Kas uzrakstīja darbu Blizzard.

Paģiras

A.S. Puškins

Zirgi skrien pāri pakalniem, mīda dziļo sniegu... Te, malā, vien redzams Dieva templis. ................................ Pēkšņi visapkārt ir sniega vētra; Sniegs krīt puduros; Melnais corvid, svilpodams ar spārnu, lidinās virs kamanām; Pravietiskā stenēšana saka skumjas! Zirgi steidzas, jūtīgi raugās tumšajā tālumā, paceļ krēpes...

1811. gada beigās, mums neaizmirstamā laikmetā, savā Nenaradova īpašumā dzīvoja labā Gavrila Gavriloviča R**. Viņš bija slavens visā apkārtnē ar savu viesmīlību un sirsnību; kaimiņi pastāvīgi gāja pie viņa ēst, dzert, spēlēt Bostonu par piecām kapeikām ar sievu, un daži, lai paskatītos uz savu meitu Mariju Gavrilovnu, slaidu, bālu un septiņpadsmit gadus vecu meiteni. Viņa tika uzskatīta par bagātu līgavu, un daudzi gaidīja, ka viņa apprecēsies ar viņiem vai viņu dēliem. Marija Gavrilovna tika audzināta par franču romāniem, un tāpēc viņa bija iemīlējusies. Viņas izvēlētais priekšmets bija nabaga armijas praporščiks, kurš bija atvaļinājumā savā ciemā. Pats par sevi saprotams, ka jauneklis dega vienādās kaislībās un ka viņa mīļotās vecāki, pamanot savstarpējo tieksmi, aizliedza meitai par viņu pat domāt, un viņš tika uzņemts sliktāk nekā pensionēts vērtētājs. Mūsu mīļotāji sarakstījās un redzēja viens otru katru dienu vienatnē priežu birzī vai pie vecās kapličas. Tur viņi viens otram zvērēja mūžīgu mīlestību, sūdzējās par likteni un izteica dažādus pieņēmumus. Šādi sarakstoties un runājot, viņi (kas ir ļoti dabiski) nonākuši pie šāda sprieduma: ja mēs nevaram viens bez otra elpot un nežēlīgo vecāku griba traucē mūsu labklājībai, tad vai mums tas nebūs iespējams. bez tā? Pats par sevi saprotams, ka jaunajam vīrietim šī laimīgā doma vispirms ienāca prātā un ka tā ļoti patika Marijas Gavrilovnas romantiskajai iztēlei. Pienāca ziema un pārtrauca viņu sanāksmes; bet sarakste kļuva vēl dzīvāka. Vladimirs Nikolajevičs katrā vēstulē lūdza viņu padoties viņam, slepus apprecēties, kādu laiku paslēpties, tad mest sevi pie vecāku kājām, kurus, protams, beidzot skars varonīgā pastāvība un nelaime. mīļotājiem un noteikti viņiem teiktu: bērni! nāc mūsu rokās. Marija Gavrilovna ilgi vilcinājās; daudzi bēgšanas plāni tika atmesti. Beidzot viņa piekrita: noteiktajā dienā viņai vajadzēja neēst vakariņas un doties pensijā uz savu istabu, aizbildinoties ar galvassāpēm. Viņas draudzene bija sazvērestībā; abiem bija jāiziet dārzā pa aizmugurējo lieveni, jāatrod gatavās kamanas aiz dārza, jāiekāp tajās un jābrauc piecas jūdzes no Nenaradovas uz Žadrino ciemu, taisni uz baznīcu, kur Vladimiram bija jābrauc. gaidi viņus. Izšķirošās dienas priekšvakarā Marija Gavrilovna negulēja visu nakti; Viņa gatavojās, sasēja apakšveļu un kleitu, un uzrakstīja garu vēstuli jūtīgai jaunai dāmai, viņas draudzenei un vēl vienu vecākiem. Viņa atvadījās no viņiem visaizkustinošākajos vārdos, aizvainojās ar neatvairāmu kaisles spēku un beidza ar to, ka par savas dzīves laimīgāko mirkli viņa uzskatīs to, kad viņai bija atļauts mesties pie kājām. no viņas visdārgākajiem vecākiem. Aizzīmogojusi abus burtus ar Tulas zīmogu, uz kuriem bija attēlotas divas liesmojošas sirdis ar pieklājīgu uzrakstu, viņa īsi pirms rītausmas metās gultā un aizsnauda; bet pat šeit šausmīgi sapņi viņu modināja katru minūti. Viņai šķita, ka tieši tajā brīdī, kad viņa iekāpa kamanās, lai dotos precēties, tēvs viņu apturēja, mokošā ātrumā vilka pa sniegu un iemeta tumšā, bezdibena cietumā... un viņa aizlidoja ar galvu. neizskaidrojama viņas sirds nogrimšana; tad viņa ieraudzīja Vladimiru guļam uz zāles bālu, asiņainu. Viņš, mirstot, spalgā balsī lūdza, lai viņa steidzas apprecēties ar viņu... citas neglītas, bezjēdzīgas vīzijas steidzās viņai viena pēc otras. Beidzot viņa piecēlās, bālāka nekā parasti un ar īstām galvassāpēm. Viņas tēvs un māte pamanīja viņas rūpes; viņu maigās rūpes un nemitīgie jautājumi: kas ar tevi notiek, Maša? vai tev nav slikti, Maša? saplēsa viņas sirdi. Viņa mēģināja viņus nomierināt, šķist jautra, bet viņai tas neizdevās. Pienāca vakars. Viņas sirdi satrauca doma, ka šī bija pēdējā reize, kad viņa pavada dienu ģimenes lokā. Viņa tik tikko bija dzīva; viņa slepeni atvadījās no visām personām, no visiem priekšmetiem, kas viņu ieskauj. Tika pasniegtas vakariņas; viņas sirds sāka spēcīgi sisties. Trīcošā balsī viņa paziņoja, ka nevēlas vakariņas, un sāka atvadīties no tēva un mātes. Viņi viņu skūpstīja un, kā parasti, svētīja: viņa gandrīz raudāja. Nonākusi savā istabā, viņa metās atzveltnes krēslā un izplūda asarās. Meitene mēģināja viņu pierunāt nomierināties un sadraudzēties. Viss bija gatavs. Pēc pusstundas Mašai uz visiem laikiem bija jāpamet vecāku māja, istaba, klusā meitenība... Pagalmā bija sniegputenis; vējš gaudoja, slēģi trīcēja un grabēja; viņai viss šķita kā drauds un skumja zīme. Drīz viss mājā nomierinājās un aizmiga. Maša ietinās šallē, uzvilka siltu kapuci, paņēma rokās kastīti un izgāja uz aizmugures lieveni. Kalpone aiz sevis nesa divus saiņus. Viņi iegāja dārzā. Dumpis nerimās; vējš pūta viņai pretī, it kā mēģinātu apturēt jauno noziedznieku. Viņi ar spēku sasniedza dārza galu. Uz ceļa viņus gaidīja kamanas. Zirgi, nosaluši, nestāvēja uz vietas; Vladimira kučieris soļoja šahtu priekšā, atturēdams dedzīgos. Viņš palīdzēja jaunajai dāmai un viņas draudzenei apsēsties un nolikt saiņus un kasti, pārņēma grožus, un zirgi aizlidoja. Uzticējuši jauno dāmu likteņa gādībā un kučiera Tereškas mākslai, vērsīsimies pie mūsu jaunā mīļotā. Vladimirs visu dienu bija ceļā. No rīta viņš apmeklēja Žadrinska priesteri; Es piespiedu kārtā vienojos ar viņu; tad viņš devās meklēt lieciniekus pie kaimiņu zemes īpašniekiem. Pirmais cilvēks, pie kura viņš ieradās, pensijā četrdesmit gadus vecais kornets Dravins, labprāt piekrita. Šis piedzīvojums, viņš apliecināja, viņam atgādināja viņa kādreizējo laiku un huzāru palaidnības. Viņš pārliecināja Vladimiru palikt pie viņa vakariņās un apliecināja, ka lieta netiks atrisināta ar diviem pārējiem lieciniekiem. Faktiski tūlīt pēc vakariņām parādījās mērnieks Šmits ūsās un spurtos un policijas kapteiņa dēls, apmēram sešpadsmit gadus vecs zēns, kurš nesen bija pievienojies lāčiem. Viņi ne tikai pieņēma Vladimira piedāvājumu, bet pat zvērēja viņam, ka ir gatavi viņa dēļ upurēt savu dzīvību. Vladimirs ar sajūsmu viņus apskāva un devās mājās gatavoties. Jau sen bija tumšs. Viņš nosūtīja savu uzticamo Terešku uz Nenaradovu ar savu trijotni un ar detalizētiem, pamatīgiem pavēlēm un pavēlēja sev uzlikt nelielas kamanas vienam zirgam, un viens bez kučiera devās uz Žadrino, kur bija jāierodas Marijai Gavrilovnai. divas stundas. Ceļš viņam bija pazīstams, un brauciens bija tikai divdesmit minūtes. Bet, tiklīdz Vladimirs izbrauca no nomales laukā, sacēlās vējš un bija tāda vētra, ka viņš neko nevarēja redzēt. Vienu minūti ceļš saslīdēja; apkārtne pazuda dubļainā un dzeltenīgā dūmakā, caur kuru lidoja baltas sniega pārslas; debesis saplūda ar zemi. Vladimirs nokļuva tīrumā un velti gribēja atkal tikt uz ceļa; zirgs gāja nejauši un pastāvīgi jāja pa sniega kupenu un pēc tam iekrita bedrē; kamanas nemitīgi apgāzās. – Vladimirs centās tikai nepazaudēt īsto virzienu. Bet viņam šķita, ka jau bija pagājusi vairāk nekā pusstunda, un viņš vēl nebija sasniedzis Žadrinskas birzi. Pagāja vēl kādas desmit minūtes; birzs joprojām nebija redzams. Vladimirs brauca pa lauku, kuru šķērsoja dziļas gravas. Sniega vētra nerimās, debesis nenoskaidrojās. Zirgs sāka nogurt, un viņam pilēja sviedri, neskatoties uz to, ka viņš pastāvīgi bija līdz viduklim sniegā. Beidzot viņš ieraudzīja, ka brauc nepareizā virzienā. Vladimirs