātības rezultātā ar savu sociālo un juridisko statusu, kas, viņaprāt, nav atbilstošs viņa paša spējām. Kopumā nihilisms parādās teorētiskajā. un praktiski formā. Tas ir atšķirīgs dažādos sabiedrības slāņos un grupās, zināmā mērā ir atkarīgs no tādiem faktoriem kā vecums, dzimums, nacionālā izcelsme, reliģija, oficiālais stāvoklis, izglītība. Ne pēdējie tiesiskā un morālā nihilisma, tiesiskās apziņas deformācijas cēloņi ir nepilnības izmeklēšanas prokuratūrā un tiesā. prakse. Šo trūkumu novēršana ir viens no veidiem, kā veidot augstu sabiedrības tiesisko kultūru, likumības un taisnīguma izjūtu. Juridisko nihilismu veicina arī ētiskais nihilisms - morālo vērtību un tradīciju neievērošana. Tiesiskā nihilisma izpausmes formas. 1. Pirmkārt, tie ir tieši apzināti esošo likumu un citu tiesību aktu pārkāpumi. 2. Plaši izplatīta masveida neievērošana un neievērošana ar likumu. receptes. 3. Likumu karš, pretrunīgu, paralēlu vai pat savstarpēji izslēdzošu tiesību aktu publicēšana, kat. it kā viens otru neitralizē, bezjēdzīgi tērējot savu spēku. 4. Likumības aizstāšana ar politisku, ideoloģisku vai pragmatisku lietderību. 5.Pārstāvības un izpildvaras struktūru konfrontācija visos līmeņos. 6. Nopietns politiskā un tiesiskā nihilisma avots un izpausmes veids ir cilvēktiesību pārkāpums, īpaši tādu kā tiesības uz dzīvību, godu, cieņu, mājokli, īpašumu, drošību. PI novēršanas veidi: *Tiesiskuma stiprināšana valstī (Satversmes, likumu un nolikumu ievērošana no visu valsts struktūru, amatpersonu, pilsoņu puses), *Reāla Satversmes un likumu pārākuma nodrošināšana, *garantējot Satversmes un likumu pārākumu. cilvēka un pilsoņa tiesības un brīvības, *tiesību sistēmas pilnveidošana, * Tiesu un citu tiesībsargājošo institūciju autoritātes paaugstināšana caur to pilnveidošanu un efektivizēšanu, * Tiesiskuma un kārtības nodrošināšana nometnē, * Juridiskā izglītība (veidošana sabiedrības tiesiskās apziņas un juridiskās kultūras attīstība). Galvenās PI apkarošanas metodes: pārliecināšana, iedrošināšana, piespiešana, sodīšana.

71. Jur. Dati. Faktiskais Kompozīcijas.

Ar juridiskiem faktiem zinātnē un praksē tiek saprasti konkrēti sociāli apstākļi (notikumi, darbības), kas saskaņā ar tiesību normām izraisa noteiktu tiesisko seku iestāšanos - tiesisko attiecību rašanos, maiņu vai izbeigšanos. Juridiskā fakta jēdziens apvieno divus pretrunīgus, bet nesaraujami saistītus momentus: tā ir realitātes parādība - notikums vai darbība (materiālais moments), kas, pamatojoties uz tiesību normu norādi, rada noteiktas tiesiskas sekas. (juridiskais moments). Iepriekš minētais ļauj mums ieskicēt šīs koncepcijas galvenās iezīmes. Juridiskie fakti ir apstākļi: Konkrēti, individuāli. Juridiskie fakti ir realitātes parādības, kas pastāv noteiktā telpas un laika punktā. Ja mēs runājam par faktiem-darbībām, tad darbību specifika nozīmē, ka tās veic noteikti subjekti un tām ir noteikts sociāls un juridisks saturs. Juridisko faktu-notikumu specifika izpaužas apstāklī, ka tie notiek noteiktā teritorijā noteiktā laika brīdī. Tiesiskā regulējuma priekšmetā ietvertās informācijas par sociālo attiecību stāvokli nešana. Juridiskie fakti ir tikai tie apstākļi, kas tieši vai netieši ietekmē sabiedrības, valsts, sociālo grupu un indivīda tiesības un intereses. Arī no sociālā viedokļa bezjēdzīgiem notikumiem un darbībām nevar būt juridiska nozīme. Noteiktā veidā izteikts (objektivizēts) ārpusē. Abstrakti jēdzieni, domas, cilvēka iekšējās garīgās dzīves notikumi un līdzīgas parādības nevar būt juridiski fakti. Tajā pašā laikā likumdošanā var ņemt vērā darbību subjektīvo pusi (vainu, motīvu, interesi, mērķi) kā sarežģīta juridiska fakta elementus (sk. tālāk). Stāvoklis noteiktu materiālās pasaules parādību klātbūtnē vai neesamībā. Jāņem vērā, ka juridiska nozīme var būt ne tikai pozitīvām (esošām) parādībām, bet arī tā sauktajiem negatīvajiem faktiem (dienesta pakļautības attiecību, radniecības, citas reģistrētas laulības u.c. neesamība). Likumā tieši vai netieši paredzēts. Daudzi juridiski fakti ir izsmeļoši definēti tiesiskumā. Tiesiskās attiecības rodas, mainās vai izbeidzas noteiktu dzīves apstākļu (faktu) iestāšanās dēļ. Piemēram, iesauktā aktīvajā militārajā dienestā fakts ir pamats iesaucamā stāšanai militārā dienesta tiesiskajās attiecībās; ieskaitīšana rezervē, gluži pretēji, izbeidz šīs tiesiskās attiecības; sasniedzot pilngadību, rodas tiesiskās attiecības, kas ļauj pilsonim piedalīties valsts varas pārstāvniecības orgānu vēlēšanās; Saistībā ar bērna piedzimšanu laulātajiem ir pienākumi par viņa audzināšanu. Juridiskie fakti tiek formulēti tiesību normu hipotēzēs. Citiem vārdiem sakot, juridiski fakti rada attiecības starp subjektiem, pamatojoties uz tiesību normas priekšrakstiem. Juridiskos faktus pēc saiknes ar subjekta individuālo gribu iedala divās grupās: notikumi un darbības. Notikumi ir juridiski fakti, kas notiek neatkarīgi no cilvēku gribas (cilvēka dzimšana vai nāve, pilngadība, dabas parādības). Darbības ir tādi juridiski fakti, kuru rašanās ir atkarīga no cilvēku gribas un apziņas. No likumības viedokļa visas cilvēku darbības tiek iedalītas likumīgās un prettiesiskās (noziegumos). Tiesiskā darbība ir tādi juridiski fakti, kas rada personām likumā paredzēto tiesību un pienākumu rašanos. Savukārt likumīgās darbības iedala tiesību aktos un tiesību aktos. Tiesību akti ir tādas likumīgas darbības, kuras cilvēki speciāli veic, lai noslēgtu noteiktas tiesiskās attiecības. Piemēram, pārdošanas līgums; izmeklētāja lēmums par krimināllietas ierosināšanu; sociālās apdrošināšanas iestādes lēmums par pensijas iecelšanu. Pirmajā gadījumā rodas mantiskās tiesiskās attiecības, otrajā - krimināltiesības, trešajā - pensija. Tiesiskās darbības ir likumīgas darbības, kas nav īpaši vērstas uz tiesisko attiecību rašanos, maiņu vai izbeigšanu, bet rada šādas sekas. Piemēram, kāds pilsonis uzrakstīja vēstuli laikrakstam, lai atrisinātu apkārtnes vides problēmu. Pēc vēstules publicēšanas pilsonis iegūst autortiesības uz šo publikāciju, lai gan viņš, rakstot vēstuli, nav tiecies uz šādu mērķi. Prettiesiskas darbības (noziedzīgi nodarījumi) ir tādi juridiski fakti, kas ir pretrunā (neatbilst) tiesību normu prasībām. Nelikumīga rīcība pārkāpj valstī noteikto likumu un kārtību. Visi nodarījumi ir sadalīti noziegumos un pārkāpumos. Noziegumi ir noziedzīgi nodarījumi. Pārkāpumi ir disciplināri, administratīvi un civiltiesiski. Dažos gadījumos tiesiskās attiecības ir saistītas ar viena juridiska fakta esamību, citos - ar to kombinācijas klātbūtni. Šādu juridisko faktu kopumu jeb sistēmu sauc par juridisko sastāvu. Sociālo attiecību sarežģītība, juridisko faktu attiecības nosaka nepieciešamību pēc veselas juridiskās struktūras kā tiesisko attiecību rašanās pamata. Bieži vien atsevišķs fakts vēl neizraisa subjektīvo tiesību un juridisko pienākumu rašanos konkrētām personām, bet ir tikai priekšnoteikums šādas iespējas rašanās gadījumam, kas kļūs par realitāti citu vai vairāku juridisku faktu klātbūtnē. Kopā tās jau būs nepieciešamais pamats konkrētu tiesisko attiecību rašanās brīdim. Piemēram, lai kļūtu par augstskolas studentu, nepieciešami vairāki juridiski fakti: vidējās izglītības iestādes absolvēšana, sekmīga iestājeksāmenu nokārtošana, uzņemšana konkursa kārtībā pēc rektora rīkojuma. Juridiskajā sastāvā visi juridiskie fakti atrodas savā starpā loģiskā secībā un kopsakarībā. Tikai šādā savstarpēji saistītā formā tie kalpo par pamatu tiesisko attiecību rašanās, maiņas vai izbeigšanās gadījumā. Viena no tām neesamība sagrauj visu tiesisko sastāvu, un līdz ar to tiesiskās attiecības, kam būtu jāseko tam, neiestājas līdz pēdējam likumā paredzētā juridiskā fakta parādīšanās brīdim. Tā kā juridiskam faktam seko tiesiskas attiecības, likumdevējs pieprasa lietas faktisko apstākļu ticamu noskaidrošanu, lai tie būtu balstīti uz neapstrīdamiem pierādījumiem. Priekšrocību nodrošināšanai un pienākumu uzlikšanai tiesību subjektiem vienmēr ir jābūt pamatotai ar lietas materiāliem. Daudzus juridiskus faktus apliecina oficiāli dokumenti: sertifikāti, pases, darba izziņas, diplomi utt. Ja rodas šaubas par konkrēta dokumenta autentiskumu, attiecīgajām valsts iestādēm ir tiesības atkārtoti pārbaudīt, noskaidrot, vai šis fakts tiešām ir noticis vai notiek, vai tā esamību atspēko citi ticamāki pierādījumi, piemēram, ekspertīzes atzinums. par dokumenta viltošanu. Juridiskie fakti prasa to savlaicīgu fiksēšanu. Izlaidumi šajā jautājumā tiek novērsti, pārvarot ievērojamas grūtības, un tāpēc tie ir nevēlami.

