Kad Lužkovs kļuva par mēru. Kur tagad dzīvo Lužkovs? Ko viņš dara? Lužkova politiskās karjeras sākums

Kur tagad dzīvo Lužkovs, var pateikt 100% droši. Pēc atkāpšanās no amata apkaunotais mērs kādu laiku dzīvoja Austrijā, pēc tam Anglijā, taču ir acīmredzams, ka viņu neatvairāmi vilka dzimtene. Sākumā viņš dzīvoja Kalugas reģionā un turēja dravu, bet acīmredzot viņa dvēsele prasīja vairāk. Bijušais mērs nevarēja tikai audzēt bites un sūknēt medu, un drīz viņš pārcēlās uz Kaļiņingradas apgabalu, kur bija vairāk vietas viņa dabai.

Kur tagad dzīvo Jurijs Mihailovičs Lužkovs?

Pēc atkāpšanās, trīs gadus ceļojis uz ārzemēm, Jurijs Mihailovičs atgriezās Krievijā un Kaļiņingradas apgabalā atrada nopostītu zirgaudzētavu. Šī vecā vācu iekārta tika iznīcināta 90. gadu sākumā, taču acīmredzami Jeļena Baturina (bijušās mēra sieva), kas savulaik vadīja Krievijas Jātnieku federāciju, saskatīja šajā rūpnīcā potenciālu. Lužkovu ģimene izpirka 87% Vēdernas zirgaudzētavas akciju un sāka to atjaunot.

Piecus tūkstošus hektāru zemes aizņem zirgaudzētava, aitu kūts, govju kūtis un lauki, kur Jurijs Mihailovičs audzē ciltsrakstu sporta zirgus, un slavenās "Romanovskas" aitas.

Jāsaka, ka Weedern nav tikai zirgaudzētava. Šis ir vesels senprūšu dzimtas īpašums, un pēdējā saimniece Anna fon Zicevica to atstāja tikai 1946. gadā. Pirms aptuveni desmit gadiem viņa ieradās savā ģimenes ligzdā un, neskatoties uz skumjām, no sirds priecājās, ka īpašums dzīvo un strādā. Bijušais mērs visu neuzcēla no jauna, bet ķērās pie muižas rekonstrukcijas un kādreizējā izskata restaurācijas. Viņš jau paguvis iegūt Hannoveres zirgu vaislas reproducētāja statusu, un tas ir diezgan prestižs tituls.

Agrokomplekss "Weedern" aug, un katru gadu Jurijs Mihailovičs apgūst jaunus virzienus. Tagad Agrokompleksa laukos audzē rapsi, griķus un kviešus. Nereti pie kombaina stūres sēžas pats saimnieks un strādā līdzvērtīgi citiem kombainiem.

Agrokompleksā valda “sausais likums”, bet tas nav tas, kas kaitina strādniekus. Lužkovam, kā saka viņa darbinieki, ir "zīle vienuviet". Viņš ne sekundi nesēž uz vietas un nemitīgi kaut ko dara, nemitīgi visu kontrolē un visus dzenā. Lai gan viņš brauc biznesā un maksā labu algu, kas samierina strādniekus ar priekšnieku.

Pirms pāris gadiem bijušais mērs nolēma sākt siera ražošanu. Vaislas slaucamās govis iegādātas Vācijā, iekārtas Slovēnijā, reģistrēta preču zīme "Honey Meadows". Paraugam tika izlaista “Adyghe” siera partija brie, kamambēra un tā tālāk, līdz parmezānam.

Reģiona iedzīvotāji uz šo Jurija Mihailoviča iniciatīvu reaģēja atzinīgi, jo viņa produkti veikalos tiek pārdoti par sociālajām cenām un ir augstas kvalitātes. Apjomi vēl neļauj tikt tālāk par teritoriju, bet pagaidām ar to pietiek.

Lužkova ekonomikas panākumi tiek skaidroti ne tikai ar centību, bet arī ar zinātnisku pieeju uzņēmējdarbībai. Jurijs Mihailovičs rūpīgi pēta ārzemju kolēģu pieredzi un saprot, ja vācieši saņem 10 tonnas siena no hektāra, bet Krievijā vidēji ir 3 tonnas, tad šeit kaut kas nav kārtībā.

Ar savām rokām bijušais ierēdnis remontē un pat veic iekārtas izmaiņas, padarot to produktīvāku, kas strādniekus ļoti pārsteidz.

Apkaunotais mērs beidza apkaunot, kad 2016. gada 21. septembrī Krievijas Federācijas prezidents V. Putins viņu “par aktīvu sabiedrisko darbu” apbalvoja ar IV pakāpes ordeni “Par nopelniem Tēvzemes labā”. Šis apbalvojums bijušajam politiķim deva jaunu impulsu un pavēra jaunas attīstības perspektīvas. Jurijs Mihailovičs uzskata, ka ir daudz iemācījies un var dot praktiskus padomus agrorūpniekiem, balstoties uz personīgo pieredzi.

Palicis bez amata un kļuvis par zemnieku, Lužkovs sāka labāk izprast vienkāršo pilsoņu, mazo uzņēmēju un zemnieku problēmas. Par saviem līdzekļiem uzbūvējis ceļu uz savu zirgaudzētavu, viņš ilgstoši sita galvas ar vietējiem ierēdņiem, kuri nedeva atļauju nodošanai ekspluatācijā, vainu meklējot niekiem. Tas Lužkovu uzjautrina un skumdina. Galu galā viņš uzbūvēja simtiem kilometru ceļu, un tagad viņš nevar legalizēt 300 metrus.

