Čečenu meitenes ar puišiem. Čečenu meitenes. "Šeit ir slampas"

Pēc dusmīgas piezīmes par šo lietu autora teiktā, visticamāk, visa šī avene filmēta kādā no pirtīm, kur Kadirovam tik ļoti patīk atpūsties, mobilā telefona kamerā. Vispār jau nekā īpaši krimināla tur nav, savulaik bija video ar cilvēku, kurš izskatījās pēc prokurora Skuratova, kur tas bija kā žogs. Un vēl bija ministrs Kovaļovs... Un kas attiecas uz video ar cilvēku, kurš izskatās pēc TV raidījumu vadītāja Kiseļeva, tad tos vispār vajadzēja likt uz tiem.

Un viss jau būtu labi, taču vietnes, kas fiziski atrodas pāri okeānam, Kanādā, autori ir sašutuši par jaunā premjerministra ārišķīgo reliģisko degsmi, ko, prom no ziņkārīgo skatieniem, nomaina klaja uzdzīve. Pēc šo video ievietotāju domām, viņiem tas pat bija jāizgriež, lai noņemtu no musulmaņu viedokļa visneķītrākās ainas.

Tomēr neaizmirsīsim arī to, ka resurss pieder čečenu separātistiem un ir paredzēts, pirmkārt, informatīvā kara rīkošanai. Un karā, kā zināms, visi līdzekļi ir labi. Galu galā ir maz cilvēku, kas attāli līdzinās Kadirovam. Un video materiāla kvalitāte ir tāda, ka nevar teikt neko citu kā vien "šķiet, ka ir līdzīgi" ...

Bet pirmie komentāri parādījās no Čečenijas valdības. Par provokāciju tur nodēvēts kāds internetā izplatīts video. "Kopš Ramzans Kadirovs sāka aktīvi piedalīties republikas dzīvē, strādāt pie programmas situācijas uzlabošanai Čečenijā, ir parādījušies daudz ļaundaru, kuri vēlas viņam nodarīt ļaunumu," sacīja Čečenijas preses dienests. valdība teica. uz visu, uz visnegaidītākajām un nežēlīgākajām provokācijām.

Kopumā ir vērts atzīmēt, ka Čečenijas pirmā prezidenta Akhmada Kadirova dēls regulāri kaut ko dara. Tātad, visi atceras Kadirova reidu, lai glābtu savu māsu Dagestānā. 2005. gada janvārī policija Dagestānas teritorijā kontrolpunktā aizturēja Zulaju Kadirovu kopā ar viņas miesassargiem. Pēc Dagestānas tiesībsargājošo iestāžu sniegtajām ziņām, viņai nebija dokumentu, kas apliecinātu viņas identitāti. Pašreizējā Čečenijas valdības premjerministra māsa (toreiz viņš ieņēma premjerministra pirmā vietnieka amatu) tika nogādāta Hasavjurtā, policijas iecirknī.

Un tikai stundu vēlāk pats Ramzans 150 bruņotu kaujinieku pavadībā. Kadirova padotie iebruka pilsētas departamentā kustībā. Tajā pašā laikā kāds avots Dagestānā apgalvo, ka vietējie policisti tikuši smagi piekauti šāda improvizēta uzbrukuma laikā. Neviens no Dagestānas likumsargiem neizrādīja nekādu pretestību Kadirova kaujiniekiem. Izglābusi sava komandiera māsu, komanda drīz pameta Dagestānas pilsētu.

Sergejs Anaškevičs raksta: Kāpēc viņi iet uz randiņiem tikai ar draudzenēm, cik viņu dzīvē ir vīriešu, cik ļoti mainās meitenes dzīve pēc kāzām un kāpēc kāzās nav radinieku no līgavas puses?

Par to visu Čečenijas ceļojuma laikā man daudz stāstīja vietējie iedzīvotāji – mans draugs Ismails, gids Coi-Pede Saidā un vairākas čečenu meitenes, ar kurām man izdevās parunāt par šīm un citām tikpat aizraujošām tēmām par viņu dzīvi, ģimenes attiecībām un sekss...

Un saruna par čečenu meitenēm sākās ar šo bareljefu pie avota ceļā no Groznijas uz Argunu.

Mēs atnesām ūdeni un mūsu gids Saids norādīja uz bareljefu, tā ir pieņemts iet uz randiņu Čečenijā. Nu ejam...

Izrādās, ka čečeniete nekad neies uz randiņu, kā mūsu valstī pieņemts, viens pret vienu. Radinieki un draugi to var uztvert ļoti, ļoti slikti. Čečenijas sievietes dodas uz randiņiem tikai 2 un dažreiz vairāk draugu kompānijā. Tie ir viņas liecinieki, ka randiņā nenotiek nekas lieks – nekādi pieskārieni, nemaz nerunājot par skūpstiem!

Arī puiši uz randiņiem neiet vieni. Tā paša iemesla dēļ. Kopumā čečenu randiņš ir vesela lieta ar daudzām konvencijām. Galvenais, lai neviens, nedod Dievs, neko lieku nedomā un nenojauš!

No datumiem izriet šāds stāsts. Čečenijas kāzas.
Protams, tas ir loģisks turpinājums puiša un meitenes randiņiem.

Pāra tikšanās periods pirms kāzām var ilgt diezgan ilgu laiku. Un tas viss joprojām ir liecinieku priekšā, viss arī nav iespējams pieskarties vai noskūpstīt savu mīļoto. Mēs vispār nerunājam par seksu pirms laulībām, tas ir ļoti stingri noraidīts no sabiedrības un radinieku puses. Jēdziens par kopdzīvi pirms laulībām vai civillaulībām, protams, arī nepastāv.

Vispār līgavainis ņem līgavu kā cūku kulā. Tāpat kā līgava apprec vienu un to pašu cūku kulā. Ne viņš nezina, kas viņa ir gultā, ne viņa par viņu. Patīk, nepatīk, būs jāpielāgojas, jo viņiem visa dzīve priekšā.

Islāms neatbalsta šķiršanos, un Čečenijā tās notiek ļoti reti.

Kā jau noskaidrojies no teksta, korektai čečenietei dzīvē ir tikai viens vīrietis. Ko viņa pirmo reizi izmēģina tikai pēc kāzām. Starp citu, tas nebūt nenozīmē, ka čečenu vīrieša dzīvē ir tikai viena sieviete. Pirms laulībām viņiem nav absolūti aizliegts veikt dzimumaktus. Tāpēc karsti kaukāziešu puiši dodas uz Pjatigorsku un tālām pilsētām, lai rosītos un pilnveidotu savas prasmes ar nečečenu meitenēm. Bet es novirzos...

Interesantas ir arī pašas čečenu kāzas. Vai jūs zināt, ka pa to staigā tikai radinieki un viesi no vīra puses? Jā Jā tieši tā.

No līgavas puses nav NEVIENS cilvēks, pat ne vecāki! Tātad, ja vīrietim, piemēram, ir 5 meitas un nav neviena dēla, viņš nekad nestaigās savu bērnu kāzās ...

Vecāki un tuvākās līgavas tikai mēnesi pēc kāzām individuāli ierodas ciemos pie jaunlaulātajiem, lai apsveiktu viņus laulībā un pasniegtu dāvanu.

Pēc kāzām sieviete no radinieku aizbildniecības pilnībā pāriet līgavaiņa un viņa radinieku aizbildniecībā. Tagad viņi ir pilnībā atbildīgi par sievieti un aizsargā viņu visos iespējamos veidos. Pārsteidzoši, ja kāda iemesla dēļ sievietei kaut kur jādodas, ļoti bieži vīrs pamet savu biznesu un dodas viņai līdzi (piemēram, uz korespondences sesiju citā pilsētā). Kamēr viņa mācās un kārto eksāmenus, viņš ir blakus, lai neviens viņai netraucē un, nedod Dievs, neapvaino.

Tās ir interesantas čečenu sieviešu dzīves iezīmes, par kurām man stāstīja Čečenijā.

