Krievijā pieaug cilvēku spontānas aizdegšanās gadījumu skaits. Cilvēka spontāna aizdegšanās Patvaļīga spontāna aizdegšanās

Šī parādība bieži tiek saīsināta ZZA. Pēc nopietnu pētnieku domām, šī ir viena no vispretrunīgākajām paranormālajām parādībām. Lielākā daļa cilvēku (tostarp daudzi paranormālo parādību eksperti) šaubās par tā realitāti. Tie, kas atpazīst SSV, cenšas tam atrast apmierinošu skaidrojumu. Taču šī parādība ir radījusi daudzus šausmu stāstus, gan patiesus, gan izdomātus, un pēdējā gadsimta laikā tā ir kļuvusi ārkārtīgi populāra, neskatoties uz savu šausminošo raksturu.

termins " spontāna aizdegšanās" apraksta parādību, kurā cilvēka ķermenis pēkšņi ir liesmas bez acīmredzama ārēja aizdegšanās avota. Spontāna aizdegšanās ir reta un parasti letāla, tāpēc tieša novērošana ir devusi maz. Taču tajos dažos gadījumos, kad cilvēki varēja izdzīvot vai bija avārijas aculiecinieki, dažkārt tiek ziņots, ka ugunsgrēka avots ir zilgana liesma, kas izplūst no vēdera zonas.

Bet parasti SSV parādību var pieņemt, tikai pamatojoties uz sadedzinātajām ķermeņa paliekām. Šķiet, ka telpā esošo cilvēku ir apņēmis spēcīgs, bet neizskaidrojami lokalizēts ugunsgrēks. Tas iznīcina cilvēku, bet nez kāpēc daudzos gadījumos atstāj neskartas kājas - pēdas vai kājas, uz kurām var pat saglabāties apģērbs. Un no visām pārējām ķermeņa daļām, pat no kauliem, paliek tikai pelni. Tāpēc pēcnāves autopsija izrādās praktiski neiespējama.

Bez šausmīgi sakropļotajām mirstīgajām atliekām, kuru skats šokē pat uz notikuma vietu izsauktos rūdītos ugunsdzēsējus un policistus, ir vēl kāds iemesls, kāpēc šis dīvainais ugunsgrēks rada aizdomas. Līķi apņemošie priekšmeti, tostarp viegli uzliesmojoši materiāli (dīvāni vai aizkari), parasti paliek neskarti, izņemot apdeguma pēdas. Tas rada neizpratni ekspertiem, kuri vairākkārt ir novērojuši ugunsgrēka izraisītās nāves sekas, kad apkārtējā vide parasti nodega pilnībā. Mēģinot kaut kā izskaidrot šīs parādības būtību, viņi ir spiesti ķerties pie SSV hipotēzes.

Par laimi, SWV, šķiet, ir ārkārtīgi reta parādība. Ļoti nedaudziem ugunsdzēsējiem un policistiem ir nācies saskarties ar šādiem incidentiem. Šīs parādības retums veicina vispārēju neuzticēšanos tai, bet neizslēdz arī izpētes iespēju. Ņemot vērā SSV fenomena šausminošo raksturu un potenciāli milzīgo spēku, tas ir pelnījis uzmanību un zinātnisku interesi.

No fenomena vēstures

Lai gan vēsturiskie ieraksti gandrīz noteikti apraksta agrākus gadījumus, šis ir pirmais zināmais piemērs fenomenam, ko var klasificēt kā spontāna aizdegšanās, datēts ar 1613. gada jūniju. Tas notika Kraistčērčas ciematā Dorsetā. Pamostoties spēcīgā pērkona negaisa laikā ar zibeni, sieviete atrada savā gultā līdz nāvei apdegušus savu znotu un mazo mazmeitu. Varētu pieņemt, ka viņi nomira no zibens vai drīzāk no lodveida zibens. Tomēr vīrieša ķermenis turpināja degt arī pēc tam, kad viņš tika izvests no istabas, un tas turpinājās trīs dienas, līdz līķis tika sadedzināts pelnos.

Tipiskāks piemērs ir atgadījums, kas notika Cēsinā (Itālija) 1731. gadā, kad kāda aristokrātiska sieviete devās gulēt, jūtoties “nomākta un smaga”. Nākamajā rītā viņas mirstīgās atliekas tika atrastas pie viņas gultas. No viņas palikušas tikai kājas no pēdām līdz ceļiem, trīs pirksti un daļa no galvaskausa. Pārējais pārvērtās pelnos. Bieza, nepatīkami smakojoša sodrēju kārta klāja logus un citas telpas daļas, un pa stiklu tecēja eļļaini dzeltens šķidrums. Taču ap ķermeni gandrīz nekādu ugunsgrēku postījumu nebija. Liesmas gultu praktiski neskāra, un likās, ka cietušais tikko būtu izkāpis no gultas un stāvējis kājās, kad notika negadījums. Izmeklējot vēlākos gadījumus, tika atklāta arī dzeltena eļļaina viela un melni sodrēji, ko kriminālisti noteica ķermeņa degšanas rezultātā. Dzeltenais sviests ir izkausēti cilvēka tauki, kas kondensējas uz aukstākas virsmas, piemēram, loga rūts.

Lai gan lielākā daļa SWS gadījumu notiek telpās, ir zināmi arī citi piemēri. Par pirmo uzticamo šāda veida gadījumu žurnālā Boston Journal of Medicine and Surgery ziņoja praktizējošais ārsts Dr. B.H. Hārtvels. Tas notika Eijerā (Masačūsetsā) 1890. gada 12. maijā. Dr. Hārtvelu atklātā laukā izsauca kāds zēns, kliedzot, ka viņa māte deg. Ārsts atrada sievieti liesmu pārņemtu no vēdera līdz muguras lejasdaļai. Viņas kauli jau bija atsegti un arī dega, tāpēc bija par vēlu domāt par viņas glābšanu. Ugunsgrēks tika likvidēts, apklājot ķermeni ar zemi, lai apturētu skābekļa piegādi. Neskatoties uz lielo karstumu, cepure, lapas un citi priekšmeti, kas atradās uz zemes blakus apdegušajai sievietei, palika neskarti. Skaidrs ugunsgrēka cēlonis nebija.

Citi līdzīgi gadījumi radīja ticību Viktorijas laikmetam spontāna aizdegšanās kļuva stiprāks. Kristīgie fundamentālisti sāka fanātiski aizstāvēt teoriju, ka šīs parādības cēlonis varētu būt pārmērīgs alkohola daudzums organismā, jo tas ir ārkārtīgi viegli uzliesmojošs. Tādējādi SSV sāka uztvert kā “debesu uguni”, kas dzērāju sit par pārmērībām.

