Hagia Sophia būvniecības gads. Hagia Sophia Konstantinopolē. Katedrāles arhitektūra un interjers

Hagia Sophia tika uzcelta imperatora Justiniāna vadībā. Šis bija viens no slavenākajiem Bizantijas valdniekiem, kurš nāca pie varas 527. gadā. Viņa vārds ir saistīts ar daudzām darbībām, kas noveda pie Bizantijas impērijas varas - likumu kodeksa izveidi, teritorijas paplašināšanu, piļu un tempļu celtniecību. Bet, iespējams, slavenākais Konstantinopoles templis ir Hagia Sophia.

Hagia Sophia Konstantinopolē, Hagia Sophia katedrāles baznīca, Hagia Sophia, Lielā baznīca - šai interesantajai ēkai ir daudz nosaukumu. Ar uzcelto templi klīda daudzas leģendas par savulaik iztērētajiem resursiem, taču tās visas nobālēja salīdzinājumā ar realitāti.

Katedrāles celtniecība

Tikai viena ideja pārspēja visus iespējamos mērķus - Svētās Sofijas templim Konstantinopolē vajadzēja būt labākam par slaveno ķēniņa Zālamana templi Jeruzalemē. Piecus gadus (532-537) desmit tūkstoši strādnieku strādāja pie jauna Konstantinopoles simbola uzstādīšanas. Templis celts no ķieģeļiem, bet dekorēšanai izmantots daudz dārgāks materiāls. Šeit tika izmantots dekoratīvais akmens, zelts, sudrabs, pērles, dārgakmeņi, ziloņkauls. Šādas investīcijas stipri saspieda impērijas kasi. Astoņas kolonnas tika atvestas šeit no slavenā Artemīdas tempļa Efezā. Visa valsts strādāja, lai izveidotu šo brīnumu.

Laikā, kad Stambulā sākās Sofijas katedrāles celtniecība, bizantiešu amatniekiem jau bija pieredze šādu konstrukciju būvniecībā. Tātad arhitekti Anfimijs no Thrall un Isidore no Milētas 527. gadā pabeidza Sergija un Bakha baznīcas celtniecību. Tieši viņiem bija lemts kļūt par lielas leģendas, impērijas varenības un spēka simbola, celtniekiem.

planējošs kupols

Ēkai ir taisnstūrveida plāns ar malām 79 metri x 72 metri. Sv. Sofijas katedrāles augstums uz kupola ir 55,6 metri, paša kupola diametrs, "karājoties" virs tempļa uz četrām kolonnām, ir 31,5 metri.

Sv. Sofijas katedrāle Stambulā tika uzcelta uz kalna un uz kopējā pilsētas fona izcēlās ar savu atrašanās vietu. Šāds lēmums pārsteidza laikabiedrus. Īpaši izcēlās tās kupols, kas bija redzams no visām pilsētas pusēm, un izcēlās blīvajās Konstantinopoles ēkās.

Tempļa iekšpusē

Pirms ieejas Sv. Sofijas katedrālē atrodas plašs pagalms ar strūklaku, kas atrodas centrā. Uz pašu templi ved deviņas durvis, tiesības ieiet pa centrālajām durvīm bija tikai imperatoram un patriarham.

Iekšpusē Hagia Sophia Stambulā izskatās ne mazāk skaista kā ārpuse. Milzīga kupolveida zāle, kas atbilst Visuma tēlam, vedina apmeklētāju uz dziļām pārdomām. Nav jēgas pat aprakstīt tempļa skaistumu, labāk to redzēt vienu reizi.

Katedrāles mozaīkas

Agrāk sienu virsotnes bija klātas ar mozaīkām ar gleznām par dažādām tēmām. Ikonoklasma laikā 726.-843.gadā tie tika iznīcināti, tāpēc pašreizējā situācija pilnībā neatspoguļo priekšstatu par kādreizējo ēkas iekšējās apdares skaistumu. Vēlākos laikos Bizantijas Sofijas katedrālē tika radīti jauni mākslas darbi.

Jaunavas mozaīkas attēls apsīdā

tempļa iznīcināšana

Sv. Sofijas katedrāle daudzkārt tika bojāta ugunsgrēku un zemestrīču laikā, taču katru reizi tā tika atjaunota no jauna. Bet daba ir viena lieta, cilvēki ir kas cits. Tātad pēc krustnešu sakāves 1204. gadā nebija iespējams atjaunot iekšējo apdari.

Tempļa diženums beidzās ar Konstantinopoles krišanu 1453. gadā. Bizantijas nāves dienā templī pestīšanu meklēja aptuveni desmit tūkstoši kristiešu.

Leģendas un interesanti fakti

Ir arī interesantas leģendas, kas saistītas ar Hagia Sophia Turcijā. Tātad uz vienas no tempļa marmora plāksnēm var redzēt rokas nospiedumu. Saskaņā ar leģendu, sultāns Mehmeds II, kurš iekaroja Konstantinopoli, viņu pameta. Kad viņš zirga mugurā iegāja templī, zirgs nobijās un pacēlās augšā. Lai paliktu seglos, iekarotājam bija jāatspiežas pret sienu.

Ar vienu no tempļa nišām saistīts cits stāsts. Ja pieliekat ausi, jūs dzirdat troksni. Cilvēki stāsta, ka uzbrukuma laikā šajā nišā patvēries priesteris, un troksnis, kas nāk pie mums, ir viņa bezgalīgi nepārtraukta pestīšanas lūgšana.

Sv. Sofijas mošeja

Pēc iekarošanas kristiešu templi nolēma pārveidot par Hagia Sophia mošeju. Jau 1453. gada 1. jūnijā šeit tika veikts pirmais dievkalpojums. Protams, perestroikas laikā daudzi kristiešu rotājumi tika iznīcināti. Arī vēlākos laikos templi ieskauj četri minareti.

Sv. Sofijas muzejs

Atjaunošanas darbi templī sākās 1935. gadā ar Turcijas prezidenta dekrētu. Hagia Sophia iegūst muzeja statusu. Šeit apmeklētājam tika notīrīti pirmie attēli, kas paslēpti aiz bieziem slāņiem. Sofijas katedrāli arī mūsdienās var droši uzskatīt par lielu cilvēka domas sasniegumu, garīguma atspoguļojumu arhitektūrā.

(bijušajā Konstantinopolē) un ieraudzīja milzīgu rindu pie ieejas templī – tātad jūs stāvat pretī Svētās Sofijas katedrālei Stambulā (bijušajā Konstantinopolē) – visu pasaules pareizticīgo kristiešu baznīcu mātei.

Pateicoties Sv. Sofijai vai, pareizāk sakot, iespaidam, ko tā radīja Krievijas vēstniekiem, kurus uz Bizantiju nosūtīja princis Vladimirs Sarkanā Saule, Krievija, iespējams, kļuva kristīga 988. gadā. Saskaņā ar leģendu, Krievijas vēstnieki, apmeklējot Sv. Sofijas katedrāli Konstantinopolē, no redzētā nokļuva tik spēcīga iespaidā, ka viņi šo katedrāli sauca ne tikai par lielisku templi, bet arī par paradīzi. Tas nav pārsteidzoši – Svētās Sofijas diženums šodien pārsteidz cilvēka iztēli.

Būvniecības vēsture

Sv. Sofijas baznīca Konstantinopolē, mūsdienu Stambulā, tika pārbūvēta trīs reizes. Krievijas vēstnieki to redzēja apmēram tādā formā, kādā tā pastāv tagad. Pirmo celtniecību mūsu ēras 330. gadā uzsāka pats Bizantijas imperators Konstantīns Lielais. 360. gadā tas tika pabeigts, templi sauca par "Megalo Eklesia" - Lielo baznīcu. Bet 404. gadā tas, diemžēl, nodega ugunsgrēkā. Tomēr Lielā katedrāle netika aizmirsta: uz kādreizējās grandiozās būves koka pamatiem tika celta jauna, stabilāka tempļa ēka, kurā dievkalpojumi sākās jau 416. gada 10. oktobrī. 532. gadā lielais templis atkal cieta no asiņainas sacelšanās un atkal tika uzcelts - imperators Justinians, 532.-537. Tas ir tāds templis, kas celts 532.–537. gadā, un šodien Stambulā paceļas kā Mozus kalns.