apstājās: viņš sāka domāt, atcerēties, izdomāt un pārliecinājās, ka viņam vajadzēja veidot skulptūru pa labi. Viņš devās pa labi. Viņa zirgs nedaudz gāja. Viņš bija ceļā vairāk nekā stundu. Žadrīno vajadzēja būt tuvumā. Bet viņš brauca un brauca, un laukam nebija gala. Visas sniega kupenas un gravas; Katru minūti kamanas apgāzās, katru minūti viņš tās pacēla. Laiks pagāja; Vladimirs sāka ļoti uztraukties. Beidzot kaut kas sāka palikt melns uz sāniem. Vladimirs pagriezās tur. Tuvojoties viņš ieraudzīja birzi. Paldies Dievam, viņš domāja, tagad tas ir tuvu. Viņš brauca netālu no birzs, cerot nekavējoties nokļūt uz pazīstama ceļa vai apbraukt birzi: Žadrino bija tūlīt aiz tā. Drīz viņš atrada ceļu un iebrauca koku tumsā, ziemā kails. Vējš te nevarēja trakot; ceļš bija gluds; zirgs uzmundrināja, un Vladimirs nomierinājās. Bet viņš brauca un brauca, un Žadrins nekur nebija redzams; birzītei nebija gala. Vladimirs ar šausmām redzēja, ka ir iebraucis nepazīstamā mežā. Viņu pārņēma izmisums. Viņš trāpīja zirgam; nabaga dzīvnieks sāka rikšot, bet drīz vien sāka mocīt un pēc ceturtdaļas stundas sāka staigāt, neskatoties uz visiem nelaimīgā Vladimira pūliņiem. Pamazām koki sāka retināt, un Vladimirs izjāja no meža; Žadrins nekur nebija redzams. Laikam bija ap pusnakti. No viņa acīm tecēja asaras; viņš devās nejauši. Laiks bija norimis, mākoņi skaidrojās, un viņa priekšā gulēja klajums, kas klāts ar baltu viļņainu paklāju. Nakts bija diezgan skaidra. Viņš redzēja netālu ciematu, kas sastāvēja no četriem vai pieciem pagalmiem. Vladimirs devās pie viņas. Pie pirmās būdas viņš izlēca no kamanām, pieskrēja pie loga un sāka klauvēt. Pēc dažām minūtēm pacēlās koka slēģi, un vecais vīrs izbāza savu sirmo bārdu. "Ko tu gribi?" - "Vai Žadrīno ir tālu?" "Vai Žadrīno ir tālu?" - "Jā, jā, cik tālu?" - "Tas būs apmēram desmit jūdzes." Pēc šīs atbildes Vladimirs satvēra sevi aiz matiem un palika nekustīgs kā uz nāvi notiesāts. "Un kur tu esi?" Vladimiram nebija drosmes atbildēt uz jautājumiem: "Vai tu, vecais," viņš teica, atvest man zirgus. "Kādi mēs esam zirgi?" vīrietis atbildēja. - "Vai es nevaru nolīgt gidu, ko viņš gribēs?" "Pagaidi," sacīja vecais vīrs, nolaižot slēģus, "es izsūtīšu savu dēlu, viņš jūs satiks." Vladimirs sāka gaidīt. Pēc nepilnas minūtes viņš atkal sāka klauvēt. Slēģi pacēlās un parādījās bārda. "Ko tu gribi?" - "Kas par tavu dēlu?" -Tagad viņš izies un uzvilks kurpes. - "Paldies, ātri sūtiet savu dēlu." Vārti čīkstēja; puisis iznāca ar nūju un gāja uz priekšu, tagad rādot, tagad meklējot ceļu, klāts ar sniega kupenām. "Cik pulkstens ir?" Vladimirs viņam jautāja. "Jā, drīz uzausīs," atbildēja jauneklis. Vladimirs vairs neteica ne vārda. Gaiļi dziedāja, un bija jau gaišs, kad viņi sasniedza Žadrinu. Baznīca bija aizslēgta. Vladimirs samaksāja diriģentam un devās uz priestera pagalmu. Viņš nebija trijotnes pagalmā. Kādas ziņas viņu gaidīja! Bet atgriezīsimies pie labajiem Nenaradova zemes īpašniekiem un paskatīsimies, vai viņi kaut ko dara. Nekas. Vecie pamodās un iegāja viesistabā. Gavrila Gavriloviča vāciņā un flaneļa jakā, Praskovja Petrovna vates halātā. Samovārs tika pasniegts, un Gavrila Gavriloviča nosūtīja meiteni no Marijas Gavrilovnas uzzināt, kāda ir viņas veselība un kā viņa guļ. Meitene atgriezās, paziņodama, ka jaunā dāma slikti gulējusi, bet tagad viņa jūtas labāk un ka viņa tagad nāks uz dzīvojamo istabu. Patiesībā durvis atvērās, un Marija Gavrilovna pienāca sveikt tēti un mammu. — Kāda tev galva, Maša? jautāja Gavrila Gavriloviča. "Labāk, tēt," Maša atbildēja. "Tev taisnība Maša, es vakar biju traka," sacīja Praskovja Petrovna. "Varbūt, mammu," Maša atbildēja. Diena pagāja labi, bet naktī Maša saslima. Viņi nosūtīja uz pilsētu pēc ārsta. Viņš ieradās vakarā un konstatēja, ka pacients ir maldīgs. Izcēlās stiprs drudzis, un nabaga pacients divas nedēļas pavadīja pie zārka malas. Mājā neviens nezināja par iecerēto bēgšanu. Vēstules, ko viņa rakstīja iepriekšējā dienā, tika sadedzinātas; viņas kalpone nevienam ne par ko nestāstīja, baidoties no saimnieku dusmām. Priesteris, atvaļinātais kornete, ūsainais mērnieks un mazais lanceris bija pieticīgi, un ne velti kučieris Tereška nekad neko nevajadzīgu neteica, pat būdams piedzēries. Tādējādi noslēpumu glabāja vairāk nekā pusducis sazvērnieku. Bet pati Marija Gavrilovna pastāvīgā delīrijā izteica savu noslēpumu. Taču viņas vārdi bija tik nesaskanīgi ar neko, ka māte, kas nepameta savu gultu, tikai no tiem varēja saprast, ka viņas meita ir nāvīgi iemīlējusies Vladimirā Nikolajevičā un ka mīlestība, iespējams, ir viņas slimības cēlonis. Viņa apspriedās ar savu vīru, ar dažiem kaimiņiem, un beidzot visi vienbalsīgi nolēma, ka tas nepārprotami ir Marijas Gavrilovnas liktenis, ka ar zirgu nevar pārspēt savu saderināto, ka nabadzība nav netikums, ka dzīvot nevis ar bagātību, bet ar cilvēks un tamlīdzīgi. Morāles teicieni var būt pārsteidzoši noderīgi gadījumos, kad mēs paši maz varam izdomāt, lai sevi attaisnotu. Tikmēr jaunā dāma sāka atveseļoties. Vladimirs Gavrila Gavriloviča mājā nebija redzēts ilgu laiku. Viņu nobiedēja ierastā uzņemšana. Viņi nolēma nosūtīt viņu un paziņot viņam negaidītu laimi: piekrišanu laulībai. Bet kāds bija Nenaradova zemes īpašnieku izbrīns, kad, atsaucoties uz viņu aicinājumu, viņi saņēma no viņa pustraku vēstuli! Viņš tiem paziņoja, ka nekad nespers kāju viņu mājā, un lūdza aizmirst par nelaimīgo vīrieti, kuram nāve palika vienīgā cerība. Pēc dažām dienām viņi uzzināja, ka Vladimirs ir devies uz armiju. Tas bija 1812. gadā. Ilgu laiku viņi neuzdrošinājās to paziņot atveseļojošajai Mašai. Viņa nekad nepieminēja Vladimiru. Dažus mēnešus vēlāk, atradusi viņa vārdu starp tiem, kas izcēlās un bija smagi ievainoti Borodino, viņa noģība, un viņi baidījās, ka viņas drudzis atgriezīsies. Tomēr, paldies Dievam, ģībonim nebija nekādu seku. Viņu apmeklēja vēl vienas skumjas: Gavrila Gavriloviča nomira, atstājot viņu par visa īpašuma mantinieci. Bet mantojums viņu nemierināja; viņa sirsnīgi dalījās nabaga Praskovjas Petrovnas bēdās, apsolīja nekad no viņas nešķirties; Viņi abi pameta Nenaradovu, skumju atmiņu vietu, un devās dzīvot uz *** īpašumu. Līgavaiņi riņķoja ap saldo un bagāto līgavu; bet viņa nevienam nedeva ne mazāko cerību. Viņas māte dažreiz pierunāja viņu izvēlēties draugu; Marija Gavrilovna pakratīja galvu un domāja. Vladimirs vairs nepastāvēja: viņš nomira Maskavā, Francijas ieceļošanas priekšvakarā. Viņa piemiņa Mašai šķita svēta; vismaz viņa parūpējās par visu, kas viņam varētu atgādināt: grāmatas, ko viņš kādreiz bija lasījis, viņa zīmējumus, piezīmes un dzejoļus, ko viņš bija nokopējis viņai. Kaimiņi, visu uzzinājuši, brīnījās par viņas noturību un ar ziņkāri gaidīja varoni, kuram beidzot vajadzēja uzvarēt pār šīs jaunavas Artemīzes skumjo uzticību. Tikmēr karš ar slavu bija beidzies. Mūsu pulki atgriezās no ārzemēm. Cilvēki skrēja viņiem pretī. Mūzika spēlēja iekarotās dziesmas: Vive Henri-Quatre, Tiroles valsi un ārijas no La Gioconde. Virsnieki, kuri devās karagājienā gandrīz kā jauni atgriezās, kaujas gaisā nobrieduši, karājās ar krustiem. Karavīri savā starpā jautri sarunājās, savā runā nemitīgi iestarpinot vācu un franču vārdus. Neaizmirstams laiks! Slavas un prieka laiks! Cik stipri sitās krievu sirds pie vārda tēvzeme! Cik saldas bija randiņa asaras! Ar kādu vienprātību mēs apvienojām nacionālā lepnuma un mīlestības pret suverēnu jūtas! Un viņam, kāda minūte tā bija! Sievietes, krievietes toreiz bija nesalīdzināmas. Viņu ierastais aukstums pazuda. Viņu sajūsma bija patiesi reibinoša, kad, satiekot uzvarētājus, viņi kliedza: Urā! Un viņi meta gaisā vāciņus.

