Kad nomira Ivans Petrovičs Pavlovs? Ivans Pavlovs: lielā krievu fiziologa pasaules atklājumi. Pētījumi par gremošanas fizioloģiju

Pavlovs Ivans Petrovičs
Dzimis: 1849. gada 14. (26.) septembrī.
Miris: 1936. gada 27. februārī

Ivans Petrovičs Pavlovs (1849. gada 14. (26.) septembris, Rjazaņa - 1936. gada 27. februāris, Ļeņingrada) - krievu zinātnieks, pirmais Krievijas Nobela prēmijas laureāts, fiziologs, zinātnes par augstāku nervu aktivitāti un refleksu loku veidošanos radītājs; lielākās Krievijas fizioloģiskās skolas dibinātājs; Nobela prēmijas medicīnā un fizioloģijā saņēmējs 1904. gadā "par darbu gremošanas fizioloģijā". Viss refleksu komplekts tika sadalīts divās grupās: nosacītā un beznosacījuma.

Ivans Petrovičs dzimis 1849. gada 14. (26.) septembrī Rjazaņas pilsētā. Pavlova priekšteči no tēva un mātes puses bija garīdznieki Krievijas pareizticīgo baznīcā. Tēvs Pjotrs Dmitrijevičs Pavlovs (1823-1899), māte - Varvara Ivanovna (dzim. Uspenskaja) (1826-1890)

1864. gadā viņš absolvēja Rjazaņas garīgo skolu, Pavlovs iestājās Rjazaņas Garīgajā seminārā, ko vēlāk ar lielu siltumu atsauca atmiņā. Semināra pēdējā gadā viņš izlasīja profesora I. M. Sečenova īsu grāmatu "Smadzeņu refleksi", kas apgrieza kājām gaisā visu viņa dzīvi. 1870. gadā iestājās Sanktpēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē (Sanktpēterburgas Valsts universitāte) (semināriem bija ierobežota augstskolas specialitāšu izvēle), bet 17 dienas pēc uzņemšanas viņš pārcēlās uz Fizikas fakultātes dabisko nodaļu un Sanktpēterburgas Valsts universitātes matemātika, kas specializējās dzīvnieku fizioloģijā pie IF Zion un F. V. Ovsyannikova.

Pavlovs kā Sečenova sekotājs daudz nodarbojās ar nervu regulēšanu. Sečenovam intrigu dēļ [jāprecizē] no Pēterburgas nācās pārcelties uz Odesu, kur viņš kādu laiku strādāja universitātē[ko?]. Viņa krēslu Medicīnas un ķirurģijas akadēmijā [kurā?] ieņēma Iļja Faddejevičs Cijons, un Pavlovs pārņēma no Ciānas virtuozo darbības tehniku.

Pavlovs vairāk nekā 10 gadus veltīja kuņģa-zarnu trakta fistulas (cauruma) iegūšanai. Bija ārkārtīgi grūti veikt šādu operāciju, jo no kuņģa plūstošā sula sagremoja zarnas un vēdera sienas. IP Pavlovs tā sašuva ādu un gļotādas, ievietoja metāla caurules un aiztaisīja tās ar aizbāžņiem, lai nerastos erozijas, un viņš varētu saņemt tīru gremošanas sulu visā kuņģa-zarnu traktā - no siekalu dziedzera līdz resnajai zarnai, ko viņš izgatavoja uz simtiem izmēģinājuma dzīvnieku. Viņš veica eksperimentus ar iedomātu barošanu (barības vada pārgriešanu, lai ēdiens neiekļūtu kuņģī), tādējādi veicot virkni atklājumu kuņģa sulas sekrēcijas refleksu jomā. 10 gadus Pavlovs būtībā no jauna radīja mūsdienu gremošanas fizioloģiju. 1903. gadā 54 gadus vecais Pavlovs uzstājās ar prezentāciju XIV Starptautiskajā medicīnas kongresā Madridē. Un nākamajā, 1904. gadā, Nobela prēmija par galveno gremošanas dziedzeru funkciju izpēti tika piešķirta IP Pavlovam - viņš kļuva par pirmo Krievijas Nobela prēmijas laureātu.

Madrides ziņojumā, kas tapis krievu valodā, I. P. Pavlovs pirmo reizi formulēja augstākās nervu darbības fizioloģijas principus, kuriem viņš veltīja nākamos 35 savas dzīves gadus. Par galvenajiem uzvedības zinātnes jēdzieniem kļuva tādi jēdzieni kā pastiprināšana, beznosacījumu un nosacīti refleksi (angļu valodā ne visai labi tulkoti kā “beznosacīti” un “nosacīti refleksi”, nevis “nosacīti”) (sk. arī klasisko kondicionēšanu (angļu valodā) krievu valodā).

Pastāv stingrs viedoklis, ka pilsoņu kara un kara komunisma gados Pavlovs, izturot nabadzību, trūka finansējuma zinātniskiem pētījumiem, atteicās no Zviedrijas Zinātņu akadēmijas aicinājuma pārcelties uz Zviedriju, kur viņam tika solīts izveidot labvēlīgākos apstākļus dzīvei un zinātniskajai pētniecībai, un bija plānots Stokholmas apkaimē radīt vislabvēlīgākos apstākļus dzīvei un zinātniskajai pētniecībai.uzbūvēt pēc Pavlova lūguma tādu iestādi, kādu viņš vēlas. Pavlovs atbildēja, ka nekur nepametīs Krieviju. To atspēkoja vēsturnieks V. D. Esakovs, kurš atrada un publiskoja Pavlova saraksti ar varas iestādēm, kur viņš apraksta, kā viņš izmisīgi cīnās par eksistenci izsalkušajā 1920. gada Petrogradā. Viņš ārkārtīgi negatīvi vērtē situācijas attīstību jaunajā Krievijā un lūdz ļaut viņam un viņa darbiniekiem doties uz ārzemēm. Atbildot uz to, padomju valdība cenšas veikt pasākumus, kam vajadzētu mainīt situāciju, taču tie nav pilnībā veiksmīgi.

Tad sekoja atbilstošs padomju valdības dekrēts, un Pavlovam Koltuši, netālu no Ļeņingradas, tika uzcelts institūts, kurā viņš strādāja līdz 1936. gadam.

