LaParfumerie. Labākais parfimērijas forums Krievijā!: Toms Fords un Ričards Baklijs Stāsts par vienu braucienu liftā. Toms Fords un Ričards Baklijs – uz visiem laikiem Toms Fords un viņa vīrs Ričards Baklijs

Rīt, 8. decembrī, Krievijā iznāks filma "Zem nakts segas", kuras režisors un scenārija autors ir slavenais dizaineris Toms Fords. Reiz viņš uzcēla modes impēriju, kuras vadītājs ir vairāk nekā 30 gadus. Līdz 2013. gadam viņa zīmola Tom Ford apgrozījums sasniedza vienu miljardu dolāru gadā. Tajā pašā laikā par savu galveno aicinājumu Fords jau kādu laiku uzskata kino. Viņš ieguldīja savu naudu savā pirmajā filmā A Single Man, un risks bija tā vērts: bilde trīs reizes atmaksājās kasēs. Par godu otrās filmas iznākšanai ar Eimiju Adamsu un Džeiku Džilenholu Toms Fords sniedza ekskluzīvu interviju HELLO!

Toms Fords ar Džeiku Džilenholu un Eimiju Adamsu viņa filmas "Zem nakts aizsegā" pirmizrādē Dizaineris un režisors Toms Fords mīl melno krāsu. Saviesīgos pasākumos un pirmizrādēs viņš parādās ogles krāsas uzvalkos. Viņa Losandželosas birojs Sunset Boulevard ir aprīkots ar 50 toņu melnu komplektu. 2005. gadā viņš nodibināja filmu kompāniju Fade to Black, kas angļu valodā nozīmē "izšķīdināt melnā krāsā".

Pretēji gotiskajam nosaukumam filma līdz šim Ford dzīvē ir ienesusi tikai spilgtas krāsas un pārliecinošus apbalvojumus. Pēc pirmās filmas "A Single Man" iznākšanas 2009. gadā galvenās lomas atveidotājs Kolins Fērts saņēma balvu kā labākais aktieris Venēcijā 2009. gadā. Pēc otrā attēla "Nakts aizsegā" pirmizrādes pats Fords Mostrē ieguva Grand Prix.

Kad es sāku, visi teica: "Mēs ilgi smējāmies, kad uzzinājām, ka jūs nolēmāt pārkvalificēties no dizaineriem par režisoriem." Viņi man neticēja. Bija smieklīgi vērot šo cilvēku reakciju, kad viņi saprata, cik kļūdījušies,

Toms stāsta. Viņa vārdos nav ļaunuma. Ir tikai fakti: daudzi mēģināja būvēt tiltu starp kino un modi, tikai dažiem tas izdevās, un tikai viens cilvēks guva patiesus panākumus - Toms Fords.

Tomam patīk fakti un kārtība. Filmēšanas laukumā viņš veido veselas krāsu paletes savu filmu varoņiem, pārdomā katru soli un sižetu. Viņš pats ir scenārists, režisors un producents, kinoteātrī viņš ir jebkurš, bet ne slavens dizainers. Viņa filmu varoņi nevalkā kostīmus no jaunākajām Toma Forda kolekcijām.

Tom, ir pagājuši septiņi gadi kopš tavas pirmās filmas. Kas lika jums atkal atgriezties kino?

Grāmata lika man atgriezties. Pirms dažiem gadiem draugs Londonā man ieteica Ostina Raita grāmatu Tony and Susan. Šis ir stāsts par veiksmīgu galerijas īpašnieci Sjūzenu, kura kādu dienu saņem paciņu no sava bijušā vīra: viņš lūdz izlasīt viņa jauno romānu. Daiļliteratūra savijas ar atmiņu, stāsts grāmatā - ar pašas Sjūzenas atmiņām...

Izlasot šo stāstu, sapratu, ka nevaru beigt domāt par Raita grāmatu. Un man vajadzēja trīs gadus, lai saprastu izlasīto, lai visu sakārtotu. Šajā laikā notika arī citas lietas: man piedzima dēls, un es nolēmu, ka līdz Džekam nebūs trīs gadu, filmas nebūs. Un, kad pienāca laiks, viņš paņēma mēnesi atvaļinājumu. Nav noslēpums, ka es jau 30 gadus dzīvoju kopā ar savu partneri Ričardu, un visu šo gadu laikā mūsu starpā ne reizi nav bijis pārpratumu vai nodevību. Un tā atpūtas laikā mierīgi teicu Rihardam: "Drīz sākšu rakstīt no rīta, no 8 līdz 13 netraucējiet. Nevienam ar mani nav jārunā, vēl jo mazāk zvana." Un tā es uzrakstīju scenāriju: izdarīju labojumus, uzlaboju tekstu, un Ričards mani saprata. (Smaidot.)

Toms Fords iepazinās ar modes žurnālistu Ričardu Bakliju 1986. gadā modes skatē. Fordam bija 25 gadi, Baklijam - 38. Kopš tā laika viņi ir nešķirami, un 2014. gadā kļuva zināms, ka Fords un Baklijs legalizēja savas attiecības

Vai jums ir viegli rakstīt?

Vairāk par visu man patīk to darīt! Uz papīra ir tikai tavs redzējums, galvenajās lomās tu tēlo sapņu aktierus, uzzīmē perfektu bildi, viss kārtībā. Šī perfekcionisma dēļ es pats filmēju darbus, nevis uzņemos gatavus teikumus. Man piedāvāja filmēt interesantus projektus, bet es esmu īsts tirāns, man pārāk patīk kontrole! (Smejas) Par laimi, kad es sāku uzņemt filmas, lielākā daļa no iecerētā paliek, un citi cilvēki pa ceļam nes labas idejas. Protams, kaut kas joprojām noiet greizi, bet varbūt tas ir labākais. Lai nu kā, tā es sevi nomierinu.

Kā cilvēks no modes pasaules, vai rakstot domājat tēlos?

Tieši tā: bilde man atnāk pat pirms apsēžos pie galda. Pirms filmēšanas sākuma pat veicu savu foto izpēti: meklēju kadrus, kas mani iedvesmo, izvēlos varoņiem krāsas, veidoju scenārija vizuālo pasauli. Tas ir ļoti līdzīgs tam, ko dizaineri dara pirms kolekciju veidošanas.

Vai esat disciplinēts darbā?

Esmu baigi veikls un pedants visās dzīves jomās! Varbūt vajadzētu pievienot grafikam punktu "Neesiet tik garlaicīgi!". (Smejas.) Bet tieši disciplīna palīdz apvienot darbu un dzīvi. Kino ir tas, kas mani šobrīd iepriecina. Bet manā dzīvē, neskaitot darbu, ir Rihards un mans dēls, tāpēc es visu ļoti skaidri plānoju. Patiesībā man ir tikai viens "logs" gadā, lai uzņemtu filmu: vasaras beigas - rudens sākums, kad visas modes nedēļas ir beigušās. Filmu "Under of night" plānoju gadu iepriekš, un tas pats notika ar "A Single Man".

Romānā, kas jūs iedvesmojis, darbība risinās Amerikas ziemeļos, bet filmā jūs pārvietojat varoņus uz rietumiem uz Teksasu. Kāpēc?

Tony and Susan tika uzrakstīts 1993. gadā, kad gandrīz nebija mobilo tālruņu, un komunikācijas trūkums vienā no epizodēm bija galvenais sižetā. Tagad visiem ir mobilie, bet Teksasas priekšpilsētas ir rets izņēmums, mirušā zona, tāpēc es pārcēlu varoņus uz turieni. Pats tur uzaugu, labi pazīstu šīs vietas. Ievēro noteikumu "Raksti tikai par to un šaujiet tikai to, ko labi zināt." Manuprāt, nav svarīgi, vai tu esi tēlnieks, mākslinieks vai režisors, savā mīļākajā darbā tu atrodi kaut ko tādu, kas sasaucas ar tavām domām. Tāpēc es paņēmu rakstnieka personīgo grāmatu un padarīju to par savu personīgo stāstu.

Un par ko ir šis stāsts?

Par to, ka nevar izkaisīt cilvēkus un jūtas. Pēc tam jūs varat ļoti nožēlot, ka neesat pārāk atsaucīgs, uzvedāties nežēlīgi un palaidāt garām savu laimi. Tā, piemēram, arī manas filmas galvenā varone Sjūzena. Viņa dzīvo Losandželosā, tādā slēgtā patēriņa pasaulē, kur visi tikai ņem un neviens nedod pretī.

Eimija Adamsa Sjūzenas lomā filmā "Nakts aizsegā"Šo pasauli es pētīju ļoti detalizēti. Piemēram, man pašam ir jauka māja Losandželosā, un es veidoju kolekcijas tādiem cilvēkiem kā Sjūzena. (Smaida.) Un jaunībā es biju šausmīgi naiva un ticēju visam, ko rāda Holivudas filmās: kad tev ir nauda, ​​pasaule kļūst skaista un tu esi laimīgs. Visa mūsu kultūra māca to: patērē vairāk, esi laimīgs ilgāk. Ilgu laiku es ticēju, ka tas tā ir. Bet pirms kādiem desmit gadiem es it kā pamodos un sapratu: tas nav tas, kas mani iepriecina. Nauda un greznība noteikti ir patīkamas lietas. Taču daudz svarīgāki ir cilvēki un sajūtas, kas paliek pēc saziņas ar viņiem. Tas ir jāvērtē visaugstāk.

Tātad Sjūzena ir autobiogrāfisks tēls?

Un ne tikai viņa: katrs no filmas varoņiem atspoguļoja dažas lietas, kas mani sajūsmina. Piemēram, veidojot vīriešu tēlus, es pētīju vīrišķības jēdzienu. Mūsu kultūrā par īstu vīrieti joprojām uzskata to, kurš daudz pelna un apgādā ģimeni. Citas šī hipotētiskā vīrieša īpašības – piemēram, inteliģence, laipnība – nav apspriežamas. Ir meitenes, kuras tagad ir audzinātas ar domāšanu "Tev jābūt skaistai, jādzīvo skaistā mājā un jāaudzina bērni." Audzināšana, vide bieži no cilvēka padara upuri.

Vai šī attieksme jūs ir ietekmējusi?

Neapšaubāmi. Kā jau teicu, es uzaugu Teksasā – vietā, kur vīrietim jābūt alfa tēviņam, spēcīgam, izturīgam un nedod Dievs, lai viņš raudātu. Tajā pašā laikā es nebiju fiziski spēcīgs, slikti spēlēju futbolu, mīlēju lasīt un biju pārlieku emocionāls zēnam. Mani bieži ķircināja un reti uzskatīja par vīrišķības modeli. Par laimi, kopš tā laika šādu stereotipu ir bijis mazāk. (Smaidot.)