Lužkova sieva Jeļena Baturina nepiekrīt vīra tieksmei pēc saimniekošanas un uzskata to par "hobiju". Viņa pastāvīgi dzīvo Londonā, ik pa laikam apciemo vīru un dod naudu viņa jaunajiem projektiem. Jurijs Mihailovičs būtībā neņem banku kredītus, uzskatot tos par izspiešanu.

Tagad Jurijs Lužkovs ir apmierināts ar savu dzīvi, lai gan dažreiz viņš jūtas īgns saistībā ar savu pagātni. Aizvainojums par netaisnību pret viņu aizmirstas tikai tad, kad viņš sēžas pie traktora stūres vai apbrauc savu īpašumu.

Šeit viņš redz sava darba rezultātus un priecājas, ka tas viss parādījās, pateicoties viņa darbam. Šogad Jurijam Mihailovičam paliks 82 gadi, taču viņš negrasās doties pensijā un kāpt uz plīts. Viņam ir pārāk daudz darāmā, pārāk daudz darāmā.

Starp citu, pirmā Baturīnas viesnīca bija Grand Tirolia Hotel, kas celta 2009. gadā Austrijas Kicbīhelē un vērta aptuveni 40 miljonus eiro. Tieši Kicbīlē atrodas Jeļenas Nikolajevnas galvenā mītne. Kopumā līdz 2015. gada beigām viņa iecerējusi kontinentā savā īpašumā iegūt 14 viesnīcas.

Viesnīca Grand Tirolia reizi 12 mēnešos rīko tradicionālās Laureus balvas. Viņa bieži tiek dēvēta par starptautiskās sporta žurnālistikas "Oskariem".

"Emigrants" Lužkovs

Tur bijušais mērs ar kundzi, kas savulaik vadīja valsts jātnieku federāciju, uz 90. gados sabrukušās Vācijas zirgaudzētavas bāzes izveidoja īstu lopkopības kompleksu un audzē sporta zirgus. Un viņi arī audzē Romanovu aitas, kas ir slavenas ar savu selektīvo vilnu. Lielajā Tēvijas karā no šīs vilnas tika šūti ļoti silti un izturīgi karavīra īsie kažoki.

Tas ir, Jurija Mihailoviča sieva iegulda tikai sava vīra projektā, kas joprojām ir tālu no ienesīgajiem projektiem. Bet pats Lužkovs ne tikai organizē un kontrolē ļoti sarežģītu lauksaimniecības procesu piecos tūkstošos hektāru un ar simts cilvēku piedalīšanos, bet arī aktīvi piedalās tajā - pie vācu kombaina stūres. Un viņš ir ļoti lepns, ka ir iekļauts kā ārzemju biedrs Anglijas aitu audzētāju savienībā.

Meitas: no Maskavas Valsts universitātes uz UCL

Jeļena Lužkova paralēli studijām sāka savu biznesu. Slovākijas galvaspilsētā Bratislavā viņa izveidoja uzņēmumu Alener, kas nodarbojas ar smaržām un kosmētiku.

Tomēr, kā stāsta Lužkovs vecākais, viņš negrasās kontrolēt savu meitu dzīvi un mācības. Kā arī saprotot bēdīgo faktu, ka sieva bieži vien ir spiesta braukt ciemos un pat dzīvot Londonā, nevis blakus.

Ģimene

Tēvs, Mihails Andrejevičs, dzimis Molodoy Tud ciemā (tagad Tveras apgabala Oleninskas rajons); 1928. gadā pārcēlās uz Maskavu un ieguva darbu naftas bāzē. Māte: Anna Petrovna- ciema (mūsdienās - ciems) Kalegino iedzīvotājs.

No savas pirmās sievas Alevtīnas viņš šķīrās vēl studentu laikos, laulība bija bezbērnu.

Otrā sieva Marina Lužkova(nee Bašilova, ievērojamas partijas un ekonomikas darbinieka meita Mihails Bašilovs) nomira 1989. gadā no vēža. Viņiem bija divi dēli - Aleksandrs un Mihails.

trešā sieva, Jeļena Nikolajevna Baturina– līdzīpašnieks (kopā ar brāli Viktoru) un izpilddirektors CJSC "Inteko". Baturinai pieder arī vairāki uzņēmumi, jo īpaši būvniecības uzņēmumi, kas strādā saskaņā ar pašvaldību līgumiem. "Inteko" kontrolē ir nozīmīga Maskavas ekonomikas daļa.

Viņi apprecējās ar Baturinu 1991. gadā. Otrajā laulībā Lužkovam ir divas meitas - Jeļena un Olga.

Biogrāfija

Jurijs Mihailovičs bērnību un jaunību pavadīja pilsētā Konotop(Ukrainas PSR) kopā ar vecmāmiņu, pabeidzis septiņu gadu plānu, atgriezās Maskavā.

Pēdējos trīs gadus (8.-10. klase) Jurijs Lužkovs mācījās skolā Nr.1259 (toreiz - Nr.529).

1953. gadā Lužkovs absolvēja vidusskolu.

1954. gadā viņš strādāja pirmajā studentu daļā, apgūstot neapstrādātas zemes Kazahstānā (kopā ar A. P. Vladislavļevs).

Absolvējis vārdā nosauktais Naftas ķīmijas un gāzes rūpniecības institūts Gubkins. Studējot institūtā, Lužkovs aktīvi iesaistījās komjaunatnes darbā un organizēja publiskus pasākumus.

Vienā grupā ar Lužkovu mācījās meitene no turīgas ģimenes Marina Bašilova. Viņas tēvs bija priekšnieks naftas rūpniecībā. Piektajā gadā viņi nospēlēja kāzas un apmetās pie viņas, atsevišķā dzīvoklī ar augstiem griestiem.