Akadēmiķis Ivans Petrovičs Pavlovs nomira 1936. gada 27. februārī Ļeņingradā. Nāves cēlonis ir norādīts kā pneimonija vai inde [avots nav norādīts 313 dienas]. Bēres pēc pareizticīgo rituāla, pēc viņa gribas, tika veiktas Koltuši baznīcā, pēc tam Taurides pilī notika atvadu ceremonija. Augstskolu, tehnisko augstskolu, zinātnisko institūtu zinātnieku, akadēmijas plēnuma locekļu un citu zinātnieku zārkā tika uzstādīta godasardze.

I. Pavlova dēls pēc profesijas bija fiziķis, pasniedza Ļeņingradas Valsts universitātes (tagad Sanktpēterburgas Valsts universitāte) Fizikas fakultātē.

Pavlova brālis Dmitrijs Petrovičs Pavlovs mācīja Novoaleksandrijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības institūtā.

Pēc viņa nāves Pavlovs tika pārvērsts par padomju zinātnes simbolu, arī viņa zinātniskais varoņdarbs tika uzskatīts par ideoloģisku varoņdarbu. (savā ziņā “Pavlova skola” (jeb Pavlova mācība) ir kļuvusi par ideoloģisku parādību). Ar saukli “Pavlovijas mantojuma aizstāvēšana” 1950. gadā notika PSRS Zinātņu akadēmijas un PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas tā sauktā “Pavlovijas sesija” (organizēja KM Bikov, AG Ivanovs-Smoļenskis), kurā tika vajāti valsts vadošie fiziologi. Šāda politika tomēr bija krasā pretrunā ar paša Pavlova uzskatiem (skat., piemēram, viņa citātus zemāk).

Dzīves posmi

1875. gadā Pavlovs iestājās Medicīnas un ķirurģijas akadēmijas (tagad Kara medicīnas akadēmija, VMA) 3. kursā, tajā pašā laikā (1876-1878) strādāja K. N. Ustimoviča fizioloģiskajā laboratorijā. VMA beigās 1879. gadā Pavlovs tika atstāts S. P. Botkina klīnikas fizioloģiskās laboratorijas vadītājs.

Pavlovs ļoti maz domāja par materiālo labklājību un pirms laulībām nepievērsa nekādu uzmanību ikdienas problēmām. Nabadzība viņu sāka apspiest tikai pēc tam, kad 1881. gadā viņš apprecējās ar rostovieti Serafimu Vasiļjevnu Karčevsku. Viņi satikās Sanktpēterburgā 1870. gadu beigās. Pavlova vecāki neapstiprināja šo laulību, pirmkārt, saistībā ar Serafimas Vasiļjevnas ebreju izcelsmi, un, otrkārt, līdz tam laikam viņi jau bija izvēlējušies līgavu savam dēlam - turīga Sanktpēterburgas ierēdņa meitai. Bet Ivans uzstāja uz savu un, nesaņemot vecāku piekrišanu, devās kopā ar Serafimu, lai apprecētos Rostovā pie Donas, kur dzīvoja viņas māsa. Naudu viņu kāzām iedeva sievas radi. Nākamos desmit gadus Pavlovi dzīvoja ļoti saspiesti. Jaunlaulātos ielaida Ivana Petroviča jaunākais brālis Dmitrijs, kurš strādāja par Mendeļejeva palīgu un kuram bija valsts dzīvoklis.

Pavlovs apmeklēja Rostovu pie Donas un vairākus gadus dzīvoja divas reizes: 1881. gadā pēc kāzām un 1887. gadā ar sievu un dēlu. Abas reizes Pavlovs uzturējās vienā mājā, pēc adreses: st. Bolshaya Sadovaya, 97. Māja ir saglabājusies līdz mūsdienām. Uz fasādes ir piemiņas plāksne.

1883. gadā Pavlovs aizstāvēja promocijas darbu "Par sirds centrbēdzes nerviem".

1884.-1886.gadā Pavlovs tika nosūtīts uz ārzemēm, lai papildinātu zināšanas Vroclavā un Leipcigā, kur viņš strādāja V. Vunda, R. Heidenhaina un K. Ludviga laboratorijās.

1890. gadā Pavlovu ievēlēja par farmakoloģijas profesoru Tomskā un farmakoloģijas katedras vadītāju Militārās medicīnas akadēmijā, bet 1896. gadā - par fizioloģijas katedras vadītāju, kuru viņš vadīja līdz 1924. gadam. Tajā pašā laikā (kopš 1890. gada) Pavlovs bija fizioloģiskās laboratorijas vadītājs toreiz organizētajā Eksperimentālās medicīnas institūtā.

1901. gadā Pavlovu ievēlēja par Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondentu, bet 1907. gadā par pilntiesīgo locekli.

1904. gadā Pavlovam tika piešķirta Nobela prēmija par daudzu gadu darbu gremošanas mehānismu izpētē.

1925. gads [precizēt] - līdz mūža beigām Pavlovs vadīja PSRS Zinātņu akadēmijas Fizioloģijas institūtu. 1935. gadā 14. Starptautiskajā fiziologu kongresā Ivans Petrovičs tika kronēts ar goda nosaukumu "Pasaules vecākie fiziologi". Ne pirms, ne pēc viņa neviens biologs netika pagodināts ar tādu godu.

1936. gada 27. februārī Pavlovs mirst no pneimonijas. Viņš tika apbedīts Sanktpēterburgas Volkovas kapsētas Literārajiem tiltiem.

Apbalvojumi

Koteniusa medaļa (1903)
Nobela prēmija (1904)
Koplija medaļa (1915)
Kroniešu lekcija (1928)

Kolekcionēšana

IP Pavlovs kolekcionēja vaboles un tauriņus, augus, grāmatas, pastmarkas un krievu glezniecības darbus. I. S. Rozentāls atcerējās Pavlova stāstu, kas notika 1928. gada 31. martā:

Mana pirmā kolekcionēšana sākās ar tauriņiem un augiem. Tālāk sekoja pastmarku un gleznu kolekcionēšana. Un visbeidzot visa aizraušanās pievērsās zinātnei ... Un tagad es nevaru vienaldzīgi paiet garām augam vai tauriņam, īpaši tiem, kurus labi pazīstu, lai neturētu to rokās, nepārskatītu to no visām pusēm, nevis to noglāstīt, nevis apbrīnot. Un tas viss uz mani atstāj labu iespaidu. 90. gadu vidū viņa ēdamistabā varēja redzēt vairākus plauktus, kas karājās pie sienas ar viņa noķerto tauriņu paraugiem. Ierodoties Rjazaņā pie sava tēva, viņš daudz laika pavadīja kukaiņu medībās. Turklāt pēc viņa lūguma no dažādām medicīnas ekspedīcijām viņam tika atvesti dažādi vietējie tauriņi. Viņam dzimšanas dienā uzdāvināts tauriņš no Madagaskaras, viņš ievietoja savas kolekcijas centrā. Neapmierināts ar šīm kolekcijas papildināšanas metodēm, viņš pats izaudzēja tauriņus no kāpuriem, kas savākti ar zēnu palīdzību.