No komentāriem par tēmu:

Un arī, ja meitene izrādās nav jaunava, viņa tiek atgriezta, un, ja viņai ir māsas, tad viņas nekad neprecēsies. Un vīrs var arī atgriezt sievu, ja kaut kas nepatīk, viņa arī vairs neprecēsies, ja vien nebūs atraitne ar bērniem vai nelikvīds vīrietis, un savā ģimenē viņa būs izstumtā un izsmiekla un ņirgāšanās. Un neviens neņem kaķi. Visi viens otru pazīst. Labi vecāki uzdod jautājumus utt.

Pāris neprecizitātes...

"Čečenu vīrieša dzīvē ir tikai viena sieviete. Pirms laulībām viņiem nav absolūti aizliegts seksuālās attiecības."
Aizliegts. Pat kā tas ir aizliegts. Gan pēc adatas, gan pēc šariata. Vienkārši puiši tiek prom ar ballīti malā, ja prezentācija nav no meitenes radiniekiem. Jo lielākoties tas viss ir ārā.

"Tātad, ja vīrietim, piemēram, ir 5 meitas un nav neviena dēla, viņš nekad nestaigās savu bērnu kāzās ..."
Meitenes ģimenē ir arī kāzas, savas. Tikai viņa nav tik sulīga un šika kā līgavainis. Piemēram, ir nepieklājīgi priecāties, kad meitene pārceļas uz citu ģimeni. Vairāk kā vadi.

Un viņa kāzās nav neviena līgavaiņa. Viņš ir kaut kur sasniedzams ar draugiem, piemēram, vecpuišu ballīti. Un līgava šajā laikā stāv savā ģimenē stūrī)).

Kāzu tradīcijām varu piebilst, ka līgava visu kāzu dienu stāv uz augstiem papēžiem, nekustas un nerunā. Ja kāzas ilgst 3 dienas, tad maksā 3 dienas. Visu šo laiku pie viņas nāk līgavaiņa draugi un saka visdažādākās atšķirības. Viņai nav tiesību atbildēt. Un līgavainis ir kayfovo. Viņš visu šo laiku svin kopā ar draugiem (piemēram, vecpuišu ballīti). Tad vairākas dienas viņu radiniekiem nevajadzētu redzēt. Un ciemošanās pie vīramātes vispār tiek uzskatīta par nepiedienīgu.

Mīlu austrumnieciskās meitenes, 1,5 gadus satikos ar azerbaidžānieti. Viss tas pats, pavisam cita mentalitāte. Un attiecības ar ģimeni ir dažādas. Bet ak, tādām meitenēm līdz fanātiskā līmenī ir svarīgi, lai dzīvē būtu vīrietis, bērni, ģimene (t.i., dzimtsarakstu nodaļā gandrīz pie pirmās izdevības), bet sajūtas ir otršķirīgas. Tas nav labi. Ģimene nav mērķis. Tas ir divu cilvēku mīlestības rezultāts, nevis došanās uz dzimtsarakstu nodaļu.

Tradīcija islāmā alva. Vismaz saskaņā ar iepriekš minēto. Man žēl gan meitenes, gan puiši. Šajā ziņā islāms ir ļoti sarežģīta kultūra. Man nav nekas pretī, bet es negribētu tā dzīvot.
Nu kāpēc kāds kādam uzspiež, kā dzīvot un ko darīt? Jau no bērnības dažas lietas ir jāiegulda galvā vecākiem, bet kā dzīvot un ar ko gulēt ir katra PERSONISKS jautājums. Un jautājums šeit ir pat nelaulības seksā (un tas ir vajadzīgs, jo cilvēkiem ir jābūt saderīgiem arī seksā), bet gan kopdzīvē pirms laulībām. Maniem paziņām un draugiem bija daudz piemēru, kad cilvēki satikās vairākus gadus, pēc tam nodzīvoja kopā mēnesi vai divus, un viss. Beigas. Viņi saprata, ka ir dažādi cilvēki. Dzīve visus punktus liek pāri i.
Un iedomājieties situāciju: 18-20 gadus veci jaunieši (joprojām staigā un staigā), viņi joprojām neko īsti nav redzējuši, dzīvē nav izlēmuši, nav dzīvojuši kopā un pat nav bijuši vieni. , un tad vēl kāzas (joprojām nav lēti!), dzīve... Un pēkšņi sapratne, ka VISPĀR LABI NAV MAN! Un ko darīt? Vai viņam jādodas pēc sievietēm, vai viņai jācieš klusējot? un kas par tādu dzīvi?

Py.Sy. un mani aizrauj arī kaukāziešu komentāri, kuri nedzīvoja savādāk, bet cenšas pierādīt, ka viņiem viss ir uzcelts tieši tur.
Puiši, tā kā jūs esat vīrieši un jums ir brīvība, tad mēģiniet dzīvot savādāk. Lai atrastu meiteni, ar kuru ir ērti visos plānos, ar kuru dzīve ir prieks, un pēc šīs sapratnes jūs patiešām vēlaties viņu nēsāt uz dzimtsarakstu nodaļu savās rokās. Un precēties akli....nu xs. Ja tikai mājās būtu sieviete-mājsaimniece-seksa verdzene, tad droši vien var. Bet dvēselei vajag ko citu. Vai jūs zināt, kas Kaukāzā ir mīlestība pret dvēseli? Diez vai. Tas nav tik vienkārši, kā gribētos. Jūs nevarat vienkārši apprecēties ar pirmo sievieti, kuru satikāt (īpaši, kuru izvēlējušies jūsu vecāki) un būt laimīgs. 99,9% tā ir laimes ilūzija.

Reiz mēs ar sievu Alīnu atpūtāmies Gruzijā. Mani vienmēr apmeklēja domas par savu skaistumu izdrāzt kopā ar citiem, un te mums bija jādodas uz Tiflis pirti, kas atradās tieši Tbilisi, uz kuru brauc galvenokārt tūristi, jo paši gruzīni Tiflis sēra pirts celtniecību dēvē par skats uz pilsētu, nekā viņa būtība un bija, tāpēc vannā vienmēr ir maz cilvēku. Mēs tur devāmies šortos un T-kreklos, mūs sagaidīja un aizveda uz ģērbtuvi. Istabās valdīja tāds klusums, ka man radās iespaids, ka bez mums un 2 masieriem ēkā vispār neviena nebija. Aiz plānas šķērssiena mēs izģērbāmies kaili un uzvilkām peldbikses un peldkostīmu. Jau tajā brīdī mans dzimumloceklis sāka celties augšā, iedomājoties vien par manu kailu sievu aiz plānās starpsienas. Izejot no ģērbtuves, ieraudzīju masierus, kuri neslēpās, skatoties uz aizkaru, aiz kura stāvēja mana Alīna, noliecusies ar vēzi, un viņai blakus stāvošā lampa meta vilinošu siluetu tieši uz ekrāna. Mani pamanījuši, viņi ne mazākā apmulsumā nesamulsa, bet pat pasmaidīja un, pamājot ar galvu, teica, šausmīgi sagrauzdami vārdus:
-Ošna sieviņa!
Viņi bija divi puiši, 22-23 gadus veci.Abi bija gandrīz divus metrus gari, muskuļoti un iedeguši, ar blīvu veģetāciju uz krūtīm, rokām, kājām... jā, vispār, visur!tikai gurnu segas, knapi turoties pie jostu un tik tikko nosedz savus iespaidīgos izciļņus starp kājām.

