Aleksandra Ņevzorova biogrāfija personīgās dzīves pilsonība. Aleksandrs Ņevzorovs: biogrāfija, personīgā dzīve, ģimene, sieva, bērni - foto. Aleksandra Ņevzorova biogrāfija un personīgā dzīve

Aleksandrs Ņevzorovs
Nodarbošanās: reportieris, žurnālists, TV vadītājs, publicists
Dzimšanas datums: 1958. gada 3. augusts
Dzimšanas vieta: Ļeņingrada, RSFSR, PSRS
Pilsonība: PSRS → Krievija

Aleksandrs Gļebovičs Ņevzorovs(dzimis 1958. gada 3. augustā, Ļeņingradā, PSRS) - savulaik padomju un krievu reportieris, televīzijas raidījumu vadītājs, četru sasaukumu Valsts domes deputāts.Tagad - publicists, Ņevzorova Augstākās katedras dibinātājs, "meistars un mentors". Ekolas skola. Viņš vietnē YouTube vada interneta programmu "Ateisma mācības".
Dzimis 1958. gada 3. augustā Ļeņingradā. Mātes audzināta. Vectēvs - Georgijs Vladimirovičs Ņevzorovs- MGB darbinieks - 1946.-1955.gadā vadījis bandītisma apkarošanas nodaļu Lietuvas PSR teritorijā. Ņevzorova māte Gaļina Georgievna, žurnāliste. Jaunībā Aleksandrs Ņevzorovs bija baznīcas kora dziedātājs. Kopš 1983. gada strādā Ļeņingradas televīzijā. Bija Aleksandrs Ņevzorovs kaskadieris. Mācījās Maskavas Garīgajā seminārā, bet tika izslēgts no 4. kursa. Viņš apgalvo, ka nav veicis baznīcas karjeru tāpēc, ka viņam ir normāla seksuālā orientācija.

Kļuva slavena 80. gadu beigās Aleksandrs Ņevzorovs kā televīzijas žurnālists, raidījuma 600 sekundes autors un vadītājs. Pirmo reizi Vissavienības skatītājs ieraudzīja Ļeņingradas TV kulta programmas vadītāju leģendārās programmas “Vzglyad” sižetā, kuru filmēja žurnālists Jevgeņijs Dodoļevs.
1990. gada 13. decembris Aleksandrs Ņevzorovs tuksnesī viņš tikās ar nezināmu informatoru, kurš divas dienas iepriekš piedāvāja kompromitējošus pierādījumus par kādu amatpersonu. Tikšanās reizē pie žurnālista piegājusi nepazīstama persona un iešāvusi viņam sirds rajonā. Atbildot uz to, žurnālists izšāvis no gāzes pistoles, taču netrāpīja. Aleksandrs Ņevzorovs būtiskus ievainojumus neguva, jo šāvēja lode paskrēja garām kreisās paduses tuvumā, neskarot sirdi un lielos traukos.

1991. gada janvārī Aleksandrs Ņevzorovs uzņēma filmu "Mūsējie" par janvāra notikumiem Viļņā, ko demonstrēja Centrālās televīzijas Pirmajā programmā. Filma slavināja Viļņas OMON kaujiniekus, kuri palika uzticīgi PSRS laikā, kad Lietuva pasludināja savu neatkarību. Tā paša gada novembrī mītiņā Sanktpēterburgā Ņevzorovs pasludināja Naši tautas atbrīvošanas kustības izveidi. Četras reizes (kopš 1993. gada) bijis nominēts Valsts domē kā neatkarīgs deputāts no dažādiem vēlēšanu apgabaliem, bijis Konstitucionālās likumdošanas un valsts veidošanas komitejas loceklis. Aleksandrs Ņevzorovs apgalvo, ka 4 termiņus Valsts domē viņš bija tieši 4 reizes.
1993. gadā viņš aizstāvēja Balto namu, piedalījās Ostankino televīzijas centra notikumos. No 1994. līdz 1998. gadam viņš bija Borisa Berezovska konsultants-analītiķis. Piedalījies daudzos vietējos bruņotos konfliktos. Deviņdesmito gadu sākumā viņš nodibināja neatkarīgo televīzijas kompāniju (NTK) 600. Izveidojis reportāžu sēriju "Naši" par padomju un krievu karavīriem karstajos punktos (Viļņā, Piedņestrā, Kalnu Karabahā u.c.).
Grāmatas "Goda lauks" (1995) autors par mūsdienu Krievijas politiku. Viņš uzņēma divas filmas par Pirmo Čečenijas karu: elle (dokumentālā filma, 1995) un Purgatorija (spēle, 1997). Televīzijas filmas "Elle" demonstrācija pirmajā kanālā par Krievijas karaspēka iebrukumu Groznijā izraisīja negatīvu reakciju no liberālās kopienas pārstāvjiem, kuri apsūdzēja filmas veidotāju neobjektivitātē pret čečeniem. No 1995. līdz 1999. gadam viņš vadīja televīzijas pārraides "Savvaļas lauks", "Dienas" un " Ņevzorovs».

1999. gada decembrī viņš kandidēja Valsts domes vēlēšanās Sanktpēterburgas 206. vēlēšanu apgabalā, taču zaudēja Labējo spēku savienības pārstāvei Jūlijai Ribakovai. 2000. gada martā viņš atkārtoti kandidēja Ļeņingradas apgabala 99. Vsevoložskas vēlēšanu apgabala Valsts domes 3. sasaukuma vēlēšanās, jo šajā apgabalā 1999. gada decembrī kandidāts “pret visiem” ieņēma 1. vietu un tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Aleksandrs Ņevzorovs ieņēma 1.vietu. 2003. gada decembrī viņš uzvarēja Valsts domes 4. sasaukuma vēlēšanās Vsevoložskas 100. vēlēšanu apgabalā.

Televīzijas filmas "Zirgu enciklopēdija" un grāmatas "Zirgu enciklopēdija" autore. Šajos darbos Aleksandrs Ņevzorovs stāsta par zirga lomu vēsturē, par tā izmantošanu dažādos vēstures laikmetos un par cilvēka attiecībām ar šo dzīvnieku. Galvenā uzmanība tiek pievērsta pretrunām starp zirga bioloģisko dabu un zirgu dzīvesveidu, ko veido cilvēks. 2006. gadā tapusī filma “Nevzorova Haute Ecole metodika: pamatprincipi” iepazīstina skatītājus ar galvenajiem konceptuālajiem punktiem zirga audzināšanā pēc Ņevzorova Haute Ecole skolas metodes, vienlaikus nebūdama mācību palīglīdzeklis, bet tikai ievads. viens. Turklāt, Aleksandrs Ņevzorovs uzņēma pilnmetrāžas dokumentālo filmu "Krustā sists un augšāmcēlies zirgs", ko 2008. gada jūnija sākumā demonstrēja kanālā "Pirmais". 2010. gadā darbs pie jaunās filmas "L.E.P." (“Lectio Equaria Palaestra”, “Manežas zirgu lasīšana”), kas jau pirms izrādīšanas televīzijā izraisīja daudz strīdu un ārkārtīgi daudzveidīgas atsauksmes. 2007.-2010.gadā Aleksandrs Ņevzorovs izdeva žurnālu "Nevzorov Haute École". Pēc zaudējuma tiesas prāvā par nelikumīgu fotogrāfiju izvietošanu žurnālā žurnāls pārtrauca izdošanu. Protesti pret jāšanas sportu kā fenomenu. Viņš ir Nevzorova Haute Ecole skolas dibinātājs, vadītājs un meistars.

No 2007. gada jūlija līdz 2009. gada janvārim Aleksandrs Ņevzorovs vadīja autora sleju žurnālā "Profils", kopš 2009. gada septembra viņš raksta to pašu sleju (ar vienkāršu nosaukumu "Ņevzorovs") nedēļas izdevumā "Tomēr":
2007. gada vasarā Profila galvenais redaktors Mihails Ļeontjevs pārliecināja Ņevzorova ierakstiet sleju žurnālā. Par tā nosaukumu galvenais redaktors ilgi nedomāja: sleja saucās "Ņevzorovs", jo šim par Vārdu kļuvušā uzvārda skanējumam nav ko piebilst.