Ja Pavlovs tauriņus un augus sācis kolekcionēt jaunībā, tad pastmarku vākšanas sākums nav zināms. Tomēr filatēlija ir kļuvusi par ne mazāku kaislību; reiz, pirmsrevolūcijas laikos, Siāmas prinča viesošanās laikā Eksperimentālās medicīnas institūtā viņš sūdzējās, ka viņa pastmarku kolekcijā nav pietiekami daudz Siāmas pastmarku un dažas dienas vēlāk IP Pavlova kolekciju jau rotā sērija. Siāmas valsts pastmarkas. Krājuma papildināšanai tika iesaistīti visi paziņas, kas saņēmuši korespondenci no ārzemēm.

Savdabīga bija grāmatu kolekcionēšana: katram no sešiem ģimenes locekļiem dzimšanas dienā dāvanā tika iegādāta kāda rakstnieka darbu kolekcija.

I. P. Pavlova gleznu kolekcija aizsākās 1898. gadā, kad viņš no N. A. Jarošenko atraitnes iegādājās viņa gleznotu sava piecus gadus vecā dēla Volodja Pavlova portretu; reiz māksliniekam pārsteidza zēna seja un viņš pierunāja vecākus ļaut viņam pozēt. Otro gleznu, ko gleznojis N. N. Dubovskis un kurā attēlota vakara jūra Silamjagā ar degošu uguni, autors dāvināja, un, pateicoties tai, Pavlovā radās liela interese par glezniecību. Taču krājums ilgi netika papildināts; tikai 1917. gada revolucionārajos laikos, kad daži kolekcionāri sāka pārdot sev piederošās gleznas, Pavlovs uzkrāja izcilu kolekciju. Tajā bija I. E. Repina, Surikova, Levitāna, Viktora Vasņecova, Semiradska un citu gleznas. Saskaņā ar M. V. Ņesterova stāstu, ar kuru Pavlovs iepazinās 1931. gadā, Pavlova gleznu kolekcijā bija Ļebedeva, Makovska, Berggolca, Sergejeva darbi. Šobrīd daļa no kolekcijas tiek prezentēta Pavlova muzejā-dzīvoklī Sanktpēterburgā, Vasiļevska salā. Pavlovs glezniecību saprata savā veidā, apveltot attēla autoru ar domām un idejām, kuru viņam, iespējams, nebija; bieži, aizrautīgs, viņš sāka runāt par to, ko viņš pats tajā ieliks, nevis par to, ko viņš pats patiesībā redzēja.

Zinātnieka piemiņas iemūžināšana

Pirmā izcilā zinātnieka vārdā nosauktā balva bija 1934. gadā PSRS Zinātņu akadēmijas iedibinātā I. P. Pavlova balva, kas piešķirta par labāko zinātnisko darbu fizioloģijas jomā. Tās pirmais laureāts 1937. gadā bija Leons Abgarovičs Orbeli, viens no labākajiem Ivana Petroviča audzēkņiem, viņa domubiedra un domubiedra.

1949. gadā saistībā ar PSRS Zinātņu akadēmijas zinātnieka 100. dzimšanas dienu tika nodibināta I. P. Pavlova vārdā nosauktā zelta medaļa, kas tiek piešķirta par darbu kopumu par Ivana mācības attīstību. Petrovičs Pavlovs. Tās īpatnība ir tāda, ka I. P. Pavlova zelta medaļai netiek pieņemti darbi, kas iepriekš apbalvoti ar valsts prēmiju, kā arī nominālās valsts balvas. Tas ir, veiktajam darbam jābūt patiešām jaunam un izcilam. Pirmo reizi šī balva tika piešķirta 1950. gadā K. M. Bikovam par veiksmīgu, auglīgu IP Pavlova mantojuma attīstību.

1974. gadā tika izgatavota piemiņas medaļa izcilā zinātnieka 125. dzimšanas dienai.

Ir Ļeņingradas fizioloģijas biedrības IP Pavlova medaļa.

1998. gadā, I. P. Pavlova dzimšanas 150. gadadienas priekšvakarā, sabiedriskā organizācija "Krievijas Dabaszinātņu akadēmija" nodibināja I. P. Pavlova vārdā nosaukto sudraba medaļu "Par medicīnas un veselības aprūpes attīstību".

Akadēmiķa Pavlova piemiņai Ļeņingradā notika Pavlovskas lasījumi.

Pavlova vārdā nosaukti:

asteroīds (1007) Pavlovija, ko 1923. gadā atklāja padomju astronoms Vladimirs Albitskis;
krāteris Mēness tālākajā pusē;
Eksperimentālās medicīnas institūta (Sanktpēterburga) fizioloģiskā nodaļa, kuru Ivans Petrovičs Pavlovs vadīja 45 gadus, no 1890. līdz 1936. gadam un kurā viņš veica galvenos pētījumus par gremošanu un kondicionētajiem refleksiem (agrāk Evolūcijas fizioloģijas institūts un PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas I. P. Pavlova vārdā nosauktā augstākās nervu darbības patoloģija);
Sanktpēterburgas Valsts medicīnas universitāte;
Pavlovo ciems Ļeņingradas apgabala Vsevoložskas rajonā;
Krievijas Zinātņu akadēmijas Fizioloģijas institūts Sanktpēterburgā (iepriekš PSRS Zinātņu akadēmijas IP Pavlova Fizioloģijas institūts);
Krievijas fizioloģijas biedrība;
Sanktpēterburgas sabiedriskais fonds "Akadēmiķa I. P. Pavlova vārdā nosauktais fonds";
augstākas nervu darbības žurnāls. I. P. Pavlova;
Rjazaņas Valsts medicīnas universitāte;
Akadēmiķa Pavlova iela Sillamē;
Akadēmiķa Pavlova iela Maskavā un Mozhaisk, Maskavas apgabals;
divas akadēmiķa Pavlova ielas Sanktpēterburgā: pilsētas Petrogradskas un Krasnoseļskas rajonā;
Akadēmiķa Pavlova iela Jekaterinburgas Čkalovska rajonā;
Akadēmiķa Pavlova iela Krasnodarā;
Pavlova iela Rjazaņas pilsētā (tur atrodas arī Pavlova māja-muzejs);
Akadēmiķa Pavlova iela Omskā;
Akadēmiķa Pavlova iela Volgogradā;
Akadēmiķa Pavlova iela Kazaņā;
Akadēmiķa Pavlova iela Samarā;
Akadēmiķa Pavlova ielā Krasnojarskā;
Pavlova iela Jaroslavļā;
iela Mogiļevas pilsētā (Baltkrievija);
ielu un metro stacija Harkovā (Ukraina);
Akadēmiķa Pavlova iela Ļvovā (Ukraina);
metro stacija un laukums Prāgā (Čehija);
iela Polijas pilsētā Vroclavā (Lejassilēzija);
ielas Čehijas pilsētās Olomoucā, Karlovi Varos, Znojmo, Krnovā un Frydek-Mistek (Morāvijas-Silēzijas reģions);
Kijevas pilsētas psihoneiroloģiskā slimnīca Nr.1;
Medicīnas universitāte Plovdivas pilsētā (Bulgārija) (valsts otrā augstākā medicīnas akadēmija) laika posmā no 1945. līdz 2001. gadam;
ģimnāzija Nr.2 Katedrāles ielā Rjazaņas pilsētā;
Aeroflot aviokompāniju lidmašīna A320-214 ar reģistrācijas numuru VQ-BEH;
Akadēmiķa Pavlova iela Miasā;
Akadēmiķa Pavlova ielā Tulā;
Pavlova iela Nevinnomysskā (šajā ielā atrodas centrālā pilsētas slimnīca un dzemdību nams);
Akadēmiķa Pavlova iela Permā Dzeržinskas rajonā;
Medicīnas licejs Nr.623 Sanktpēterburgā.
Akadēmiķa I.P.Pavlova muzejs-laboratorija (Sanktpēterburga).

pieminekļi

Piemineklis Rjazaņas pilsētā (1949, arhitekts A. A. Dzeržkovičs) bronza, granīts, tēlnieks M. G. Manizers.
Piemineklis-krūše Rjazaņas pilsētā, Pavlova memoriālā muzeja muižas teritorijā.
Piemineklis-kusta Ļeņingradas apgabala Koltuši ciemā (1930. gadi, tēlnieks I. F. Bezpalovs).
Piemineklis Ļeņingradas apgabala Koltušu ciemā (1953, tēlnieks Ļiševs V.V.).
Piemineklis Sanktpēterburgas pilsētā pie Krievijas Zinātņu akadēmijas Fizioloģijas institūta Tiflisskaya st. (atvērts 2004. gada 24. novembrī; tēlnieks A. G. Dema).
Piemineklis Svetogorskas pilsētā, Ļeņingradas apgabalā.
Piemineklis Armaviras pilsētā, Krasnodaras apgabalā pie veterinārās tehniskās skolas ēkas.
Piemineklis Kijevā centrālās militārās slimnīcas teritorijā (Kijevas cietokšņa vēsturiskais slimnīcas nocietinājums).
Piemineklis Soču pilsētā, Krasnodaras apgabalā.
Piemineklis Sukhumas pilsētā (Abhāzija) NIIEPiT pērtiķu audzētavas teritorijā.
Piemineklis Maskavas apgabala Klinas pilsētā.
Piemineklis Jūrmalas pilsētā (Jūrmala) (Latvija) Ķemeru mikrorajonā (Ķemeros) Emīla Dārziņa ielā pie mājas nr.15 (bijusī slimnīcas ēka).
Piemineklis-krūše sanatorijas "Karači ezers" teritorijā, kas atrodas Ozero-Karači ciemā, Čanovskas rajonā, Novosibirskas apgabalā.
Piemineklis-kustate Tuapses pilsētā, Krasnodaras apgabalā, Oktobra revolūcijas laukumā.
Piemineklis-krūšutē Goryachiy Klyuch pilsētā sanatorijas "Goryachiy Klyuch" teritorijā.

Pavlovs Ivans Petrovičs (1849-1936), fiziologs, nosacītu refleksu doktrīnas autors.

1860.-1869.gadā Pavlovs mācījās Rjazaņas garīgajā skolā, pēc tam seminārā.

I. M. Sečenova "Smadzeņu refleksu" iespaidā viņš ieguva atļauju no tēva kārtot eksāmenus Sanktpēterburgas Universitātē un 1870. gadā iestājās Fizikas un matemātikas fakultātes dabas nodaļā. 1875. gadā viņam tika piešķirta zelta medaļa par darbu "Par nerviem, kas kontrolē darbu aizkuņģa dziedzerī".

Saņēmis dabaszinātņu kandidāta grādu, iestājās Medicīnas un ķirurģijas akadēmijas trešajā kursā un absolvēja ar izcilību. 1883. gadā viņš aizstāvēja disertāciju "Sirds centrbēdzes nervi" (viens no nervu zariem, kas iet uz sirdi, tagad pastiprina Pavlova nervu).

Kļūstot par profesoru 1888. gadā, Pavlovs saņēma savu laboratoriju. Tas viņam ļāva bez traucējumiem pētīt nervu regulējumu kuņģa sulas sekrēcijas laikā. 1891. gadā Pavlovs vadīja fizioloģisko nodaļu jaunajā Eksperimentālās medicīnas institūtā.

1895. gadā viņš sagatavoja ziņojumu par suņa siekalu dziedzeru darbību. "Lekcijas par galveno gremošanas dziedzeru darbu" drīz vien tika tulkotas vācu, franču un angļu valodā un publicētas Eiropā. Darbs atnesa Pavlovam lielu slavu.

Pirmo reizi zinātnieks iepazīstināja ar "nosacītā refleksa" jēdzienu ziņojumā Ziemeļvalstu dabaszinātnieku un ārstu kongresā Helsingforsā (tagad Helsinkos) 1901. gadā. 1904. gadā Pavlovs saņēma Nobela prēmiju par gremošanu un asinīm. apgrozībā.