Jā, kopš tā laika jūs esat daudz mainījies.

Noteikti esmu kļuvusi daudz laimīgāka. Īpaši pēdējos gados: man ir izdevies radīt kaut ko vērtīgu, un tā nav tikai kolekcija vai aromāts. Tie ir pārdzīvojumi, emocijas, tēli, kas uz visiem laikiem ir aizzīmogoti divās manās filmās. Un ar katru jaunu skatītāju šī filma atkal atdzīvosies. Pirmo reizi to piedzīvoju, kad iznāca "A Single Man". Bet tagad šī laimes sajūta ir vēl spēcīgāka. Un es ar pārliecību paziņoju: režisors ir labākā profesija pasaulē.

Atruna: Es nesaņemu nekādu materiālu labumu no šī teksta izkārtojuma un izvietošanas.Visas tiesības uz tekstu, tulkojumu un ilustrācijām pilnībā pieder komentāros norādītajām personām, es tās vienkārši apkopoju vienā veselumā. Mans teksts ir slīprakstā , par laimi, tādu nav tik daudz .

Droši vien visi zina Tomu Fordu šajā forumā. Viņi zina, pirmkārt, pēc smaržām, kuras mēs mīlam, viņi zina, kā modes dizaineris, kurš strādāja ar Gucci un Yves Saint Laurent un ar savām kolekcijām. Viņi zina, kā režisors (galu galā) , ceru, ka visi skatījās "A Single Man"?Ja ne visi,tad kauns un kauns,iečekoju,pierakstīšu blanku fanu uz parf.sapulci un izdalīšu nomocītajiem!).Tomēr, modes dizainere nekad nereklamēja savu personīgo dzīvi.Tomēr viņš to neslēpa-labākā taktika slavenam cilvēkam!Tāpēc pagaidām šī viņa dzīves puse mums palika ja ne noslēpums,tad noteikti stāsts bez detaļas.

Toms Fords intervijā ar Džonu Kurinu stāsta par savu attieksmi pret mīlestību un seksu (pilns intervijas teksts saitē ieraksta komentārā):

"Es domāju, ka cilvēki mani īsti nepazīst. Viņi zina attēlu, ka es viņiem pārdodu. Viņiem esmu materiālo vērtību pārdevējs. Patiesībā es esmu īsts intraverts. Esmu ļoti pazemīgs. Ļoti emocionāls. Mana filma nebija par seksu. Tas bija par mīlestību. Es īpaši pieskāros šai tēmai, jo lielākajai daļai cilvēku homoseksualitāte ir saistīta ar seksu, bet ne ar mīlestību. Tāpēc man bija svarīgi uzņemt filmu par mīlestību, nevis par seksu. Par iekšējo cīņu, kuru savā dzīvē pārdzīvo katrs domājošs cilvēks. Katrs agri vai vēlu sev uzdod jautājumu – kāpēc es dzīvoju? Priekš kam tas viss? ko es te daru? Tie ir tie paši jautājumi, kurus uzdeva Džordžs (filmas “Viens vīrietis” galvenais varonis) jautā sev."

Toms Fords - eleganti nežēlīgs, noslēpumains, iedvesmojošs un traks - ak, kas pie velna tu esi, kāds cilvēks, un ne par mums... Un, starp citu, par ko? ..
Pats Toma Forda mīlas stāsts ir ārprātīgi skaists un aizkustinošs.Šobrīd ar Ričardu Bakliju viņi ir kopā jau 24 gadus, un visu šo laiku viņi ir bijuši kopā tiešām "bēdās un priekos, slimībās un veselībā". vienkārši kāzu zvērestu vārdi — trīs gadus kopš viņu attiecībām Ričardam Baklijam tika diagnosticēts rīkles vēzis — un Dievs zina, kas viņiem bija jāpiedzīvo, lai joprojām mīlētu viens otru. Godīgi sakot, kāda ir atšķirība, kāds ir šo cilvēku dzimums ja viņi joprojām skatās viens uz otru tāpat kā toreiz, pirms 24 gadiem, un joprojām katru vakaru pirms gulētiešanas katras vēstules vai zvana beigās saka viens otram: “Es domāju, ka es tevi mīlu. ”.

Zemāk ir teksts dubultintervijai starp Tomu Fordu un Ričardu Bakliju, ko viņi sniedza geju žurnālam Out.
Tas ir diezgan garš, bet, sasodīts, tas ir tā vērts! Godīgi sakot, neviens žurnālists, kurš specializējas tikai asaru spiedošos mīlas stāstos, to nestāstīs tā, kā viņi to dara.

Toms Fords, dizainers un filmu veidotājs:

Reizēm gadās, ka tu paskaties uz cilvēku – un tev šķiet, ka tu viņu pazīsti visu mūžu. Jau pirmajā mūsu saziņas vakarā ar Ričardu, kad izdzērām dažas glāzes, man radās iespaids, ka zinu par viņu visu. Viņam ir mežonīgākās acis pasaulē – kā eskimosam no Aļaskas. Tie nav zili vai pelēki, tie ir pārsteidzoša krāsa, kādu es nekad agrāk neesmu redzējis, gandrīz sudraba. Viņi neko neizstaro, bet dīvainā veidā pilnībā hipnotizē tevi. Mēs pirmo reizi tikāmies Ņujorkas modes skatē 1986. gadā. Viņam toreiz bija 38, un viņš bija žurnāla Women's Wear Daily redaktors. Viņš bija tik pārliecināts un izskatīgs, ka tas padarīja viņu praktiski nepieejamu. Viņš skatījās uz mani tik cieši, ka es pilnībā apjuku, un, tiklīdz raidījums beidzās - skrēja pa durvīm uz ielu, lai nesaskartos ar viņu.Pēc desmit dienām mana darba devēja Ketija Hārdvika mani nosūtīja uz sieviešu apģērbu ikdienas biroju, lai no turienes paņemtu dažus apģērba paraugus. Mani aizsūtīja pa taisno uz jumta, jo tajā brīdī notika fotosesija. Es devos uz liftu, durvis atvērās, un manā priekšā parādījās vīrietis ar ūdens krāsām. Viņš iepazīstināja sevi ar Ričardu Bakliju un teica, ka man vajadzīgās drēbes jau ir nosūtījušas no jumta, piedāvājot mani aizvest uz to, ko viņi sauca par "modes skapi". Viņš bija burvīgs un tajā pašā laikā uzvedās kā pilnīgs idiots. Likās, ka viņš dejo ap mani, viņa acis mirgoja, un viņš visu iespējamo centās būt burvīgs. Un es domāju, ka pietiek ar vienu braucienu ar liftu, lai es saprastu, ka vēlos viņu precēt. Dzīvē esmu diezgan pragmatisks, bet jā, tad es jutu tādu kā mentālu saikni. Viņš atzīmēja katru kastīti šajā "modes skapī" un - bums! - tajā brīdī, kad nonācām līdz vajadzīgajam, es jau biju pilnībā viņa varā. Viņš likās tāds vesels cilvēks. Viņš bija tik izskatīgs, tik savākts, viņš bija tik pieaudzis, ka tas mani biedēja. Un viņš patiešām sāka mani vajāt, lai gan ne pārāk agresīvi. Tas mani sajūsmināja. Un tajā pašā laikā tas bija ļoti biedējoši, jo es sapratu: viņš ir atšķirīgs, un viss, ko es jūtu pret viņu, ir radikāli atšķirīgs no tā, ko es biju pieredzējis iepriekš.

Kādu sestdienu mēs devāmies kopā iepirkties Ziemassvētkos, un pēc mūsu pirmajiem randiņiem gandrīz katru vakaru pavadījām kopā. Pagāja dažas dienas, pirms mēs viens otram teicām: "Es domāju, ka es tevi mīlu." Šodien mēs to sakām viens otram katru vakaru pirms aizmigšanas, mēs to sakām katra telefona zvana beigās un rakstām katras vēstules beigās. Ikreiz, kad domājat, ka esat iemīlējies, jums tas jāsaka. Ikreiz, kad gribas noskūpstīt kādam rokas, tev tas ir jādara. Es to daru visu laiku.

Mēs devāmies mājās uz Ziemassvētkiem, un, kad atgriezāmies, viņš man iedeva sava dzīvokļa atslēgu un jautāja, vai es nevaru pārvākties pie viņa. Un es pārcēlos. Līdz tam laikam mēs bijām pazīstami tikai mēnesi. Viņš dzīvoja kopā ar kādu trīs vai četrus gadus, taču tās nebija nopietnas attiecības, un viņš apzināti meklēja nopietnas. Savas dzīves periodā viņš iegāja, kad viņam palika 38 gadi, bet es - kad man palika 25, bet mēs abi bijām gatavi iedzīvoties, iemīlēties un dalīt dzīvi viens ar otru.

Man izdevās pārgulēt ar milzīgu skaitu cilvēku un izbaudīt daudz alkohola, deju un narkotiku. Man pirmo reizi bija sekss, kad man bija 14. Skolā man bija draudzene, kura divreiz palika stāvoklī, kamēr bijām kopā. Tajos laikos, 70. gados, aborts tika uzskatīts par dzimstības kontroles veidu, un es domāju, ka lielākā daļa vidusskolu ik pa laikam to darīja. Protams, ja es šodien būtu pusaudzis, es tā nedarītu nevienam, taču tolaik tas tika uzskatīts par dabisku: nejaušība, ar kādu sekss tika pasniegts televīzijā. Ja skatāties vecus 70. gadu TV šovus, var redzēt, ar kādu vieglumu visi ielec viens otra gultā, nedomājot par sekām. Neapšaubāmi, AIDS ir būtiski mainījis situāciju.

Viens no pirmajiem cilvēkiem, kam 1981. gadā tika diagnosticēts tas, ko toreiz sauca par geju vēzi, bija mans tuvs draugs. Tas pilnībā apgrieza manu prātu, un kopš tā laika esmu kļuvis ārkārtīgi piesardzīgs. Tas droši vien izglāba manu dzīvību, bet tas lika man uz visiem laikiem mainīt savu priekšstatu par seksu. Sekss ir kļuvis saistīts ar nāvi - vismaz manā prātā. Pirms mums bija sekss, Ričāds un man bija trīs randiņi, jo mans labākais draugs atradās slimnīcā un mira no AIDS. Mēs tikāmies randiņā – un tad viņš varēja doties uz slimnīcu, bet es uz slimnīcu. Tas bija lielu baiļu laiks, kas, protams, ietekmēja mūsu agrīnās seksuālās attiecības, mēs par to daudz domājām, jo ​​redzējām mirstam mūsu tuvākos draugus – tieši tajā laikā, kad iemīlējāmies viens otrā. Ja mums ienāktu prātā izveidot sarakstu, mēs atklātu, ka puse mūsu draugu no 80. gadu sākuma vairs nav ar mums. Tas turpinājās līdz 90. gadu sākumam, neapstājoties ne uz mirkli.