Nākamos piecdesmit gadus SSV palika neizpētīts noslēpums, kuru gandrīz neviens nevēlējās apspriest, ņemot vērā tā būtību. Izmeklētāju, ārstu, ugunsdzēsēju un tiesu medicīnas ekspertu vidū bija kaut kāda klusa sazvērestība, kuras rezultātā noslēpumaini gadījumi, kas varētu kalpot kā SSV piemēri, tika vienkārši ignorēti, jo pati ideja par spontāna aizdegšanās tika uzskatīts par smieklīgu.

Bet tad, 1951. gada 1. jūlijā, Sanktpēterburgā, Floridas štatā, nomira sešdesmit septiņus gadus vecā Mērija Rīsere. Šis bija pirmais SWS gadījums, kas piesaistīja mediju uzmanību. Sieviete iepriekšējā vakarā redzēta dzīva, un tikai dažas stundas vēlāk atrasti tikai daži kaulu gabali un viena neskarta pēda. Viss pārējais nodega līdz pamatiem, lai gan sievietes dzīvoklis palika gandrīz pilnībā neskarts.

Mērijas Rīzeres dēls bija ārsts. Policijas izmeklētāji nespēja noskaidrot viņas nāves iemeslu. Man bija jāsazinās ar FIB. FIB aģenti rūpīgi izpētīja notikuma vietu, taču arī nevarēja atrast nekādu dabisku traģēdijas izskaidrojumu. Pirmo reizi plašākai sabiedrībai tika darīti pieejami fotogrāfiski pierādījumi par iespējamā SWS sekām, un turpmākajos gados paranormālo situāciju izmeklētāji bieži minēja slaveno Mērijas Rīzeres piemēru.

Kopš 1951. gada presē ik pa laikam parādījās citi stāsti par SSV, taču lielākā daļa cilvēku joprojām centās izvairīties no šīs tēmas. Septiņdesmitajos gados tika izdots stāstu krājums, kurā tika pārstāstīti veci gadījumi un pieminēti tikai daži jauni gadījumi, un līdz 1993. gadam tā bija vienīgā grāmata par SSV tēmu. Līdz šim nopietni sistemātiski pētījumi par šo tēmu nav parādījušies.

Dakts vai sveces efekts

Ugunsdzēsības eksperts Dr. Duglass Drisdeils no Edinburgas Universitātes un vairāki citi zinātnieki ierosināja teoriju, kas kļuva pazīstama kā "dakts efekts" vai "sveces efekts".

Cilvēka ķermeni var uzskatīt par sava veida sveci. Kauli ir līdzvērtīgi dakts; cilvēku tauki tos ieskauj tāpat kā sveces tauki ap dakts. Ja ir aizdegšanās avots – piemēram, kad cilvēks infarkta laikā nomet cigareti uz apģērba – tad var izcelties ugunsgrēks. Ja kāda iemesla dēļ cietušais uguni nenodzēs (piemēram, ja cilvēks ir piedzēries vai jau miris), tad liesmas sāks pieaugt. Ja cilvēks daudzas stundas atrodas istabā viens, pakāpenisks sadegšanas process kaulus lēnām pārvērtīs pelnos un cilvēka tauki izkusīs. Patiesībā ķermenis sadegs krāsnī, kurā tas pats ir. Ja nav kanāla, kas noņem ārā izstaroto siltumu, upura ķermenis pirmais cietīs no uguns.

Šī teorija izskatās ticama. Pēc tam, kad 1989. gada aprīlī BBC pārraidīja dokumentālo filmu, kas apstiprināja šo racionālo hipotēzi, SSV gandrīz vairs netika uzskatīts par paranormālu parādību. Tomēr nesenie notikumi liecina, ka šāds secinājums varētu būt pāragrs.

Vai “sveču teorija” ir derīga?

1987. gada 28. decembrī viņa dzīvokļa virtuvē Folkestonā, Kentā, tika atrasts vīrietis. Precīzāk, tika atrasta viena pēda un kedas, un pārējais ķermenis pārvērtās pelnos, lai gan telpā nebija gandrīz nekādu ugunsgrēka pēdu. BBC filmā bija iekļautas notikuma vietas fotogrāfijas un secināts, ka incidents ir klasisks sveces efekta piemērs. Policists stāstīja filmas veidotājiem, ka visas pārējās versijas, it īpaši slepkavība, ir izslēgtas. Rezultātā izveidojās šāds scenārijs.

Cietušais atrasts pie aizdedzinātas virtuves plīts. Tika pieļauts, ka bojāgājušais dabūjis sirdstrieku, nokritis uz plīts, aizdegies un lēnām apdedzis. No brīža, kad viņš pēdējo reizi tika redzēts dzīvs, līdz viņa mirstīgo atlieku atrašanai pagāja piecpadsmit stundas, un ir vajadzīgs laiks, lai sveces efekts izpaustos.

Taču kāds izmeklēšanā iesaistītais policists sacīja, ka lietā ir zināmas grūtības, kas vēl nav atrisinātas. Ir medicīniski pierādījumi, ka cietušais bijis dzīvs, kad uguns jau dega. Taču visnopietnākā liecība bijusi no vīrieša, kurš pirmais iegājis virtuvē, atklājis mirstīgās atliekas un izsaucis policiju. Viņš redzēja, ka iedegas plīts deglis. Un uz tā ir tējkanna, kas ir līdz pusei pilna ar ūdeni. Tā kā ielaušanās pazīmju nebija, mirušais dzīvojis viens, no tā izriet, ka viņš pats uzlicis tējkannu uz plīts. To nebūtu iespējams izdarīt iepriekšējā vakarā un pēc tam lēnām degt daudzas stundas: šajā laikā ūdens pilnībā izvārīsies, un degošajai gāzei būtu laiks sadedzināt caurumu tējkannas apakšā. Tāpēc vīrietis, visticamāk, bija dzīvs apmēram stundu, pirms tika atklātas mirstīgās atliekas. Tādējādi “sveces efekts” ir izslēgts: tas aizņem pārāk daudz laika.

Šādi gadījumi liecina par to spontāna aizdegšanās tas joprojām ir iespējams, ja tiek atklāts zinātniski pieņemams mehānisms, ar kura palīdzību šis process varētu attīstīties. Pašlaik vairāki zinātnieki izstrādā vairākas teorijas, kas var izskaidrot šo fenomenu.

Hipotēzes

Ķīmiķi apgalvo, ka daži bīstami pārtikas produktu maisījumi mūsu uzturā var izraisīt spontānu ķēdes reakciju gremošanas sistēmā. Iespējams, ka liekās uzliesmojošas gāzes vai pašaizdegšanās, siltumu radošu pārtiku, kas lēnām sadedzina iekšpusi. Tas izskaidro gan to, ka ugunsgrēka dzēšana SWS gadījumos ir ārkārtīgi sarežģīta, gan to, ka ugunsgrēka avots ir lokalizēts vēdera dobumā. Problēma ir atrast ķīmisku reakciju, kas ir praktiska un arī dabiska, taču tā ir pietiekami reta, lai notiktu tikai īpašos apstākļos.