Mūs nosūtīja uz tvaika istabu, kur bija ērti un silti. Mēs gulējām uz platiem marmora plauktiem, un mana sieva gulēja uz vēdera, nekaunīgi paceļot savu ēstgribu dupsi, un kaukāzieši gandrīz katru minūti skrēja ar izdomātiem iemesliem, bet tikai tāpēc, lai paskatītos uz sievas dupsi (es lieliski redzēju, kur viņu acis tika norādīti, kad viņi mani uzrunāja). Es pamanīju, ka viņi vēlas uzdot jautājumu, ko viņi, šķiet, uzskatīja par nepiedienīgu vai nepiemērotu. Viņi vilcinājās, bet beigās izveda mani gaitenī un jautāja:
-Prasty ... tu viltīgi neej uz vietni internetā?
-Piedod, ko?
-Internets! Šķiet, ka mēs vietnē redzam jūsu fotoattēlus... vai?
Mēs ar sievu patiešām bijām reģistrēti vietnē " MANA SIEVA".Jā un tur ir mūsu foto, lai gan sākumā sieva prasīja noņemt, baidījās, ka kaimiņi mūs atpazīs, bet tad nomierinājās.
Es piesardzīgi pamāju ar galvu, nekad nevar zināt, kādi plāni viņiem ir?Varbūt viņiem likās, ka es tā ņirgājos par Alīnu, un viņi, kā īsti jātnieki, nolēma par viņu iestāties un mani piekaut?
- Vai šī vietne ir kaut kā saistīta ar seksu? - Es sāku tos ieteikt.
- Nu-u..jā!Sekas, jā, - pirmais gruzīns pamāja.
-Mīli, ja sieva guļ ar citu vīrieti, jā?-pasmaidīja otrais.
Es pamāju ar galvu.
-Kharoschiy... haroschy vīrs.Un tava sieva meklē labāku!-Viņi nemitīgi pamāja ar galvu,-Vai tu gribi būt kopā ar viņu...nu...vai tu gribi?
Puiši šķiet adekvāti un mierīgi.Un es, pamājot ar roku uz visu, piekritu.
-Kharascho!Es eju uz tvaika pirti, mīļā-mi, mēs paši visu izdarīsim vislabākajā iespējamajā veidā!
Atgriezos pie sievas un atkal apgūlos plauktā, paskaidrojot viņai, ka koridorā rāda pakalpojumu izvēlni un cenas.. Piecas minūtes mūs netraucēja, un tad...
Tad mūs gaidīja pati vanna.No nezināmā gaidīšanas man sākās erekcija, kuru ar grūtībām varēju nomaskēt. Parādījuši mūs uz blakus istabu, viņi nosēdināja uz diviem maziem sarkaniem soliņiem (patiesībā mēs bijām tupus) un sāka putot. Un, ja viņi ar mani tika galā burtiski divās minūtēs, mani visu saputojuši ar baudu un atstājuši malā, tad ar meiteni tika galā pamatīgāk. Atsaucoties uz to, ka viņa pirksti nemitīgi atduras pret siksnām, milzīgais gruzīns palūdza viņai noņemt gan topiņu, gan biksītes. Pēc vilcināšanās Alīna uzmeta man skatienu, un, lai viņa nekautrētos, novilku arī peldbikses. Apņēmusies, arī sieva sekoja manam piemēram.
Kaukāzietis turpināja viņu putot. No viņa lielajām matainajām plaukstām neizkļuva neviens ādas pleķītis. Meitene varēja būt sašutusi, taču viņa kustības bija tik piesātinātas ar profesionalitāti un pat zināmu rupjību, ka viņa klusībā ļāva viņam glāstīt viņas krūtis, sēžamvietu un starp augšstilbiem.
Viņai pat tika lūgts piecelties, lai viņš nepalaistu garām nevienu vietu, un gruzīns sauca palīgā savu biedru. Tagad četras rokas klīda ap viņas ķermeni, ziepējot viņu ar tādu spēku, ka ķermenis nedaudz šūpojās ("džigits" viņu pat turēja, pieķērās ciešāk pie greznā sievietes ķermeņa, lai viņa nepaslīdētu), un tajā pašā laikā viņas pilnās krūtis. šūpojās.. Sēžot uz soliņa, es ilgojos uzkrist uz viņas sprauslu ogām:
- Mīļā, tev viss kārtībā?
Viņa negribīgi atvēra acis.
- Ak jā... man viss kārtībā...
Pilnīgs pārsteigums, ka mūs pēkšņi aplēja ar karstu ūdeni, nomazgāja ziepju putas, ietīja dvieļos un atkal aizveda uz tvaika istabu.Vēl desmit minūtes lika mums pasvīst, ielika dušā.
Gala punkts ir masāžas telpa.Dekors tāds pats - marmora grīda, sienas un dekoratīvās kolonnas. Viņi mūs nolika uz plaukta un sāka smērēt aromātiskās eļļas. Ieraugot Alīnu, visu spīdošo no sviedriem un eļļas, zem citu rokām, es sāku būt diezgan sajūsmā. Gruzīne, atļauju vairs neprasīdama, pievilka dvieli līdz viduklim un ar prieku sāka masēt muguru. Otrs puisis neatpalika no sava drauga, no visa spēka masēja manu muguru. Tad pirmais lūdza meitenei pašai pilnībā noņemt dvieli, ko viņa izdarīja ārkārtīgi viegli. Es biju sajūsmā līdz galam no tā, ka divi sveši cilvēki skatās uz manas sievas kailo dupsi. Un turklāt kaukāzieši, kuri ir pazīstami ar savu neatgriezenisko seksuālo apetīti! Un turklāt tik muskuļotiem, iedegušiem un spalvainiem izskatīgiem vīriešiem patīk šie divi! Viņi arī novilka dvieli līdz maniem ceļiem un sāka masēt manu sēžamvietu. Es nezinu, kā, bet šķiet, ka mana sieva jau ir uzminējusi, kas notiks tālāk. Varbūt viņai par to bija aizdomas, kad es ar puišiem izgāju gaitenī, un pēc tam viņu rokas sāka uzvesties atraisītāk? Var būt...

