Medicīnas studentu garīgās un morālās audzināšanas problēmas. Mūsdienu zinātnes un izglītības problēmas Skolēnu garīgās un tikumiskās audzināšanas virzieni

Indivīda garīgā un morālā audzināšana profesionālās izglītības jomā

“Izglītība ir daudzpusīgs process
pastāvīga garīga bagātināšana un atjaunošana -
un tie, kas ir izglītoti, un tie, kas izglīto"
V. A. Sukhomlinskis

Mūsdienu sarežģītajā sociāli psiholoģiskajā situācijā ir steidzami jāpārskata pedagogu nostājas izglītības jautājumos. No vienas puses, indivīda audzināšana ir pastāvīgi nepieciešams sabiedrības aktivitātes elements un sociālās attīstības faktors, un, no otras puses, sociālās krīzes apstākļos audzināšanai trūkst sociāla atbalsta un cienīga satura. . Profesionālā skola šodien Kazahstānā ir aicināta kļūt par garīga un radoša cilvēka audzinātāju.
Atgādināsim, ka izglītība šī vārda plašā nozīmē ir visu sociālo institūciju veidojošo ietekmju kopums, kas nodrošina uzkrātās sociāli kultūras pieredzes, morāles normu un vērtību nodošanu no paaudzes paaudzē. Vārda šaurā nozīmē tā ir īpaša izglītojoša darbība, kuras mērķis ir sasniegt konkrētus izglītības mērķus un risināt konkrētas izglītības problēmas. Tāpēc visa mācībspēku darbības fundamentālajam virzienam jābūt optimāli labvēlīgas izglītības vides veidošanai.
Izglītojošā vide, atšķirībā no veidojošās, ir apstākļu kopums, kas apņem bērnu, sociāli vērtīgs, kas ietekmē viņa personības attīstību un veicina viņa ienākšanu mūsdienu kultūrā. Profesionālajai izglītības iestādei būtu jāveic īpašs darbs pie izglītības vides veidošanas un attīstības. Izglītības vidi organizēt nav viegli, jo izglītības vide ir dinamiska, daudzpusīga (ietver ietekmju kombināciju uz ģimeni, studentu, studentu grupu, skolēnu pašpārvaldes sistēmu, neformālām jaunatnes organizācijām u.c.) . Tāpēc izglītības vides pārvaldībai nepieciešama sistemātiska pieeja, tas ir, nepieciešams noteikt vienotu mērķi, izglītības procesa stratēģiju, izglītības aktivitāšu saturu, izglītības sistēmas darbības pamatprincipus, izstrādāt izglītības procesa vadības struktūra, izglītības darbības rezultātu uzraudzība un izglītības procesa zinātniskā un metodiskā atbalsta nodrošināšana.
Izglītībā galvenais ir apstākļu radīšana cilvēka kā darbības subjekta, kā personas un kā individualitātes pašattīstībai. Acīmredzami, ka tas ir valsts un sabiedrības kopīgs mērķis pašmāju izglītībai pašreizējā posmā.
Īpaša vieta izglītības sistēmas konceptuālo pamatu izstrādē ir izglītības attīstības galveno virzienu definēšanai. Valsts politikas principi izglītības jomā dod iespēju izglītības iestādei modelēt un ieviest skolēnu būtībai, nacionālajām un reģionālajām kultūras tradīcijām atbilstošas ​​izglītības sistēmas. Izglītības darbību prakse koledžā nosaka šādas izglītības darbības jomas:
1. Patriotisks - profesionālās skolas uzdevums ir veidot audzēkņos patriotisma jūtas, aktīva pilsoņa apziņu ar politisko kultūru, kritisku domāšanu, spēju patstāvīgi izdarīt politisko izvēli. Radošais, patstāvīgais darbs, ekskursiju nodarbības, ceļojumu nodarbības, konkursa uzdevumi, olimpiādes darbi, strīdi, konferences, vēsturiskie vakari - šīs un citas aktīvās klases un ārpusstundu nodarbības kļūst par izglītības līdzekli, paverot ceļu uz izglītojamā sirdi un dvēseli. students.
2. Civiltiesības - svarīgāko jēdzienu un likumu asimilācijas pakāpe, kam ir izšķiroša nozīme dabā, sabiedrībā, cilvēka attīstībā notiekošo procesu būtības izpratnē; stabila apzināta attieksme pret pētāmo materiālu; vēlme pielietot savus uzskatus un uzskatus reālajā praksē, nepieciešamības gadījumā tos aizstāvēt.
3. Morālais un estētiskais. Pusaudža vecuma cilvēks dzīvo sabiedrībā un nevar būt brīvs no šīs sabiedrības prasībām. Šīs prasības galvenokārt attiecas uz morālajām, morālajām īpašībām, uzvedību. Tāpēc morālās izglītības uzdevumi paliek:
- tikumības prasību un normu apzināšanās, morālās pārliecības veidošanās, pasaules uzskata veidošanās;
- cieņas pret vecākajiem, draudzības ar vienaudžiem, rūpes un uzmanības veidošana pret bērniem un veciem cilvēkiem;
- prasmju attīstīšana iejusties, just līdzi citiem;
- atbildīgas attieksmes veidošana pret biznesu, darbu, disciplīnu;
- tādu rakstura īpašību veidošanās kā integritāte, godīgums, uzvedības kultūra utt.
4. Valeoloģiskā - skolēnu iepazīstināšana ar veselības saglabāšanas problēmu, pirmkārt, ir socializācijas un izglītības process. Tas ir augsta līmeņa garīgā komforta radīšana, kas tiek likts uz visu mūžu. Garīgā komforta veidošanai nepieciešamas zināšanas par sava ķermeņa attīstības likumiem, kādi sociālie faktori var ietekmēt veselību.
5. Darbs pie izglītojamo pielāgošanas prasībām, izglītības procesa nosacījumiem profesionālajā izglītības iestādē.
6. Sociālā aizsardzība. Studenti kā visjutīgākā iedzīvotāju grupa pret pārmaiņām ir jutīgi pret izmaiņām sabiedrības dzīvē. Straujā sociāli ekonomiskās situācijas pasliktināšanās valstī nerada pietiekamas garantijas jaunajai paaudzei īstenot savas tiesības uz izglītību, veselības aizsardzību, atpūtu, harmonisku garīgo, tikumisko un fizisko attīstību. Īpašu vietu ieņem maznodrošināto un citu sociāli neaizsargātu kategoriju studenti, kuru skaits ar katru gadu pieaug. Līdz ar to pieaug sociālās noslāņošanās tempi studentu vidē. Pieredze rāda, ka nav visaptverošas pieejas skolēnu sociālo problēmu risināšanai. Dominējošā situācijas pieeja, kas izpaužas privātu lēmumu pieņemšanā, kas nav saistīti ar vienu sociāli ekonomisko programmu, nedod vēlamo efektu. Mūsdienās ir nepieciešama integrēta pieeja studentu sociālo problēmu risināšanai, meklējot jaunas metodes darbam ar studentu problēmām.
7. Darbs ar vecāku komandu. Ģimenes loma personības veidošanā ir izšķiroša. Ģimene fiziski attīsta bērnu, nodrošina primāro specializāciju, palīdz kļūt par kompetentu cilvēku, attīstās morāli. Ģimene izglītības demokratizācijas kontekstā darbojas kā sociālais pasūtītājs, kā mērķu noteikšanas avots izglītības attīstības programmās kopumā un konkrēta skolotāja darbībā. Tāpēc ir nepieciešams veikt ģimenes pedagoģisko, psiholoģisko, sociālo pārbaudi, lai izglītības procesā izstrādātu individuālu mijiedarbības ar vecākiem taktiku.
8. Profesionālā pašnoteikšanās. Profesionālajai izglītībai ir jāpiepilda visas izglītības procesa sastāvdaļas ar tās saturu. Profesionālā izglītība ietver indivīda sociālo un psiholoģisko īpašību pielāgošanu saistībā ar prasībām, ko tai uzliek profesionālais darbs. Mēs izejam no profesionālās izglītības specifikas atzīšanas: tās saturu un līdz ar to arī pedagoģiskos līdzekļus metodiskā līmenī nosaka saturs, konkrētās profesijas specifika. Cik profesiju – tik jēgpilnu profesionālās izglītības veidu. Tāpēc katrai cikla komisijai ir jāizstrādā speciālista absolventa modelis, kas ietver personisko, profesionālo un lietišķo īpašību kopumu.
Studentu jaunatnes audzināšana ir sarežģīts process, tas nedod tūlītējus rezultātus. Šāda darbība prasa ikdienas, mērķtiecīgu, individuālu darbu. Savukārt labi izveidota izglītības procesa vadības sistēma, kuras centrā ir akadēmiskās grupas students, rada labvēlīgus apstākļus studentu personisko īpašību attīstīšanas darba īstenošanai atbilstoši izvirzītajiem mērķiem un uzdevumiem.
Jaunatnes morālā audzināšana ir neapstrīdams un vissvarīgākais atbalsts
jebkura sabiedrība. Trūkumi un izlaidumi tikumiskajā audzināšanā rada sabiedrībai neatgriezenisku kaitējumu. Jauniešu intelektuālā attīstība mūsdienās nerada tādu problēmu kā tās morālā veidošanās. Tas ir saistīts ar faktu, ka zinātņu pamatu mācīšana mūsu laikā ir diezgan skaidra, plānota un obligāta. Taču jaunās paaudzes morālā audzināšana krietni atpaliek. Bet tieši morālei vajadzētu stāvēt priekšā un vadīt intelektu līdz personības radīšanai.

Kolekcijas izvade:

MEDICĪNAS STUDENTU GARĪGĀS UN MORĀLĀS IZGLĪTĪBAS PROBLĒMAS

Lapteva Valērija Igorevna

Pēcdiploma students, Voroņežas Valsts medicīnas akadēmijas Farmakoloģijas nodaļa, kas nosaukta N.N. Burdenko, Krievijas Federācija, Voroņeža

E-pastu: vista. vrn@ pastu. lv

Astapenko Jekaterina Fedorovna

Voroņežas Valsts Medicīnas akadēmijas Medicīnas fakultātes 4. kursa students N.N. Burdenko, Krievijas Federācija, Voroņeža

Kovaļenko Irina Viktorovna

Pēcdiploma students, Voroņežas Valsts medicīnas akadēmijas Farmakoloģijas nodaļa, kas nosaukta N.N. Burdenko, RF, G. Voroņeža

GARĪGĀS UN MORĀLĀS IZGLĪTĪBAS MEDICĪNAS STUDENTU PROBLĒMAS

Valērija Lapteva

Ņ.N. vārdā nosauktās Voroņežas Valsts medicīnas akadēmijas farmakoloģijas nodaļas aspirantūra. Burdenko, Krievija Voroņeža

Jekaterina Astapenko

Ņ.N. vārdā nosauktās Voroņežas Valsts medicīnas akadēmijas 4. kursa students. Burdenko, krievu Voroņeža

Irina Kovaļenko

Ņ.N. vārdā nosauktās Voroņežas Valsts medicīnas akadēmijas farmakoloģijas nodaļas aspirantūra. Burdenko, Krievija Voroņeža

ANOTĀCIJA

Studentu garīgā un morālā izglītība ir viena no mūsdienu Krievijas valsts prioritātēm. Topošā ārsta personības veidošanās nav iespējama bez viņa morālā rakstura un uzvedības veidošanās. Tāpēc mūsu pētījuma mērķis bija novērtēt studentu garīgās un morālās izglītības procesu VSMA. N.N. Burdenko. Atklājās, ka trīs gadus studējot medicīnas augstskolā, mainās jauniešu pasaules uzskats, veidojas personības garīgā un morālā dominante, kas spēj palīdzēt cilvēkiem un sniegt augsti kvalificētu palīdzību.

KOPSAVILKUMS

Studentu garīgā un morālā izglītība ir viens no mūsdienu Krievijas valsts prioritārajiem uzdevumiem. Topošā ārsta veidošanās nav iespējama, neveidojot viņa morālo raksturu un uzvedību. Jo mūsu pētījuma mērķis bija izvērtēt studentu garīgās un tikumiskās audzināšanas procesu N.N. vārdā nosauktajā VĢMA t. Burdenko. Konstatēts, ka trīs gadu apmācības ārstniecības iestādē mainot jauniešu pasaules uzskatu ir garīgi un morāli dominējošas personības veidošanās, kas spēj palīdzēt cilvēkiem un sniegt augsti kvalificētu palīdzību.

Atslēgvārdi: garīgā un morālā izglītība; studenti; medicīnas universitātes.

atslēgvārdi: garīgā un morālā izglītība; studenti; medicīnas universitātes.

Studentu garīgā un morālā izglītība ir viena no mūsdienu Krievijas valsts prioritātēm. Izglītības modernizācijas koncepcijā laika posmam līdz 2010.gadam teikts, ka “audzināšanai nav jākļūst par atsevišķu ārpusskolas pedagoģiskās darbības elementu, bet gan par nepieciešamu pedagoģiskās darbības organisku sastāvdaļu, kas integrēta kopējā mācību un attīstības procesā. Izglītības svarīgākie uzdevumi ir pilsoniskās atbildības un tiesiskās pašapziņas, krievu identitātes, garīguma un kultūras, iniciatīvas, neatkarības, tolerances veidošana. Garīgā izglītība joprojām ir izglītības prioritāte pēc 2010. gada. Šajā sakarā pēdējos gados augstākajā izglītībā tiek aktīvi ieviesta pedagoģiskās ievirzes pāreja uz studentu garīgo un morālo attīstību.

Medicīnas augstskolas studenti pārstāv īpašu studentu grupu medicīnas zinātnes specifikas dēļ. Topošo ārstu izglītošana ir sabiedriski nozīmīgs uzdevums, jo tikai dziļi morāls, garīgs speciālists spēs pilnvērtīgi palīdzēt cilvēkiem, rūpēties par viņu veselību, radīt labvēlīgu psiholoģisko vidi pacientiem un veicināt ātru darbspēju atjaunošanos. un slimību profilakse.

Nosakot uzdevumus skolēnu garīgajai un tikumiskajai audzināšanai, svarīgi saprast, kādā vidē šie uzdevumi tiks risināti. Vides faktori ietekmē izglītības sekmes, sniedz iespēju realizēt skolēnu potenciālu. Tādējādi labvēlīgas vides radīšana augstskolā ļauj maksimāli efektīvi mijiedarboties ar jauniešiem.