Žukovskis.

“Blizzard” - A.S. darbs. Puškins, rakstīts 1830. gadā. Daudzi lielās klasikas darbi ir piepildīti ar īpašu nozīmi, autors runā par neizprotamo Radītāja spēli. "Blizzard" nebija izņēmums. Darbs ir pilns ar filozofiju un romantiskām autora domām.

Ideoloģija

Stāsta literārais virziens ir spilgts jauneklīgs sentimentālisms. Galvenā tēma ir attiecības starp cilvēku un Roku, kā cilvēki mainās pēc likteņa gribas, viņu priekšstats par dzīvi un tiekšanās pēc ideāla.

Lielo klasiķi vienmēr interesēja nejaušības loma, kaprīzs liktenis piesaistīja ar savām intrigām un neparedzamību. Puškins ticēja Rokam, sajuzdams, ka viņš pats kādreiz iekritīs liktenīgo apstākļu slazdā.

Stāstā “Blizzard” Aleksandrs Sergejevičs īpaši aplūko visparastāko cilvēku dzīvi. Viņi neizceļas ar īpaši izcilu prātu, apburošu izskatu un nav tendēti uz varoņdarbiem. Viņiem nav ģenialitātes tieksmes, īpašu talantu vai neticamas stingrības.

Darba tapšanas vēsture

"Blizzard", ko Puškins sarakstīja 1830. gadā, kļuva par cikla pēdējo darbu. Autors strādāja Boldinska muižā. Šo viņa darba periodu bieži sauc par "Boldino rudeni". Šis ir viens no aktīvākajiem periodiem klasiķa dzīvē.

Pētnieki uzskata, ka darbs sākās 1829. gadā. Puškins šo ideju uzturēja ilgu laiku un savas fantāzijas sāka realizēt tikai Boldino. Darbs tika publicēts 1831. gadā. Publikācija ar Puškina vārdu netika publiskota. Iemesli joprojām nav skaidri. Visticamāk, krievu klasiķis baidījās no pārlieku agresīvas kritikas. Pirmā Puškina izcilā darba adaptācija filmā notika 1964. gadā.

Darba analīze

Sižets

Tomēr mīlestības vadīti, Marija un Vladimirs slepus satiekas. Pēc vairākiem randiņiem meitene piekrīt riskantam piedzīvojumam: apprecēties un paslēpties no visiem. Naktī, kad bija plānota bēgšana, sākas spēcīga sniega vētra.

Marija ir pirmā, kas atstāj māju, dodoties uz tuvējo baznīcu. Viņas mīļotajam vajadzētu sekot viņai uz noteikto vietu. Tomēr spēcīgas sniega vētras dēļ vīrietis zaudē orientāciju, pilnībā apmaldoties.

Marija gaida līgavaini baznīcā. Šajā laikā šeit ierodas huzārs Burmins. Viņš nolemj izspēlēt meiteni un izliekas par viņas izredzēto. Priesteris veic ceremoniju un tikai tad Marija ar šausmām saprot, ka ir saderinājusies ar pilnīgi svešu cilvēku. Meitene nekavējoties atgriežas mājās, un Vladimirs, tikai no rīta sasniedzis baznīcu, uzzina, ka Marija ir kļuvusi par cita sievu.

Marija ir ļoti noraizējusies, jo ir tuvu nāvei. Vecākiem izdodas atrast Vladimiru. Viņi ir gatavi piekrist laulībai, bet Vladimirs atsakās. Viņš aizbrauc uz karu, kur mirst.

Pēc tēva nāves Marija un viņas māte pārceļas uz citu īpašumu. Tur meitene satiek vīrieti. Viņai viņš ļoti patīk. Šī ir tā pati Burmina.

Jauns vīrietis atzīstas meitenei, ka ir precējies, stāstot stāstu par kāzām sniega vētrā. Meitene ar pārsteigumu stāsta viņam savu stāstu. Uzzinājis visu patiesību, jaunais huzārs nokrīt pie sava izvēlētā kājām.

Stāsta varoņi

Marija ir galvenā sievietes varone stāstā “Blizzard”. Septiņpadsmitgadīgā muižniece ir bāla un slaida, bagāta un vecāku izlutināta. Meitene ir spējīga uz spēcīgu mīlestības pieredzi. Viņai nav svešs avantūrisma gars un zināma drosme. Sapņaina un sentimentāla dāma ir gatava izaicināt savus vecākus un slepeni apprecēties ar savu mīļoto. Jūtīgai un neaizsargātai jaunkundzei, kas dzīvo ar priecīgām savstarpējās mīlestības idejām, ir grūti šķirties no Vladimira.