To sauc par Hagia Sophia – Dievišķās Gudrības baznīcu un uzskata par vienu no svarīgākajiem un skaistākajiem tempļiem pasaules arhitektūras vēsturē. Un pareizticīgie kristieši uzskata Hagia Sophia galveno kristietības katedrāli, visu pareizticīgo katedrāļu māti.

Pasaules arhitektu aprindās Sv. Sofija ieņem godpilno ceturto vietu pasaulē starp tai mērogā līdzvērtīgiem muzejiem. Šeit ir to saraksts: Sv. Pāvila baznīca Londonā; San Pietro Romā; Mājas Milānā.

Bet kā tos var salīdzināt?! Visi šie tempļi, svētvietas ir vismaz tūkstoš gadus jaunāki par Svētās Sofijas katedrāli!

Hagia Sophia Konstantinopolē saņēma savu otro nosaukumu - Hagia Sophia - kā vienu no trim epitetiem, kas tiek lietoti, atsaucoties uz Dievu: Hagia Sophia - Svētā Gudrība, Aya Irene - Svētā Līdzjūtība, Aya Dynamis - Svētais spēks.

Ja rūpīgi analizējat Stambulas galvenās katedrāles celtniecības vēsturi, jūs varat atrast interesantus faktus.

Svētās Sofijas templis patiesi ir senlietu kolekcionārs un kolekcionārs: tajā tika turpināti daudzi senie lielās Romas un senās Grieķijas arhitektūras pieminekļi: Sv. Sofijas porfīra kolonnas - no Romas Aurēlija Saules tempļa; zaļā marmora kolonnas - no Artemīdas tempļa Efezā; zaļā granīta kolonnas - no Efesas ostas ģimnāzijas; sarkanas porfīra kolonnas - no Apollona svētnīcas Baalbekā (mūsdienu Libāna); Sv. Sofijas marmora plāksnes - no šī akmens krājumiem Anatolijā, no senajiem Tesālijas, Lakonijas, Karijas un Numidijas akmeņlauztuvēm. Un marmors, kas templim tika atvests no Pentelikonas (netālu no senajām Atēnām), ir tas pats, no kura tika uzcelts Partenons (Atēnas templis) Akropolē 10 gadsimtus pirms lielās Svētās Sofijas katedrāles Konstantinopolē.

Ir vēl vairākas leģendas, kas saistītas ar Hagia Sophia celtniecību Konstantinopolē. Pēc viņu teiktā, kaļķi tempļa celtniecībai atšķaidīja ar miežu ūdeni, akmens ieklāšanas javai pievienoja olīveļļu, bet izkausētajam pievienoja dārgakmeņus - rubīnus, topāzes, oniksus, safīrus, ametistus un pērles. zelts patriarhālajam tronim. Būvniecības izmaksas bija milzīgas un sasniedza trīs Bizantijas štata gada ienākumus - aptuveni 320 tūkstošus mārciņu zelta, t.i. apmēram 130 tonnas.

Imperators Justinians Ziemassvētku dienā - 537. gada 26. decembrī (kas kļuva par tempļa atklāšanas dienu), pacēlis rokas pret debesīm, iesaucās: "Paldies Dievam, kas man deva iespēju pabeigt šo būvniecību. Es pārspēju tevi, Zālaman!" Acīmredzot Justinians salīdzināja pēc viņa pasūtījuma celto Hagia Sophia templi ar Bībeles Zālamana templi, un viņš salīdzināja Konstantinopoli ar Jeruzalemi un sauca to par Jauno Jeruzalemi.

Trešā, (pašreizējā) Sofija, ko pārbūvēja Justinians, 916 (gandrīz tūkstoš) gadus bija Konstantinopoles kristiešu katedrāle, galvenais Bizantijas impērijas un visas pareizticīgās pasaules templis. Bet pēc tam, kad Osmaņi bija iekarojuši Bizantiju, lielā Konstantinopoles Svētās Sofijas katedrāle gandrīz piecsimt (481) gadu tika pārvērsta par mošeju. Tikai 1935. gadā ar Ataturka - pirmā Turcijas prezidenta - dekrētu Hagia Sophia Stambulā tika piešķirts muzeja statuss.

Tiem, kas pirmo reizi ieiet šajā svētajā templī, piedzīvojums kļūst neaizmirstams: tas ir tik milzīgs un spēcīgs, ka aizrauj elpu, un dabiskā dienas gaisma no daudzajiem katedrāles logiem liek tam it kā peldēt debesīs, tāpēc pat tempļa sienas šķiet caurspīdīgas! Iepriekšminētā apstiprinājums ir lieliskie vārdi par Hagia Sophia: "Kupols uz ķēdes ir piesaistīts debesīm ..."

Katedrāles centrālās imperatora durvis (vārti) saskaņā ar leģendu ir izgatavotas no Noasa šķirsta paliekām. Caur tiem Sofijā iekļuva tikai imperators. Pārējiem apmeklētājiem bija paredzētas blakus ieejas. Abās pusēs Imperiālajām durvīm uz marmora grīdas plāksnēm ir redzami dziļi iespiedumi, kas veidojušies no imperatora gvardes pēdām, kas stāvējuši pie šīm durvīm simtiem gadu. Šādās vēsturiskās vietās jūs patiesi jūtat laika elpu ...

Sofijas mošeja

Par sekām Sv. Sofijas pārtapšanai par musulmaņu Sofijas mošeju liecina izmaiņas tempļa interjerā – zem kupola piekārti četri milzīgi apaļi vairogi, kas izgatavoti no kamieļa ādas. Uzraksti uz šiem vairogiem ir teicieni no Korāna, kā arī pirmo kalifu (islāma garīgo vadītāju) vārdi.

Ataturks - pirmais Turcijas prezidents, lielais reformators, pārvērtis Sofiju no mošejas par muzeju, pavēlēja noņemt vairogus no pareizticīgo baznīcas sienām, kas arī tika izdarīts. Tomēr tūlīt pēc viņa nāves, 1938. gadā, viņi atkal tika atgriezti savā sākotnējā vietā.

Vēl viens pierādījums Svētās Sofijas katedrāles pārvēršanai par mošeju ir tas, ka musulmaņi tempļa altāra apsīdā uzcēla lūgšanu nišu – mihrabu. Blakus mihrabam ir sultāna gulta, pretī imama vieta lūgšanu lasīšanai.

Ir arī citas mazas lietas, kas raksturīgas musulmaņu mošeju piederumiem - krūzes mazgāšanai (netālu no ieejas). Tempļa dienvidu galerijā ir vieta musulmaņu bibliotēkai (bronzas būris, XVIII gadsimts). Taču galvenās liecības par mēģinājumiem pārvērst Lielo templi par Sofijas mošeju ir četri minareti un pusmēness virs kupola. Es vēlos atzīmēt, ka visas šīs pārvērtības nekļuva par vienu ar Hagia Sophia, tās palika "svešķermeņi", "svešzemju ieslēgumi" šajā lielajā kristiešu svētnīcā.

Pēdējā liturģija Konstantinopoles Svētās Sofijas katedrālē sākās 1453. gada 28. maija vakarā un turpinājās visu nakti. No rīta, uzlauzuši durvis, janičāri ielauzās templī, bet pareizticīgo priesteris ar kausu rokās kaut kā brīnumainā kārtā pazuda ...