Tikmēr gruzīnu pirtniece sāka nolaisties no Alīnas muguras, masējot viņas sārtās puslodes, izstumjot manas sievas sēžamvietas un rūpīgi apskatot viņas tīri noskūtos caurumus. Protams, viņa pati neredzēja viņa alkatīgās acis, bet es tās redzēju. Sajūtot manu skatienu uz viņu, kaukāzietis pagriezās pret mani, pasmaidīja un piemiedza aci. No viņa skatiena neizbēga mazā mitruma peļķe plauktā starp sievietes kājām, kas pilienu pa pilienam ripoja lejup pār viņas pietūkušajām lūpām. Uzmanīgi spiežot maksts vārstus, viņš it kā nejauši tos glāstīja. Atbildot uz to, Alīna dažkārt pacēla gurnus tā, ka viņa plauksta ienāca vēl dziļāk.
Viņš apstaigāja plauktu, piegāja pie Alīnas galvas un, izstiepis rokas, atkal sāka masēt muguru. Alīna laiski atvēra acis, taču uzreiz pārsteigumā tās atvēra – dežurantes gurnu audums bija tieši viņas sejas priekšā! Pauguriņš zem auduma gabala gāja pa kreisi un pa labi, laikā ar saimnieka gurnu kustībām un šad tad piespiedās pie marmora plaukta asās malas. Un, lai viņam būtu ērtāk, viņš vienkārši ņēma un nolika savu mājsaimniecību plauktā - tieši meitenes deguna priekšā! Ēdiens ir pasniegts, dāmas un kungi! Lūdzu, sāciet mūsu maltīti!
Sieva klusībā vēroja biezu, garu miesas gabalu no zem pusaizvērtiem plakstiņiem. Mute pašķīrās... Viņa nolaizīja lūpas...
Viss! Meitene ir nobriedusi! To sapratu gan es, gan gruzīni.
Kamēr es skatījos uz blakus plauktā guļošo sievu, mans kakls kļuva stīvs un es pagriezu viņu uz otru pusi - manas ausis sasniedza tikai raupjo roku čīkstēšana pār viņas maigo augumu un Alīnas pieaugošie vaidi.
Pagriezu galvu, izdzirdot vārdus lauzītā krievu valodā:
- Un tagad, dārgā Mai, apskatīsim mūsu programmas interesantāko daļu! - Es redzēju, kā kaukāzietis norauj gurnu, - Viņš ir mūsu cuirassavssa panravitsa!
Viņš stāvēja tā, ka Alīna atkal redzēja visu viņa mājsaimniecību, kuru karstais puisis no Kaukāza jau lēnām raustīja nost. Viņa lielā, baložu pelēkā galva tagad parādījās no priekšādiņas, tad atkal paslēpās tajā. Gruzīnu gardums ielēja eļļu Alīnai starp sēžamvietām un apgūlās virsū. Apbrīnojama bilde! Kas nav redzējis, tas nesapratīs, kā ir skatīties, kā mazai, trauslai meitenītei virsū guļ iededzis, matains muskuļu kalns. Tikai tagad pamanīju, ka viņš ir apmēram divas reizes lielāks par viņu! Es biju patiešām nobijies - bet vai viņš sagraus manu sievu ?!
Kaukāzietis sāka kustēties augšā un lejā viņas ķermeni, atbalstīdams ceļgalus un plaukstas uz marmora galda... Āda pret ādu... Miesa pret miesu... Mati uz krūtīm un vēdera patīkami skrāpēja viņas muguru un muguras lejasdaļu. Es vairs nevarēju skatīties. Es piecēlos no sava plaukta un piegāju pie pāra kājām. Oho!!! No šejienes viss bija daudz labāk! Es pat notupos, lai notiekošais būtu vienā līmenī ar manām acīm. Mans pavadonis apsēdās man blakus.
Tā bija labāka par jebkuru hardcore porno filmu, jo TAS notika tieši manu acu priekšā! Saspringtais, matainais gruzīna dupsis mēreni pārvietojās pār meitenes elastīgo dupsi, kamēr viņa garais gailis gludi slīdēja ap manas sievas bālajām pusēm, un viņa, savukārt, pacēla dupsi, gribēdama uztvert viņa procesu. Nebija šaubu – viņa bija MEŽOLI sajūsmā! Tik ļoti sajūsmā, ka tādā stāvoklī viņa varēja dot JEBKURAM un JEBKUR! Viņa izliecās, paceļoties uz rokām – viņas galvu klāja kaislīga kaukāzieša karsta elpa, kura šajā pozā bija ērti ar vienu roku izstiepties līdz karājošajām krūtīm un nomierināt viņu, rupji satverot krūtis. Viņa skaļi vaidēja. Tad pavadonis, satvēris savu resno dzimumlocekli, novirzīja to uz mērķi un ievietoja manas sievas puncī. Lēnām, uzmanīgi, visu ceļu... izlīdzinot visas grumbas iekšā... lai viņas maksts pierod pie viņa milzīgā izmēra. Apstājās un sastinga. Dažas sekundes vēlāk viņš vienkārši sāka viņu drātēt. Viņa skaļi vaidēja, un es paliku traka no tā, ko redzēju. Kaukāza garais un biezais virzulis gludi slīdēja starp viņas tīri skūtajām lūpām. Kādā brīdī gruzīni vienkārši saplacinājās, ar visu svaru krītot virsū Alīnai. Acīmredzot tajā brīdī biedre sasniedza pašu dzemdi un sāka to stiept, jo sāpju kliedzienu vietā es no viņas dzirdēju vienīgos saldos kaisles vaidus. Dežurants nekustējās, kustējās tikai viņa dupsis, vienmērīgi paceļoties un krītot, saplacinot manas sievas mazo dupsi zem viņa. Telpu piepildīja pļaušanas un čīkstēšanas skaņas – tā bija sulīga čīkstoša eļļa starp sūdu kājām. Gruzīns kustējās vai nu lēni, tik tikko kustoties, kustinot muguru riņķī, vai arī ātri un nikni, it kā viņa dzīvība būtu atkarīga no šī dzimuma.
Šī drāžēšanās (Jā, jā! Ne sekss, ne drāzēšana, bet mežonīga drāzēšana!) ilga kādas piecas minūtes, kuras beigās mana Alīna vairs nevaidēja, bet gan vaidēja no baudas. Kaukāzietis piecēlās, nometies ceļos uz galda un, rokas uz gurniem nolicis, ar neieņemama cietokšņa iekarotāja gaisu, paskatījās uz guļošo meiteni. Viņa muskuļotās rokas satvēra viņu un uzmeta viņai uz muguras. Izpletījis kājas, gruzīns apgūlās starp tām un atkal sāka drātīt Alīnu. Viņu ķermeņi šļakstīja no eļļas, un pavadonis jau nekaunīgi tikai šņaukāja ausī, ik pa laikam viņu noskūpstīja un iegremdēja mantkārīgo mēli tik dziļi, ka viņa sāka raustīties, baidīdamās nosmakt. Tad viņš beidzot skaļi beidza manā sievā, it kā cenšoties dziļi iespiest viņas rozā dupsi marmora plauktā un iespiežot savu kātu dziļi viņas dzemdē. Kad viņš izņēma savu nokritušo, bet nebūt nesamazināto agregātu, es redzēju resnu spermas pilienu, kas karājās uz galvas. Viņš pastiepa roku pēc dvieļa, lai notīrītos, bet sieva, turpinājusi gulēt uz muguras, pastiepa viņam roku:
-Nē! Stop! Ej šeit...
Viņš piegāja klāt, piespiedis gurnus pret marmora malu, un Alīna tikai spēja aizsniegt viņa procesu ar savu muti. Viņa tik rūpīgi laizīja spermu un savu smērvielu, kurā bija smērēts vīrieša dzimumloceklis, ka pat es apskaužu - viņa man tā nekad nav darījusi. Gruzīns, satverot dzimumlocekli pie pamatnes, izņēma to no mutes un pāris reizes uzsita meitenei pa lūpām, tad piespieda pie vēdera, pavirzīja Alīnas galvu tuvāk plaukta malai un iebāza sēkliniekos. viņas mute - viņa pateicīgi laizīja viņa bumbiņas, spīdīgās no eļļām un sviedriem.
-Kharoshiy... haroschy devashshchka... oschn kharoschy...- apmierinātais pavadonis turpināja teikt.
Arī otrs gruzīns, kurš visu šo laiku klusībā vēroja savu kolēģi, beidzot varēja demonstrēt savu prasmi - viņš atkal pagrieza Alīnu uz vēdera un arī apgūlās virsū. Sākumā iedegušais, spalvainais milzis gribēja iebāzt savu "mīlestības stieni" (kā mīlas stāstā to dēvētu) viņai tūplī, taču viņa joprojām nevienu šeit nelaida un tāpēc jaunava bedre nelaida iekšā. nelūgts viesis.karsts ķermenis,apgūlās ar viņu uz sāniem,bet arī šajā pozā nekas nesanāca,pēc kā viņš ar patiku iegrūda manu skaisto Alīnu viņas priekšgājēja izlauztajā bedrē.iekļūst mīļotās sievietes makstī visu ceļu, līdz pašām beigām, iespiežot savas lielās spalvainās bumbiņas uz pietūkušām rozā lūpām.
Žēl, ka nepaņēmām līdzi videokameru - man tādas lietas patīk glabāt ilgi. Galu galā ne katru dienu tavu mīļoto sievu drāž, iespējams, labākie kaukāziešu tautības pārstāvji!
Dežurants beidza ar skaļu stenēšanu, un arī Alīna ar muti viņu "saņēma kārtībā".
- Vai varam turpināt? Vai arī jūs to nevēlaties? - vaicāja viens no viņiem.
Es piekrītoši pamāju ar galvu, par sekundes daļu apsteidzot Alīnu, kura it kā gribēja iesaukties: - "Jā! Jā! Jā! Turpini!"
Sākās nevaldāma orģija. Biju spiests laizīt savas mīļotās sievas maksts, kas patīkami smaržoja pēc spermas un izdalījumiem. Tad Alīna tika uzlikta man uz sejas, un es noriju spermu no viņas sulīgās bedres, ko tur bagātīgi sūknēja divi pārsteidzoši kaukāziešu virzuļi. Tad mana sieva bija spiesta laizīt savu mataino gruzīnu dupsi. Tad mūsu kaukāzieši mēģināja viņai mutē uzreiz iebāzt divus penīšus, bet nekas nesanāca, tad piespieda viņu laizīt viņu milzīgās, spalvainās un sviedrainās olas. Tad gruzīni lika viņai sūkāt manu peni (lai viņa saprastu atšķirību starp MANU un VIŅIEM). Viņa paklausīgi sūca, un milzu pirtnieki pārmaiņus izmantoja viņu no aizmugures. Beigās pēc mūsu pašu lūguma tikām noguldīti uz siltas akmens grīdas un sapucināti kopā ar divām biezām dzeltenām straumēm. Perversijām nebija gala! Bet tā bija tikai mūsu atvaļinājuma pirmā diena! Ja es aprakstītu visas lietas, ko darījām ar mūsu iecienītākajiem pirtniekiem (kā arī ar dažiem viņu draugiem), man nepietiktu laika! Tātad ... es lieku tevi mierā ar tavām fantāzijām!
Beigas!

