Tēvijas kara memoriāls. Pieminekļi Lielajā Tēvijas karā kritušajiem. Mūžīgā liesma Preobraženskas kapsētā

Protams, Lielais Tēvijas karš atstāja milzīgas pēdas mūsu Dzimtenes vēsturē. Jau 68 gadus mēs katru gadu godinām 9. maijā nogalināto piemiņu. Mēs visi zinām, ka visā Krievijas plašumos Lielā Tēvijas kara pieminekļi tika uzcelti milzīgos daudzumos. Zemāk rakstā apskatīsim slavenākos no tiem, kas atrodas Krievijas varoņu pilsētās: Maskavā, Sanktpēterburgā, Murmanskā, Tulā, Volgogradā, Novorosijskā un Smoļenskā. Tieši šīs pilsētas kļuva visslavenākās ar savu drosmīgo aizsardzību karadarbības laikā no 1941. līdz 1943. gadam.

Sāksim ar Maskavu. Visi maskavieši noteikti teiks, ka nozīmīgākais šai pilsētai ir Poklonnajas kalns, uz kura atrodas Uzvaras parks. Parks tika atklāts 1995. gada 9. maijā Uzvaras dienas svinību laikā. Šeit atrodas Lielā Tēvijas kara pieminekļi, tostarp militārā aprīkojuma izstādes, Otrā pasaules kara un holokausta muzeji, memoriālā mošeja un sinagoga, kā arī templis. Papildus šiem pieminekļiem ir arī citas nelielas struktūras, kuras var redzēt visā Maskavā.

Tālāk dosimies uz Sanktpēterburgu. Tāpat kā galvaspilsētā, arī “Ziemeļu Venēcijā” ir Uzvaras parks, taču šeit tas tiek prezentēts dublikā: Primorska, kas veltīta jūras spēku uzvarām, un Maskava, kas veidota kā holistiska uzvaras atmiņa. Pirmais ne ar ko neizceļas, bet otrā savā teritorijā ir liels skaits ēku, kas ir pieminekļi Lielā Tēvijas kara karavīriem. Starp tiem īpaši izceļas divreiz Sociālistiskā darba varoņu, pilsētas pamatiedzīvotāju, pieminekļi-kustas. Ievērības cienīgs ir arī Rotundas piemineklis, piemiņas krusti un plāksnes, dažādas skulptūras un Pagaidu kapela. Papildus šiem parkiem ir vērts pieminēt muzeju-rezervātu “Ļeņingradas aplenkuma izrāviens”, kā arī memoriālo muzeju “Ļeņingradas aizsardzība un aplenkums”, kas izceļ kauju smagumu un uzvaras “izlaušanu”. no fašistu iebrucējiem.

Tula nav īpaši pārpildīta ar pieminekļiem, tomēr ir vērts atzīmēt pieminekli Tulas aizstāvjiem Otrā pasaules kara laikā, kas atrodas uz Nemirstības pilskalna Efremovas pilsētā, kas celts par iedzīvotāju līdzekļiem.

Protams, viena no lielākajām pilsētām, kas demonstrēja varonīgu aizsardzību un ne mazāk varonīgu pretuzbrukumu, ir Volgograda. Slavenākajā kalnā, kur no 1942. gada septembra līdz nākamajam janvārim notika asiņainas kaujas - Mamajeva Kurgana, atrodas Otrajam pasaules karam veltīts arhitektūras pieminekļu ansamblis. Tajā ietilpst, iespējams, slavenākais Krievijas Otrā pasaules kara piemineklis “Dzimtene sauc!”, kas, starp citu, ir viens no 3 laukumiem (Bēdu laukums, Varoņu laukums, Piestāvēju laukums Nāve), Monumentāls reljefs, augsts reljefs “Paaudžu atmiņa” , Militārā kapsēta, Drupu mūri. Celtniecība, kurā bija iesaistīti daudzi arhitekti, ilga gandrīz 10 gadus, no 1959. līdz 1967. gadam.

Tālāk mēs īsi apskatīsim Lielā Tēvijas kara pieminekļus Smoļenskā. Readovkas parkā atrodas Nemirstības pilskalns, ko Smoļenskas iedzīvotāji uzcēla Otrā pasaules kara laikā kritušo karavīru un vienkāršo cilvēku piemiņai. Tā tika atklāta 1970. gada 25. septembrī. Netālu no Kurganas var redzēt Mūžīgo liesmu, un pašā parkā tā arī tika uzcelta, kur ir apglabāti tūkstošiem karotāju. Starp citiem Smoļenskas pieminekļiem ir vērts pieminēt Lielā Tēvijas kara pieminekli “Bajonete”, kas tika uzcelts leģendārās 16. armijas karavīru piemiņai, kas 1941. gada jūlijā aizstāvēja pilsētu.

Pirms 75 gadiem, 1941. gada 22. jūnijā, sākās Lielais Tēvijas karš. Uzvara tajā kļuva par mūsu tautas lielāko pārbaudījumu un lielāko lepnumu. Kritušo karavīru, mājas frontes strādnieku un civiliedzīvotāju piemiņa ir iemūžināta daudzos piemiņas zīmēs visā mūsu valstī. Šodien jūs varat apmeklēt katru no šiem memoriāliem, nolikt ziedus un atcerēties savus varoņus, kuri ir katrā krievu ģimenē.

1. Piemineklis-ansamblis "Staļingradas kaujas varoņi", Mamajevs Kurgans, Volgograda. Tas, iespējams, ir slavenākais memoriāls, kas veltīts Lielajam Tēvijas karam, majestātisks un simbolisks. Tā celtniecība aizņēma 8,5 gadus: no 1959. līdz 1967. gadam. Galvenais arhitekts bija Jevgeņijs Vučetičs.

No pamatnes līdz pilskalna virsotnei ved 200 pakāpieni. Šis skaitlis netika izvēlēts nejauši: tik daudz dienu ilga Staļingradas kauja, kas izbeidza fašistu karaspēka ofensīvu. Memoriāla centrā ir skulptūra "Dzimtene sauc!" - daudzus gadus bija augstākā statuja pasaulē: augstums ir 52 metri. Tas ir 1,5 reizes lielāks par Brīvības statuju Ņujorkā. “Dzimtene” ir unikāla dzelzs un betona inženierbūve ar plānām sienām (25-30 cm), kas saglabā līdzsvaru, pateicoties apbrīnojami precīziem aprēķiniem. Papildus tam memoriālā kompleksā ietilpst Līdz nāvei cīnītāju laukums, Militārās godības zāle, Bēdu laukums un drupu mūri. Apmeklējot drupu mūrus un Militārās slavas zāli, dzirdama leģendārā padomju diktora Jurija Levitāna balss un īpaši memoriālam ierakstīti skaņas fragmenti. 1965. gadā uz Mamajeva Kurgana tika iemūrēta kara dalībnieku kapsula viņu pēcnācējiem, kas jāatver 2045. gada 9. maijā, uzvaras simtgadē. Kopš 2014. gada Mamajevs Kurgans kandidē iekļaušanai UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

2. Muzejs-rezervāts "Prokhorovskoje Field", Belgorodas apgabals, Prokhorovkas ciems. 1943. gada 12. jūlijā Prohorovkas dzelzceļa stacijas apkārtne kļuva par vēsturē lielākās tanku kaujas vietu.