Ekskursiju laikā templī bieži no gidu lūpām var dzirdēt stāstu, ka it kā Mehmeds Iekarotājs, zirga mugurā iebraucis templī, ar asiņainu roku neviļus atspiedies pret sienu (zirgs paslīdējis uz asinīm- krāsotas grīdas plātnes). Kā apstiprinājums šim notikumam, kā likums, vienmēr tiek parādīta vieta - plaukstas nospiedums uz tempļa sienas, blakus altārim.

Neticu. Ceļojuma asistente ir pārliecināta, ka tas tā nebija. Protams, grīda Templī tajā rītā patiešām bija klāta ar asinīm, taču Mehmeds Iekarotājs neiegāja Sv. Sofijas katedrālē Konstantinopolē, bet gan iegāja, nokāpjot no zirgiem un apkaisot savu turbānu ar ceļmalas putekļiem – kā pazemības zīmi Svētās Sofijas un Svētās Sofijas priekšā. viņas dievišķais spēks...

Neskatoties uz to, ka Stambulā esmu bijis ne reizi vien un diezgan ilgu laiku, neskatoties uz manu skepsi pret dievbijību un kulta vietām, Sofijas katedrāle man ir Stambulas-Konstantinopoles uzmanības centrā.

Kad jūs nokļūstat tās teritorijā (pareizāk ir teikt "tā īpašumā"

), rodas apbrīnojama sajūta - tā nav tikai interese, pārsteigums, apbrīna, tas izskatās pēc iekšēja miera stāvokļa, pat izplēnēšanas, kad pēkšņi jūsu acu priekšā tiek “nearhivēts” pusotrs tūkstotis gadu.

Tad prātā nāk tādi pretenciozi vārdi kā “mūžība”, “lielums”, “gudrība”, un tu sāc domāt par šo fenomenu: arhitektūras, vēstures, kultūras, reliģisko.

Galu galā Stambulā ir saglabājies diezgan liels skaits pareizticīgo baznīcu, kas ir iespaidīgas ar savu vēsturi un arhitektūru, piemēram, Pantokratora baznīca, Pammakarista baznīca, Pestītāja baznīca Horā, Svētās Irēnas katedrāle. , Svēto Lielo mocekļu Sergija un Baka baznīca. Un tā ir tikai neliela daļa. Dažas no tām tiek restaurētas, citas pilnībā vai daļēji pārveidotas par mošejām, dažas izveidotas kā muzeji.

Tomēr Hagia Sophia joprojām ir pirmā un vienīgā šajā sarakstā.

Sv. Sofijas skaistums. Vēstures atskaites punkti

Katram mākslas darbam, tāpat kā cilvēkam, ir sava vēsture, sava “dzīves grāmata”. Sv. Sofijas katedrālē šī grāmata ir viena no "biezākajām" pasaulē.

Katedrāles dzīves vēsture aizsākās 4. gadsimtā un pastāv jau gandrīz pusotru tūkstoti gadu. Var iedomāties, cik daudziem notikumiem viņš bija aculiecinieks. Lai nedaudz iepazītos ar galvenajiem katedrāles dzīves posmiem, septiņpadsmitā gadsimta periodu var iedalīt trīs galvenajās daļās – bizantiešu, osmaņu, mūsdienu.

Bizantijas Hagia Sophia - Dieva Gudrības katedrāle

Šī vēsturiskā un arhitektūras brīnuma priekštecis, šedevrs, par kuru mums šodien ir iespēja brīnīties, bija neliela bazilika, ko 324.–327. gadā uzcēla imperators Konstantīns II.

Diezgan īsā laikā tas kļuva par mazu pilsētas iedzīvotājiem, un Konstantīna pēctecis, viņa dēls Konstantijs, lika to palielināt.

360. gadā baziliku paplašināja un saņēma nosaukumu Megale Ekklesia (grieķu Μεγάλη Εκκλησία — liela baznīca), un nedaudz vēlāk, piektā gadsimta sākumā, kļuva pazīstama kā Sv. Sofijas katedrāle — Dieva Gudrība. . Baznīca bija lielākā Austrumromas impērijā un tai bija augsts statuss – šeit tika kronēti valdnieki.

404. gadā Arkādija (Arkādija) valdīšanas laikā viņa sievas Eudokijas (Eudoksia) un patriarha Jāņa (Ioannes Chrysostomos) nesaskaņu rezultātā notika tautas sacelšanās, baznīca nodega. Pēc 11 gadiem, 415. gadā, jaunais valdnieks Teodosijs – jaunākais (Theodosios II) to pārbūvēja. Tagad baznīcai bija piecas navas, monumentāla ieeja, un jumts joprojām bija koka, tāpat kā tās priekštečiem.

Un atkal dumpis, atkal ugunsgrēks. 532. janvāris. Tā bija lielākā sacelšanās Konstantinopolē, kas notika Justiniāna I (527-565) valdīšanas piektajā gadā un iegāja vēsturē ar nosaukumu "Nika" (grieķu Στάση του Νίκα — Iekarot). Šajā sacelšanās pret Justiniāna impēriju apvienojās divas nozīmīgākās grupas — patricieši un plebeji. Tāpat kā jebkura liela reformatora, Justiniāna jauninājumi un skarbais valdības stils izraisīja pretenzijas daudzos iedzīvotāju segmentos. Viņu neapmierinātības mērogs bija nopietns, un nodomi gāzt imperatoru gandrīz tika īstenoti. Justinians jau gatavojās bēgt no pilsētas, taču, izmantojot savu atbalstītāju viltību un atdevi, kuri uzpirka lielāko daļu sacelšanās vadoņu un piesaistīja tos savā pusē, viņš satricināja sacelšanos un turpināja savu valdīšanu vēl 33 gadus.

Sacelšanās rezultātā tika iznīcināta ievērojama pilsētas daļa, tostarp Hagia Sophia, tika nogalināti aptuveni 35 000 cilvēku. Pēc šī notikuma Justinians nolēma iemūžināt savu uzvaru, atzīmējot to ar tāda tempļa celtniecību, "kura nav bijis kopš Ādama laikiem un kurš nekad nebūs", un tā atrašanās vietu kalnā pie Lielās imperatora pils un Hipodromam vajadzēja vēl vairāk uzsvērt savu diženumu un cildenumu.

Jāsaka, ka imperatoram tas izdevās, un šodien mums ir iespēja apbrīnot šo pirms 1479 gadiem celto ēku. Tiesa, iepriekšējā laikā katedrālei vairākkārt nācies ciest no zemestrīcēm un ugunsgrēkiem, taču katru reizi tā tika rūpīgi atjaunota.

Būvniecība un tās apjoms

Gatavošanās būvniecībai nebija pārāk ilga, vieta tika noteikta. Tur, kur 532. gada 13. janvārī nodega Sv. Sofijas baznīca, jau 23. februārī, tikai 40 dienas pēc ugunsgrēka, imperators personīgi ielika jaunā tempļa pamatakmeni.

Grandiozā plāna īstenošanai tika pieaicināti divi no slavenākajiem arhitektiem - Anfimijs no Tralla (no Tralla) un Isidors of Miletus (no Milētas), kuriem jau bija kopīga darba pieredze - piecus gadus iepriekš viņi bija uzcēluši Svēto Sergija baznīcu. un Bakss. Vēl simts arhitektu vadīja strādniekus, no kuriem aptuveni pieci tūkstoši strādāja vienā tempļa pusē un tikpat daudz – otrā.

Pats imperators katru dienu uzraudzīja darba gaitu. Tempļa celtniecības laikā visai impērijai bija jānes naudas nodevas, un visas klases no zemākās līdz augstākajai tika apgrūtinātas ar šo pienākumu piecus būvniecības gadus.

Papildus šiem līdzekļiem uz Konstantinopoli tika nogādātas seno ēku paliekas, kurām bija īpaša vērtība, lai dekorētu katedrāles interjeru.

No Romas, Atēnām un Efesas, no senajām pilsētām Anatolijas un Sīrijas tika sūtītas kolonnas, kuras mēs varam redzēt līdz pat šai dienai.