Aleksandrs Ņevzorovs vada interneta raidījumu "Ateisma mācības", kas sastāv no epizodēm, kuru vidējais ilgums ir 9 minūtes. Kritizē "Pareizticīgās kultūras pamatu" ieviešanu skolās. 90. gados viņš uzskatīja sevi par pareizticīgo kristieti, bet vēlāk kļuva par ateistu un sāka asi kritizēt Krievijas pareizticīgo baznīcu. Apgalvo, ka viņam ir "sava veida dialogs" ar baznīcu. Norāda uz daudzu garīdznieku iesaistīšanos homoseksualitātē un pedofilijā. Kā pierādījumus viņš min to personu sarakstus, pret kurām ierosināta krimināllieta saistībā ar prettiesiskām seksuāla rakstura darbībām. Raidījumā "Ateisma mācības" savā YouTube kanālā, reaģējot uz Vsevoloda Čaplina apsūdzību melos, viņš solīja izdot grāmatu "Pedofilija Krievijas pareizticīgajā baznīcā", ironiski uzsverot, ka "protams, titullapā būs veltījums Čaplinam kā šī darba iedvesmotājam."

Aleksandra Ņevzorova kritika

Raidījums 600 sekundes tika asi kritizēts par to, ka tajā sāka parādīties arvien vairāk sižetu ar nepieredzēti atklātām naturālistiskām vardarbības un iznīcības ainām - ugunsgrēkiem, mirušiem bērniem, kailumu, lamāšanos -, par ko arī pati programma. Ņevzorovs ir vairākkārt kritizēti. Raidījums vairākkārt rādīja trūdošu pārtiku - gan dārzeņus, gan dzīvniekus -, un šie kadri laikā, kad bija plaši izplatīts pārtikas trūkums, izraisīja gan riebumu, gan aizvainojumu pret varas iestādēm, kas to pieļāva. Turklāt Ņevzorovs raidījumā sāka atklāti popularizēt politiskos uzskatus, galvenokārt krievu nacionālistisku pārliecību: raidījumā bieži tika skartas pareizticīgo reliģiskās tēmas, Baltijas Padomju Savienības republiku neatkarības kustības tika atspoguļotas ārkārtīgi negatīvi, un nemieru policija, kas cīnījās pret separātismu, bija tikai pozitīvas personības. ; atbildot uz skatītāju jautājumu "Kā balsot referendumā par PSRS saglabāšanu?" palēninātā kustībā tika rādīts, kā jābalso pret Savienības sabrukumu, un pirms RSFSR prezidenta ievēlēšanas 1991. gadā Ņevzorovs raidījumā pauda atbalstu Albertam Makašovam.

2012. gada 7. februāris Aleksandrs Ņevzorovs tika iekļauts Putina uzticības personu sarakstā, kas izraisīja atsevišķu Krievijas pareizticīgās baznīcas pārstāvju kritiskas atsauksmes saistībā ar plaši pazīstamo publicista antiklerikālo nostāju. Putina kampaņas štāba vadītājs Staņislavs Govoruhins pēc Ņevzorova pretpareizticīgajiem izteikumiem sacīja, ka būtu pareizs lēmums žurnālistam atņemt uzticības personas statusu.

Aleksandra Ņevzorova kritika

Aleksandra Ņevzorova personīgā dzīve
Aleksandrs Ņevzorovs Precējies. Sieva - Lidija Ņevzorova, ir arī hipologs. 2007. gadā pārim piedzima dēls, kurš, pēc Aleksandra vārdiem, turpmāk trenēs arī zirgus. Aleksandrs Ņevzorovs ir veģetārietis.

Aleksandra Ņevzorova programmas

Aleksandra Ņevzorova programma 600 sekundes
Politika. Pēterburgas stilā

Aleksandra Ņevzorova filmas

Aleksandra Ņevzorova
1995 - pavārs (par kanibālu Kuzikovu)
1995. gads - elle (par Čečenijas karu)
1997. gads - Purgatorija - režisors, scenārists, filmu producents
2005. gads - Zirgu enciklopēdija - režisors, scenārists
2006 - Ņevzorova Haute Ecole tehnika: pamatprincipi - "NEVZOROV HAUTE ECOLE" izgatavošana
2008 - Krustā sists un augšāmcēlies zirgs - luga, dokumentālā filma (Krievija), režisors, scenārists
2010 - Lectio Equaria Palaestra (Manežas zirgu lasīšana) - Krievija, režisors

Aleksandra Ņevzorova bibliogrāfija

Ņevzorovs A.G. Goda lauks. - Sanktpēterburga: International Publishing Corporation, 1995. - 320 lpp. - ISBN 5900740129
Ņevzorovs A. G. Zirgu enciklopēdija. - Sanktpēterburga: AST, Astrel-SPb, 2005. - 358 lpp. - ISBN 5-17-033457-2
Ņevzorovs A.G. Traktāts par skolu stādīšanu. - Sanktpēterburga: AST, Astrel-SPb, 2008. - 128 lpp. - ISBN 978-5-17-052660-4
Ļeontjevs M.V.,

Aleksandrs Ņevzorovs, no "600 sekundēm" un "Zirgu enciklopēdijas" un "Īsas cinisma vēstures" autors, tagad visu savu laiku velta neiroanatomijai. Rezultātā - dalība Krievijas zinātniskajā anatomu, histologu un embriologu aprindās. Sanktpēterburgā izstāde "Cilvēka ķermenis: mirušie māca dzīvo" visas sezonas garumā bija neticami populāra, kuras kurators bija Ņevzorovs. Tagad viņš raksta grāmatu par izlūkošanas izcelsmi un filmē projektu Channel One. "Ne par zirgiem" - brīdina Aleksandrs Gļebovičs. Vārdu sakot, Ņevzorovs ir ārkārtīgi aizņemts, tāpēc mēs tikāmies lēkmēs, starp aktieru atlasi televīzijas projektam. Mūsu pirmā tikšanās notika 8. jūlijā. Tas radīja pamatu sarunai...

"Einšteins sauca Bībeli par primitīvu leģendu kolekciju"

Ņevzorovs: Vai šajos svētkos tevi kaut kas satrauc? Mīlestības, ģimenes un uzticības diena?

RG: Nē, bet kas tas ir, Aleksandr Gļebovič?

Ņevzorovs: Vai jūs zināt stāstu par svētajiem Pēteri un Fevroniju? Viņš bija smagi slims, viņa piekrita viņu ārstēt tikai ar nosacījumu "precēties ar mani". Viņš tika ārstēts, ārstēts un ... atteicās. Un viņa, viltīgā meitene, viņu ne mazumā dziedināja. Un viņš atgriezās pie viņas. Tā caur šantāžu viņa kļuva par viņa sievu. Šī grūtā un acīmredzot bezbērnu laulība ilga kādu laiku. Pēc tam viņi dod klostera solījumu un tādējādi šķiras. Kad notiek tonzūra, tiek pārtrauktas visas saites ar zemes. Tomēr mirstot, viņš sūta pie viņas sūtņus, pieprasot, lai viņa nomirst tajā pašā dienā, kad viņš. Un tad notiek pārsteidzoša lieta – viņi mirst, tiek ielikti dažādos zārkos dažādās vietās. Bet kaut kā viņi nonāk vienā zārkā - tīrais murgs Gobu ielā. Un tas notiek divas reizes. Piekrītu, ļoti apšaubāms stāsts.

RG: Izklausās pēc tavas interpretācijas. Bet kādu iemeslu dēļ viņi joprojām tika izvēlēti par ģimenes laimes, laulības mīlestības un uzticības patroniem?

Ņevzorovs: Tas pats iemesls, kāpēc par Krievijas simbolu tika izvēlēts princis Aleksandrs Ņevskis, kurš, lai mierīgi ceļotu uz Ordu un skūpstītu hana zābakus, mūs "pasargāja" no eiropeiskās apgaismības. Lai gan jāatzīmē, ka Aleksandru Ņevski savā filmā kanonizēja nevis baznīca, bet gan ebreju režisors Sergejs Eizenšteins.

RG: Kāpēc jūs uzsvērāt Eizenšteina tautību?