Juridiskais ideālisms jeb romantisms ir parādība, kas ir pretēja juridiskajam nihilismam. Tas izpaužas tiesību idealizācijā, tiesību lomas pārvērtēšanā un spējā ieņemt noteicošo lomu cilvēku reālajā uzvedībā, pārliecībā, ka ar likumu palīdzību iespējams atrisināt visas sabiedrības sociālās problēmas.

Kategoriju "Juridiskais ideālisms" zinātniskajā apritē ieviesa profesors N.I. Matuzovs 1994. gadā rakstā "Tiesiskais nihilisms un juridiskais ideālisms kā vienas monētas divas puses". Bet tas nenozīmē, ka šī parādība ir “jauna” un ir raksturīga tikai mūsdienām. Tas radās cilvēces civilizācijas rītausmā un pavada to visā tās attīstības ceļā. Pat Platons uzskatīja, ka ideāli likumi var kļūt par galveno līdzekli ideālas valsts veidošanai, kurā valda gudri valdnieki. Viņš bija pirmais no grieķu domātājiem, kas sniedza sistemātisku pārskatu par sabiedrību un valsti.

Valsts rašanās iemeslu viņš saskatīja vajadzībā cilvēkiem apvienoties, lai veicinātu savu pastāvēšanu. Izstrādājot ideālas valsts jēdzienu, Platons vadījās no atbilstības, kas, viņaprāt, pastāv starp kosmosu kopumā, valsti un individuālo cilvēka dvēseli. Trīs principi valstī - apspriežamais, aizsargājošais un lietišķais, atbilst trīs cilvēka dvēseles principiem - saprātīgam, niknam un iekāres pilniem. Saskaņā ar to valsts veido trīs īpašumus - filozofu-valdnieku, karotāju-aizstāvju un ražotāju (amatniekus un zemniekus).

Pēc Platona domām, valstī var būt trīs galvenās pārvaldes formas - monarhija, aristokrātija un demokrātija, no kurām katra var darboties divos veidos. Leģitīma monarhija ir apgaismota karaļa vara, nelikumīga ir tirānija; nedaudzo un apgaismoto vara - aristokrātija, nedaudzo, kas domā tikai par sevi - oligarhija. Demokrātija, tas ir, visu valdīšana, var būt arī legāla un nelikumīga.

Platona ideālās valsts sabiedrībā valda vidēja labklājība, tiek nosodīta pārmērīga bagātība un nabadzība.

Platona students un kritiķis Aristotelis izstrādāja savu koncepciju par "vidēja" un ideāla valsts izveidi. Neskatoties uz to, ka Aristotelis uzskatīja simts vēsturiskas valsts formas, kas bija atšķirīgas un kurām bija zināmi trūkumi, labākā valsts iekārta, viņaprāt, bija tā, kurā dominēja ne pārāk bagāti un ne pārāk nabagi. Šīs "vidējās" sistēmas elementi ir sastopami visdažādākajos štatos: monarhijās, aristokrātijā, oligarhijā, demokrātijā.

Stāvoklim, pēc Aristoteļa domām, vajadzētu būt tikumības faktiskai īstenošanai, ko viņš saprot kā vidējo harmoniju starp divām galējībām. Tajā pašā laikā viņš uzskata, ka augsta morāle un saprāts ir raksturīgi tikai augstākajai šķirai, amatniekiem, tirgus tirgotājiem un tamlīdzīgiem tiem nav.

Kā ideālu stāvokli Aristotelis iezīmēja tādu, kas ir neiznīcināma autarkija, tas ir, slēgtas vairošanās sistēma ar minimālu atkarību no ārējās vides un ekonomiskā atbalsta sistēma, kas īsteno eudaimonijas augstāko morālo vērtību.

Lielākais Renesanses politiskais filozofs Nikolas Makjavelli uzsver brīvas gribas klātbūtni cilvēkos, kas nosaka viņu rīcību. Taču, viņaprāt, tikai daļa no cilvēka darbības rezultāta ir atkarīga no cilvēka gribas, spējām un enerģijas. Pārējo nosaka veiksme, veiksme, veiksme, kas spēj pacelt cilvēku varas augstumos un otrādi.

N.Makiavelli attaisno suverēna varas diktatorisko būtību, kas, domājams, valdniekam nepieciešama nevis pašas varas, bet gan valsts uzplaukuma dēļ.

Slavenākie ideālās sabiedrības renesanses projekti ir Tomaso Mora "Utopija" un Tomaso Kampanellas "Saules pilsēta".

T. Mors par visu mūsdienu sabiedrības nelaimju avotu uzskata nepareizo sociālo struktūru un valdošo nevaldāmās kaislības. Ideālā stāvoklī viņam nav individuālas brīvības, visi sabiedrības locekļi piedalās darba pasākumos (amatniecībā, lauksaimniecībā, intelektuālajā), pārejot no viena veida darbības uz citu, nav privātīpašuma, un zeltam nav cenas. Netīrāko darbu veic par vergiem pārvērstie noziedznieki, augstākos amatus ieņem no fiziska darba atbrīvoti intelektuāļi.

T. Kampanella attēlo biedrību, kuru vada zinātnieki-priesteri. Trūkst arī privātīpašuma. Turklāt tajā nav nevienas ģimenes, un visi bērni tiek audzināti valsts iestādēs. Katram solāriju biedrības biedram jāstrādā četras stundas dienā.

Vispārinājumam var teikt, ka visām agrīnajām utopiskajām teorijām ir raksturīgs stingrs visu sabiedrības aspektu regulējums un personas tiesību uz privātumu noliegšana, kas šajās ideālajās sabiedrībās ir stingrā tās vadītāju kontrolē, pat attiecības starp dzimumi ir stingri reglamentēti ar likumu.