Un pirmā stāva porfīra kolonnas astoņu gabalu apjomā tika piegādātas no Saules tempļa Baalbekā, pārējās astoņas - no Artemīdas tempļa Efezā.

Kolonnu kapiteļos, kas atrodas gar galvenās telpas perimetru, var redzēt imperatora un viņa sievas monogrammas.

Materiāliem nežēloja ne naudu, ne fantāzijas: kaļķi sajauca ar miežu ūdeni, cementam pievienoja olīveļļu. Troņa dēļam pat tika izgudrots jauns materiāls: izkusušajā zeltā tika iemesti visdārgākie akmeņi - onikss, pērles, topāzes, safīri, rubīni, kā rezultātā šis neparastais sakausējums ieguva aptuveni septiņdesmit krāsu toņus!

Marmors sienu apšuvumam tika izvēlēts visrūpīgāk, ņemot vērā nogulumu īpašības - Prokones bija slavens ar savu sniegbalto, Iasos - sarkanbalto, Karystos - gaiši zaļo un Frygia - rozā ar vēnām. Papildus marmoram iekšējai apdarei, protams, tika izmantots augstākā līmeņa zelts, sudrabs, dzintars, jašma, ziloņkauls.

Kupola izgatavošanai no salas tika vests māls - tas bija īpaši izturīgs kombinācijā ar vieglo svaru.

Šādam bezprecedentam savā dizainā, mērogā un būvniecības izmaksās nebija vajadzīgs tik daudz laika - pēc pieciem ar pusi gadiem templis bija gatavs.

Tempļa iesvētīšanas dienā, 537. gada 27. decembrī, Justinians vienā frāzē izteica gan sajūsmu par to, ko viņš redzēja, gan savas varas apliecinājumu: “Ak, Zālaman! Esmu tevi pārspējis!"

Kopš tās dienas un nākamos deviņsimt sešpadsmit gadus Svētā Sofija bija Bizantijas impērijas varenības un spēka simbols.

arhitektūras noslēpumi

Mēģinot aprakstīt galveno Anthimius un Isidore atradumu - tempļa kupolu sistēmu - es domāju, ka vārdiem, ko Justinians teica, vajadzēja piederēt viņiem - sava laikmeta lielākajiem arhitektiem.

Tas, ko viņiem izdevās izstrādāt un īstenot, izraisīja lielu laikabiedru apbrīnu, vēlāk kļuva par "ābeci" un radīja jaunu virzienu arhitektūrā.

Izrādās, tas, kas mūsdienās ir pazīstams mūsu acīm un nerada lielu pārsteigumu, radies pirms pusotra tūkstoša gadu, un toreiz tas bija principiāli jauns vārds tempļu celtniecībā. Piemēram, "buras" - sfēriski trīsstūri, kas aizpilda telpu starp arkām (tās arī pārnes spēcīga kupola slodzi uz piloniem, un blakus esošie puskupoli nodrošina stabilitāti un stabilitāti), kupolu kaskādes apvieno gan semantisko, gan emocionālo. slodze, un ir arī risinājums īpašai gaismas iekļūšanai telpā (attēlā zemāk).

Kas te īpašs? Galvenais kupols ir nedaudz iegarena sfēra, kuras diametrs ir 31 metrs no austrumiem uz rietumiem un no ziemeļiem uz dienvidiem - 30 metri, ko veido 40 radiālas arkas.

Logu kupolā ir tik daudz, cik arku - 40, un tos vienu no otra atdala minimālais iespējamais attālums. Šī iemesla dēļ saulainās dienās īpaši pamanāms “peldēšanas”, “piekares” efekts - it kā kupols ne ar ko nenostiprinās, bet gan karājas gaisā.

Turklāt kupols ir pārklāts ar zelta mozaīkām, tāpēc no tā atstarotā gaisma iegūst zeltainu nokrāsu.

Mazāki kupoli kaskādes lejā no galvenā kupola, un, pateicoties šīm "mežģīnēm" katedrāles iekšienē, rodas milzīgas telpas sajūta, ko patiešām ir ļoti grūti aprakstīt vārdos. Emocionālais sākums ir svarīgāks par racionālo, un sākumā jūs nevēlaties neko analizēt.

Vēlāk, no attāluma, jūs sākat saprast noslēpumu - "milzīgās telpas" efekts tiek radīts, apvienojot daudzas puslodes un taisnas stingras līnijas vertikālu kolonāžu un horizontālu karnīžu veidā - ļoti precīzu mēroga aprēķinu rezultāts. attiecības.

Neviena fotogrāfija nesniedz šo optisko efektu. Pamēģini pats, bet es neesmu vienīgais, kam tas šķiet neiespējami.

Detalizētai iepazīšanai ar Bizantijas (un ne tikai) tempļu arhitektūru var izlasīt Auguste Choisy "Arhitektūras vēsturi". Histoire De L "Arhitektūra".

Protams, ne pēdējo lomu uztverē spēlē katedrāles interjers - tā apšuvums, mozaīkas, aksesuāri. Vairāk par šo.

mozaīkas

Katedrāles mozaīkas var aplūkot bezgalīgi. Apbrīnojamākie skaistumā un meistarībā ir "Jaunava un bērns" un "Erceņģelis Gabriels" - tie rotā apse(vieta templī, kur atrodas altāris) un vimu(paaugstinājums, tribīne pie altāra). Mozaīkas izceļas ar īpašu izpildījuma stilu - modelēšanas maigumu, pustoņu spēli, stingru līniju neesamību, neskatoties uz to, ka tās pieder pie agrākā Maķedonijas monumentālās glezniecības veidošanās perioda (10. gs. otrā puse).

No ikonogrāfijas viedokļa interesantas ir imperatora Leona VI valdīšanas perioda (9. gs. beigas-10. gs. sākums) mozaīkas, kad figurētas kompozīcijas aizstāja krusta attēlu, kas rotāja. narfikas austrumu siena Justiniāna laikmetā (narfik vai narthex - ieejas telpa, kas piekļaujas tempļa rietumu pusei).

Tie ir Jēzus Kristus attēli, Dieva Mātes (pa kreisi), Erceņģeļa Miķeļa (pa labi) un imperatora Leo VI pusfigūra, kas krīt pie Visvarenā kājām.

Mākslas kritiķi saka, ka šī mozaīka ir jāskatās no apakšas un no liela attāluma – tikai tā var iegūt taisnu leņķi ar skatītāja skatienu un panākt nepieciešamo vizuālo efektu.

Mozaīkas dienvidu vestibilāes izceļ nobriedušāku stilu, protams, pateicoties vēlākam tapšanas periodam, lai gan “vecuma” atšķirība ar priekšgājējiem ir tikai piecdesmit gadi.

Uz mozaīkas lunetes (ar arku izteikta sienas daļa, kas atrodas virs durvīm vai loga) virs durvīm, kas izgatavotas no dienvidu vestibils narfikā ir attēlota Jaunava un Bērns un divi lielie Bizantijas imperatori - Konstantīns un Justinians (10. gs. otrā puse).

Uz mozaīkas dienvidu galerija- Kristus tronī, un Konstantīns Monomahs un ķeizariene Zoja nes dāvanas

Šis darbs tiek attiecināts uz 11. gadsimta sākumu.

Dienvidu galerijā atrodas arī divas 12. gadsimta mozaīkas ikonas, kas ir vienīgās Komnenos laikmeta pārstāves, kas saglabājušās Konstantinopoles teritorijā.

Šis ir imperatora pāra – Jāņa II Komnenosa un ķeizarienes Irinas portrets, kas atrodas abās Dievmātes pusēs un piedāvā viņai savas dāvanas.

Un Deesis, no kura oriģinālā izskata diemžēl palika tikai mazāk par pusi.

Bet pat šajos fragmentos var redzēt autoru meistarības līmeni. Speciālisti attēlu salīdzina ar perfektākajiem tā laika bizantiešu glezniecības paraugiem - Vladimira Dievmātes ikonām un Vladimira Svētā Demetrija katedrāles freskām.