1958 - 1964 Lužkovs bija pētnieks, grupas vadītājs, laboratorijas vadītāja vietnieks Plastmasas pētniecības institūts. Tolaik šī nozare bija jaunveidota, tīri lietišķa un universāla attiecībā pret daudzām padomju ekonomikas nozarēm. Tās neapšaubāma priekšrocība ir iespēja iegūt visplašākos savienojumus starp lielpilsētām. otrā līmeņa elite"- faktiski personāls, kas tehniski apkalpo pašas zinātnes elites attīstību.

1964. - 1974. - bijis nodaļas vadītājs.

1968. gads — pievienojās Lužkovs PSKP, kuras dalībnieks viņš bija līdz 1991. gadam, līdz tas kļuva neķītrs.

1973. gadā Lužkovs pārtrauca dzert pēc smagas sirdslēkmes.

No 1974. līdz 1980. gadam bija automatizācijas eksperimentālās projektēšanas biroja direktors PSRS Ķīmiskās rūpniecības ministrija.

1975. gadā viņu ievēlēja par tautas deputātu Maskavas Babuškinskas rajona padome.

No 1977. līdz 1991. gadam - deputāts Maskavas pilsētas dome.

1980. - 1986. gadā Lužkovs bija ģenerāldirektors NPO "Neftekhim-avtomatika". "Himavtomatikā" Lužkovu aiz muguras sauca par "Duce". Ne tikai kaut kādas ārējas līdzības ar Musolīni dēļ, bet arī noteikta vadības stila dēļ.

No 1986. līdz 1987. gadam Lužkovs bija Zinātnes un tehnikas nodaļas vadītājs, PSRS Ķīmiskās rūpniecības ministrijas kolēģijas loceklis.

1987 - 1990 - Lužkovs bija Maskavas pilsētas domes izpildkomitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks un vienlaikus Maskavas pilsētas agroindustriālās komitejas priekšsēdētājs.

1987. gadā pēc jaunā PSKP MGK pirmā sekretāra iniciatīvas Boriss Jeļcins, kurš sev izvēlējās jaunus darbiniekus, tika iecelts par priekšsēdētāja pirmo vietnieku Maskavas pilsētas izpildkomiteja. Tajā pašā laikā Lužkovs kļuva par Maskavas pilsētas Agrorūpniecības komitejas priekšsēdētāju un vadīja pilsētas kooperatīvās un individuālās darba darbības komisiju. Šīs komisijas sekretārs bija Jeļena Baturina.

kā priekšnieks Mosagroprom nonāca konfliktā ar Literaturnaja Gazeta par raksta publicēšanu par Maskavas gaļas kombinātā ražoto desu neatbilstošo kvalitāti. Viņš iesniedza prasību pret Litgazeta, aizliedza uzņemt žurnālistus un tirdzniecības inspektorus visos pārtikas preču ražošanas uzņēmumos, taču pēc viņa prasības pieteikuma publicēšanas laikrakstā un lasītāju vēstulēm raksta autora atbalstam atsauca. tiesas prāva.

1990. gada aprīlī pirms jaunievēlētās demokrātiskās Maskavas padomes pirmās sesijas viņš kļuva par Maskavas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja pienākumu izpildītāju, jo atkāpās pēdējais izpildkomitejas priekšsēdētājs komunists. Valērija Sajkina. Jaunais Maskavas padomes priekšsēdētājs Gavriils Popovs pēc Jeļcina ieteikuma viņš izvirzīja Lužkovu Maskavas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja amatam.

1991. gadā Lužkovs apprecas ar Baturinu. Šī iemesla dēļ viņam bija konflikts ar vecāko dēlu Mihailu (viņš beidzis Saratovas militāro skolu), kura detaļas nav zināmas.

Krievijas Zinātņu akadēmijas, Maskavas Valsts universitātes, Darba un sociālo attiecību akadēmijas, vairāku pašmāju un ārvalstu universitāšu goda profesors, vairāku Krievijas akadēmiju akadēmiķis.

Jurijs Lužkovs ir uzrakstījis vairāk nekā 200 publikācijas, tostarp grāmatas par Krievijas sociālās un ekonomiskās attīstības problēmām. Ir patenti vairāk nekā 50 dažādiem izgudrojumiem. Apbalvots ar Ļeņina ordeņiem, Goda ordeņiem, "Par militāriem nopelniem", Darba Sarkano karogu, "Par nopelniem tēvzemei" I, II, III pakāpes. Viņš ir PSRS un Krievijas Federācijas Valsts balvu laureāts.

Politika

1990. gada vasarā-rudenī Lužkovs centās aktīvi īstenot Popova parakstīto Maskavas padomes rezolūciju par preču tirdzniecības ieviešanu, izmantojot pases ar Maskavas uzturēšanās atļauju un "pircēja vizītkartēm", kas izraisīja pretdarbības pasākumus no reģioniem. kaimiņos esošā Maskava, kas pārtrauca pārtikas piegādi Maskavai.

1991. gada jūnijā pirmajās Maskavas mēra vēlēšanās Lužkovs tika ievēlēts par Maskavas vicemēru, bet Gavriils Popovs tika ievēlēts par Maskavas mēru.

1991. gada jūlijā Lužkovs kļuva par Maskavas valdības, kas tika izveidota, lai aizstātu Maskavas pilsētas izpildkomiteju, premjerministru.

No 1991. līdz 1992. gadam bija Maskavas valdības vicemērs un premjerministrs.

1991. gada augusta notikumu laikā Lužkovs aktīvi piedalījās aizsardzības aktivitātēs Baltais nams kopā ar sievu grūtnieci. Tieši Lužkovs kļuva par Baltā nama aizstāvēšanas praktisko darbību centru, vienā dūrē apkopojot Maskavas transporta organizāciju, banku un "neformālo" struktūru resursus. Tajā pašā laikā, saskaņā ar dažu opozīcijas publikāciju apgalvojumiem, Lužkovs savu mīlestību pret Jeļcinu salīdzināja ar mīlestību pret savu sievu un Maskavu.