Krievijā tiesiskais ideālisms komunistiskās ideoloģijas un plānveida ekonomikas uzplaukuma laikā saņēma īpašu attīstību un izplatību tiesiskajā apziņā valsts varas aparāta līmenī. Bija daudz visdažādāko dekrētu, lēmumu, plānu, kas tika pasludināti par "lieliem", "epohāliem", "liktenīgiem" un tika nodoti ar turpmākās attīstības, stiprināšanas, veicināšanas saukļiem utt. Ticība tika iestādīta partijas (PSKP) lomā, gaišākā nākotnē. Tomēr visas šīs ilūzijas agrāk vai vēlāk izkliedēja.

“Perestroikas” un reformu periodi šo parādību neizturēja. Piemēram, tika uzskatīts, ka “sausā likuma” pieņemšanai vajadzēja atbrīvot sabiedrību no tāda netikuma kā dzērums. Tās ieviešanu pēc labākajām komunistiskās ideoloģijas tradīcijām, kas vēl nav pilnībā pārdzīvota, pavadīja milzīgs skaits "atturības biedrību" izveide, plaši reklamētu "prātīgu kāzu" rīkošana un masveida vīna dārzu izciršana. valsts dienvidu reģionos. Rezultātā netikums nekad netika izskausts, savukārt ekonomika cieta milzīgus zaudējumus. Vēl viens spilgts piemērs ir 500 dienu ekonomikas reformu programma, kas paredzēja pāreju no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts uzņēmumu privatizācijas uzsākšanu un pasākumu sistēmu reformu sociālo seku mazināšanai. Rezultātā mēģinājums veikt reformas tik paātrinātā tempā radīja vissmagākās sociālās sekas lielākajai daļai iedzīvotāju.

Tādējādi padomju, “perestroikas” un reformisma laika tiesiskais ideālisms izpaudās pārliecībā, ka, pieņemot noteiktas tiesību normas, īsā laikā var atrisināt dziļi iesakņojušās sabiedrības problēmas.

Tiesiskā ideālisma izpausmes formas

Juridiskajam ideālismam, tāpat kā juridiskajam nihilismam, var būt dažādas izpausmes. Tas var izpausties valsts aparāta ietvaros, tiesību zinātnieku uzskatos, saistībā ar iedzīvotāju tiesībām. Var izšķirt šādas juridiskā ideālisma formas:

a) pilsoņu beznosacījumu pārliecība, ka "pareizie" likumi var ātri mainīt dzīvi;

b) ideālistiska attieksme pret tiesību iespējām no likumdevēju puses. Parasti tas izpaužas tiesību normu veidošanā, neņemot vērā sabiedrībā izveidojušās attiecības, kas apsteidz savu laiku, jo neviens likums nevar darboties, ja tam nav ko regulēt;

c) valsts orgānu un amatpersonu nepareiza izpratne par tiesību normu iespējām, to burtiskā uztvere, to nozīmes pārspīlēšana, neņemot vērā dzīves realitāti, konkrētus apstākļus. Likums nevar paredzēt visas sabiedrības attiecību iezīmes, dzīvesveidu, kas izveidojies tradīciju, paražu, vietējo apstākļu dēļ.

d) tiesību zinātnieku attieksme pret tiesībām, kā pret kaut kādu abstrakciju, izolāciju no realitātes. Tas izpaužas ar to, ka, veidojot tiesību normas, nav ņemti vērā visi vides apstākļi, kuros tas tiks īstenots - ekonomiskie, politiskie un sociālie;

e) reālistiskas pieejas trūkums no likumdevēju puses, veidojot tiesību normas, kad jauna likuma pieņemšana neparedz tā īstenošanas mehānismus.

Federālā izglītības aģentūra

Valsts izglītības iestāde

augstākā profesionālā izglītība

TOMSKAS VALSTS SISTĒMU UNIVERSITĀTE

VADĪBAS UN RADIO ELEKTRONIKA (TUSUR)

Juridiskā fakultāte

Socioloģijas, psiholoģijas un tiesību katedra

kursa darbs par VALSTS UN TIESĪBU TEORiju

TIESISKAIS NIHILISMS UN TIESISKAIS IDEĀLISMS: TEORĒTISKIE ASPEKTI

Izpildīts): 380-a grupas students

Tkačenko Tatjana Nikolajevna

Pārbaudīts: zinātniskais padomnieks

Tomska 2012

Ievads

juridiskais nihilisms

1 Tiesiskā nihilisma jēdziens un tā avoti

2 Tiesiskā nihilisma izpausmes formas

Juridiskais ideālisms

1 Tiesiskā ideālisma jēdziens un avoti

2 Tiesiskā ideālisma izpausmes formas

Tiesiskā ideālisma un juridiskā nihilisma negatīvā ietekme un to pārvarēšanas veidi

Secinājums

Izmantoto tiesību aktu un literatūras saraksts

Ievads

Mūsdienu sabiedrības attīstība ir nesaraujami saistīta ar nepieciešamību attīstīt tiesības kā galveno sociālo attiecību regulētāju un tiesiskas valsts veidošanu.

1993. gada konstitūcija pasludināja Krievijas Federāciju par tiesisku valsti. "Krievijas Federācija - Krievija ir demokrātiska federāla tiesiska valsts ar republikas valdības formu." (Krievijas Federācijas konstitūcija. - Eksmo, K 65 2010. - 32 lpp. (likumi un kodeksi).) Bet šobrīd tas vēl nav kļuvis par praksi, proti, valsts vēl nav tā politiskā vara, kas atzīst beznosacījumu tiesiskums, vienots visiem sabiedrības locekļiem, ņem vērā viņu intereses, nodrošina tiesību un brīvību aizsardzību. Turklāt šī situācija ir raksturīga ne tikai Krievijai, kur tā akūtāk un skaidrāk izpaužas vēl “jaunās” demokrātijas dēļ, tā vienā vai otrā pakāpē izpaužas arī citās valstīs.

Šīs parādības cēloņi ir saistīti, pirmkārt, ar juridiskās kultūras attīstības līmeni sabiedrībā un ar tiesiskās apziņas īpatnībām, kas būtiski ietekmē sabiedriskās dzīves organizāciju.

Būtiskākā un aktuālākā šajā ziņā ir cilvēku attieksmes pret tiesībām problēma, kas dažkārt izpaužas ārkārtīgi pretējas formas. No pozitīvā, kad cilvēks saprot likuma nepieciešamību un nozīmi, līdz negatīvajam, kad cilvēks to pilnībā noraida, uzskatot par nederīgu un nevajadzīgu. Attieksme pret likumu var būt balstīta uz saprātīgu, racionālu pieeju vai emocionālu, kas radusies jebkādu priekšstatu, jūtu vai noskaņojumu ietekmē. Šobrīd visspilgtāk izpaužas cilvēku negatīvā, necienošā un dažkārt pat nievājošā attieksme pret tiesībām, kas noved pie tā, ka likumi tiek ignorēti, netiek pildīti vai pat atklāti pārkāpti. Šo parādību sauc par juridisko nihilismu. Tam ir nopietna ietekme uz plašu iedzīvotāju masu tiesiskās apziņas veidošanos, kas savukārt negatīvi ietekmē ekonomikas un jurisprudences attīstību.

Tiesiskā nihilisma pretstats ir tiesiskais ideālisms, sava veida tiesību iespēju pārvērtēšana, pārmērīgi idealizēta attieksme pret tiesiskajiem līdzekļiem, pārliecība, ka, pieņemot “pareizos” likumus, visas sociālās problēmas sabiedrībā var tikt atrisinātas.

Juridiskais nihilisms un juridiskais ideālisms nāk no tām pašām sabiedrības problēmām – zema politiskās un juridiskās kultūras līmeņa, sagrozītas taisnīguma izjūtas un juridiskās analfabētisma.

Šobrīd tiesiskā nihilisma un ideālisma problēmas, īpaši mūsdienu apstākļu radītās, šobrīd pieejamo pētījumu apjoms nav pilnībā aptvertas. Lielākoties šie pētījumi ir fragmentāri, bez integrētas sistemātiskas pieejas un konkrētu šo parādību izpausmes formu izpētes. Turklāt vairākos jautājumos tiesību zinātnes pārstāvjiem nav vienota viedokļa par šīm parādībām, un dažkārt viņu viedokļi krasi atšķiras.