Trīs gadus pēc tam, kad mēs pārvācāmies kopā, Ričardam atklāja vēzi, un, kad tas notika, diagnoze šķita liktenīga. Mēs piedzīvojām ļoti spēcīgu ģimenes traģēdiju, un tā kļuva tieši par to, kas galu galā mūs vēl vairāk satuvināja, jo mēs to visu pārdzīvojām kopā, un līdz ar to tika bagātināta mūsu personīgā vēsture.

Kopā novecot bija ļoti interesanti, jo mēs abi esam mainījušies. Mūsu attiecību sākumā es biju ļoti kluss. Galu galā patiesībā es esmu ārkārtīgi, ārkārtīgi, patoloģiski kautrīgs cilvēks. Mūsdienās tam gandrīz neviens netic, jo es slēpju šo savu īpašību aiz publiskas personības fasādes, kas no manis atņem milzīgu enerģijas daudzumu. Un Rihards, kad iepazināmies, bija sabiedrisks un ļoti runīgs cilvēks. Ričards ir ekstraverts, es esmu intraverts, bet, ja jūs šodien satiksit mūs, jūs domājat, ka tas ir otrādi. Mūsdienās Ričards bieži var šķist ļoti kluss, it īpaši, ja viņš tevi labi pazīst. Bet, ja dodaties kopā ar Ričardu uz ballīti, jūs atklāsiet, ka viņš ir ārkārtīgi dzīvespriecīgs. Es ienīstu ballītes un cenšos uz tām neiet. Man labāk patīk pusdienas kopā vai, ārkārtējos gadījumos, četru vai sešu tuvu cilvēku kompānijā.

Viena no lietām, kas mani vienmēr pārsteidz, lai gan "apbrīnojami" ir nepareizs apzīmējums, jo tā nav gluži patiesība... Vārdu sakot, bieži vien vakariņās ar tuviem draugiem, heteroseksuāļiem viņiem ienāk prātā, ka mēs ar Ričardu esam bijuši kopā. 24 gadi, un viņi iesaucas: "Oho, puiši! Jūs esat kopā 24 gadus! Apstulbuši! Un mēs domājām, ka geji tik ilgi nedzīvo kopā." Un es jautāju: "Kāpēc? Par ko jūs vispār runājat?" Dažas no garākajām attiecībām, par kurām es zinu, notiek ar viendzimuma pāriem. Daudzi mani heteroseksuālie draugi apprecējās un šķīrās, apprecējās un šķīrās, bet mēs ar Ričardu turpinājām būt ģimene. Man šķiet, ka tas ir ļoti izplatīts un aizspriedumains viedoklis pat manu izglītotāko un liberālāko draugu vidū, ka geju attiecības vairāk balstās uz seksu, nevis emocijām. Un tas mani pārsteidz un šokē. Es esmu tāds cilvēks, kuram patīk būt daļai no pāra, es vienmēr esmu to vēlējies, vienmēr pēc tā tiecos, un nav svarīgi, vai esmu gejs vai heteroseksuāls. Mēs ar Ričardu esam saistīti viens ar otru, un tu to saproti ar jaunu sparu katru reizi, kad skaties cilvēkam acīs un saproti, ka vienmēr esi pazinis šo cilvēku. Tas ir tā, it kā jūs nāktu mājās.

Ričards Baklijs, rakstnieks un žurnālists:

Pēc trīsarpus gadiem Parīzē es atgriezos Ņujorkā, lai kļūtu par redaktoru jaunam žurnālam "Scene". Ceturtajā pilsētā uzturēšanās dienā es devos uz jaunā dizainera Deivida Kamerona modes skati. Gaidot izrādes sākumu (un tas notika bēniņos), es pamanīju kādu jaunu puisi stāvam pūlī, nedaudz malā, un nodomāju: "Mīlīgi!" Ļoti mīļi. Kad raidījums beidzās, es sēdēju savā vietā, knibinājos ar pildspalvām un portatīvo datoru, kad ar acs kaktiņu pamanīju viņa kamieļa mēteli. Es pielēcu un steidzos viņam pakaļ. Kā jau teicu, mēs atradāmies bēniņos, un ātrākais ceļš lejā bija pa kāpnēm. Kamēr mēs gājām lejā, es ik pa laikam paskatījos uz viņu - un pasmaidīju. Un viņš pretī man viegli pasmaidīja. Tas turpinājās, līdz mēs izgājām ārā un - es zvēru! - viņš no manis atļāva, ka ir urīns.

Lecam 10 dienas uz priekšu. Es esmu uz Fairchild ēkas jumta 12th Avenue un veicu pretīgu fotosesiju Women's Wear Daily. Tajā brīdī Ouens, mūsu mākslas direktors, jautā, vai man ir draugs.

Nē, es atbildu.

Kāds zinošs?

Nē. Kopš atgriešanās man pat nav bijis laika nekur doties.

Kāpēc ir tā, ka?

Trīsarpus gadus biju pārāk tālu, tagad man ir divi darbi, turklāt atkal jāievelk Ņujorkas darba ritmā. Tāpēc es nevēlos būt apjucis.

Un ko, vai nebija neviena, ar kuru jūs neiebilstu pastaigāties?

Toreiz es viņam pastāstīju par puisi, kuru redzēju Deivida Kamerona šovā un kā viņš pazuda. Pēc nepilnām divām minūtēm tumšās telpas darbinieks Harijs uzkāpa uz jumta un teica: "Ir atnācis kāds jauneklis no Ketijas Hārdvikas, viņš vēlas paņemt drēbju paraugus." Un tajā brīdī uz jumta parādās tas pats puisis no izrādes.

Es pagriežos pret Ouenu un saku:

Tas ir viņš!

Kas viņš ir?

Jā, viņš ir!

Vai tu domā…

Piegāju pie jaunā vīrieša un teicu, ka varu viņam iedot visas drēbes, izņemot kleitu, kuru taisāmies fotografēt vākam. Es viņu aizvedu līdzi uz liftu un aizvedu no jumta uz pirmo stāvu. Kamēr braucām, es pļāpāju kā kāda skolniece. Ikreiz, kad stāstu šo stāstu, es paceļu rokas pie galvas un ar pirkstiem lieku skropstām plīvot. Es diezgan nekaunīgi flirtēju ar šo zēnu. Un viņš turpināja klusēt, un jo klusāks viņš likās, jo idiotiskāka es sev likos. Pa to laiku es turpināju maisīt savas drēbes, kad atradāmies savā "modes skapī" un teicu viņam: "Rītvakar Ketija ietur vakariņas savā dzīvoklī par godu manai atgriešanās Ņujorkā." Cerēju, ka sarunā ar viņu viņš to pieminēs, un Ketija, kura nebūt nav stulba slepeno geju mājienu lauciņā, visu sapratīs un uzaicinās arī viņu.

Vakariņas nākamajā vakarā bija lieliskas, bet jaunā vīrieša tur nebija. Pēc vakariņām es paņēmu Ketiju malā un jautāju:

Kas ir tavs palīgs?

Nē, es nedomāju Tovu, bet to patiešām jauko puisi.

Maigs.

Maigs?

Viņa īstais vārds ir Toms, bet es viņu saucu par Maigu.

Toreiz Keitija bija precējusies ar vīrieti vārdā Toms Snoudens un teica, ka viņai kaut kā jānošķir "savējie tītari", tāpēc vienu Tomu (vīrs) sauca par Cieto, bet otru (Ford) - Gentle.

Kā jau teicu, Ketijai galva nemaz nav pilna ar salmiem, tāpēc viņa visu lieliski saprata un uzreiz teica: "Viņš tev lieliski piestāv. Pirmdien nāc vakariņās. Es visu nokārtošu."

Droši vien nākamajā rītā, ierodoties darbā, Ketija uzreiz iesaucās: "Hei, Gentle! Nāc šurp!" Un viņa viņam teica: "Klausies, Ričards Baklijs, žurnālu Women's Wear Daily" un "Scene" redaktors, vēlas ar jums pastaigāties. Un mums viņš ir ļoti vajadzīgs – viņa atrašanās vieta mums ir svarīga – tāpēc paņem manu kredītkarti un dodies viņam līdzi, kur vien viņš vēlas.

Pirmdien lija stiprs lietus, un es devos uz Keitijas Hārdvikas biroju ar domu, ka ejam uz restorānu. Bet nē. Birojā mūs gaidīja tomātu zupa un Boloņas desu sviestmaizes. Vakariņu vidū Toms piecēlās, atvainojās un teica, ka viņam jāatgriežas darbā. Tajā brīdī nodomāju: nu, protams, man ir 38, viņam 25. Un viņš nepārprotami nav priekš vecajiem faršiem. Trīs malā - tavējie nav.

Kad es atgriezos savā birojā, pēc desmit minūtēm zvanīja telefons. Es pacēlu klausuli.

Šis ir Ketijas Hārdvikas Toms Fords. Es zvanu, lai noskaidrotu, vai varu pajautāt, kā jūs justos par iespēju kādu vakaru kopā ieturēt vakariņas vai iedzert.

Es biju pilnīgi pārsteigts, jo sāku domāt, ka viņš ir nedaudz augstprātīgs, tāpēc es atbildēju šādi: "Labi. Bet šovakar un arī rīt man jau ir tikšanās ar kādu personu. Un trešdien es došos uz ciematu un pavadiet Pateicības dienu. Kā būtu ar nākamo nedēļu? Sakiet, trešdien?" Viņš atbildēja, ka tas būtu lieliski. Mēs palikām uz līnijas tikai dažas minūtes, bet pirmo reizi viņš patiešām runāja ar mani, un es domāju, ka viņš nemaz nav augstprātīgs. Tāpēc viņš teica: "Klausies, mēģināsim vienoties par šodienu. Ja pēkšņi man nāksies atcelt mūsu tikšanos, es par to brīdināšu iepriekš." Un viņš teica: "Labi."

Labi, es 24 stundas biju uz adrenalīna, jo man nebija nevienas darba tikšanās un es nedevos uz valsti Pateicības dienā. Tiešām nekā no tā nebija. Otrdien 16:23 es viņam piezvanīju, teicu, ka mana tikšanās ir atcelta, un jautāju, vai viņš vēl ir brīvs.