Ņevzorovs: Jo tāds viņš bija un viņš to neslēpa. Es uzsvēru, jo ebreji Krievijā ir sāpīgs jautājums. Visas pārējās tautības tiek uztvertas ne tik asi. Starp citu, lūdzu neuzskatiet mani par antisemītu. Man kā anatomam jautājums par tautību vispār nepastāv. Cilvēka anatomiskā uzbūve ir ļoti mainīga. Var atšķirties liesas, aknu izmērs, klejotājnerva garums, smadzeņu izmēri var katastrofāli atšķirties globāli utt. - un visi vienas valstspiederības robežās. Tas viss dalījums pa tautībām ir absolūts nonsenss, jo īpaši tāpēc, ka nav ne tīrasiņu krievu, ne tīršķirnes citu - mēs neesam atlases rezultāts, kā kāds īru seters.

Jāsaprot, ka tas viss - tautības, "īpašie ceļi", literatūra, ticība - ir tikai intrasugas primātu spēles, kas noved pie stingri instinktīvām lietām. Uz dominēšanu, uz iespēju izmantot mātītes, labāko barību, labāko alu.

RG: Bet kā ar sirdsapziņu? Vai tas ir instinktu līmenī?

Ņevzorovs: Nekas vairāk kā kultūras mīts. Ir svarīgi saprast šo spēļu patieso mērogu. Un ka, tiklīdz mēs kā suga pazudīsim, Zeme uzelpos milzīgi atviegloti, un neviens mūs nenožēlos.

RG: Vai mūsu eksistencei ir kāda jēga?

Dalījums tautībās ir absolūts absurds, nav ne tīrasiņu krievu, ne tīrasiņu citu

Ņevzorovs: Pilnīgi noteikti. Evolūcija ir bezkaislīga lieta. Daudz pareizāk un drosmīgāk ir apzināties savu vietu šajā pasaulē, samierināties ar to, ka cilvēks ir tikai attīstīts dzīvnieks, turklāt nesen attīstījies, kā Čārlzs Darvins, sers Alfrēds Volless, Tomass Henrijs Hakslijs u.c. citi evolucionisti mums paskaidroja savā laikā. Un jo prātīgāki, jo rūpīgāk izturēsimies pret sevi.

RG: Paradokss.

Ņevzorovs: Jā, jo cilvēkam ir jāzina, ka viņš ir bīstama būtne. Ka viņam nav pārdabisku vai citu pasaules sviru. Zinot patiesību par sevi – ka cilvēks ir ļoti bīstams, pretrunīgs, ārkārtīgi nežēlīgs radījums, vienojāmies par noteiktu uzvedības normu. Ikviens, kurš pārkāpj konvenciju, tiek sodīts. Viss ir ļoti vienkārši.

RG: Varbūt cilvēks ir tikai jaunizveidots dzīvnieks ar visām no tā izrietošajām sekām. Bet, atvainojiet, man tuvāks ir Einšteina "Dzīve ir svēta; tā ir, tā teikt, augstākā vērtība, kurai ir pakārtotas visas pārējās vērtības". Un, starp citu, vai jūs netraucē, ka lielais fiziķis nenoliedza pasaules metafiziku?

Ņevzorovs: Einšteins Bībeli nosauca par bērnišķīgi primitīvu leģendu krājumu.

RG: Bībele - jā. Bet viņš ticēja Spinozas Dievam – dievam, kurš izpaužas sakārtotā esības harmonijā, nevis dievam, kuram rūp cilvēku likteņi un darbi.

Ņevzorovs: Es nekad neesmu redzējis metafiziku cilvēka ķermenī. Un, godīgi sakot, es īsti nesaprotu dvēseles funkciju, lomu un mērķi. Es domāju, ka tas ir tikai smieklīgs mīts. Un kas attiecas uz Einšteinu, tas, par ko jūs runājat, ir, teiksim, godīgs secinājums no nepietiekamām zināšanām par Visumu. Jo ticība ir tikai zināšanu trūkums un nekas vairāk. Einšteins bija bezgala godīgs un izcils fiziķis, kosmologs, cilvēks, kurš prata aprēķināt un formulēt Visuma rašanās un pastāvēšanas likumus, taču, kā zināms, viņam ne vienmēr bija taisnība.

Paldies Dievam, zinātnē var un pat vajag kļūdīties, jo pat kļūdām ir liela vērtība. Reiz Volfgangam Pauli jautāja, vai viņš domā, ka viens raksts ir nepareizs. Viņš atbildēja, ka šī definīcija ir pārāk maiga – raksts pat nav nepareizs. Tātad Einšteina kļūdas ir izcilas kļūdas. Un viņam nebija pietiekami daudz zināšanu. Stīvenam Hokingam un Ervinam Šrēdingeram ar to nepietiek. Ja palūkosimies uz Ņūtonu, tad redzēsim, ka, jā, viņš bija reliģiozs cilvēks, lai gan atzina ariānismu (saskaņā ar kuru Kristus ir dievišķais starpnieks starp Dievu un cilvēku, pakļauts Dievam Tēvam, kurš viņu radīja), nolādēts kristiešu baznīca. To, ko viņš nesaprata pasaules kārtībā, viņš aizstāja ar Dieva hipotēzi. Citiem vārdiem sakot, tur, kur trūkst zināšanu, veidojas ticība. Un tas ir dabiski. Ja jums nebūtu ne jausmas, kas ir petroleja un pēkšņi ieraudzītu degošu ūdeni, jūs sāktu ticēt kaut kam pārdabiskam. Taču mūsdienās paliek neziņā arvien grūtāk.

RG: Jūs runājat par zināšanu trūkumu. Bet arī jūs nevarat viennozīmīgi runāt par metafizikas neesamību. Kā novērojis profesors Filips Džonsons, viens no cienījamākajiem evolūcijas teorijas kritiķiem, nav neapgāžamu eksperimentālu pierādījumu, ka evolūciju nevada kāds dievišķs plāns.

Ņevzorovs: Diemžēl es neesmu redzējis nevienu autoritatīvu pierādījumu kādam notikumam, kura pamatā būtu metafizika.

RG: Kā teica Sjūzena Zontāga, mūs ieskauj "neskaidra dievbijība". Un tā nav nejaušība... Vai ir vērts atņemt mums jebkādu jēgu un atbalstu?

Ņevzorovs: Ja vēlaties redzēt noslēpumu - lūdzu. Tici mīlestībai, sirdsapziņai, patriotismam, kas tiek uzskatīts par kaut ko līdzīgu seksuāli ģeogrāfiskai pievilcībai, bet patiesībā tas ir līgums, kas tiek noslēgts ar sev ērtu vietu. Tici Artemīdai, Jēzum, kam gribi. Es absolūti nevēlos jūs tajā iejaukties un ne par ko atrunāt. Es lieliski saprotu, ka cilvēki ļoti augstu vērtē savas ilūzijas. Galu galā stereotipi pastāv ne tikai tāpēc, ka tie ir ērti, bet arī tāpēc, ka tos mīl. Bet es varu pamanīt tikai vienu - zinātniski jūs nepārliecināsities par nekādas metafizikas klātbūtni.

RG: Vai jums nav bail dzīvot bezjēdzīgā tuksnesī?

Ņevzorovs: Es paskaidroju savu nostāju. Nē, es nebaidos, jo es absolūti uzticos zinātniskajam viedoklim, kas jau ir pamatīgi nostiprinājies līdz 21. gadsimtam. Un es neredzu iemeslu meklēt citas hipotēzes, lai izskaidrotu dzīvi. Dieva hipotēzei ir tiesības pastāvēt tāpat kā jebkurai citai. Bet tas ir tik vājš, tik tīri deklaratīvs, ka to nevajadzētu uztvert nopietni.

RG: Un vēl par metafiziku - britu zinātnieki konstatējuši, ka cilvēks piedzimst ar ticību Dievam, ka bērna domāšanas procesā ietilpst intuitīva ticība pārdabiskajam.

Ņevzorovs:Šo zinātnieku vārdi? Cilvēks piedzimst pēc 9 grūtniecības mēnešiem ar mugurkaula dzīvnieka līmeni. Ar pilnīgu jebkāda veida zināšanu, priekšstatu par pasauli neesamību, ar ļoti ierobežotu maņu sajūtu. Viņš tikai sāk uztvert skaņu pasauli. Kas attiecas uz uztveri, sevis sajūtu, jā, tā pastāv, bet kāda ir mūsu apziņa? Tā ir ārējo sajūtu summa.

RG: Bet vai cilvēka iedzimto skaistuma izjūtu nevar attiecināt uz metafiziku?