Kāpēc viņi iet uz randiņiem tikai ar draudzenēm, cik viņu dzīvē ir vīriešu, cik ļoti mainās meitenes dzīve pēc kāzām un kāpēc kāzās nav radinieku no līgavas puses?
Par to visu Čečenijas ceļojuma laikā man daudz stāstīja vietējie iedzīvotāji – mans draugs Ismails, gids Coi-Pede Saidā un vairākas čečenu meitenes, ar kurām man izdevās parunāt par šīm un citām tikpat aizraujošām tēmām par viņu dzīvi, ģimenes attiecībām un sekss...

Foto no Google meklēšanas

Un saruna par čečenu meitenēm sākās ar šo bareljefu pie avota ceļā no Groznijas uz Argunu.
Mēs atnesām ūdeni un mūsu gids Saids norādīja uz bareljefu, tā ir pieņemts iet uz randiņu Čečenijā. Nu ejam...
Izrādās, ka čečeniete nekad neies uz randiņu, kā mūsu valstī pieņemts, viens pret vienu. Radinieki un draugi to var uztvert ļoti, ļoti slikti. Čečenijas sievietes dodas uz randiņiem tikai 2 un dažreiz vairāk draugu kompānijā. Tie ir viņas liecinieki, ka randiņā nenotiek nekas lieks – nekādi pieskārieni, nemaz nerunājot par skūpstiem!
Arī puiši uz randiņiem neiet vieni. Tā paša iemesla dēļ. Kopumā čečenu randiņš ir vesela lieta ar daudzām konvencijām. Galvenais, lai neviens, nedod Dievs, neko lieku nedomā un nenojauš!

No datumiem izriet šāds stāsts. Čečenijas kāzas.
Protams, tas ir loģisks turpinājums puiša un meitenes randiņiem.
Pāra tikšanās periods pirms kāzām var ilgt diezgan ilgu laiku. Un tas viss joprojām ir liecinieku priekšā, viss arī nav iespējams pieskarties vai noskūpstīt savu mīļoto. Mēs vispār nerunājam par seksu pirms laulībām, tas ir ļoti stingri noraidīts no sabiedrības un radinieku puses. Jēdziens par kopdzīvi pirms laulībām vai civillaulībām, protams, arī nepastāv.
Vispār līgavainis ņem līgavu kā cūku kulā. Tāpat kā līgava apprec vienu un to pašu cūku kulā. Ne viņš nezina, kas viņa ir gultā, ne viņa par viņu. Patīk, nepatīk, būs jāpielāgojas, jo viņiem visa dzīve priekšā.
Islāms neatbalsta šķiršanos, un Čečenijā tās notiek ļoti reti.

Kā jau noskaidrojies no teksta, korektai čečenietei dzīvē ir tikai viens vīrietis. Ko viņa pirmo reizi izmēģina tikai pēc kāzām. Starp citu, tas nebūt nenozīmē, ka čečenu vīrieša dzīvē ir tikai viena sieviete. Pirms laulībām viņiem nav absolūti aizliegts veikt dzimumaktus. Tāpēc karsti kaukāziešu puiši dodas uz Pjatigorsku un tālām pilsētām, lai rosītos un pilnveidotu savas prasmes ar nečečenu meitenēm. Bet es novirzos...

Interesantas ir arī pašas čečenu kāzas. Vai jūs zināt, ka pa to staigā tikai radinieki un viesi no vīra puses? Jā Jā tieši tā.
No līgavas puses nav NEVIENS cilvēks, pat ne vecāki! Tātad, ja vīrietim, piemēram, ir 5 meitas un nav neviena dēla, viņš nekad nestaigās savu bērnu kāzās ...
Vecāki un tuvākās līgavas tikai mēnesi pēc kāzām individuāli ierodas ciemos pie jaunlaulātajiem, lai apsveiktu viņus laulībā un pasniegtu dāvanu.

Pēc kāzām sieviete no radinieku aizbildniecības pilnībā pāriet līgavaiņa un viņa radinieku aizbildniecībā. Tagad viņi ir pilnībā atbildīgi par sievieti un aizsargā viņu visos iespējamos veidos. Pārsteidzoši, ja kāda iemesla dēļ sievietei kaut kur jādodas, ļoti bieži vīrs pamet savu biznesu un dodas viņai līdzi (piemēram, uz korespondences sesiju citā pilsētā). Kamēr viņa mācās un kārto eksāmenus, viņš ir blakus, lai neviens viņai netraucē un, nedod Dievs, neapvaino.

Tās ir interesantas čečenu sieviešu dzīves iezīmes, par kurām man stāstīja Čečenijā.
Ja esmu kaut ko palaidis garām, lūdzu, pievienojiet.

“Kad tualetē ielējām pazemes vīnu, tas kļuva skābi rozā”

5. oktobrī Ramzanam Kadirovam aprit 40 gadi. Jaunievēlētais Čečenijas Republikas vadītājs jubilejas priekšvakarā to nosauca par "stabilāko reģionu" Eiropā.

Mūsu speciālkorespondents pētīja Čečenijas galvaspilsētas Groznijas slepeno dzīvi, apmeklējot slepeno dzērienu veikalu, naktsklubu un izzinot vietējo dzimumu attiecību īpatnības.

Viens no galvenajiem dienas varoņa sasniegumiem bija viņa pirms septiņiem gadiem ieviestais "sausais likums" - stingrāks nekā 1985.gadā visai PSRS iedibinātais Mihails Gorbačovs. Visā Čečenijā ir tikai daži veikali, kuros alkoholu pārdod stingri no 8 līdz 10 no rīta. Un tomēr jūs varat šeit dzert naktī, bet jūs nevarat pacelt tostu par dzimšanas dienas vīrieša veselību.

"Neskaties acīs"

Neskatieties man acīs,» pie ieejas pēckara republikas simbolā Groznijas pilsētas augstceltnē mani pamācīja Rustams, viesmīlīgais čečens ar Ramzanam līdzīgu bārdu. Šo torņu augšējos stāvos ir vienīgā vieta visā republikā, kur alkoholu legāli tirgo nevis no rīta, bet pēcpusdienā un vakarā. Naktīs viņi vairs nelej: restorāns tiek slēgts tieši pusnaktī.

Tas tika noorganizēts apmeklētājiem, lai Čečenija radītu mūsdienīga, viesmīlīga subjekta iespaidu, kas dzīvo kā visa Krievija, — mans gide skaidroja. – Šeit ir likumi. Sekojiet tiem, un jūs atstāsit labu iespaidu uz vietējiem iedzīvotājiem.

Atjaunotās republikas simbols ir Groznijas pilsētas debesskrāpis.

Lielākā daļa noteikumu, protams, sievietēm. Viņa tiek uzskatīta par Čečeniju no pubertātes brīža, tas ir, no 11-12 gadiem. Jebkura vecuma un sociālā statusa sieviete viena te nestaigā - ne pa nakti, ne pa dienu.

Čečenu sievieti vienmēr uzrauga un viņai ir jābūt kādam līdzi - vīrietim (viņš iet pa priekšu), citai sievietei, ārkārtējos gadījumos bērnam, pat mazulim. No vīriešiem sievieti var pavadīt: vīrs, brālis, tēvs, radinieks, attāls radinieks, ārkārtējos gadījumos cienījams ilggadējs ģimenes draugs, lai gan tas nav vēlams. Sievietei nevar būt pazīstami vīrieši, kurus pazīst tikai viņa viena pati, īpaši draugi starp pazīstamiem vīriešiem.

Vīrietim, izņemot tuvākos radiniekus, piemēram, vīru vai tēvu, ir stingri aizliegts pieskarties jebkurai sievietei, bet sievietei - vīrietim. Sapulcē pazīstami čečeni, darba kolēģi, mājinieki, vienas izglītības iestādes audzēkņi vai viņu vecāki, ja ir dažāda dzimuma, neskūpsta, neapskauj, neplauc pa plecu, nespiež roku.

Un ja sieviete iet ar vīrieti uz kalniem, viņš nepaspiedīs viņai roku uz bīstamas pārejas?