1907. gadā Ivans Petrovičs kļuva par akadēmiķi. Viņš sāka pētīt dažādu smadzeņu daļu lomu kondicionētu refleksu aktivitātē. 1910. gadā dienasgaismu ieraudzīja viņa darbs "Dabaszinātnes un smadzenes".

1917. gada revolucionāros satricinājumus Pavlovs piedzīvoja ļoti smagi. Sekojošajos postījumos viņa spēki tika iztērēti, lai saglabātu visa mūža darbu. 1920. gadā fiziologs nosūtīja vēstuli Tautas komisāru padomei "Par brīvu izbraukšanu no Krievijas sakarā ar neiespējamību veikt zinātnisko darbu un valstī veiktā sociālā eksperimenta noraidīšanu". Tautas komisāru padome pieņēma V. I. Ļeņina parakstītu rezolūciju - "pēc iespējas īsākā laikā radīt vislabvēlīgākos apstākļus akadēmiķa Pavlova un viņa darbinieku zinātniskā darba nodrošināšanai".

1923. gadā pēc slavenā darba "Divdesmit gadu pieredze dzīvnieku augstākās nervu darbības (uzvedības) objektīvajā izpētē" publicēšanas Pavlovs devās garā ceļojumā uz ārzemēm. Viņš apmeklēja zinātniskos centrus Anglijā, Francijā un ASV.

1925. gadā PSRS Zinātņu akadēmijas Eksperimentālās medicīnas institūta Koltuši ciemā viņa dibinātā Fizioloģiskā laboratorija tika pārveidota par Fizioloģijas institūtu. Pavlovs palika tās direktors līdz mūža beigām.

1936. gada ziemā, atgriežoties no Koltuši, zinātnieks saslima ar bronhu iekaisumu.
Viņš nomira 27. februārī Ļeņingradā.

Pavlovs I.P. (1849-1936), fiziologs, akadēmiķis.
Rods (1849. gada 14. (26.) septembris, Rjazaņa – 1936. gada 27. februāris, Ļeņingrada) - zinātnieks, fiziologs, zinātnes par augstāku nervu darbību un ideju par gremošanas regulēšanas procesiem radītājs; lielākās Krievijas fizioloģiskās skolas dibinātājs; Nobela prēmijas medicīnā un fizioloģijā saņēmējs 1904. gadā "par darbu gremošanas fizioloģijā".
Pavlovs par izciliem zinātnieka nopelniem saņēma īstā valsts padomnieka pakāpi, kas viņam deva tiesības saņemt iedzimtu muižniecību.
1897. gada maijā I. P. Pavlovs un viņa ģimene "pēc augstākās kārtas" tika ierakstīti dižciltīgo ciltsgrāmatā.

Pēc Lomonosova akadēmiķis Ivans Petrovičs Pavlovs, iespējams, bija slavenākais zinātnieks Sanktpēterburgā. Viņš absolvējis Sanktpēterburgas universitāti, un 1904. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija par darbu asinsrites un gremošanas fizioloģijā. Viņš kļuva par pirmo šīs prestižās balvas saņēmēju Krievijā.

Viņa darbi par augstākās nervu darbības fizioloģiju un tā saukto "nosacītu refleksu" teoriju ieguva pasaules slavu. Pats viņa izskats: barga seja, plata balta bārda, drosmīgi un paradoksāli izteikumi - daudzus gadus kļuva par vecā krievu zinātnieka simbolu. Pavlovs tika intensīvi aicināts strādāt prestižākajās pasaules universitātēs, solot radīt vislabākos apstākļus, taču akadēmiķis vienmēr atteicās.

Revolūcijas šausmas

Viņš atteicās pārcelties strādāt uz ārzemēm arī pēc revolūcijas, lai gan pēc tās Pavlovam un visiem Pēterburgas iedzīvotājiem no "bijušo" vidus klājās ļoti smagi. Zinātniekam tika atņemtas sešas zelta medaļas, kādā no Krievijas bankām glabātā Nobela prēmija tika nacionalizēta un vairākas reizes pakļauta pazemojošām kratīšanām. Īpašu sašutumu akadēmiķi izraisīja jauno dzīves meistaru attieksme pret zinātniekiem. Piemēram, Buharins savā "Komunisma ABC" visus profesorus nosauca par "laupītājiem". "Es esmu laupītājs! ? Nobela prēmijas laureāts bija sašutis.

Pavlovs burtiski mira no bada un sāka lūgt doties uz ārzemēm, kur viņam spītīgi neļāva. Boļševiki zināja par viņa bezkompromisa nostāju un baidījās, ka viņš Rietumiem pateiks patiesību par Petrogradā notiekošo.

Kad pie akadēmiķa ieradās angļu zinātniskās fantastikas rakstnieks Herberts Velss, kurš ieradās Petrogradā, viņš bija šausmās. Nobela prēmijas laureāta kabineta stūrī gulēja netīra kaudze ar ziemai uzkrātiem kartupeļiem un rāceņiem. Pats Pavlovs to audzēja kopā ar saviem studentiem, lai pabarotu. Tomēr boļševiki nesteidzās zinātniekam palīdzēt, nemaz nerunājot par to, lai viņš ļautu viņam tikt vaļā.

Tikai tad, kad Maskavā ieradās lūgums no Starptautiskā Sarkanā Krusta, kas lūdza atbrīvot Pavlovu, lai glābtu lielo zinātnieku, komunisti satraucās. Ļeņins personīgi deva rīkojumu piešķirt Pavlovam pastiprinātu akadēmisko speciālo devu, radīt normālus dzīves apstākļus. Varas iestādes saprata, ka pasaules sabiedrības acīs PSRS zinātnieka liktenis bija padomju varas attieksmes pret zinātni personifikācija.

Kad akadēmiķi pabaroja un viņš mazliet nomierinājās, viņu pat izlaida uz ārzemēm. Viņš apceļoja Somiju, ASV, Franciju un Angliju. Tomēr viņš nepalika ārzemēs. Es negribēju pamest savu laboratoriju Koltušos netālu no Petrogradas.

spītīgs zinātnieks

Pavlovs pastāvīgi gāja uz baznīcu un izaicinoši šķērsoja sevi uz ielas, kas tajos laikos nebija droša rīcība. Viņš bija pastāvīgs draudzes loceklis Zīmes baznīcā, kas stāvēja pašreizējās metro stacijas Ploshchad Vosstaniya vietā. Padomju laikos par to pat jokoja. It kā akadēmiķis Pavlovs reiz staigātu pa Ņevas prospektu, viņš pienāca pie Znamenskajas baznīcas, apstājās un tika kristīts. "Ak, tumsa! ”- pēc viņa līdzjūtīgi nopūšas kāds ateists garāmgājējs. “Jā, tas ir nosacīts reflekss! — ironiski paceļ citu.