Topošā ārsta garīgās un morālās attīstības veicināšanas process sastāv no viņa morālo jūtu (sirdsapziņas, pienākuma, atbildības), morālā rakstura (pacietības, žēlsirdības), morālās uzvedības (vēlmes kalpot cilvēkiem un Tēvzemei, izpausmes) veidošanās. garīgā apdomība, paklausība, laba griba). Medicīnas studentu garīgās attīstības galvenais mērķis ir noteikt ārsta profesijas nozīmi, tās mērķus un uzdevumus. Tikai dziļa izpratne par cilvēka dzīvības nozīmi un vērtību, nepieciešamību par to rūpēties, nepieciešamību saglabāt veselību jaunam speciālistam ļaus sevi pilnībā realizēt.

Medicīnas studentu morālās izglītības īpatnība ir tā, ka to nevar izolēt no mācību procesa un medicīnas prakses. Topošā ārsta morālā tēla veidošana iespējama tikai tiešā saskarsmē ar skolotājiem un praktiskās darbības procesā, saskarsmē ar pacientiem. Tajā pašā laikā nevajadzētu aizmirst, ka tieši skolotājam ir jāvirza un jārāda piemērs, un garīgās izglītības procesam jābūt saskaņotam ar izglītības programmu galvenajiem mērķiem un uzdevumiem un tas jāveic viņa kontrolē.

Studējošo garīgās un tikumiskās audzināšanas process VSMA. N.N. Burdenko tiek veikta, izmantojot divas galvenās metodes:

1. optimālu apstākļu organizēšana garīgo un morālo ideālu asimilācijai topošā ārsta personības veidošanā, prasme tos pielietot ikdienas praksē;

2. komunikācija ar cilvēkiem, kuri ir garīgās dzīves paraugs, kuri var kļūt par piemēru jauniešiem.

Šo metožu realizācija tiek veikta, izvēloties materiāla pasniegšanas metodi, veidojot daudzveidīgas nodarbības, iesaistot mācību procesā skolotāju, kas būtu vērtīborientētas komunikācijas avots. Īpaša vieta medicīnas universitātes studentu izglītībā ir spējas atpazīt sevi kā indivīdus, kuri spēj paši noteikt garīgās un morālās vērtības, kompetenti noteikt prioritātes un risināt problēmas, kas rodas ikdienas praksē no sirdsapziņas viedoklis.

Apliecinājums, ka šī pieeja ļauj izglītot jauniešus, ir 2013. gada oktobrī VSMA veiktā aptauja. N.N. Burdenko. Tajā piedalījās 120 cilvēki (60 pirmkursnieki un 60 3. kursa studenti). Skolēniem tika lūgts atbildēt uz 3 jautājumiem:

1. Kāpēc jūs nolēmāt iestāties medicīnas skolā?

2. Kādām īpašībām vajadzētu būt īstam ārstam?

3. Uz kā balstīsies izvēlētajā profesijā?

Aptaujas rezultātā tika iegūti ticami dati, ka pirmā kursa studenti cenšas kļūt par ārstiem, lai nostiprinātu savas pozīcijas sabiedrībā (45%), saņemtu pietiekamu materiālo atbalstu (40%) un īstenotu savas ambīcijas (15%). ). Savā darbībā viņi iecerējuši balstīties uz medicīniskās palīdzības sniegšanas standarta normām (100%), un īstam ārstam jābūt apdomīgam un aukstam prātam (70%).

Trešā kursa studenti atbildēja dažādi: 70% studentu nolēma iestāties medicīnas augstskolā, lai palīdzētu cilvēkiem, 25% realizētos sabiedrībā, 5% lai iegūtu pietiekamu materiālo atbalstu. Īstam ārstam, viņuprāt, jābūt pacietībai (40%), filantropijai (25%), pienākuma apziņai (15%), līdzjūtības sajūtai (10%), apdomībai un aukstam prātam (5%). Profesijā 75% aptaujāto balstīsies uz morāles, ētikas un morāles standartiem, 25% - uz medicīniskās palīdzības sniegšanas standarta normām.

Par pētījuma rezultātu var uzskatīt, ka trīs studiju gadu laikā medicīnas augstskolā mainās jauniešu pasaules uzskats, veidojas garīga un morāla dominante ikdienas darbībās. Iemesls tam ir kompetenta mācīšana, kā arī koncentrēšanās uz jauno speciālistu garīgo un morālo izglītību.

Izglītība medicīnas universitātē ir daudzkomponentu sistēma, kuras mērķis ir attīstīt topošo ārstu profesionālās prasmes, kā arī viņu garīgo un morālo izglītību. Šis nosacījums ļauj veidot pilnvērtīgu personību, kas spēj palīdzēt cilvēkiem, sniegt augsti kvalificētu palīdzību un novērst gan fiziskas, gan garīgas slimības.

Tādējādi garīgajai un morālajai izglītībai jābūt augstākās izglītības izglītības procesa neatņemamai sastāvdaļai. Par prioritāro virzienu jāuzskata skolēnu garīguma attīstīšana, koncentrēšanās uz laipnību, palīdzēšanu cilvēkiem, līdzjūtību, žēlsirdību un toleranci.

Pamatojoties uz pētījumu, var izdarīt šādus secinājumus:

1. Garīgā un morālā izglītība ir nepieciešama sastāvdaļa, lai izveidotu kompetentu speciālistu, kurš spēj sniegt medicīnisko aprūpi cilvēkiem, ar izpratni par cilvēka būtību.

2. Augstākās izglītības galvenais virziens ir profesionālo prasmju veidošana ciešā saistībā ar morāles principiem un garīgajām un morālajām prioritātēm.

3. Noteicošā vērtība skolēnu veiksmīgai garīgajai un tikumiskajai audzināšanai ir skolotāja personība, viņa profesionalitāte un morālās īpašības.

Bibliogrāfija:

1. Borodajeva L.G. Studentu garīgās un morālās izglītības problēma mūsdienu Krievijas sociāli kulturālajos apstākļos // VGSPU elektroniskais zinātnes un izglītības žurnāls "Zināšanu robežas". - 2012. - Nr.3 (17). - no. 24-28. [Elektroniskais resurss] — piekļuves režīms. - URL: http://grani.vspu.ru/files/publics/1348482562.pdf (aplūkots 2014. 11.04.).
2. Demkina E.V. Pedagoģijas principi un likumsakarības kā galvenie metodiskie norādījumi topošā speciālista profesionālajā izglītībā // VGSPU Elektroniskais zinātnes un izglītības žurnāls "Zināšanu robežas". - 2012. - Nr.3 (17). - no. 39-42. [Elektroniskais resurss] — piekļuves režīms. - URL: http://grani.vspu.ru/files/publics/1352378312.pdf (skatīts 2014. gada 12. aprīlī).
3. Esaulenko I.E. Mācību teorija un metodes augstākajā medicīnas skolā: mācību grāmata / I.E. Esaulenko, A.N. Paškovs, I.E. Plotņikova; Valsts. augstākās izglītības mācību iestāde prof. izglītība "Voroņežas valsts. medus. akad. viņiem. N.N. Burdenko. Voroņeža, 2011. (2. izd.) - 384 lpp.
4. Merezhko M.E. Augstskolu studentu garīgās un morālās izglītības problēmu analīze // Sabiedrība: filozofija, vēsture, kultūra. - 2011. - Nr.3-4. - no. 118-120.

Nosūtiet savu labo darbu zināšanu bāzē ir vienkārši. Izmantojiet zemāk esošo veidlapu

Studenti, maģistranti, jaunie zinātnieki, kuri izmanto zināšanu bāzi savās studijās un darbā, būs jums ļoti pateicīgi.

Publicēts http://www.allbest.ru/

Ievads

2.1. Morālās audzināšanas pedagoģiskie pamati

2.3. Studentu morālās īpašības un etiķetes jēdziens

2.6. Skolēnu uzvedības kultūras veicināšanas principi

Secinājums

Bibliogrāfija

Ievads

Izglītības sistēma vēl nav izgājusi no reformu fāzes. Paliek ne tikai neatrisinātas, bet vēl neizraisītas problēmas. Šādas problēmas, pirmkārt, ietver jaunāko paaudžu garīgo un morālo izglītību. Šīs problēmas formulēšana ir saistīta ar strauju Krievijas sabiedrības garīgās veselības kritumu. Garīgās stagnācijas cēloņi ir ideoloģisko orientāciju maiņa, garīga vakuuma parādīšanās (Rietumu komerciālās kultūras iespiešanās, vardarbības kults, egoisms, viltība, pornogrāfija utt.). Garīguma trūkums, zema morāle, kā arī rupjības, noziedzība, narkomānija, alkoholisms un daudzi citi mūsu laika netikumi - tie visi grauj cilvēku, sabiedrību un valsti. “Garīgums” attiecas uz cilvēka pašapziņas stāvokli, kas izpaužas domās, vārdos un darbībās.

Ja par jēdzienu “morāle” spriežam pēc S. I. Ožegova “Krievu valodas vārdnīcas”, tad tas atspoguļo iekšējās, garīgās īpašības, kas vada cilvēku; ētikas standarti; uzvedības noteikumi, ko nosaka šīs īpašības. Kā redzam, šajā definīcijā jēdzieniem "garīgums" un "morāle" ir daudz kopīga. Turklāt zinātniskos avotos jēdzieni "morāle" un "morāle" bieži tiek atklāti kā identiski: morāle atspoguļo universālas vērtības, un morāle ir atkarīga no dažādu sabiedrības slāņu specifiskajiem dzīves apstākļiem. Mainās sociālās struktūras forma, mainās arī morāle, bet morāle paliek mūžīga kategorija.

Šobrīd jēdzienu "garīgums", "morāle" teorētiskā attīstība nav skaidra un pretrunīga. Nav izstrādāta arī valsts garīgās un morālās izglītības programma, lai gan vēsturiskās pieredzes vispārinājums un mūsdienu sabiedrības dzīves analīze var ieteikt veidus un līdzekļus, kā atjaunot krievu garīgo un morālo izglītību jaunās formās.

Mūsdienu notikumi apliecina, ka ekonomiskās sfēras nestabilitāte, sabiedrības sociālā diferenciācija, garīgo vērtību devalvācija ir negatīvi ietekmējusi sabiedrības apziņu lielākajā daļā iedzīvotāju sociālo un vecuma grupu, īpaši mūsdienu jaunatne.

morālās izglītības students

1. Skolēnu garīgā un morālā audzināšana

1.1. Izglītība kā sociāli vēsturisks process

Izglītība kopumā kā sociāla parādība ir sarežģīts un pretrunīgs sociāli vēsturisks ienākšanas process, jaunāko paaudžu iekļaušanās sabiedrības dzīvē, ikdienas dzīvē, sabiedriski ražošanas aktivitātēs, radošumā, garīgumā; kļūstot par viņu cilvēkiem, attīstītām personībām, par svarīgāko sabiedrības produktīvo spēku elementu, par savas laimes radītājiem.

Jauno paaudžu audzināšana tiek veikta, apgūstot sociālās pieredzes pamatelementus, vecākās paaudzes iesaistīšanas procesā un rezultātā sociālajās attiecībās, komunikācijas sistēmā un sociāli nepieciešamās aktivitātēs. Sociālās attiecības un attiecības, ietekme un mijiedarbība, kurā pieaugušie un bērni iesaistās, vienmēr ir izglītojošas vai izglītojošas neatkarīgi no tā, cik liela ir viņu izpratne gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Garīgā un morālā izglītība kopumā ir mērķtiecīga tikumiskās apziņas veidošana, morālo jūtu attīstīšana un morālās uzvedības prasmju un paradumu attīstīšana. Morālā audzināšana ietver organizētu, mērķtiecīgu ietekmi uz cilvēku, lai veidotu morālo apziņu, attīstītu morālās jūtas un attīstītu morālās uzvedības prasmes un iemaņas.

Morālā audzināšana sabiedrības dzīvē Viens no ievērojamākajiem kristiešu sludinātājiem Jānis Hrizostoms kategoriski iebilda, ka vecāki, kuri nepievērš pienācīgu uzmanību savu bērnu audzināšanai, ir bargāka soda vērti nekā šosejas laupītājs. Varbūt ne tik savdabīgi, bet izglītības nozīmi uzsvēra citi ievērojami senatnes domātāji. Pitagors, kurš dzīvoja gandrīz tūkstoš gadu agrāk par Jāni Hrizostomu, teica, ka cilvēkam galvenais ir vadīt dvēseli uz labo un ļauno. Cits izcils senatnes filozofs Demokrits rakstīja sekojošo: Izglītība ir laimes rota un patvērums nelaimē. Izcilais senatnes domātājs Aristotelis esejā Politika pamatoti atzīmēja, ka likumdevējam īpaša uzmanība jāpievērš jauniešu izglītošanai, jo tajās valstīs, kur tas tā nav, tiek nodarīts kaitējums pašai valsts iekārtai. Ir ļoti daudz apgalvojumu, kas uzsver izglītības īpašo lomu indivīda un sabiedrības dzīvē. Patiešām, audzināšana lielā mērā nosaka cilvēka likteni, jo tā liek daudzus viņa garīgās pasaules pamatus, attieksmi pret tuvāko un tālo, pret apkārtējo pasauli. Izglītība lielā mērā nodrošina nepārtrauktību sabiedrības attīstībā, sākotnējo (pirmkārt morālo) vērtību nodošanu no paaudzes paaudzē, bez kurām sabiedrība pārvērstos par mežonīgu baru. Tieši audzināšanas procesā tiek veikta cilvēka garīgā atražošana. Ir labi zināms, ka indivīdi, kas uzauguši ārpus sabiedrības (piemēram, starp savvaļas dzīvniekiem (Mowgli u.c.) vai nebrīvē, nekļūst par cilvēkiem šī vārda pilnā nozīmē.

Tādējādi ne tikai iztikas līdzekļu (pārtikas, apģērba u.c.) materiālā ražošana, ne tikai cilvēka bioloģiskā vairošanās, bet arī izglītība – garīgā vairošanās – ir neaizstājams cilvēces vēstures nosacījums. Tajā pašā laikā, kā jau atzīmējām, katrs cilvēks it kā no jauna atrod atbildes uz mūžīgiem jautājumiem, iegūst morālo pieredzi, morālās jūtas un idejas. Morāle, atzīmēja Vl.Solovjevs, nav lieta, ko var dot otram, bet gan iekšējs stāvoklis, kas sasniegts tikai ar savu pieredzi. Šī pieredze, pirmkārt, tiek iegūta izglītības procesā, kurā tiek prognozētas situācijas, kas rodas reālajā dzīvē.