Pirmajā randiņā mēs devāmies uz nolaistu lētu restorānu Upper East Side ar nosaukumu Albuquerque Eats — es nedomāju, ka tas joprojām pastāv. Toms sēdēja un veidoja nākotnes plānus: "Pēc 10 gadiem Parīzē parādīšu savu kolekciju un kļūšu par miljonāru. Darīšu, paskaties!" Un es paskatījos uz viņu un domāju: "Cik puisis ir naivs!" Bet tā kā mēs pārsvarā runājām par citām lietām, tad tas vairāk bija kā runas par nereāliem projektiem. Es jutu, ka katru reizi, kad es paskatos viņam acīs, viss ap viņu sāka peldēt, un es it kā esmu viņā iegrimis. Es redzēju, ka viņš ir labs, cēls cilvēks. Tas nebija tik daudz fizisks, cik emocionāls vilnis.

Man jau agrāk bija dažādas attiecības, tāpēc daudz kas man bija aizdomīgs, bet ar Tomu man bija bail atkārtot tās pašas kļūdas, kuras pieļāvu ar citiem puišiem. Esmu daudzas reizes sadedzināts līdz pamatiem, tāpēc esmu iemācījies turēt cilvēkus attālumā. Un tad, Vecgada vakarā, mēs nekur nedevāmies. Mēs palikām manā mazajā dzīvoklītī Svētā Marka laukumā. Es viņam iedevu mazu Tifānijas kastīti, kurā bija mana dzīvokļa atslēga. Viņš pārcēlās nākamajā dienā.

Toms ir apburošs mūsdienu džentlmenis. Mēs abi šajā ziņā esam vecmodīgi. Palīdzam dāmām apsēsties pie galda un atvērt durvis cilvēkiem. Ja esi labi audzināts, cilvēki to pamana. Un viņi to novērtē. Jo tu izrādi viņiem cieņu. Kad man 1989. gadā atklāja rīkles vēzi, Toms atteicās sazināties ar dažiem cilvēkiem, jo ​​viņi uz to reaģēja. Mans labākais draugs un viens no maniem mentoriem nomira – viens 87. gadā, otrs gadu vēlāk. Viņi nomira no AIDS, tāpēc bija diezgan daudz cilvēku, kas norādīja, ka man patiešām ir AIDS. Daži no viņiem atteicās ar mani tikties, jo bija pārliecināti, ka noteikti ar to inficēsies. Toms izslēdza šādus cilvēkus no savas dzīves – un nerunāja ar viņiem, ja pēkšņi uz ielas uzbrauktu.

Tagad es nevaru iedomāties, kā es dzīvotu bez Toma. Es pat nevaru iedomāties, kas ar mani notiks, ja ar viņu kaut kas notiks. Man ir tikai viens Toms. Viņš joprojām ir tas pats cilvēks, kuru satiku pirms 24 gadiem: vīrietis ar lielu sirdi.

Nedomāju, ka man ir nekas cits, ko piebilst, izņemot vienu.
Šajā intervijā ir pārsteidzoši pareizi vārdi, ko teica pats Toms:
“Kad jūs domājat, ka esat iemīlējies, jums tas ir jāsaka. Ikreiz, kad gribas noskūpstīt kādam rokas, tev tas ir jādara. Es to daru visu laiku."

Mīlēt vienam otru.
Lūdzu.

Slavenību biogrāfijas

4734

27.08.14 10:37

Jau pazīstams dizainers viņš "pārkvalificējās" par režisoru, turklāt ļoti veiksmīgi: abas viņa filmas ieguva balvas Venēcijas kinofestivālā.

Toma Forda biogrāfija

Aizraušanās ar mākslu

Viņa vecāki Šērlija Bantone un dēla vārdabrālis Toms Fords strādāja nekustamajā īpašumā. Viņu bizness atradās Teksasas pilsētā Ostinā, kad 1961. gada augusta beigās pārim piedzima bērns. Drīz ģimene pārcēlās uz Sanmarkosu un, kad dēlam bija 11 gadu, apmetās Ņūmeksikas štatā. Tieši tur, Santafē, Toms pavadīja savu pusaudžu vecumu.

Kopš bērnības viņš nevarēja iedomāties sevi bez mākslas, tāpēc 17 gadu vecumā uzreiz pēc skolas viņš devās uz Ņujorku, lai kļūtu par universitātes studentu. Tomam jau bija ļoti reprezentabls izskats, kas viņam palīdzēja atrast nepilna laika darbu kā televīzijas reklāmas modeli. Nekad absolvējot, Fords nolēma turpināt studijas Pārsonsas dizaina skolā. Sākumā viņš studēja interjera dizainu un pēc tam pēkšņi mainīja virzienu: puisis sāka interesēties par modes industriju. Toms devās uz Parīzi – kur, ja ne šajā pilsētā, varēja apgūt modes dizainera profesiju. Viņš strādāja modes namā Chloe, bet nodarbojās tikai ar sabiedriskajām attiecībām.

Kā Fēnikss no pelnu kaudzes

25 gadu vecumā Fords atgriezās Ņujorkā un kļuva par Ketijas Hārdvikas ārštata dizaineri slavenajā Fifth Avenue. Pāris gadus vēlāk viņš ieguva darbu pie Perijas Alises, kļūstot par māksliniecisko vadītāju džinsu nodaļā.

Topošā dizaina zvaigzne 1990. gadā pieņēma liktenīgu lēmumu. Viņš atkal pameta Ameriku, lai pārceltos uz Itālijas modes galvaspilsētu – žilbinošo Milānu. Gucci tolaik piedzīvoja apgrūtinātu situāciju, tāpēc nav pārsteigums, ka gandrīz jaunpienācējs Toms Fords tika pieņemts darbā par māksliniecisko vadītāju tikai divus gadus pēc sieviešu apģērbu dizainera darba. Tādējādi 1992. gadā šī talantīgā mākslinieka rokās bija visu leģendārā zīmola produktu koncepcija, sākot no smaržām līdz aksesuāriem. Drīz viņš kļūst par radošo direktoru, un uzņēmums sāk atdzīvoties kā Fēnikss no pelnu kaudzes: dažu mēnešu laikā pēc 1995. gada uzņēmuma ieņēmumi pieaug par vairāk nekā 85%.

Pasaules atpazīstamība

Zinātāji ātri novērtēja Ford netradicionālo pieeju radošumam: 1996. gadā viņam tika piešķirts augsts ASV Modes dizaineru padomes apbalvojums. Viņš kļuva par gada dizaineru.

Gadu vēlāk viņš iekļuva planētas skaistāko cilvēku piecdesmitniekā. Viņš pats par iekļaušanu šajā sarakstā bija ļoti skeptisks – Toms saprata, ka viss ir pārejošs un pārejošs, un pat no sava skaistuma var ļoti ātri apnikt.

Kad Gucci kļuva par Yves Saint Laurent akciju īpašnieku – tas notika 2000. gadā – Toms jau bija atbildīgs par leģendārā franču zīmola kopējo tēlu un pozicionēšanu. Štatu labākā dizainera statusu viņš apstiprināja vēlreiz, 2001. gadā.

"Brīvajā peldēšanā"

Tas ļāva Fordam reģistrēt savu preču zīmi. "Brīvajā peldēšanā" viņš beidzot dodas ceļā 2004. gadā, atstājot uzņēmumu, kurā 14 gadus attīstīja savu talantu.

Tagad viņš strādā zīmolā Tom Ford International. Nozīmīgi soļi bija līgums ar Este Lauder un saulesbriļļu kolekcijas izlaišana sadarbībā ar Marcolin.

Tomam bija grandiozi plāni atvērt savus boutiques, un 2007. gadā šīs vēlmes sāka piepildīties. 2007. gadā durvis vēra veikals Ņujorkas Madison Avenue, pēc tam tika atvērts veikals Cīrihē, Šveicē. Gadu vēlāk uzņēmuma filiāle sāka darboties Toronto, Kanādā, pēc tam Maskavā.

Toma Forda stils ir valdzinošs: viņš tiecas pēc klasiskā glamūra neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz "lidojošām" zīda kleitām vai oriģināliem uzvalkiem. Tās boutiques valda neparasta atmosfēra. Piemēram, veikalā Madison Avenue apmeklētājus sagaida cienījama durvju sargs un izpalīdzīga administratore. Viesis nonāk pārsteidzošā pasaulē ar satriecoši dārgu interjeru – no grezniem paklājiem līdz grezniem marmora kamīniem.

Lai sajustu "īsto dzīvi", tālu no modes skatēm un nebeidzamām modes skatēm, Toms varēja uzņemt savu pirmo filmu. Viņš uzaicināja slavenus aktierus, un viņi visi (Kolins Fērts, Džuliana Mūra, Metjū Guds un uzlecošā zvaigzne Nikolass Hoults) piekrita sadarboties ar debitantu. Fords kļuva par vienu no lentes producentiem un līdzautors scenārijam. Aizkustinošs attēls par geju profesoru, kurš piedzīvo mīļotā zaudēšanu, saņēma brīnišķīgas atsauksmes. Un Fērts, kurš atveido titullomu filmā A Single Man, tika nominēts Oskaram un Zelta globusam un saņēma Britu Kinoakadēmijas balvu.

Toma Forda personīgā dzīve

Fords droši vien nebūtu varējis nofilmēt tik smalku drāmu, ja viņš pats nebūtu bijis homoseksuāls. Viņa attiecības ar žurnālistu Ričardu Bakliju ilgst jau vairāk nekā ceturtdaļu gadsimta – apskaužama uzticība zvaigznei, vai ne?

2012. gada septembrī pārim, kurš izmantoja surogātmātes pakalpojumus, piedzima dēls Aleksandrs. Ģimenei pieder veca savrupmāja Londonā netālu no Haidparka, kur viņi tagad dzīvo.

2016. gadā pirmizrādi piedzīvoja Forda trilleris Under the Cover of Night, kurā spēlēja Eimija Adamsa, Džeiks Džilenhols, Isla Fišere, Maikls Šenons un Ārons Teilors-Džonsons.

(Toms Fords) ir pazīstams amerikāņu modes un filmu režisors. Toma Forda modes nama dibinātājs. Plašu popularitāti viņš ieguva, pateicoties darbam kā mājas un mājas radošā direktora darbs. Viņš kļuva pazīstams arī kā režisors Oskaram nominētajai filmai A Single Man.

Biogrāfija un karjera

Pirmo gadu biogrāfija (1961-1986)

Dzimis 1961. gada 27. augustā Ostinā, Teksasā (ASV). Viņa vecāki Toms Fords un Šērlija Bērtone strādāja par mākleriem. Pirmos gadus Fords pavadīja priekšpilsētā Hjūstona, Teksasa un Sanmarkosa. Kad viņam bija 11 gadu, ģimene pārcēlās uz Santafē (Ņūmeksika). Tur Toms iegāja Sv. Maikla un pēc tam pārcēlās uz Santafē sagatavošanas skolu, kuru absolvēja 1979. gadā.