Nedos, - Rustams atcirta. – Kāpēc sievietei vispār jābrauc uz kalniem? Tas ir vīriešu bizness, tas ir pārbaudījums jātniekam. Ja viņa tur iet, tad ļaujiet viņai sevi pārbaudīt un negaidiet palīdzību. Roku sniegtu tikai tad, ja tā iekristu bezdibenī, kāpēc ņemt grēku uz dvēseles? Bet arī tad ar spēku: pieskarties sievietei viņai ir apvainojums, kas nozīmē, ka viņa tiek uztverta kā viegla tikumība.

Vēl viens aizliegums sievietēm - komunicējot neskatīties svešai personai acīs - lūgts ievērot ne tikai vietējos.

Tajā pašā laikā Čečenijā visi ir ļoti pieklājīgi, un sievietei jābūt pirmajai, kas istabā, piemēram, veikalā, sveicina jebkuru nepazīstamu vīrieti. Sasveicināšanās laikā vajag pasmaidīt un skatīties garāmgājējam acīs, bet tikai šoreiz. Tālāk, ja kāds svešinieks jautā, cik pulkstenis, kā nokļūt līdz bibliotēkai, pareizāk sakot, uz mošeju, jāatbild ar pieticīgu nomāktu skatienu.

Un tā viņi dzīvo: tajā pašā restorānā augstceltnēs vīrietis viesmīlis skatās uz sievieti-klienti vai pavāru, bet viņi uz viņu neskatās.

Pašā Groznijas centrā, tieši pretī "Čečenijas sirds" mošejai, ir vienīgā vieta visā republikā, kur viņi atklāti lej pēc saulrieta.

Vakarā sievietēm apģērba kods šeit ir tāds pats kā dienā: kleitas un svārki - zem ceļiem, labāk līdz grīdai; piedurkne - zem elkoņa. Bikses ir maskētas ar tuniku vai jaku līdz ceļiem, ir vulgāri tās kombinēt ar blūzi. Bez kakla izgriezuma un atkailinātas muguras; svārku aizmugurē nav pieļaujams izgriezums. Frizūra - ja ne zem šalles, tad vismaz savākta, nav izlaižamu matu.

Bet šajā restorānā morāle ir šķīstoša, - turpina Rustams - es nevaru noteikt attieksmi pret "šķīstošo morāli" pēc viņa skatiena, jo neskatos viņam acīs.

Viens no tās torņiem ir nodots viesnīcai, taču tajā parasti dzīvo mazāk cilvēku nekā restorānā, kas atrodas pašā augšā.

Otrais tornis ir biznesa centrs, bet biroji lielākoties ir tukši. Pārējās ir kā dzīvojamās ēkas, dzīvokļi visi ir izpirkti, lielākoties ierēdņi vai pietuvināti cilvēki par 18-40 stāvu māju piepildīšanas izskatu. Bet tajos praktiski neviens nedzīvo: ierēdņiem ir savas senču mājas, skaitītāji "Pilsētā" nepieciešami izrādīšanai. Tieši šeit Depardjē tika uzdāvināts dzīvoklis – viņš to pārdeva un vairs republikā neparādījās.

Ja franču aktieris būtu palicis, viņš savā tornī būtu braucis ar brīnumliftu, ko apskaustu pat arābu šeihi.

Lietošanas sistēma ir pārsteidzoša. Izsaucot vienu no četriem liftiem, pasažieris jau apakšā nospiež vēlamā stāva numuru. Sistēma dažas sekundes padomā un sniedz atbildi - vai atnāks lifts A, B, C vai D. Viss, lai sievietes un vīrieši kārtējo reizi nesaskartos: vienā reisā lifts apkalpo vienu klientu un neizvēlās. paceliet citus “pa ceļam”.

Islāma lifts mani aizveda uz restorānu, ko eskorts sauca par "izvirtības ligzdu". Sortiments ir plašs, bet glāze lēta Krasnodaras sausā sarkanvīna maksā tikpat, cik pudele dārga franču šampanieša.

Šeit atsevišķā zonā ir atļauts dejot. Dejošana - tikai bezkontakta, piemēram, lezginka. Tikai tagad neviens no čečeniem uz deju grīdas neatkāpās. Apmeklētāji no visa alkohola pieticīgi pasūtīja vīnu.

Kādu zīmolu jūs vakar paņēmāt, jūs sakāt? Neatceries attēlu uz etiķetes: koks vai māja? - vecākā menedžere, viesmīļu saukta palīgā, centās saprast, ko viesi vēlas. - Vai pudelē ir pieskrūvēts korķis vai vāciņš?

"Es domāju, ka tur tiešām būs vīns?"

Nu par mierīgām debesīm pār Grozniju! Par tautu draudzību! - ierosināja Abdulla, un mēs saskandinājām sarkanās glāzes.

Pastaigas viesnīcas restorānā ir ļoti dārgas un nemaz nav interesantas. Piedzerties un slikti uzvesties tur neizdosies - pulcēšanās notiek ar ložmetējiem bruņotu apsargu uzraudzībā. Tāpēc es "izvācos" no kompleksa un atradu sevi Abdulla.

Abdulla (pa kreisi) un viņa draugi bārbekjū dzer sarkano – ķiršu sulu kā tādu.

Čečenijā sievietei nav tiesību pašai iepazīties ar vīrieti: viņus var savest kopā tikai draugi vai radi, un šo paziņu mērķis ir viens - izveidot ģimeni. Jūs nevarat "vienkārši staigāt" ar vīrieti. Un pirms kāzām visas tikšanās bez izņēmuma notiek kāda cita klātbūtnē.

Bet meitenēm ir robs – internets. Ar Tīkla palīdzību jūs varat norunāt tikšanos patstāvīgi, bez starpniekiem. Čečeni apmeklē visdažādākās vietnes, un visi ar vienu mērķi - sarunāt randiņu.

Es atradu Abdulla, izmantojot sociālos tīklus. Likās, ka viss Putina prospekts, kur dzīvo mani paziņas, iznāca uz viņu paskatīties, lai izlemtu, vai man var uzticēties: sievietei vēl jāsaņem atļauja uz randiņu no tiem, kas viņu pieskata. Pēc pusstundas iztaujāšanas mani ģimenes draugi mūs atlaida.

Vispirms devāmies uz antikafejnīcu – lielajās pilsētās populāro iestāžu mode, kur maksā nevis par apēsto un izdzerto ēdienu daudzumu, bet gan par iekšā pavadīto laiku, beidzot sasniedza Grozniju.

Iekšā notika izmisīgi cīņas papīra galda spēlēs, kuras reizēm lūdz atvest no Amerikas, kā kādreiz bija džinsi. Šī rudens hīts ir Āfrikas soļotājs: ar atjautības palīdzību ir jābūt pirmajam, kurš sastāda noteiktu maršrutu pa Melno kontinentu.

Azartspēles ir aizliegtas, bet šeit mēs uzliekam lielas likmes, - pie blakus galdiņa lielījās čečeni. Es nevarēju skatīties uz puišiem, bet es varēju skatīties uz viņu naudu. Papētot tuvāk, izrādījās, ka tie nav no Krievijas Bankas, bet gan no "joku bankas".

Čečenijā var spēlēt uz naudu, bet tikai uz rotaļlietām. Sezonas hits ir Āfrikas staigātājs, kas ievests no Amerikas.

Visās parastajās kafejnīcās aina ir vienāda: nav cigarešu, ūdenspīpes, alkohola, spēles uz naudu. Kad apbraukājām visu sabiedrisko ēdināšanu, Abdulla aizveda mani uz pastaigu vietu pašā Groznijas nomalē - uz "bārbekjū ielu".

Šī ir viena nepārtraukta bārbekjū rinda, divdesmit teltis. Bārbekjū cep no visa, izņemot cūkgaļu, pat no kamieļiem. Un marinējiet tos simts veidos, pat kivi. Jau šeit, zem bārbekjū, kā nepalikt zem dobjas vainas apziņas?

Vai jums patīk sarkans vai balts? - teltī ar skanīgo nosaukumu "Powerful Juicy Barbecue" izvēle ir interesantāka nekā pašā Groznijā.

Bārbekjū cep no visa, izņemot cūkgaļu, pat no kamieļiem. Un marinējiet tos simts veidos, pat kivi.

Sarkans! Izžāvējiet, ja iespējams! Es priecājos.

Mums ir viena suga, - bārbekjū vīrs smējās.