Ņevzorovs: Estētikas jēdziens, kā jūs zināt, atšķiras atkarībā no laikmeta un ģeogrāfijas. Skaidrs, ka mēs ar tevi skaistumu uztveram savādāk nekā 7. gadsimta iedzīvotāji. Šī ir mainīgums, kas nav fiksēts evolucionāri, neirofizioloģiski.

RG: Labi. Senajiem cilvēkiem patiesībā bija viens uzdevums – izdzīvošana, vairošanās. Bet 20. gadsimta vidus arheoloģiskie atklājumi pierāda, ka viņiem bija estētiskas izjūtas.

Ņevzorovs: Pilnīgi nenozīmīgā formā. Estētika ir paredzēta ļoti labi paēdušiem cilvēkiem, kuri dzīvo iedibinātā sabiedrībā ar noteiktām vēlmēm.

RG: Bet pagaidiet – vai tiešām ir jābūt paēdušam, lai dotos uz upes krastu un piedzīvotu šoka sajūtu no ainavas krāšņuma? Vai jums kādreiz aizraujas elpa no šāda skaistuma?

Ņevzorovs: Ne īsti. Dodieties uz pretējo laukumu, atrodiet tur zirnekli un apsveriet, cik principā tā forma ir funkcionāli un dizaina ziņā nav slikta. Bet galvenais šeit ir tas, ka dizains ir absolūti neatdalāms no morfoloģijas. Jo, ja zirneklim būtu par trim kājām mazāk vai ja tā dupšā būtu acs, nevis astoņas, kas ir galvā, tad jūs, iespējams, neapbrīnotu tik perfektu dizainu. Viņš būtu neloģisks. Šo dizainu un šo estētiku es vienmēr atzīmēju tikai kā dabiskas evolūcijas pilnības sekas. Viss mūsos ir izskaidrojams tikai un vienīgi ar fizioloģiju. Un upes skata gadījumā arī.

"Nemānojiet sevi ar visādām muļķībām par sabiedrisko labumu"

RG: Nav vērts jautāt par tavu attieksmi pret eitanāziju.

Ņevzorovs: Man ar eitanāziju viss ir kārtībā. Personai ir visas tiesības pārvaldīt savu dzīvi. Un nevajag mirt uz guļamstāva ar elektroinstalāciju, bet gan izvēlēties daudz skaistāku veidu. Personai ir tiesības izdarīt pašnāvību. Katrai sievietei ir tiesības ar savu augli darīt visu, ko viņa vēlas. Cilvēks nav valsts īpašums.

RG: Lai tas nav neviena īpašums, bet tu nevari būt egocentrisks un aizmirst par saviem mīļajiem. Kad pusaudzis nomirst, ko darīt viņa mātei?

Ņevzorovs: Jā, viņam ir tiesības uz šo izvēli, bet viņš arī ir par to atbildīgs. Šo izvēli, iespējams, nosaka bezsamaņa, savukārt to diktē neliels zināšanu daudzums. Vecāku uzdevums ir dot pēc iespējas vairāk zināšanu, lai šī izvēle netiktu izdarīta. Bet jūs mēģināt visu dramatizēt, mēģinot aptvert no sociālā viedokļa. Un vienkārši jāpieņem, ka ir cilvēks, ir viņa izvēle. Un es uzskatu, ka katram cilvēkam vajadzētu pietikt garīga spēka, lai pārdzīvotu šo traģēdiju. Atcerieties spartiešu mātes.

RG: Atradu piemēru - Sparta! Kāds labums no stāsta par zēnu, kura iekšpusi apēda lapsa?

Ņevzorovs: Tas nebija bezjēdzīgi. Jo tas bija paraugs lieliskai audzināšanai un apbrīnojamam ieguldījumam cilvēku civilizācijā. Varbūt vērtīgāks par Homēru, Hēsiodu vai izlutinātajiem Atēnu vīriešiem. Ja atceraties brīnišķīgos vārdus, ka tad, kad es rakstu, ko gribu, un saku, ko gribu, ir daļa no Spartas karaļa Leonīda pienesuma, kurš augstāk par visu novērtēja cilvēka neierobežotu personisko brīvību un spēju pretoties jebkuram diktātam.

Esmu pret to, ka valstī, kas man nav vienaldzīga, atkal tiek iestādīta kaut kāda reliģiska doktrīna

RG: Un kur viņi ir, jūsu spartieši?

Ņevzorovs: Katrā no mums. Un mēs varam ar jums runāt par šo tēmu, pateicoties arī viņiem.

RG: Viņi neizturēja tik ilgi, tāpēc viņi neizgāja dabisko atlasi.

Ņevzorovs: Sparta pastāvēja 400 gadus, un šajā laikā viņi darīja savu darbu. Viņu ieguldījums cilvēces kulturoloģiskajā evolūcijā bija tieši bojāeja. Spēcīgākais, nenoliedzamais pierādījums, ko cilvēks var sniegt, ir spēja upurēt dzīvību.

RG: Aleksandr Glebovič, jūs runājat par intrasugu spēlēm, bet tajā pašā laikā jūs diezgan aktīvi iesaistāties sabiedriskajā dzīvē.

Ņevzorovs: Kur es aktīvi piedalos? Es vispār nepiedalos. Mani uzaicināja uz raidījumu NTV, neesiet slinki, piezvaniet redaktoram un uzziniet, cik ļoti viņi mani pārliecināja.

RG: Bet tu nepadevies.

Ņevzorovs: Jo uz mani ir ietekmes sviras. Vai arī mani vienkārši pieveic garlaicība. Bet es nekur neeju, ar saviem uzskatiem neskrienu un tos nepiedāvāju. Viņi man jautā - es atbildu. Un tā ir milzīga atšķirība.

RG: Viņi varēja atteikties. Atcerieties, kā Romas imperators Diokletiāns atteicās no varas un pārējās dienas pavadīja, audzējot kāpostus.

Ņevzorovs: Un viņš atmeta visus piedāvājumus atgriezties. Ticiet man, es arī raustu plecus vairumā piedāvājumu, un to ir daudz.

RG: Un vai jūs negribētu atgriezties televīzijā, piemēram, kā tādu konfliktu raidījumu vadītājs kā Gordons Kihots vai Ceļā uz barjeru?

Ņevzorovs: Mani neinteresē televīzija. Kāpēc man tas viss patiesībā ir vajadzīgs šodien, kad es reiz izgāju cauri un iekaroju visu šo televīzijas telpu? Nav vairs mežonīga meža, kur varētu iznīdēt mežoņus, nav kauju - visur dūmi, aramzeme, traktori. Cilvēki dzīvo savu dzīvi. Man kā profesionālam iekarotājam tur nav ko darīt.

RG: Un ko, jaunam ambiciozam žurnālistam šodien televīzijā nav kur pagriezties?

Ņevzorovs: Nē, protams, ir kur apgriezties. Vajag tikai cietsirdības, cinisma, negodīguma, drosmes, gatavības riskēt un spēju zaudēt rezervi. Bet galvenais nemāni sevi ar visādām muļķībām par sabiedrisko labumu.

RG: Jūs nevēlaties atgriezties televīzijā un atteikties no visiem piedāvājumiem. Bet jūs aktīvi iestājaties pret pareizticīgo baznīcu. Jūsu viedoklis, ka baznīcai nedrīkst piederēt īpašums, sabiedrībā ir sīvi diskutēts. Kāpēc jūs ar to cīnāties?

Ņevzorovs: Jo vajadzēja izlauzties cauri blokādei.

RG: Blokāde?

Ņevzorovs: Jā, jo bija blokāde, kad par baznīcu varēja runāt tikai komplimentāri.

RG: Bet kāpēc jums ir vajadzīgs šis satraukums? Nākamās "starpsugu spēles"?

Ņevzorovs: Man nepatīk blokādes. Atkal es to nedaru uzmācīgi un nelieku kādam pārtraukt šo blokādi. Viņi man vienkārši jautā, bet es netaisos dubultot darījumus un izjaukt. Es ne ar vienu nekaroju. Redziet, man nav nekā pret ticību kā tādu. Man nav nekā pret Jēzu Kristu, kristietību. Man tas Kristus, tas lidojošais makaronu briesmonis...

RG: Reliģiskajiem skeptiķiem ir arī parodijas simbols - "neredzamais rozā vienradzis" ...