16 gadu vecumā Fords pameta Santafē, lai apmeklētu Bārda koledžu Simon's Rock. Tomēr viņš ātri pameta studijas un 17 gadu vecumā pārcēlās uz Ņujorku, lai Ņujorkas Universitātē studētu mākslas vēsturi. Tikai gadu mācījies, Fords pameta šo mācību iestādi, nolemjot pievērsties televīzijas reklāmu filmēšanai. Viņš vienlaikus piedalījās 12 nacionālajās reklāmas kampaņās.

Tajā pašā laikā Toms Fords sāka studēt interjera arhitektūru slavenajā Parsons The New School for Design mākslas un dizaina koledžā.

Uzturoties Ņujorkā, Fords kļuva par regulāru apmeklētāju skandalozajā un populārākajā naktsklubā Studio 54. Tieši tur viņš saprata, ka viņa seksuālā orientācija nav tradicionāla. Disko ēra un naktsklubu glamūrs arī viņu kā dizaineru ir ļoti ietekmējis.

“Man ir lielas Vorhola uzņemtas kailu sieviešu fotogrāfijas. Man ir arī šī seriāla vīriešu versija, bet vīriešu cieņu ir daudz grūtāk piekārt pie sienas.

"Man bija draudzenes. Man patika būt kopā ar viņiem, bet es dodu priekšroku vīriešiem."

Mācoties Parsons The New School for Design, viņš pusotru gadu pavadīja Parīzē, kur strādāja par praktikantu modes nama preses dienestā un nodarbojās ar sabiedriskajām attiecībām. Viņa darbs galvenokārt bija apģērbu sūtīšana uz sesijām un žurnālu fotosesijām. Šajā periodā Fordam radās mīlestība pret modi, ko viņš studēja visu savu vecāko kursu koledžā. Tomēr Toms Fords absolvēja Parsons The New School for Design ar grādu arhitektūrā.

Agrīna karjera (1996-1994)

Pēc koledžas darba intervijās Toms Fords vienmēr pieminēja, ka mācījies Parsons The New School for Design, taču slēpa faktu, ka absolvējis arhitektūru. Viņš arī klusēja par to, ka Hlojas namā ieņēmis zemu amatu sabiedrisko attiecību jomā.

“Es savulaik studēju arhitektūru un pat apsvēru iespēju kļūt par arhitektu. Šajā laikā mēs ar abiem draugiem ieradāmies Ļeņingradā, un kādu nakti, sēžot uz gultas viesnīcā, es nodomāju: “Tas ir tik stulbi. Kāpēc es to daru? Man jādara mode." Un es nolēmu kļūt par dizaineri.

Neskatoties uz pieredzes trūkumu modes industrijā, Fords mēnesi katru dienu zvanīja dizainerei Keitijai Hārdvikai, cerot iegūt darbu ar savu vidējas cenas sporta apģērbu. Galu galā Ketija piekrita viņu satikt. Hārdvika vēlāk sacīja, ka viņai nav iemesla dot Fordam darbu. Viņa jautāja, kuri ir viņa iecienītākie Eiropas dizaineri, uz ko Fords atbildēja: "un". Dažus mēnešus vēlāk, kad viņa jautāja, kāpēc viņš tā teica, Fords sacīja: "Jo tu valkāji kaut ko no Armani" . Kā secināja Ketija, nemaz nebija pārsteidzoši, ka Fords pēc tam ieguva darbu. Tur viņš strādāja divus gadus.

1988. gadā Ford pārcēlās uz Periju Elisu. Tajā laikā viņš bija zīmola dizainers. Arī Toms Fords divus gadus strādāja uzņēmumā Perijs Eliss, un tad, pēc viņa vārdiem, viņam vienkārši apnika amerikāņu mode. Vēlāk intervijā laikrakstam New York Times viņš teica:

“Ja es gribētu būt labs dizainers, man būtu jāpamet Amerika. Mana kultūra mani kavē. Amerikāņu stils ir pārāk spilgts. Tas apgalvo, ka tas ir pārāk aktuāls. Eiropieši novērtē īstu stilu.

Ļoti drīz Fordam bija iespēja ienākt Eiropas modes industrijā: slavenais modes nams Gucci, kas ražo luksusa preces, centās nostiprināt savas sieviešu līnijas klātbūtni tirgū. Tajā laikā, kā sacīja uzņēmuma bijušais radošais direktors Dons Mello, "neviens nesapņoja valkāt Gucci". 1990. gadā viņš nolīga gandrīz nezināmu Tomu Fordu, lai vadītu Gucci gatavo apģērbu sieviešu līniju, un jau septembrī Fords un viņa ilggadējais partneris, žurnālists Ričards Baklijs, pārcēlās uz Milānu. Mello vēlāk paziņoja:

"Bija ļoti riskanti, ka amerikāņu dizainers pārcēlās uz Itāliju, lai pievienotos uzņēmumam, kas bija tālu no zīmola."

Forda loma Gucci mājā ātri sāka kļūt nozīmīga. Pavisam drīz viņš sāka veidot vīriešu kolekcijas un pēc tam arī apavu kolekcijas. Kad uzņēmums 1992. gadā atstāja dizaina direktoru Ričardu Lambertsonu, Toms Fords pārņēma viņa amatu un vadīja zīmola gatavo apģērbu, parfimērijas, reklāmas un veikalu dizaina nodaļas. Jau 1993. gadā Fords bija aizņemts ar 13 Gucci līniju izstrādi, un darbs modes namā viņam prasīja 18 stundas dienā. Visus šos gadus Fordam bija sarežģītas radošās attiecības ar Mauricio Gucci, uzņēmuma priekšsēdētāju un 50% īpašnieku. Pēc Dona Mello teiktā, "Mauricio vēlējās, lai visas Gucci detaļas būtu apaļas un brūnas, savukārt Fords centās tās padarīt kvadrātveida un melnas." . Neskatoties uz to, ka Maurizio Gucci vēlējās atlaist Fordu, Gucci grupas rīkotājdirektors Domeniko de Sole uzstāja, lai dizainers paliek. Taču Forda darbs modes namā 90. gadu sākumā norisinājās aizkulisēs, un viņa darbību aizēnoja Mauricio Guči personība, kas bija uzņēmuma publiskā seja.

Gucci un Yves Saint Laurent radošais direktors (1994-2004)

1994. gadā Ford beidzot saņēma Gucci nama radošā direktora amatu. Pirmajā gadā pie uzņēmuma stūres dizainers izpelnījās uzticamību, atgriežot šo tendenci ar velveta biksēm, pieguļošiem satīna un metāliskiem zābakiem. 1995. gadā viņš nolīga franču stilistu un fotogrāfu, lai izveidotu zīmolam jaunu, mūsdienīgu reklāmas kampaņu sēriju. No 1995. līdz 1996. gadam Gucci pārdošanas apjomi palielinājās par 90%. Balstoties uz Ford kolekciju spēku un panākumiem, 1995. gada oktobrī Gucci zīmols tika atklāts, pārdodot katru par 22 USD. Pateicoties papildu globālajiem piedāvājumiem, vienas akcijas cena pieauga līdz 48 USD 1996. gada martā un līdz 75 USD 1999. gadā.

1999. gada sākumā luksusa preču konglomerāts (Louis Vuitton Moet Hennessy), kuru vadīja Bernards Ārno, palielināja savu daļu Gucci, veicot pārņemšanu. Domenico de Sole reaģēja uz jaunu akciju emisiju, mēģinot mazināt Arno līdzdalību. Ford un de Sole vērsās arī pie franču holdinga Pinault-Printemps-Redoute () ar priekšlikumu izveidot stratēģisku aliansi. Uzņēmuma dibinātājs Fransuā Pino izmantoja ideju un nopirka 37 miljonus Gucci akciju, kas veidoja 40% no kopējās daļas. Arno daļa bija 20%. Tādējādi Ford kļuva par lielāko Gucci akcionāru.

1999. gada beigās Gucci māja, kas bija gandrīz bankrotējusi, kad Fords kļuva par radošo direktoru, tika novērtēta 4,3 miljardu dolāru vērtībā. Kamēr Ford un de Sole 2004. gadā pameta uzņēmumu, Gucci Group vērtība jau bija 10 miljardi dolāru.

Kad modes namu Yves Saint Laurent 2000. gadā iegādājās Gucci Group, galvenā dizainera amatā tika iecelts Toms Fords. Fordam tā bija sava veida sapņa realizācija, jo jau no mazotnes viņš pielūdza dižgaru talantu un sapņoja par darbu maestro modes namā. Savas darbības laikā Yves Saint Laurent uzņēmumā Ford ir vairākas reizes ieguvis Modes dizaineru padomes balvu America Awards.

Tāpat kā Gucci, arī Ford ir izdevies katapultēt klasisko zīmolu atpakaļ galvenajā virzienā. Viņa reklāmas kampaņas par smaržām YSL Opium (ar pilnīgi kailu rudmati, ģērbies tikai kaklarotā un augstpapēžu kurpēs) ​​un YSL M7 (ar cīņas sporta čempionu Samuelu de Kaberu, arī kailu) tika dēvētas par skandalozām un provokatīvām, taču tieši viņi. izdevās panākt zīmola smaržas jaunā radošuma un mākslinieciskās izteiksmes līmenī, kā arī veicināja komerciālus panākumus.

2004. gada aprīlī Ford pārtrauca attiecības ar Gucci Group pēc tam, kad viņam un Domeniko de Sole neizdevās panākt vienošanos ar Pinault-Printemps-Redoute vadību par uzņēmumu grupas māksliniecisko kontroli.

“Es vienmēr pret šovu esmu izturējies kā pret filmu. Jums ir dažas minūtes, un šajā laikā jums ir jāinficē auditorija ar to, ko jūs darāt.

Toms Fords (no 2004. gada līdz mūsdienām)

Ieguvis ievērojamu 10 gadu pieredzi modes industrijā, 2004. gadā Toms Fords sāka strādāt pie sava zīmola izveides. 2005. gada aprīlī, sadarbojoties ar Domenico de Sole, dizaineris paziņoja par savas "Tom Ford" līnijas izlaišanu. Domeniko de Sole kļuva par uzņēmuma priekšsēdētāju. Tajā pašā gadā Ford paziņoja par sadarbību ar Marcolin Group, ar kuru viņš uzsāka saulesbriļļu un rāmju līniju. Turklāt viņš parakstīja līgumu ar Estee Lauder par kosmētikas un smaržu līnijas ražošanu Tom Ford. Zīmola pilnā kosmētikas līnija tika ieviesta 2011. gada rudenī. Tom Ford optikas un skaistumkopšanas līnijas kolekcija izrādījās ļoti veiksmīga un iekļuva top 3 starp visiem zīmoliem, kas tiek prezentēti tirdzniecības centros visā pasaulē.