Kursa darba mērķis ir izskatīt jautājumus par tiesiskā nihilisma un tiesiskā ideālisma jēdzienu, izpētīt to izcelsmi, izpausmes formas un pēc tam noteikt to ietekmi uz sociālo attiecību sistēmu un veidus, kā cīnīties ar šīm tiesību deformācijas formām. apziņa.

Uzdevumi, ko nosaka darba mērķis, ir:

šīs parādības raksturojošo pamatjēdzienu atklāšana un precizēšana;

to izcelsmes analīze;

tiesiskā nihilisma un tiesiskā ideālisma izpausmes formu apsvēršana;

tiesiskā nihilisma un tiesiskā ideālisma attiecību atklāšana;

to negatīvās ietekmes noteikšana un veidi, kā to pārvarēt.

Kursa darbs sastāv no ievada, trīs nodaļām, piecām rindkopām un noslēguma.

1. Tiesiskais nihilisms

.1 Tiesiskā nihilisma jēdziens un tā avoti

Termins "nihilisms" cēlies no latīņu nihil — "nekas" un pauž noliegumu, subjekta (vai subjektu grupas, kas veidojas kādas idejas vai interešu kopienas, šķiras ietekmē) noliegumu pret noteiktiem ideāliem, normas, uzskati, vērtību sistēmas vai visi cilvēka aspekti. Šī ir viena no attieksmes un sociālās uzvedības formām, kuras galvenā ideja ir pilnīga normu, noteikumu, sociālo principu un tradīciju noliegšana.

Nihilisms kā sociālās domas strāva sakņojas tālā pagātnē. Pirmās nihilistiskās idejas par tiesībām izvirzīja konfūcieši Ķīnā. Atšķirībā no klasiskā perioda antīkajiem filozofiem (Platons, Aristotelis), kuri aplūkoja cilvēka izvēles un atbildības problēmas, tādējādi akcentējot likuma un likumu lomu, konfūciāņi pievērsās cilvēka sirdsapziņai, tikumam, filantropijai u.c. . Viņi apgalvoja, ka sabiedrība ir jāpārvalda nevis ar likumiem, bet gan uz morālo institūciju sistēmas pamata.

Šai parādībai veltītajos zinātniskajos darbos norādīts, ka šī tendence visvairāk attīstīta galvenokārt Eiropā un Krievijā 19.-20.gs. Tas ir saistīts ar tādu filozofu vārdiem kā F. Nīče, M. Heidegers, P. Prudhons, F. Jakobi u.c. Jo īpaši F. Nīče kritizēja mūsdienu sabiedrību un tās likumus. Ar nihilismu viņš saprata šai sabiedrībai raksturīgo tradicionālo ideālu neveiksmi, vērtību zaudēšanu, kas noveda pie visas cilvēces pagrimuma un deģenerācijas. “Cilvēce neatspoguļo attīstību uz labo pusi, uz spēcīgāko vai augstāko, kā joprojām tiek uzskatīts. "Progress" ir tikai mūsdienu ideja, citiem vārdiem sakot, nepatiesa ideja. Mūsdienu eiropietis pēc vērtības ir krietni zemāks par renesanses laikmeta eiropieti, progresīvā attīstība noteikti neliecina par vajadzību pēc uzlabojumiem, nostiprināšanās. (Frīdrihs Nīče. Antikristietis. Kristietības nosodījums. OCR: Aleksejs Berdņikovs, #"attaisnot"> Nihilisms asākajā formā izpaužas anarhistu uzskatos - P. Prudhons, M. Stirners, M. Bakuņins, kuru rakstos tūlītēja tiesību un valsts atcelšana tiek uzskatīta par nepieciešamu priekšnoteikumu "indivīda atbrīvošanai". M. Bakuņina un viņa sekotāju negatīvais buržuāzisko tiesību vērtējums attiecās arī uz tiesībām kopumā. "Valsts, ko Dievs nodibināja regulēt, organizēt un vadīt cilvēku sabiedrību, dabiski stāv pāri sabiedrībai, tas ir tās saimnieks, Tam ir savs īpašs prāts, kas paceļas pāri parastajam cilvēka prātam, un īpašs taisnīgums, kas palīdz radīt likumu, kas saglabās valsti - likumu egoisma. , cilvēk! / Sast., tekstu sagatavošana, piezīmes A. I. Volodins, B. M. Šahmatova .- M .: "Padomju Krievija", 1986. (Mākslinieks un publicists . ateista bibliotēka) OCR Bychkov MN #"attaisnot">Juridiskais nihilisms atspoguļojas komunistiskajā ideoloģijā. Viens no tā iemesliem bija apgalvojums par likuma "iznīkšanu" bezvalstnieku sabiedrības organizācijā komunisma laikmetā, par perfektu pabalstu sadales sistēmu "pēc vajadzībām" ar visu sabiedrības locekļu vispārējo vienlīdzību. “Komunisms ir augsti organizēta brīvu un apzinīgu strādnieku sabiedrība, kurā tiks izveidota sociālā pašpārvalde, darbs sabiedrības labā kļūs par visu pirmo vitālo vajadzību, atzītu nepieciešamību, katra spējas tiks izmantotas ar lielākais ieguvums cilvēkiem. "(VI Gromovs, G. A. Vasiļjevs. Jauna ideoloģija. - M.: 1998 # "attaisnot"> Pietiek atgādināt, cik plaši bija kustība organizēt tā sauktās "brīvprātīgās tautas vienības". Šajā sakarā tika iesaistīta sabiedrība cīņai pret noziedzību bija pozitīva ietekme, savukārt citi mēģinājumi aktīvi iejaukties šajā jomā, piemēram, biedru tiesu izveidošana vai noziedznieku glābšana, deva pilnīgi pretēju rezultātu. Iemesls tam bija noziedzības iesaistīšanās. nekompetenti, juridiski analfabēti cilvēki, kuri pilnībā nespēj atrisināt šādas problēmas, mēģinājums aizstāt tiesības ar ideoloģiju. Rezultātā tas izraisīja nihilistiskas attieksmes veidošanos pret tiesībām un likumību.

“Perestroikas” gados mūsu valstī tā dēvētā sociālā nihilisma problēma iezīmējās vēl asāk, kad tika pārvērtēti, pārdomāti un nosodīti daudzi sociālisma laikmetā notikušie vēstures notikumi. No otras puses, reformu kursa īstenošana, dzīvesveida maiņa līdz ar tirgus attiecību iestāšanos izraisīja arī noraidījumu un negatīvu attieksmi dažos iedzīvotāju segmentos. Tas viss nevarēja neietekmēt attieksmi pret likumu, likumiem, valsts institūcijām un varu kopumā.

.2 Tiesiskā nihilisma izpausmes formas

nihilisms juridiskais anarhists

Ir divas juridiskās nihilisma šķirnes jeb formas – teorētiskais (ideoloģiskais) un praktiskais. Pirmais ietver tiesiskā nihilisma teorētisko, konceptuālo pamatojumu, kas izteikts tādu teoriju un doktrīnu radīšanā, kas noliedz vai mazina gan tiesību lomu kopumā, gan indivīda tiesības. Pirmkārt, tiek izvirzītas dažas morālās vērtības (piemēram, konfūciānisms) vai ideoloģiskie postulāti, saskaņā ar kuriem sabiedrība pati spēj atrisināt tai sagaidāmos uzdevumus (piemēram, ar "vispasaules balsošanu" komunistiskā sabiedrībā). Vai arī par galveno mērķi tiek izvirzīts kādas globālas problēmas risinājums (piemēram, komunisma celtniecība vai “indivīda atbrīvošana” pēc M. Bakuņina. Ideoloģijai atbilstoši veidojas idejas, emocijas, uzskati.

Otrajā gadījumā notiek šo uzskatu un mācību praktiskā īstenošana. Tas var izpausties ārkārtīgi neglītās formās - valsts terorā pret savu tautu, kas noved pie daudziem miljoniem iedzīvotāju upuru un rezultātā valdošās elites pārtapšana par noziedzīgu kliķi.

Tiesiskais nihilisms spēj ātri mainīties atbilstoši sabiedrībā notiekošajiem procesiem un pārmaiņām, lai pielāgotos jauniem apstākļiem. Tās konkrētajai izpausmei ir daudz dažādu formu un šķautņu.