Burmins ir militārais huzārs, kurš kļūdaini kļūst par Marijas vīru. Viņš ir gudrs, bet neuzmanīgs. Diezgan izsmejoši un impulsīvi. Tukšas vieglprātības vadīts, viņš saprata, ka izdarīs nepiedodamu pāridarījumu, taču tik un tā uzdodas par līgavaini slepenās kāzās.

Vladimirs ir jauns karavadonis no nabadzīgas klases. Viņš ir romantisks, impulsu pilns un ne vienmēr apdomīgs un saprātīgs. Viņš uztver Marijas kļūdainās kāzas kā visnopietnāko nodevību. Uzskatot, ka meitene to dara apzināti, viņš viņu pamet uz visiem laikiem.

Stāsta kompozīcija

Sižeta pamatā ir ziņkārīga laulība. Vīrietim tas ir mēģinājums izklaidēties, meitenei - visu viņas mīlestības cerību sabrukums. Sižets ir sadalīts divās līnijās:

• Marija un Vladimirs;
• Marija un Burmina.

Nav ne prologa, ne epiloga, un pats stāsts sākas ar nelielu ekspozīciju, kas apraksta muižas ikdienu. Starpposma kulminācija ir brīdis, kad Marija uzzina par liktenīgo kļūdu baznīcā. Šobrīd viena sižeta līnija vienmērīgi pāriet citā. Galvenā kulminācija: pēc daudziem gadiem Marija jaunajā kungā atpazīst savu “veco” vīru.

Galvenais simbols, kas iepriekš nosaka notikumu gaitu, ir putenis. Trakojošie elementi mainīja jauna pāra plānus saderināties naktī. No otras puses, slikti laikapstākļi simbolizē jaunību, pilnu kaislības, rāmumu, bez saprāta un kārtības.

Stāsts "Blizzard" ir Puškina izcilais darbs. Darbs izceļas ar stingru pilnīgumu, proporcionalitāti un faktiski visu kompozīcijas elementu matemātiskiem aprēķiniem. Autors tīri intuitīvā līmenī varēja atrast ideālo formu, caur kuru prasmīgi izteica savu ideju.

Pašreizējā lapa: 1 (grāmatā kopā ir 1 lappuse)

Aleksandrs Sergejevičs Puškins
Putenis

Zirgi steidzas pāri kalniem,
Mīdīt dziļu sniegu...
Šeit, malā, atrodas Dieva templis
Redzēts vienatnē.
…………………………
Pēkšņi visapkārt ir sniega vētra;
Sniegs krīt puduros;
Melnais līcis, svilpodams ar spārnu,
Lidināties virs kamanām;
Pravietiskā stenēšana saka skumjas!
Zirgi steidzas
Viņi jūtīgi skatās tālumā tumsā,
Paceļ savas krēpes...

Žukovskis

1811. gada beigās, mums neaizmirstamā laikmetā, savā Nenaradova īpašumā dzīvoja labā Gavrila Gavriloviča R**. Viņš bija slavens visā apkārtnē ar savu viesmīlību un sirsnību; kaimiņi pastāvīgi gāja pie viņa ēst, dzert, spēlēt Bostonu par piecām kapeikām ar sievu Praskovju Petrovnu un daži, lai paskatītos uz savu meitu Mariju Gavrilovnu, slaidu, bālu un septiņpadsmit gadus vecu meiteni. Viņa tika uzskatīta par bagātu līgavu, un daudzi gaidīja, ka viņa apprecēsies ar viņiem vai viņu dēliem.

Marija Gavrilovna tika audzināta par franču romāniem un līdz ar to bija iemīlējusies. Viņas izvēlētais priekšmets bija nabaga armijas praporščiks, kurš bija atvaļinājumā savā ciemā. Pats par sevi saprotams, ka jauneklis dega vienādās kaislībās un ka viņa mīļotās vecāki, pamanot savstarpējo tieksmi, aizliedza meitai par viņu pat domāt, un viņš tika uzņemts sliktāk nekā pensionēts vērtētājs.

Mūsu mīļotāji sarakstījās un katru dienu viens otru redzēja priežu birzī vai pie vecās kapličas. Tur viņi viens otram zvērēja mūžīgu mīlestību, sūdzējās par likteni un izteica dažādus pieņēmumus. Šādi sarakstoties un runājot, viņi (kas ir ļoti dabiski) nonākuši pie šāda sprieduma: ja mēs nevaram viens bez otra elpot un nežēlīgo vecāku griba traucē mūsu labklājībai, tad vai mums tas nebūs iespējams. bez tā? Pats par sevi saprotams, ka jaunajam vīrietim šī laimīgā doma vispirms ienāca prātā un ka Marijas Gavrilovnas romantiskajai iztēlei tā ļoti patika.

Pienāca ziema un pārtrauca viņu sanāksmes; bet sarakste kļuva vēl dzīvāka. Vladimirs Nikolajevičs katrā vēstulē lūdza viņu padoties viņam, slepus apprecēties, kādu laiku paslēpties, tad mest sevi pie vecāku kājām, kurus, protams, beidzot skars varonīgā pastāvība un nelaime. mīļotājiem un noteikti viņiem teiktu: bērni! nāc mūsu rokās.

Marija Gavrilovna ilgi vilcinājās; daudzi bēgšanas plāni tika atmesti. Beidzot viņa piekrita: noteiktajā dienā viņai vajadzēja neēst vakariņas un doties pensijā uz savu istabu, aizbildinoties ar galvassāpēm. Viņas draudzene bija sazvērestībā; abiem bija jāiziet dārzā pa aizmugurējo lieveni, jāatrod gatavās kamanas aiz dārza, jāiekāp tajās un jābrauc piecas jūdzes no Nenaradovas uz Žadrino ciemu, taisni uz baznīcu, kur Vladimiram bija jābrauc. gaidi viņus.

Izšķirošās dienas priekšvakarā Marija Gavrilovna negulēja visu nakti; Viņa gatavojās, sasēja apakšveļu un kleitu, un uzrakstīja garu vēstuli jūtīgai jaunai dāmai, viņas draudzenei un vēl vienu vecākiem. Viņa atvadījās no viņiem aizkustinošākajos vārdos, aizvainojās ar neatvairāmu kaisles spēku un beidza ar to, ka par savas dzīves laimīgāko mirkli viņa uzskatīs to, kad viņai ļāva mesties pie kājām. viņas mīļākie vecāki. Aizzīmogojusi abus burtus ar Tulas zīmogu, uz kuriem bija attēlotas divas liesmojošas sirdis ar pieklājīgu uzrakstu, viņa īsi pirms rītausmas metās gultā un aizsnauda; bet pat šeit šausmīgi sapņi viņu modināja katru minūti. Viņai šķita, ka tajā pašā mirklī, kad viņa iekāpa kamanās, lai dotos precēties, tēvs viņu apturēja, mokošā ātrumā vilka pa sniegu un iemeta tumšā, bezdibena cietumā... un viņa aizlidoja ar neizskaidrojamu. viņas sirds nogrimšana; tad viņa ieraudzīja Vladimiru guļam uz zāles bālu, asiņainu. Viņš, mirstot, spalgā balsī lūdza, lai viņa steidzas apprecēties ar viņu... citas neglītas, bezjēdzīgas vīzijas steidzās viņai viena pēc otras. Beidzot viņa piecēlās, bālāka nekā parasti un ar īstām galvassāpēm. Viņas tēvs un māte pamanīja viņas rūpes; viņu maigās rūpes un nemitīgie jautājumi: kas ar tevi notiek, Maša? vai tev nav slikti, Maša? - saplēsa viņas sirdi. Viņa mēģināja viņus nomierināt, šķist jautra, bet viņai tas neizdevās. Pienāca vakars. Viņas sirdi satrauca doma, ka šī bija pēdējā reize, kad viņa pavada dienu ģimenes lokā. Viņa tik tikko bija dzīva; viņa slepeni atvadījās no visām personām, no visiem priekšmetiem, kas viņu ieskauj. Tika pasniegtas vakariņas; viņas sirds sāka spēcīgi sisties. Trīcošā balsī viņa paziņoja, ka nevēlas vakariņas, un sāka atvadīties no tēva un mātes. Viņi viņu skūpstīja un, kā parasti, svētīja: viņa gandrīz raudāja. Nonākusi savā istabā, viņa metās atzveltnes krēslā un izplūda asarās. Meitene mēģināja viņu pierunāt nomierināties un sadraudzēties. Viss bija gatavs. Pēc pusstundas Mašai uz visiem laikiem bija jāpamet vecāku māja, istaba, klusā meitenība... Ārā bija sniega vētra; vējš gaudoja, slēģi trīcēja un grabēja; viņai viss šķita draudi un skumja zīme. Drīz viss mājā nomierinājās un aizmiga. Maša ietinās šallē, uzvilka siltu kapuci, paņēma rokās kastīti un izgāja uz aizmugures lieveni. Kalpone aiz sevis nesa divus saiņus. Viņi iegāja dārzā. Sniega vētra nerimās; vējš pūta viņai pretī, it kā mēģinātu apturēt jauno noziedznieku. Viņi ar spēku sasniedza dārza galu. Uz ceļa viņus gaidīja kamanas. Zirgi, nosaluši, nestāvēja uz vietas; Vladimira kučieris soļoja šahtu priekšā, atturēdams dedzīgos. Viņš palīdzēja jaunajai dāmai un viņas draudzenei apsēsties un nolikt saiņus un kasti, pārņēma grožus, un zirgi aizlidoja. Uzticējuši jauno dāmu likteņa gādībā un kučiera Tereškas mākslai, vērsīsimies pie mūsu jaunā mīļotā.