1.2. Morālā izglītība: paņēmieni un metodes

Audzināšanas process ir diezgan sarežģīta parādība, jo pati dzīve ir sarežģīta un daudzpusīga. Ir darba izglītība, politiskā, estētiskā, morālā, juridiskā utt. Bet visa audzināšanas procesa kodols ir morālā audzināšana, jo tā veido cilvēka pamatīpašības, iepazīstina ar mūžīgām, dziļām cilvēciskām vērtībām.

Izglītība ir daudzpusīgs, daudzlīmeņu process. Pirmkārt, tā sastāv no mērķtiecīgas ietekmes uz cilvēka prātu, jūtām, gribu, lai viņā attīstītu noteiktas idejas, pieredzi un attieksmi pret dažādām realitātes parādībām, kā arī atbilstošas ​​uzvedības prasmes.

Izglītība notiek ne tikai mērķtiecīgi, bet arī spontāni.

Iesaistoties visdažādākajās attiecībās ar citiem cilvēkiem, brīvprātīgi vai piespiedu kārtā atdarinot viņus vai, gluži pretēji, atsakoties no viņu ieradumiem, attieksmes, indivīds tādējādi veido sevī noteiktas morālas īpašības.

Cik tieši - daudz kas ir atkarīgs no nejaušiem faktoriem. Lūk, tas tiešām ir – tikpat paveicies kā jebkuram. Visbeidzot, jāpatur prātā, ka indivīds visbiežāk nav pasīvs ietekmes objekts, bet gan cenšas veikt ārējo ietekmju atlasi, virzīt savas kognitīvās, psiholoģiskās un citas tieksmes. Vārdu sakot, katrs cilvēks tā vai citādi nodarbojas ar pašizglītību. Un tas turpinās nepārtraukti, jo katrs cilvēks nemitīgi kaut ko apstiprina un kaut ko nosoda gan savā, gan kāda cita uzvedībā, pārdomā savu un apkārtējo likteni utt. Šādas izrēķināšanās atstāj pēdas morālajā apziņā. indivīda, ietekmēt viņa uzvedību. Protams, pašizglītības līmenis un virziens katram cilvēkam ir atšķirīgs.

Izglītības procesā tiek izmantoti dažādi līdzekļi. Tos nosacīti var iedalīt verbālajos (no latīņu vegbalis — vārds) un aktīvajos.

Pirmajā gadījumā pedagogs darbojas galvenokārt ar vārdu, kas, kā zināms, var izraisīt ļoti dažādas sajūtas, tēlus un domas. Vārdu sakot, tie ir izmantoti kā līdzeklis cilvēka apziņas ietekmēšanai kopš seniem laikiem. Mūsdienu pedagogs, protams, nevar negriezties pie vārda palīdzības, izmantot savas jūtas, māksliniecisko kultūru, oratoriju. Protams, ņemot vērā mūsdienu vispārējo iedzīvotāju kultūru, pedagogam verbālās ietekmes procesā ir jāķeras pie dialoga ar izglītoto cilvēku. Ņemot vērā, ka katram cilvēkam, arī jauniešiem, ir noteikta kultūra, brīva griba, audzināšanas procesu vēlams veidot kā sadarbību, koprades, empātiju, nevis kaut kādu normu kopuma, priekšrakstu mehānisku iegaumēšanu, jo pēdējā gadījumā tie kļūs par vienkārši tukšu kravu. Šeit der citēt Vl. Solovjovs, ka dzīves labo jēgu (tāpat kā citas morālās vērtības) nevar pieņemt no ārpuses, uzticoties kādai ārējai autoritātei, kā kaut ko gatavu: tā ir jāsaprot un jāpieņem pašam cilvēkam, viņa ticībai, saprātam un. pieredze.

Aktīvie izglītības līdzekļi ir jaunieša iesaistīšana dažādās pozitīvi virzītās sociālās aktivitātēs:

darba, izglītības, politiskā, reliģiskā uc Studenta audzināšana, piemēram, notiek konkrētas profesijas apgūšanas procesā, un tāpēc audzināšanu augstskolā, pirmkārt, nosaka mācību saturs un organizācija. izglītības process. Jau pirms 15 gadsimtiem Demokrits rakstīja: Ja bērni nebūtu spiesti strādāt, viņi nemācētu ne lasīt, ne rakstīt, ne mūziku, vai to, kas visvairāk stiprina tikumu – kaunu. Jo no šīm profesijām parasti piedzimst kauns. Un, protams, ne tikai kauns, bet arī pienākuma apziņa, atbildība, gods un cieņa un daudz kas cits. Šeit atkal jāatgādina, ka morālās attiecības neeksistē tīrā veidā, bet tiek iepītas dažādos darbības veidos, dažāda veida izglītībā - darba, juridiskajā, politiskajā, reliģiskajā utt. Piemēram, tas ir darbā, darbā. izglītība Atkārtosimies, veidojas tādas morālās īpašības kā stingrība, pacietība, spēja pārvarēt grūtības u.c.. Atsevišķi jāizceļ arī izglītības formas. Tie ir individuāli un masveidā (starpposma - mazās grupās). Katrai no šīm formām ir savas priekšrocības un trūkumi, un tās zināmā mērā papildina viena otru. Individuālā morālā izglītība ļauj lielākā mērā ņemt vērā iekšējās pasaules īpatnības, tā vai cita indivīda dzīves apstākļus un šajā gadījumā izmantot visefektīvākās ietekmes metodes. Turklāt individuālajā izglītībā notiek divu personību tieša mijiedarbība: audzinātāja un izglītotā. Rezultātā rodas unikāla, emocionāla un morāla atmosfēra, savdabīgs magnētiskais lauks starp divu siržu poliem. Nav nejaušība, ka reliģiskajās kopienās jau izsenis īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši individuālajai izglītošanai, parasta ticīgā komunikācijai ar biktstēvu (garīdznieku).

Šajā sakarā īpaši raksturīgs ir grēksūdzes (grēku nožēlas) sakraments kristietībā.

Bet individuālās izglītības efektivitātei ir savas robežas kultūras līmeņa, mentora metodiskās pratības dēļ, no pedagoga un izglītojamo attiecību īpatnībām, kas, starp citu, var nedarboties vai būt virspusējas.

Masu izglītībā zināmā mērā tiek novērsti individuālās tikumiskās audzināšanas trūkumi, kas turklāt pastiprina individuālā darba pozitīvo ietekmi. Ir labi zināms, ka kolektīvos bieži rodas tā garīgā atmosfēra, kas aktīvi veicina indivīda morālās pārliecības attīstību, viņa iepazīšanos ar morālo kultūru. Kolektīvos darbojas kolektīvās psiholoģijas mehānismi (imitācija, suģestija, infekcija, savstarpēja suģestija u.c.), kas ietekmē arī cilvēka morālo pasauli.

Mēs esam atzīmējuši tipiskākos līdzekļus un formas, kā cilvēku iepazīstināt ar morālo kultūru. Reālajā dzīvē tie atrodas visciešākajā savijumā, savstarpējā iespiešanās procesā. Bet ir svarīgi, lai tikumiskās audzināšanas saturam būtu viens kodols, lai personīgās sarunas saturs nebūtu klajā pretrunā ar reālo uzvedību, lai mītiņos un lekcijās runātu par vienu un to pašu, apliecinātu tos pašus morāles principus, kas sludināja privātās sarunās.

Citādi ceļš uz morālo relatīvismu un pat cinismu nav tālu. Un ir ļoti svarīgi neaprobežoties tikai ar morālo audzināšanu, bet gan veidot morālās uzvedības paradumus. Šeit īpaši liela ir līdera, skolotāja, vecāka u.c. piemēra loma.

2. Morāles audzināšanas pedagoģiskie pamati un tikumības veidošanas iezīmes skolēnu vidū

2 1 Morālās audzināšanas pedagoģiskie pamati

Morālās audzināšanas process ir konsekventu mijiedarbību kopums starp pedagogu un kolektīvu, kura mērķis ir sasniegt pedagoģiskās darbības efektivitāti un kvalitāti un atbilstošu bērna personības morālās audzināšanas līmeni.

Morāle ir neatņemama integrētas pieejas personības audzināšanai "Morāles veidošanās nav nekas cits kā morāles normu, noteikumu un prasību pārvēršana zināšanās, prasmēs un ieradumos par cilvēka uzvedību un to vienmērīgu ievērošanu," raksta Kharlamovs I.F. Morāle veidojas no vārda "vairāk". Latīņu valodā morāle izklausās kā moras – morāle.

Morāle ir tie standarti un normas, kas vada cilvēkus viņu uzvedībā, ikdienas darbībās. Morāle nav mūžīgas vai nemainīgas kategorijas. Tos atražo masu ieraduma spēks, ko atbalsta sabiedriskās domas autoritāte, nevis tiesību normas. Tajā pašā laikā morālās prasības, normas, tiesības saņem zināmu pamatojumu priekšstatu veidā par to, kā vajadzētu uzvesties sabiedrībā.

Morāles normas ir noteiktu attiecību izpausme, ko nosaka sabiedrības morāle ar indivīda uzvedību un darbībām dažādās jomās.

Morālā audzināšana ir mērķtiecīgs process augstas apziņas, morālo jūtu un uzvedības veidošanai jaunākajā paaudzē atbilstoši morāles ideāliem un principiem.

Morālās audzināšanas galvenā funkcija ir veidot jaunākajā paaudzē tikumisku apziņu, ilgtspējīgu morālo uzvedību un morālās jūtas, kas atbilst mūsdienu dzīvesveidam, veidot katra cilvēka aktīvu dzīves pozīciju, ieradumu būt vadītiem savā darbībā. , darbības, attiecības ar sociālā pienākuma izjūtu.

Pedagoģija morālās audzināšanas jomā izšķir tādus pedagoģiskos jēdzienus kā morālā apziņa un morālā uzvedība. Cilvēka apziņas saturs ir vēsturiski izveidoto un nepārtraukti atjaunināto zināšanu sistēma, kas lauzta caur cilvēka personīgo pieredzi. Viena no apziņas īpašībām ir dota jau tās nosaukumā kā zināšanu kopums par apkārtējo pasauli (apziņa). Bez zināšanām nav apziņas. "Tas, kā apziņa pastāv un kā kaut kas tai pastāv, ir zināšanas."

Sociālā pieredze atspoguļojas sabiedrības morālajā apziņā: morālās idejas, teorijas, koncepcijas atspoguļo cilvēku reālās attiecības, kas veidojas darbības un komunikācijas procesā. Uzskati ir augstākais morālās apziņas veidošanās līmenis. Viņi kļūst par cilvēka darbību, darbību regulatoriem. No tiem ir atkarīga indivīda morālā stabilitāte. Pārliecināšanu raksturo spēcīga morāles jēdzienu sistēmas asimilācija, morālo jūtu attīstība, uzvedības un attiecību pieredzes vispārināšana.

morāles ideju un koncepciju iegūšana ir ilgs un sarežģīts process.

Bērni iet tālu no morāles jēdzienu asimilācijas, vispirms prezentācijas līmenī līdz pilnīgai tā satura apguvei.

Pieredzes paplašināšanās, zināšanu uzkrāšana, no vienas puses, noved pie vecāku pirmsskolas vecuma bērnu morālo ideju tālākas padziļināšanas un diferenciācijas, no otras puses, pie lielāka vispārināšanas, tuvinot viņus elementāriem morāles jēdzieniem (par draudzību, par cieņu pret vecākajiem utt.). Morāles ideju veidošanās sāk spēlēt regulējošu lomu bērnu uzvedībā, viņu attieksmē pret citiem.

Bērna prātā priekšstats par kādu morālās dzīves fenomenu var rasties ne tikai laika posmā, kad šis notikums notiek. Bērns var atjaunot, atkal “redzēt” to vai citu sava drauga rīcību, ko viņš kādreiz novērojis. Un turklāt viņš var iedomāties savu rīcību noteiktās situācijās. Šajā gadījumā tiek piemēroti apgalvojumi. Pēc Spirkina domām, reprezentācijās "apziņa pirmo reizi atraujas no sava tiešā avota un sāk eksistēt kā relatīvi neatkarīga subjektīva parādība".

Bērnu morālā apziņa un uzvedība veidojas vienotībā - tas ir pedagoģijas galvenais princips.

Jaunas iezīmes parādās bērniem attiecībās ar pieaugušajiem un vienaudžiem. Bērni aktīvi izrāda interesi par jēgpilnu saziņu ar pieaugušajiem. Pieauguša autoritāte, viņa vērtību spriedums joprojām spēlē nopietnu lomu uzvedībā. Pieaugošā neatkarība un uzvedības apzināšanās veicina spēju attīstību vadīties darbībā pēc apgūtiem morāles standartiem. Rodas iekšējās “ētiskās autoritātes”, kas sāk noteikt vecākā pirmsskolas vecuma bērna rīcību. Bērni izrāda aktīvu vēlmi komunicēt ar vienaudžiem dažādās aktivitātēs, kā rezultātā veidojas “bērnu sabiedrība”. Tas rada noteiktus priekšnoteikumus kolektīvo attiecību attīstībai. Jēgpilna komunikācija ar vienaudžiem kļūst par svarīgu faktoru vecāka pirmsskolas vecuma bērna personības pilnvērtīgā veidošanā. Kolektīvās aktivitātēs (rotaļās, darbā, saskarsmē) 6-7 gadus veci bērni apgūst kolektīvās plānošanas prasmes, mācās koordinēt savu rīcību, godīgi risināt strīdus un sasniegt kopīgus rezultātus. Tas viss veicina morālās pieredzes uzkrāšanos. Līdztekus rotaļām un darba aktivitātēm vecāku pirmsskolas vecuma bērnu morālajā izglītībā nozīmīga loma ir izglītojošajām aktivitātēm. Klasē viņi apgūst izglītojošas uzvedības noteikumus, veido mērķtiecību, atbildību, spēcīgas gribas īpašības.

A.S. morālās apziņas un uzvedības izglītības vienotība. Makarenko piešķīra lielu nozīmi, uzskatot, ka bērniem jābūt bruņotiem ar morāles teoriju. Tajā pašā laikā viņš apgalvoja, ka pareizas uzvedības ieraduma izkopšana ir daudz grūtāka nekā apziņas izkopšana.