Vēl viena teoriju grupa ir balstīta uz pieņēmumu, ka SSV “sprūda” ir elektrība. Daži cilvēki var uzkrāt daudz statiskās elektrības, un, nonākot saskarē ar citiem cilvēkiem, var pat uzliesmot dzirksteles. Oksfordas universitātes doktora Maikla Šalisa pētījumi liecina, ka pastāv saikne ar uzturu. Daži SSW pētnieki apgalvo, ka cilvēki, kas dzīvo vieni telpā, kurā ir maz metāla, nevar dabiski atbrīvot šo uzkrāto enerģiju. Ja lādiņš uzkrājas daudzas dienas pēc kārtas, ķīmiskās vielas organismā elektrolīzes vai jonizācijas rezultātā var sākt sadalīties to sastāvdaļās. Šī teorija vēl nav apstiprināta, taču tā var izskaidrot vienu iezīmi: daudzos gadījumos šīs parādības upuri bija gados vecāki cilvēki, kuri nevarēja iziet no mājas.

Vismodernākās teorijas balstās uz ideju par kodolenerģijas atbrīvošanu organismā. Ideja ir tāda, ka lodveida zibens var veidoties cilvēka ķermenī, kuram ir liels kodolenerģijas krājums, kas koncentrēts nelielā tilpumā. Pēc tam šī neticamā enerģija tiek atbrīvota, izraisot sprādzienbīstamu termisku reakciju, kas ātri iznīcina ķermeni. Lai gan šī teorija šķiet pretrunīga, tā izskaidro vēl vienu noslēpumainu apstākli: vairākos gadījumos SWE fenomenu pavadīja elektrisks pērkona negaiss vai mazas gaismas bumbiņas.

1993. gada jūnijā vācu zinātnieki no Helgolandes Bioloģiskā institūta Dīters Glindemans un Ginters Gasmans zinātniskajā presē ziņoja, ka liellopu gremošanas sistēmā ir atklājuši fosfāna gāzi. Tā ir ļoti viegli uzliesmojoša gāze, kas, domājams, rada "gribas" - kustīgus degošas gāzes lāses, kuras agrāk tika sajauktas ar fejām, gariem un pēdējā laikā NLO.

Pamatojoties uz šiem datiem, vācu zinātnieki ierosināja un pierādīja, ka cilvēka organismā ir iespējama vēl augstāka gāzu koncentrācija. Izrādījās arī, ka veģetāriešiem ir daudz zemāks līmenis. SWS pētnieki izvirzīja hipotēzi, ka gremošanas sistēmas iekaisuma cēlonis var būt ķīmiska reakcija, kas saistīta ar fosfāna veidošanos zarnās. Ja šādu procesu izdotos reproducēt, kļūtu skaidrs, kāpēc lielākā daļa ziņojumu par SWS notiek Rietumvalstīs, un pasaules reģionos, kur fosfāns pārtikas produktos sastopams reti, arī SSV parādība ir ārkārtīgi reta.

Vēl viena svarīga atslēga, lai spontānas aizdegšanās noslēpums, iespējams, parādījās 1994. gada februārī, kad Kalifornijas Riversaidas slimnīcā tika ievietota sieviete hroniska vēža beigu stadijā, sākoties šūnu deģenerācijai. Pirms viņas nāves visi medicīnas komandas darbinieki piedzīvoja beigu stadijas simptomus, sākot no vieglas sliktas dūšas un reiboņa līdz nespējai pārvietoties. Viņiem bija jādežūrē slimnīcā daudzas nedēļas. Pēc viņu domām, no mirstošās sievietes izplūdusi spēcīga amonjaka smaka, un viņas asinis bija pa pusei izkristalizētas.

Situācija bija tik nopietna, ka bija jāveic ārkārtas pasākumi, tostarp slimnīcas pacientu evakuācija un īpašas aizzīmogotas telpas izbūve autopsijai, ko veica ārsti pret radiācijas aizsargtērpos. Bija aizdomas par radiācijas piesārņojumu, taču tas nenotika. Nekādu medicīnisku skaidrojumu nevarēja atrast, un oficiālajā ziņojumā teikts, ka mediķu brigāde bijusi pakļauta masveida histērijai ar psihosomatiskiem simptomiem. Brigādes dalībnieki šo viedokli apņēmīgi noliedza, un tas tiešām daudz neatbilda faktiem.

Cīnoties pret šo apsūdzību, kas arī nozīmēja, ka ārsti nenodrošināja atbilstošu aprūpi mirstošajai sievietei, komandas locekļi vērsās pēc palīdzības pie ķīmijas pētniekiem. Viņi meklēja pierādījumus tam, ka dabiskās pārtikas mijiedarbība ar cilvēka asinīm var izraisīt patoloģisku ķēdes reakciju. Šis sarežģītais process mirstošās sievietes ķermenī varēja radīt toksiskas ķīmiskas vielas, kas izdalījās, kad dežūrgrupa ņēma asins paraugus analīzei.

Šī teorija vēl nav apstiprināta, bet, ja tā saņemtu pierādījumus, tas izskaidrotu līdzīgu procesu iemeslu, kas kalpo par stimulu SSV. Vismaz, spontānas aizdegšanās iespēja kļūtu pieņemami daudzu skeptisko zinātnieku acīs, kuri joprojām uzskata, ka noslēpumainas nāves gadījumi no uguns ir tikai mīts.

Ko darīt?

Iespējas tieši satikties spontāna aizdegšanās mazs. Mazā valstī, piemēram, Apvienotajā Karalistē, potenciāli ir tikai divi līdz pieci šādi gadījumi gadā un visā pasaulē ne vairāk kā piecdesmit gadījumi gadā. Iespējamība, ka CVS notiks ar kādu, kuru pazīstat, ir daudz mazāka nekā, piemēram, zibens spēriena iespējamība. Un pat ja SWE notiek kaut kur apkārtnē, jūs, visticamāk, nevarēsit to redzēt. Gandrīz noteikti jūs saskarsities tikai ar šīs parādības sekām.

Tomēr, ko šādā situācijā var darīt? Daži reģistrēto SWS gadījumu aculiecinieki apgalvo, ka liesmu, kas pārņēmusi cilvēku, var nodzēst, taču ar lielām grūtībām. Visefektīvākā metode ir bloķēt skābekļa piekļuvi, aizsegt ugunsgrēka zonu ar kaut ko, kas, šķiet, ir mazs un koncentrēts diafragmas zonā. Mēģinājumi nodzēst liesmu ar ūdeni nebūs tik efektīvi. Daži pētnieki apgalvo, ka SWS ķermeņa audi tiek sadalīti to sastāvā esošajās gāzēs, pakļaujoties elektrībai no nezināma avota. Tā kā 70% cilvēka ķermeņa sastāv no ūdens, ir skaidrs, ka ūdens nenodzēsīs liesmu, kas rodas ūdens elektrolīzē organismā, izdalot ūdeņradi un skābekli: ūdens pievienošana var tikai palielināt “degvielas” piegādi. .