Ja jūs interesē mākslinieciskas, vēsturiskas, ikonogrāfiskas detaļas, profesionālais viedoklis, skaitļi, fakti, pētījumi, par to varat lasīt V. N. Lazareva Bizantijas glezniecības vēsturē.

Ir arī interesants pētījums par mozaīku restaurāciju, tomēr angļu valodā: Mosaics of Hagia Sophia, Istanbul: The Fossati Restoration and the Work of the Byzantine Institute, Natalia B. Teteriatnikov.

Citi katedrāles apskates objekti, kas palikuši no Bizantijas laikiem

Atrodoties tempļa apakšējā līmenī, pievērsiet uzmanību omphalion- Bizantijas imperatoru kronēšanas vieta.

Lai to atrastu, stāviet zem kupola centra un skatieties pa labi. Šis ir liels kvadrāts, kas izklāts ar krāsainu akmeni, tā centrā ir aplis, uz kura tika novietots tronis tikko pasludinātajam imperatoram.

Uzkāpiet pa plašo eju uz otro līmeni, ko izmantoja baznīcas sinodes un kur sievietes veica dievkalpojumus. Pievērsiet uzmanību interesantajam ceļa slīpumam - tas tika aprēķināts speciāli, lai sasniegtu maksimālu gludumu, pārvietojoties, kad ķeizariene tika nēsāta uz palankīna (nestuves uz diviem stabiem).

No augšējā stāva var labāk redzēt mozaīkas, paskatīties uz zemāko līmeni no divdesmit metru augstuma, pievērst uzmanību atšķirībai milzīgās telpas uztverē no apakšas un augšas.

Ejiet pa augšējām galerijām un atrodiet Imperatores gulta atrodas rietumu galerijas centrā.

No šejienes viņai bija lielisks skats, no kura varēja vērot rituālus un ceremonijas.

Ejot gar ziemeļu galeriju, dodieties uz margām un mēģiniet tās atrast "grafiti"(tulkojumā no itāļu valodas šis vārds nozīmē "skrāpējumi"). Tas nebūt nav mūsu laikabiedru "huligānisms", tas ir Skandināvu rūnas- pēdas, ko Varangijas karotāji atstāja 9. gadsimtā, acīmredzot, gribēja iemūžināt piemiņu par sevi.

Dienvidu galerijā jūs redzēsiet masīvu marmora durvis, ko savulaik Sinodes dalībnieki izmantoja, lai iekļūtu un izietu no sanāksmju telpas

Osmaņu Hagia Sophia - mošeja

1453. gads bija pēdējais kristīgās Svētās Sofijas pastāvēšanas gads. Pēc vēsturnieku aprakstiem, 1453. gada 29. maijā tajā notika pēdējais dievkalpojums, kura laikā osmaņi ielauzās templī un izlaupīja to, nesaudzējot dievlūdzējus. Jau 30. maijā Mehmeds II pavēlēja Sv. Sofijas katedrāli pārveidot par mošeju.

Nākamo piecu gadsimtu laikā mošeja, ko sauca par Hagia Sophia, turpināja mainīties tāpat kā kristiešu tempļa laikā – tā tika atjaunota pēc iznīcināšanas, rekonstruēta, tika pievienoti daži dekoratīvie elementi un citi elementi tika noņemti.

Vispirms katedrālei tika pievienoti minareti (sākumā divi steigā zem Mehmeda II, pēc tam vēl divi - zem Selima II un Bejazīda II) un apmesta mozaīkas un freskas, tempļa dienvidaustrumu daļā tika novietots mihrabs.

Viņi nomainīja sudraba svečturi pret dzelzs, un vēlāk, Ahmeta III vadībā, piekāra milzīgu lustru, kas apgaismo katedrāli līdz pat mūsdienām.

Izskats būtiski mainījās jau 16. gadsimtā, kad tika nolemts mošejas ēku nostiprināt ar masīviem kontraforsiem.

19. gadsimta vidū tika veikta nopietna tempļa restaurācija, ko veica Šveices arhitekti - brāļi Gaspards un Džuzepe Fossati.

1935. gadā Ataturka valdīšanas laikā, kad Turcijas Republika tika pasludināta par laicīgu, Sv. Sofijas katedrāle ieguva muzeja statusu.

Viņai tika atdotas freskas un mozaīkas, no kurām tika nolobīti gadsimtiem vecie apmetuma slāņi, kā arī neliela telpa tika atvēlēta muzeja darbinieku vadītajām musulmaņu ceremonijām.

Osmaņu laika apskates vietas

Kopš brīža, kad kristiešu katedrāle tika pārvērsta par mošeju, un nākamo piecsimt gadu laikā gandrīz katrs Osmaņu sultāns ienesa kaut ko savu Svētās Sofijas interjerā.

Kaligrāfiski uzraksti

Pirmā lieta, kas piesaista jūsu uzmanību, ir milzīgi apļi un taisnstūrveida ruļļi ar kaligrāfiskiem uzrakstiem uz pareizticīgo tēmu fona.

Šie ir lielākie kaligrāfiskie paneļi islāma pasaulē, uz tiem ir uzrakstīti praviešu un pirmo kalifu vārdi. Tie ir izgatavoti no ēzeļa ādas.

marmora vāzes

Pirmajā līmenī, blakus sānu ejām, jūs redzēsiet milzīgas vāzes, kas izgrebtas no viena marmora gabala.

Tos katedrālē veda no 16. gadsimta beigām Murada III valdīšanas laikā un izmantoja ūdens uzglabāšanai – aptuveni 1250 litrus katrs.

Mahmuda I bibliotēka

1739. gadā pēc Mahmuda II iniciatīvas katedrālē tika uzcelta bibliotēka. Šī istaba, kas atrodas dienvidu galerijas pirmajā līmenī, bija bagātīgi un gaumīgi dekorēta ar marmoru un Iznik flīzēm. Bibliotēkā bija lasītava, ko koridors savienoja ar grāmatu krātuvi. Viņa rožkoka skapjos bija vairāk nekā 5000 grāmatu. Mūsdienās tie visi tiek glabāti Suleymaniye mošejas bibliotēkā ar nosaukumu "Īpašā Svētās Sofijas kolekcija".

Pie bibliotēkas austrumu sienas karājas “tughra” – Mahmuda I kaligrāfiskais paraksts, kurš izrādīja lielu interesi par Sv. Sofijas katedrāli – papildus bibliotēkai viņš lika remontēt katedrāli, ierīkot strūklaku apmazgāšanās darbiem. pagalms, un teritorijā ierīkojama ēdnīca trūcīgajiem.

Sultāna loža

Neliela "istaba", kurā sultāns varēja piedalīties rituālos, sabiedrībai nepamanot. Augsti grebti režģi viņu paslēpa ne tikai no vienkāršo cilvēku acīm, bet arī no ļaundariem - tie nodrošināja drošību.

Kaste patiešām atgādina zelta būri - skaistu grebtu sešstūra kasti, kas uzvilkta uz stabiliem balstiem. Kastes apakšējā daļa ir marmora ažūra panelis, bet augšējā daļa ir koka, pārklāta ar zeltu.

Režģi ir turku stilā, savukārt nesošās kolonnas ir bizantiešu stila.

Iepriekš kaste atradās uz apsīdes, bija citāda izskata, bet 1847. gadā, tempļa atjaunošanas laikā, brāļi Fossati to izdekorēja un pārvietoja uz vietu, kur tā atrodas līdz mūsdienām.

Noslēpumains auksts logs

Pie sultāniem paredzētās ieejas tika izgriezts neliels logs. Pārsteigumu rada īpašs mikroklimats, kas izveidojies blakus - jebkuros laikapstākļos, pat viskarstākajā un mierīgākajā dienā, šeit vienmēr ir vēss.