To vidū profesors N.I. Matuzovs izceļ visspilgtāko:

a) tieši apzināti esošo likumu un citu noteikumu pārkāpumi, kas veido milzīgu krimināli sodāmu darbību un civilo, administratīvo un disciplināro pārkāpumu klāstu, starp kuriem rupjākais un bīstamākais tiesiskā nihilisma veids ir algotņu noziedzība, izraisot neaprēķināmus fiziskus, materiālus un morāls kaitējums sabiedrībai.

"Īpašumu pārdale, "sākotnējā kapitāla uzkrāšana", "melnais bizness", bagātināšanās par katru cenu, iedzīvotāju lumpenizācija - tas viss, kā likums, notiek ārpus juridiskās jomas ... Devītais noziedzības vilnis draud ar pārņemt visu sabiedrību, apturēt tās demokrātisko attīstību. Vārds "nihilisms" ir pārāk mīksts, lai atspoguļotu visu, kas notiek šajā jomā. Tā ir sava veida transcendence, "džungļu likumi". (Matuzovs N.I., Malko A.V. Valsts un tiesību teorija. - M .: Jurists, 2004, 269 lpp. #"attaisnot">)

b) Plaša likuma prasību neievērošana un nepildīšana, kad subjekti (pilsoņi, amatpersonas, valsts iestādes, sabiedriskās organizācijas) nesaista savu uzvedību ar tiesību normu prasībām, bet cenšas dzīvot un rīkoties saskaņā ar “savu. paši noteikumi”. Tā ir bezspēcības pazīme.

Likumi tiek ignorēti, tie tiek bloķēti un sabotēti. Daudziem likums kļūst par ļoti nosacītu jēdzienu. Vietējās varas iestādes dažkārt neatzīst Krievijas prezidenta dekrētus vai arī tos interpretē savā veidā. Daudzas federālās un reģionālās amatpersonas, veseli kolektīvi un pat federācijas subjekti atsakās ievērot noteiktus likumus, jo viņi, viņuprāt, ir “nepareizi”.

Tas viss ir ārkārtīgi zemas un deformētas apziņas, atbilstošas juridiskās kultūras trūkuma rezultāts, vispārējās vaļības un bezatbildības sekas.

“Pat Romas juristi sludināja: likumiem amorālā valstī nav nozīmes. Viņi arī apgalvoja, ka neaktīvs likums ir sliktāks par neesošu. Krievijā izveidojusies situācija, kad, ignorējot tiesību normas, par ieradumu kļuvusi pati Satversme. (Matuzovs N.I., Malko A.V. Valsts un tiesību teorija. - M .: Jurists, 2004, 269s. #"attaisnot"\u003e c) likumu karš, pretrunīgu, paralēlu vai pat publicēšana

savstarpēji izslēdzoši tiesību akti it kā neitralizē viens otru, vienlaikus zaudējot spēku un kļūstot bezjēdzīgi. Lielā skaitā pieņemtās tiesību normas nesader kopā, ir vāji sinhronizētas, kas izraisa akūtāko konfliktu rašanos.

No otras puses, plašas sociālo attiecību jomas, kurām objektīvi nepieciešams tiesiskais regulējums, tiesību normas neaptver, savukārt atsevišķi sabiedrības dzīves aspekti ir pārsātināti ar regulējumu. Tas viss rada juridisku nekārtību, apjukumu, likumu un varas karu. Likumdošanas sarežģītība dod iespēju varas struktūru un amatpersonu voluntāristiskām darbībām.

d) likumības aizstāšana ar politisko, ideoloģisku vai pragmatisku lietderību, dažādu amatpersonu un struktūru, sabiedrisko grupu un spēku vēlmi realizēt savas intereses ārpus Satversmes ietvariem vai “retajā tiesiskajā telpā”. Tajā pašā laikā lietderība var darboties valsts, reģionālā, vietējā, partijas un pat personiskā formā.

Daudzu augstu amatpersonu prātos valda doma, ka “biznesa dēļ” vai “veselā saprāta dēļ” var atteikties no likuma. Likumīgums bieži tiek pretstatīts tā sauktajam "veselajam saprātam", no kura viens solis līdz patvaļai un juridiskai "iniciatīvai".

e) Konfrontācija visos varas reprezentatīvo un izpildstruktūru līmeņos, personīgās ambīcijas un līderu sāncensība, kurā priekšplānā izvirzījās prestiža vai karjeristiski apsvērumi, ambīcijas, nevis likumpaklausība.

Rezultātā mūsu valstī varas atzari (ķermeņi) pastāvīgi karo un konfrontē viens ar otru kā antipodi. No tā izrietošā varas nelīdzsvarotība ir labvēlīga augsne tiesiskajam nihilismam.

"Slepenās cīņas", kompromitējošu pierādījumu karu, dažādu oligarhu grupu un klanu sadursmju, noziedzības iespiešanās valsts aparātā rezultātā, tiesiskā situācija sabiedrībā saglabājas nestabila.

f) cilvēktiesību pārkāpumi, jo īpaši, piemēram, tiesības uz dzīvību, godu, cieņu, mājokli, īpašumu, drošību.

Vāja indivīda tiesiskā aizsardzība grauj ticību likumam un valsts spēju nodrošināt kārtību un mieru sabiedrībā. Likuma impotence nevar radīt pozitīvu attieksmi pret to, bet izraisa neapmierinātību, aizkaitinājumu un protestu. Cilvēks pārstāj novērtēt un cienīt likumu, jo nesaskata tajā garantu un uzticamu atbalstu, kas pat likumpaklausīgos pilsoņos attīsta nihilismu un neuzticēšanos esošajām institūcijām. Dabisko cilvēktiesību un brīvību atzīšana un konstitucionālā nostiprināšana vēl nav saistīta ar atbilstošiem pasākumiem to nostiprināšanai un īstenošanai. Savu tiesību īstenošanas neiespējamība rada vilšanos, skepsi, atsvešinātību no tām.

g) Tiesiskā nihilisma teorētiskā forma izriet no veciem un jauniem postulātiem, kas saistīti ar labi zināmo marksisma noteikumu par valsti un tiesībām dogmatizāciju un vulgarizāciju, kā arī virkni nepareizu, sagrozītu, idealizētu priekšstatu par valsts tiesisko realitāti ( tiesību nokalšana, tiesiskā regulējuma aizstāšana ar vispārēju normatīvu vai morālu, politikas pārākums pār likumu, vara pār likumu, stingrs ekonomiskais determinisms utt.).

“Tās ir galvenās juridiskā nihilisma izplatības jomas un vienlaikus raksturīgākās izpausmes formas mūsdienās. Ir arī citas tās “dimensijas” un modifikācijas (likumu pieņemšana improvizēti, deklaratīvi un vārdiski likumi, necieņa pret tiesu, departamentālisms, nekontrolēti suverenizācijas un separātisma procesi, tiesību sistēmas nelīdzsvarotība, nekonsekvence pārvaldībā, nemaksāšana, konfliktsituācija. dažādu struktūru pilnvaras un jurisdikcija, visatļautība utt. .d.)”. (Matuzovs N.I., Malko A.V. Valsts un tiesību teorija. - M .: Jurists, 2004, 269s. #"attaisnot"> 2. Juridiskais ideālisms

.1 Tiesiskā ideālisma jēdziens un avoti

Platona ideālās valsts sabiedrībā valda vidēja labklājība, tiek nosodīta pārmērīga bagātība un nabadzība.

N.Makiavelli attaisno suverēna varas diktatorisko būtību, kas, domājams, valdniekam nepieciešama nevis pašas varas, bet gan valsts uzplaukuma dēļ.

Slavenākie ideālās sabiedrības renesanses projekti ir Tomaso Mora "Utopija" un Tomaso Kampanellas "Saules pilsēta".

2.2. Tiesiskā ideālisma izpausmes formas

a) pilsoņu beznosacījumu pārliecība, ka "pareizie" likumi var ātri mainīt dzīvi;

e) reālistiskas pieejas trūkums no likumdevēju puses, veidojot tiesību normas, kad jauna likuma pieņemšana neparedz tā īstenošanas mehānismus.

3. Tiesiskā ideālisma un tiesiskā nihilisma negatīvā ietekme un to pārvarēšanas veidi

Neskatoties uz to, ka tiesiskajam ideālismam un tiesiskajam nihilismam ir pretēji virzieni, abas šīs parādības ir negatīvas un negatīvi ietekmē sabiedrībā notiekošos procesus.