Kas izraisa spontānu aizdegšanos cilvēkiem?

Pēkšņi cilvēki sāk degt. Viņus apņem no tiem izplūstošā uguns, un viņi iet bojā. Tas ir biedējošs skats. Kur ir realitāte un kur pārspīlējums?

Šo parādību sauc par spontānu un raksta angļu valodas saīsinājuma BIS formā. No 17. gadsimta līdz mūsdienām ir reģistrēti daudzi gadījumi, kad cilvēks sadedzina tik neparastā veidā. Apraksti, kas mūs sasnieguši, neapšaubāmi ir šausminoši: pēkšņi, bez iemesla, cilvēks sāk degt. Degšana notiek diezgan ātri un nav laika reaģēt. Uguns satricina cilvēkus neticamā ātrumā. Dažreiz paliek tikai pelni.

Galvaskauss, ja tas ir saglabāts, ir ievērojami samazināts. Neskatoties uz visu, daudzos gadījumos ekstremitātes paliek uguns neskartas. Pats neticamākais ir tas, ka uguns neizplatās uz priekšmetiem, kas ieskauj degošus cilvēkus. Ir arī citi gadījumi, vēl briesmīgāki, kad ķermenis uzsprāgst un tā daļas aizlido uz sāniem, bet tādu gadījumu ir mazāk.

Šis ir izplatīts šāda veida parādību apraksts, ko nevar zinātniski izskaidrot. Cilvēka ķermenis ir par 70% šķidrs un apdegums ar grūtībām, un īpaši ne tik ātri. Turklāt jāšaubās, vai līķis sadegtu un uguns nepārietu uz apkārtējām lietām. Kas notiek šajā gadījumā? Apskatīsim vairākas teorijas, kas ir mēģinājušas izskaidrot šo noslēpumu.

Subatomiskās daļiņas

Lzri Arnall 30 gadus ptja o tmu un publicja grmatu On Fire, kur ststa par iem noslpumainajiem gadjumiem. Viņš nonāca pie secinājuma, ka ugunsgrēka cēlonis bija atomu iekšpuses daļiņas. Tie nejauši saduras, kas izraisa sava veida iekšēju kodolsprādzienu. Šai teorijai, kad tā pirmo reizi izskanēja, bija daudz piekritēju. Arnola domas bija labi pamatotas, bet tomēr gali nesakrita un šai teorijai bija daudz neizskaidrojamu jautājumu, uz kuriem atbildes iespējams iegūt dziļāk pētot.

Bikforda efekts

Lai mēģinātu labi izprast šādu parādību, jāanalizē reģistrētie gadījumi. 80% upuru ir sievietes ar lieko svaru. Lielākā daļa no kuriem pirms traģēdijas bija lietojuši alkoholu vai trankvilizatorus. Gandrīz visi negadījumi notikuši ar gados vecākiem cilvēkiem, kuri turklāt bija smagi smēķētāji.

Nekas neaizdegas, ja nav liesmas. Tāds fiziskais likums. Tāpēc skeptiķi uzskata, ka šie cilvēki nomira vai aizmiguši pirms aizdegšanās. Tie varētu sākt degt no cigaretes, tāpēc mēs runājam par drošinātāja efektu. Saskaņā ar šo teoriju cilvēks var sadedzināt savus taukus, ja tie aizdegas ārējā ietekmē. Ķermenis drēbēs ir kā svece. Drēbes kalpo kā drošinātāja vads, un tauki kalpo kā degvielas avots. Tātad cilvēki pilnībā sadeg, bet viņu drēbes paliek gandrīz neskartas.

BBC populārzinātniskais raidījums sagatavoja eksperimentu ar cūku. Cūku apsedza ar segu un aizdedzināja. Sega gandrīz nedega, priekšmeti apkārt palika neskarti, bet cūka sadega pilnībā, jo bija resna.
Tāpēc, kad cilvēkiem ir liels taukaudu daudzums, pastāv iespēja, ka tie aizdegsies, bet cēlonis vienmēr būs ārēja liesma.

Mērija Resere: pievērsās pelniem

1951., 2. jūlijs - noticis viens no slavenākajiem gadījumiem - atrasta pelnos pārvērtusies 67 gadus veca sieviete. Viņa tika atpazīta tikai pēc kreisās kājas. Dega objekti, kas atradās tiešā tuvumā, viss pārējais bija neskarts. Cilvēku spontānās aizdegšanās teorijas pretinieki atrada neapgāžamus pierādījumus: Marija lietoja trankvilizatorus un turklāt smēķēja. Tas bija pilns, tāpēc Bikforda auklas efekts varēja darboties.

Pašaizdegšanās smēķētājs?

Anomāls gadījums notika ar 76 gadus veco Džonu O'Konoru Kerijas grāfistē (Īrija). Kad medmāsa ieradās viņa mājās, viņa atrada tikai viņa pelnus. Policija bija gatava pieņemt jebkuru hipotēzi, pat spontānu aizdegšanos, līdz atklāja, ka bojāgājušais ir stiprs smēķētājs un bieži vien šajā vecumā zaudējis samaņu.

Lāpu vīrs

1960. gadi. Ugunsdzēsēji devās uz izsaukumu uz kādu pamestu ēku Londonā. Ugunsgrēka pazīmju nebija, bet iekšā slēgtajā telpā ugunsdzēsēji atrada ubagu ar dziļu iegriezumu vēderā, no kura spraucās spēcīgas liesmas.

Ugunsdzēsēji apgalvoja, ka ugunsgrēks bijis tik spēcīgs, ka ubaga iekšienē esot bijis pūtējs. Ugunsgrēks tika nodzēsts, virzot uz to ūdens strūklu no ugunsdzēsības šļūtenes. Izmeklēšana nevarēja izskaidrot ugunsgrēka noslēpumu. Tika izskatīta hipotēze, ka vīrieti varētu būt apdedzinājusi cigarete un apdegums varētu būt radījis brūci, kas, saskaroties ar zarnu gāzēm, izraisīja ugunsgrēku. Taču turpmākā lietas pārbaude šo hipotēzi noraidīja.

Ugunsgrēks viņam maksāja roku.