Vladimirs visu dienu bija ceļā. No rīta viņš apmeklēja Žadrinska priesteri; Es piespiedu kārtā vienojos ar viņu; tad viņš devās meklēt lieciniekus pie kaimiņu zemes īpašniekiem. Pirmais cilvēks, pie kura viņš ieradās, pensijā četrdesmit gadus vecais kornets Dravins, labprāt piekrita. Šis piedzīvojums, viņš apliecināja, viņam atgādināja viņa kādreizējo laiku un huzāru palaidnības. Viņš pārliecināja Vladimiru palikt pie viņa vakariņās un apliecināja, ka lieta netiks atrisināta ar diviem pārējiem lieciniekiem. Faktiski tūlīt pēc vakariņām parādījās mērnieks Šmits ūsās un spurtos un policijas kapteiņa dēls, apmēram sešpadsmit gadus vecs zēns, kurš nesen bija pievienojies lāčiem. Viņi ne tikai pieņēma Vladimira piedāvājumu, bet pat zvērēja viņam, ka ir gatavi viņa dēļ upurēt savu dzīvību. Vladimirs ar sajūsmu viņus apskāva un devās mājās gatavoties.

Jau sen bija tumšs. Viņš nosūtīja savu uzticamo Terešku uz Nenaradovu ar savu trijotni un ar detalizētiem, pamatīgiem pavēlēm un pavēlēja sev uzlikt nelielas kamanas vienam zirgam, un viens bez kučiera devās uz Žadrino, kur bija jāierodas Marijai Gavrilovnai. divas stundas. Ceļš viņam bija pazīstams, un brauciens bija tikai divdesmit minūtes.

Bet, tiklīdz Vladimirs izbrauca no nomales laukā, sacēlās vējš un bija tāda sniega vētra, ka viņš neko nevarēja redzēt. Vienu minūti ceļš saslīdēja; apkārtne pazuda dubļainā un dzeltenīgā dūmakā, caur kuru lidoja baltas sniega pārslas; debesis saplūda ar zemi. Vladimirs nokļuva tīrumā un velti gribēja atkal tikt uz ceļa; zirgs gāja nejauši un pastāvīgi jāja pa sniega kupenu un pēc tam iekrita bedrē; kamanas pastāvīgi apgāzās; Vladimirs tikai centās nezaudēt savu patieso virzienu. Bet viņam šķita, ka jau bija pagājusi vairāk nekā pusstunda, un viņš vēl nebija sasniedzis Žadrinskas birzi. Pagāja vēl kādas desmit minūtes; birzs joprojām nebija redzams. Vladimirs brauca pa lauku, kuru šķērsoja dziļas gravas. Sniega vētra nerimās, debesis nenoskaidrojās. Zirgs sāka nogurt, un viņam pilēja sviedri, neskatoties uz to, ka viņš pastāvīgi bija līdz viduklim sniegā.

Beidzot viņš ieraudzīja, ka brauc nepareizā virzienā. Vladimirs apstājās: viņš sāka domāt, atcerēties, izdomāt un bija pārliecināts, ka viņam vajadzēja pagriezties pa labi. Viņš devās pa labi. Viņa zirgs nedaudz gāja. Viņš bija ceļā vairāk nekā stundu. Žadrīno vajadzēja būt tuvumā. Bet viņš brauca un brauca, un laukam nebija gala. Viss ir sniega kupenas un gravas; Katru minūti kamanas apgāzās, katru minūti viņš tās pacēla. Laiks pagāja; Vladimirs sāka ļoti uztraukties.

Beidzot kaut kas sāka palikt melns uz sāniem. Vladimirs pagriezās tur. Tuvojoties viņš ieraudzīja birzi. Paldies Dievam, viņš domāja, tagad tas ir tuvu. Viņš brauca netālu no birzs, cerot nekavējoties nokļūt uz pazīstama ceļa vai apbraukt birzi: Žadrino bija tūlīt aiz tā. Drīz viņš atrada ceļu un iebrauca koku tumsā, ziemā kails. Vējš te nevarēja trakot; ceļš bija gluds; zirgs uzmundrināja, un Vladimirs nomierinājās.

Bet viņš brauca un brauca, un Žadrins nekur nebija redzams; birzītei nebija gala. Vladimirs ar šausmām redzēja, ka ir iebraucis nepazīstamā mežā. Viņu pārņēma izmisums. Viņš trāpīja zirgam; nabaga dzīvnieks sāka rikšot, bet drīz vien sāka mocīt un pēc ceturtdaļas stundas sāka staigāt, neskatoties uz visiem nelaimīgā Vladimira pūliņiem.

Pamazām koki sāka retināt, un Vladimirs izjāja no meža; Žadrins nekur nebija redzams. Laikam bija ap pusnakti. No viņa acīm tecēja asaras; viņš devās nejauši. Laiks bija norimis, mākoņi skaidrojās, un viņa priekšā gulēja klajums, kas klāts ar baltu viļņainu paklāju. Nakts bija diezgan skaidra. Viņš redzēja netālu ciematu, kas sastāvēja no četriem vai pieciem pagalmiem. Vladimirs devās pie viņas. Pie pirmās būdas viņš izlēca no kamanām, pieskrēja pie loga un sāka klauvēt. Pēc dažām minūtēm pacēlās koka slēģi, un vecais vīrs izbāza savu sirmo bārdu. "Ko tu gribi?" - "Vai Žadrīno ir tālu?" "Vai Žadrīno ir tālu?" - "Jā, jā! Vai tas ir tālu? - “Nav tālu; tās būs desmit verstes. Pēc šīs atbildes Vladimirs satvēra sevi aiz matiem un palika nekustīgs kā uz nāvi notiesāts.

"No kurienes tu esi?" – vecais vīrs turpināja. Vladimiram nebija sirds atbildēt uz jautājumiem. — Vai tu, vecais, vari, — viņš teica, — atvest man zirgus uz Žadrinu? "Kādi mēs esam zirgi?" vīrietis atbildēja. "Vai es nevaru vismaz paņemt ceļvedi? Es viņam maksāšu visu, ko viņš vēlas." "Pagaidi," sacīja vecais vīrs, nolaižot slēģus, "es izsūtīšu tavu dēlu; viņš tos vada. ” Vladimirs sāka gaidīt. Pēc nepilnas minūtes viņš atkal sāka klauvēt. Slēģi pacēlās un parādījās bārda. "Ko tu gribi?" - "Kas par tavu dēlu?" “Tagad viņš iziet ārā un uzvelk kurpes. Vai tev auksti? nāc un sasildies." - "Paldies, ātri sūtiet savu dēlu."

Vārti čīkstēja; puisis iznāca ar nūju un gāja uz priekšu, tagad rādot, tagad meklējot sniega kupenām klātu ceļu. "Cik pulkstenis ir?" – Vladimirs viņam jautāja. "Jā, drīz uzausīs," atbildēja jauneklis. Vladimirs vairs neteica ne vārda.

Gaiļi dziedāja, un bija jau gaišs, kad viņi sasniedza Žadrinu. Baznīca bija aizslēgta. Vladimirs samaksāja diriģentam un devās uz priestera pagalmu. Viņš nebija trijotnes pagalmā. Kādas ziņas viņu gaidīja!

Bet atgriezīsimies pie labajiem Nenaradova zemes īpašniekiem un paskatīsimies, vai viņi kaut ko dara.