Lai gan tiesiskā ideālisma izpausmes ir mazāk pamanāmas, tomēr nevajadzētu par zemu novērtēt kaitējumu, ko tas nodara sabiedrībai un valstij. Šī parādība, iespējams, ir pat mānīgāka par juridisko nihilismu, jo tās sekas nav redzamas uzreiz, bet parādās pēc ilga laika.

Tātad akla ticība “labajiem” likumiem un līdz ar tiem straujām dzīves pārmaiņām uz labo pusi galu galā rada cilvēkos vilšanos un pēc tam cilvēku neuzticību likumam un valstij kopumā. Neko labu nedod arī tādu tiesību normu radīšana, kuras pēc būtības ir progresīvas, bet apsteidz savu laiku. Tikmēr likumdevēju pārliecība, ka pietiek izstrādāt un pieņemt "gudrus" un "pareizus" likumus, un sabiedrība sāks dzīvot un attīstīties pēc jauniem principiem, noved pie tiesību normu masas rašanās, kuras cenšas aptvert. visas jaunās dzīves jomas. Bet diemžēl likumi vien nevar izmainīt dzīvi vienā dienā. Likumi, kas nedarbojas, var izraisīt tikai ironiju un aizkaitinājumu. Nerealizēto tiesību normu pārbagātība noved pie neticības to iespējām, pie tā, ka likums pārvēršas "tukšā skaņā".

Pārmērīga birokrātija, vēlme ievērot katru likuma burtu, to nozīmes pārspīlēšana no valsts iestāžu un amatpersonu puses uz vispārējās augstās sociālās nevienlīdzības fona veicina kairinājuma pieaugumu pret ierēdņiem un valdību kopumā.

Rezultātā visi šie faktori kopā rada negatīvu, negatīvu attieksmi pret tiesībām un valsts institūcijām kopumā plašās iedzīvotāju masās. Tas ir, tiesiskais ideālisms laika gaitā noved pie pretējas parādības – tiesiskā nihilisma, to savdabīgā veidā "barojot".

Tiesiskais nihilisms jau savā nosaukumā atspoguļo tā būtību - negatīvu, negatīvu, necienošu attieksmi pret likumu, likumiem un normatīvo kārtību. Tiesiskā nihilisma izpausmes pakāpe var atšķirties no vienaldzīgas attieksmes pret likumu, tās acīmredzamas nenovērtēšanas līdz pilnīgam noliegumam, naidīgam, protesta noraidīšanai.

Mūsu valstī pēdējos gados ir radīti daudzi priekšnoteikumi šīs parādības izpausmju attīstībai. Tie caurstrāvo visu sabiedrību, no augstākajiem varas ešeloniem līdz parastajiem pilsoņiem. Nevērība pret likumiem, neticība likuma iespējamībai rada nesodāmības sajūtu, kas izraisa likumpārkāpumu skaita pieaugumu, noziedzības pieaugumu. Varas bezspēcība, tiesiskā nihilisma iespiešanās valsts struktūru vidē, kad pašas varas iestādes cenšas nevis sekot likuma garam un burtam, bet gan koriģēt tiesību normas "uz sevi", izraisa pieaugumu. sociālā spriedze sabiedrībā, kas ir īpaši bīstama.

Tomēr pastāv veidi, kā pārvarēt tiesisko nihilismu un tiesisko ideālismu, lai gan tas ir ilgstošs process, kas ietekmē dažādas sociālo attiecību sfēras. Tam jābūt vērstam ne tikai uz likumdošanas maiņu, bet arī uz objektīviem dzīves apstākļiem. Lai to izdarītu, ir nepieciešams atdzīvināt un apstiprināt cilvēku ticību likumam, rīkojoties šādās jomās:

a) saskaņot visu tiesisko regulējumu gan federālā, gan reģionālā līmenī ar konstitūciju;

b) likvidēt no normatīvajiem aktiem pretrunīgas, savstarpēji izslēdzošas pozīcijas;

c) izstrādājot jaunus likumus, skaidri un līdzsvaroti pieiet to saturam, izvērtējot to saistību, īstenošanas mehānismus un sviras, spēju piemēroties esošajiem apstākļiem, ņemot vērā sabiedrībā izveidojušās attiecības;

d) augsti kvalificētu tiesību jomas speciālistu iesaistīšana likumdošanas darbībās, kā arī jebkuru konkrētu darbības jomu regulējošu tiesību normu izstrādē - profesionālus šīs jomas speciālistus;

e) likumu obligātas izpildes nodrošināšana, pilnveidojot tiesību normu īstenošanas mehānismus, galvenokārt balstoties uz tiesiskajām procedūrām;

f) sabiedrības centienu virziens pilsoņu vispārējās un tiesiskās kultūras, viņu tiesiskās un morālās apziņas līmeņa paaugstināšanā.

Secinājums

Nobeigumā vēlos teikt, ka, lai pārvarētu tādas sabiedriskās apziņas deformācijas formas kā tiesiskais nihilisms un tiesiskais ideālisms , vispirms ir jāizpēta pamatcēloņi, kas kavē normālu tiesisko procesu norisi mūsu valstī un tiesiskuma iedibināšanu. Un pirmajā vietā šeit ir sabiedrības tiesiskās kultūras zemais līmenis, nevērība pret mums mantoto tiesisko kārtību. Mūsdienu tiesību zinātnieki saskata šī līmeņa pieaugumu juridiskās izpratnes veida maiņā.

Viņuprāt, tiesības šobrīd tiek saprastas kā piespiešanas instruments pakļauties varas iestādēm un pauž absolūtu valsts interesi. Tikai mainot tradicionālo tiesiskās izpratnes paradigmu, pārbūvējot sociālās struktūras vērtību un principu sistēmu, virzot tos uz indivīda brīvas autonomijas iemiesojumu, izvirzot priekšplānā joprojām nenovērtēto tiesību "cilvēcisko" saturu. , var virzīties uz likumu un juridisko kultūru.

Un kopā ar viņiem veidot patiesi tiesisku valsti.

Izmantoto normatīvo aktu un literatūras saraksts

1. Krievijas Federācijas konstitūcija. - M.: Eksmo, K 65 2010. - 32 lpp. - (Likumi un kodeksi).

Krievijas Federācijas Civilkodekss (pirmā, otrā, trešā, ceturtā daļa): no 2009. gada 1. februāra. - Novosibirska: Sib. univ. izdevniecība, 2009. - 537 lpp.

Abdulajevs M.I. Valsts un tiesību teorija: mācību grāmata / 2. izd., pielikums. - M.: Finanšu kontrole, 2004. - 410 lpp.

M.A. Bakuņins. "Starptautiskā slepenā sabiedrība cilvēces atbrīvošanai", celies, cilvēk! / Sast., tekstu sagatavošana, piezīmes. A. I. Volodina, B. M. Šahmatova.- M .: "Padomju Krievija", 1986. (Mākslinieks un publicists. Ateistu bibliotēka) OCR Bychkov M. N., http://lib.ru/NICSHE /.txt

Barkhatova E.Ju. Komentārs par Krievijas Federācijas konstitūciju. - M.: "Prospekts", 2010. - 256 lpp.

Batalina V.V. Politisko un juridisko doktrīnu vēsture: apkrāptu lapa. - M.: Labi-grāmata, 2008. - 112 lpp.

Lielā padomju enciklopēdija. - M.: 1969-1978. http://bse.scilib.com/

Vengerovs A.B. Valsts un tiesību teorija: mācību grāmata tiesību augstskolām. 3. izd. - M.: Jurisprudence, - 2000. - P.528

Gračevs M.V. Renesanses filozofija (14-16 gs.): raksts, http://grach-ucheny.ucoz.ru/publ/29_filosofija_vozrozhdenija_14_16_vv/1-1-0-65

Gromovs V.I., Vasiļjevs G.A. Jauna ideoloģija., http://lib.ru/POLITOLOG/new_ideology.txt

Zubanova S.G. Bērnu gultiņa par valsts un tiesību teoriju. - M.: Allel, 2010. - 6 lpp.

Kamiševs E.N., Kamiševa S.E. Valsts un tiesību teorija: mācību grāmata. - Tomska: Tomskas starpuniversitāšu tālmācības centrs, 2004. - 248 lpp.