Tikmēr, kā vēsta citi avoti, pats Pavlovs bijis ateists un neticējis Dievam, un baznīcā gājis tikai tāpēc, ka nevēlējies apbēdināt savu dziļi reliģiozo sievu. Kenterberijas bīskapa anketā, atbildot uz jautājumu: "Vai tu tici Dievam?" - akadēmiķis ar savu roku pierakstīja: “Nē, es neticu! »

Jādzīvo 150 gadi

Pavlovs izcēlās ar labu veselību un nekad neslimo. Turklāt viņš bija pārliecināts, ka cilvēka ķermenis ir paredzēts ļoti ilgam mūžam. "Neapvainojiet savu sirdi ar bēdām, nesaindējiet sevi ar tabakas dziru, un jūs dzīvosit tik ilgi, cik Ticiāns (99 gadus vecs)," sacīja akadēmiķis. Viņš kopumā ierosināja uzskatīt par "vardarbīgu" personas, kas jaunāka par 150 gadiem, nāvi.

Tomēr viņš pats nomira 87 gadu vecumā, turklāt ļoti noslēpumaina nāve. Reiz viņš jutās slikti, ko viņš uzskatīja par "gripai līdzīgu", un nepiešķīra slimībai nekādu nozīmi. Tomēr, pakļaujoties radinieku pierunāšanai, ārsts tomēr uzaicināja, un viņš viņam iedeva kādu injekciju. Pēc kāda laika Pavlovs saprata, ka mirst. Starp citu, viņu ārstēja ārsts D. Pļetņevs, kurš 1941. gadā tika nošauts par "nepareizo" Gorkija ārstēšanu.

Akadēmiķis Pavlovs ir aizņemts...

Stāsts par Pavlova nāvi jau kļuvis par leģendu. Tas atgādina Sokrata nāvi. Kā zināms, lielajam senajam filozofam Atēnās tika piespriests nāvessods, un viņš pats brīvprātīgi uzņēma hemloka indi. Pēc tam, gaidot nāvi, viņš mierīgi sarunājās ar draugiem.

Tāpat arī Pavlovs. Viņš sasauca mācekļus un sāka viņiem diktēt savas jūtas. Klausoties viņa klusajā, vienmuļajā runā, skolēni nepamanīja, kā zinātnieks nomira.

"Nu, lūk, kolēģi, es nomira," šķietami teica Pavlovs. "Bet ņemiet vērā, ka mani rugāji un nagi turpina augt..."

Tajā brīdī ieradās kāds ciemiņš, kurš netika uzņemts. "Akadēmiķis Pavlovs ir aizņemts," skanēja atbilde. - Viņš mirst."

Vai viņu saindēja NKVD?

Veca, bet joprojām diezgan spēcīga akadēmiķa negaidītā nāve izraisīja baumu vilni, ka viņa nāve varētu tikt "paātrināta". Ņemiet vērā, ka tas notika 1936. gadā, Lielās tīrīšanas priekšvakarā. Jau toreiz slaveno "indes laboratoriju" izveidoja bijušais farmaceits Jagoda, lai likvidētu politiskos pretiniekus.

Turklāt visi labi zināja par Pavlova publiskajiem izteikumiem pret padomju režīmu. Runāja, ka tolaik viņš bija teju vienīgais PSRS, kurš nebaidījās to darīt atklāti, aktīvi uzstājās, aizstāvot nevainīgi represētos. Petrogradā Zinovjeva atbalstītāji, kas tur valdīja, atklāti draudēja drosmīgajam zinātniekam: “Galu galā mēs varam sāpināt, profesora kungs! ' viņi solīja. Tomēr komunisti neuzdrošinājās arestēt pasaulslaveno Nobela prēmijas laureātu.

Ārēji Pavlova nāve ļoti atgādina to pašu dīvaino cita izcilā pēterburgieša akadēmiķa Bekhtereva nāvi, kurš Staļinam atklāja paranoju. Viņš bija arī diezgan stiprs un vesels, lai arī bija vecs, taču tikpat ātri nomira pēc "Kremļa" ārstu apmeklējuma. Fizioloģijas vēsturnieks Jaroševskis rakstīja: "Ir pilnīgi iespējams, ka NKVD orgāni "atvieglināja" Pavlova ciešanas.

Akadēmiķa spoks
Veclaiki stāstīja, ka pēc akadēmiķa nāves garāmgājēji ilgu laiku sastapuši “akadēmiķa rēgu”, kurš klīda pie Zīmes baznīcas, līdz tā tika nopostīta. Par to liecināja rakstniece N. Sindalovska, akadēmiķa Vsevoloda dēla sieva, kā liecina viņas interesantajā grāmatā “Ziemeļu galvaspilsētas spoki”. Reiz pēc viņa nāves viņa iegāja Zīmes baznīcā un par pārsteigumu ieraudzīja Pavlova dubultnieku nolaižamies no kliros ar lielu baznīcas grāmatu rokās. Līdzība bija pārsteidzoša, pat bārda bija nogriezta tāpat kā akadēmiķim. Dubults no Pavlova atšķīrās tikai ar to, ka viņam bija vienmērīga gaita, savukārt akadēmiķis, kā zināms, pēc kājas lūzuma stipri kliboja.

Pēc tam, iespējams, parādījās leģenda par “akadēmiķa Pavlova spoku”, kas klīda pa Ļeņingradu. Tomēr arī mūsdienās daži veclaiki, ejot garām vietai, kur stāvēja Znamenskas baznīca, katram gadījumam liek krusta zīmi.

Marmora plātnes.

Pavlova Serafima Vasiļjevna 1859-1947. Akadēmiķa Pavlova atraitne. Skolotājs.

Pavlovs Vladimirs Ivanovičs 1884-1954. Akadēmiķa Pavlova dēls. Fiziķis, Militārā mehāniskā institūta profesors.