Belogorye aeronautikas federācija / belaero.ru

Tajā cīnījās vairāk nekā 1500 Sarkanās armijas tanku un fašistu iebrucēju. Šī kauja pagrieza Kurskas kaujas un visa kara gaitu. Prohorovska kaujas piemiņai tika izveidots muzejs-rezervāts Prohorovska lauks. Šeit rekonstruēts novērošanas postenis, no kura pavēles deva 5. gvardes tanku armijas komandieris ģenerālis Pāvels Rotmistrovs. Par godu virsleitnanta Pāvela Špetnija varoņdarbam tika uzstādīta piemiņas zīme Pselas upes līkumā. Visi deviņi vīri viņa vadā, vienlaikus izsitot septiņus ienaidnieka tankus. 2010. gadā Prohorovkā tika atvērts Militārās slavas muzejs “Krievijas trešais militārais lauks”. Memoriāla galvenais piemineklis ir 59 metrus garā zvanu tornis ar zvanu, kas zvana trīs reizes stundā, atgādinot par trīs kaujas lauku vēsturisko lomu: Kuļikovas, Borodino un Prohorovska. Un kompleksa arhitektūras dominante ir svēto augstāko apustuļu Pētera un Pāvila vārdā nosauktais templis, uz kura sienām ir ierakstīti 7382 karavīru vārdi, kuri gāja bojā šajās asiņainajās kaujās.

3. Nezināmā karavīra kaps, Maskava. Memoriāls tika atklāts 1967. gada maijā pēc nezināma karavīra, kurš gāja bojā kaujā par Maskavu pie Kremļa sienas, pīšļiem.

Braiens Džeferijs Begerlijs / flickr.com

Mirstīgās atliekas no masu kapa tika pārvietotas uz Ļeņingradas šosejas 41 km. Pieminekli veido kapakmens, kas pārklāts ar bronzas kaujas karogu, uz kura atrodas karavīra ķivere un lauru zars. Un centrā deg Mūžīgā Godības Liesma. Tas tika atvests no Campus Martius 1967. gadā. Pie Nezināmā karavīra kapa uguni iededza PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, saņēmis lāpu no leģendārā pilota Alekseja Maresjeva rokām. Blakus ir uzraksts “Tavs vārds nav zināms, tavs varoņdarbs ir nemirstīgs”. 1997. gadā ar Krievijas Federācijas prezidenta dekrētu pie Nezināmā karavīra kapa tika izveidots goda sardzes postenis. Un 2014. gadā parādījās Viskrievijas Nezināmā karavīra diena, kas tiek svinēta 3. decembrī.

4. Krivtsovska memoriāls, Oriolas apgabals . Lielā Tēvijas kara sākumā reģionā atradās fašistu karaspēka grupas cietoksnis. 1942. gadā tika veikta Bolhovas operācija ar asiņaināko kauju Krivcovas-Čagodajevo-Gorodiščes apgabalā.

Pēc ofensīvas padomju karaspēks spēja virzīties uz priekšu 20 km, bet pēc tam apstājās. Tas neļāva ienaidniekam pārcelt spēkus uz Staļingradas kauju. Bolhovas operācijas laikā gāja bojā vairāk nekā 21 tūkstotis karavīru un virsnieku, bet vairāk nekā 47 tūkstoši tika ievainoti. Krivtsovska memoriāls atrodas "Nāves ielejā" - tas ir gandrīz oficiālais Okas un Zusha upju ieleju nosaukums. Piemiņas ansamblis sastāv no divām daļām: pieminekļa kritušajiem karavīriem 15 metru piramīdas formā un sēru ceremoniju laukuma ar diviem masu kapiem, uz kuriem atrodas piemineklis “Mūžīgā slavas liesma” un 9 metrus augsts. ir uzstādīts obelisks.

5. Murmanskas "Alioša" - piemineklis "Padomju Arktikas aizstāvjiem Lielā Tēvijas kara laikā no 1941. līdz 1945. gadam". Tas tika dibināts 1969. gadā Kaboverdes kalnā, kur atradās pretgaisa baterijas, kas aizsargāja pilsētu no gaisa uzlidojumiem.

Murmanskas apgabals ir vienīgais reģions, kur ienaidnieks netika garām vairāk kā 30 km no valsts robežas. Un sīvākās cīņas notika Zapadnaya Litsa upes labajā krastā, kas vēlāk tika pārdēvēta par Godības ieleju. “Aliošas” skatiens ir vērsts tieši tur. Joprojām nav precīzu datu par bojāgājušo skaitu, aizstāvot reģionu. Murmanskas "Alioša" ir augstākais piemineklis Krievijā pēc Mamajeva Kurgana. Tā augstums kopā ar pjedestālu ir 42,5 metri. Piemiņas ansamblī ietilpst Nezināmā karavīra kaps, Mūžīgā liesma un granīta stēla Arktikas aizstāvjiem. Pieminekļa pakājē ir aizmūrētas divas kapsulas - viena ar jūras ūdeni no kuģa "Tuman" bojāejas vietas, otrā - ar zemi no Slavas ielejas un kaujas zonas pie Vērmaņa līnijas.

6. Aizmugure uz priekšu, Magņitogorska. Šī ir pirmā daļa no pieminekļu triptiha, tostarp “Dzimtene sauc” Volgogradā un “Atbrīvotāja karotājs” Berlīnē.

Saskaņā ar autoru ideju, zobenu, ko kaluši mājas frontes darbinieki Urālos, Dzimtene paceļ Mamajeva Kurganā, un tas jau ir nolaists pēc karavīru uzvaras Berlīnē. Piemineklis atrodas kalnā, tā augstums ir 15 metri. Pieminekļa centrā ir divas figūras - karotājs un strādnieks. Strādnieks skatās uz metalurģijas rūpnīcu, bet karavīrs skatās uz rietumiem, kur notika militārās operācijas. Netālu ir uzstādīta Mūžīgā liesma. Piemineklis tika izgatavots Ļeņingradā un pēc tam uzcelts nocietinātā kalnā Magņitogorskā. Vēlāk uz granīta trapecām tika izgrebti to pilsētas iedzīvotāju vārdi, kuri Otrajā pasaules karā saņēma Padomju Savienības varoņa titulu un gāja bojā - kopumā vairāk nekā 14 tūkstoši.