Tikmēr valsts apvērsuma mēģinājuma laikā GKChP 1991. gada 19. augusta rītā PSKP Maskavas pilsētas komitejas pirmais sekretārs Jurijs Prokofjevs telefoniski piedāvāja Lužkovam sadarbību, no kuras viņš bargi atteicās. 1991. gada augusta notikumi vēlāk aprakstīti grāmatā "72 stundu mokas".

1991. gada 24. augustā, neatstājot Maskavas valdības premjerministra amatu, viņš tika iecelts par vienu no Savienības Ministru padomes vietā izveidotās PSRS Tautsaimniecības operatīvās vadības komitejas priekšsēdētāja vietniekiem (priekšsēdētājs - Ivans Silajevs). Viņš bija atbildīgs par jautājumiem, kas saistīti ar agroindustriālo kompleksu, tirdzniecību, ārējiem ekonomiskajiem sakariem un sociālo jomu. Komiteja tika likvidēta 1991. gada decembrī PSRS likvidācijas laikā.

1991. gada septembrī starp mēru un Maskavas domi izcēlās konflikts saistībā ar jauna Maskavas pilsētas Iekšlietu departamenta (GUVD) vadītāja iecelšanu amatā. Šajā amatā iecelta Maskavas pilsētas dome Vjačeslavs Komissarovs, pret kura kandidatūru iebilda Popovs un Lužkovs. Popovs ignorēja Maskavas pilsētas domes lēmumu un iecēla Maskavas policijas nodaļas vadītāju Arkādija Muraševa.

1991. gada decembrī Maskavas valdība pēc Lužkova uzstājības paziņoja, ka Arkādijs Muraševs nav piemērots šim amatam, jo ​​viņš nevēlējās izmantot policiju, lai izklīdinātu ielu tirgotājus un neatļautus mītiņus. Policijas izmantošana pilsētu problēmu risināšanā tad Lužkovam kļūs diezgan ierasta. Piemēram, viņš bieži izdeva dekrētus par aizliegumu ielu tirdzniecībai ar zaļumiem, dārzeņiem un augļiem no rokām, pēc tam tika organizēti policijas reidi pret nabaga vecmāmiņām ar dillēm.

Pats Muraševs deva mājienu, ka patiesais valdības neapmierinātības iemesls ir divu darbinieku kukuļņemšanas faktu izmeklēšana. Mosprivatizācija un iespējamo augstāko amatpersonu iesaistīšanos tajā. Pateicoties Popova atbalstam, Muraševs palika Centrālās iekšlietu direkcijas vadītāja amatā līdz 1992. gada beigām.

1992. gada februārī Maskavas padomes deputāti Lužkovu kopā ar Popovu un Muraševu apsūdzēja "personisku motīvu darbībās", pildot dienesta pienākumus, kas izteiktas 1992. gada 23. februāra prokomunistiskās demonstrācijas aizliegumā. un policijas izmantošana tās izkliedēšanas laikā.

1991.-1993.gadā Lužkovam bija ļoti tuvas attiecības ar "Tilts", viņa saimnieks Gusinskis. Toreiz tas bija gandrīz "Sistēmas" analogs. Taču, mediju holdingam attīstoties, Vairums kļuva arvien mazāk pārvaldāmi. Viņus ar Lužkovu saistīja kopīgi ienaidnieki ( Koržakovs, kurš iebruka "Most", tēmēja uz Lužkovu vienlaikus un pat vairāk), taču vakardienas draugu intereses atšķīrās. "Lielākā daļa" ne tikai centās spēlēt patstāvīgu lomu, bet pat idejiski atšķīrās no mēra biroja, lai gan palika ar to vienā ēkā.

Un, lai gan šķiršanās no Gusinska pagāja bez formāla skandāla (abām pusēm vienlīdz nevajadzīga), Lužkovs no “Vairuma nodevības” vēstures izdarīja secinājumu sev: attiecības ar medijiem ir jāveido skaidri, medijiem nevajadzētu būt. “draudzīgs”, bet “mūsējais”.

1992. gada sākumā izcēlās konflikts starp Lužkovu un Maskavas mēra departamenta direktora vietnieku, ekonomikas doktoru. Larisa Pijaševa, kas piedāvāja alternatīvu privatizācijas programmas versiju un apsūdzēja Maskavas valdību mēģinājumos noturēt pie varas amatpersonas.

Pijaševas programma paredzēja pilnīgu patērētāju un tirdzniecības uzņēmumu privatizāciju ar telpu nodošanu darbinieku īpašumā, savukārt Lužkovs uzstāja uz uzņēmumu privatizāciju, ko veic kolektīvi ar pašvaldību īpašumā palikušo telpu nomas nosacījumiem, tādējādi saglabājot iespēju kontrolēt privatizēto objektu darbību. Pateicoties Popova iejaukšanās, daļa no Pijaševas programmas tika iekļauta Maskavas valdības oficiālajā programmā, bet praksē privatizācija tika veikta saskaņā ar Lužkova teikto.

1992. gada sākumā Lužkovs mainīja Maskavas valdības struktūru un izveidoja tās jauno sastāvu, nosaucot to pēc federālās valdības parauga. Jeļcins-Burbulis-Gaidars"Ekonomisko reformu valdība".