Ņevzorovs: Ir arī kaut kāds gāzveida mugurkaulnieks. Tātad man tie visi ir līdzvērtīgi skaitļi. Galu galā es esmu tikai pret to, ka valstī, kas man nav vienaldzīga, atkal tiek iestādīta kaut kāda reliģiska doktrīna, esmu pret pareizticīgās medicīnas rašanos. Kā tas atšķiras no tradicionālās medicīnas? Es esmu pret to, ka baznīca netiek aplikta ar nodokļiem. Kāpēc ir tā, ka viens maksā nodokļus, otrs ne, bet tajā pašā laikā tāpat izmanto ceļus, veselības aprūpi un citas lietas? Kāpēc ir noteikta profesija, kas glābj savus pārstāvjus no nodokļu maksāšanas? Tas man absolūti neder. Tiklīdz baznīca ieņems savu vietu saskaņā ar Satversmi, jebkuras pretenzijas uzreiz pazudīs.

RG: Bet bija periods, kad tu pats gribēji kļūt par mūku.

Ņevzorovs: Pirmkārt, tas bija agrīnā jaunībā. Otrkārt, protests manī dzima daudzējādā ziņā. Visvairāk man riebās visdažādākās kolektīvības izpausmes, un man bija vēlme norobežoties un nepiedalīties sabiedrības dzīvē. Un visbeidzot, jūs nekad nezināt, kas notika iepriekš. Ir tāda lieta kā personiskā evolūcija. Tas ir absolūti neizbēgami, jo ir grāmatas, notikumi, cilvēki, kas maina cilvēku. Ja viņš kādā posmā apstājās, viņš jau drīzāk ir zināma veida žēluma, nevis apbrīnas vērts.

RG: Jūs joprojām atradāt vietu, kur varat atkal cīnīties ...

Ņevzorovs: Nē, es nemaz necīnos ne pret vienu. Es tikai uzlieku savas puses uz augšu. Un tā nav nejaušība – galu galā ar manu reputāciju visi jautājumi jau sen ir atrisināti. Pietiek vienreiz pamatīgi sabojāt, lai dzīvotu absolūtā brīvībā. Lai saprastu, cik es nedomāju par savu reputāciju, ir jādzīvo mana dzīve, ir jābūt atmaskojošu, lamājošu, nosodošu publikāciju skaitam, cik to bija "600 sekunžu" laikā. Pēc visa šī veidojas tāda jautra vienaldzība. Vienīgais, kas mani nedaudz mulsina, ir tas, ka, kad viņi mani sit, viņi visu laiku šķiro novecojušos faktus pirms divdesmit gadiem. Esmu aizvainots - manā biogrāfijā ir daudz murgaināki, no sabiedriskās domas viedokļa, un daudz gleznaināki fakti no dažādiem manas dzīves laikmetiem. Es pat domāju, vai sarīkot kaut ko līdzīgu izsoli un pārdot dažus īpaši pretīgus faktus no savas biogrāfijas par augstāku cenu?

RG: Un kur paliek nauda?

Ņevzorovs: Es, protams.

RG: Bet kā ar labdarību?

Ņevzorovs: Es ar to nenodarbojos. Man vienalga.

"Katrs karš noveda pie sētnieku triumfa pār intelektuāļiem"

RG: Starp citu, vienā publikācijā izlasīju tavu piezīmi par nogrimušo kuģi “Bulgārija” – saka, tā kā tuvinieku tur nebija, man vienalga. Vai tiešām tā viņi teica?

Ņevzorovs: Jā. Un ievērojiet, viņi man jautāja, un es atbildēju un nevienam neuzkāpu: "Ļaujiet man pastāstīt, kā es jūtos par kuģa vraku." Patiešām, neviens no maniem radiniekiem un draugiem tur nebija - kāpēc man būtu jāuztraucas?

RG: Kā ar elementāru empātiju?

Ņevzorovs: Līdzjūtība ir iespējama... Bet tomēr tai nav nekāda sakara ar mani, un tas tiešām mani īpaši nesatrauc.

RG: Jūs dzīvojat šajā valstī, jums ir jābūt saskaņotam ar tajā notiekošo.

Ņevzorovs: Kāpēc? Es nekur nepieteicos saskaņai. Man nav šīs atbildības.

RG:Šāds attālums un egocentrisms ir anarhijas pilns.

Ņevzorovs: Bet galu galā mēs jau pārgriezām viens otram rīkli, sargājot savu teritoriju. Bet mēs to darām ar nevienam nevajadzīgu vārdu izrunāšanu, pretējā gadījumā mēs to darīsim klusībā. Tas ir daudz skaistāks, ticiet man.

Vispār jūs mēģināt vispārināt ļoti globāli. Pirmkārt, es nedomāju, ka mana pieredze kādam var šķist tik vilinoša, ka visi vēlas kļūt par Aleksandru Ņevzorovu. Un, otrkārt, šim nolūkam jums joprojām ir jāizdzīvo tikpat līkumota, sarežģīta, bagāta biogrāfija. Apgūstiet ideoloģiskā gladiatora prasmes un daudz ko citu. Tas nav pieejams visiem.

Šajā plaukstošajā 19. gadsimtā gan jūs, gan es varētu atrasties kā tie, kurus pārdod vergu tirgū

Un vēl viena lieta - lai dzīvotu kā es, ir jābūt nopietnām interesēm kādā šaurā specialitātē, vai šaurai profesionalitātei. Šajā gadījumā jūs nevarat atļauties lasīt ziņas no interneta, jo uz jūsu rakstāmgalda ir kaudze ar 28 grāmatām, kuras jums ir nepieciešams ne tikai izlasīt, bet arī pievienot grāmatzīmēm, dot kaut ko kopēšanai, kaut ko skenēt utt. d. Mani nemaz neinteresē tas, kam nav tiešas saistības ar mani vai manu darbu. Piemēram, es reiz ar lielu pārsteigumu uzzināju, ka kāds Ladens ir nogalināts. Un tā kā viņam ar mani nav nekāda sakara, es par viņu uzreiz aizmirsu. Vai arī ko man interesē daži atpūtnieki, kuri lielā skaitā tika izskaloti Bali vai kaut kur citur ...

RG: Vai esat dzirdējuši arī par Japānu?

Ņevzorovs: Par to man stāstīja vīramāte - viņai ļoti ir bail no atomelektrostacijām. Šīs ir tik informatīvas zāles, no kurām visi ir atkarīgi. Bet es ar prieku no tā izvairos. Un es pazīstu daudzus nopietnus, atbildīgus cilvēkus, kuri dzīvo dabīgā savu domu, ideju, ideju, zināšanu "vakuumā". Un viņus neinteresē visa šī kņada, kā taifūni, atomelektrostacijas, kuģi.

RG: Kura lielākā daļa no kategorijas "maize un cirks"?

Ņevzorovs: Protams. Nevar runāt par ziņām kā zināšanu avotu. Tas, ko mums stāsta no TV ekrāniem par to pašu Fukušimu, nav zināšanas. Lai uzzinātu situāciju, ir jādodas uz turieni, jāpavada 2-3 mēneši, pilnībā jāapgūst kodoldrošības un radiācijas drošības jautājumi, tehnoloģijas un nozares utt. Izpētiet jautājumu dziļi, pārdomāti, lai jums būtu tiesības vismaz atvērt muti par šo tēmu.

RG: Savā ziņā ziņas ir labas, lai uzturētu sarunu. Iedomāsimies situāciju, kad pie viena galda ir vairāki cilvēki, no kuriem katrs ir "ieslodzīts" kaut kā savā. Kā viņi var atrast kontaktu?

Ņevzorovs: Un kāda ir problēma? Vienmēr ir vispārīgas tēmas, par kurām es runāju ar cilvēkiem, kuri nesaprata absolūti neko no tā, ko es daru šajā brīdī, lai arī kas tas būtu – zirgi, smadzenes, kabala vai brīvmūrnieki. Tagad ir parādījusies brīnišķīga tēma - bērni.

RG: Vai jūs interesē citu cilvēku bērni?

Ņevzorovs: Jā. Man ir interesanti salīdzināt attīstību un raksturus, atzīmēt sava bērna iezīmes.

RG: Un pirms kāda tēma vienoja tik dažādus cilvēkus?