Kamiševs E.N., Kamiševa S.E. Valsts un tiesību teorija: mācību ceļvedis. - Tomska: Tomskas starpuniversitāšu tālmācības centrs, 2004. - 125 lpp.

Konfūcisms. Tiešsaistes enciklopēdija "Krugosvet", http://www.krugosvet.ru/enc/gumanitarnye_nauki/filosofiya/KONFUTSIANSTVO.html

Lazarevs VV Vispārējā tiesību un valsts teorija: Mācību grāmata. 3. izd., - M .: Jurists, 2001. - 520. gadi.

Livšits R. 3. Tiesību teorija. Mācību grāmata - M.: Izdevniecība BEK, 1994. - 224 lpp.

Makiavelli N. Suverēns: darbi. - M.: CJSC Izdevniecība EKSMO-Press; Harkova: Izdevniecība "Folio", 2001. - 656 lpp. (Sērija "Domu antoloģija").

Matuzovs N.I., Malko A.V. Valsts un tiesību teorija. M .: Jurists, - 2004, - 269. lpp

Milonovs I.V. Komunisms ir cilvēces gaišā nākotne., http://lib.ru/POLITOLOG/milonow.txt

Nīče F. Antikristietis. Nolādēt kristietību. OCR: Aleksejs Berdņikovs, http://lib.ru/NICSHE/antichristianin.txt

Pigolkins A.S., Golovastikova A.N., Dmitriev Yu.A., Saidov A.Kh. /

Ed. A.S. Pigolkins. - M.: Yurayt-Izdat, 2005. - 613 lpp.

Pristenskis V.N. Juridiskais nihilisms: filozofiskās un antropoloģiskās saknes // CREDO NEW: teorētiskais žurnāls. 2005. Nr.1

Rusetska A. Aristoteļa valsts un tiesību doktrīna: raksts, http://rusetskiy.ru/stati/?idnews=29

Tumanovs V.A. Par tiesisko nihilismu // Padomju valsts un tiesības: žurnāls.1989. Nr.10

Ševčuks D.A. Valsts un tiesību teorija: lekciju konspekti. - M.: Eksmo, 2009. - 299 lpp.

Juridiskais ideālisms (juridiskais fetišisms) - pārspīlēta attieksme pret juridiskiem līdzekļiem, tiesību lomas un tā iespēju pārvērtēšana, pārliecība, ka visas sociālās problēmas var atrisināt ar likumu palīdzību.
Juridiskais ideālisms ir tiešs pretstats tiesiskajam nihilismam, tomēr abām šīm kategorijām ir pēc satura līdzīgas negatīvas sekas. Kategoriju "juridiskais ideālisms" zinātniskajā apritē 1994. gadā ieviesa profesors N. I. Matuzovs rakstā "Tiesiskais nihilisms un juridiskais ideālisms kā vienas monētas divas puses"

Saistītie jēdzieni

Juridiskā paraža (Paražu tiesības) ir vēsturiski izveidots tiesību avots un uzvedības norma. Vēlāk to bieži sankcionēja valsts un iekļāva savā tiesību normu sistēmā.

Normatīvistu tiesību skola ir tiesību teorijas un filozofijas virziens, kura pārstāvji tiesības uzskata par vienotu normu sistēmu un cenšas izpētīt šo sistēmu sevī. Šī teorija savu loģiski pilnīgāko formu ieguva 20. gadsimtā. Šīs teorijas pamatlicējs ir G. Kelsens. Kelsens ierosināja uzskatīt tiesības par hierarhisku normu sistēmu, no kurām katrai ir augstāka norma kā realitātes pamats. Galīgais realitātes pamats...

Preses libertārā teorija ir viena no masu komunikācijas normatīvajām teorijām, kuru pirmo reizi aprakstīja F. Zīberts un viņa līdzautori T. Pētersons un V. Šramms 1956. gadā. Teorija balstās uz liberālisma filozofiju, saskaņā ar kuru valsts mērķis ir tās pilsoņu labklājība. Saskaņā ar šo teoriju visiem plašsaziņas līdzekļiem vajadzētu būt privātiem un konkurēt savā starpā Brīvajā tirgū.

Starptautisko attiecību teorija ir disciplīna, kurā starptautiskās attiecības tiek aplūkotas no teorētiskā viedokļa. Šī disciplīna izseko un analizē starptautisko attiecību vispārējos modeļus jēdzienu veidā. Ole Holsti starptautisko attiecību teorijas funkcionēšanu raksturo kā krāsainu saulesbriļļu pāri, kas ļauj cilvēkam ieraudzīt tajās dažādas apkārtējās pasaules krāsas, bet ne visu realitāti. Piemēram, reālists var atstāt novārtā dažus...

Dabiskās tiesības (lat. jus naturale) ir tiesību filozofijas un jurisprudences jēdziens, kas nozīmē neatņemamu principu un tiesību kopumu, kas izriet no cilvēka dabas un ir neatkarīgs no subjektīvā viedokļa. Dabiskās tiesības ir pretstatītas pozitīvajām tiesībām, pirmkārt, kā perfekta ideāla norma - nepilnīga pastāvoša, otrkārt, kā norma, kas izriet no pašas dabas un tāpēc nemainīga - mainīga un atkarīga no cilvēka iedibinājuma.

Kritiskā starptautisko attiecību teorija ir pētnieciska pieeja starptautisko attiecību teorijā, kas veidojās un kļuva ietekmīga 20. gadsimta 70. un 80. gadu mijā un galvenokārt saistīta ar tādu pētnieku vārdiem kā Roberts Kokss un Endrjū Linkleters.

Vairākuma tiesības ir cilvēktiesības, kas izriet no cilvēktiesību pārejas no subjektīvām tiesībām (atzītas indivīda prasības) uz objektīvām tiesībām (sociālajām normām un regulatoriem).

Minarhisms (angļu minarhisms; no latīņu valodas minimus - mazākais + cits grieķu ἄρχη - sākums, spēks) - doktrīna, ka valsts funkcijām un pilnvarām jābūt minimālām, aprobežojas ar katra pilsoņa vai personas, kas uzturas teritorijā, brīvības un īpašuma aizsardzību. valsts. Minarhisms kopā ar anarhokapitālismu ir viena no divām libertārās politiskās filozofijas nozarēm. Atšķirībā no anarhokapitālistiem minarhisti uzskata, ka nodokļu uzlikšana ir pieņemama, ja vien nodokļu...

Valsts rašanās teorijas ir teorijas, kas izskaidro izmaiņu nozīmi un būtību, valsts rašanās nosacījumus un cēloņus. Iekļauts valsts un tiesību teorijas mācību priekšmetā.

Publiskās tiesības - tiesību nozaru kopums, kas regulē attiecības, kas saistītas ar vispārējo (sabiedrisko) vai nacionālo interešu nodrošināšanu. Publiskajās tiesiskajās attiecībās puses darbojas kā juridiski nevienlīdzīgas. Viena no šīm pusēm vienmēr ir valsts vai tās iestāde (amatpersona), kas apveltīta ar autoritāti; publisko tiesību jomā attiecības tiek regulētas tikai no viena centra, kas ir valsts vara. Pušu uzvedība...

Denisa Makvila normatīvās masu mediju teorijas ir Denisa Makvila masu komunikācijas teorijas, kuras sauc par "normatīvām". Viņi nodarbojas ar idejām par to, kā medijiem jādarbojas vai kas no viņiem tiek gaidīts. Teorijas apraksta, kādas lomas ideālā gadījumā būtu jāuzņemas medijiem. Denisa Makvila teorijas iesaka ideālu praktisku darbību. Viņi prognozē "ideālus variantus" šādu darbību sekām. Teoriju pamatā nav empīrisks novērojums...

Taisnīgums ir pienākuma jēdziens, kas satur prasību pēc rīcības un atmaksas atbilstības: jo īpaši tiesību un pienākumu, darba un atalgojuma, nopelnu un to atzīšanas, noziegumu un sodīšanas atbilstība, dažādu sociālo slāņu lomas atbilstība. , grupas un indivīdi sabiedrībā un to sociālā pozīcija tajā. Ekonomikā prasība pēc pilsoņu vienlīdzības ierobežota resursa sadalē. Pienācīgas korespondences trūkums starp šīm struktūrām tiek vērtēts kā netaisnība...