Pavlovs Viktors Ivanovičs 1892-1919. Akadēmiķa Pavlova dēls. Histologs. Viņš nomira un tika apglabāts Barvenkovas stacijā Harkovas apgabalā. Kenotafs.

Pavlova Tatjana Nikolajevna 1903-1962. Vsevoloda Ivanoviča Pavlova atraitne.

Pavlovs Vsevolods Ivanovičs 1894-1935. Akadēmiķa Pavlova dēls. Bija viņa sekretāre. Filologs, Ļermontova zinātnieks.

Pavlova Vera Ivanovna 1890-1964. Akadēmiķa Pavlova meita. Fiziologs. Viņa strādāja kopā ar savu tēvu. 1949.-1964.gadā viņa bija akadēmiķa Pavlova memoriālā muzeja-dzīvokļa kuratore.

Neviens no XIX-XX gadsimta krievu zinātniekiem, pat D.I. Mendeļejevs ārzemēs nesaņēma tādu slavu kā akadēmiķis Ivans Petrovičs Pavlovs (1849-1936). "Šī ir zvaigzne, kas apgaismo pasauli, izgaismojot vēl neizpētītus ceļus," par viņu sacīja HG Velss. Viņu sauca par "romantisku, gandrīz leģendāru personību", "pasaules pilsoni". Viņš bija 130 akadēmiju, universitāšu un starptautisko biedrību biedrs. Viņu uzskata par atzītu pasaules fizioloģijas zinātnes līderi, ārstu iecienītāko skolotāju, īstu radošā darba varoni.

Ivans Petrovičs Pavlovs dzimis Rjazaņā 1849. gada 26. septembrī priestera ģimenē. Pēc vecāku lūguma Pavlovs absolvēja teoloģisko skolu un 1864. gadā iestājās Rjazaņas garīgajā seminārā.

Tomēr viņam bija lemts cits liktenis. Tēva plašajā bibliotēkā viņš reiz atrada G.G. Levija "Ikdienas dzīves fizioloģija" ar krāsainām ilustrācijām, kas pārsteidza viņa iztēli. Vēl vienu spēcīgu iespaidu uz Ivanu Petroviču jaunībā atstāja grāmata, kuru viņš vēlāk ar pateicību atcerējās visu mūžu. Tas bija krievu fizioloģijas tēva Ivana Mihailoviča Sečenova pētījums "Smadzeņu refleksi". Varbūt nebūtu pārspīlēts teikt, ka šīs grāmatas tēma bija visas Pavlova radošās darbības vadmotīvs.

1869. gadā viņš pameta semināru un vispirms iestājās Juridiskajā fakultātē, bet pēc tam pārcēlās uz Sanktpēterburgas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes dabas nodaļu. Šeit slavenā krievu fiziologa profesora I.F. Ziona, viņš uz visiem laikiem saistīja savu dzīvi ar fizioloģiju. Pēc universitātes beigšanas I.P. Pavlovs nolēma paplašināt savas zināšanas fizioloģijā, jo īpaši cilvēka fizioloģijā un patoloģijā. Šajā nolūkā 1874. gadā viņš iestājās Medicīnas un ķirurģijas akadēmijā. To lieliski pabeidzis, Pavlovs saņēma divu gadu ceļojumu uz ārzemēm. Ieradies no ārzemēm, viņš pilnībā nodevās zinātnei.

Visi darbi par fizioloģiju, ko veica I.P. Pavlovs gandrīz 65 gadus, galvenokārt ir grupēti trīs fizioloģijas sadaļās: asinsrites fizioloģija, gremošanas fizioloģija un smadzeņu fizioloģija. Pavlovs ieviesa praksē hronisku eksperimentu, kas ļāva izpētīt praktiski veselīga organisma darbību. Ar izstrādātās kondicionēto refleksu metodes palīdzību viņš konstatēja, ka garīgās aktivitātes pamatā ir smadzeņu garozā notiekošie fizioloģiskie procesi. Pavlova pētījumi par augstākās nervu darbības fizioloģiju atstāja lielu ietekmi uz fizioloģijas, psiholoģijas un pedagoģijas attīstību.

I.P. darbi. Pavlovs par asinsriti galvenokārt ir saistīts ar viņa darbību slavenā krievu ārsta Sergeja Petroviča Botkina klīnikas laboratorijā no 1874. līdz 1885. gadam. Aizraušanās ar pētniecību šajā periodā viņu pilnībā absorbēja. Viņš pameta māju, aizmirsa par materiālajām vajadzībām, par savu uzvalku un pat par savu jauno sievu. Viņa biedri vairāk nekā vienu reizi piedalījās Ivana Petroviča liktenī, vēloties viņam kaut kā palīdzēt. Reiz viņi savāca naudu I.P. Pavlovs, vēloties viņu finansiāli atbalstīt. I.P. Pavlovs pieņēma biedru palīdzību, bet par šo naudu nopirka veselu baru suņu, lai izveidotu viņu interesējošu eksperimentu.

Pirmais nopietnais atklājums, kas padarīja viņu slavenu, bija tā sauktā sirds pastiprinošā nerva atklāšana. Šis atklājums kalpoja par sākotnējo stimulu nervu trofisma zinātniskās teorijas radīšanai. Viss darbu cikls par šo tēmu tika formalizēts kā doktora disertācija ar nosaukumu "Sirds centrbēdzes nervi", kuru viņš aizstāvēja 1883. gadā.

Jau šajā periodā viena būtiska I.P. zinātniskā darba iezīme. Pavlova - pētīt dzīvu organismu tā holistiskajā, dabiskajā uzvedībā. Darbs I.P. Pavlova Botkina laboratorijā viņam sagādāja lielu radošo gandarījumu, taču pati laboratorija nebija pietiekami ērta. Tāpēc I.P. Pavlovs 1890. gadā labprāt pieņēma piedāvājumu pārņemt fizioloģijas katedru jaunizveidotajā Eksperimentālās medicīnas institūtā. 1901. gadā ievēlēts par Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondentu, 1907. gadā par pilntiesīgo locekli. 1904. gadā Ivans Petrovičs Pavlovs saņēma Nobela prēmiju par darbu gremošanas jomā.

Pavlova mācība par nosacītajiem refleksiem bija loģisks secinājums visiem tiem fizioloģiskajiem eksperimentiem, ko viņš veica par asinsriti un gremošanu.