Morālas uzvedības audzināšana ir morālu darbību un morālo paradumu veidošana. Akts raksturo cilvēka attieksmi pret apkārtējo realitāti. Lai rosinātu morālus darbus, ir jārada atbilstoši apstākļi, jāorganizē skolēnu dzīve noteiktā veidā. Morāls ieradums ir nepieciešamība veikt morālus darbus. Ieradumi var būt vienkārši, ja to pamatā ir hosteļa noteikumi, uzvedības kultūra, disciplīna, un sarežģīti, ja skolēns rada nepieciešamību un gatavību veikt noteiktas nozīmes darbības. Veiksmīgai ieraduma veidošanai nepieciešams, lai viņu acīs būtu nozīmīgi motīvi, ar kuriem bērnus mudina rīkoties, lai attieksme pret darbību veikšanu bērnu vidū būtu emocionāli pozitīva un, ja nepieciešams, bērni spēj parādīt noteiktus gribas centienus sasniegt rezultātus.

2.2. Objektīvie un subjektīvie tikumiskās audzināšanas priekšnoteikumi

Izglītība, īpaši morālā audzināšana, ir ārkārtīgi liela sarežģīts process, kura rezultāti ne vienmēr ir paredzami. ES domāju ir ļoti svarīgi, lai pedagogam būtu priekšstats par faktoriem, kas lielā mērā nosaka izglītības virzienu. Šos faktorus mēs varam (un arī tad zināmā mērā nosacīti) apzīmēt vai nu kā objektīvus, t.i., neatkarīgi no apziņas, audzinātāja un izglītojamā gribas, vai subjektīviem, no cilvēka atkarīgiem.

Objektīvie faktori, pirmkārt, ietver tās vides īpatnības, kurā cilvēks dzīvo. Proti, tās ir sociāli ekonomiskās attiecības, kas dominē konkrētā laikmetā, konkrētā valstī, nacionālās attiecības, kultūras līmenis, konkrēta politiskā situācija. Tas viss, bez šaubām, lielā mērā ir fiksēts cilvēka iekšējā pasaulē, nosaka viņa uzvedības virzienu, garīgos un morālos meklējumus. Protams, morālās vērtības ir universālas un diezgan konservatīvas. Bet tie ir iemiesoti īpašos dzīves apstākļos. Viņu interpretāciju, lomu muižnieks sapratīs nedaudz savādāk nekā vienkāršs zemnieks, bagāts un nabags. Īpaši viss ietekmē morāli, morāles līmeni.

Piemēram, ceļš uz labo un ļauno bagātajiem atšķirsies no tā paša ceļa nabadzīgajiem. Greznība virza uz nemierīgu dzīvesveidu, slinkums, bezatbildība un nabadzība uz dusmām, skaudību, agresivitāti utt. Pat Vl. un vissaprātīgākā un filantropiskākā soda ietekme uz atsevišķu noziedznieku personību parasti nespētu gūt panākumus. Skaidrs, ka augstas morālās pārliecības veidošanai bagātajos un nabadzīgajos rajonos jānotiek atšķirīgi, ņemot vērā jauna cilvēka dzīves specifiku.

Vairākas pusaudža vai skolēna individuālās īpašības nav atkarīgas no pedagoga gribas, proti, viņa vecums, dzimums, veselība, temperaments, izskats, ģimenes dzīves apstākļi utt. Bet visi šie faktori vienā vai otrā veidā ietekmēt viņa iekšējo dzīvi, viņa garīgos meklējumus. Tātad ārēja nepievilcība, slikta veselība var veicināt izolāciju, agresivitāti, aizkaitināmību, pašpārliecinātību.

Persona ar vāju nervu sistēmas tipu bieži piedzīvo bailes, savukārt indivīds ar spēcīgu nervu sistēmas veidu piedzīvo dusmas un dusmas.

Jaunās paaudzes tikumiskās audzināšanas process atstāj zināmu nospiedumu arī uz tēvu un bērnu attiecību problēmu - mūžīgu problēmu, jo jau senajā sabiedrībā varēja sastapt pārmetumus pret jauniešiem (vieglprātīgi, negodina vecākos utt. .), un jaunā paaudze jau sen ir pārmetusi vecākajiem (mūsu demokrātijas laikā tas ir īpaši pamanāms) par konservatīvismu, par novecojušu paražu un paražu ievērošanu. Jaunieši var izrādīt tieksmi uz morālo relatīvismu, bet vecākie - uz morālo dogmatismu, autoritārismu, nespēju ņemt vērā jaunus apstākļus, jaunus specifiskus mehānismus mūžīgo morālo vērtību iemiesošanai. Īpaši jāapsver jautājums par paaudžu attiecībām. Tagad mēs atzīmējam, ka ir svarīgi to ņemt vērā izglītības procesā.

Subjektīvās kārtības faktoriem jāietver gan pedagoga, gan izglītojamā personīgo tieksmju specifika, uzskati, tieksmes un vaļasprieki. Viens no šiem faktoriem ir arī skolotāja profesionālā un metodiskā sagatavotība, jo šīs apmācības līmenis lielā mērā ir atkarīgs no paša skolotāja. Tas ir atkarīgs no cilvēka, cik lielā mērā viņam patīk sports, alkohols, azartspēles, šaubīgi uzņēmumi utt. (Lai gan, protams, tieksmes veidojas arī apkārtējās vides ietekmē. Citiem vārdiem sakot, robeža starp objektīvo un subjektīvo faktori ir diezgan mobili un nosacīti. ) No indivīda ir atkarīgs viņa darbs pie sevis un viņa emocionālā bagātība vai nabadzība. Šeit jāuzsver, ka subjektīvais faktors visvairāk reaģē uz izglītojošām darbībām. Skolotājs spēj būtiski bagātināt jaunieša emocionāli juteklisko, intelektuālo pasauli. Pazīstamais skolotājs V. A. Sukhomlinskis rakstīja par nepieciešamību attīstīt, apliecināt bērnu sirdīs jutīgumu pret cilvēka jūtu smalkākajām izpausmēm - prieku, skumjām, vientulību.

Tādējādi indivīda morālās pasaules veidošanās ir atkarīga no daudziem faktoriem. Tāpēc panākumi izglītības aktivitātēs ne vienmēr ir garantēti. Sava veida šī apstākļa atzīšana ir evaņģēlija stāsts. Kopā ar Kristu krustā tika sisti divi zagļi. Bet tikai viens ņēma vērā dievcilvēka (nevis vienkārša audzinātāja) sludināšanu, bet otrs palika kurls pret Kristus valdzinājumu. Un mūsdienu skolotāji bieži apiet izglītības procesa efektivitātes problēmu. Tomēr tas pastāv, par ko liecina atkārtoti (atkārtoti) noziegumi. Un ne tikai, protams, viņa. Vārdu sakot, atkārtosim domu par Vl. Solovjovs, izglītība ir grūts uzdevums, taču savu impotenci, kļūdas nedrīkst nosaukt par tikumiskās audzināšanas bezjēdzību.. Morālā audzināšana jauniešu komandā notiek ne tikai frontāli, attiecībā pret visiem skolēniem, bet arī izpaužas individuālas formas. Koncentrējoties galvenokārt uz skolēnu grupu, uz kolektīvo aktivitāšu organizēšanu, skolotāji un pedagogi ņem vērā katra skolēna rakstura īpašības un viņa morālās audzināšanas līmeni. Individuālais audzināšanas darbs tiek veikts ne tikai ar nedisciplinētiem, pārkāpjot uzvedības noteikumus, bet arī ar visiem pārējiem pusaudžiem un jauniešiem. Morālās audzināšanas procesā plaši tiek izmantoti apbalvojumi un sodi. Tie kalpo, lai apstiprinātu skolēnu pozitīvos darbus un nosodītu negatīvos darbus un rīcību. Prasmīgi lietojot, tie stimulē skolēnu pozitīvo rīcību un palīdz novērst un izskaust negatīvus uzvedības paradumus.

Morālajā izglītībā tiek izmantotas dažādas izglītojošas ietekmes metodes, tostarp:

1. prasība,

2. pieprasījums,

3. atgādinājums,

4. pasūtījums,

5. pasūtījums,

6. pārslēgšanās no vienas darbības uz citu,

7. aizraujošu izredžu radīšana skolēniem utt.

Morālās audzināšanas procesā svarīgāko vietu ieņem pašizglītība, mērķi, saturs, metodes. Morālās audzināšanas metodes ir savstarpēji saistītas un papildina viena otru. Pārliecināšanu, tas ir, ietekmi uz izglītotā apziņu un jūtām, pastiprina vingrinājumi. Vienlaikus ar pozitīvo īpašību veidošanos tiek audzināta noturīga pretestība pretējām negatīvajām īpašībām. Pārliecināšanas un vingrinājumu kombinācija rada apstākļus apziņas un uzvedības vienotībai. Taču jaunāko paaudžu sarežģītajā tikumiskās audzināšanas procesā dažādu iemeslu dēļ ne vienmēr ir iespējams uzreiz sasniegt izvirzītos pedagoģiskos mērķus, un tiek konstatētas noteiktas novirzes no sabiedrības normām un prasībām morālajā apziņā un uzvedībā. atsevišķi studenti. Kamēr šīs novirzes nav kļuvušas par stabilu ieradumu, nav kļuvušas par iedibinātām personības iezīmēm, tās ir salīdzinoši viegli koriģējamas, kur vecāku un skolotāju izglītojošās ietekmes, tiecoties pēc šī mērķa, darbojas kā audzināšanas darba elementi.

2.3. Morālās īpašības un etiķetes jēdziens

Cilvēka morālās īpašības veidojas, attīstās un izpaužas ciešās attiecībās. Veidojot pozitīvas morālās īpašības, mūsdienu morālās izglītības sistēma vienlaikus pārvar nepareizos uzskatus un idejas morāles jomā, kaitīgās prasmes un uzvedības paradumus.

Morāles jēdzieni kļūst par rīcības ceļvedi tikai tad, kad tos ne tikai iegaumē, bet arī dziļi izprot un pārvērš morālā pārliecībā. Šādas pārliecības un stabilu morālās uzvedības paradumu klātbūtne liecina par cilvēka audzināšanu morālā nozīmē, par viņa morālo briedumu. Morālās apziņas, morālo jūtu un morālās uzvedības vienotība, kas iemiesota stabilās morālās īpašībās, ir vissvarīgākais rādītājs atbilstībai starp audzināšanas procesu un indivīda morālo attīstību. Kad nolaidības, vecāku un skolotāju kļūdu audzināšanas darbā, neveselīgas vides ietekmes, atsevišķu pusaudžu un jauniešu pedagoģiskā nolaidība iegūst stabilu un antisociālu raksturu, pāraudzināšana jau darbojas kā patstāvīgs psiholoģisks un pedagoģisks uzdevums. , kuru risināšanai nepieciešams izmantot īpašus psiholoģiskos un pedagoģiskos pasākumus un radīt īpašus apstākļus to īstenošanai. Tādējādi visas studentu attiecības ar pieaugušajiem un vienaudžiem komandā un citā vidē jāorganizē tā, lai tās iemiesotu morālo īpašību modeli, kas studentiem būtu jāapgūst:

1. pilsonība,

2. patriotisms,

3. kolektīvisms,

4. centība,

5. ideoloģija,

6. savstarpēja palīdzība u.c.

Šajās īpašībās vienmēr ir ietverta morālas attieksmes pret cilvēkiem būtība, spēja saskatīt katru savu rīcību no tā viedokļa, kā tā ietekmēs citus, vai tā dos labumu cilvēkiem vai kaitēs tiem. No šī viedokļa ir ļoti svarīgi izglītot skolēnus spēju apsvērt savas rīcības sekas.

Etiķete un morālā izglītība. Runājot par izglītību, nevar nepieskarties jautājumam par morāles un etiķetes attiecībām. Turklāt ikdienas saziņā pati morāle dažkārt tiek reducēta līdz etiķetes prasībām. Kas ir etiķete? Pats termins etiķete, kā zināms, ir cēlies no franču valodas - étiquette - etiķete, etiķete, kas tika piestiprināta konkrētam produktam un bieži sniedza dažus ieteikumus tās lietošanai. Savā pamatā etiķete ir īpašu noteikumu kopums, kas regulē cilvēka uzvedību standarta situācijās.

Šie noteikumi vienkāršo, sakārto cilvēku uzvedību, samazina dažādu pārpratumu, konfliktsituāciju skaitu, padara cilvēku komunikāciju patīkamāku. Tā, piemēram, ja nebūtu pieklājības noteikumu, saskaņā ar kuriem vīrietis sabiedriskās vietās dod ceļu dāmai, ielaiž viņu, izejot no istabas, sasveicinās pirmo, tad var viegli iedomāties, cik daudz pārpratumu rastos. vīriešu un sieviešu attiecībās pat mūsu, tā teikt, civilizētajā laikā. Etiķete palīdz ikdienas komunikācijā īstenot pieklājību un taktu.

Etiķete parādās nevis renesansē, kā dažreiz tiek rakstīts, bet daudz agrāk, jo standarta situācijas veidojās cilvēku sabiedrības agrīnā stadijā. Piemēram, cilšu sabiedrībā joprojām pastāvēja noteikti noteikumi, kas regulēja parastā klana pārstāvja uzvedību attiecībā pret vadītāju, precētām sievietēm. Dažādu cilšu vadoņu sanāksmēs bija noteiktas vispāratzītas normas (diplomātiskās etiķetes aizsākumi). Atnākot valstij, milzīgai dažāda ranga amatpersonu armijai, etiķete pamazām kļuva sarežģītāka, dažkārt iegūstot pretenciozas formas, kas tagad var šķist smieklīgas un pat nepatīkamas, cilvēku pazemojošas. Tātad attiecībā uz karali (karali) bija jāparāda visdažādākās un stingrākās cieņas zīmes. Tā tas bija Francijā 15.-15.gadsimtā, un ne tikai Francijā.

Pat no iepriekš teiktā mēs varam secināt, ka starp etiķeti un morāli nevar likt vienādības zīmi. Var teikt, ka tie ir divi krustojoši apļi. Dažos veidos tie atbilst, bet dažos veidos tie neatbilst.