Pēc trim minūtēm viņi mums atnesa kannu un glāzes viskijam — vīna glāzes viņiem nebija. Izlējām un saskandinājām glāzes par mierīgu Grozniju un tautu draudzību. Ak, jā, glāzē ir ķiršu sula!

Vai jūs domājāt, ka tur tiešām būs vīns? Abdulla iesmējās. - Nē, jūs to nevarat dabūt nekur, pat uz šīs ielas, bet dažreiz jūs vēlaties grilu. Tāpēc viņi izdomāja triku: ielej sulu glāzēs. Kas grib sarkanu - ķiršu, kas grib baltu - vīnogu. Nu, mēs darīsim!

"Šeit ir slampas"

Viņa teica, ka viņai tik ļoti patīk sarkanais balons, ak, ko viņi dara! – Ibrahims, ar kuru viņa labākais draugs Abdulla mani saveda kopā, saspringti runāja. Viņš ieteica viņu kā visbriesmīgāko čečenu visā Čečenijā. Ja Groznijā var atrast slepenu naktsdzīvi, tad tikai ar viņu.

17.00 mēs ar Ibragimu sēdējām visizvirtīgākajā, pēc viņa daudzu gadu novērojumiem, vietā visā Groznijā - nacionālās čečenu virtuves restorānā pašā pilsētas centrā, Putina prospektā. Šis restorāns daļēji bija ceremoniāls - šeit, tāpat kā Groznijā, šeit tiek atvestas delegācijas un svarīgi viesi, taču cenas šeit ir vairākas reizes zemākas. Un bez alkohola.

Gar logiem gāja zēns ar sarkanbaltsarkanu balonu kaudzi. Tiklīdz iekšā iegāja trīs skaļi smejošas čečenu meitenes augstpapēžu kurpēs un svārkos milimetru virs ceļgala (minimālais pieļaujamais; divi milimetri virs ceļgala un var pīkstēt no mašīnas), devās arī viņš. Meitenes piegāja pie čečenu vīriešiem, kuri pusdienoja, zēns viņiem sekoja.

Lūk, slampas, - dusmīgi komentēja Ibrahims, klausoties viņu sarunu čečenu valodā. - Viens teica: "Man tik ļoti patīk baltais balons." Un otrs: "Ak, sarkanais balons ir tik skaists." Un trešais... Nav cenzētu vārdu! Tieši tāpat es palūdzu viņai nopirkt bumbu! Viņi joprojām smejas! Sievietei vispār ir aizliegts smieties vīrieša klātbūtnē!

Izrādījās, ka Groznijā ir tādi sazvērestības spiegošanas noteikumi, kurus pats Štirlics novērtētu. Atcerieties, ka viņš pievērsa profesora Pleišnera uzmanību iepriekš sagatavotajam signālam — puķu podam?

Čečeniem ir bumbas. Sarkans, balts - bezprincipiāli, tikai šīs divas krāsas tiek pārdotas tirgū. Ja čečeniete saka, ka viņai patīk bumba, un vēl jo vairāk, ja viņa atklāti lūdz to nopirkt, tad viņa ir ar vieglu morāli. Tas ir gandrīz vienīgais veids, kā iepazīt vienam otru dzīvajā (nevis caur internetu), bez starpniekiem radu vai draudzeņu veidā. Tikai caur bumbu - tieši atklātā vietā joprojām ir aizliegts.

Čečenietēm ir visizmisīgākā miesiskā mīlestība, - pie galda, pie kura, pēc viņa vārdiem, velns sēdēja starp mums, dalījās Ibrahims, jo kur ir tikai divi, tur viņš ir.

Ir sātans, bet nav seksa. Pavisam. Čečenijā šis vārds ir aizliegts. Pat Ibrahims to neizteica, atzīstot, skatoties uz izvirtību kafejnīcā, ka viņš pats 33 gadu vecumā satiek sešas (!) sievietes vienlaikus un visas ir kādam otrās vai trešās sievas, tāpēc viņām trūkst vīrieša uzmanības. Šajā sakarā vīriešiem ir divas galējības - šeit Abdulla, 37 gadu vecumā, joprojām gaida savu vienīgo un ievēro šķīstību ...

Vīrieši sēdēja visā Putina avēnijā uz salokāmiem ķebļiem un valkāja galvaskausus. Kad mēs gājām garām, viens no viņiem piecēlās, paspēra mūsu virzienā un pamāja manā deguna priekšā dūšīgu piecu tūkstošu dolāru banknošu žūksni. Pats īstākais, nevis kā antikafejnīcā.

Tā ir mūsu valūtas maiņa, - Ibrahims ierosināja. – Ir arī apmainītāji, bet vietējie maina pa vecam – uz ielas. Šeit ir godīgi un droši. Un kurss ir labs. Kopumā visa pilsēta vakarā, iespējams, ir visdrošākā Krievijā: nulles noziedzība.

Maskavā bankomāti ir tikai ēkās, te tie atrodas pašā ielas vidū, neviena neapsargāti, zem viziera aizsegā no bijušās telefona būdiņas vai pastkastītes.

Tāpēc es nemaz nenobijos, kad vārtos ieraudzījām apmēram divdesmit jaunu bārdainu čečenu. Viņi uzlēca no izkārnījumiem. Viņiem rokās nebija banknošu saišķu.

Šiem cilvēkiem vispār nav naudas, - Ibrahims čukstēja. – Tā ir vietējā darba birža. Jauniešu bars republikā bez darba. Šeit viņi visu dienu sēž uz ķebļiem, cerot, ka kāds no tirgus viņiem dos uzdevumu - izkraut preces tur ...

Visā Groznijā ir tikai divi slepenie veikali, kuros alkoholu pārdod pēc saulrieta. Viens no viņiem atrodas apkaimē, kur dzīvo Ibragim. Mēs devāmies uz to pa tumšām slepenām alejām.

Šeit mums ir bordelis, - Ibrahims parādīja, pamādams ar roku uz neuzkrītošu kafejnīcu ceļa malā.

Tātad mums ir jāiet tur! – Nekad agrāk neesmu bijis tik tuvu slepenajai čečenu nakts dzīvei.

Traks, vai kā, - mans kompanjons bija sašutis.

Izrādījās, ka bordeli Čečenijā nemaz nesauc par bordeli (šeit tādu nav - ne skaidri, ne slepeni), bet gan vieta, kur vīrietis var satikt sievieti bez puikas ar bumbu.

Viesmīle kafejnīcā vai automazgātava pie čeka klusiņām ieraksta savu telefona numuru - un viss, uzskati to par savējo, jo citu iemeslu iepazīšanai nav, izņemot prieku, viņi neiepazīstas. viens otru tāpat vien, - Ibrahims atklāja shēmu, kuru pats esmu izmantojis daudzkārt.

Nokļuvām līdz parastam pārtikas veikalam (arī Groznijā nav lielveikalu), un te pirmo reizi Ibragims palūdza klusēt un neuzdot liekus jautājumus:

Ja mūsu pēdējā tirdzniecības vieta tiks slēgta jūsu dēļ, es to nogalināšu,” viņš jokoja.

Veikals bija galīgi konspiratīvs: iekšā - parastās rindas ar visādām precēm, miegaina kasiere. Ibrahims kaut ko klusi pateica čečenu valodā, un saimnieks iznāca ārā. Viņš mūs aicināja iziet pa baltām durvīm, kas, šķiet, veda uz noliktavu...

Iegājām iekšā, aiz mums uzreiz tika aizvērtas baltas durvis. Iekšā to sargāja divi čečeni, un es jutu, ka bez iepirkšanās mēs noteikti no šejienes neizbrauksim... Sortiments tiešām bija katrai gaumei. Uz bezgalīgiem plauktiem no grīdas līdz griestiem - kastes ar degvīnu, alu, viskiju, vīnu un... Un tas arī viss.

Eksotiku, piemēram, tekilu, mēs neturam - viņi to neņem, - saimnieks paraustīja plecus.

Cenas demokrātiskas: pudele degvīna - 100 rubļi, alus - 50, viskijs - 2500, vīns - 250. Paņēmām gruzīnu pussaldo - cita nebija.