7. Piemineklis jūrniekam un karavīram, Sevastopolē . 40 metru piemineklis ar grūtu likteni. Lēmums par piemiņas kompleksa būvniecību Khrustalny ragā tika pieņemts pagājušā gadsimta 70. gados, bet celtniecība sākās tikai gadu desmitus vēlāk.

Nanak26 / flickr.com

Celtniecība noritēja lēni, pēc tam tā tika sagrauta, jo projekts tika uzskatīts par neveiksmīgu, un 80. gadu beigās tika nopietni apspriesta iespēja pieminekli demontēt. Pēc tam uzvarēja pieminekļa atbalstītāji, un nauda tika piešķirta restaurācijai, taču sākotnēji apstiprinātais projekts tā arī netika pabeigts. Tagad karavīru un jūrnieku piemineklis ir obligāts tūristu grupu apmeklējums, lai gan vietējo iedzīvotāju vidū ir daudz tā kritiķu.

8. Poklonnajas kalns, Maskava. Pirmo reizi kalna vietā starp Setun un Filkas upēm tālajā 1942. gadā tika ierosināts uzcelt pieminekli 1812. gada nacionālajam varoņdarbam. Tomēr sarežģītajos Lielā Tēvijas kara apstākļos projektu nevarēja īstenot.

Uzvaras parks Poklonnajas kalnā

Pēc tam Poklonnajas kalnā tika uzstādīta zīme ar solījumu, ka šajā vietā parādīsies Uzvaras piemineklis. Ap to tika izveidots parks, kas arī saņēma līdzīgu nosaukumu. Memoriāla celtniecība sākās 1984. gadā un tika pabeigta tikai 11 gadus vēlāk: komplekss tika atklāts 1995. gada 9. maijā, kara 50. gadadienā. Ceremonijā piedalījās 55 valstu vadītāji. Uzvaras parka teritorijā atrodas trīs ticību baznīcas (pareizticīgo, mošeja un sinagoga), kas simbolizē atbrīvotāju armijas daudznacionālumu. Lielā Tēvijas kara Centrālajā muzejā ir unikāla kolekcija, tostarp 1,5 tūkstoši sējumu “Atmiņu grāmata” un tās elektroniskais analogs, kas fiksē padomju karavīru likteņus, kuri aizstāvēja savu valsti no nacistiem. Parka teritorijā ir arī militārās tehnikas izstāde. Nu, pieminekļa centrs ir Uzvaras piemineklis.

9. Piskarevskoje memoriālā kapsēta, Sanktpēterburga . Šī ir lielākā apbedīšanas vieta Otrā pasaules kara upuriem, aptuveni 420 tūkstoši aplenktās Ļeņingradas iedzīvotāju, kas miruši no bada, aukstuma un slimībām, un 70 tūkstoši karavīru, kas varonīgi cīnījās par ziemeļu galvaspilsētu, ir apbedīti 186 masu kapos.

Taryn / flickr.com

Svinīgā memoriāla atklāšana notika 1960. gada 9. maijā. Ansambļa dominējošā iezīme ir piemineklis “Dzimtene” ar granīta stēlu, uz kuras iegravēta Olgas Berggoltas epitāfija ar slaveno līniju “Neviens nav aizmirsts un nekas nav aizmirsts”. Dzejniece rakstīja šo dzejoli tieši Piskarevska memoriāla atklāšanai. No “Mātes Dzimtenes” ir 300 metru gara aleja, kurā stādītas sarkanas rozes. Tas beidzas pie Mūžīgās liesmas. Šeit, Piskarevskas kapsētā militārajā muzejā, atrodas Tanjas Savičevas dienasgrāmata.

10. Celtņi, Saratova. Karā kritušo Saratovas iedzīvotāju piemiņas memoriālā kompleksa veidotāju Juriju Menjakinu iedvesmojusi dziesma “Dzērves”, kas balstīta uz Rasula Gamzatova dzejoļiem.

Tāpēc pieminekļa galvenā tēma bija gaiša atmiņa un gaišas skumjas. 12 sudraba dzērvju ķīlis, kas lido uz rietumiem, simbolizē kritušo karavīru dvēseles. Pieminekļa centrā ir trīs piecstaru zvaigznes, pārklātas ar zelta lapu, kas izgatavotas pēc analoģijas ar augstāko PSRS apbalvojumu - Padomju Savienības varoni. Pie pieminekļa ved piecas kāpnes, uz kurām ir iegravētas pilsētas, kuru aizsardzībā un atbrīvošanā piedalījās Saratovas iedzīvotāji. Teritorija ap kompleksu ir bruģēta ar bruģakmeņiem. Tas simbolizē kara sākumu, kad karavīri no parādes Sarkanajā laukumā devās taisnā ceļā uz fronti.

Tikai daži cilvēki zina, ka viena no slavenākajām un garākajām padomju skulptūrām “Dzimtene sauc!”, kas tika uzstādīta Volgogradā uz Mamajeva Kurganas, ir tikai otrā daļa no kompozīcijas, kas sastāv no trim elementiem vienlaikus. Šis triptihs (mākslas darbs, kas sastāv no trim daļām un ko vieno kopīga ideja) ietver arī pieminekļus: “Aizmugure uz priekšu”, kas uzstādīts Magņitogorskā un “Warrior-Liberator”, kas atrodas Treptower parkā Berlīnē. Visām trim skulptūrām ir viens kopīgs elements – Uzvaras zobens.

Divi no trim triptiha pieminekļiem - “Karotājs-atbrīvotājs” un “Dzimtene aicina!” - pieder viena meistara, monumentālā tēlnieka Jevgeņija Viktoroviča Vučetiča rokai, kurš savā darbā trīs reizes pievērsās zobena tēmai. Trešais Vučetiča piemineklis, kas nepieder šai sērijai, tika uzcelts Ņujorkā iepretim ANO galvenajai mītnei. Skaņdarbā ar nosaukumu “Sitatīsim zobenus arklajos” redzams, kā strādnieks sit zobenu arklā. Pašai skulptūrai vajadzēja simbolizēt visu pasaules cilvēku vēlmi cīnīties par atbruņošanos un miera triumfu uz Zemes.