Nekas.

Vecie pamodās un iegāja viesistabā. Gavrila Gavriloviča vāciņā un flaneļa jakā, Praskovja Petrovna vates halātā. Samovārs tika pasniegts, un Gavrila Gavriloviča nosūtīja meiteni no Marijas Gavrilovnas uzzināt, kāda ir viņas veselība un kā viņa guļ. Meitene atgriezās, paziņodama, ka jaunā dāma slikti gulējusi, bet tagad viņa jūtas labāk un ka viņa tagad nāks uz dzīvojamo istabu. Patiesībā durvis atvērās, un Marija Gavrilovna pienāca sveikt tēti un mammu.

"Kas ir tava galva, Maša?" – jautāja Gavrila Gavriloviča. "Labāk, tēt," Maša atbildēja. "Tev taisnība, Maša, jūs vakar bijāt traks," sacīja Praskovja Petrovna. "Varbūt māmiņa," atbildēja Maša.

Diena pagāja labi, bet naktī Maša saslima. Viņi nosūtīja uz pilsētu pēc ārsta. Viņš ieradās vakarā un konstatēja, ka pacients ir maldīgs. Izcēlās stiprs drudzis, un nabaga pacients divas nedēļas pavadīja pie zārka malas.

Mājā neviens nezināja par iecerēto bēgšanu. Vēstules, ko viņa rakstīja iepriekšējā dienā, tika sadedzinātas; viņas kalpone nevienam ne par ko nestāstīja, baidoties no saimnieku dusmām. Priesteris, atvaļinātā kornete, ūsainais mērnieks un mazais lancers bija pieticīgi, un tam bija labs iemesls. Kučieris Tereška nekad neko nevajadzīgu neteica, pat būdams piedzēries. Tādējādi noslēpumu glabāja vairāk nekā pusducis sazvērnieku. Bet pati Marija Gavrilovna pastāvīgā delīrijā izteica savu noslēpumu. Taču viņas vārdi bija tik pretrunīgi nekam, ka māte, kas neizgāja no gultas, no tiem varēja saprast tikai to, ka meita ir nāvīgi iemīlējusies Vladimirā Nikolajevičā un, iespējams, viņas slimības cēlonis ir mīlestība. Viņa apspriedās ar savu vīru, ar dažiem kaimiņiem, un beidzot visi vienbalsīgi nolēma, ka tas nepārprotami ir Marijas Gavrilovnas liktenis, ka ar zirgu nevar pārspēt savu saderināto, ka nabadzība nav netikums, ka dzīvot nevis ar bagātību, bet ar cilvēks un tamlīdzīgi. Morāles teicieni var būt pārsteidzoši noderīgi gadījumos, kad mēs paši maz varam izdomāt, lai sevi attaisnotu.

Tikmēr jaunā dāma sāka atveseļoties. Vladimirs Gavrila Gavriloviča mājā nebija redzēts ilgu laiku. Viņu nobiedēja ierastā uzņemšana. Viņi nolēma nosūtīt viņu un paziņot viņam negaidītu laimi: piekrišanu laulībai. Bet kāds bija Nenaradova zemes īpašnieku izbrīns, kad, atsaucoties uz viņu aicinājumu, viņi saņēma no viņa pustraku vēstuli! Viņš tiem paziņoja, ka nekad nespers kāju viņu mājā, un lūdza aizmirst par nelaimīgo vīrieti, kuram nāve palika vienīgā cerība. Pēc dažām dienām viņi uzzināja, ka Vladimirs ir devies uz armiju. Tas bija 1812. gadā.

Ilgu laiku viņi neuzdrošinājās to paziņot atveseļojošajai Mašai. Viņa nekad nepieminēja Vladimiru. Dažus mēnešus vēlāk, atradusi viņa vārdu starp tiem, kuri izcēlās un bija smagi ievainoti netālu no Borodino, viņa noģība, un viņi baidījās, ka viņas drudzis atgriezīsies. Tomēr, paldies Dievam, ģībonim nebija nekādu seku.

Viņu apmeklēja vēl vienas skumjas: Gavrila Gavriloviča nomira, atstājot viņu par visa īpašuma mantinieci. Bet mantojums viņu nemierināja; viņa sirsnīgi dalījās nabaga Praskovjas Petrovnas bēdās, apsolīja nekad no viņas nešķirties; Viņi abi pameta Nenaradovu, skumju atmiņu vietu, un devās dzīvot uz *** īpašumu.

Līgavaiņi riņķoja ap saldo un bagāto līgavu; bet viņa nevienam nedeva ne mazāko cerību. Viņas māte dažreiz pierunāja viņu izvēlēties draugu; Marija Gavrilovna pakratīja galvu un domāja. Vladimirs vairs nepastāvēja: viņš nomira Maskavā, Francijas ieceļošanas priekšvakarā. Viņa piemiņa Mašai šķita svēta; vismaz viņa loloja visu, kas varētu viņam atgādināt: grāmatas, ko viņš kādreiz bija lasījis, viņa zīmējumus, piezīmes un dzejoļus, ko viņš bija nokopējis viņai. Kaimiņi, visu uzzinājuši, brīnījās par viņas noturību un ar ziņkāri gaidīja varoni, kuram beidzot vajadzēja uzvarēt pār šīs jaunavas Artemīzes skumjo uzticību.

Tikmēr karš ar slavu bija beidzies. Mūsu pulki atgriezās no ārzemēm. Cilvēki skrēja viņiem pretī. Mūzika atskaņoja iekarotās dziesmas: Vive Henri-Quatre 1
Lai dzīvo Henrijs Ceturtais! (franču)

Tiroles valsi un ārijas no La Gioconde 2
“La Džokonda jeb Piedzīvojumu meklētājs” ir N. Izoarda komiskā opera.

Virsnieki, kuri karagājienā devās gandrīz jaunībā, atgriezās, kaujas gaisā nobrieduši, karājušies ar krustiem. Karavīri savā starpā jautri sarunājās, savā runā nemitīgi iestarpinot vācu un franču vārdus. Neaizmirstams laiks! Slavas un prieka laiks! Cik stipri pukst krieva sirds pie vārda tēvzeme! Cik saldas bija randiņa asaras! Ar kādu vienprātību mēs apvienojām nacionālā lepnuma un mīlestības pret suverēnu jūtas! Un viņam, kāda minūte tā bija!

Sievietes, krievietes toreiz bija nesalīdzināmas. Viņu ierastais aukstums pazuda. Viņu sajūsma bija patiesi reibinoša, kad, satiekot uzvarētājus, viņi kliedza: urrā!

Un viņi meta gaisā vāciņus 3
No A. Gribojedova komēdijas “Bēdas no asprātības” (2. cēliens, 5. aina, Čatska vārdi).

Kurš no tā laika virsniekiem neatzīst, ka vislabāko, dārgāko apbalvojumu bijis parādā krievietei?..

Šajā spožajā laikā Marija Gavrilovna dzīvoja kopā ar savu māti provincē *** un neredzēja, kā abas galvaspilsētas svinēja karaspēka atgriešanos. Bet rajonos un ciemos vispārējā sajūsma varbūt bija vēl spēcīgāka. Virsnieka parādīšanās šajās vietās viņam bija īsts triumfs, un mīļākais frakā jutās slikti savā apkārtnē.

Mēs jau teicām, ka, neskatoties uz viņas aukstumu, Mariju Gavrilovnu joprojām ieskauj meklētāji. Bet visiem bija jāatkāpjas, kad viņas pilī parādījās ievainotais huzārs pulkvedis Burmins ar Džordžu pogcaurumā un ar interesants bālums, kā tur teica jaunās dāmas. Viņam bija apmēram divdesmit seši gadi. Viņš ieradās atvaļinājumā uz saviem īpašumiem, kas atrodas blakus Marijas Gavrilovnas ciematam. Marija Gavrilovna viņu ļoti izcēla. Kopā ar viņu viņas ierastā domīgums tika atdzīvināts. Nevarēja teikt, ka viņa ar viņu flirtē; bet dzejnieks, pamanījis viņas uzvedību, teiktu:

Se amor non è, che dunque?.. 4
Ja tā nav mīlestība, kas tad ir? (tas.)– no Petrarkas 132. soneta (cikls “Laura dzīves laikā”).