Iespējams, psihiskā uguns uzbrūk tieši tajā brīdī, kad to vismazāk gaidi. 1974. gads - Džordžijā Džeks Angels, kā vienmēr, devās gulēt. Turpmākā izmeklēšana atklāja, ka viņš iekrita dziļā depresijā, kas ilga četras dienas. Kad viņš pamodās, viņa labā roka bija tik stipri apdegusi, ka nācās amputēt, gultasveļa un pidžama bija neskartas. Ugunsgrēka pēdas nebija. Džeks Eņģelis ir viens no retajiem, kurš izdzīvoja pēc spontānas aizdegšanās.

Vai tas viss ir izdomājums?

Rezultātā pētnieki nonāca pie secinājuma, ka runa ir par kaut kādu policijas leģendu, ko veicināja nepatiesi argumenti. Protams, visiem šiem gadījumiem bija kopīgas iezīmes: cilvēki vienmēr dega savās mājās un vienmēr bija vieni. Šādas parādības vēsturē praktiski nav ticamu gadījumu, kas būtu notikuši citu cilvēku acu priekšā. Aculiecinieku nav, tāpēc grūti noteikt, cik ilgi cietušā degusi, pirms sasniegusi stāvokli, kādā viņa tika atklāta. Tieši tas dažu pētnieku skatījumā bija stimuls mīta radīšanai ar neesošu zinātnisku pamatojumu.

Turklāt daudz ir runāts par cilvēku spontānu aizdegšanos, un ne tikai ezotēriskajā sabiedrībā. Piemēram, Čārlzs Dikenss to iekļāva vienā no saviem romāniem. Tāpēc šāda parādība ir daļa no kolektīvās iztēles, un nejaušu incidentu var viegli interpretēt kā noslēpumainu cilvēku spontānas aizdegšanās gadījumu.

Bet ne visas kļūdainās interpretācijas bija nevainīgas. Ir zināms, piemēram, ka daži slepkavas mēģināja izmantot šo ieganstu, lai slēptu savu noziegumu pēdas.
Līdzīgi incidenti, lai arī ne tik daudz, joprojām notiek mūsdienās, un vairums no tiem nav zinātniski izskaidrojami.

Vai cilvēks var spontāni aizdegties bez ārēja siltuma avota? Pēdējo 300 gadu laikā ir ziņots par vairāk nekā 200 šādiem gadījumiem.

Šo fenomenu sauc cilvēka spontāna aizdegšanās(vai SHC) - cilvēka ķermenis it kā aizdegas siltuma rezultātā, kas tajā rodas. Simtiem kontu parāda līdzīgu attēlu.

Vientuļš upuris, kura ķermenis spontāni aizdegas, parasti atrodas mājās. Ekstremitāšus, rokas un kājas bieži atstāj uguns neskartas. Rumps un galva ir līdz nepazīšanai pārogļojušies, retos gadījumos iekšējie orgāni paliek neskarti.

Telpā, kur cilvēks ir spontāni aizdegies, parasti ir maz aizdegšanās pazīmju, ja neskaita taukainus sodrējus uz mēbelēm un sienām, bieži jūtama saldena smaka.

Vēsturiski nāves piemēri no pašaizdegšanās

SHC vēsturi var izsekot viduslaiku literatūrā, daži apgalvo, ka Bībelē ir vairāki līdzīgi teksti.

1641. gadā dāņu ārsts Tomass Bartolīns (1616-1680) aprakstīja Polonusa Vorstiusa nāvi savā grāmatā Historiarum Anatomicarum Rariorum, kurā apkopoja dīvainu medicīnas parādību gadījumus.

Vorstijs bija itāļu bruņinieks, kurš savās mājās Milānā, Itālijā 1470. gadā pēc stipra vīna dzeršanas sāka elpot uguni, pirms viņa ķermenis aizdegās. Tiek uzskatīts, ka šis ir pirmais reģistrētais spontānas aizdegšanās gadījums cilvēces vēsturē.

1673. gadā franču rakstnieks Jonass Duponts publicēja grāmatu ar nosaukumu De Incendiis Corporis Humani Spontneis ("Cilvēka ķermeņu spontānas aizdegšanās gadījumi"), kurā viņš aprakstīja vairākus SHC gadījumus.

Viens slavens notikums Francijā ir datēts ar 1725. gadu, kad kāds Parīzes mājsaimnieks pamodās no dūmu smakas un atrada savu sievu Nikolu Proso sadegušu pelnos, guļot uz salmu matrača, kuru liesmas bija atstājušas neskartas.

Viss, kas palicis pāri no Milletas kundzes, hroniskas alkoholiķes, ir viņas galvaskauss, dažas ribas un apakšējo ekstremitāšu kauli. Apkārt esošie koka priekšmeti ugunsgrēkā nav cietuši. Viņas vīrs tika apsūdzēts slepkavībā un sākotnēji tika atzīts par vainīgu.

Ilustrācija no Čārlza Dikensa romāna “Bleak House”.

Pārsūdzībā tiesneši piekrita viņa aizstāvībai, ka tā bija "spontāna cilvēka aizdegšanās", lielā mērā pateicoties ķirurga Kloda Nikolasa Leka liecībām. Le Cat atradās netālu, krodziņā, viņš pamodās no dūmu smakas un ieraudzīja, ka ir atklāts Nikolas ķermenis. Viņas nāve vēlāk tika pasludināta par "Dieva apmeklējuma" rezultātu.

Plašāka sabiedrība par cilvēka spontānu aizdegšanos uzzināja 19. gadsimtā no slavenā angļu rakstnieka Čārlza Dikensa romāna “Bleak House”, kura viens no varoņiem šādā veidā gāja bojā. Kad kritiķi apsūdzēja Dikensu mēģinājumā pierādīt kaut ko tādu, kas neeksistē, viņš atsaucās uz pētījumiem, kuros aprakstīti 30 vēsturiski spontānas aizdegšanās gadījumi.

Cilvēku spontānas aizdegšanās gadījumu vispārīgs raksturojums

SHC tēma tika atspoguļota British Medical Journal 1938. gadā, kad L. Parijs savā rakstā pieminēja 1823. gadā publicēto grāmatu Medicīnas jurisprudence. Viņš norādīja, ka cilvēka spontānas aizdegšanās gadījumiem ir šādas īpašības:

— cietušie bija hroniski alkoholiķi;
- parasti tās ir vecākas sievietes;
- ķermenis aizdegās spontāni, bet dažas viegli uzliesmojošas vielas varēja lietot arī cietušais;
- rokas un kājas bieži palika uguns neskartas;
— uguns nodarīja nelielus bojājumus daudzām citām viegli uzliesmojošām lietām, kas saskaras ar ķermeni;
- pēc ķermeņa apdeguma palika taukaini un smirdīgi pelni.

Šķiet, ka alkoholismam ir bijusi izšķiroša loma agrīnās atsaucēs uz SHC, daļēji tāpēc, ka daži Viktorijas laikmeta ārsti un rakstnieki uzskatīja, ka tas ir izraisījis cilvēka spontānu aizdegšanos.