I.P. Pavlovs pētīja cilvēka smadzeņu dziļākos un noslēpumainākos procesus. Viņš skaidroja miega mehānismu, kas izrādījās sava veida īpašs nervu kavēšanas process, kas izplatās pa visu smadzeņu garozā.

1925. gadā I.P. Pavlovs vadīja PSRS Zinātņu akadēmijas Fizioloģijas institūtu un savā laboratorijā atvēra divas klīnikas: nervu un psihiatrisko, kur veiksmīgi pielietoja laboratorijā iegūtos eksperimentālos rezultātus nervu un garīgo slimību ārstēšanai. Īpaši nozīmīgs pēdējo gadu sasniegums I.P. Pavlovs pētīja noteiktu nervu darbības veidu iedzimtās īpašības. Lai risinātu šo problēmu, I.P. Pavlovs ievērojami paplašināja savu bioloģisko staciju Koltuši netālu no Ļeņingradas - īstā zinātnes pilsētā -, kurai padomju valdība piešķīra vairāk nekā 12 miljonus rubļu.

I.P. mācības. Pavlovs kļuva par pasaules zinātnes attīstības pamatu. Amerikā, Anglijā, Francijā un citās valstīs tika izveidotas īpašas Pavlovijas laboratorijas. 1936. gada 27. februārī Ivans Petrovičs Pavlovs nomira. Pēc neilgas slimības viņš nomira 87 gadu vecumā. Bēres pēc pareizticīgo rituāla, pēc viņa gribas, tika veiktas Koltuši baznīcā, pēc tam Taurides pilī notika atvadu ceremonija. Pie augstskolu, tehnisko augstskolu, zinātnisko institūtu zinātnieku, PSRS Zinātņu akadēmijas Prezidija locekļu zārka tika uzstādīta godasardze.

Ivans Petrovičs Pavlovs dzimis 1849. gada 14. (26.) septembrī Rjazaņā. Lasītprasme sākās, kad Ivanam bija astoņi gadi. Bet skolas solā sēdās tikai pēc 3 gadiem. Šīs kavēšanās iemesls bija smaga trauma, ko viņš guva, klājot ābolus kaltēt.

Pēc atveseļošanās Ivans kļuva par Teoloģiskā semināra studentu. Viņš labi mācījās un ātri pārcēlās uz pasniedzējiem, palīdzot saviem atpalikušajiem klasesbiedriem.

Būdams vidusskolnieks, Pavlovs iepazinās ar V. G. Beļinska, N. A. Dobroļubova, A. I. Hercena darbiem un pārņem viņu idejas. Bet teoloģiskā semināra skolnieks nekļuva par ugunīgu revolucionāru. Drīz Ivans sāka interesēties par dabaszinātnēm.

Jaunieti ļoti ietekmēja I. M. Sečenova darbs “Smadzeņu refleksi”.

Pēc 6. klases absolvēšanas Ivans saprata, ka nevēlas iet agrāk izvēlēto ceļu, un sāka gatavoties iestājai universitātē.

Tālākizglītība

1870. gadā Ivans Petrovičs pārcēlās uz Sanktpēterburgu un kļuva par Fizikas un matemātikas fakultātes studentu. Tāpat kā ģimnāzijā, viņš labi mācījās un saņēma imperatora stipendiju.

Mācoties, Pavlovs arvien vairāk sāka interesēties par fizioloģiju. Galīgo izvēli viņš izdarīja profesora I.F.Ciona ietekmē, kurš institūtā lasīja lekcijas. Pavlovs bija sajūsmā ne tikai par eksperimentu veikšanas mākslu, bet arī par skolotāja apbrīnojamo mākslinieciskumu.

1875. gadā Pavlovs ar izcilību absolvēja institūtu.

Galvenie sasniegumi

1876. gadā Ivans Pavlovs ieguva asistenta darbu Medicīnas-ķirurģijas akadēmijas laboratorijā. 2 gadus viņš veica pētījumus par asinsrites fizioloģiju.

Jaunā zinātnieka darbus augstu novērtēja S. P. Botkins, kurš viņu uzaicināja pie sevis. Pieņemts par laborantu, patiesībā Pavlovs vadīja laboratoriju. Sadarbojoties ar Botkinu, viņš sasniedza pārsteidzošus rezultātus asinsrites un gremošanas fizioloģijas izpētes jomā.

Pavlovam radās ideja par hroniska eksperimenta ieviešanu praksē, ar kura palīdzību pētniekam ir iespēja pētīt veselīga organisma darbību.

Izstrādājot kondicionēto refleksu metodi, Ivans Petrovičs konstatēja, ka fizioloģiskie procesi, kas notiek smadzeņu garozā, ir garīgās aktivitātes pamatā.

Pavlova pētījumiem par GNA fizioloģiju bija milzīga ietekme uz medicīnu un fizioloģiju, kā arī uz psiholoģiju un pedagoģiju.

Ivans Petrovičs Pavlovs ieguva Nobela prēmiju 1904.

Nāve

Ivans Petrovičs Pavlovs aizgāja mūžībā 1936. gada 27. februārī Ļeņingradā. Nāves cēlonis bija akūta pneimonija. Ivans Petrovičs tika apbedīts Volkovska kapos. Viņa nāvi cilvēki uztvēra kā personisku zaudējumu.

Citas biogrāfijas iespējas

• Pētot īsu Pavlova Ivana Petroviča biogrāfiju, jums jāzina, ka viņš bija nepielūdzams partijas pretinieks.
• Jaunībā Ivanam Pavlovam patika kolekcionēt. Sākumā viņš savāca tauriņu kolekciju, bet pēc tam sāka interesēties par pastmarku kolekcionēšanu.
• Izcilais zinātnieks bija kreilis. Visu mūžu viņam bija slikta redze. Viņš sūdzējās, ka "bez brillēm neko nevar redzēt".
• Pavlovs daudz lasīja. Viņu interesēja ne tikai profesionālā, bet arī daiļliteratūra. Pēc laikabiedru domām, neskatoties uz laika trūkumu, Pavlovs katru grāmatu izlasījis divas reizes.
• Akadēmiķis bija dedzīgs debatētājs. Viņš meistarīgi vadīja diskusiju, un reti kurš varēja ar viņu salīdzināt šajā mākslā. Tajā pašā laikā zinātniekam nepatika, kad cilvēki viņam ātri vienojās.