2007. gada aprīlī Ņujorkā, Madison Avenue 845, tika atvērts pirmais zīmola Tom Ford vadošais veikals. Tajā pašā laikā tika laists klajā Tom Ford debijas vīriešu apģērbu un aksesuāru kolekcija.

"Es esmu dizainers. Esmu radošs, bet neesmu mākslinieks, jo viss, ko es daru, ir radīts, lai to pārdotu."

2010. gada septembrī, kā daļu no privātas prezentācijas galvenajā veikalā Madison Avenue, Toms Fords demonstrēja ilgi gaidīto sieviešu kolekciju ar dažām viņa stila ikonām, tostarp.

“Izcila kleita dzīvo uz mirkli. Maksimums - līdz ballītes beigām.

Pašlaik ir 49 bezsaistes Tom Ford veikali un iepirkšanās centros Milānā, Tokijā, Lasvegasā, Cīrihē, Ņūdeli, Šanhajā un Krievijas pilsētās.

“Es neiebilstu ģērbt Baraku Obamu. Viņš izskatās labi, bet uzvalki viņam neder."

Kino karjera

2005. gada martā Toms Fords paziņoja par savas filmu producēšanas kompānijas "Fade to Black" atvēršanu, kur viņš režisēja, producēja un līdzautori savu pirmo pilnmetrāžas filmu "A Single Man" (2008). Pēc Kristofera Išervuda tāda paša nosaukuma romāna motīviem uzņemtajā filmā galvenās lomas atveido Kolins Fērts, Džuliana Mūra, Metjū Guds un Nikolass Hoults. Filmas pirmizrāde notika 66. gadskārtējā Venēcijas filmu festivālā, un 2009. gada decembrī visā pasaulē tika izlaista filma A Single Man.

Filma saņēma vairākas nominācijas un balvas, tostarp Oskara nomināciju par labāko aktieri Kolinu Fērtu, Independent Spirit Award nomināciju par labāko pirmo filmu un labāko pirmo scenāriju Tomam Fordam, Zelta globusa nomināciju Kolinam Fērtam un Džulianai Mūrai par labāko aktieri un Labākā aktrise, labākā aktiera balvas Kolinam Fērtam Venēcijas filmu festivālā un BAFTA balvās, Zilās lauvas balva Venēcijas kinofestivālā un izcilā kino balva Tomam Fordam GLAAD Media Awards.

Nominācijas un balvas modes industrijā

• 1995: Amerikas Modes dizaineru padomes (CFDA) starptautiskā balva
• 1997: Žurnāls People: 50 skaistākie cilvēki
• 1999: Style Icon Award — Elle Style Awards Lielbritānijā
• 2000: Labākais starptautiskais dizainers — VH1/Vogue Awards 2000: Modes redaktoru kluba balva — Japānas balva
• 2000: Gada cilvēks - britu GQ International
• 2000: Superzvaigznes balva - Fashion Group International
• 2001: Gada sieviešu dizainere — Amerikas Modes dizaineru padome (CFDA)
• 2001: Labākais modes dizainers – žurnāls TIME
• 2001: Gada dizainers - GQ USA
• 2001: Īpašs paldies no Amerikas Modes dizaineru padomes (CFDA) direktoru padomes.
• 2002: Labākais aksesuāru dizainers Īvs Senlorāns — Amerikas Modes dizaineru padome (CFDA)
• 2003: Modes ieguldījumu balva — Kūpera Hjūita dizaina muzeja Nacionālā dizaina balva
• 2004: Rodeo Drive Walk — stila balva
• 2004: Starptautiskais vislabāk ģērbto cilvēku saraksts - Slavas zāle
• 2005: Andrē Leona Talleija balva par ieguldījumu — Savannas Mākslas un dizaina koledža
• 2006: Izrāviens aksesuāru dizains — Accessories Council Excellence (ACE) balvas
• 2007: Viktora Russo balva - GLAAD Media Awards
• 2007: Gada personība - DNR
• 2008: Gada vīriešu dizainers — Amerikas Modes dizaineru padome (CFDA)
• 2009: Gada cilvēks - GQ Germany
• 2010: Labākais vīriešu apģērbu dizainers — Amerikas Modes dizaineru padome (CFDA) (nominants)
• 2011: Gada cilvēks – žurnāls STATUS
• 2011: Gada starptautiskais dizainers - Elle UK
• 2011 : Desmitgades cilvēks - GQ Russia

Personīgajā dzīvē

Toms Fords ir atklāti gejs. Viņš ar partneri žurnālistu Ričardu Bakliju dzīvo kopā kopš 1986. gada un gatavojas adoptēt bērnus. Iepriekš Baklijs bija vīriešu žurnāla Vogue Hommes International redaktors. 1989. gadā viņam atklāja vēzi. Pēc Ričarda ārstēšanās un atveseļošanās pāris pārcēlās no Ņujorkas uz Itāliju. Fords un Baklijs šobrīd dzīvo Losandželosā, Londonā un Santafē.

“Ja rīt es pēkšņi nomiršu, tad 50% no mana īpašuma nonāks valstij. Ja mēs ar Ričardu būtu heteroseksuāls pāris, tas nenotiktu."

Viņiem bija arī trīs foksterjeru suņi. Pirmais suns vārdā Džons dzīvoja kopā ar Fordu un Bakliju 14 gadus un pat paspēja parādīties uz podiuma. Pāris tagad rūpējas par diviem suņiem, kurus Fords režisēja savā filmā A Single Man.

"Es došos pensijā tikai tad, kad nomiršu."

Toma Forda intervija ar Alisi Kavanu (2012. gada 13. februāris)

E.K.: Reiz teici, ka piecu gadu vecumā sapņoji kļūt 50 gadus vecs. Kas ir mazs zēns, kurš sapņo būt 50 gadus vecs?
T.F.: Jā, tas tiešām ir traki. Man paveicās, vecāki mani izaudzināja tā, ka biju netipisks 5 gadīgs bērns. Domāju, ka vienmēr esmu bijusi ļoti atturīga un jau no mazotnes precīzi zināju, ko vēlos.

E.K.: Jūs esat viens no labākajiem dizaineriem, taču jūs pats sevi raksturojat kā kautrīgu un introspektīvu cilvēku. Vai, jūsuprāt, šajā slavenību laikmetā ir iespējams gūt panākumus, nepievēršot uzmanību savai personībai?
T.F.: Nē. Šodien ir jāpievērš uzmanība, lai gūtu panākumus. Man ir sava veida šķelšanās personībā: personīgajā dzīvē esmu ļoti kautrīgs, nemīlu pievērst sev uzmanību un bieži pavadu laiku vienatnē. Runājot par sabiedrisko dzīvi, es jau ļoti agri sapratu, ka man jābūt redzamam, ka zīmola “balsij” ir jānāk no dizainera, tas ir, no manis. Saikne ar pircēju ir ļoti svarīga, jo viņš savā ziņā pērk dizainera personību un gaumi. Mūsdienās dizainerim ir svarīgi būt publiskai personai.

E.K.:Jūs reiz teicāt, ka ģērbties ir tas pats, kas uzvilkt bruņas. No kā tu sevi tādā veidā pasargā?
T.F.: Domāju, ka, ģērbjoties un kopjot sevi, cilvēks iegūst zināmu pārliecību. Šī pārliecība palīdz viņam būt gatavam jebkurai situācijai.

E.K.:Vai tev ir svarīgi iepriecināt citus?
T.F.: Tas ir svarīgi ikvienam, vai ne? Vai tā nav visu cilvēku primārā vēlme? Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki pērk luksusa preces: viņi uzskata, ka jo labāk viņi izskatās, jo vairāk tie patīk citiem. Patiesībā es uzskatu, ka cilvēki, kurus velk modes pasaule, sākotnēji ir ļoti neaizsargāti. Tāpat ir ar māksliniekiem un filmu aktieriem. Viņiem ir vajadzība būt mīlētiem.

E.K.: Jūs prezentējat savas kolekcijas privātu, slēgtu pasākumu veidā, jo nevēlaties būt atkarīgs no kritiķu un preses atsauksmēm. Vai jūs domājat, ka citi modes zīmoli var pastāvēt līdzīgi?
T.F.: Pirmkārt, es vēlos izvairīties no drēbju fotogrāfiju tūlītējas publicēšanas presē. Gandrīz visi modes zīmoli uzreiz publicē fotogrāfijas no izrādes, tāpēc cilvēki aplūko šīs fotogrāfijas, ierauga slavenības šajos apģērbos un pēc tam ierauga apģērbu kopijas lētāku zīmolu kolekcijās. Tas viss notiek pāris nedēļas pēc izrādes. Līdz ar to, līdz nonākot veikalos, kolekcija vairs nedveš novitāte. Viņa šķiet veca. Tāpēc esmu pieņēmis lēmumu savas kolekcijas rādīt privāti un fotogrāfijas nerādīt presei, kamēr apģērbs nenonāks pārdošanā.

E.K.:Estētika, ko izstrādājāt Gucci namam, noteica deviņdesmito gadu stilu. Kas nosaka šīs desmitgades stilu?
T.F.: Es domāju, ka mūsu apsēstība ar mēģinājumu kaut kā definēt laikmetu, kurā dzīvojam, ir pilnīgas muļķības. Mēs nevaram izdarīt reālus secinājumus par savu laiku, kamēr neesam to nodzīvojuši. Tādi virsraksti kā “Desmitgades filma!” man liek smieties, kad ir 2011. gads. Kurš gan to var zināt, ja pagājuši tikai divi gadi no šīs desmitgades? Vēl ir pāragri definēt lietas, kas raksturo (vai raksturos) desmitgadi. Parasti katra desmitgade ir reakcija uz pēdējiem desmit gadiem. Līdz ar to varam teikt, ka tuvākajā desmitgadē spīduma un glamūra būs mazāk, un lielākā uzmanība tiks pievērsta kvalitātei un saturam. Bet tad atkal, iespējams, viss būs pavisam savādāk, mēs to nevaram zināt.

E.K.: Gucci gadi ir raksturīgi seksuālai enerģijai. Kā jūs definētu robežu starp seksualitāti un pornogrāfiju?
T.F.: Es neuzskatu seksu un cilvēka ķermeni par apkaunojošu. Manuprāt, tas ir skaisti, tāpēc daudzi cilvēki var teikt, ka manā darbā sekss bieži tiek izsekots. Es nekad nesapratu bailes no kaila ķermeņa, kas mūsdienās valda.

E.K.:Jūs raksturojāt periodu pēc Gucci kā pusmūža krīzi. Kā tu to pārdzīvoji?
T.F.: Es teiktu, ka manas pirmās filmas “A Single Man” uzņemšana man bija sava veida attīrīšanās. Uz ekrāna tika parādīta mana pusmūža krīze, un, uzņemot šo filmu, es varēju doties tālāk, pāriet uz nākamo savas dzīves posmu.