Vika efekts: SHC zinātniskais skaidrojums

Ir vairākas teorijas par to, kas izraisa SHC, izņemot iepriekš minēto alkoholismu: uzliesmojoši tauki, paaugstināta acetona koncentrācija, statiskā elektrība, metāns, baktērijas, stress un pat dievišķa iejaukšanās.

Viena teorija skaidro, ka SHC izraisa "dakts efekts". Upura ķermenis tiek pielīdzināts svecei. Svece sastāv no dakts, ko ieskauj vasks, kas satur viegli uzliesmojošas taukskābes. Uguns tiek iekurta ar dakts palīdzību, un taukainais vasks uztur degšanu.

Cilvēka ķermenī tauki darbojas kā uzliesmojoša viela, un upura apģērbs vai mati ir dakts. Cigarete var sadedzināt cilvēka apģērbu un pēc tam arī ādu, izdalot zemādas taukus, kas savukārt iesūcas apģērbā. Tauki kūstot no karstuma, tie uzsūcas apģērbā, darbojoties kā vasks, lai dakts degtu.

Degšana turpinās tik ilgi, kamēr ir degviela. Šīs teorijas piekritēji apgalvo, ka tas izskaidro, kāpēc upuru ķermeņi tika iznīcināti, lai gan apkārtējie objekti netika sadedzināti.

Trīs spontānas aizdegšanās posmi saskaņā ar dakts teoriju.

Citi jautājumi par cilvēka spontānu aizdegšanos

SHC gadījumi vienmēr notiek iekštelpās, cilvēkiem atsevišķi un bieži vien siltuma avotu tuvumā. Nav fiksēts neviens gadījums, kad dienasgaismā ielas vidū būtu spontānas aizdegšanās gadījums.

Šķiet, ka spontānas aizdegšanās gadījumi notiek tikai cilvēkiem, nav reģistrēti spontānas aizdegšanās gadījumi.

Turklāt "dakts efekts" pilnībā neizskaidro, kāpēc upuri degšanas laikā paliek nekustīgi, un ap tiem esošās mēbeles bieži vien nav skārušas uguns.

SHC teorijas piekritēji norāda, ka cilvēka ķermenim jāsasniedz 1648 grādu pēc Celsija temperatūra, lai tas sadegtu pelnos, paliekot tikai pelni, kas noticis ar daudziem upuriem. Salīdzinājumam, cilvēka ķermeņa kremēšana tiek veikta 982 grādu temperatūrā pēc Celsija.

Mūsdienīgs cilvēka spontānas aizdegšanās piemērs

SHC gadījumi radās ne tikai senos laikos. Cilvēka spontāna aizdegšanās notika Īrijā 2010. gadā.

Pie kamīna viņa dzīvoklī atrasts apdegušais vecāka gadagājuma vīrieša līķis, ugunsgrēka rezultātā praktiski nebija nekādu pēdu: ne uz grīdas, ne uz griestiem, ne kur citur telpā. Īrijas koroners vēlāk sacīja, ka 76 gadus vecā Maikla Fehertija nāves cēlonis bija spontāna aizdegšanās.

Cilvēki uzskata, ka ir daudzas lietas, kas padara cilvēka ķermeni unikālu starp zemes radībām, un ir aspekti, kas mums joprojām nav zināmi. Viena no šīm iezīmēm — cilvēka spontānas aizdegšanās fenomens — joprojām ir neatrisināts noslēpums.

Neviens Mariju neaizdedzināja

Eksperimentālais biologs Braiens Dž.Fords apgalvo, ka beidzot ir atradis cilvēku spontānas aizdegšanās cēloni. Par ko viņš un viņa kolēģi vispirms ziņoja specializētajā žurnālā The Microscope un pēc tam populārzinātniskajā žurnālā New Sientist.

Pirmo reizi uzzināju, ka cilvēki var aizdegties paši un izdegt dažu minūšu laikā pirms aptuveni 30 gadiem. Tad acīs iekrita raksts par šo kādā ārzemju žurnālā. Un manā atmiņā uz visiem laikiem iespiedusies šausmīga fotogrāfija no tās – pēda melnā kurpē. Tas ir viss, kas palicis pāri no gados vecās 79 kilogramus smagās amerikānietes Mērijas Rīseres, kura 1951. gada 1. jūlijā Sanktpēterburgā (Florida) sadega līdz nāvei. Kāju un pelnu kaudzi no rīta atradis ciemos atbraucis dēls. Mātes istabas durvju rokturis, kuru viņš mēģināja atvērt, joprojām bija karsts...

Apstādinātais pulkstenis rādīja laiku, kurā notikusi aizdegšanās – 4 stundas 20 minūtes no rīta. Marija snauda krēslā. Tas arī nodega līdz avotiem. Bet uguns neskāra neko citu - pat tuvumā esošās avīzes. Ne uz sienām, ne uz griestiem netika konstatētas kvēpu pēdas, dūmu smaka bija tik tikko jūtama.

"Tas ir pārsteidzošākais skats, ko esmu redzējis," vēlāk atzina Pensilvānijas Universitātes Medicīnas skolas tiesu medicīnas eksperts Dr. Viltons Krogmens, kurš piedalījās izmeklēšanā. – Nav iespējams saprast, kā intensīva ķermeņa dedzināšana neizraisīja plašu ugunsgrēku. Šāda stipruma uguns neizbēgami iznīcinātu telpu un visu tajā esošo aprīkojumu.

Zinātnieki ir noskaidrojuši galveno: neviens sievieti neaizdedzināja.

To, kas sadega elles ugunī, ir maz, bet viņi pastāv

Mūsdienās Mērijas Rīseres gadījums tiek uzskatīts par klasisku murgainu fenomenu, ko sauc par spontānu cilvēka aizdegšanos (SHC).

Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka tā ir parādība. Tālajā 1870. gadā Aberdīnas Universitātē (Skotija) tika izdota brošūra. Tās autori analizēja kolēģu attieksmi pret noslēpumaino parādību – no to cilvēku vidus, kuri centās to izprast. Tikai astoņi no 35 uzskatīja to par mānīšanu, un dokumentētos gadījumos bija aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu. Pārējiem nebija šaubu, ka cilvēki spēj aizdegties paši.

Nāves gadījumu skaits no SHC nav liels - aptuveni 120 gadījumi visā pasaulē visā dokumentētajā periodā. Kas ir ārkārtīgi maz. Un tas, starp citu, deva pamatu apgalvot, ka šī parādība ir vainojama tikpat retā parādībā - lodveida zibens. Viņi saka, ka tas izdedzina cilvēkus, kaut kā iekļūstot ķermenī. Bet šī hipotēze nekad nesaņēma nopietnu apstiprinājumu.