Daudzi etiķetes noteikumi, īpaši mūsdienu, praktiski sakrīt ar elementāru, kā jau atzīmējām, pieklājību. Bet vai no tā izriet, ka cilvēks, kurš stingri ievēro etiķetes prasības, ir ļoti morāla būtne? Ak, būt nepieklājīgam, darīt nelietību ir iespējams un ļoti eleganti, saskaņā ar visiem etiķetes noteikumiem. Pēdējais regulē tikai ārējo uzvedību, neiekļūstot cilvēka sirds dziļumos. Morālei tas ir nepieņemami, jo morālam novērtējumam ir svarīgi zināt šīs vai citas darbības motīvus, apstākļus, kādos tā tiek veikta.

Morāle atgriežas pie visaugstākajām vērtībām un neapmierinās tikai ar pieklājības noteikumiem. Atšķirība starp morāli un etiķeti slēpjas arī tajā, ka morāles aksiomas, postulāti ir salīdzinoši nemainīgi, stabili, un etiķete patiešām mainās no gadsimta uz gadsimtu, no cilvēkiem uz cilvēkiem.

Pietiek pievērst uzmanību sasveicināšanās formai, apģērbam un daudzām citām lietām, kas ir etiķetes rakstura, tas ir, regulē etiķete (piebildīsim - uzvedība pie galda). Pagājušajā gadsimtā tika uzskatīts par labu formu vārdiem pievienot priedēkli ar (jā, nē utt.). Vai, piemēram, bija reizes, kad sieva, ievērojot pieklājības noteikumus, vīram aizbraucot uz pilsētu darba darīšanās, aktīvi demonstrēja savas skumjas uz mājas lieveņa (ar kliedzieniem, asarām utt.). Tagad tas viss ir pagātnē. Etiķete ikdienas dzīvē ir ievērojami vienkāršota un demokratizēta.

Etiķete ir diezgan daudzšķautņaina, raiba. Etiķetes prasības ir telefona sarunai, uzvedībai teātrī, restorānā, tālsatiksmes vilcienā, sabiedriskajā transportā uc Īpaša etiķete diplomātiem, uzņēmējiem, medicīnas darbiniekiem, skolotājiem uc Etiķetes zināšanas ir indivīda morālās kultūras neatņemama sastāvdaļa. Taču jāpatur prātā, ka tikumiskā kultūra nebūt nav izsmelta ar etiķeti. Visi šie etiķetes un morāles attiecību aspekti jāpatur prātā izglītības gaitā. Un konkrētus ieteikumus var iegūt attiecīgajās uzziņu grāmatās, rokasgrāmatās, kuras pēdējā laikā sāktas izdot diezgan bieži.

2.4. Pusaudžu un studentu morālie ideāli

Ideāliem ir vislielākā nozīme visā morālajā attīstībā pusaudža gados. To veidošanās šajā vecuma periodā ir tieši saistīta ar šim laikmetam īpaši raksturīgo interesi par cilvēku morālajām īpašībām, viņu rīcību, savstarpējām attiecībām. Pozitīvu morāles ideālu klātbūtne ir nepieciešams, pat izšķirošs nosacījums tās īstenošanai.

Ideāla veidošanās ir saistīta arī ar īpašu morālo jūtu rašanos: pašcieņu, pašcieņu utt. Šīs sajūtas rodas saistībā ar pašapziņas un pašcieņas attīstību pusaudža nepieciešamības rezultātā. būt viņa ideālu līmenī. Ja viņam izdodas apmierināt šo vajadzību, tas ir, veikt darbību, kas atbilst viņa prasībām pret sevi, tad viņš piedzīvo pašcieņu, lepnumu par sevi un savas cieņas sajūtu. Turklāt ļoti būtisks pagrieziena punkts morālajā veidošanā ir saistīts ar kvalitatīvi jaunas funkcionālās izglītības rašanos - morāles ideāliem, kas iemiesoti konkrētas personas garīgajā tēlā. Uztvertais vai radītais cilvēka ideāls ir tēls, kas vada skolēna uzvedību un kalpo par kritēriju citu cilvēku un sevis izvērtēšanai. Tādējādi ideāla klātbūtne nozīmē arī pastāvīgi darbojoša morāles motīva klātbūtni.

Mūsdienu sabiedrības krīze politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā sfērā personiskajā līmenī tiek pārveidota par pielāgošanās problēmu mūsdienu mainīgajām realitātēm. Mūsu laika vērtība ir tā, ka esam kļuvuši stingri, pārdomātāk skatāmies uz dzīvi, cenšamies analizēt krīzes būtību, kuras cēlonis ir sabiedrības morālā līmeņa pazemināšanās, morālā ideāla zaudēšana. , cilvēces morālās kultūras lejupslīde.

Lai atrisinātu morāles ideāla audzināšanas problēmu, savu zinātnisko potenciālu virzīja tādi pašmāju zinātnieki: L. Kuzņecova, G. Sofinska, N. Ševčenko, N. Miščenko un citi. Pētnieku pieaugošā interese par esošās problēmas risināšanu nosaka ne tikai tās aktualitāti, bet arī saistību ar mūsdienu pedagoģijas zinātnes svarīgiem zinātniskiem un praktiskiem uzdevumiem.

Izcelsim galvenos cilvēka morālā ideāla izpētes aspektus:

skaidru priekšstatu veidošana par pareizu morālo attieksmi;

morālā ideāla būtības izpratne;

pusaudža morālās apziņas veidošanās.

Morālais pamats ir pilsoniskās sabiedrības funkcionēšanas pamats. Bez šāda pamata ekonomiskie likumi nedarbojas pareizi, dekrēti netiek īstenoti, audzināšanas darbs nesniedz vēlamos rezultātus, tiek iznīcinātas sociālās institūcijas.

Mūsdienās mūsu sabiedrībai vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešama garīga stimulēšana, morālā attīstība, uzmanība cilvēka iekšējai pasaulei, morālā ideāla izkopšana. Izplatot pseidomorāles kodeksu, sabiedrība atradinājusi cilvēku no ieskatīšanās sevī, salīdzinot viņu ar morālā skaistuma modeli.

Pienākums, gods, sirdsapziņa, cieņa ir morālās apziņas formas, tie iekšējie mehānismi, ar kuriem sabiedrībā tiek veikta uzvedības pašregulācija. Pateicoties attīstītai apziņai un pienākuma, sirdsapziņas, goda un cieņas apziņai, sociālās morāles prasības darbojas kā personīgi motīvi, vajadzības un motīvi. Cieņa nozīmē cilvēka morālo vērtību, nozīmīgumu. Tas ir nesaraujami saistīts ar ticību sev, saviem garīgajiem un morālajiem spēkiem un radošajām iespējām. Pašcieņa cilvēku disciplinē, mudina izvirzīt sev augstākas prasības, nebūt apmierinātam ar sasniegto, tiekties pēc morāla ideāla.

Cilvēka dzīve iegūst jēgu, kļūst jēgpilnāka tikai tad, kad tā tiek virzīta uz noteiktu mērķi. Šis mērķis padara dzīvi pilnu, skaistu, harmonisku, augsta satura, radoša prieka pilnu. Tieši tiekšanās pēc ideāla rada neizsīkstošu enerģiju, varonību, drosmi - visu to, kas ir skaists, ko mēs novērtējam cilvēka morālajā personībā.

Personības veidošanai labvēlīgs periods ir pusaudža vecums, ko raksturo fundamentālas pārmaiņas psiholoģisko struktūru pārstrukturēšanas un jaunveidojumu rašanās dēļ. Tieši šajā laikā tika likti apzinātas uzvedības pamati, noteikts vispārējais virziens indivīda morālo ideju un sociālo attieksmju veidošanā. Spēja adekvāti novērtēt un labot savu rīcību tiek ieaudzināta pusaudža gados, jo morālās īpašības šajā vecumā kļūst izteiksmīgākas. Šajā periodā rodas interese par savu iekšējo pasauli, nepieciešamība pēc pašsajūtas. Pusaudži ir neaizsargāti pret pieaugušo un vienaudžu novērtējuma un kritikas uztveri. Tas viss kopā ar pieaugošajām pusaudža psiholoģiskajām spējām nosaka pāreju uz apzinātu morālā ideāla izvēli, uz sava pasaules skatījuma un definīciju veidošanos tajā.

Pēc S. Karpenčuka definīcijas ideāls ir modelis, morāli attīstītas personības pilnības modelis. Ideāls ir civilizētas, mūžīgi nesasniedzamas sabiedrības modelis, kas sākotnēji dzen cilvēku, tautas, veselas valstis uz pašattīstību, sevis pilnveidošanu. Ideālā gadījumā, kas stimulē cilvēku attīstīties, garīgi bagātināties, tiek atspoguļotas sabiedrības prasības tās locekļiem pēc morāli perfektas personības - labāko morālo īpašību iemiesojums, sabiedrības priekšstati par uzvedības modeli un attiecībām starp cilvēkiem. Projektēt šādu ideālu, dot ieguldījumu jaunāko paaudžu veidošanā dažādām izglītības iestādēm, ģimenēm un sabiedrībai.

Morālā audzināšana nekad nebeidzas, tāpēc ir svarīgi pusaudžos veidot tieksmi pēc pastāvīgas pašpilnveidošanās un pašizglītošanās, paškontroles un pašregulācijas prasmes.

Pašu novērojumi pierādīja, ka studentu gados cilvēks sastopas ar apkārtējās realitātes pretrunām, ar dažādiem pretējiem vērtējumiem. Tas viss kopā ar pieaugošajām pusaudža psiholoģiskajām spējām nosaka pāreju uz apzinātu ideāla izvēli, uz sava pasaules skatījuma veidošanos. Tāpēc šo laikmetu var saukt par “vērtību pārvērtēšanas” periodu, kā rezultātā daļa no tām tiek noraidītas, citas iegūst jaunu objektīvu nozīmi un personisku nozīmi.

Pamatojoties uz pedagoģiskās domas kardinālajiem noteikumiem, nonācām pie secinājuma, ka studenta perioda kā cilvēka dzīves perioda fāzes iedalīšana ir saistīta ne tikai ar psihofiziskās attīstības īpatnībām, bet arī ar sociālās nozīmes definīciju. no indivīda. Šajā vecumā veidojas apzināta attieksme pret sevi kā sabiedrības locekli. No tā, kā veidojas skolēna morālā pārliecība, ir atkarīga sabiedriski nozīmīga indivīda nākotnes attieksme. Šajā periodā par prioritāti kļūst tikumiskās uzvedības uzturēšana un tikumiskā ideāla meklēšana, ar kuru skolēns salīdzina personīgās īpašības, dzīves vērtības, kas ir stimuls tālākai pašizglītībai un sevis pilnveidošanai. Noturētās sarunas pierādīja, ka psiholoģiskā vajadzība pēc ideāla tiek apmierināta dažādos veidos. Dažos gadījumos tas notiek, jo atdarināšanai ir izvēlēts konkrēts, reāli aktīvs tēls, citos - abstrakts tēls, kuram dažkārt ir kopīgs raksturs.

16-20 gadu vecumā jūtama visintensīvākā vajadzība pēc ideāla meklējumiem. Studenti atdarina dažādu cilvēku pievilcīgās personības iezīmes, pārvēršot tās vienotā perfektā tēlā. Psihologs un skolotājs V.E. Kagačs apgalvo, ka, veidojot ideālu, ir jāpievērš uzmanība labākajām īpašībām, kas saistītas ar šādiem jēdzieniem: humānisms, pieklājība, godīgums, atbildība, organizētība, apzināta disciplīna.

Izšķirošais faktors morālajā audzināšanā K.D. Ušinskis uzskatīja skolotāja seju, savu personīgo piemēru. Runājot par pedagoga personības lomu izglītības procesā, K.D. Ušinskis uzsvēra, ka audzināšanas process būs efektīvs tad, kad audzinātājs, pirmkārt, zinās bērna psiholoģiskās attīstības likumus, otrkārt, viņam būs noteiktas personiskās un profesionālās īpašības. Labs pedagogs var būt arī cilvēks, kuram ir “aicinājums, vēlme un spējas uz savu darbību”.

Ņemsim vērā, ka pieredzējušu skolotāju uzdevums ir veidot jauniešos skaidrus priekšstatus un pareizu morālo attieksmi, stingrus uzskatus par savu un citu cilvēku uzvedību, palīdzēt apzināties patieso morālo vērtību jēgu un nozīmi, morālā ideāla būtība, taisnīgums, godīgums, gods, cieņa, sirdsapziņa, pārliecina skolēnus vadīties pēc tiem ik uz soļa turpmākajā dzīvē.

Tikai viss jūtu komplekss apvienojumā ar atbildīgu pārliecību veido morāli integrālu personību, audzina jauno paaudzi morālajā apziņā, morālajās jūtās, morālā ideālā un galvenais veido morālo uzvedību.

2.5. Studentu garīgo un morālo potenciālu veidošana un attīstība

Plašā nozīmē garīgā un morālā izglītība ir sabiedrības un visas valsts neatņemams, stratēģisks, intelektuāls resurss. Garīgās un morālās izglītības morālo komponentu veido galvenokārt ietekme uz apziņu un ietekmē cilvēka ārējo uzvedību, viņa attiecības ar dabas pasauli un cilvēku pasauli un ir orientācijas izglītības rezultāts, vienlaikus atspoguļojot cilvēka vērtību orientācijas. indivīds.

Garīgā un morālā potenciāla veidošanās un attīstība, izmantojot racionālu faktoru, tiek realizēta vairākos veidos:

1. Iepazīstinot studentus ar mākslu, glezniecību, mūziku, teātri, kā arī ar dažāda veida radošajām aktivitātēm.

2. Caur jauniešu tēlaini emocionālās sfēras attīstību ikdienā. Tajā pašā laikā cilvēka harmonija ar ārējo vidi tiek panākta, attīstot vajadzības, intelektuālo, juteklisko-gribas un motivācijas sfēru, stimulējot sociāli nozīmīgu personības iezīmju, komunikatīvo īpašību paātrinātu attīstību un caur intrapersonāla, starppersonu psiholoģiskā komforta radīšana.

3. Ar zināšanu, prasmju un iemaņu attīstības līmeņa novērtēšanu un pašnovērtējumu, ko students saņem, apgūstot akadēmiskās disciplīnas.