Ņevzorovs: Dāmas. Šī ir ļoti universāla tēma, kas izraisa interesi visu šķiru cilvēku vidū. Turklāt tas ir ārkārtīgi daudzpusīgs.

RG: Nesen nejauši kafejnīcā noklausījos divu divdesmitgadīgu cilvēku sarunu – viņiem tādi vārdi kā Hirosima, Aušvica bija atklājums. Vai tas tevi nebiedē?

Ņevzorovs: Nē, man ir vienalga, par ko nezina šie vai tie jaunieši. Mans dēls zinās, kas ir Hirosima, kas ir Aušvica un viss pārējais.

RG: Bet vai jūs saprotat, ka principā viņš būs "melnā aita"?

Ņevzorovs: Nu ko? Pirmkārt, ir grūti runāt par to, kāda būs pasaule pēc 15-20 gadiem, kad tai būs nopietni jāsaskaras. Bet ticiet man, es netaisos to pielīdzināt tam trulumam, par kuru jūs runājat. Atkal, nav jābūt dramatiskam. Bija un ir zināma pelēkā masa un intelektuāļi, starp tiem vienmēr ir bijusi skaidra demarkācijas līnija. Tagad pelēkajai masai ir iespēja legalizēt savu kultūru. Un viņš par to priecājas. Bet kāda ir problēma? Ja jūs piederat šai atsauces grupai, vai jūs klausāties Kirkorovu, un, ja nē, vai neklausāties?

RG: Bet mēs runājam par tā dominēšanu, kuru Dmitrijs Merežkovskis pagājušā gadsimta sākumā nosauca par "nākošo buržuku", ar to domājot, protams, nevis proletārieti, zemnieku, bet tieši "sīkburžuāziešu purnu". pēc Majakovska vārdiem. Tas, kurš saspiež kāju uz ielas un ne tikai neatvainojas, bet arī priecājas.

Ņevzorovs: Jūs paļaujaties uz 19. gs. Es jums apliecinu, bija gadsimti, kad sētnieki dāmām ne tikai drupināja kājas, bet arī izvaroja viņas uz pašu māju sliekšņa, starp nokautajām barčatām.

RG: Tā ir ekstrēma situācija...

Ņevzorovs: Mēs varam ieskaitīt 169 miera gadus visā cilvēces vēsturē. Un jebkurš karš, neatkarīgi no tā, vai tas bija reliģisks, teritoriāls vai etnisks, noveda pie sētnieku triumfa pār jebkuru intelektuāļu. Notika otrādi, bet retos gadījumos. Neidealizējiet pagātni. Nesalīdzina ar salīdzinoši pārtikušo XIX gs. Tajā pašā laikā atcerieties, ka šajā plaukstošajā 19. gadsimtā gan jūs, gan es varētu kļūt par tiem, kurus pārdod vergu tirgū ...

Tātad, kā Puškins rakstīja: "Tie, kas dzīvoja un domāja, nevar nicināt cilvēkus savā dvēselē ..." Šis nicinājums ir jāievieš un jāpaskaidro jau pašā sākumā.

RG: Vai tu noskaņo savu dēlu uz noteiktu kamertoni? Tikmēr viņam pašam jāizdara izvēle – nicināt cilvēkus vai nē.

Ņevzorovs: Nē, es viņu neuzstādu, es saku viņam patiesību. Un tad ļaujiet viņam izvēlēties.

RG: Iedomājies situāciju – pēc gadiem pie tevis pienāk dēls un saka: "Tēt, es nolēmu kļūt par priesteri."

Ņevzorovs: Jā, labi. Ikvienam ir tiesības spēlēt spēles, kuras viņš vēlas.

RG: Bet jūs tajā ievietojat kaut ko pavisam citu.

Ņevzorovs: Nu ko? Tās ir viņa tiesības.

RG: Un visbeidzot. Ja jūs tik mizantropiski raugāties uz cilvēces "šodienu", vai jūs liecat kādas cerības uz tās nākotni?

Ņevzorovs: Kaut kas mainīsies, kad cilvēki pārstās justies kā aitas, vergi, kāda cita īpašums. Kad varas iestādes neuzspiedīs nacionālās idejas, mēģiniet iejaukties personīgajā dzīvē.

RG: Un kā celsies mūsu apziņa?

Ņevzorovs: Tas paceļas dabiski.

RG: Jā, joprojām dievišķā evolūcija...

Ņevzorovs: Nē, tā ir ārēja lokāla evolūcija tam smadzeņu grabulim, ko mēs saucam par intelektu. Un kas ir sekas progresam, zināšanu uzkrāšanai, kas neviļus skar visus.

Poļina Ņevzorova visas grūtniecības laikā prātoja, kurš no trim viņas mīļotajiem ir nedzimušā mazuļa tēvs

Pirms gada skandalozā žurnālista Aleksandra ŅEVZOROVA 28 gadus vecā meita kļuva par aktiera Sergeja GOROBČENKO likumīgo sievu. Nedēļu pēc reģistrācijas pārim piedzima dēls Saša. Mākslinieks vairākkārt atzinis, ka ir bezgala priecīgs būt blakus tik greznai sievietei, lai gan ceļš uz viņas sirdi bijis ļoti ērkšķains. Viņu iepazīšanās laikā Poļinai ŅEVZOROVAI bija vēl viens vīrietis, ar kuru viņa nevarēja šķirties vienas nakts laikā. Savās intervijās majora Gaydamaka lomas izpildītājs seriālā "Officers" izvairījās no jebkādām detaļām šajā delikātajā situācijā. Tomēr mēs atradām cilvēkus, kuri zina daudz interesantu lietu par Polinu.

80. gadu sākums Aleksandrs Ņevzorovs apprecējās ar baznīcas kora dziedātāju Natālija Jakovļeva. Drīz piedzima viņu meita Polina. Apburošajā meitenē tētim nebija dvēseles un viņš viņu lutināja, cik vien spēja. Taču, kad Pāvilam bija tikko deviņi, viņa vecāki sastrīdējās līdz deviņiem, un meitene palika pie savas mātes un vecmāmiņas Gaļinas Georgijevnas, Aleksandra mātes. Žurnālists vienā rāvienā izdzēsa bijušo ģimeni no dzīves.

Kas attiecas uz iepriekšējām sievām, šie faili ir izdzēsti, un pat tad, ja es gribētu atjaunot, man tas nebūtu izdevies: ne vārdu, ne uzvārdu, ne patronīmu, ne tautības, ”gadus vēlāk sacīja Ņevzorovs. – Arī ar Poļinu praktiski nesazināmies. Viņa ir pieaugušais, kurš dzīvo savu dzīvi, un man šī dzīve nepatīk. Tāpēc man nav nekādas vēlēšanās iejaukties.

Greizsirdīgs oligarhs

Mēs iepazināmies ar Poļu naktsklubā 2005. gadā. Pēc tam viņa tikko pārcēlās uz Maskavu no dzimtās Sanktpēterburgas, - teica Marina Petrova. – Toreiz Fīldsa izskatījās pavisam savādāk nekā tagad: viņa ģērbās ļoti pieticīgi, bija važās saziņā un, godīgi sakot, viņai nebija nekādu iztikas līdzekļu. Un no kurienes viņi radās? Mamma saņēma santīmu, pati Poļina nekur nestrādāja, un viņas tēvs vispār nesazinājās, lai nepalīdzētu finansiāli.

Ņevzorova māte ilgi neskumst. Topošo aktrisi piesaistīja trokšņainā galvaspilsēta, ko piesaistīja naksnīgās pilsētas valdzinošās gaismas. Nav pagājuši pat pāris mēneši kopš viņa atgriezās. Poļinas Maskavas draugi, uzzinājuši par viņas nepatikšanām, nolēma, ka tikai cienīgs kungs var kļūt par meitenes glābšanas riņķi ​​no ļaunās izklaides pasaules. Šis bija uz vietas.