Ir ticami zināms, ka Krievijā slavens kļuva tikai viens cilvēks - gans Bisens Mamajevs. 1990. gada 11. novembrī viņš nodega uz lauka uz Saratovas un Volgogradas apgabalu robežas. Viņa mirstīgās atliekas atrada brālis. Ugunsgrēkā ganam izdeguši iekšējie orgāni, nedaudz pārogļota āda, apdegusi apakšveļa. Un virsdrēbes palika gandrīz neskartas. Par šo noslēpumaino atgadījumu man pastāstīja Cosmopoisk pētnieku grupas vadītājs Vadims Černobrovs, kurš apmeklēja traģēdijas vietu.

Alkoholiķi reabilitēti

Tātad, kas liek cilvēkiem aizdegties? Kas tajos deg?

Ilgu laiku diezgan nopietni pētnieki uzskatīja, ka spontāni aizdegas tikai alkoholiķi. Un alkohols liesmo, pārņemdams viņu ķermeni. Tomēr pirmais zinātnieks, kurš uzņēmās eksperimentāli pārbaudīt šo hipotēzi, bija pārliecināts par tās nekonsekvenci. Vācietis Jastuss fon Leibigs noskaidroja, ka pat labi saglabājušies audumi neaizdegas. Turklāt viņš tieši injicēja 70 procentus alkohola beigtām žurkām - tās nedega.

“Dakts hipotēze” joprojām ir populāra un nav pilnībā noraidīta. Vai "dzīvās sveces". Pirmo reizi to 1961. gadā izvirzīja Londonas ārsts Gevins Tērstons žurnālā Medico-Legal Journal. Viņš uzskatīja, ka cilvēks drēbēs kļūst par dakts. Vīrietis deg. Un šajā laikā izkusušie tauki atbalsta liesmu. Līdz tas viss izdeg.

Kā “dakts” liesmoja televīzijā divas reizes BBC populārzinātniskajās programmās - 1986. un 1998. gadā. Demonstrēts uz cūkgaļas liemeņiem, kas ietīti audumā. Liemeņi dega. Bet tas aizņem ļoti ilgu laiku - līdz 12 stundām. Un uz tiem esošais “apģērbs” netika saglabāts. Un paši līķi nepārvērsās pelnu kaudzēs, kā tas notika ar elles liesmās sadedzinātiem cilvēkiem.

“Apģērbtā” cūka dega labi, bet ilgi. Un bija grūti uzliesmot

Uzmanieties no ketozes

Nē, “dakts hipotēze” nav piemērota, saka Braiens Fords. – Tas neizskaidro visas parādības iezīmes. Un alkohols, kas tika lietots agrāk, nav aktuāls. Kaut vai tāpēc, ka tas neuzkrājas. Gluži pretēji, tas tiek sadalīts vielmaiņas rezultātā.

Tomēr, kā skaidro Fords, ķermenis var nonākt ar viegli uzliesmojošu vielu. Kas var arī uzkrāties. Tas ir acetons.

Acetona ražošana vielmaiņas procesā sākas, kad glikozes līmenis asinīs, kas ir galvenais enerģijas avots cilvēka organismā, samazinās. Trūkums noved pie alternatīvu mehānismu aktivizēšanas. Tauku šūnas sāk sadalīties. Bioķīmisko reakciju ķēde, par kuru ir atbildīgas aknas, galu galā noved pie īpašu vielu - tā saukto ketonu - izdalīšanās asinīs. Tie kļūst par uztura avotiem un enerģijas nesējiem glikozes vietā.

Acetons ir ketona veids. Dažas diētas, kas izraisa tā saukto ketozi, veicina tās uzkrāšanos. Arī tādas slimības kā diabēts noved.

Uzliesmojošu vielu pārpalikums organismā izraisa spontānu aizdegšanos, uzskata zinātnieks. Viņš to pārbaudīja, “marinējot” cūkgaļas gabalus acetonā.

No gabaliem Fords izgatavoja cilvēku ķermeņu modeļus. Apģērba viņus. Un aizdedzina. Tās nodega līdz pamatiem nepilnas pusstundas laikā. Drēbes vietām palika neskartas. Tika saglabātas arī ekstremitātes. Tāpat kā spontānas aizdegšanās upuru fotoattēlā.

Uzskatām, ka kājas un rokas paliek, jo tajās ir pārāk maz tauku, un uzkrājas nepietiekams acetona daudzums,” ziņo eksperimentētājs.

Protams, atklāts paliek jautājums: no kurienes rodas dzirkstele, no kuras uzliesmo elles liesma? Fordam šeit nav skaidra viedokļa. Viņš tikai uzskata, ka cilvēka aizdedzināšanā var būt iesaistīta statiskā elektrība. Tāpēc zinātnieks neiesaka valkāt sintētisko apģērbu, kas bieži rada dzirksteles. Tas ir īpaši bīstams cilvēkiem ar ketozi.

VĒSTURISKS PRIEKŠVĒSTS

Vairāk nekā 500 gadus uz uguns līnijas

Pirmie dokumentētie pierādījumi ir datēti ar 1470. gadu. Ir aprakstīts, kā itāļu bruņinieks Polonijs Vortijs, izdzēris krietnu daudzumu vīna, savu tuvāko radinieku acu priekšā sācis izpludināt liesmas, pēc tam uzliesmojis un dažu minūšu laikā nodegis līdz zemei. Pateicoties šim un dažiem citiem gadījumiem, viņi sāka ticēt, ka cilvēku sadedzināja velna uguns, ko sadedzināja sātans.

1763. gadā francūzis Žans Duponts izdeva grāmatu ar cilvēku spontānas aizdegšanās gadījumu krājumu ar nosaukumu "De Incendiis Corporis Humani Spontaneis". Un viņš stāstīja par Nikolasu Milletu, pret kuru tiesa atcēla apsūdzību par viņa sievas slepkavību, kad tiesa bija pārliecināta, ka viņa nomira spontānas aizdegšanās rezultātā.

No Milletas sievas, cieti dzerošās parīzietes, bija palicis pāri tikai pelnu kaudze, galvaskauss un kājas. Salmu matracis, uz kura viņa gulēja, palika neskarts.

1850. gadā vācu ķīmiķis Jastuss fon Leibigs veica pirmo zinātnisko pētījumu par cilvēku spontāno aizdegšanos. Un viņš pierādīja, ka tajā laikā valdošā hipotēze nebija pareiza. Tad nebija šaubu, ka šīs parādības cēlonis bija alkohols, ar kuru alkoholiķi tika “mērcēti”. Piemēram, tas liek viņiem uzliesmot.