Humanitāro zinātņu cikla akadēmisko disciplīnu izglītības potenciāls (vienots pasaules skatījuma kopums, aksioloģiskais, garīgais, kā arī tiem atbilstošie klases un ārpusstundu darba organizatoriskie un darbības resursi) no to nozīmes pilsoniskās izpratnes veidošanā. Vidējās specializētās izglītības iestādes audzēkņu kultūra ir diezgan liela. Humanitārās disciplīnas: "Literatūra", "Krievu valoda", "Krievu valoda un runas kultūra", "Nacionālā vēsture", "Socioloģija", "Filozofija", "Kulturoloģija", kurām ir milzīgs izglītības potenciāls, veido pilsonisko kultūru. vidusskolas skolēni. Viņi palīdz viņos audzināt tās personības iezīmes, kas nepieciešamas adaptācijai mūsdienu pilsoniskajā sabiedrībā: patriotismu, toleranci, pilsonību un citas. Turklāt humanitāro zinātņu studiju procesā, izprotot zināšanas-viedokļus par cilvēku, viņa attiecībām ar dabu, sabiedrību, skolēni apgūst garīgās vērtības, vērtīborientācijas, morālās pozīcijas. Garīgās un morālās izglītības vērtēšanas un pašnovērtējuma kritēriji var būt:

4. zinātniskā pasaules skatījuma klātbūtne jaunietim;

5. iekšējās brīvības sajūtas klātbūtne skolēnu vidū, kas ir harmonija ar viņu iekšējo pasauli, dabu un sabiedrību;

6. vēlme pēc pašrealizācijas;

7. vadošo izglītojošo pasākumu sekmes;

9. uzvedības motīvu veidošana atbilstoši augstākajiem morāles principiem.

Stājoties noteiktās attiecībās ar citiem cilvēkiem, skolēni dažādās dzīves situācijās uzkrāj un paplašina savu morālo pieredzi. Šīs pieredzes organizēšana tiek veikta, iesaistot skolēnus dažādās aktivitātēs, morālās apziņas veidošanā uz šī pamata, morālo jūtu veidošanā, morālās uzvedības prasmju un paradumu veidošanā.

Mācīšanās uzvedības motivācija. Motivācija ir sarežģīta humanitāro zināšanu kategorija. Motivācijas sistēmas struktūrā tiek izdalīti tādi svarīgi elementi kā vajadzības, intereses, motīvi, mērķi, vērtību orientācijas, attieksmes. Nepieciešamība kā nepieciešamība objektīvos apstākļos tiek uzskatīta par zināšanu minimuma apguvi pasaules uzskata veidošanai un līdzdalībai ražošanas darbībās. Studiju nepieciešamība ir saistīta ar interesi par nākotnes profesiju. Interese tiek uztverta kā apzināta nepieciešamība, vēlme. Mācīšanās uzvedība ir atkarīga no skolēnu vēlmes mācīties. Motīvs ir cilvēka darbības skaidrojums, lai sasniegtu mērķi. Uzvedības avots parasti ir motīvu kopums, un viens no tiem ir galvenais. Profesijas izvēli bieži vien nosaka vairāki sociāli motīvi. Tie var būt interesēm un tieksmēm atbilstošas ​​profesijas izvēles motīvi, prestižākas un finansiāli izdevīgākas profesijas izvēles motīvi. No otras puses, mācīšanās uzvedības motivāciju nosaka agrāk izveidojusies vērtību orientāciju sistēma.

Tādējādi motivācijas stabilākās īpašības ir nepieciešamība kā nepieciešamība objektīvos apstākļos; interese kā apzināta, nozīmīga vajadzība; motīvs, kā darbības skaidrojums mērķa sasniegšanai; mērķis kā motīva realizācijas forma; vērtību orientācijas kā jēgpilnas attiecības pret citu objektu.

Skolēnu izglītojošo uzvedību nosaka viņu izglītības statuss. Progress ir tieši atkarīgs no gatavošanās eksāmeniem, ieskaitēm, darba ar literatūru. Apkrāptu palagu izmantošana ir norma visām grupām. Pastāv saistība starp skolēnu vērtību orientācijām un viņu sniegumu. Skolēnu uzvedību izglītības procesā nosaka motīvi: "kļūt izglītotam un kulturālam", "iegūt izglītību un profesiju, kļūt par kvalificētu speciālistu" (labi strādājošu skolēnu grupām); "iegūstiet izglītības diplomu", "izvairieties no iesauktas armijā", "lūdzu vecākus" (grupām pa trim un tiem, kam ir laiks "trīs" un "diviem"). Mazinās interese par to studentu studijām, kuriem ir laiks "trīs" un "diviem". No racionālā un vērtību racionālā tipa studentiem pusei klājas “teicami” un “labi”. Racionālajam tipam galvenokārt raksturīgi “labi skolēni” un labi izpildītāji. Tradicionālā tipa audzēkņu vidū puse no tiem, kuriem padodas "trīs" un "divās". Konkrētos mācīšanās uzvedības veidos tradicionālā tipa skolēni biežāk uzrāda novirzes. Konfliktu pakāpe ir augstāka skolēniem ar emocionālu motivāciju. Tādējādi izglītojošās uzvedības motivācija ir atkarīga no izglītības statusa un motivācijas veidiem. Var runāt arī par izglītības uzvedības atkarību no mācību kvalitātes, izglītības procesa organizācijas, dzīves apstākļiem utt.

Skolēnu pareizas uzvedības veidošanās problēmas

Iestājoties augstskolā, jaunietis (gan zēni, gan meitenes) nonāk jaunā sociālā pozīcijā – students. Šis sociālais statuss prasa, lai skolēns apgūtu jaunas lomas, kas nosaka viņa aktīvo stāvokli sabiedrībā, un lielāku atbildību - gan par savu izglītību, gan par pašattīstību. Studenta personība ir neatņemama pašorganizējoša diezgan stabila sistēma. Tomēr vēl ir pāragri uzskatīt to par pabeigtu un pilnībā izveidotu, jo. turpinās skolēna psihosociālā attīstība. Izglītībai šajā procesā ir nozīmīga loma, taču tā nav vienīgais attīstības virzītājspēks. Skolēnam ir daudz vajadzību un interešu, kas atbilst viņa vecumam: vēlme satikt partneri, izveidot ģimeni, audzināt bērnus, iegūt noteiktu sociālo statusu, realizēt sevi kā unikālu cilvēku, būt nozīmīgam un vajadzīgam cilvēku lokā, utt.

Var uzskatīt, ka skolēna personība joprojām ir nepieciešama skolotāja vadībā, jo daudzas īpašības turpina rasties un attīstīties, daudziem skolēniem psiholoģiskais vecums atpaliek no fizioloģiskā. Tas izpaužas, piemēram, tajā, ka jaunietis neapzinās atbildību par savu dzīvi, viņu neinteresē paša personīgās nozīmes, viņš sliecas nonākt reibumā. Šādiem studentiem ir nepieciešama skolotāju kontrole un ārēja vadība, jo. var kļūt par narkotiku atkarības un noziedzīgo grupējumu upuri. Daudziem vēl arvien ir jāattīsta sociālā un pilsoniskā pozīcija, komunikācija, radošās spējas, pašizpausme u.c. Students turpina attīstīties kā izglītības aktivitātes priekšmets, un viņa kā aktīva dalībnieka loma savā izglītībā vēl nav pilnībā izprasta.

Cilvēka uzvedību pēta etoloģija, psiholoģija, socioloģija. Tāpēc, lai noskaidrotu šīs parādības būtību, pievērsīsimies psiholoģijā sniegtajām definīcijām. Uzvedību definē kā "dzīvām būtnēm raksturīgo mijiedarbību ar vidi, tostarp to motorisko aktivitāti un orientāciju attiecībā pret šo vidi", kā arī "dzīves veidu un darbības".

Līdzīgi dokumenti

Pilsonības būtība un saturs, tās audzināšanas pamatprincipi un metodes mūsdienu skolēnu vidū. Aptaujas veikšana par izglītības procesa problēmu. Priekšlikumu un virzienu izstrāde pilsonības palielināšanai USTU-Upi studentu vidū.

abstrakts, pievienots 13.12.2010


Studentu garīgās un morālās attīstības ceļu analīze baznīcas un valsts sadarbības kontekstā. Studējošo garīgās un tikumiskās attīstības nosacījumu nozīmes pamatojums uz izglītības, zinātniskā, izglītības darba piemēra konkrētā augstskolā.

raksts, pievienots 08.07.2017


Pasaules un krievu pedagoģiskās domas vēsture, pareizticīgo pedagoģija kā sociāla parādība. Garīgās un morālās izglītības loma, ģimenes izglītības un pareizticīgās skolas attiecības. Bērnu reliģiozitātes audzināšanas metodes, līdzekļi un principi.

diplomdarbs, pievienots 18.11.2010


Jaunāko klašu skolēnu garīgās un tikumiskās audzināšanas teorētiskie pamati, tās saturs, formas, metodes. Loģiski semantiskais modelis "Jaunāko skolēnu garīgā un morālā audzināšana". Morālās izglītības sākotnējā un sasniegtā līmeņa diagnostika.

prezentācija, pievienota 22.01.2013


Morālās izglītības organizēšanas un uzvedības kultūras veidošanas programmu metodika un analīze. Uzvedības kultūras audzināšana no mūsdienu etiķetes viedokļa. Morālās izglītības metodes un vecāku pirmsskolas vecuma bērnu uzvedības kultūras veidošana

diplomdarbs, pievienots 27.12.2007


Garīgās un morālās attīstības problēmu izpēte pedagoģijas zinātnē. Garīgās un morālās izglītības metožu un līdzekļu apraksts mūsdienu skolā. Ētiskas sarunas iezīmes. Garīguma un morāles audzināšana ārpusskolas aktivitātēs.

kursa darbs, pievienots 22.11.2013


Morālās audzināšanas būtība un būtība. Pedagoģiskā darba metodes garīgo un morālo īpašību veidošanai sākumskolas vecuma bērniem. Novadpētniecība kā garīgās un morālās personības audzināšanas veids. Izglītojošs darbs ar vecākiem.

kursa darbs, pievienots 02.07.2010


Teātra mākslas loma indivīda estētiskās kultūras veidošanā. Jaunatnes estētiskās audzināšanas metodes augstskolas apstākļos. Studentu personības estētiskās kultūras veidošanās diagnostika, veiksmes motivācijas un baiļu no neveiksmes izpēte.

diplomdarbs, pievienots 16.09.2011


Darba izglītības rašanās un attīstības vēsture, tās būtība un specifika. Satura izpētes organizēšana un galvenie posmi, praktiskās efektivitātes novērtēšana, kā arī ieteikumu izstrāde studentu darba izglītības uzlabošanai UrFU.

abstrakts, pievienots 16.11.2014


Morālās izglītības vērtība. Morāles būtība un būtība. Bērna morālās apziņas attīstība. Jaunāko skolēnu morālās audzināšanas iezīmes un nosacījumi, personības veidošanās. Morālās audzināšanas problēmas un to izpēte.

Voroņežas Valsts pedagoģiskā universitāte

Studentu garīgās un morālās attīstības ceļi

E.V. Vostroilova, asociētais profesors,

pedagoģijas zinātņu kandidāts

Anotācija. Šajā rakstā ir parādīti galvenie garīgā un morāles veidi studentu veidošanās baznīcas un valsts sadarbības kontekstā. Uz izglītības, zinātniskā, izglītības darba piemēra konkrētā universitātē tiek pierādīta apstākļu radīšanas nozīme studentu garīgai un morālai attīstībai, norādīti galvenie rezultāti.

Atslēgvārdi: personības garīgā un morālā attīstība, garīgi un morāli personība, izglītojošs, zinātnisks, izglītojošs darbs, radošā pašrealizācija.

Pašreizējā iekšzemes pedagoģijas zinātnē turpinās teorētiskā, metodiskā, praktiskā izpratne par izejai no izglītības krīzes, mūsdienu sabiedrības negatīvajiem izaicinājumiem. Milzīgu lomu spēlē indivīda, mūsu gadījumā skolēna, garīgajai un morālajai attīstībai.

Vairāki valdības dokumenti Krievijas Federācijā piedāvā stratēģiskus virzienus izglītības attīstībai, kas ietver indivīda garīgo un morālo attīstību: Krievijas Federācijas ilgtermiņa sociāli ekonomiskās attīstības koncepcija laika posmam līdz 2020. apstiprināts ar Krievijas Federācijas valdības 2008. gada 17. novembra rīkojumu Nr. 1662-r ); Krievijas Federācijas Nacionālās drošības stratēģija līdz 2020. gadam (apstiprināta ar Krievijas Federācijas prezidenta 2009. gada 12. maija dekrētu Nr. 537); Krievijas Federācijas novatoriskās attīstības stratēģija laika posmam līdz 2020. gadam (Krievijas Federācijas valdības 2011. gada 8. decembra dekrēts Nr. 2227-r). Krievijas Federācijas likums "Par izglītību Krievijas Federācijā" datēts ar 2012. gada 29. decembri Nr. 273-FZ utt.

Pētījuma mērķis ir meklēt veidus, kā pilnveidot cilvēku, viņa audzināšanu izglītības kontekstā kopumā, tiek veikta, koncentrējoties uz virzienu, kas atspoguļo zinātnisko novitāti, proti: visu izglītības iestāžu sadarbību, t.sk. kā: ģimene, skola, baznīca, valsts.

studentu garīgā morālā izglītība

Cilvēka, mūsu gadījumā studentu, garīgās un morālās attīstības ceļu atrašanas problēma iepriekš norādītajā veidā ir nepietiekami pētīta. Šī ideja tika apstiprināta tādās zinātniski praktiskās konferencēs kā "XXIV Starptautiskie Ziemassvētku izglītojošie lasījumi. Tradīcija un inovācijas: kultūra, sabiedrība, personība." (Maskava, 2016. gada janvāris), Ikgadējie Mitrofanova baznīcas un vēsturiskie lasījumi "1917-2017: Gadsimta mācības" (Voroņeža, 2016. gada decembris), "Jaunākās paaudzes garīgā un morālā audzināšana laicīgās un pareizticīgās pedagoģiskās kultūras tradīcijas kontekstā". (Tvera, 2016. gada novembris), starptautiskā zinātniskā konference "Izglītības telpas humanizācija" (Saratova, 2016. gada oktobris) u.c. Uz personību orientētās, aksioloģiskās, kulturoloģiskās, sistemātiskās un citas metodoloģiskās pieejas sniedz fundamentālu pamatu, konceptuāli spēcīgu apstiprinājumu idejām, kas augstākminēto un daudzu citu zinātnisko un praktisko konferenču laikā nokļuvušas zinātnisko pētījumu centrā.