E.K.:Šī filma ir īsts šedevrs! Man ļoti patika. Jūs pārsteidzāt cilvēkus, pārdzīvojot šo. Vai esi laimīgs, ka spēji pierādīt savu kā režisora ​​vērtību visiem, kas tev neticēja?
T.F.:"A Single Man" bija vispersoniskākais projekts, ko jebkad esmu darījis. Sabiedrības pozitīvā reakcija uz šo filmu man nozīmē ļoti daudz.

E.K.:Jūs esat Jaunavas zodiaka zīme, un ir zināms, ka Jaunavas ir perfekcionistes. Vai tu katru rītu saklāj savu gultu?
T.F.: Katru rītu? Vai tu smejies? Es to pildu pat naktī, kad eju uz tualeti.

E.K.:Varbūt arī jūsu tualete ir ideāla vide?
T.F.: Protams, tur viss ir ideāli. Bet domāju, ka daudzus vairāk pārsteigs tas, kā sakārtots mans garderobe.

E.K.: Vai jūs domājat, ka jūsu perfekcionisms var kļūt kaitinošs citiem?
T.F.: Es vienmēr saku Ričardam [Ričardam Baklijam, Toma Forda ilggadējam partnerim], ka viņam ir paveicies, ka viņš var atstāt mājas un atstāt mani tur. Un es nevaru aizbēgt no sevis.

E.K.: Šķiet, ka jūs pastāvīgi strādājat. Ko tu dari savā brīvajā laikā?
T.F.: Man ir paveicies, jo es izbaudu savu darbu vairāk nekā jebkurš cits pasaulē. Visvairāk man patīk veidot apģērbu, interjeru un somas. Brīvajā laikā man patīk sportot, doties pārgājienos, spēlēt tenisu, jogu un slēpot.

E.K.: Es zinu, ko jūs teicāt par to, ka laimei nepietiek ar naudu, īpašumu un dzīvesveidu. Kas padara tavu dzīves priekšstatu pilnīgu?
T.F.: Bez šaubām varu teikt, ka man dzīvē vissvarīgākās ir attiecības ar citiem cilvēkiem.

E.K.:Kur tu jūties vislaimīgākais?
T.F.: Esmu laimīgs, kad pavadu laiku savā Santafē rančo kopā ar Ričardu un mūsu suņiem un zirgiem.

E.K.: Labi, tad pēdējais jautājums. Novērtējiet Terija Ričardsona skūpstu desmit ballu skalā.
T.F.: Es nedomāju, ka skūpstīšanās būtu jātiesā.

Toma Forda intervija, ko sagatavojusi Lisa Isner žurnālam GQ (2012. gada 25. janvāris)

L.I.:Sveiks Tom. Kā tev iet?
T.F.: Ar mani viss ir kārtībā. Pagaidiet, es gribu šo interviju veikt guļus.

L.I.: Labi, uztversim to kā atvaļinājumu. Aplūkojot savu karjeru, varat droši teikt, ka veiksme jūs atrada ļoti viegli.
T.F.: Nepavisam! Man ir gandrīz 50 gadi! Esmu dizainere 25 gadus.

L.I.: Bet jūs pārvietojāties tik ātri un paveicāt tik daudz. Vai jūs esat pilnīgi bez bailēm?
T.F.: Es esmu absolūti bezbailīgs! Nu, protams, tā nav gluži taisnība. Man ir tendence visu laiku aizrauties un aizrauties ar lietām, bet es neļauju bailēm traucēt to, ko es patiešām vēlos darīt. Es ticu liktenim un tam, ka tas piepildīsies. Man vienmēr ir bijusi sava veida iekšējā balss, un es esmu iemācījusies tajā ieklausīties.

L.I.: Vai tu dzīvo tādu dzīvi, kādu tev vajadzēja dzīvot?
T.F.: Es dzīvoju tieši tādu dzīvi, kādu plānoju dzīvot piecu gadu vecumā. Mana dzīve atnesa dažas lietas, kuras es nevarēju paredzēt, un deva man daudzas lietas. Es domāju, ka materiālie īpašumi man sagādās laimi, bet tas nenotika. Un pateicoties tam es iemācījos atšķirt svarīgo no bezjēdzīgā.

L.I.: Ko darīt, ja rīt zaudēsi visu?
T.F.: Ja rīt pēkšņi visu pazaudēšu, tad nekļūšu ne laimīgāks, ne nelaimīgāks kā tagad. Es nesen teicu savam partnerim Ričardam: "Es beidzot jūtu, ka tagad esam tikpat laimīgi kā tad, kad dzīvojām savā pirmajā dzīvoklī Manhetenā un kad mums nebija naudas."

L.I.:Gadu gaitā jūs abi esat ļoti mainījušies.
T.F.: Mēs esam pie tā smagi strādājuši. Man šķiet, ka pirms dažiem gadiem pienāca brīdis, kad mēs viegli teiktu, ka nekas nedarbojas un mums ir jāapstājas. Lai gan, iespējams, Ričards man nepiekritīs, jo viņš ir vecāks par mani, viņš ir racionālāks un mazāk dramatisks. Man viss ir melns vai balts. Varbūt es šodien neesmu gluži tāds, bet ilgu laiku es visu redzēju vai nu melnā, vai baltā gaismā, izšķirot tikai veiksmes un neveiksmes un necenšoties atrast vidusceļu.

L.I.:Kā jūs atradāt šo zelta vidusceļu?
T.F.: Es sasniedzu zemāko punktu, kad man bija 40, un nebiju apmierināts ar to, ko daru Gucci labā. Pārāk smagi strādāju, plosījos starp Parīzi, Milānu un Londonu, izstrādāju 16 kolekcijas gadā un ļoti noguru un izsmeltu. Biju vīlies un izsmelts. Un šī sajūta pastiprinājās pēc aiziešanas no Gucci. Es jutos tā, it kā es būtu pārstājis būt cilvēks. Pārāk daudz enerģijas tika ieguldīts naudas pelnīšanai. Viņi man bija ļoti svarīgi, bet tad es sāku saprast, ka nauda man nenes un nesīs to laimi, ko es no viņiem gaidīju. Mūsdienu kultūra cenšas mūs pārliecināt, ka, ja gribi būt laimīgs, tev ir jākļūst bagātam. Jādzīvo tādā un tādā mājā, jāvalkā tādi un tādi apavi, jāpērk tādi un tādi... Un es tam visam ticēju, es to visu nopirku. Bet man paveicās ar panākumiem un sapratu, ka nauda un materiālisms ne vienmēr nes laimi. Viņi mani neiepriecināja. Šajā depersonalizācijas periodā neziņa par nākotni, alkohols un mēģinājumi sevi dziedināt lika man pārdomāt visu savā dzīvē. Tā rezultātā es kļuvu garīgāks.

L.I.:Kas tev ir prātā?
T.F.: Es negribu teikt, ka es eju uz presbiteriešu baznīcu katru svētdienu, kā es to darīju bērnībā. Es tikko sāku daudz lasīt un skaidrāk saprast, ka esmu garīgs cilvēks. Es vienmēr esmu sapratis Visuma ceļu un zinājis, kuras durvis ir vērts atvērt un kuras nav. Viņš saprata iekšējās balss nozīmi. Bet, kad man kļuva veiksmīgs, es par to visu aizmirsu un apmaldījos. Pārdomājot savus uzskatus par daudzām lietām, es sapratu, ka objektu radīšana man sagādā prieku. Man patīk darīt lietas.

L.I.:Un tad jūs pametāt Gucci, pārcēlāties uz Losandželosu un četrus gadus strādājāt pie filmas "A Single Man".
T.F.: Pēc apmēram pusotra gada visa modes prese sāka rakstīt apmēram tā: "Mēs ceram, ka viņam neizdosies filmās un to nedarīs." Cilvēki modes industrijā pārvietojas ļoti ātri, un viņi sagaida tādu pašu ātrumu no visa pārējā. Jūs varat izveidot kolekciju četros vai piecos mēnešos, pēc tam citu kolekciju, taču šis skaitlis nedarbosies ar kino.

L.I.: Vai jūs satrauca tas, ka filmas izgatavošana prasīja tik ilgu laiku?
T.F.: Sākumā uztraucos, bet, atskatoties pagātnē, sapratu, ka agrāk to nevarēju izdarīt. Laikā, kad strādāju pie filmas A Single Man, es atrados tieši tur, kur man vajadzēja būt, lai uzņemtu šo filmu. Tas ir tas pats, kas atgriešanās pie sieviešu kolekcijām. Mani draugi man teica, ka man atkal vajadzētu izstrādāt sieviešu apģērbu. Bet es zināju, ka vēl neesmu tam gatava, jo vēl nebiju atradusi, ko teikt, un nebiju atradusi veidu, kā to izdarīt tā, lai man tas patiktu. Kad visu nosvēru un nolēmu atgriezties, domāju: “Labi, es turpināšu to darīt tikai tad, ja man tas patiks. Tiklīdz es beigšu izklaidēties, es slēgšu uzņēmumu vai pārdošu to. Lieta ir tāda, ka, ja darbs nav jautrs, tas neizdodas tik labi. Manas jaunākās kolekcijas Gucci un Yves Saint Laurent ir vieni no maniem labākajiem darbiem. Tās bija skaistas, drēbes bija ļoti labi izgatavotas, es lepojos ar šīm kolekcijām... Bet tās tika radītas bez prieka. Tie tika radīti ar disciplīnu. Manas agrākās kolekcijas Gucci izstaroja prieku, jo tas man tobrīd bija jaunums, man patika šo kolekciju veidošana un, manuprāt, tas arī parādījās. Lietas, kas radītas ar mīlestību, runā pašas par sevi. Un, kad sieviete iet garām drēbju pakaramajiem, šīs lietas sāk viņu uzrunāt. Sieviete viņiem atbild un nopērk. Es uzskatu, ka enerģiju var pārnest caur materiālajām lietām, kā jūs tās radāt.

L.I.: Šī ir ļoti garīga doma.
T.F.: Tieši tā. Ja man tagad būtu jāizvēlas reliģija, tad tā būtu daoisms vai pat vēdanta... vai indiāņu reliģija. Jāsaka, ka uzskatu, ka indiāņiem bija pareiza attieksme pret dabu. Viņi viņu cienīja un saprata, kas viņiem no viņas vajadzīgs. Es mīlu dabu, jo visam tajā ir jēga. Ja pavadīsi laiku mūsu rančo vai kaut kur citur pie dabas, tad viss, kas traucē, vienkārši izgaros. Lielākā problēma ir tā, ka esam zaudējuši saikni ar dabu, ar to, kas pasaulē patiešām ir svarīgs.