1992.gada 10.martā viņš iesniedza Krievijas Augstākajā padomē paziņojumu, kurā aicināja aizliegt rīkot tā saukto "PSRS Tautas deputātu kongresu", ko organizēja deputāti, kuri neatzina Krievijas Augstākās padomes sabrukumu. PSRS, un pēc iniciatīvas sapulcējušo "Nacionālo Vech". "Darba Krievija".

1992. gada aprīlī viņš kopā ar Popovu parakstīja Maskavas valdības atkāpšanās rakstu, solidarizējoties ar Krievijas valdību, kuru vadīja vicepremjers. Jegors Gaidars, kurš atkāpās, protestējot pret Krievijas VI Tautas deputātu kongresa lēmumu par ekonomisko reformu gaitu, un deputātu demaršu raksturoja kā konservatīvo spēku ofensīvu pret reformām. Notikumu rezultātā, kas vēlāk risinājās kongresā, abu valdību demisija nenotika.

1992.gada 6.jūnijā Maskavas mērs Gavriils Popovs atkāpās no amata, jo bija pārtraukumi iedzīvotāju piegādē ar pārtikas produktiem, no kuriem daļa bija jāizdala ar taloniem, ierobežotā daudzumā. Ar Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina dekrētu Lužkovs tika iecelts par Maskavas mēru (saglabājot Maskavas valdības premjerministra amatu) un pēc tam trīs reizes tika pārvēlēts šajā amatā (1996. gadā viņš ieguva 87,5%, 1999. gadā). - 69,89%, 2003. gadā - 74,81% balsu; pirmās divas reizes viņš kopā ar Lužkovu tika ievēlēts par vicemēru, pēc tam amats vairs nebija ievēlēts). Pakāpeniskas likumdevēja konstitucionālās reformas gaitā Lužkovam Maskavas padomes vietā, kas nebija viņa pakļautībā, izdevās izveidot paklausīgu pilsētas Domi un kļuva par sava reģiona suverēnu saimnieku.

Maskavas padomju vara mēģināja apstrīdēt Jeļcina dekrēta, ar kuru Lužkovs iecelts par Maskavas mēru, likumību un divas reizes izsludināja jauna galvaspilsētas administrācijas vadītāja vēlēšanas, taču nekas nesanāca. Maskavas pilsētas tiesa atcēla pirmo Maskavas pilsētas domes lēmumu, ar kuru tika izsludinātas vēlēšanas 1992. gada 5. decembrim. Atcelšanas likumību vēlāk apstiprināja Krievijas Augstākā tiesa.

Arī otro Maskavas padomes lēmumu, kas izsludināja vēlēšanas uz 28. februāri, neizdevās izpildīt. Nevienā no šiem gadījumiem Lužkovs nav mēģinājis izvirzīt savu kandidatūru administrācijas vadītāja amatam, jau no paša sākuma likdams uz vēlēšanu atzīšanu par nelikumīgām. Pēc iecelšanas mēra amatā viņš paziņoja par politikas nepārtrauktību, taču drīz Pijaševa tika atlaista no mēra vispārējā departamenta "par štatu samazināšanu" un tika atcelta no Maskavas valdības. Jurijs Andrejevs kas atbild par privatizāciju. Tika iezīmēti arī pasākumi, lai pastiprinātu kontroli pār privatizēto uzņēmumu darbību.

Kopš tā laika mazo un vidējo ielu tirdzniecības noteikumi Maskavā nemitīgi un neprognozējami mainās - parasti lielāka regulējuma un ierobežojuma virzienā. Taču praksē komersanti atrada veidus, kā šos ierobežojumus apiet: pirmkārt, kukuļojot policijai un sīkajām amatpersonām, otrkārt, tā kā ierobežojumiem un aizliegumiem parasti ir citas kampaņas raksturs, kas pēc kāda laika izzūd. laiks.

1992. gada oktobrī Lužkovs izdeva dekrētu, kas aizliedza vietējo dzērienu tirdzniecību tirdzniecības stendos un privātajos veikalos, vienlaikus piešķirot policijai plašas pilnvaras apkarot nelegālo tirdzniecību. Pēc neilgas pazušanas degvīns un citi stiprie alkoholiskie dzērieni atkal parādījās tirdzniecības stendos, lai gan neviens lēmumu neatcēla.

Kopš 1992. gada Lužkovs regulāri izdod rīkojumus aizliegt zaļumu, dārzeņu un augļu tirdzniecību ielās ar rokām, pēc tam parasti tiek rīkoti policijas reidi pret zaļumu tirgojošām sirmgalvēm. Pēc sašutuma pilniem rakstiem presē reidi tiek pārtraukti, lai pēc dažiem mēnešiem atsāktos ar tādiem pašiem nepārliecinošiem rezultātiem.

1992. gadā Lužkovs ar nelielām atrunām kopumā bija pozitīvi noskaņots par Jegora Gaidara darbības rezultātiem, uzskatot, ka viņam ir izdevies "panākt, lai rublis darbotos". Jeļcina konfrontācijas laikā ar Krievijas Tautas deputātu kongresu par Gaidaru 1992. gada decembrī viņš aktīvi atbalstīja prezidentu. Viņš organizēja smago kravas automašīnu vadītāju mītiņu Jeļcina atbalstam (īsi pēc prezidenta runas kongresā kravas automašīnas izaicinoši braukāja pa Kremli).

Pēc iecelšanas premjerministra amatā 1992. gada decembrī Viktors Černomirdins pauda gandarījumu par to, ka valdību vada "biznesa izpildvara".

1993.gada 1.maijā Lužkovs atļāva izklīdināt komunistu demonstrāciju, kas novirzījās no atļautā maršruta, kā rezultātā notika masveida sadursmes starp demonstrantiem un policiju, kuru rezultātā abās pusēs guva smagus ievainojumus, viens policists gāja bojā.