Milzīgu ieguldījumu pedagoģijas zinātnē saistībā ar pētāmo problēmu jau ir devuši daudzi pašmāju un ārvalstu zinātnieki.

Zinātnes teorijā un metodoloģijā sistēmas jēdzienu izprot zinātnieki: R.L. Akofs, V.P. Bespalko, L. Bertalanfi, V.I. Žuravļevs, V.P. Simonovs, G. Hakens, A.D. Halle un citi

Zinātnieku darbi palīdzēja izolēt jautājumus no dažādām, papildus pedagoģiskajām, zinātnēm saistībā ar pētāmo problēmu: M.Ya. Basova, P.P. Blonskis, N. Vīners, A.V. Petrovskis, R.E. Fagins, G.Hakens un citi.

Teorētiskās un metodoloģiskās idejas, kas balstītas uz personīgo darbību, aksioloģiskām pieejām, ir atspoguļotas zinātnieku darbos: E.V. Bondarevska, V.A. Kan-Kalika, I.A. Koļesņikova, A.A. Ļeontjevs, N.D. Nikandrova, V.V. Serikova, V.A. Slasteņina, E.N. Šijanova, I.S. Jakimanska un citi.

Par atsauci tiek ņemti tādi metodikas nosacījumi kā objektīvās realitātes objektu un parādību universālās saiknes filozofiskais princips, determinisma un konsekvences princips, kad kā nepieciešams tiek ietekmēts zināšanu un prasmju apgūšanas process un rezultāts. stāvoklis pēc sistēmas elementu vienotības; sinerģiska pieeja.

Privātās zinātniskās metodoloģijas, tas ir, pedagoģijas metodoloģijas, nosacījumi ietver šādas izmantotās metodes: pedagoģiskās realitātes izpētes un transformācijas metodes, U-veida koncepcijas ideja zinātniskajā izpētē, zinātniskās literatūras analīze, terminoloģiskās matricas metodes, ārpus konteksta darbības ar pamatjēdzieniem u.c.

Teorētiskās un metodiskās idejas veiksmīgi tiek realizētas izglītības iestāžu praksē, ko apliecina pētījuma galvenie rezultāti.

Ar cilvēka garīgo un morālo attīstību saprot mērķtiecīgu, organizētu apstākļu radīšanas procesu, kas palīdz cilvēkam garīgās pašattīstības, transformācijas, garīgā potenciāla realizācijas procesā saistībā ar dažādām dzīves sfērām.

Patristiskajā tradīcijā garīgs un morāls cilvēks ir sirdsapziņas, pienākuma un ticības cilvēks, spējīgs uz nesavtīgu mīlestību un upurēšanos, pārvarēt dzīves pārbaudījumus, kalpot Dievam, Tēvzemei ​​un cilvēkiem, izrādīt apdomību, paklausību, labu gribu, atšķirt labo. un ļaunums.

Svētā Nestora hronista vārdā nosauktā mājas baznīca darbojas un pamazām tiek pārveidota ar Vissvētākās Dievmātes Aizlūgšanas baznīcas prāvesta atbalstu. Voroņežas apgabala Otradnoje, arhipriesteris Genādijs Zaridze, kurš vada Pareizticīgo zinātnieku asociāciju, kas izveidota 2012. gadā ar Voroņežas metropolīta Sergija un Liskinska svētību Vissvētākā Teotokos aizlūguma baznīcā ar. Otradnoe. Šajā asociācijā ietilpst daudzi VSPU skolotāji.

Pareizticīgo zinātnieku asociācijas izveides mērķis ir ieviest pareizticīgo vērtības Krievijas zinātnē un izglītībā. Mūsu asociācijas galvenie mērķi ir šādi:

veicinot zinātniskās darbības attīstību, pamatojoties uz pareizticīgo ticību un kristīgo morāli;

vienprātības attīstība sarežģītos un strīdīgos mūsdienu zinātnes un mūsdienu realitātes jautājumos;

misionāru aktivitāšu vadīšana (zinātnieku, universitāšu un koledžu pasniedzēju iepazīstināšana ar pareizticīgo dogmas pamatiem). Radošās domāšanas, centības, augstu morālo īpašību un garīgās kultūras veidošana;

veselīga dzīvesveida veicināšanas pasākumu veikšana (smēķēšanas, alkohola, narkotiku atkarības, abortu, gadījuma un pirmslaulības attiecību u.c.) veicināšana jauniešu vidū.

Izglītības darbu VSPU kopā ar augstskolas administrācijas atbalstu veic visas struktūrvienības. Augstskolas izglītības darba padomē tiek izstrādātas stratēģiskās un taktiskās perspektīvas. Skolēni labprāt piedalās izglītojošās aktivitātēs, kas saskan ar iepriekš minētajiem uzdevumiem: Atmiņas nodarbība "Varoņu stafetes" un mītiņš, guldīšana uz masu kapa; vokālais konkurss "Muzikālais februāris"; konkurss "Deju maratons"; literārais konkurss "Jaunvārds"; VĢPU Dzejas diena; Mākslinieciskās jaunrades festivāls "Studentu pavasaris"; fotokonkurss "Jauns izskats"; tematiskā programma "Laika mezgli - atmiņas mezgli"; mācībspēku tikšanās ar Lielā Tēvijas kara veterāniem; akcija "Atmiņas svece"; Viskrievijas konkurss "Nozīmes teritorija"; NPK "No mīlestības uz dabu - dabas apsaimniekošanas kultūra"; reģionālais zinātnes un rūpniecības komplekss "Bērnu ar invaliditāti izglītības un attīstības mūsdienu tendences, perspektīvas un nosacījumi federālā valsts izglītības standarta īstenošanas ietvaros; starptautiskais zinātnes un rūpniecības komplekss "Izglītība – XXI gadsimts" ar tēmu "Valsts". -valsts izglītības valsts pārvalde"; akcija - gājiens "Nemirstīgais pulks"; pasākumu kopums uz Uzvaras svētkiem, darba desants, Bērnu diena kopā ar Sarkano Krustu u.c.

Var atzīmēt nozīmīgu studentu garīgās un morālās attīstības ceļu viņu zinātniskās darbības ietvaros.

Izglītības gaitā studenta zinātniskā darbība tiek veikta kā viena no viņa dzīves, profesionālās pašrealizācijas formām; tajā pašā laikā attīstās patstāvība, spēja atlasīt informāciju un radošās spējas. No mācību mērķiem izriet studenta zinātniskās darbības mērķi. Kognitīvie motīvi šajā darbībā ir galvenie. Zinātniskā darba procesā pasniedzēja vadībā studenti attīsta profesionālo meklējumu patstāvību, spēju radoši risināt profesionālās un pedagoģiskās praktiskās problēmas, kā arī izglītojošas, reflektīvas, organizatoriskas nestandarta situācijas kompetences ietvaros. balstīta pieeja ar iespējamu kompetenču demonstrāciju.

Zināms, ka studentu zinātniskās darbības motīvi ir skaidra izpratne par personisko nozīmi, vēlme risināt teorētiskas un praktiskas zinātniskas problēmas studentu līmenī, kā arī mijiedarbība, sadarbība, koprade starp studentiem, starp skolotājiem un studentiem. kad augstskolas administrācija rada nepieciešamos apstākļus.

Viens no veidiem, kā izprast, pārvarēt sociālo izaicinājumu briesmas, ir studentu garīgā un morālā audzināšana viņu zinātniskās darbības ietvaros indivīda garīgās un morālās attīstības procesā kopumā.

Iepriekš minētā kontekstā mēs varam sniegt konkrētu piemēru Voroņežas Valsts pedagoģiskās universitātes Svešvalodu fakultātes studentu pašrealizācijai viņu zinātniskās darbības ietvaros (pedagoģiskā cikla disciplīnās). Pagājušajā 2016. gadā vien publicēti 26 zinātniskie raksti, no kuriem 8 RSCI publikācijas, publicēšanai iesniegti 15 raksti, piedalīšanās 7 zinātniskās un praktiskās konferencēs. Atbalstām skolēnu iniciatīvu zinātnisko rakstu tēmu izvēlē, no kurām daļa ir saistīta ar izglītības garīgo un morālo pamatu. Studentus interesē šādas zinātniskās problēmas: garīgā un morālā komponente paralimpisko sportistu sagatavošanā; garīgo un morālo vērtību nozīme studentu dzīvē; veselīga dzīvesveida veidošana; individuālais skolotāja stils: problēmas, meklējumi, risinājumi; mācīšanas prasmju komponentu ievērošana skolēnu sagatavošanā; gadījuma metode - situācijas kolektīvās analīzes metode; kolektīvais radošais darbs kā nozīmīga izglītības forma; patriotiskā audzināšana papildizglītības kontekstā; skolnieku morāles vadlīniju veidošanas tehnoloģija; studentu interneta televīzija "Atsauksmes" augstskolas izglītības darba kontekstā; izglītības procesa organizācijas iezīmes Rennes-2 Universitātē (Francija) utt.

Svešvalodu fakultātes studentes Shvyreva T.Yu. pieredze, kura studijas universitātē apvieno ar darbu Erceņģeļa Miķeļa baznīcas draudzes svētdienas grupā ar. Novozhivotinnoye ciems, Ramonsky rajons, Voroņežas apgabals. Nodarbības notiek trīs reizes nedēļā bērniem vecumā no 6-12 gadiem. 5 gadus viņi mācās priekšmetus: Dieva likumus, tempļu studijas, baznīcas slāvu valodu utt. Leļļu teātris "Firefly" darbojas, notiek rokdarbu nodarbības, plānots atvērt tādu virzienu kā kuģu modelēšana. Izglītības aktivitāšu tēmas ir saistītas ar garīgām un morālām, patriotiskām izglītības jomām, bērnu likumpārkāpumu novēršanu u.c.

Svētdienas grupas darbs satura un jautājumu ziņā sniedzas tālāk par pareizticīgo izglītību. Ir konkrēta baznīcas un valsts sadarbības pieredze.

Tādējādi zinātnisko secinājumu ietvaros var atzīmēt sekojošo. Mūsdienu zinātniskie pētījumi par studentu garīgās un morālās attīstības ceļiem ir balstīti uz Krievijas Federācijas valdības dokumentiem izglītības jomā, baznīcas un valsts sadarbību, teorētiskajiem, metodiskajiem, praktiskiem pētījumiem šajā jomā. dažādām zinātnēm. Apstākļus studentu garīgai un morālai attīstībai rada paši studenti, pasniedzēji, augstskolas administrācija izglītojošā, zinātniskā, izglītojošā darba ietvaros. Rezultātā paaugstinās skolēnu izziņas aktivitāte, patstāvība, disciplīna, radošie meklējumi un pašrealizācija. Studentu panākumi (piedalīšanās zinātniskajās konferencēs, rakstu publicēšana) pastiprina iepriekš minēto. Turklāt studenti profesionālās un pedagoģiskās pilnveides gaitā uz kompetencēm balstītas pieejas kontekstā demonstrē neparastas iespējas sarežģītu dzīves un profesionālo situāciju risināšanai, izstrādā savas personības attīstības trajektoriju, pārvarot bīstamus sociālos izaicinājumus.

Bibliogrāfiskais saraksts

1.Vostroilova E.V. Patristiskais mantojums izglītības kontekstā. // Krievu Athos kā Krievijas garīgās apgaismības faktors: līdz Krievijas klātbūtnes tūkstošgadei Svētajā kalnā (1016-2016). III Starptautiskās zinātniski praktiskās Sv.Tihonas konferences materiālu krājums. Pleskava, 2016. - 216 lpp.

2.Vostroilova E.V., Shvyreva T.Yu. Morāles vadlīniju veidošanas veidi studentiem un skolēniem. // Starptautiskais zinātniskais biļetens (Pareizticīgo zinātnieku asociācijas biļetens). - 2015. - Nr.4 (8). - 125 lpp.

.Hegumens Kipriāns (Jaščenko) Vasilijs Lielais un personības garīgā un morālā attīstība. // Pedagoģija. - 2011. - Nr.1. - P.40-47.

"Crede Experto: transports, sabiedrība, izglītība, valoda" - starptautiskais informatīvais un analītiskais žurnāls Nr. 2 (09). 2014. gada septembris (http://ce.if-mstuca.ru/)

BBK 74,58 UDC 373,7 K678

E. N. Kornyushkina Irkutska, Krievija

STUDENTU GARĪGĀS UN MORĀLĀS IZGLĪTĪBAS PROBLĒMAS, UZ PIEMĒRU OGAOU SPO "IRKUTSKAS REĢIONĀLĀ PĀRTIKAS RŪPNIECĪBAS TEHNIKA"

Raksts ir veltīts studenta personības garīgās un morālās audzināšanas problēmām saistībā ar federālo vidējās profesionālās izglītības standartu ieviešanu pakalpojumu nozares speciālistu sagatavošanas procesā. Autore iepazīstina ar socioloģiskā pētījuma rezultātiem, kura mērķis bija apzināt pirmā kursa studentu galvenās garīgās un morālās vērtības.

Atslēgas vārdi: garīgā un morālā izglītība, studenta personības attīstība, skolēnu pamatvērtību sistēma, vērtīborientācijas, profesionālās kompetences

E. N. Kornuškina Irkutska, Krievija

STUDENTU PROBLĒMAS" MORĀLĀ IZGLĪTĪBA (NO IRKUTSKAS REĢIONĀLĀS PĀRTIKAS RŪPNIECĪBAS TEHNISKĀS SKOLAS PIEREDZE)

Rakstā skartas studentu personības morālās audzināšanas problēmas federālo profesionālās izglītības standartu ieviešanā dienesta speciālistu sagatavošanas procesā.Autore iepazīstina ar sociālās izglītības rezultātiem.

© Kornyushkina E.N., 2014

aptauja, kuras mērķis bija apzināt pirmkursnieku morālās pamatvērtības.