Pirmā triloģijas daļa “Aizmugure uz priekšu”, kas atrodas Magņitogorskā, simbolizē padomju aizmuguri, kas nodrošināja valsts uzvaru šajā briesmīgajā karā. Skulptūrā strādnieks pasniedz zobenu padomju karavīram. Tiek domāts, ka tas ir Uzvaras zobens, kas tika kalts un pacelts Urālos, un vēlāk to izcēla “Dzimtene” Staļingradā. Pilsēta, kurā notika radikāls pagrieziena punkts karā, un nacistiskā Vācija cieta vienu no nozīmīgākajām sakāvēm. Trešais sērijas “Warrior-Liberator” piemineklis nolaiž Uzvaras zobenu pašā ienaidnieka mītnē - Berlīnē.

Iemesli, kāpēc Magņitogorska saņēma šādu godu - kļūt par pirmo Krievijas pilsētu, kurā tika uzcelts piemineklis mājas frontes strādniekiem, nevajadzētu nevienu pārsteigt. Saskaņā ar statistiku, katrs otrais tanks un katrs trešais šāviņš kara laikā tika izšauts no Magņitogorskas tērauda. No šejienes šī pieminekļa simbolika – Austrumos izvietotais aizsardzības rūpnīcas strādnieks nodod kaltu zobenu frontes karavīram, kurš tiek nosūtīts uz Rietumiem. No kurienes radās nepatikšanas.

Vēlāk šis aizmugurē kaltais zobens pacelsies Staļingradā uz Mamajeva Kurganas “Dzimtenes”. Vietā, kur notika pagrieziena punkts karā. Un skaņdarba beigās “Karotājs-atbrīvotājs” nolaidīs zobenu uz svastikas pašā Vācijas centrā, Berlīnē, pabeidzot fašistu režīma sakāvi. Skaista, lakoniska un ļoti loģiska kompozīcija, kas apvieno trīs slavenākos padomju pieminekļus, kas veltīti Lielajam Tēvijas karam.

Neskatoties uz to, ka Uzvaras zobens savu ceļu sāka Urālos un beidzās Berlīnē, triptiha pieminekļi tika uzbūvēti apgrieztā secībā. Tā 1949. gada pavasarī Berlīnē tika uzcelts piemineklis “Karotāja atbrīvotājs”, pieminekļa “Dzimtene sauc!” celtniecība. beidzās 1967. gada rudenī. Un pirmais sērijas “Aizmugure uz priekšu” piemineklis bija gatavs tikai 1979. gada vasarā.

"Aizmugure uz priekšu"

Piemineklis "Aizmugure uz priekšu"

Šī pieminekļa autori bija tēlnieks Ļevs Golovņickis un arhitekts Jakovs Belopolskis. Pieminekļa izveidei izmantoti divi galvenie materiāli – granīts un bronza. Pieminekļa augstums ir 15 metri, savukārt ārēji tas izskatās daudz iespaidīgāks. Šo efektu rada fakts, ka piemineklis atrodas augstā kalnā. Pieminekļa centrālā daļa ir kompozīcija, kas sastāv no divām figūrām: strādnieka un karavīra. Strādnieks ir orientēts uz austrumiem (virzienā, kur atradās Magņitogorskas dzelzs un tērauda rūpnīca), un karotājs skatās uz rietumiem. Tur, kur notika galvenās cīņas Lielā Tēvijas kara laikā. Pārējais piemineklis Magņitogorskā ir mūžīgā liesma, kas tika izgatavota no granīta zvaigžņu zieda formā.

Upes krastā, lai uzstādītu pieminekli, tika uzcelts mākslīgais kalns, kura augstums bija 18 metri (kalna pamatne tika īpaši pastiprināta ar dzelzsbetona pāļiem, lai tas varētu izturēt uzstādītā pieminekļa svaru un laika gaitā nesabruktu). Piemineklis izgatavots Ļeņingradā, un 1979. gadā tas tika uzstādīts uz vietas. Piemineklis arī papildināts ar divām vīrieša auguma trapecām, uz kurām bija uzskaitīti to Magņitogorskas iedzīvotāju vārdi, kuri kara laikā saņēma Padomju Savienības varoņa titulu. 2005. gadā tika atklāta vēl viena pieminekļa daļa. Šoreiz kompozīciju papildināja divi trīsstūri, uz kuriem var izlasīt visu kaujās 1941.-1945.gadā bojāgājušo Magņitogorskas iedzīvotāju vārdus (kopumā uzskaitīti nedaudz vairāk kā 14 tūkstoši vārdu).

"Aizmugure uz priekšu"

Piemineklis "Dzimtene aicina!"

Piemineklis "Dzimtene aicina!" atrodas Volgogradas pilsētā un ir pieminekļa-ansambļa “Staļingradas kaujas varoņi” kompozīcijas centrs, kas atrodas Mamajeva Kurganā. Šī statuja tiek uzskatīta par vienu no augstākajām uz planētas. Šodien viņa ieņem 11. vietu Ginesa rekordu grāmatā. Naktīs pieminekli efektīvi apgaismo prožektori. Šī skulptūra tika izveidota pēc tēlnieka E. V. Vučetiča un inženiera N. V. Ņikitina projekta. Mamajeva Kurgana skulptūra attēlo sievietes figūru, kas stāv ar paceltu zobenu. Šis piemineklis ir kolektīvs alegorisks Tēvzemes tēls, kas aicina visus apvienoties, lai uzvarētu ienaidnieku.

Sniedzot kādu analoģiju, varam salīdzināt statuju “Dzimtene sauc!” ar seno uzvaras dievieti Niku no Samotrakijas, kura arī aicināja savus bērnus atvairīt iebrucēju spēkus. Pēc tam skulptūras “Dzimtene sauc!” siluets. tika novietots uz Volgogradas apgabala ģerboņa un karoga. Ir vērts atzīmēt, ka pieminekļa būvniecības maksimums tika izveidots mākslīgi. Pirms tam Mamajeva Kurgana augstākais punkts Volgogradā bija apgabals, kas atradās 200 metrus no pašreizējās virsotnes. Pašlaik tur atrodas Visu svēto baznīca.

"Dzimtene sauc!"