Raudu kolonna

Šai kolonnai ir iezīme - tās sienas vienmēr ir mitras. Kad viņa sāka "raudāt" un kad viņu sāka saukt, tas nav precīzi zināms, bet šodien viņa ir kļuvusi par īstu tūristu "pievilcību" - galu galā cilvēki vienmēr tic, ka, veicot noteiktu rituālu, viņi kļūs veselīgāks, bagātāks, laimīgāks.

“Maģijas” vēsture aizsākās bizantiešu laikos, kad pie kolonnas karājās svētā Nikolaja Brīnumdarītāja ikona, pie kuras kristieši nāca lūgt dziedināšanu.

Pēc tam, kad osmaņi bija sagrābuši templi, ikona tika norauta, un tās vietā bija caurums. Musulmaņi ir izdomājuši savu rituālu – šajā bedrē jāiebāž īkšķis, ar pārējiem četriem jāuzzīmē aplis un jāizsaka vēlme. Ja pirksts kļūst slapjš, vēlēšanās piepildīsies. Rituāls ir aktuāls arī mūsdienās. Šeit ir šāds stāsts.

Kur viņa ir? Jums nebūs grūti to atrast - kur rinda, tur kolonna.

Daži cipari

Bieži vien mūsu iespaids par vizuālo uztveri palīdz papildināt skaitļus un faktus. Šeit ir daži mērījumi un aprēķini:

• Katedrāles platība - 7570 kv.m;
• augstums no grīdas līdz kupola augšai 55,6 m;
• kolonnas: kopā 104, apakšējā galerijā 40, augšējā galerijā 64;
• kupola diametrs: 31,87 metri - no ziemeļiem uz dienvidiem, 30,87 - no austrumiem uz rietumiem;
• logu skaits kupolā - 40;
• ietilpība 100 000 cilvēku;
• katra apļa diametrs ar kaligrāfiskiem uzrakstiem ir 7,5 metri.

Tas bija bizantiešu laikos:

• 6000 milzīgu svečturi;
• 6000 pārnēsājamu svečturi;
• katrs pārnēsājamais svečturis svēra 45 kg.

Mūsdienu Hagia Sophia - Hagia Sophia muzejs

Šodien notiek milzīgas diskusijas par katedrāles īpašumtiesībām un tās atgriešanos kristīgajā pasaulē. Kamēr turpinās strīdi, Sv. Sofijas katedrāle joprojām ir pasaules nozīmes muzejs, kas pārsteidzoši apvieno dažādu laikmetu, pasaules uzskatu un kultūru elementus.

Katru gadu šeit ierodas apmēram trīs miljoni cilvēku.

Jūs varat sākt savu ekskursiju pa muzeju no rietumu dārza, kurā atrodas kolonnu paliekas un citi pirmo divu baznīcu fragmenti, kas atrasti Stambulas Arheoloģijas institūta veikto izrakumu laikā.

Pēc tam dodieties iekšā, apskatiet visu, kas jūs interesēja, pie izejas dodieties uz katedrāles bijušo baptisteriju, kur tagad atrodas Mustafa I un Ibrahima mauzolejs.

Un visbeidzot, apskatiet sultāna Selima II mauzoleju - izcilā Mimara Sinana darbu, Murada III un Mehmeda III mauzoleju, kas atrodas nelielā atsevišķā teritorijā pa kreisi no izejas no baptistery.

Kā tur nokļūt

Sv. Sofijas muzejs atrodas pilsētas vēsturiskās daļas sirdī – Sultanahmetas rajonā.

Šeit varat nokļūt ar tramvaja līniju T1, kas iet cauri gandrīz visam centram un savieno Zeytinburnu rajonu un Kabatašu.

Jums ir nepieciešama pietura "Sultanahmet. Zilā mošeja" ir citas slavenības, Zilās mošejas, nosaukums.

Izejot no tramvaja, jūs atradīsit sevi tieši pretī mošejai, un pa kreisi no tās, apmēram piecsimt metru attālumā, atrodas Hagia Sophia. Grūti viņu nepamanīt.

Darba stundas

Muzejs atvērts:

• no 15.aprīļa līdz 25.oktobrim no plkst.9.00 līdz 19.00 biļešu kases un ieeja muzejā tiek slēgta plkst.18.00;
• no 25.oktobra līdz 15.aprīlim no plkst.9.00 līdz 17.00, kases un ieeja muzejā tiek slēgta plkst.16.00.

Ņemiet vērā, ka gandrīz vienmēr pie muzeja ir vismaz 15 minūšu rinda, tūrisma sezonā var nostāvēt stundu. Skaiti savu laiku, neatliec vizīti uz vakaru.

Ņemiet vērā arī to, ka:

• no 2016. gada maija muzejs pirmdienās slēgts;
• jūs nevarēsiet apmeklēt muzeju Ramadāna pirmajā dienā un Upurēšanas svētku dienās.

Biļešu cenas un kā tās iegādāties

Parastā pilna biļete maksā apmēram 12 eiro jeb 14 dolārus (40 TL).

Studentiem nav nekādu atvieglojumu.

Jūs varat doties bez maksas:

• turku bērni, kas jaunāki par 18 gadiem;
• ārvalstu pilsoņu bērni, kas jaunāki par 12 gadiem;
• Turcijas Republikas pilsoņi, kas vecāki par 65 gadiem;
• invalīdi un viena pavadošā persona;
• karavīri un seržanti;
• karšu īpašnieki COMOS, UNESCO, ICOM;
• studenti, kuri studē Turcijā apmaiņas programmās (piemēram, Erasmus), uzrādot līgumu.

Jūs varat iegādāties biļeti:

Ieeja sultānu apbedījumu vietās ir bez maksas.

Ko redzēt tuvumā

Netālu, protams, ir daudz interesantu lietu - Zilā mošeja, un Topkapi pils, un Arheoloģijas muzejs, un Islāma un turku mākslas muzejs un daudz kas cits.

Bet, tā kā šajā tekstā ir runa par bizantiešu pareizticības galveno pievilcību, lai nesajauktu visu kopā, nosaukšu tikai pāris tematiskās vietas.

Svētās Irēnas katedrāle

Izejot no Hagia Sophia, dodieties pastaigā uz Topkapi pili, burtiski piecu minūšu gājienā jūs redzēsiet vēl vienu katedrāli, kas nesen tika atvērta apmeklētājiem.

Šī ir viena no vecākajām baznīcām Konstantinopolē - Hagia Irene katedrāle, kas pēc Sv. Sofijas uzcelšanas tika apvienota ar to.

Tagad tur joprojām pilnā sparā rit restaurācijas darbi, un man personīgi ļoti patika ideja atvērt katedrāli-muzeju apskatei jau tās restaurācijas sākumposmā.

Kuchuk Hagia Sophia (Mazā Hagia Sophia)

Jau rakstīju, ka piecus gadus pirms Hagia Sophia būvniecības sākuma tās arhitekti Anfimijs un Izidors uzcēla Lielo mocekļu Sergija un Baka templi. Justinians viņu ļoti mīlēja un aicināja tos pašus arhitektus atkārtot viņa tēlu plašākā mērogā, tāpēc katedrāļu līdzībā nav nekā pārsteidzoša.

Bejazīda II laikā osmaņi pārvērta Sergija un Baka templi par mošeju un deva tam nosaukumu "Kucuk Hagia Sophia", kas tulkojumā nozīmē "Mazā Svētā Sofija".

Ja ejat no Sv. Sofijas uz Zilo mošeju, tad virzieties lejup uz jūru,

jūs nonāksit diezgan klusā vietā. Man personīgi šeit ļoti patīk.

Ienāc pagalmā, iepazīsties ar tā "iemītniekiem".

Un tad ej iekšā.

Mozaīkas vēl klātas ar apmetumu, iekšējā apdare nespodra, te nav nekā, kas aizrautu elpu.