Vienā no modernajām viesnīcām Turcijā Ignats īrēja prezidenta apartamentu un uzaicināja draugus uz pāris nedēļām atpūsties kopā ar viņu, - sacīja Jeļena Kudinova, viena no Ņevzorovas paziņām. – Poļina nejauši iekļuva mūsu kompānijā un uzreiz iepatikās Ignatam. Turklāt viņa viņu tik ļoti apbūra, ka viņš naktī ar galvu ieskrēja juvelierizstrādājumu veikalā, pamodināja guļošo īpašnieku un kā līdzjūtības apliecinājumu nopirka viņai greznu kaklarotu, kas rotāta ar dimantiem. Kura meitene var pretoties šādai dāvanai?! Kā viņi mainīja jomu: ja pirms tam viņa šaubījās, ka spēj iedvest mīlestību pret šo vīrieti, tad tagad viņa karājās viņam uz kakla un nenolaida no viņa mīļās acis. Ko lai saka, viņa ir izcila aktrise!

Parīzes tētis

Atgriežoties Maskavā, Ņevzorova meitu gaidīja dārgākie boutiques, grezns penthouse ar milzīgu terasi galvaspilsētas centrā, pārsteidzošas rotaslietas un tik daudz skaidras naudas, ka viņa par to nevarēja pat sapņot savā patīkamākajā sapnī. Ignāts izpildīja katru savas princeses iegribu. Viņš pat neskopojās ar plastisko ķirurģiju - ar jaunām kuplām, mutē laistošām lūpām Poļuška kļuva vēl pievilcīgāka.

Bagātajam kungam bieži bija jābrauc uz Eiropu biznesa darīšanās, taču Poļinai nebija garlaicīgi vienai: viņa ieguva daudz interesantu paziņu, kas viņu novērtēja kā PAŠA Aleksandra Ņevzorova meitu. Un, lai jaunie draugi vēl vairāk būtu cieņas pārņemti, kā pierādījumu savām attiecībām ar slavenu žurnālistu Poļina parādīja no vecuma nodzeltējušu fotogrāfiju, kurā tētis viņu, mazuli, turēja uz ceļiem. Poļina vienmēr nēsāja šo attēlu sev līdzi kā vizītkarti, sava veida pāreju uz bagāto un slaveno pasauli.

Dīvaini, bet liktenis mūs saveda kopā ne vienu reizi vien, - sacīja Gorobčenko. – Tomēr tikai pirms diviem gadiem mēs beidzot nolēmām būt kopā. Bet nepagāja mēnesis, lai Polija nepazustu nedēļu vai pat divas. Šāda esamība mani saniknoja: es nevarēju saprast, kāpēc divi mīloši cilvēki nevarētu būt laimīgi.

Kā stāstīja cilvēki no partijas, kuras biedre bija Ņevzorova, viņa nav aizgājusi nezināmā virzienā, bet gan pie ļoti konkrēta cilvēka - Ignata. Toreiz viņš nopirka māju Diseldorfā, kur uzņēma savu dārgo viesi ar visu viesmīlību, kāda pienākas mīlošam vīrietim.

Dāņu laulība

Kad Gorobčenko uzzināja par citu savas mīļotās vīrieti, viņš bija sašutis. Es pat gribēju ar viņu tikt galā kā ar vīrieti, bet laikus apstājos, atceras Valentīns. – Pēc kārtējā izklaidēšanās Sergejs izvirzīja Laukam ultimātu: vai nu ar mani – vai aizej. Taču ilgu laiku viņa nevarēja atlaist ne viņu, ne Ignatu. Viena nopirka viņai mašīnas, otra apgādāja ar ievērojamām summām un ripoja pa Eiropu, rožu ziedlapiņām kaisītas "suite" par 10 tūkstošiem eiro dienā 5 zvaigžņu viesnīcās. Reiz, ceļojot pa Dāniju, Ignāts piedāvāja Paulam parakstīties. Galu galā, ja viņai būtu dokuments par laulību ar ES pilsoni, viņa izglābtos no nebeidzamās vīzu skraidīšanas. Ņevzorova bez vilcināšanās piekrita.

Pēc Ignata draugu teiktā, šī laulība nebija šķirta reģistrācijas brīdī pie Gorobčenko. Izrādās, ka Poļina izrādījās oficiālā sieva uzreiz diviem vīriešiem: Sergejs - Krievijā un Ignats - ārzemēs.

2008. gada novembra beigās Poļinai Ņevzorovai piedzima dēls. Viņš tika nosaukts viņas slavenā tēta Sašas vārdā. Zēna izskats neatstāja ne pilienu šaubu par to, kas ir tēvs: mazulis ir spļaudīgs Gorobčenko tēls, tāpat kā viņa vecākais dēls.

Tomēr, neskatoties uz to, Poļina turpināja sūtīt Ignatam īsziņas, sakot, ka bērns ir no viņa. Sākumā viņš bija ļoti noraizējies, bija uz pašnāvības robežas, – atzīstas Ignata draudzene Jeļena Kudinova. – Bet, kad ieraudzīju drupaču fotogrāfiju, piedāvāju Polam veikt DNS ekspertīzi. Viņa nekavējoties atkāpās. Varbūt cilvēki gadu gaitā kļūst gudrāki un mainās. Pēc tam, kad Polka sāka dzīvot kopā ar Sergeju, viņa pat nokrāsoja matus un kļuva par brūnmatainu sievieti. Un šī ir pirmā pazīme, ka dāma vēlas sākt jaunu dzīvi. Varbūt Gorobčenko ir viņas īstā sievietes laime, kuru viņa tik ilgi gaidījusi. Taču Poļina ir sāpīgi emocionāla un neparedzama. Viņi nevar ilgi sēdēt vienā vietā...

Uzreiz pēc kāzām ar Lidiju slavenais provokators pārcēla pie sevis vīramāti, kurai blakus joprojām ir laimīgs

Sanktpēterburgas televīzijas žurnālistam Aleksandram Ņevzorovam, slavenā postperestroikas raidījuma 600 sekundes autoram un vadītājam, apritējuši 60 gadi. Aleksandrs Gļebovičs un tagad apstiprina pārdroša un augstprātīga ciniķa reputāciju. Taču tajā pašā laikā viņš meistarīgi apiet privātās dzīves jautājumus. Lai uzzinātu, kāds viņš ir ikdienā, sazvanījāmies ar viņa sievu Lidiju, kura, starp citu, šogad nosvinēja 45. dzimšanas dienu.

- Aleksandrs Gļebovičs Viņš mums teica, ka viņam nepatīk svinēt savas dzimšanas dienas. Vai jums un jūsu 11 gadus vecajam dēlam Sašam arī ir aizliegtas brīvdienas?

Vīrs dzimšanas dienu neuzskata par savu nopelnu un iemeslu dāvināt viņam dāvanas. Un es viņam piekrītu. Mēs ar Sašu esam kopā 27 gadus, un esmu pieradusi, ka viņam nevajag meklēt attaisnojumus izklaidei. Viņš vienkārši jūtas labi, kad draugi pulcējas jebkurā gadalaikā. Un atnes viņam anatomiskas grāmatas vai galvaskausus ar kauliem, dažādas skulptūras. Mans vīrs mani ļoti mīl un dara mani laimīgu bez iemesla. Kas attiecas uz dēlu, mēs viņam dzimšanas dienā pasniedzam dāvanas un izklaidējam viņu visos iespējamos veidos. Lai gan arī Saša jaunākais saprot, ka nopelns šeit nav viņa, bet gan mans.

- Kas ir jūsu vīra tuvākajā lokā?

- Sergejs Šnurovs, Aleksandrs Sokurovs, ārsts Kurpatovs. Šajā vecumā jau ir grūti atrast laiku jauniem draugiem, tāpēc viņu nelielais saraksts nepaplašinās. Un ar šiem cilvēkiem Saša ir ieinteresēta, viņš var paļauties uz viņiem grūtos laikos.

Attēls: facebook.com

- Kas kopīgs Ņevzorovam un Šnuram?!

Inovācijas un dumpīguma gars, spēja nodot savas domas sabiedrībai. Abi ir līderi. Vīru kopumā interesē personības, kas prot veidot cilvēku apziņu, uzskatus par dzīvi.

- No pirmās laulībasŅevzorova - 37-vasaras meita Polina. Viņa un viņas vīrspopulārais aktieris Sergejs Gorobčenko,pieci bērni.Kāpēc jūsu vīrs nesazinās ne ar Poļu, ne Sergeju, ne ar saviem mazbērniem?

Miesai un asinīm nav jēgas. Vissvarīgākais ir garīgā tuvība. Un tas rodas starp cilvēkiem ar kopīgām interesēm. Attiecības attīstās vai neveidojas neatkarīgi no asinssaitēm. Un dažreiz, kādā brīdī, cilvēki izklīst. Nepiespiediet sevi sazināties, ja attiecības neizdodas.