Pēdējie dokumentētie pierādījumi datēti ar 2010. gada 22. decembri – Īrijā līdz nāvei sadedzis vientuļš sirmgalvis, 76 gadus vecais Maikls Fogertijs. Eksperti, veselu gadu cīnījušies ar izmeklēšanu, beidzot pierakstīja, ka pensionāra nāves cēlonis bijusi pašaizdegšanās.

Kas ir cilvēka spontāna aizdegšanās, kādi ir tās cēloņi, kas izraisa šo briesmīgo dabas parādību. Cilvēku spontānas aizdegšanās gadījumi Krievijā un ārzemēs. Kā zinātnieki izskaidro cilvēka spontānās sadegšanas fenomenu (SCH). Vai šādas briesmas apdraud ikvienu no mums, vai tikai daži izredzētie kļūst par to “upuriem”?

Zinātnieki ir pētījuši cilvēka spontānas aizdegšanās fenomenu vairāk nekā 300 gadus, taču līdz šim šis noslēpums nav pilnībā atrisināts. Ir zināms, ka SSS upuri biežāk ir vīrieši nekā sievietes, un lielākā daļa incidentu notiek gados vecāku cilvēku vidū. Ir arī zināms, ka spontāna aizdegšanās var notikt gan ārā, gan telpās.

Zināmi spontānas aizdegšanās gadījumi

Saskaņā ar oficiālo statistiku, pirmais spontānas aizdegšanās gadījums notika 1613. gada jūnijā. Briesmīgs stāsts notika nelielā britu apmetnē Kraistčērča (ziņkārīgā kārtā ciema nosaukums tulko kā “Kristus baznīca”). Kāda vietējā iedzīvotāja pamodās, atklājot, ka viņas mazmeita un znots ir sadeguši līdz nāvei! Mirušais vīrietis tika izvests no istabas, bet viņa ķermenis turpināja degt vēl trīs dienas, līdz sabruka pelnos.

Tiek uzskatīts, ka spontānas aizdegšanās laikā cilvēka ķermenis tiek iznīcināts daudz smagāk nekā parastas liesmas ietekmē (piemēram, ugunsgrēkā). Aculiecinieki apgalvo, ka līķis var nodegt līdz pat nepazīšanai.

Vēl viens spontānas aizdegšanās gadījums notika ar itāļu aristokrātu, kas dzīvoja Cesenā 1731. gadā. Pirms gulētiešanas kundze sūdzējās par lielu nogurumu un savārgumu, un nākamajā rītā istabene, kas ieradās pamodināt savu saimnieci, ieraudzīja šausmīgu skatu. No aristokrātes bija pāri palikusi tikai sauja pelnu un zeķu pāris, starp kuriem atradās viņas pussadegusi galva. Istabas griesti un sienas bija pārklātas ar sodrēju kārtu, kas izplatīja ļoti nepatīkamu smaku. Turklāt telpā nav konstatētas ugunsgrēka pēdas.

1888. gadā līdzīgs liktenis piemeklēja kādu atvaļinātu karavīru, kurš 65 gadu vecumā nomira no pašas aizdegšanās. Doktors Makenzijs Būts liecināja, ka vīrieša seja burtiski pārvērtusies par oglēm, taču saglabājusi tās vaibstus, un viņa rokas un kājas bijušas atdalītas no līķa. Zīmīgi, ka nāves brīdī atvaļinātais karavīrs atpūtās kūtī, bet apkārt esošie salmi bija liesmu neskarti. Šis pārsteidzošais un briesmīgais gadījums tika publicēts British Medical Journal.

Pārcelsimies uz Krieviju. Cilvēka spontānas aizdegšanās gadījums fiksēts 1990.gada 11.novembrī ar ganu Bisenu Mamajevu, kurš ganīja savu ganāmpulku pie Žirnovskas pilsētas (uz Volgogradas un Saratovas apgabalu robežas). Viņa palīgs kādu laiku devās prom savā biznesā, un, kad viņš atgriezās, viņš atrada Mamajevu izdegušu. Traģēdijas vietā netika konstatētas cīņas pēdas vai mēģinājumi nodzēst liesmas. Medicīniskā apskate liecināja, ka visvairāk bojāti ganu iekšējie orgāni. Taču viņa drēbes un salmi, ko Mamajevs izmantoja kā sēdekli, neaizdegās.

Traģēdija Novočerkasskā

Šis incidents notika 2017. gada 24. novembrī Novočerkaskas pilsētā (Rostovas apgabals) aptuveni pulksten 16:00 pēc Maskavas laika. Vīrietis, kurš gāja pa Tsentralnaya ielu, negaidīti spontāni aizdegās daudzu izbrīnītu garāmgājēju acu priekšā. Protams, cietušajam nekavējoties tika izsaukti glābēji un ātrā palīdzība.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde, kas ieradās negadījuma vietā, vīrieti nekavējoties izsita uguni, taču diemžēl mediķiem vīrieti neizdevās glābt. Ātrās palīdzības darbinieki paziņoja, ka viņš no gūtajiem apdegumiem miris gandrīz uzreiz. Šādas spontānas aizdegšanās iemesls joprojām nav skaidrs, un notiek izmeklēšana.

Kā jūs izskaidrojat spontānu aizdegšanos?

Vai cilvēka spontānai aizdegšanai ir kāds zinātnisks izskaidrojums? Mēģinot tikt līdz patiesībai, zinātnieki jau ir izvirzījuši vairākas teorijas, no kurām dažas nav apstiprinājušās. Piemēram, kādu laiku valdīja uzskats, ka pārmērīgi dzērāju organismā uzkrātais alkohols var izraisīt ugunsgrēku. Bet tik smieklīgs pieņēmums nepiepildījās. Pirmkārt, alkohols neuzkrājas, bet sadalās vielmaiņas rezultātā. Otrkārt, zinātnieki mēģināja rūpīgi “alkoholizēt” beigtās žurkas - viņi injicēja tām 70% alkohola. Žurkas nedega.

Tad ts “dakts teorija”, saskaņā ar kuru cilvēka aizdegšanās ir iespējama, pateicoties zemādas tauku un virsdrēbju rezervēm. Zinātnieki paņēma vairākus cūku līķus, ietīja tos audumā un mēģināja aizdedzināt. Eksperiments neizdevās.

Mūsdienās pastāv “darba” pašaizdegšanās hipotēze, kas nav atspēkota. Fakts ir tāds, ka dažu cilvēku ķermenī var uzkrāties ļoti viegli uzliesmojoša viela - acetons. Šī patoloģija attīstās glikozes deficīta rezultātā asinīs, kas liek ķermenim uzsākt sarežģītus kompensācijas procesus. Tikai nav skaidrs, kāpēc uzkrātais acetons aizdegas. Zinātnieks Braiens Fords uzskata, ka "dzirkstelīti" var radīt statiskā elektrība, kas rodas, valkājot sintētisku apģērbu.