Pieminekļa izveidei Volgogradā, neskaitot pjedestālu, bija nepieciešamas 2400 tonnas metāla konstrukciju un 5500 tonnas betona. Tajā pašā laikā skulpturālās kompozīcijas kopējais augstums bija 85 metri (pēc citiem avotiem 87 metri). Pirms pieminekļa būvniecības uzsākšanas Mamajeva Kurganā tika izrakts statujas pamats 16 metru dziļumā, un uz šī pamata tika uzstādīta divu metru plāksne. Pati 8000 tonnu smagās statujas augstums bija 52 metri. Lai nodrošinātu statujas karkasa nepieciešamo stingrību, tika izmantoti 99 metāla troses, kas atrodas pastāvīgā nospriegojumā. Pieminekļa sienu biezums, kas izgatavots no dzelzsbetona, nepārsniedz 30 cm, pieminekļa iekšējo virsmu veido atsevišķas kameras, kas atgādina dzīvojamās ēkas konstrukcijas.

Sākotnēji 33 metrus garais zobens, kas svēra 14 tonnas, tika izgatavots no nerūsējošā tērauda titāna apvalkā. Taču statujas milzīgais izmērs izraisīja spēcīgu zobena šūpošanos, kas bija īpaši pamanāma vējainā laikā. Šādu triecienu rezultātā konstrukcija pakāpeniski deformējās, titāna pārklājuma loksnes sāka nobīdīties, un, konstrukcijai šūpojoties, parādījās nepatīkama metāliska slīpēšanas skaņa. Lai novērstu šo parādību, 1972. gadā tika organizēta pieminekļa rekonstrukcija. Darba gaitā zobena asmens tika nomainīts pret citu, kas izgatavots no fluorēta tērauda, ​​kura augšējā daļā tika izveidoti caurumi, kam vajadzēja samazināt konstrukcijas vēja efektu.

"Dzimtene sauc!"

Kādu dienu pieminekļa galvenais tēlnieks Jevgeņijs Vučetičs pastāstīja Andrejam Saharovam par savu slavenāko skulptūru “Dzimtene aicina!” "Bieži priekšnieki man jautāja, kāpēc sievietes mute ir vaļā, tā ir neglīta," sacīja Vučetihs. Uz šo jautājumu slavenais tēlnieks atbildēja: "Un viņa kliedz - par dzimteni... tavu māti!"

Piemineklis "Karotājs-atbrīvotājs"

1949. gada 8. maijā, uzvaras pār nacistisko Vāciju ceturtās gadadienas priekšvakarā, Berlīnē notika svinīga pieminekļa atklāšana padomju karavīriem, kuri gāja bojā uzbrukumā Vācijas galvaspilsētai. Berlīnes Treptovas parkā tika uzcelts piemineklis "Warrior Liberator". Tās tēlnieks bija E. V. Vučetičs, bet arhitekts – Ja. Piemineklis tika atklāts 1949. gada 8. maijā, pašas karotāja skulptūras augstums bija 12 metri, svars 70 tonnas. Šis piemineklis kļuva par simbolu padomju tautas uzvarai Lielajā Tēvijas karā, un tas arī personificē visu Eiropas tautu atbrīvošanu no fašisma.

Karavīra skulptūra ar kopējo svaru aptuveni 70 tonnas tika izgatavota 1949. gada pavasarī Ļeņingradā Monumentālās skulptūras rūpnīcā, kas sastāvēja no 6 daļām, kuras pēc tam tika transportētas uz Vāciju. Darbs pie memoriālā kompleksa izveides Berlīnē tika pabeigts 1949. gada maijā. 1949. gada 8. maijā memoriālu svinīgi atklāja Berlīnes padomju komandants ģenerālmajors A. G. Kotikovs. 1949. gada septembrī visus pienākumus par pieminekļa kopšanu un uzturēšanu padomju militārā komandantūra nodeva Lielberlīnes maģistrātam.

"Karotājs atbrīvotājs"

Berlīnes kompozīcijas centrā bija padomju karavīra bronzas figūra, kas stāv uz fašistu svastikas drupām. Vienā rokā viņš tur nolaistu zobenu, bet ar otru roku atbalsta izglābto vācu meiteni. Tiek pieņemts, ka šīs skulptūras prototips bija īsts padomju karavīrs Nikolajs Maslovs, Kemerovas apgabala Tisulskas rajona Voznesenkas ciema dzimtais. Vācijas galvaspilsētas vētras laikā 1945. gada aprīlī viņš izglāba vācu meiteni. Pats Vučetičs izveidoja pieminekli “Karotājs - atbrīvotājs”, pamatojoties uz padomju desantnieku Ivanu Odarenko no Tambovas. Un meitenei uz skulptūras pozēja 3 gadus vecā Svetlana Kotikova, kura bija Berlīnes padomju sektora komandiera meita. Interesanti, ka pieminekļa skicē karavīrs brīvajā rokā turēja ložmetēju, bet pēc Staļina ieteikuma tēlnieks Vučetičs ložmetēju nomainīja pret zobenu.

Piemineklis, tāpat kā visi trīs triptiha pieminekļi, atrodas uz pilskalna, ar kāpnēm, kas ved uz postamentu. Pjedestāla iekšpusē ir apaļa zāle. Tās sienas bija dekorētas ar mozaīkas paneļiem (autors - mākslinieks A.V. Gorpenko). Panno bija attēloti dažādu tautu pārstāvji, tostarp Vidusāzijas un Kaukāza tautu pārstāvji, noliekot vainagus uz padomju karavīru kapa. Virs viņu galvām krievu un vācu valodā rakstīts: “Tagad visi atzīst, ka padomju tauta ar savu pašaizliedzīgo cīņu izglāba Eiropas civilizāciju no fašistu pogromistiem. Tas ir padomju tautas lielais nopelns cilvēcei. Zāles centrā atradās kubisks pjedestāls no melna pulēta akmens, uz kura bija uzlikts zelta lādīte ar sarkanā marokā iesietu pergamenta grāmatu. Šajā grāmatā bija to varoņu vārdi, kuri krita cīņās par Vācijas galvaspilsētu un tika apglabāti masu kapos. Zāles kupolu rotāja 2,5 metru diametra lustra, kas izgatavota no kristāla un rubīniem, lustra atveido Uzvaras ordeni.

"Karotājs atbrīvotājs"

2003. gada rudenī skulptūra “Karavīrs atbrīvotājs” tika demontēta un nosūtīta restaurācijas darbiem. 2004. gada pavasarī atjaunotais piemineklis atgriezās savā īstajā vietā. Mūsdienās šis komplekss ir neaizmirstamu svētku centrs.