Burmins patiesībā bija ļoti jauks jauneklis. Viņam bija tieši tāds prāts, kāds patīk sievietēm: pieklājības un novērošanas prāts, bez jebkādām pretenzijām un bezrūpīgi ņirgājoties. Viņa uzvedība ar Mariju Gavrilovnu bija vienkārša un brīva; bet neatkarīgi no tā, ko viņa teica vai darīja, viņa dvēsele un acis viņai sekoja. Viņam šķita kluss un pieticīgs raksturs, taču baumas liecināja, ka viņš kādreiz ir bijis briesmīgs grābeklis, un tas viņam nekaitēja, pēc Marijas Gavrilovnas domām, kura (tāpat kā visas jaunkundzes kopumā) labprāt attaisnoja palaidnības, kas atklāja drosmi un drosmi. rakstura degsme.

Bet visvairāk... (vairāk par viņa maigumu, patīkamāku sarunu, interesantāku bālumu, vairāk apsaitētu roku) jaunā huzāra klusēšana visvairāk rosināja viņas zinātkāri un iztēli. Viņa nevarēja neatzīt, ka viņam viņa ļoti patīk; Droši vien arī viņš ar savu prātu un pieredzi jau varēja pamanīt, ka viņa viņu atšķir: kā gan viņa vēl nebija viņu redzējusi pie savām kājām un vēl nebija dzirdējusi viņa atzīšanos? Kas viņu atturēja? kautrība, kas nav atdalāma no patiesas mīlestības, lepnuma vai viltīgas birokrātijas koķetērija? Viņai tas bija noslēpums. Rūpīgi padomājusi, viņa nolēma, ka vienīgais iemesls tam ir kautrība, un nolēma viņu iedrošināt ar lielāku uzmanību un, atkarībā no apstākļiem, pat maigumu. Viņa gatavoja visnegaidītāko noslēgumu un ar nepacietību gaidīja romantiskā skaidrojuma brīdi. Noslēpums, lai arī kāds tas būtu, vienmēr ir apgrūtinošs sievietes sirdij. Viņas militārajām darbībām bija vēlamie panākumi: vismaz Burmins iekrita tādā domībā, un viņa melnās acis ar tādu uguni skatījās uz Mariju Gavrilovnu, ka izšķirošais brīdis šķita tuvu. Kaimiņi runāja par kāzām tā, it kā tās būtu jau beigušās, un laipnā Praskovja Petrovna priecājās, ka meita beidzot atradusi cienīgu līgavaini.

Kādu dienu vecene viena pati sēdēja viesistabā un spēlēja grandiozu pasjansu, kad istabā ienāca Burmins un uzreiz apjautājās par Mariju Gavrilovnu. "Viņa ir dārzā," vecā sieviete atbildēja, "ej pie viņas, es tevi šeit gaidīšu." Burmins aizgāja, un vecā sieviete pārlika krustu un domāja: varbūt šodien lieta beigsies!

Burmina pie dīķa, zem vītola, ar grāmatu rokās un baltā kleitā atrada Mariju Gavrilovnu, īsto romāna varoni. Pēc pirmajiem jautājumiem Marija Gavrilovna apzināti pārtrauca sarunu, tādējādi palielinot savstarpēju apjukumu, no kura varēja atbrīvoties tikai ar pēkšņu un izlēmīgu skaidrojumu. Un tā arī notika: Burmins, juzdams savas situācijas sarežģītību, paziņoja, ka ilgi meklējis iespēju atvērt viņai sirdi, un pieprasīja minūti uzmanības. Marija Gavrilovna aizvēra grāmatu un nolaida acis kā piekrišanas zīmi.

"Es tevi mīlu," sacīja Burmins, "es tevi kaislīgi mīlu..." (Marija Gavrilovna nosarka un nolieca galvu vēl zemāk). “Es rīkojos nevērīgi, ļaujoties mīļam ieradumam, ieradumam tevi redzēt un dzirdēt katru dienu...” (Marija Gavrilovna atcerējās pirmo vēstuli St.-Preux 5
Saint Preux (franču)- romāna varonis Dž.-Dž. Ruso "Džūlija jeb jaunā Heluāza".

). “Tagad ir par vēlu pretoties manam liktenim; atmiņa par tevi, tavu dārgo, nesalīdzināmo tēlu, turpmāk būs manas dzīves mokas un prieks; bet man joprojām ir smags pienākums, kas jāpilda, atklāt tev šausmīgu noslēpumu un starp mums uzlikt nepārvaramu barjeru...” „Viņa vienmēr pastāvēja,” ar dzīvīgumu pārtrauca Marija Gavrilovna, „Es nekad nevarētu būt tava sieva. "Es zinu," viņš atbildēja klusi, - Es zinu, ka jūs kādreiz mīlējāt, bet nāve un trīs gadu sēras... Laipni, dārgā Marija Gavrilovna! nemēģini man atņemt manu pēdējo mierinājumu: domu, ka tu piekristu mani iepriecināt, ja... klusē, Dieva dēļ, klusē. Tu mani moki. Jā, es zinu, es jūtu, ka tu būtu mans, bet - es esmu visnelaimīgākā būtne... Esmu precējies!

Marija Gavrilovna pārsteigta paskatījās uz viņu.

"Es esmu precējies," Burmins turpināja, "esmu precējies jau četrus gadus un nezinu, kas ir mana sieva un kur viņa atrodas, un vai man vajadzētu viņu satikt!"

-Ko tu saki? - iesaucās Marija Gavrilovna, - cik tas ir dīvaini! Turpināt; Es jums pastāstīšu vēlāk... bet uz priekšu, izdari man pakalpojumu.

"1812. gada sākumā," sacīja Burmins, "es steidzos uz Viļņu, kur atradās mūsu pulks. Kādu dienu vēlu vakarā ierodoties stacijā, es pavēlēju zirgus nolikt pēc iespējas ātrāk, kad pēkšņi sacēlās briesmīga sniega vētra, un sargs un kučieri ieteica to pagaidīt. Es viņiem paklausīju, bet mani pārņēma nesaprotams satraukums, likās, ka kāds mani tā grūst. Tikmēr sniega vētra nerimās; Es nevarēju to izturēt, liku vēlreiz un iebraucu vētrā. Kučieris nolēma doties gar upi, kam vajadzēja saīsināt mūsu ceļu par trīs jūdzēm. Bankas tika segtas; šoferis brauca garām vietai, kur iebraucām uz ceļa, un līdz ar to atradāmies nepazīstamā virzienā. Vētra nerimās; Es ieraudzīju gaismu un pavēlēju iet uz turieni. Mēs ieradāmies ciematā; koka baznīcā izcēlās ugunsgrēks. Baznīca bija atvērta, vairākas kamanas stāvēja ārpus žoga; cilvēki staigāja pa lieveni. "Šeit! šeit!" – vairākas balsis kliedza. Teicu kučierim, lai brauc augšā. “Par žēlastību, kur tu apstājies? - kāds man teica; – līgava noģībst; priesteris nezina, ko darīt; bijām gatavi atgriezties. Ātri nāc ārā." Es klusībā izlecu no kamanām un iegāju baznīcā, ko vāji apgaismoja divas vai trīs sveces. Meitene sēdēja uz soliņa kādā tumšā baznīcas stūrī; otrs berzēja viņas deniņus. "Paldies Dievam," šis teica, "jūs atnācāt ar varu. Jūs gandrīz nogalinājāt jauno dāmu. Vecais priesteris nāca pie manis ar jautājumu: "Vai jūs pavēlēsit man sākt?" "Sāc, sāc, tēvs," es izklaidīgi atbildēju. Meitene tika uzaudzināta. Viņa man likās diezgan laba... Neizprotama, nepiedodama vieglprātība... Nostājos viņai blakus stabules priekšā; priesteris steidzās; trīs vīrieši un kalpone atbalstīja līgavu un bija aizņemti tikai ar viņu. Mēs bijām precējušies. "Skūpsts," mums teica. Mana sieva pagrieza pret mani savu bālo seju. Es gribēju viņu noskūpstīt... Viņa kliedza: “Ak, ne viņš! ne viņš! un nokrita bez samaņas. Liecinieki skatījās uz mani ar izbiedētām acīm. Es pagriezos, bez šķēršļiem izgāju no baznīcas, metos vagonā un kliedzu: "Ejam!"

- Mans Dievs! - Marija Gavrilovna kliedza: "Un jūs nezināt, kas notika ar jūsu nabaga sievu?"