Kamēr mēs pazemes alkoholisko dzērienu veikalā mēģinājām atrast sarkano sauso, čečenu īpašnieks stāvēja nomodā.

Saimnieks pudeli rūpīgi iesaiņojis vairākos melnos maisiņos, lai gan Groznijā veikalos nekur nav nevienas kameras. Pie kases mēs vienkārši pateicām, kas ir iekšā. Kasiere nepārbaudīja, un īpašnieka vairs nebija: slepenajos alkoholisko dzērienu veikalos viss ir uzticēts, un viņi neizsniedz kvīti.

“Pēc otrā malka es sāku aizrīties”

Nāc, dari, - Murads nogaidoši paskatījās un apstiprinoši pamāja ar galvu: viņi saka, esi drosmīgāks. Ibrahims no aizmugures bloķēja atkāpšanos un norādīja uz brālēnu. Kad es izdarīju to, ko viņi gribēja, manas acis kļuva tumšas...

Viņi piespieda mani paspiest roku Muradam. Četras dienas Groznijā mani neaiztika neviens vīrietis, es nevienam neskatījos acīs - un tagad jutos kā viesmīle vai mazgātāja, kas čekā ierakstīja savu numuru.

Murads lūdza piedošanu un paskaidroja, ka Vīnē, kur, pirms trīspadsmit gadiem būdams bēglis, viņš dzīvo un mācās par juristu, visi tā dara - spiež roku, skatās viens otram acīs. Pat apskaujot, lai gan viņš nemēģināja.

Lai iedzertu vīnu no slepenā dzērienu veikala, Ibragims mani aizveda pie sava māsīca Murada, kurš dzīvo viens: Groznijas “slepenie naktsklubi”, ja tie ir apmierināti, atrodas nevis ieejās, nevis bēniņos vai pagrabos, bet dzīvokļos. Bet tie tiešām ir slepeni - tur neviens nebildējas, savu izklaidi sociālajos tīklos nereklamē - atklāti dzert ir aizliegts.

Čečeni, ja grib atrauties, brauc uz Pjatigorsku, – Ibrahims atklāja visas kārtis. – Šī ir visa Kaukāza izvirtīgākā pilsēta, tur viss ir iespējams.

Atklāti sakot, daudzi vēlētos dzīvot Čečenijā laicīgajā veidā, bet Ramzans to neļauj, - piebilda Murads. – Republikā ir daudz tādu bēgļu kā es, kas uzaugu Čečenijas karu gados Eiropā un redzējusi, kāda tur ir dzīve. Es braucu uz dzimto Grozniju uz diviem vai trim mēnešiem gadā, lai apciemotu savus radus. Man ir trīs onkuļi, trīs tantes un vecmāmiņa. Protams, man pietrūkst Eiropas naktsdzīves, Groznijā ir drūmi.

Pat ja nerakstīts, bet tomēr likumi būs, - iebilda Ibrahims.

Lai saasinātu izvirtību, ieslēdzām mūzikas kanālu, kurā rādīja mūsdienīgus video klipus. Pavisam savādāk raugās puskailas meitenes Čečenijā čečenu klātbūtnē. Tas ir šeit atļautais televīzijas maksimums, un tad šis ir mums parastais MUZ-TV, nevis publiskajā telpā, bet gan uz maksas satelītantenas. Porno kanāli ir bloķēti pat tajos.

Kamēr Ibrahims sirsnīgi komentēja redzēto, Murads meklēja kaut ko, ar ko atvērt gruzīnu pussaldu. Pat tādi Eiropas čečeni nebija pieraduši pie dzeršanas – viņa mājā vienkārši nebija korķviļķa. Korķis tika izspiests cauri ar pirkstiem un lodīšu pildspalvu.

Kāds vīns, tāds korķviļķis

Izdzert to nebija iespējams - pēc viena malka vēders sarāvās, pēc otrā sāku aizrīties. Ibrahims ar pieredzējušu aci noteica, ka, visticamāk, tas ir viltots, sintētisks.

Jā, - tikai Murads teica. - Labi, es tev atnesīšu kaut ko stiprāku un drošāku.

Pēc desmit minūtēm viņš atgriezās ar divām tējkannām – tējkannu un verdošu ūdeni. Jā, Groznijā, cik es saprotu, nav elektrisko tējkannu: tiek uzskatīts, ka sieviete nedrīkst atstāt plīti, kamēr uz tās tiek gatavots kaut kas, pat tēja, un nevajadzētu atvieglot saimnieces dzīvi. šādā veidā.

Kad ielējām vīnu tualetē, tas kļuva skābi rozā.

Pie tējas Murads sūdzējās, ka mājā glabājis Vīnē pirktu ūdenspīpi, taču draugi to nozaga - nozaga visu, izņemot vienu šļūteni.

Vienīgā vieta pilsētā, kur varēja pīpēt ūdenspīpi, bija Damaskas kafejnīca Rosa Luxembourg ielā, taču tā bija slēgta jau sen, atcerējās Ibrahims. - Un Kadirovs personīgi slēdza pirti ar meitenēm. Mēs to mantojām no Hankalas, Krievijas militārās bāzes.

Izņemot vīnu, pārējais mūsu "slepenais naktsklubs" Murada dzīvoklī bija pieklājīgs: mēs sēdējām dažādos istabas galos, nedejojām, nesmējāmies.

Vai es varētu šeit ierasties minisvārkos? - jautāju puišiem.

Jūs nebūtu sasniedzis un nesasniegtu, - viņi teica bez vilcināšanās. - Jā, un mājās mēs neļausim pārģērbties: mēs mīlam sievietes, bet nevēlamies, lai viņas mūsu klātbūtnē uzvestos tā, kā tās uzvedas kafejnīcā Putina prospektā. Smejoties vīriešu klātbūtnē, par svārkiem virs ceļiem nav runa.

Vai jūs ļautu dzert čečenietei, piemēram, man?

Nē! Nekad! - ieguva brāļus. – Dzeroša sieviete ir negods! Mēs jums atļāvām tikai tāpēc, ka jūs neesat mūsējais, ne čečens, jo jūs pats lūdzāt nopirkt šo vīnu. Ja tu nebūtu lūgusi, mēs nekad mūžā tev to nebūtu piedāvājuši. Tāpēc patiesībā mums nav ne slepenu, ne izteiktu naktsklubu: sievietēm tur nav ko darīt, un bez viņiem nav interesanti. Un neaizmirstiet, ka joprojām nav iespējams iepazīties bez starpniekiem, un jebkura naktskluba galvenais mērķis ir iepazīt vienam otru.

Jau otro reizi tajā vakarā es jutos kā meitene, kas prasa balonu.

Bet Čečenijā izvarošanas nenotiek,” tēmu mainīja Murads.

Ir meli, – Ibrahims nepiekrita. – Ir gadījumi, bet tie nenonāk līdz policijai, viņi apsteidz asinsatriebības likumu. Ja čečenu sievieti izvaro, viņas radinieki vai nu piespiedīs viņu precēties, vai arī atmaksās. Ja izrādīsies, ka viņa bija jaunava, viņi viņu nekavējoties nogalinās.

Ātri pabeidzām tēju - tieši 23.00 mani bija jāatgriež mājās, šī ir pēdējā reize, līdz kurai sieviete drīkst staigāt pa Čečeniju. Pa ceļam Ibrahims palūdza košļāt gumiju: ja čečeni, manas ģimenes draugi, sajutu, ka es smaržoju pēc alkohola, pat sintētiskā, viņi nelaida mani uz sliekšņa.

Atgriezusies no vismazāk pārpildītākā un pieklājīgākā "naktskluba" mūžā, es visu laiku domāju, ko viņi dara naktīs, šie čečeni, ja viss, pilnīgi viss šeit ir aizliegts, un alkoholu taisa no acetona.

Rustams audzina divus dēlus, Abdulla auklē savu brāļadēlu un sapņo par savu meitu, aizņemti arī Ibrahims un Murads.

Kādreiz amatpersonas sarēķināja, ka Groznijā dzimstība divreiz pārsniedz vidējo valstī, un Čečenijā gadā piedzimst tikpat daudz bērnu, cik Sanktpēterburgā. Lai gan pilsēta pie Ņevas iedzīvotāju skaita ziņā piecas reizes pārsniedz šķīsto republiku.