Informācijas avoti:
http://ribalych.ru/2014/08/04/unikalnyj-triptix
http://www.pravda34.info/?page_id=1237
http://defendingrussia.ru/love/pamyatniki_pobedy
http://www.tgt.ru/menu-ver/encyclopedia/tourism/countries/dostoprimechatelnosti/dostoprimechatelnosti_155.html
https://ru.wikipedia.org

Padomju tautas uzvaras diena Lielajā Tēvijas karā no 1941. līdz 1945. gadam (1945), un oficiālais nosaukums ir tieši tas, ir vissvarīgākie svētki visiem mūsu valsts iedzīvotājiem. Šīs dienas nozīmi mums visiem un nākamajām paaudzēm nevar pārvērtēt. Mazais, ko mēs varam darīt to labā, kuri atdeva dzīvību mūsu nākotnei, ir rūpīgi saglabāt piemiņu par tiem, kas gāja bojā par savu dzimteni, neaizmirst sevi un stāstīt bērniem par šīm skumjām lappusēm 20. gadsimta vēsturē. Šim mērķim - iemūžināt kritušo piemiņu - kalpo muzeji un pieminekļi, kuru Krievijā un ārzemēs ir daudz.

Nezināmā karavīra kaps Aleksandra dārzā

Šeit deg Mūžīgā liesma un katru dienu kalpo godasardze. Oficiālo pasākumu laikā pie memoriāla vainagus noliek valstu vadītāji, pārējā laikā ziedus nes jaunlaulātie, kuri tradicionāli šeit ierodas savā kāzu dienā.

Memoriāla ansambļa centrālais elements pie Maskavas Kremļa sienām ir niša ar uzrakstu “Tavs vārds nav zināms, tavs varoņdarbs ir nemirstīgs”, kuras centrā deg Mūžīgā godības liesma. Aiz nišas atrodas kapa piemineklis ar bronzas kompozīciju - kaujas karogā guļ karavīra ķivere un lauru zars. Pa kreisi no kapa ir sārtināta kvarcīta siena ar uzrakstu: “1941 Tiem, kas krituši par Tēvzemi, 1945”; labajā pusē ir granīta aleja ar tumši sarkana porfīra blokiem. Uz katra bloka ir varoņu pilsētas nosaukums un reljefs Zelta zvaigznes medaļas attēls. Blokos ir kapsulas ar varoņu pilsētu augsni. Tālāk ir sarkana granīta stēla par godu militārās slavas pilsētām, aptuveni 10 metru garumā.

Iepriekšējā fotogrāfija 1/ 1 Nākamā fotogrāfija

Uzvaras parks Poklonnajas kalnā

Par godu Lielās uzvaras 50. gadadienai Maskavas rietumos tika atklāts liels memoriāls komplekss 135 hektāru platībā. Pats parks dibināts tālajā 1958. gadā, bet arhitektūras ansamblis uzcelts tikai 1995. gadā. No ieejas stiepjas plaša aleja “Kara gadi”, kuru rotā piecas ūdens kaskādes ar 1418 strūklakām atkarībā no kara ilgo dienu skaita. Iepretim Lielā Tēvijas kara Centrālā muzeja ēkai stāv Uzvaras piemineklis - 141,8 metrus augsts obelisks, kura pakājē atrodas Svētā Jura Uzvarētāja statuja, kurš iegremdē šķēpu čūska, kas simbolizē fašismu. Parka apmeklētājus nemitīgi interesē militārās tehnikas un ieroču izstāde brīvā dabā. Parks ar glītām takām, alejām un puķu dobēm kļuvis par maskaviešu un galvaspilsētas viesu iecienītu pastaigu vietu.

Dzimtene

Kara varoņu pieminekļi, iespējams, ir vienīgais gadījums, kad monumentalitāte ir attaisnojama. Viens no augstākajiem pieminekļiem pasaulē ir ansambļa “Staļingradas kaujas varoņi” galvenais elements Mamajeva Kurganā Volgogradā - skulptūra “Dzimtene sauc!” Sievietes figūra, kas paceļ zobenu un sper soli uz priekšu, simbolizē Dzimteni, aicinot savus dēlus cīnīties ar ienaidnieku. Kalnā tika pārapbedītas 34 505 karavīru - Staļingradas aizstāvju - mirstīgās atliekas. No pilskalna pakājes līdz tā virsotnei ir 200 granīta pakāpieni - tik daudz dienu ilga Staļingradas kauja.

Mamajevs Kurgans Volgogradā

Kurskas izspiedums

No 1943. gada 5. jūlija līdz 23. augustam ilga viena no nozīmīgākajām Lielā Tēvijas kara kaujām - Kurskas kauja. Šīs asiņainās un saspringtās cīņas rezultāts bija stratēģiskās iniciatīvas nodošana Sarkanajai armijai. Memoriālais komplekss netālu no Jakovļevas un Pokrovkas ciemiem kalpo kā atgādinājums par 250 tūkstošiem dzīvību, kas upurēja sevi. 44 metru loka formas stēla ar reljefiem simbolizē priekšējo līniju, uz rozā granīta pjedestāla ir uzstādīts T-34 tanks. Triumfa arka, kuras augšpusē atrodas Svētā Jura Uzvarētāja statuja, paceļas 24 metrus virs zemes. Abās Mūžīgās liesmas pusēs atrodas nezināmu karotāju mirstīgās atliekas.

Ārpus Krievijas

Vācijas galvaspilsētā Berlīnes kaujā kritušo padomju karavīru piemiņai tika uzstādīti piemiņas zīmes Tiergarten, Schönholzer Heid un Treptow parkos. Bulgārijā, Slovēnijā un Ukrainā atrodas padomju atbrīvotāju karavīru skulptūras. Losandželosā tika uzstādīta granīta stēla Otrā pasaules kara dalībniekiem no bijušās PSRS valstīm. Brestas cietoksnis ir atvērts sabiedrībai kopš 1971. gada un stāsta par forta varonīgo aizsardzību - vienu no pirmajām kaujām par PSRS. Traģisko stāstu par civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanu stāsta muzejs Aušvicā. Starp miljoniem šīs nāves nometnes upuru bija 100 000 krievu cilvēku.

Parāde

Piemiņas pasākumi 9. maijā notiks visās Krievijas pilsētās, un galvaspilsētā galvenā svinību vieta, protams, būs Sarkanais laukums. Valsts galvenajā laukumā notiks svinīga karaspēka un militārās tehnikas apskate. Kopš 1996. gada parāde par godu 9. maijam šeit notiek katru gadu, un 1945. gada 24. jūnijā Sarkanajam laukumam devās pirmās Uzvaras parādes kolonnas un pa bruģakmeņiem tika vilkti 200 sakauto nacistu divīziju karogi un standarti. un iemeta Mauzoleja pakājē.

Lai atcerētos padomju cilvēku varoņdarbus, kuri sevi nesaudzēja šajā asiņainajā karā, protams, nemaz nav nepieciešams kaut kur doties. Galvenā atmiņas vieta ir mūsu sirdis. Mūžīga slava uzvarētājiem!