"Es nezinu," atbildēja Burmins, "es nezinu tā ciema nosaukumu, kurā es apprecējos; Es neatceros, no kuras stacijas aizbraucu. Toreiz es savā kriminālajā palaidnībā uzskatīju tik mazsvarīgu, ka, aizbraucis no baznīcas, aizmigu un pamodos nākamajā rītā, trešajā stacijā. Kalps, kas toreiz bija ar mani, nomira kampaņā, tāpēc man nav cerību atrast to, ar kuru es izspēlēju tik nežēlīgu joku un kurš tagad ir tik nežēlīgi atriebts.

- Mans Dievs, mans Dievs! - sacīja Marija Gavrilovna, satverot viņa roku, - tātad tā biji tu! Un tu mani neatpazīsti?

Burmins nobālēja... un metās viņai pie kājām...

Puškina stāsts "Sniega vētra" tika uzrakstīts 1830. gadā Boldino. Stāsts kļuva par 1831. gadā Sanktpēterburgā izdotā prozas cikla “Belkina pasakas” pēdējo darbu. Stāsts “Blizzard” ir uzrakstīts reālisma literārās kustības tradīcijās.

Darba notikumi aptver laika posmu no 1811. līdz 1816. gadam. Tajā minēts 1812. gada Tēvijas karš, Borodino kauja, Napoleona sagrābšana Maskavā un krievu ienākšana Parīzē. “Putenis” sižets sasaucas ar V. Žukovska balādes “Svetlana” sižetu, kuras fragmentu Puškins iekļāvis stāsta epigrāfā.

Galvenie varoņi

Marija Gavrilovna- "slaida, bāla un septiņpadsmit gadus veca meitene", tika uzskatīta par bagātu līgavu. Kļūdas dēļ viņa bija precējusies ar Burminu.

Burmina- divdesmit sešus gadus vecs pulkvedis huzārs, “ar Džordžu pogcaurumā un ar interesantu bālumu”, Marija ar viņu kļūdas dēļ apprecējās Žadrīno spēcīgas sniega vētras laikā un pēc tam iemīlēja viņu.

Citi varoņi

Vladimirs Nikolajevičs- nabaga armijas praporščiks, Marijas Gavrilovnas mīļākā, ar kuru viņa grasījās apprecēties Žadrīno.

Gavrila Gavriloviča R**- Marijas Gavrilovnas tēvs.

Praskovja Petrovna- Marijas Gavrilovnas māte.

1811. gada beigas. Gavrila Gavriloviča R**, Nenaradova muižas īpašnieks, sirsnīgs un viesmīlīgs saimnieks, bieži uzņēma kaimiņus, no kuriem daudzi ieradās pie viņa meitas Marijas Gavrilovnas. Meitene, kas audzināta pēc franču romāniem, bija savstarpēji iemīlējusies nabaga virsnieka Vladimirā Nikolajevičā.

Marijas vecāki bija pret viņu attiecībām, tāpēc mīļākie tikās slepeni un "sazinājās". Saskaņā ar franču romānu likumiem viņi nolēma slepeni apprecēties un pēc tam mesties pie vecākiem, kurus aizkustinās viņu pastāvība, piedos un svētīs.

Pēc vienošanās noteiktajā dienā Marijai naktī būs jāiziet dārzā pa aizmugurējo lieveni, jāsēžas Vladimira jau sagatavotajās kamanās un jādodas uz Žadrino ciemu, kur viņu gaidīs mīļotais. baznīca.

Bēgšanas priekšvakarā Marija nomodā visu nakti, sakravāja mantas un rakstīja atvadu vēstules saviem draugiem un vecākiem. Pirms rītausmas meitene aizsnauda, ​​bet pamodās no biedējošām vīzijām: viņai šķita, ka tēvs bija atklājis bēgšanu un par sodu iemetis viņu tumšā cietumā, un tad meitene ieraudzīja asiņainu, mirstošu Vladimiru. Bēgšanas naktī “ārā bija sniega vētra; vējš gaudoja, slēģi trīcēja un klauvēja.” Kā norunāts, meitene iekāpa mīļotā sūtītajās kamanās un devās uz Žadrino.

Vladimirs dienu pirms kāzām pavadīja biznesā: noslēdza vienošanos ar Žadrinska priesteri, tikās ar draugu un vakarā devās uz kāzām. Tomēr laukā varoni pārņēma spēcīga sniega vētra, viņš apmaldījās un uz Žadrino devās tikai rītausmā. Baznīca jau bija aizslēgta.

Nākamajā rītā Marija kā parasti izgāja pie vecākiem. Vakarā meitenei pēkšņi kļuva slikti, “izcēlās stiprs drudzis”, un viņa “divas nedēļas atradās pie zārka malas”. Neviens mājā par bēgšanu nezināja, "bet pati Marija Gavrilovna, pastāvīgā delīrijā, izteica savu noslēpumu", tomēr viņas vārdi bija nesakarīgi, tāpēc māte saprata tikai to, ka viņas meita ir "mirstīgi iemīlējusies Vladimirā Nikolajevičā".

Pēc apspriešanās Gavrila Gavriloviča un Praskovja Petrovna nolēma apstiprināt meitenes izvēli. Vecāki informēja Vladimiru par savu piekrišanu laulībai. Taču viņiem par pārsteigumu jaunais vīrietis atbildēja ar “pustraku vēstuli”, kurā teica, ka nekad vairs neieradīsies viņu mājā un lūdza viņus aizmirst. Drīz Vladimirs devās uz armiju. "Tas bija 1812. gadā." Pēc notikušā Marija nekad nedomāja par Vladimiru, tikai vienu reizi ieraugot viņa vārdu starp ievainotajiem netālu no Borodino, viņa noģība.

Gavrila Gavriloviča drīz nomira, atstājot Mariju par visa īpašuma mantinieci. Meita un māte pārcēlās uz *** īpašumu. “Līgavaiņi riņķoja” ap Mariju, taču viņa nevienam nedeva cerības. Meitene rūpējās par visu, kas viņai atgādināja savu bijušo mīļāko, kurš līdz tam laikam bija miris Maskavā.

Pēc spožās krievu uzvaras pār Napoleonu kaimiņu muižā ierodas ievainotais pulkvedis Burmins. Vīrietis sāk tiesāties ar meiteni, viņu simpātijas ir abpusējas, taču Marija nevar saprast, kas viņam traucē atzīties. Šajā laikā visi kaimiņi jau sen runāja par savām kāzām, “it kā tās jau būtu beigušās”.

Beidzot Burmins nolemj atzīties Marijai savās jūtās. Vīrietis stāsta, ka ir kaislīgi iemīlējies meitenē, taču viņam ir kāds šausmīgs noslēpums, kas starp viņiem var kļūt par “nepārvaramu barjeru”: “Esmu precējies četrus gadus un nezinu, kas ir mana sieva, un kur viņa atrodas un vai man vajadzētu viņu satikt."

Kā izrādījās, 1812. gadā kāds vīrs brauca uz Viļņu, lai pievienotos savam pulkam. Vienā no stacijām sākās spēcīga sniega vētra, taču viņu pārņēma “nesaprotams satraukums”, un vīrietis iekļuva pašā vētrā. Pa ceļam šoferis apmaldījās un, gaismas vadīti, aizbrauca uz koka baznīcu. Templī Burmins tika sajaukts ar līgavaini un, uzskatot līgavu glītu, viņa “nesaprotamās, nepiedodamās vieglprātības” dēļ piekrita apprecēties. Taču, kad pēc ceremonijas beigām viņiem lika skūpstīties, meitene pēkšņi kliedza: “Ak, ne viņš! ne viņš! un noģību. Burmins ātri pameta baznīcu un netraucēti aizbrauca.

Noraizējies Marya jautāja, vai viņš zina, kas noticis ar viņa sievu, bet Burmins pat neatcerējās stacijas nosaukumu, no kuras viņš ceļoja.

“- Mans Dievs, mans Dievs! - sacīja Marija Gavrilovna, satverot viņa roku, - tātad tā biji tu! Un tu mani neatpazīsti?
Bērmins nobālēja... un metās viņai pie kājām...

Secinājums

Stāstā “Sniega vētra” Puškins, izmantojot Marijas Gavrilovnas un Burminas laimīgā stāsta piemēru, atklāja tēmu par nezināmu, citpasaules, mistisku spēku un notikumu nozīmi cilvēka dzīvē. Šī mistiskā principa iemiesojums darbā ir putenis, kas burtiski “sapulcina” pilnīgi svešus cilvēkus, palīdzot viņiem atrast mīlestību un laimi.

Tests par stāstu

Pēc izlasīšanas veiciet īsu testu:

Pārstāstu vērtējums

Vidējais vērtējums: 4.4. Kopējais saņemto vērtējumu skaits: 992.