Bet man bija interese salīdzināt katedrāli ar tās "jaunāko māsu", un iespaidi bija diezgan interesanti. Nāciet un pārbaudiet, tas neaizņems pārāk ilgu laiku.

Mozaīkas muzejs

Un, ja vēlaties papildināt senās Konstantinopoles māksliniecisko tēlu, dodieties uz Bizantijas mozaīkas muzeju, kas atrodas bijušās Lielās imperatoru pils vietā, burtiski aiz Zilās mošejas.

Lielās imperatora pils izrakumos tika atklātas lieliskas bizantiešu mozaīkas, bet tas ir cits stāsts...

Pēc muzeja

Man personīgi nepatīk jaukt iespaidus un samīcīt kopā, tāpēc pēc Sv. Sofijas katedrāles un tuvējiem (pirmkārt tematiski) apskates objektiem iesaku vienkārši nesteidzīgi pastaigāties.

Ja jūsu “ekskursija” beidzās Kuchuk Hagia Sophia, tad varat doties lejā līdz jūrai, pastaigāties pa promenādi un ieskatīties vienā no Kumkapi mola zivju restorāniem. Šeit ir ļoti mierīgi, maz cilvēku, vienmēr svaigs un garšīgs ēdiens, ļoti patīkama apkalpošana – vai pasūtīsiet pilnvērtīgu maltīti vai vienkārši izdzersiet tasi kafijas, jums tiks pievērsta tikpat cienīga uzmanība. Cenas ir nedaudz zemākas nekā pilsētas tūrisma centrā.

Ja palikāt netālu no Hagia Sophia, dodieties pastaigā pa tramvaja sliedēm uz Eminonu. Šeit var ielūkoties mazo veikalu skatlogos, par 0,9 eiro jeb 3 TL var “atpelnīt” saldējumu (dondurma) no jautras pārdevējas.

redzēt, kā turku sievietes gatavo manti un gozleme restorānā Han un kaimiņos Ela Sofia.

Protams, turpat tās var nogaršot. Mēs devāmies uz šo restorānu aiz ziņkārības. Garšīgs? Jā. Dārgi? Jā.

Jāsaka, ka šeit ēst par budžetu būs problemātiskāk nekā pie jūras, tāpēc, ja esat izsalcis, bet nevēlaties tērēt daudz naudas un laika, dodieties uz Eminonu molu.

Zivju cienītāji var nogaršot slaveno "balyk ekmek" - zivis maizē. Svaigi nozvejotas sardīnes tiek apceptas priekšā un ieliktas kraukšķīgā maizē, dāsni pievienojot zaļos salātus un sīpolus 0,9 eiro (3 TL), un blakus var nopirkt glāzi marinētu dārzeņu par tādu pašu cenu.

Ja jūs neēdat zivis, tad jums derēs stambuliešu iemīļotās kotletes (vai "kotletes"?). Šeit viss ir ātri, garšīgi, lēti. Šādas iestādes sauc par "köftecisi", tās ir dārgākas, piemēram, kā zemāk esošajā fotoattēlā.

Ir vienkāršāki, tur pārsvarā brauc vietējie. Ēdienu kvalitāte visur ir vienlīdz laba.

Ja neesi izsalcis, Gulhanes parks būs brīnišķīgs pastaigu noslēgums. Ieeja tajā (bez maksas) atrodas uzreiz aiz virknes veikalu un kafejnīcu, kurām pabraucāt garām pa tramvaja sliedēm.

vai arī varat vienkārši pastaigāties, sapņot, uzzināt jaunus iespaidus,

Izīrēt mašīnu- arī cenu apkopojums no visiem izplatītājiem, viss vienuviet, ejam!

Vai ir ko piebilst?

Tā bija lielākā katedrāle Bizantijas impērijā. Un viena no senākajām Sofija tika pabeigta 537. gadā. Tas ir pārsteidzoši, kā ēka stāvēja tik ilgi. Es redzēju daudzas agrīnā vezantiešu ēras drupas, kā likums, tikai pamatus - un šeit ir laika gandrīz neskarta struktūra. Skaidrs, ka impērijas galveno templi atjaunoja gan paši bizantieši, gan viņu vietā nākušie turki. Bet tomēr tas šķiet noslēpumaini.
Es domāju, ka šeit nav nepieciešams detalizēti aprakstīt visus Sv. Sofija, tie visi ir labi zināmi fakti. Tāpēc aprobežošos ar saviem personīgajiem iespaidiem par lielās katedrāles apmeklējumu.

Dieva Gudrības templi ir vērts apmeklēt pēcpusdienā, jo pie tā ieejas no rīta bieži veidojas milzīgas rindas. Daudzas tūristu grupas šeit tiek atvestas ar autobusu, un jūs varat nostāvēt stundu vai pat vairāk.

Svētā Sofija ārēji izskatās, kaut arī smagnēja, bet ļoti majestātiska. Uzreiz jūtams, ka tas ir tuvāk romiešu laikam, kas ir tālu no mums, nekā vēlākajiem viduslaikiem. Pat turku piestiprinātie kontraforsi "atdod" kaut ko romiešu.

Tempļa galvenās ieejas balsti tika uzcelti 10. gadsimtā, vēlāk turki pievienoja savus. Viņi arī pievienoja baznīcai četrus minaretus, kas šeit izskatās ļoti nevietā.

Sv.Sofijas ziemeļrietumu stūris. Šeit jūs varat redzēt Patriarhālās skolas drupas.

Velves Warriors vestibilā. Kādreiz templī bija ieeja parastajiem bizantiešu cilvēkiem.

Mozaīkā virs ieejas attēlota Dieva Māte ar Bērnu, labajā pusē ir imperators Konstantīns, kas viņai piedāvā Konstantinopoles pilsētu, bet kreisajā pusē ir imperators Justinians, Svētās Sofijas celtnieks, piedāvājot šo katedrāli.

Exonarthex – Svētās Sofijas ārējā galerija. Šeit atrodas imperatores Irēnas marmora sarkofāgs, Ungārijas princese - imperatora Jāņa II Komnenosa sieva.

Durvis, kas ved no eksonarteksa uz narteksu, iekšējā galerija.

Mozaīka virs Karaliskajām durvīm, kurā attēlots Kristus tronī un viņa priekšā paklanās imperators Leo VI.

Narthex – Svētās Sofijas katedrāles iekšējā galerija.

Durvis uz tempļa galveno navu.

Atzīšos, kad stāvēju zem Svētās Sofijas kupola un skatījos uz augšu, pieķēru sevi pie domas, ka šī daudztonnīgā akmens masa kuru katru brīdi var sabrukt man uz galvas, jo šī ir ļoti, ļoti sena celtne. Tas bija nedaudz rāpojoši. Pilnīgi nesaprotami, kā šī milzīgā plāksne tiek turēta augšā.

Interesanti, ka Osmaņu mošejās man nekad nebija tādas bailes, lai gan tās visas tika celtas pēc svētās Sofijas parauga un ar skaidru vēlmi viņu pārspēt.
Savā ziņā lielo Turcijas mošeju, piemēram, Suleymaniye un citu, ģeometrija ir ideālāka nekā bizantiešu templis. Tie ir kaut kā "pareizāki", simetriski pielāgoti, atšķirībā no Sofijas. Tas izskatās smagāks un dažreiz iracionāls. Taču nekur turku ēkās nav šī "peldošā" kupola efekta, kas panākts ar šo iracionalitāti, kad milzu plakanu akmens plāksni ar kaut kādu spēku notur vairāk nekā 50 metru augstumā...

Un lieliski, ka viņi beidzot aizvāca šos sasodītos mežus, kas te pacēlušies līdz pašam kupolam, iespējams, veselu desmitgadi.

Sešu spārnu serafima attēls uz Svētās Sofijas burām.

Sultāna namiņš.

Grīdas fragments. Varbūt šis aplis uz grīdas bija paredzēts imperatoram.

Svētās Sofijas altāra apsīda.