Priecīgu Uzvaras dienu!

Viņi glabā piemiņu par mazajiem kara cilvēkiem. Un pat par Dieva mazajām radībām - kamieļiem, ēzeļiem un baložiem, kas palīdzēja karā. Tie ir pieminekļi drosmei un iznīcinātai pasaulei. Un cerība, protams.

"Mēs visi atgriezīsimies pie jums"

Praskovjai Eremejevnai Volodičkinai vienā draftā uz priekšu devās deviņi dēli. Seši nomira karā, trīs nomira no brūcēm, tik tikko atgriežoties mājās. Un tad pati Praskovja Eremejevna aizgāja - viņa nevarēja izturēt bēdas, kas viņai radās. Un viņa pat neatvadījās no sava jaunākā dēla Nikolaja. Viņš beidza aktīvo dienestu Aizbaikalijā, viņu jau gaidīja mājās, bet viņu vienība nekavējoties tika aizvesta uz fronti. Braucot garām Volgai, viņš pa mašīnas logu izmeta sarullētu zīmīti: “Mammu, mīļā māmiņ. Neuztraucieties, neuztraucieties. Neuztraucieties. Mēs ejam uz priekšu. Uzvarēsim fašistus, un mēs visi atgriezīsimies pie jums. Pagaidiet. Jūsu Kolka.

Vai filma Saving Private Ryan nav par līdzīgu neiespējamu stāstu? Tik nežēlīgas sakritības, kurām cilvēki cenšas neticēt (“Bumba otrreiz tajā pašā krāterī neiekrīt!”) atklāj laika un likteņa nežēlību. Tā tas ir – par daudz. Bet Krievijā bija vairākas šādas ģimenes, mēs tikai nezinām par tām visām. Šeit, Aleksejevkā, Samaras priekšpilsētā, apstākļi attīstījās noteiktā veidā. Astoņdesmitajos gados skolas skolotāja Ņina Kosareva, strādājot tajā pašā skolā, kur kādreiz mācījās brāļi Volodičkini, vienā no viņu bijušās mājas telpām izveidoja amatieru memoriālo muzeju. Un iniciatīva par pieminekļa celtniecību pieder reģionālās Atmiņu grāmatas darba grupai.

Un tagad uz bijušās Krasnoarmeiskas un tagad brāļu Volodičkinu ielas parādījās piemineklis - Praskovjai Eremejevnai, Aleksandram, Andrejam, Pēterim, Ivanam, Vasilijam, Mihailam, Konstantīnam, Fjodoram un Nikolajam.

Piemineklis raudošajam zirgam

To sauc par "raudošā zirga pieminekli". Bāreņu, novārgušais bronzas zirgs nolieca galvu – apraudāja savu jātnieku, saimnieku, draugu. Mūsdienās, par laimi, mēs reti redzam zirgus raudam. Lielā Tēvijas kara laikā viņu bija daudz. Diemžēl jātnieki bija praktiski lemti drošai nāvei. Pilsoņu kara laikā, kas beidzās (attiecībā pret Lielā Tēvijas kara sākumu) salīdzinoši nesen - tikai pirms kādiem divdesmit gadiem, kavalērija bija armijas pamats. Taču no pagājušā gadsimta 20. līdz 40. gadiem progress, tostarp militārais progress, attīstījās straujā tempā – daudz ātrāk nekā armijas administrācija. Un rezultātā daudzi jātnieki devās uz fronti, bezpalīdzīgi ienaidnieka tanku un lidmašīnu priekšā. Osetīni vienmēr ir bijuši lieliski jātnieki. Nav pārsteidzoši, ka viņu vidū bija arī daudzi mirušie kavalērijas karavīri.

Pastnieks

Priekšējo burtu trīsstūri. Viens no Lielā Tēvijas kara simboliem. Tos lasīja visa ģimene, un ciemos – reizēm pa visu ielu, tās glabāja kastēs, pār tām lija asaru upes – ticības, cerības, mīlestības asaras. Simbols ir vairāk aizmugurē nekā priekšā. Taču kaprālis Ivans Ļeontjevs, 6. Sarkanā karoga strēlnieku divīzijas 33. kājnieku pulka ekspeditors pastnieks, kas iemūžināts uz šī pieminekļa, 1944. gadā gāja bojā tieši frontē. Viņš piegādāja pastu uz frontes līniju un nokļuva ienaidnieka artilērijas apšaudē. Pēdējā vēstule, ko pats Ivans Ļeontjevs sūtīja mājās, ir datēta ar 1944. gada janvāri. Pastnieks Ļeontjevs nebija īpašs varonis - un viņš, protams, bija. Bet viņš kļuva par profesijas simbolu, jo viņa militārais liktenis bija tipisks. Viņš tika apbalvots ar medaļu - tāpat kā daudzi viņa kolēģi armijas pastnieki; Daudzas reizes viņš apšaudē nesa vēstules no radiniekiem karavīriem ierakumos; viņi viņu gaidīja kopā ar viņa vēstulēm pilno somu - un frontālā pastnieka somas svars vidēji bija vienāds ar ložmetēja svaru. Tā atklāšanas ceremonijā sacīja darbinieki, veterāni, Krievijas pasta nodaļu vadītāji - visi, kas piedalījās pieminekļa domāšanā un apspriešanā. Piemineklis tapis, piedaloties Krievijas pastam.

Lācis un Maša

Kara laika grūtības ir tad, kad Astrahaņas stepes kamieļi tiek izmantoti kā vilkmes spēks. Bet bija tāda lieta. Jo īpaši kamieļi Mishka un Mashka piedalījās leģendārajā Staļingradas kaujā un sasniedza no Lejas Volgas apgabala līdz Berlīnei. Tagad tie ir atlieti bronzā, savā ierastajā vidē - blakus militārajam ierocim un karavīram ar ložmetēju uz ceļiem, kurš apsēdās atpūsties. Un viens no kamieļiem bez vilcināšanās sekoja viņa piemēram. Noguris.

Bronzas modes žurnāla lapa

Ir plata bronzas stēla, un uz tās, it kā uz parasta drēbju pakaramā, uz āķiem karājas sieviešu drēbes. Kopā ir 17 komplekti, piemēram, bronzas lapa no modes žurnāla. Atšķirība ir tikai viena, un tā ir ļoti būtiska - tās nav modes tualetes, bet gan Otrajā pasaules karā piedalījušos sieviešu formas tērpi. Tie ir darba kombinezoni, šofera kombinezoni, metinātāja aizsargtērps, medicīniskā forma... Ķiveres, jakas, izjādes bikses. Šo pieminekli sauc ļoti vienkārši – Sievietes Otrajā pasaules karā.