- nozīmē,viņš neko neieguldīja meitā, jo viņu viņa neinteresēja.Un kā viņš audzina savu dēlu, lai pēc gadiem viņš paliktu viņam blakus?

Polinas vīrs bija vienkārši brīnišķīgs tēvs. Bet, kad cilvēki aug, viņi veido savu dzīvi un skatījumu uz dažādiem jautājumiem. Šajā situācijā nav nekā negatīva. Mums ar Polinu un viņas ģimeni nav strīdu un skandālu. Viss ir kārtībā.

- Tagad parunāsim par jūsu attiecībām ar Aleksandru Gļeboviču. Kā vecāki skatījās uz to, ka 18.gadu vecā meita apprecējās ar toreizējās televīzijas kausli,kurš ir 15 gadus vecāks par viņu?

Sašai tad bija 33 gadi, viņš tikko bija šķīries ( ar aktrisi Aleksandra Jakovļeva, zvaigzne filmas "Ekipāža" un "Burvji". -es G. ) un bija apskaužamākais līgavainis valstī. Man ļoti paveicās, ka viņš izvēlējās mani, kas, starp citu, absolūti neinteresējās par vienaudžiem. Saša ir zināšanu krātuve, vienkārši nebija iespējams neiemīlēties. Un vecumam nebija nozīmes. Arī tagad man viss der: savam vīram es vienmēr būšu jauna un skaista. 15 gadi ir ideāla atšķirība, ja vīrietis rūpējas par sevi, ir vesels un stiprs. Jā, tētis bija pret manām attiecībām ar Ņevzorovu. Bet Saša izteica piedāvājumu viņu iepazīšanās otrajā dienā. Uzreiz kļuva skaidrs, ka tas ir vīrietis, uz kuru var paļauties. Tiklīdz atradām mājokli, viņš uzreiz pie sevis reģistrēja manu mammu un vecmāmiņu. Mamma, starp citu, joprojām dzīvo pie mums, un tas nesagādā nekādas problēmas. Saša ir lielisks ģimenes cilvēks, znots, vīrs.

- Kā jūs iepazināties?

Es mācījos skolā, un kādu dienu mēs nejauši krustojāmies mākslas izstādē. Man patika zīmēt Lidijas tēvs - pazīstams mākslinieks Sanktpēterburgā Aleksejs Maslovs. - es G. ). Tad mēs saskrējāmies ar Sašu pie veikala durvīm. Viņš paskatījās uz mani augšā un lejā un gāja tālāk. Nākamā tikšanās notika, kad gleznoju ainavas ārpus pilsētas, un viņš zirgā apstaigāja apkārtni... Un, kad es kļuvu pilngadīgs, es varēju oficiāli apprecēties ar Sašu, un mēs satikāmies uz visiem laikiem.

nežēlīgi bērni

- Dēls piedzima tikai 16 gadus vēlāk.Vai tu vairs domāji par bērniem? Vai arī šī tēma Ņevzorovam nav interesanta?

Es nedomāju par otro bērnu: man nekam nepietiek laika. Esmu pret daudzbērnu ģimenēm: bērns ir jāmīl, jāpaspēj izaugt, izglītot. Arī mans vīrs uz tādām lietām ir prātīgs. Ja man būtu bērni pirms viņa, vai es nebūtu varējusi dzemdēt, viņš mani mīlētu ne mazāk. Un mūsu attiecību sākumā es negribēju bērnus, bet varēju absolvēt vairākas izglītības iestādes, tostarp divas koledžas Anglijā, un daudz strādāju. Un pēkšņi es sapratu, ka man jau ir 34, vecums ir piemērots, un ar prātu es nolēmu dzemdēt. Kad viņa gaidīja Sašu jaunāko, viņa turpināja mācīties un rakstīt grāmatu par zirgiem. Kontrakcijas jau bija sākušās, trīs no rīta, bija laiks doties uz slimnīcu, un es joprojām kaut ko rakstīju. Un tikai tad viņa pamodināja vīru un teica, ka laiks mani vest pie ārstiem.

Mēs ļoti mīlam savu dēlu, Saša ieliek viņā visus spēkus, atdod viņam visu savu brīvo laiku. Nolēmām, ka mūsu dēls izglītosies mājās. Es vienmēr zināju, ka nekad nesūtīšu viņu uz skolu. Viņa nevēlējās, lai svešinieki izsit no viņa vēlmi būt brīvam. Mēs dodam Sašai radošuma un interešu brīvību. Skaidrs, ka brīvība nav “dzert alu un uzpīpēt”, bet gan iespēja attīstīties bez spiediena. Intereses par dzīvi ķīla, vēlme attīstīties, degt ar savu darbu.

– Bet kā ar spēju komunicēt komandā, draugi, beidzot?

Esmu pret bērnu socializāciju. Un dēlam ir draugi – bērni no mūsu pulciņa. Un tie nav tie draugi, ko uzspiež šķira un mākslīgi veidotā sabiedrība. Vienkārši bērns daudz vairāk laika pavada adaptācijai sabiedrībā, nevis mācībām. Bērni ir ļoti nežēlīgi. Saša neceļas septiņos no rīta un miegains un nelaimīgs nesteidzas uz skolu, lai noklausītos sešas nodarbības, kuras uzreiz aizmirsies. Viņš nebāza dzeju Puškins novērtējuma labad, bet lasa interesantas grāmatas. Māca itāļu un angļu valodu. Mēs ar vīru to varam atļauties, kamēr dēlu vedam uz sporta klubiem un pulciņiem. Apskatiet Sašas Instagram. Viņš noteikti neizskatās pēc nelaimīga bērna, kuram ir liegta sociālā komunikācija.

Padomju grāvēja "Crew" zvaigzne Aleksandrs Jakovļevs bija Aleksandra otrā sieva. Attēls: globallookpress.com

Cīnīties par ģimeni

- Savulaik daudz tika rakstīts par jūsu vīra slimību: viņš ļoti zaudēja svaru,viņš saka,onkoloģija.

Tās ir baumas. Pats Saša nolēma zaudēt svaru. Es viņu visu mūžu baroju, un viņš vienkārši gribēja mainīt savu imidžu - viņš nometa 20 kg. Tievēšanas process ķermenim nav viegls, bieži parādās zilumi zem acīm. Bet rezultāts bija tā vērts. Tagad mans vīrs izskatās lieliski. Daudzas meitenes man jautā: "Kā apprecēties ar tik gudru, skaistu un slavenu un, pats galvenais, paturēt"? Un daudzi citi raksta pašam Ņevzorovam: "Ja jūs šķiraties, tad nekavējoties zvaniet." Bet es pārvaldu visus viņa sociālo tīklu kontus, tāpēc es pats saņemu šīs ziņas. Es saprotu, ka ir daudz cilvēku, kas vēlas ieņemt manu vietu. Manuprāt, nevajag viņu piespiest ziņot, pārbaudīt kabatas un iedziļināties telefonā. Es nekad to nedarīju, kamēr Saša vienmēr pavadīja nakti mājās. Un jums joprojām ir nepārtraukti jāattīstās. Vienmēr pastāv risks, ka gudrs un izglītots vīrietis aizies pie cita - jauna un skaista. Grūti pateikt, kā izvērtīsies mūsu stāsts. Tāpēc es nevaru zvērēt. Dzīve ir cīņa, un sievietei tā ir cīņa par ģimeni.

- Vai jums ir viegli būt Ņevzorova sievai, viņa ēnai?

Man der būt par sievu. Lai gan ir laba profesija ( gleznotāji hipologs -zirgu speciālists. -es G. ), es notika, mani darbi, grāmatas ir pieprasītas, tās tiek pārdotas Rietumos. Bet es saprotu, kas ir man blakus, un es netaisos ar viņu konkurēt. Tagad esmu atgrūdis savas ambīcijas un visu savu enerģiju tērēju Sašai, palīdzot viņam kā režisoram, menedžerim. Ar viņu vienmēr esmu strādājis – operators, fotogrāfs, asistents. Turklāt es vadu sociālos tīklus, filmēju video, rediģēju. Ņevzorova popularitāte šobrīd nav mazāka kā "600 sekunžu" laikos.