L.I.:Vai nav smieklīgi, ka jūs joprojām strādājat biznesā, kurā dominē vizuālais aspekts, turklāt ļoti virspusējs.
T.F.: Es vienmēr esmu saplosīta starp šiem faktiem. Tas ir kā paradokss, jo, no vienas puses, es sēžu šeit un runāju par to, kas man ļāva atrast līdzsvaru un justies laimīgam, no otras puses, es veidoju lietas, kurām ir derīguma termiņš. Es strādāju nozarē, kas var padarīt cilvēkus nelaimīgus un nedrošus, jo viņiem nav šīs vai citas lietas. Tāpēc šajā dzīves posmā cenšos radīt produktus, kuriem ir nākotne. Ja jums ir paveicies ar pietiekamiem ienākumiem, lai šīs lietas piederētu, tad tās ienesīs jūsu dzīvē tīru prieku. Bet viņi jūs nepadarīs laimīgu.

L.I.:Bet tie var palīdzēt jums justies laimīgam.
T.F.: Varbūt tā arī ir. Bet galu galā šīs lietas neko nenozīmē. Es uzskatu, ka visam šajā pasaulē piemīt īpašība būt pārejošam. Ja izsit stiklu, tad nav par ko uztraukties, jo tas atgriezīsies smilšu un putekļu stāvoklī, no kura radās. Pasaulē viss kustas pa apli, un enerģija tikai maina formas.

L.I.:Manuprāt, tu esi kļuvis smieklīgāks, kopš beidzi dzert.
T.F.: Tas ir tāpēc, ka esmu laimīgāks. Es dzēru nevis lai atpūstos, bet lai aizbēgtu no problēmām. Alkohols vājina kavēkļus, bet aizliegumi pastāv kāda iemesla dēļ. Man alkohols bija veids, kā tikt galā ar lietām, kuras es negribēju darīt. Tagad es nedzeru un nedaru tās lietas. Ja es negribu iet uz ballīti, es tur neeju.

L.I.:Vai jums ir amerikāņu asinis?
T.F.: Nē, mana ģimene ir no Skotijas. Bet Ņūmeksika man vienmēr ir bijusi patīkama vieta.

L.I.: Vai bērnībā jutāties kā ķēms?
T.F.: Man likās, ka esmu lielisks, un visi pārējie bija stulbi.

L.I.:Kā tad tu ģērbies?
T.F.:Ļoti dīvaini! Es nevalkāju kreklus ar īsām piedurknēm. Polo krekli ar īsām piedurknēm ir viena lieta, bet man joprojām nepatīk vīrieši ar īsām piedurknēm austos kreklos. Es vienmēr valkāju kreklus ar garām piedurknēm un uzgriezu piedurknes līdz pleciem tā, ka tās izskatījās pēc milzīgas aproces. Es arī nēsāju portfeli pirmajā un otrajā klasē. Par to mani bieži sita. Tad, 70. gados, es pārdzīvoju uzliesmojošu un ziedu apdrukas kreklu periodu. Es izaudzēju matus, tāpēc kādu laiku izskatījos kā meitene.

L.I.:Esmu pārliecināts, ka tu biji pārsteidzošs!
T.F.: Kad es biju jauns, es biju skaista. Pat astoņpadsmit gadu vecumā es biju vairāk jauka nekā izskatīga. Es to nesaku aiz iedomības, vienkārši domāju, ka ar gadiem kļūstu skaistāka.

L.I.: Kā, jūsuprāt, sievietes Parīzē, Ņujorkā un Losandželosā izskatās savādāk?
T.F.: Tās ir ļoti dažādas. Lai gan man jāsaka, ka pēdējo 15 gadu laikā robežas ir nedaudz izplūdušas. Es uzskatu, ka skaistuma standarti Losandželosā un Londonā ir identiski. Losandželosā un Londonā visām sievietēm, vismaz no noteiktas grupas, ir blondi mati, mākslīgās krūtis un lūpas. Ņujorkā lietas kļūst grūtākas. Cilvēki ir pakļauti stresam, un tas liecina pat tajā, kā viņi veica plastisko operāciju. Es uzskatu, ka seksīgākie cilvēki pasaulē ir itāļi, spāņi un franči. Tie ir dabiski, un tas viņiem joprojām ir ļoti svarīgi.

L.I.:Labi, tagad man ir daži jautājumi par jūsu tikumu lielumu.
T.F.: Es ienīstu intervijas, tāpēc es vienmēr cenšos pārliecināties, ka saruna ir par to, par ko vēlos runāt.

L.I.: Patiesība?
T.F.: Jā, patiesībā es esmu ļoti kautrīgs. Bet neviens tam netic.

L.I.:Patiešām, neviens par to nebūtu domājis.
T.F.: Mans darbs ir performance. Bet mans īstais darbs ir biroja sanāksmes un projektēšanas darbs. Un man patīk šī daļa. Man patīk idejas īstenot dzīvē. Bet man nepatīk par to runāt, jo tas nav radošs.

L.I.:Vai tev viss ir jādara labi?
T.F.: Jā, man riebjas, ja lietas neizdodas.

L.I.: Un tu turpini mēģināt, līdz izdodas?
T.F.: Ja tas ir tā vērts, tad jā.

L.I.:Šķiet, ka esat spēcīgs cilvēks.
T.F.: Es uzticos saviem instinktiem.

L.I.:Kā jūs tos atšķirat starp visām šīm domām savā galvā?
T.F.: Es nesaku, ka nevajag domāt un pārdomāt. Jums ir jāizmanto savas smadzenes, taču jums vajadzētu saprast, ka tas ir pavisam cits orgāns.

L.I.:Vai tavā dzīvē bija kāds noteicošais brīdis vai cilvēks?
T.F.: Katru mirkli, katru soli. Ja es būtu palicis Teksasā, es būtu bijis pavisam cits cilvēks nekā tas, kurš pārcēlās uz Ņūmeksiku. Mani ietekmēja arī turpmākā pārcelšanās uz Ņujorku un tikšanās ar visiem cilvēkiem, ar kuriem tur runāju. Katrs solis manā dzīvē ietekmēja nākamo soli.

L.I.:Kā jūs jūtaties par to, ka fani un cienītāji tevi pastāvīgi apčakarē?
T.F.: Puiši nekad nelec man virsū. Un meitenes man sitās, jo tas ir jautri, jo viņas zina, ka esmu gejs.

L.I.:Meitenes kā jūs.
T.F.: Nu man patīk meitenes.

L.I.:Tu esi vistiešākais gejs, ko es pazīstu.
T.F.: Es domāju, ka mēs visi atrodamies uz slīdošā seksualitātes skalas. Kādā brīdī es biju taisns, gulēju ar sievietēm un iemīlējos viņās. Bet tagad man ir labi ar Ričardu. Varu teikt, ka, ja es nebūtu bijusi kopā ar Ričardu, un gadījās, ka satiku sievieti, kas man būtu piemērota, tad es varētu būt ar viņu diezgan apmierināta. Bioloģiskā ziņā mani vienlīdz piesaista gan vīrieši, gan sievietes. Bet emocionālā līmenī sievietes mani nepiesaista tā, kā to dara vīrieši.

L.I.:Kuru tev patīk vairāk fotografēt - sievietes vai vīriešus?
T.F.: Tās ir dažādas lietas. Man sievietes šķiet neticami skaistas. Man arī vīrieši šķiet skaisti, taču es viņu seksualitāti redzu savādāk nekā sieviešu seksualitāti. Ja vīrietim ir spēcīgs seksuālais magnētisms, man var būt grūtības filmēt. Ar sievietēm es varu palikt objektīvāks.

L.I.: Jūs skatāties uz ķermeni un proporcijām ar tēlnieka acīm.
T.F.: Es neesmu tēlnieks, bet es to daru. Es to daru ar apaviem. Atceros, ka septiņu gadu vecumā sēdēju mašīnas aizmugurējā sēdeklī un skatījos uz tikko nopirktajiem apaviem. Es biju traka par to, ka vienai no tām forma novirzījās no proporcijām. Es atnācu mājās, novilku tos zābakus un nekad vairs tos neuzvilku.

L.I.: Vai ir kaut kas, ko tu nožēlo?
T.F.: Es nenožēloju neko, ko jebkad savā dzīvē esmu darījis. Pat ja tas bija visstulbākie un stulbākie darbi. Es pat nenožēloju, ka vienu reizi pieskāros Viktorijas Bekhemas krūtīm Deivida priekšā, un šī iemesla dēļ viņš ar mani nerunāja sešus mēnešus, tāpēc man bija jānosūta ziedi un atvainošanās kartītes. Es to nenožēloju, jo tas man kaut ko iemācīja. "Ei, tad jums nevajadzētu tik daudz dzert un darīt tādas lietas savu vīru priekšā."

L.I.:Es domāju, ka cilvēki domā, ka jūs esat "Perfektais kungs".
T.F.: Ak Dievs, es uzskatu sevi tik nepilnīgu. Ja cilvēki zinātu īsto mani, viņi mani ienīstu.

L.I.:Kas tu esi īsts?
T.F.: Es esmu ļoti bīstams.

L.I.:Es nedomāju, ka tu esi bīstams. Nu, varbūt tikai nedaudz. Vai jūs domājat, ka gadu gaitā jūs zaudējat šo kvalitāti?
T.F.: Tieši tā, es kļūstu arvien mazāk bīstams.

L.I.:Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc novecošana nav tik slikta, vai ne? Ja jums teiktu, ka varat atgriezties jebkurā vecumā, kādu vecumu jūs izvēlētos?
T.F.: Nē. Es pat negribētu atgūt savu veco ķermeni.

L.I.:Kur tu būsi, kad tev apritēs 85 gadi?
T.F.: Man ir ideja, taču tā ir mazāk skaidra nekā tad, ja jūs par to jautātu pirms pieciem gadiem. Šodienas ideālā atbilde būtu: dzīvošu Santafē un lai man paliek balti mati! Es izskatīšos diezgan labi priekš 85 gadus veca vīrieša. Es ceru, ka nodarbojos ar jogu, lai es paliktu elastīgs un varētu normāli noliekties un kustēties. Un es droši vien vairāk nodarbošos ar filmām, nevis modi. Vai varbūt uztaisīšu māla skulptūras.

L.I.:Tas būtu lieliski.
T.F.: Es nezinu, kā es precīzi izskatīšos, bet es zinu, ka es centīšos izskatīties pēc iespējas labāk. Rūpes par savu izskatu ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa.

L.I.:Es tevi mīlu, bet man jāiet. Mēs saņēmām daudz lieliskas informācijas!
T.F.: Es arī tevi mīlu un paldies par visu.

Oficiālā vietne: www.tomford.com