Karš izmainīja septiņu miljonu britu mājsaimnieču dzīves. Viņi nomainīja vīriešus un kļuva par ugunsdzēsējiem, pretgaisa aizsardzības cīnītājiem, “sieviešu zemes armijas” un aizsardzības rūpnīcu strādniekiem, autovadītājiem un mehāniķiem. Un uzraksts uz pieminekļa izmantots fonts no kara laika pārtikas kartēm.

Šī pieminekļa izveidi ierosināja atvaļinātais majors Deivids Maknalijs Robertsons 1997. gadā. Ideju atbalstīja Pārstāvju palātas spīkere baronese Betija Būtroida, kura kļuva par projekta patroni un piesaistīja tam naudu televīzijas šovā “Kurš vēlas būt miljonārs?” Apmēram miljonu mārciņu iedeva karaliene Elizabete II, kura pati kara laikā strādāja par šoferi. Atlikušos līdzekļus nodrošināja dažādi labdarības fondi.

Bronzas apavu krastmala

Ziedi ievietoti ne tikai kristāla vāzēs, bet arī bronzas kurpēs, cieši pieskrūvētas Donavas krastmalā. Kopā 60 pāri - vīriešu, bērnu un sieviešu, jauni, eleganti, samīdīti, vecmodīgi. 1944. - 1945. gadā šeit bija arī daudz apavu pāru, tikai ne bronzas, bet īstas - gan novalkātas, gan šūtas pēc četrdesmito gadu jaunākās modes. Izgatavoti, lai ilgstoši kalpotu saviem saimniekiem, lai tie būtu skaisti un eleganti, lai varētu ērti staigāt. Taču šo apavu – un visas pasaules – liktenis izvērtās savādāk. Pirms nošaušanas uz Donavas krastiem nodzītie cilvēki bija spiesti novilkt apavus, lai apavi nepazustu. Viņa nepazuda – pazuda cilvēki.

Visi ēzeļi nonāk debesīs

Ne tikai cilvēki cīnījās un gāja bojā. Šis piemineklis ir veltīts dzīvniekiem, kas piedalījās Otrajā pasaules karā. Nav pārsteidzoši, ka viņš parādījās Anglijā - valstī, kur pastāv Mērijas Dikinas medaļa, augstākais militārais apbalvojums par dzīvniekiem. Tajā attēloti pasta baloži, suns, kamieļi, zirgi, mūlis, zilonis, vilks, govs un kaķis. Un medaļa - pirmo reizi tika piešķirta 1942. gadā - tika piešķirta 60 dzīvniekiem: suņiem, baložiem, ēzeļiem, zilonim un vienam kaķim.

Kaķis, kurš saņēma augstāko godu, tika nosaukts par Saimonu (apmēram 1947. gada 28. novembris 1948. gadā). Viņš bija kuģa kaķis no kara flotes ametists. Viņš tika apbalvots "par jūrnieku morāles uzlabošanu" Jandzi upes incidenta laikā un par kuģa krājumu glabāšanu bez žurkas. Militārās sadursmes laikā kaķis tika ievainots.

Uzraksts “Viņiem nebija izvēles” ir lakonisks un vairāk nekā daiļrunīgs. Piemineklis tika uzcelts par privātiem ziedojumiem.

Terkins - kas viņš ir?

Slavenākais izdomātais frontes karavīrs ir Vasilijs Terkins, kuru izgudroja un dziedāja Aleksandrs Tvardovskis. Viņi abi - autors un viņa varonis - sēž uz bivaka Smoļenskas centrā - Tvardovska dzimtenē - un jautri par kaut ko joko. Tā Vasilijs Terkins it kā iemiesojās, no kaut kā iedomāta kļuva īsts – trāpīga vārda, mierinājuma, neatlaidības, pazemības un laba gara simbols – viss, kas karā tik ļoti nepieciešams.

Baloži

Vitja Čerevičkina dzīvoja Rostovā,

Skolā viņam gāja labi.

Un brīvajā laikā es vienmēr parasti

Viņš izlaida savus mīļākos baložus.

Šo dziesmu dziedāja visa pēckara valsts. Rostovas pie Donas okupācijas laikā vācieši stingri aizliedza civiliedzīvotājiem audzēt baložus, pielīdzinot tos radioraidītājiem - viņi baidījās izmantot baložu pastu. Pusaudža Vitjas Čerevičkina varoņdarbs bija tas, ka viņš, būdams dedzīgs baložu audzētājs, uzzīmēja diagrammas par vācu vienību atrašanās vietu pilsētā un nogādāja tās kopā ar baložiem pie brāļa uz Bataisku. Par to viņu nošāva. Saskaņā ar citu versiju, viņš vienkārši aizstāvēja savu baložu novietni no iebrucējiem. Un tas nekādā veidā nemazina viņa nopelnus - jums ir jābūt lielai drosmei, lai aizstāvētu savu baložu novietni no ienaidnieka.

Uzticīgākais draugs

Un tomēr cilvēka uzticīgākais draugs ir suns. Visur – gan siltumā, gan bēdās, gan bēdās, gan priekos. Tai skaitā priekšpusē. Te nav ko piebilst.

Lelle un tējkanna

Trīs bērni ģērbās silti un ļoti neērti. Kāda meitene tur rokās vecu, neglītu, mīļu lelli. Zēns tur rokās lielu tējkannu. Viņš ir vecākais šajā grupā, viņam jāparūpējas par pārējiem. Tie ir aplenktās Ļeņingradas bērni. Un pats piemineklis stāv Omskā. Kāpēc? Par to liecina paraksts uz postamenta: "No aplenktās Ļeņingradas uz Omskas apgabalu tika evakuēti vairāk nekā 17 tūkstoši bērnu." Tā viņus atveda - novārdzināti, izvilkti no ģimenes (ja ģimene vēl neskarta, dzīva), izglābti. Viņi tika aizvesti pa leģendāro Dzīves ceļu un riskējot ar šo tikko sākušos dzīvību.

Lidice

Un atkal - bērni, bērni, bērni. Kopā - astoņdesmit divi bērni; viņu figūras ir izlietas no bronzas dabiskajā izmērā. Tieši tik daudz bērnu - 40 zēnus un 42 meitenes - nacisti nogalināja 1942. gadā Čehijas kalnraču ciematā Lidicē. Pats ciems tika pilnībā iznīcināts. Šis ir ļoti lakonisks, ļoti vienkāršs, spēcīgs piemineklis.