Erceņģeļa Gabriela mozaīkas attēls, pa labi no apsīdas ar Dievmāti.

Ar ādu pārklāti koka vairogi ar islāma uzrakstiem parādījās katedrāles rekonstrukcijas laikā 1847.-1849.gadā šveiciešu - brāļu Fossati vadībā.

Katedrāles ārējā galerija.

Koridors ved uz galeriju otrajā stāvā.

Otrā stāva galerija.

Grafiti uz katedrāles marmora parapetiem. Tādu uzrakstu ir simtiem.

"Metjū - pop Galičs", bija šeit)

Otrā stāva mozaīku galerija.
Labākais mozaīkas darbs katedrālē ir Deesis (Kristus, Dieva Māte un Jānis Kristītājs).

Lai labāk redzētu mozaīku struktūru, ievietoju divas no tām lielā izmērā, pēc klikšķa tās palielinās.

Kristus, imperators Konstantīns IX Monomahs un viņa sieva Zoja.

Dievmāte ar Kristus bērnu, ko ieskauj Komnenos ģimene - Jānis II un viņa sieva Irina (viņas zaļais sarkofāgs atrodas katedrāles ārējā galerijā).

Zemāk Venēcijas doža kaps - Enrike Dandolo (1108-1205). Faktiski tieši šis cilvēks iznīcināja Bizantiju, viņš bija ceturtā krusta kara iniciators un iedvesmotājs, kura laikā krustneši izlaupīja Konstantinopoli.
Kaps tika atjaunots 19. gadsimtā Dodža iespējamās apbedīšanas vietā. Pašu apbedījumu 15. gadsimtā iznīcināja osmaņi. Saskaņā ar leģendu, turki barojuši suņiem Konstantinopoles iznīcinātāja kaulus...

Skats uz Sv. Sofiju no Zelta raga otras puses.

Iepriekšējie ieraksti, kas veltīti Konstantinopoles nocietināšanai.

Hagia Sophia ir divu pasaules reliģiju svētnīca un viena no krāšņākajām ēkām uz mūsu planētas. Piecpadsmit gadsimtus Sv. Sofija bija galvenā divu lielo impēriju - Bizantijas un Osmaņu - svētnīca, pārdzīvojot sarežģītos vēstures pagriezienus. Saņēmis muzeja statusu 1935. gadā, tas kļuva par simbolu jaunajai Turcijai, kas uzsāka laicīgu attīstības ceļu.

Sofijas katedrāles tapšanas vēsture

4. gadsimtā p.m.ē. e. lielais imperators Konstantīns tirgus laukuma vietā uzcēla kristiešu baziliku. Dažus gadus vēlāk šo ēku iznīcināja ugunsgrēks. Ugunsgrēka vietā tika uzcelta otrā bazilika, kuru piemeklēja tāds pats liktenis. 532. gadā imperators Justinians uzsāka liela tempļa celtniecību, par kuru līdzvērtīgu cilvēce nezināja, lai mūžīgi pagodinātu Tā Kunga vārdu.

Labākie tā laika arhitekti uzraudzīja desmit tūkstošus strādnieku. Marmors, zelts, ziloņkauls Svētās Sofijas dekorēšanai tika vests no visas impērijas. Celtniecība tika pabeigta nepieredzēti īsā laikā, un piecus gadus vēlāk, 537. gadā, ēku iesvētīja Konstantinopoles patriarhs.

Pēc tam Hagia Sophia vairākas reizes cieta no zemestrīcēm - pirmā notika neilgi pēc būvniecības pabeigšanas un radīja nopietnus postījumus. 989. gadā zemestrīce izraisīja katedrāles kupola sabrukumu, kas drīz tika uzcelts no jauna.

Divu reliģiju mošeja

Vairāk nekā 900 gadus Hagia Sophia bija galvenā Bizantijas impērijas kristiešu baznīca. Tieši šeit 1054. gadā notika notikumi, kas sadalīja baznīcu pareizticīgo un katoļu.

No 1209. līdz 1261. gadam galvenā pareizticīgo kristiešu svētnīca atradās katoļu krustnešu varā, kuri to izlaupīja un aizveda uz Itāliju daudzas šeit glabātās relikvijas.

1453. gada 28. maijā šeit notika pēdējais kristiešu dievkalpojums Svētās Sofijas vēsturē, un nākamajā dienā Konstantinopole krita zem sultāna Mehmeda II karaspēka triecieniem, un templis pēc viņa pavēles tika pārvērsts par mošeju.

Un tikai 20. gadsimtā, kad Sv. Sofijas katedrāle ar Ataturka lēmumu tika pārveidota par muzeju, līdzsvars tika atjaunots.

Sv. Sofijas katedrāle ir unikāla reliģiska ēka, kurā līdzās pastāv freskas, kurās attēloti kristiešu svētie, ar surām no Korāna, kas ierakstītas lielos melnos apļos, un ēku ieskauj minareti, kas celta bizantiešu baznīcām raksturīgā stilā.

Arhitektūra un iekšējā apdare

Neviena fotogrāfija nevar atspoguļot Hagia Sophia varenību un askētisko skaistumu. Bet pašreizējā ēka atšķiras no sākotnējās konstrukcijas: kupols tika pārbūvēts vairāk nekā vienu reizi, un musulmaņu periodā galvenajai ēkai tika pievienotas vairākas ēkas un četri minareti.

Sākotnējais tempļa izskats pilnībā atbilda bizantiešu stila kanoniem. Tempļa iekšpuse ir pārsteidzoši lielāka nekā ārpuse. Masīvā kupola sistēma sastāv no liela kupola, kura augstums pārsniedz 55 metrus, un vairākiem puslodes griestiem. Sānu ejas no centrālās atdala malahīta un porfīra kolonnas, kas ņemtas no seno pilsētu pagānu tempļiem.

No bizantiešu dekorācijām līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas freskas un pārsteidzošas mozaīkas. Gados, kad šeit atradās mošeja, sienas klāja apmetums, un tās biezais slānis šos šedevrus ir saglabājis līdz mūsdienām. Skatoties uz tiem, var iedomāties, cik krāšņa bija dekorācija labākajos laikos. Izmaiņas no Osmaņu perioda, izņemot minaretus, ietver mihrabu, marmora minbāru un bagātīgi dekorēto sultāna kārbu.

• Pretēji izplatītajam uzskatam, templis nav nosaukts Svētās Sofijas vārdā, bet gan ir veltīts Dieva Gudrībai (“sophia” grieķu valodā nozīmē “gudrība”).
• Sofijas katedrāles teritorijā atrodas vairāki sultānu un viņu sievu mauzoleji. Starp tiem, kas apglabāti kapenēs, ir daudz bērnu, kuri kļuva par upuriem sīvā cīņā par pēctecību, kas bija ierasta tiem laikiem.
• Tiek uzskatīts, ka Turīnas Vants glabājās Svētās Sofijas katedrālē līdz tempļa izlaupīšanai 13. gadsimtā.

Noderīga informācija: kā nokļūt muzejā

Hagia Sophia atrodas Stambulas vecākajā rajonā, kur ir daudz vēsturisku vietu - Zilā mošeja, cisterna, Topkapi. Šī ir pilsētas nozīmīgākā ēka, un ne tikai vietējie stambulieši, bet arī jebkurš tūrists pastāstīs, kā nokļūt muzejā. Jūs varat nokļūt ar sabiedrisko transportu, izmantojot T1 tramvaja līniju (Sultanahmet pietura).

Muzejs atvērts no 9:00 līdz 19:00, savukārt no 25. oktobra līdz 14. aprīlim - līdz 17:00. Pirmdiena ir brīvdiena. Pie kases vienmēr ir gara rinda, tāpēc jāierodas agri, it īpaši vakara stundās: biļešu tirdzniecība apstājas stundu pirms slēgšanas. Jūs varat iegādāties elektronisko biļeti Hagia Sophia oficiālajā vietnē. Ieeja maksā 40 liras.