Atslēgas vārdi: tikumiskā izglītība, studentu personības attīstība, studentu pamatvērtību sistēma, vērtības, profesionālā kompetence

No mūsdienu jaunatnes izglītības problēmām visaktuālākā ir garīgās un morālās izglītības problēma. Nedrīkst aizmirst, ka sociāli politisko pārmaiņu periodā, kas notika pagājušā gadsimta 90. gados, bija notikumi, kas negatīvi ietekmēja jauniešu sabiedriskās morāles veidošanos. Tā kā zināms, ka, mainoties vērtīborientācijām, mainās dzīves prioritātes, tiek grauti vecākās paaudzes pamati, kā arī notiek nopietnas izmaiņas valstij tradicionālajās morāles un ētikas normās.

Morālajām vērtībām ir izšķiroša nozīme jebkuras kultūras saturā, jo tās darbojas kā vienojošs faktors, kas vieno sabiedrību [Aleksejevs, 1984, lpp. 64].

Vērtību sistēmas veidošanās ir cieši saistīta ar personības audzināšanu, ar tās socializāciju. Izšķirošo lomu šajā procesā pieņemts atvēlēt ģimenei un izglītības iestādei, taču ne mazāk svarīga ir indivīdu apņemošā sociālā vide, masu kultūra kopumā.

Krievijas pilsoņa garīgās un morālās attīstības un audzināšanas jēdziens saka, ka "Krievijas pilsoņa personības garīgā un morālā audzināšana ir pedagoģiski organizēts process, kurā studenti asimilējas un pieņem nacionālās pamatvērtības. ir hierarhiska struktūra un sarežģīta organizācija" [Krievijas pilsoņa garīgās un morālās attīstības un audzināšanas koncepcija, 2009, 1. lpp. 3].

Tādējādi skolotājiem tiek izvirzīti skaidri mērķi un uzdevumi,

taču, neskatoties uz to, mūsu sabiedrība šobrīd ir stāvoklī

dziļa garīga un morāla krīze, ko pavada sociālo, garīgo un morālo ideālu sabrukums. Un tā rezultātā masu apziņai raksturīgā vērtību attieksmju sistēma ir lielā mērā mainīta no personības attīstības viedokļa. Jauniešu uzvedības uzraudzība rada pamatotas bažas par jauno paaudžu nākotni, valsti kopumā.

Izglītības un audzināšanas sistēma saskaņā ar federālo likumu "Par izglītību Krievijas Federācijā" ir viens no galvenajiem sabiedrības ekonomiskās un sociālās izaugsmes faktoriem, kas veicina topošā pilsoņa pašnoteikšanos un pašrealizāciju. .

Profesionālās izglītības organizācijām ir diezgan aktuāli jautājumi par pamatvērtību un vērtību orientāciju sistēmas veidošanu jauniešu vidū, jo profesionālās izglītības sistēmas galvenais mērķis joprojām ir kvalificēta personāla sagatavošana dažādām nozarēm. Jāpiemin arī, ka federālo štatu vidējās profesionālās izglītības standartu ieviešanā liela uzmanība tiek pievērsta izglītības aspektam. Skolotājiem jāveido ne tikai profesionālās kompetences, bet arī jāiemāca izprast savas nākotnes profesijas būtību un sociālo nozīmi, izrādīt pastāvīgu interesi, prast strādāt komandā, efektīvi komunicēt ar kolēģiem, vadību, klientiem un daudz ko citu.

Valsts izvirzīja izglītības organizācijām uzdevumu audzināt tikumīgu, aktīvu personību. Īpaši tas attiecas uz mūsu valstī šobrīd notiekošo sociāli ekonomisko, politisko un garīgo transformāciju periodā.

Lai sasniegtu šo mērķi, ir nepieciešams skaidrs priekšstats par to, kam un ko mēs mācām, socializējamies, veidojam garīgās un morālās vērtības.

Kas tad viņš ir, topošais savas jomas profesionālis, vidēja līmeņa speciālists? Pārsvarā tie ir pusaudži vecumā no 15-16 gadiem, ne vienmēr no pilnīgām un pārtikušām ģimenēm, ne vienmēr motivēti mācīties, starp kuriem ir bāreņi un aizbilstamie.

Psihologi saka, ka pusaudža vecums ir visgrūtākais un sarežģītākais no visiem bērnības vecumiem, kas ir personības veidošanās periods. Tieši šajā vecumā notiek pāreja no bērnības uz pieaugušo vecumu. Visi attīstības aspekti tiek kvalitatīvi pārstrukturēti, rodas un veidojas jauni psiholoģiskie veidojumi, tiek likti apzinātas uzvedības pamati, veidojas sociālās attieksmes. Šajā pārejas periodā skolēniem visvairāk nepieciešama komunikācija, mazinās motivācija mācīties, un psihologi saka, ka tas ir raksturīgi šim vecumam.

Ņemot vērā studenta personības garīgās un morālās audzināšanas problēmas aktualitāti federālo federālo vidējās profesionālās izglītības standartu ieviešanas kontekstā speciālistu sagatavošanas procesā restorānu nozarei, 2013.-2014.m.g. , Irkutskas reģionālās pārtikas rūpniecības tehnikuma skolotāji veica socioloģisko pētījumu pēc metodes D V. Grigorjeva, IV Kuļešova, PV Stepanova, lai noskaidrotu pirmā kursa studentu galvenās garīgās un morālās vērtības.

Šīs metodes izmantošana ļāva noteikt studentu attieksmi pret šādām morālajām vērtībām:

Tēvzeme;

kultūra;

Cilvēks kā tāds;

Cilvēks kā cits;

Cilvēks kā cits;

Jūsu ķermeniskais "es";

Jūsu garīgais "es";

Jūsu garīgais "es".

Aptaujas rezultāti ir parādīti diagrammā.

Pētījuma rezultātā redzams, ka kopumā situācija ir diezgan labvēlīga.

Tikai 56% aptaujāto pusaudžu attieksmei pret Ģimeni ir zināma vērtība, taču pašu ģimenes, ģimenes tradīciju radīšanas faktu viņi uztver kā dabisku.

67,4% pusaudžu vērtīgā attieksme pret Tēvzemi izraisa Dzimtenes sajūtu kā mājas, ciema, pilsētas sajūtu. Taču viņiem šķiet, ka visam, kas notiek valstī un tās “mazajā dzimtenē”, savā starpā nav nekā kopīga.

Zeme kā vērtība - 60,4% pusaudžu rūp dzīvnieki, ziedi, bet galvenokārt tie, kas viņiem tieši pieder. Vides problēmas viņi uztver kā objektīvi svarīgas, bet tajā pašā laikā nav no tām personiski atkarīgas.

Pusaudžu divējāda attieksme pret Pasauli izpaužas. 49% kopumā piekrīt miera un nevardarbības idejām, taču tajā pašā laikā uzskata, ka dažos gadījumos spēka pielietošana ir attaisnojama. Viņi pret brutāla spēka izpausmēm izturas ar jauktu noraidījuma un baiļu sajūtu, un 44% ir pārliecināti, ka mieru var uzturēt galvenokārt ar spēku, draudiem, ultimātiem. Studenti karu uzskata par vienu no dabiskiem konfliktu risināšanas veidiem, kas liek domāt par daudzām lietām.

Nosakot pusaudžu attieksmi pret darbu, 67,4% aptaujāto atzīmēja, ka viņus interesē tikai prestižs darbs. Ja visi apkārt ir aizņemti ar kaut ko neprestižu (piemēram, teritorijas sakopšana talkas laikā), tad var piedalīties arī “uzņēmumam”. Viņi var palīdzēt mājas darbos, bet viņus kaitinās, ka tas prasa tik ilgu laiku.

Diezgan interesanti rezultāti attiecībā uz pusaudžu attieksmi pret kultūru: 53,4% atzīst kultūras uzvedības formu objektīvo vērtību, taču ne vienmēr no tām vadās ikdienā. Viņi atrod attaisnojumu epizodiskām rupjības izpausmēm no savas puses (“Es esmu tikai rupjš atbildē”), skopumu (“labi, lai viņi satiekas ar drēbēm, bet redz ar prātu”), neķītrai vardarbībai (“spēcīgas emocijas ir grūti pārvarēt izteikt citā veidā”). 25,5% aptaujāto pusaudžu kultūras uzvedības formas uzskata par kaut ko dogmatisku, kas nāk no pieaugušo pasaules un tādējādi apgrūtina viņu ikdienas dzīvi.

Un, protams, mūs ļoti interesēja jautājums par pusaudžu attieksmi pret Zināšanām (nedrīkst aizmirst, ka pirmajā kursā iestājušos atestātā vidējais vērtējums bija 3,7 punkti). Pamatojoties uz aptaujas rezultātiem, tika iegūti šādi rezultāti.

48,8% pusaudžu var labi mācīties, taču pēc savas iniciatīvas viņi, visticamāk, ilgi neiedziļināsies grāmatās, lai atrastu nesaprotama termina vai fakta nozīmi. Studentu apziņā zināšanas un turpmākā karjera ir saistītas, taču viņi nepieliks pūles zināšanu iegūšanai.

No tiem 37,2% pusaudžu nekad nejautās pieaugušajam, ja viņiem kaut kas nav skaidrs. Viņiem zināšanām ir tīri utilitārs raksturs (iemācījās, atbildēja - tas nozīmē, ka viņi nav iekļuvuši nepatikšanās). Tikai 9,3% ir pastāvīga vēlme apgūt jaunas lietas, viņi uzskata, ka panākumi profesionālajā izaugsmē, karjerā ir tieši saistīti ar zināšanu dziļumu, un cenšas tās iegūt. 5% aptaujāto nepieciešamības pēc zināšanu iegūšanas praktiski nav. Viņi atklāti nicina tos, kas mācās, uzskata tos par "nerdiem" - cilvēkiem, kuri dzīvo nepilnvērtīgu dzīvi. Viņi ir pārliecināti, ka izglītības līmenis un kvalitāte viņu turpmāko dzīvi neietekmēs.

Attiecībā uz veselību 62,7% pusaudžu saprot veselīga dzīvesveida nozīmi, taču subjektīvi to vērtē ne pārāk augstu. Iespējams, dziļi sirdī pusaudzis uzskata, ka dzīvē var gūt panākumus, nepievēršot īpašu uzmanību savai fiziskajai formai.

Vislielākās bažas rada pusaudžu attieksme pret Vīrieti kā Citu, tas ir, citas tautības, citas ticības, citas kultūras pārstāvjiem. Gandrīz 39,5% aptaujāto mutiski atzīst citu tiesības uz kultūras atšķirībām, runā par cilvēku vienlīdzības principiem, taču vienlaikus izjūt personisku noraidījumu pret noteiktām sociāli kultūras grupām. Pusaudzis šādu disonansi starp deklarētajiem humānisma principiem un patieso neiecietības izpausmi cenšas attaisnot, atsaucoties uz sabiedrisko domu (“visi tā domā”), un 13,9% pusaudžu apzināti atsakās atpazīt, pieņemt un saprast citu kultūru pārstāvjus. Viņi neizjūt ne mazāko vēlmi paskatīties uz noteiktām dzīves situācijām no citas kultūras skatu punkta.

Apsverot attiecības ar savu garīgo "es", 41,8% aptaujāto jūtas neveikli par dažām savām iezīmēm. Viņi sevi uzskata par pievilcīgu citiem, bet dažkārt par to šaubās, un 44,1% pusaudžu pieņem sevi tādu, kāds viņi ir tikai atsevišķos ikdienas dzīves mirkļos. Sabiedrībā šādi skolēni labprātāk atrodas malā.

Mūsu pētījums ļāva koordinēt mācībspēku darbu šādās jomās:

Ilgtspējīgas skolēnu motivācijas uz veselīgu dzīvesveidu veidošana;

Ilgtspējīgas zināšanu (mācību) motivācijas veidošana;

Tolerances veidošanās skolēnu vidū (citu cilvēku pieņemšana un izpratne, spēja ar viņiem pozitīvi mijiedarboties).

Īpašu uzmanību pievērsām tolerances problēmai [Deklarācija par tolerances principiem, 1995, lpp. 3]. Pusaudža domāšana joprojām visu uzsūc ar bērnišķīgu spontanitāti, bet jau spēj kompetenti analizēt situācijas un no tās izdarīt attiecīgus secinājumus, un skolotāja uzdevums ir pareizi formulēt šos secinājumus, neuzspiežot savu viedokli, bet tikai sniedzot argumentētu un ticamu. informāciju. Tā kā tieši tagad veidojas pusaudža pasaules skatījums, un viss, ko viņš sevī uzņem, noteiks viņa stāvokli dzīvē un turpmākās uzvedības veidus sabiedrībā [Karpukhin, 2000, lpp. 126].

Pētījuma rezultātā konstatētās problēmas ļāva izstrādāt izglītības darba trajektoriju ar pirmā kursa studentiem. Kopā ar mācību priekšmetu skolotājiem tika izstrādāta adaptācijas programma un sastādīts rīcības plāns visam mācību gadam, kurā bija paredzētas sarunas, lietišķās spēles, integrētās nodarbības, kurās skolotāji, izmantojot dažādas mācību metodes, prezentē informāciju par dažādu valstu kultūrām. tautas, tradīcijas un īpašības krievu viesmīlība. Īpaši aktīvi šajā virzienā darbojas tiesību, vēstures, literatūras, dzīvības drošības, ģeogrāfijas skolotāji. Speciālo disciplīnu skolotāji ir izstrādājuši un pasniedz kursu "Pasaules tautu virtuves", kur tiek veidota arī cieņa pret dažādu valstu tautu tradīcijām, viņu nacionālās kultūras īpatnībām.

Pašreizējās Programmas rezultāti tiks prezentēti dažādās publikācijās.

Bibliogrāfiskais saraksts

1. Aleksejevs V.G. Vērtīborientācijas kā indivīda dzīves un attīstības faktors / V.G. Aleksejevs // Psih. žurnāls 1984. V. 5. Nr. 5. S. 6390.

2. Tolerances principu deklarācija: apstiprināta ar 1995. gada 16. novembra rezolūciju 5.61 // Pielaide: vietne. URL: http://www.tolerance.ru/toler-deklaraciya.php (piekļuves datums: 03.03.2014.).

3. Krievijas individuālā pilsoņa garīgās un morālās attīstības un izglītības koncepcija / A.Ya. Daņiļuks, A.M. Kondakovs, V.A. Tiškovs. Maskava: Izglītība, 2009. 24 lpp.

4. Karpuhina O.I. Krievijas jaunatne: socializācijas un pašnoteikšanās iezīmes / O.I. Karpuhina // Sociol. pētījumiem 2000. Nr.3 S. 124128.