1993. gada augustā - septembrī kopā ar Ministru prezidenta biedru Oļegs Lobovs iebilda Valsts īpašuma komitejas priekšsēdētājs Anatolijs Čubaiss("privatizācijas jomā notiekošais ir noziegums"). Viņš uzskatīja, ka privatizācijai ir jādod būtiski ienākumi budžetā (jo īpaši pilsētai), nevis pašmērķim. Viņš iebilda pret lielo Maskavas uzņēmumu akciju pārdošanu par kuponiem vai izsolēs, uzstājot, ka tās galvenokārt jāsadala starp darba kolektīvu locekļiem, kā arī starp uzņēmējiem, kuri jau ir pierādījuši savu lietderību pilsētai.

Atbildot uz to, Čubaiss apsūdzēja Maskavas mēru, ka privatizācija galvaspilsētā notiek, pārkāpjot Krievijas likumus, un toreizējo Valsts prezidenta pakļautībā esošā Sociāli ekonomiskās politikas analītiskā centra vadītāju. Petrs Filippovs teica to " ar Maskavas administrācijas piekrišanu tiek mākslīgi ierobežots punktu skaits pieteikumu pieņemšanai izsolēs .., tiek nogriezti "nevēlamie pircēji"".

Galu galā (1994. gadā) konflikts starp Lužkovu un Čubaisu tika atrisināts par labu Lužkovam: Maskavā tika ieviests prezidenta dekrēts. "īpašais privatizācijas rīkojums", ko Lužkovs meklēja: 20% privatizēto Maskavas uzņēmumu akciju bija rezervētas valstij (faktiski mēra birojam), privatizācijas iespēju izvēli nosaka mērs, mēram ir tiesības izstāties no privatizēto īpašumu platības, kuras tā uzskata par "neizmantotām".

1993. gada augustā viņš iebilda pret Augstākās padomes pieņemto Krievijas Federācijas likumu "Par pilsoņu tiesībām uz pārvietošanās brīvību, uzturēšanās un dzīvesvietas izvēli Krievijas Federācijas teritorijā", nosaucot to par "likumu, kas torpedē Maskavu". Maskavas valdība atteicās pildīt šo likumu un neatcēla obligāto propisku ("reģistrāciju") arī pēc tam, kad dzīvesvietas izvēles brīvību apstiprināja 1993. gada 12. decembra referendumā pieņemtā jaunā Satversme. iedzīvotājiem, Lužkovs uzskatīja par nepieciešamu Maskavā ieviest vīzu režīmu. Tikai ar propiskas (obligātā reģistrācija) un vīzu režīma palīdzību, pēc mēra domām, izdevās galvaspilsētu pasargāt no svešiem noziedzīgiem elementiem. Viņš vienmēr ir iestājies par to, lai NVS valstu pilsoņiem būtu jāsaņem uzturēšanās atļauja, lai dzīvotu Maskavā.

1993. gada septembrī-oktobrī konstitucionālās krīzes laikā viņš nostājās Jeļcina pusē. Ar viņa rīkojumu Augstākās padomes ēka kopā ar blakus esošajām dzīvojamām ēkām tika atslēgta no visām komunikācijām. Viņš pavēlēja ar spēku izklīdināt opozīcijas atbalstītāju mītiņus un demonstrācijas. Pieprasīja apcietināt Maskavas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieku Jurijs Sedihs-Bondarenko, kuru viņš uzskatīja par "vienu no galvenajiem Maskavas nemieru organizētājiem".

1993. gada 24. septembris un. par. prezidents Aleksandrs Rutskojs izdeva dekrētu, kuram nebija juridisku seku par Lužkova atlaišanu no Maskavas mēra amata. Nākotnē Lužkovs turpināja pildīt savus pienākumus līdz 1996. gada mēra vēlēšanām, kurās viņš uzvarēja.

Pēc parlamenta atbalstītāju veiktās rātsnama ēkas sagrābšanas un televīzijas kompānijas aplenkuma mēģinājuma "Ostankino" 1993. gada naktī no 3. uz 4. oktobri runāja televīzijā un - atšķirībā no Gaidara, kurš aicināja demokrātijas atbalstītājus uz barikādēm pie Maskavas domes - viņš aicināja visus atturēties no iziešanas uz ielas.

1993. gada novembrī Lužkovs Maskavā ieviesa "īpašu procedūru to pilsoņu uzturēšanās laikam, kuri pastāvīgi uzturas ārpus Krievijas", kas paredz viņu obligātu reģistrāciju un nodevu iekasēšanu no viņiem. Lai gan šo pasākumu rezultātā netika pārvarēta ne tā sauktā "kaukāziešu noziedzība", ne "kaukāziešu dominēšana" sīkajā tirdzniecībā (gan noziedznieki, gan tirgotāji ar kukuļiem veiksmīgi izpērk policiju), Lužkova popularitāte Maskavā krasi pieauga. Tajā pašā laikā Ziemeļkaukāza un Azerbaidžānas republikās Maskavā notika represijas pret "kaukāza tautības personas" izraisīja sašutumu līdz draudiem piemērot līdzīgus pasākumus pret vietējiem krieviem (Čečenijas galvaspilsētā Groznijā šos draudus īstenoja režīms Džohars Dudajevs).

1993. gada decembrī viņš mēģināja izlikt kādu rakstnieku no Maskavas Valentīna Rasputina, kurš savulaik saņēma mājokli un termiņuzturēšanās atļauju Maskavā kā Prezidenta padomes loceklis saskaņā ar Gorbačovs(Kā ziņo Literaturnaja Gazeta, pēc Lužkova rīkojuma Rasputinam tika atslēgts telefons un elektrība, lai paātrinātu viņa izlikšanu). Aleksandrs Solžeņicins Gluži pretēji, Lužkovs palīdzēja viņam izsūtīšanas laikā atņemtā dzīvokļa atdošanā un jaunas mājas iegādē.