Libertāri-juridiskā tiesību un valsts teorija (līdzvērtīgi: libertārā tiesību un valsts teorija; libertārā tiesību teorija) - tiesību un valsts izpratnes jēdziens, ko 70.-90. gados izstrādāja Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Vladiks Sumbatovičs Nersesjans. XX gadsimts, kas ir neatkarīgs Krievijas tiesību filozofijas virziens, kas konkurē ar citiem Krievijas tiesību izpratnes veidiem (pozitīvisma tiesību teorija visos tās variantos, dabisko tiesību virziens un citi). Kļuva...

Republikāņu liberālisms ir teorētiska pieeja liberālās starptautisko attiecību teorijas skolas ietvaros, kas skaidro dažādu sociālo grupu un to preferenču ietekmi uz valsts uzvedību starptautiskajā arēnā.

Atbildība ir attiecības starp personas atkarību no kaut kā (no kaut kā cita), ko viņš (retrospektīvi vai perspektīvi) uztver kā noteicošo pamatu lēmumu pieņemšanai un darbību veikšanai, kas tieši vai netieši ir vērsti uz kaut kā cita saglabāšanu vai veicināšanu. Atbildības objekts var būt citas personas, t.sk. nākamās paaudzes, kopienas, kā arī dzīvnieki, vide, materiālās, sociālās un garīgās vērtības u.c.

Politika (sengrieķu πολιτική “valsts darbība”) ir jēdziens, kas ietver valsts iestāžu un valsts pārvaldes darbību, kā arī sabiedriskās dzīves jautājumus un notikumus, kas saistīti ar valsts darbību. Politikas zinātniskā izpēte tiek veikta politikas zinātnes ietvaros.

Tiesiskā ietekme - tiesību ietekmes process uz sabiedrisko dzīvi, cilvēku apziņu un uzvedību gan ar juridisku, gan nelegālu līdzekļu palīdzību.

Neziņas plīvurs ir domu eksperiments par sociālā taisnīguma tēmu, ko izdomājis amerikāņu filozofs un politologs Džons Rolss. Sākotnējā situācijā, kad joprojām nav sabiedrības, bet ir tikai indivīdi, ir jāvienojas par abpusēji izdevīgas sadarbības pamatiem. Līgumslēdzējām personām jābūt objektīvām, tāpēc tām liegtas zināšanas par savu sociālo stāvokli, šķiru, garīgajām spējām un citām personiskajām īpašībām, kas nodrošina ...

Reālisms ir viens no vadošajiem virzieniem mūsdienu normatīvajā politikas teorijā, kas apvieno autorus, kuri iebilst pret politiskās filozofijas problēmu reducēšanu (plašā nozīmē) uz morāles problēmām. Izplatīta vieta starp teorētiķiem, kuri pieturas pie politiskā reālisma programmas, ir uzskats, ka tā sauktais “augstais liberālisms”, kas gadu desmitiem dominējis politikas teorijā, postulē politikas relatīvās nozīmes samazināšanos, tās pakārtotību...

Konstitucionālā ekonomika ir zinātniski praktisks virziens ekonomikas un konstitucionālisma krustpunktā, kas apraksta un analizē juridisko un ekonomisko faktoru savstarpējo ietekmi, pieņemot valdības lēmumus, kas skar Satversmē garantētās ekonomiskās un sociālās tiesības, kā arī attiecības starp konstitucionālisma jautājumiem. Satversmes piemērošanas problēmas ar ekonomikas struktūru un funkcionēšanu.

Valsts un tiesību teorija ir fundamentāla tiesību zinātne, kas pēta valsts un tiesību rašanās, attīstības un funkcionēšanas būtību, vispārīgākos modeļus un tendences to pastāvīgā mijiedarbībā, kā arī veido visām tiesību zinātnēm kopīgus jēdzienus un kategorijas. . Bez tās asimilācijas ir problemātiski izprast specifiskākas, empīriskās zināšanas par valsti un tiesībām, ko izmanto galvenās tiesību zinātnes.

Gribas autonomija - tradicionālajā starptautisko privāttiesību izpratnē institūcija, saskaņā ar kuru darījuma puses, kurām ir tiesiska saikne ar dažādu valstu tiesisko kārtību, var pēc saviem ieskatiem izvēlēties likumu, kas regulēs to attiecības un tiks piemērotas. paši vai tiesu iestāde vai citas kompetentas iestādes šim darījumam (latīņu lex voluntatis).

Demokrātijas teorija ir aprakstošu, analītisko un normatīvo apgalvojumu un pieņēmumu kopums, kas koncentrējas uz demokrātijas pamatiem un demokrātiskām institūcijām. Mūsdienu demokrātijas teorijā ir trīs galvenie virzieni: fenomenoloģiskais, skaidrojošais un normatīvais. Fenomenoloģiskā teorija apraksta un klasificē esošās demokrātiskās sistēmas. Skaidrojošā teorija mēģina noskaidrot, kura vēlmēm ir nozīme demokrātijā, kam vajadzētu būt...

Tiesību apiešana ir daudzšķautņains, daudzvērtīgs un sarežģīts speciāls tiesību jēdziens, kas radies Senās Romas tiesībās un saglabājies līdz mūsdienām kā tiesību rudiments. Viens no nedaudzajiem specifiskajiem juridiskajiem jēdzieniem ar "gumijas" raksturu, savukārt atšķirībā no dažiem līdzīgiem jēdzieniem tas tiek plaši izmantots žurnālistikā un ikdienas valodā. Ņemot vērā dažādās teorijas par “likuma apiešanu”, to var interpretēt dažādi.

Libertārisms (angļu libertarianism; no latīņu valodas libertas — "brīvība") ir politisko filozofiju un kustību kopums, kas atbalsta brīvību kā pamatprincipu. Libertārieši cenšas maksimāli palielināt politisko brīvību un autonomiju, uzsverot izvēles brīvību, brīvprātīgu biedrošanos, individuālu spriedumu un tiesības uz īpašumu.

Nacionālais parauglikums par tolerances attīstību ir Eiropas Iecietības un izlīguma padomes (ECTR) ekspertu grupas sagatavots dokuments, kas tiesiski regulē tiesiskās attiecības tādā jomā kā tolerance Eiropas valstīs.

Demokrātija (sengrieķu δημοκρατία "demokrātija" no δῆμος "cilvēki" + κράτος "vara") ir politisks režīms, kas balstīts uz kolektīvo lēmumu pieņemšanas metodi ar būtisku procesa dalībnieku ietekmi uz procesa posmu vai uz iznākumu. Lai gan šī metode ir piemērojama jebkurai sociālajai struktūrai, šodien tās svarīgākais pielietojums ir valsts, jo tai ir liela vara. Šajā gadījumā demokrātijas definīcija parasti tiek sašaurināta līdz politiskam režīmam, kurā...

Imperatīvu teorija (vācu: Imperativentheorie) ir viena no nozīmīgākajām formālistiskajām teorijām vācu jurisprudencē, kas radusies Vācijā 19. gadsimta beigās. Vispilnīgāk tas pirmo reizi formulēts Augusta Tona darbā "Rechtsnorm und subjektives Recht" (Tiesību norma un subjektīvās tiesības), kas publicēts 1878. gadā.

Vienlīdzība likuma priekšā, vienlīdzība ir demokrātijas un klasiskā liberālisma svarīgākais princips, saskaņā ar kuru likuma priekšā ir vienlīdzīgi visi pilsoņi neatkarīgi no viņu rases, tautības, dzimuma, dzīvesvietas, stāvokļa sabiedrībā, reliģiskās un politiskās pārliecības. Šī principa pārkāpšanu sauc par diskrimināciju.

Juridiskā saime ir viens no centrālajiem salīdzinošo tiesību jēdzieniem; pārstāv vairāk vai mazāk plašu nacionālo tiesību sistēmu kopumu, ko vieno kopīgs tiesību avots, pamatjēdzieni, tiesību struktūra un vēsturiskais veidošanās ceļš.

Politiskā brīvība ir dabiska, no personas un sociālajām kopienām neatņemama īpašība, kas izpaužas kā iejaukšanās personas suverenitātē, lai mijiedarbotos ar politisko sistēmu ar piespiešanas vai agresijas palīdzību. Politiskās tiesības un brīvības būtiski atšķiras no personiskajām, sociālajām, ekonomiskajām un citām tiesībām un brīvībām ar to, ka parasti tās ir cieši saistītas ar piederību attiecīgās valsts pilsonībai.