1994. gada novembrī viņš lielu grupu militārpersonu, policistu un Federālā pretizlūkošanas dienesta (FSK) darbinieku apbalvoja ar pulksteņiem un portatīvajiem datoriem par piedalīšanos tīrīšanas kampaņā Maskavas apgabalā - tajā pašā dienā saņēma titulu no plkst. Aizsardzības ministrija Pulkvežleitnants(Pirms tam viņš bija rezerves virsleitnants).

Sākoties 1994. gada novembra beigās - decembrī Krievijas karaspēka militārajām operācijām Čečenijā un bombardēšanai Groznija Maskavas valdības ministri savā, kā arī Maskavas valdības vārdā televīzijā pauda pilnīgu atbalstu prezidenta Jeļcina rīcībai.

1995.-1996.gadā Lužkovs vairākkārt pauda atbalstu prezidenta un valdības politikai Čečenija. 1994. gada decembrī viņš nosūtīja izskatīšanai Valsts domei likumprojektu, kas paredz dzīvot Maskavā bez uzturēšanās atļaujas ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem.

1994. gada decembrī Lužkovs nodibināja pirmo komerciālo televīzijas uzņēmumu Krievijā - "Teleekspozīcija".

1995. gada aprīlī pēc premjerministra Viktora Černomirdina lūguma piedalījās kustības izveidē. "Mūsu mājas ir Krievija"(NDR), deleģējis Maskavas vicepremjeru NDR organizācijas komitejā un atbalstījis viņu tā paša gada beigās notikušajās domes vēlēšanās, taču pats izvairījies no iestāšanās NDR.

1995.gada parlamenta vēlēšanās viņš atbalstīja NDR sarakstu - savukārt Maskavas vienmandāta apgabalos NDR pēc viņa lūguma savus oficiālos izvirzītos kandidātus neizvirzīja, un mēra birojs atbalstīja atsevišķus kandidātus pēc savas izvēles. Pēc NDR sakāves vēlēšanās (trešā vieta aiz un) viņš pauda pārliecību, ka pie vainas ir Čubaisa politika (vēlāk šo tēzi atkārtoja prezidents Jeļcins).

No 1996.gada janvāra līdz 2000.gadam - biedrs Federācijas padome pēc pozīcijas. Viņš kļuva par Federācijas padomes konstitucionālās likumdošanas un tiesu un juridisko jautājumu komitejas locekli.

1996. gadā Lužkovs aktīvi piedalījās kampaņā, lai Jeļcinu pārvēlētu prezidenta amatā uz otro termiņu, pievienojoties savai mēra kampaņai (bēdīgi slaveni abpusēji izdevīgai).

1996. gada 17. jūnijā viņš tika ievēlēts par Maskavas mēru, saņemot 88,49% balsu (komunists Valērijs Šancevs, kurš apturēja dalību Krievijas Federācijas Komunistiskajā partijā, bija pārī ar Lužkovu kā vicemēra kandidātu).

1996. gada jūlijā Lužkovs izveidoja jaunu pilsētas valdību, kurā saglabāja priekšsēdētāja amatu. Federācijas padomes locekļa pilnvaras tika apstiprinātas 1996. gada 17. jūlijā.

Pēc teroristu sprādzieni Maskavas trolejbusos 1996. gada 11. un 12. jūlijā Lužkovs televīzijā runāja par nepieciešamību "izvest no Maskavas... visu čečenu diasporu". Šī iemesla dēļ valsts fonds "Publicitāte" nosūtīts Krievijas Federācijas ģenerālprokuroram Jurijs Skuratovs lūgums ierosināt krimināllietu pret Lužkovu pēc 74.-2.panta (amatpersonas izdarīts pilsoņu vienlīdzības pārkāpums rases, tautības vai reliģijas dēļ). Līdzīgu lūgumu Cilvēktiesību centrs kopīgi nosūtīja Maskavas prokuratūrai "Memoriāls" Un Maskavas Helsinku grupa(MHG). Saistībā ar kaukāziešu piekaušanu Maskavā policijas operācijas "Meklēt" laikā Azerbaidžānas Turku nacionālistiskās jaunatnes organizācija (OTNM) 1996. gada augustā izplatīja draudus veikt atbildes pasākumus (" Azerbaidžānā dzīvo krievi, kuru liktenis ir tieši atkarīgs no Krievijā notiekošajiem notikumiem").

Neilgi pēc ieslodzījuma 1996. gada augustā Aleksandrs Lebeds Khasavyurt līgumi sauca to parakstīšanu " solis neatbilst Krievijas interesēm" Un " kapitulācija"kaujinieku priekšā. Novērtējot situāciju Baltkrievijā referenduma priekšvakarā, uz ko Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko un Baltkrievijas Republikas Augstākā padome izteica divus dažādus variantus, kā mainīt Baltkrievijas Republikas konstitūciju, Lužkovs sacīja, ka referenduma rezultātā Baltkrievija atradās krustcelēs un vienīgā pareizā izvēle Baltkrievijai ir prezidentāla republika. (" Ja runājam par manām simpātijām, tad tās, protams, ir Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko pusē").

1996. gada 5. decembrī Federācijas padome pēc Lužkova iniciatīvas atzina Sevastopols daļu no Krievijas Federācijas teritorijas un Ukrainas vadības rīcību, lai "noraidīt" šo daļu, kvalificēja kā pretēju starptautiskajām tiesībām. 1996. gada decembrī Lužkovs piedalījās donorreģionu (Sanktpēterburgas, Samaras apgabala un citu) gubernatoru sanāksmē, kurā tika ierosināts mainīt reģionu nodokļu uzlikšanas kārtību.

1997. gada janvārī pēc tam, kad Valsts dome pieņēma likuma grozījumus "Par ceļu fondiem", paredzot atteikšanos piešķirt līdzekļus ceļu būvniecībai pilsētā un subsīdiju samazināšanu no federālā budžeta, apsūdzēja Valsts domi "ekonomiskajā diskriminācijā pret Maskavu" un paziņoja par nodomu apstrīdēt Valsts domes lēmumu 2010. Satversmes tiesa.

1997. gada februārī kongresā "Krievija-Baltkrievija: pagātne, tagadne, nākotne" paziņoja, ka labākā abu republiku apvienošanas forma ir konfederācija. Runājot par Krievijas struktūru, Lužkovs sacīja, ka šobrīd Krievijā ir pārāk daudz federācijas subjektu - optimāla būtu 10-12 lielu teritoriālu vienību izveide.

1997. gada martā viņš paziņoja, ka Baltkrievijā ir "piektā kolonna", kas cenšas atraut republiku no Krievijas, "un tas" Baltkrievijā vārda vai plašsaziņas līdzekļu brīvībai nav ierobežojumu".

Krievijas un Baltkrievijas vienojošā foruma sanāksmē Sojuz 1997. gada maijā sauca Gaidar, Čubaiss un Boriss Berezovskis kas, pēc viņa domām, pakļauts svešai ietekmei".

1997. gada aprīlī Federācijas padome viņu deleģēja apvienotajā komisijā, lai apkopotu valsts mēroga diskusijas rezultātus un pabeigtu Baltkrievijas un Krievijas savienības hartas projektu.

1997. gada 10. martā ar prezidenta dekrētu viņš tika iepazīstināts ar Piekrišanas un izlīguma gada Valsts komisiju (pēc vienošanās). 1997. gada maija brīvdienās, Maskavā runājot ar Lielā Tēvijas kara veterāniem un arodbiedrību mītiņā, viņš, runājot par mājokļu un komunālo reformu Krievijā, sacīja, ka mājokļu un komunālo pakalpojumu cenas Maskavā nepaaugstināsies. Viņš arī norādīja, ka būtu jāpārskata privatizācijas rezultāti Krievijā.

Pēc tam, kad 1997. gada maijā Kijevā Krievijas un Ukrainas prezidenti parakstīja dokumentus par Krimu un Sevastopoli, viņš šo soli nosauca par "nepareizu" un paziņoja, ka " Sevastopole ir Krievijas pilsēta, un tā būs krieviska neatkarīgi no tā, kādi lēmumi tiks pieņemti".

1997. gada 18. novembrī medaļu pasniegšanas ceremonijā, kas veltīta Maskavas 850. gadadiena, Krievijas Federācijas "Zelta gredzena" pilsētu Iekšlietu direkcijas vadītāji runāja par " pārdomāt slikto privatizāciju un atjaunot rūpniecības valsts regulējumu"un nosodīja" īpašuma pārdale, ko pastiprina dažu valdības locekļu, proti, Čubaisa, noziedzīgās darbības".

1997. gada decembrī viņš sarīkoja kārtējās Maskavas pilsētas domes vēlēšanas, nodrošinot pilnīgu uzvaru neizteiktajam "mēra biroja sarakstam" (28 no 35). Lužkova atbalstītājs atkal kļuva par Maskavas pilsētas domes priekšsēdētāju Vladimirs Platonovs.

1998. gada janvārī viņš atbalstīja Krievijas Federācijas iekšlietu ministra paziņojumu Anatolijs Kuļikovs par iespēju sniegt profilaktiskus triecienus pret teroristu bāzēm Čečenijā ("Es vērtēju pozitīvi pret Kuļikova paziņojumu. Bandītu uzbrukumi, tāpat kā nesenais uzbrukums militārajai vienībai Buynakskā, nevar palikt bez atbildes. Nenāciet mūsu teritorijā. Ja jūs streikot, jūs saņemsiet atmaksu" ).

1998. gada 20. maijā Lužkovs tika apstiprināts par Krievijas Federācijas pārstāvi Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa Pārstāvju palātā.

1998. gada septembra sākumā pēc Černomirdina kandidatūras neveiksmes Valsts domē, balsojot par viņa apstiprināšanu premjerministra amatā, Valsts domes deputāti viņu iekļāva Krievijas Federācijas valdības priekšsēdētāja amata kandidātu sarakstā. Lužkovs sacīja, ka viņš neizvirza nosacījumu savai iecelšanai premjerministra amatā Maskavas mēra amata saglabāšanu, ko mediji uzskatīja par viņa piekrišanu, taču gandrīz vienlaikus arī sacīja, ka "iespēja viņu iecelt šajā amatā. premjerministra amats nebija un nav gaidīts."

1998. gada 30. septembrī, uzstājoties preses konferencē Londonā, viņš teica, ka, ja neredzēs cienīgu kandidātu 2000. gada vēlēšanās, viņš pats cīnīsies par Krievijas prezidenta amatu.

1998. gada 19. decembrī Viskrievijas politiskās sabiedriskās organizācijas (OPOO) dibināšanas kongresā. "Tēvzeme" Lužkovs tika vienbalsīgi ievēlēts par organizācijas vadītāju.

1999. gada februārī Lužkovs kopā ar RNU un "antisemītiskajiem komunistiem" tika iekļauts ASV Valsts departamenta publicētajā ziņojumā par cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā, reģistrējot un attaisnojot policijas darbības pret kaukāziešiem. 1999. gada 31. martā viņš no Federācijas padomes Konstitucionālās likumdošanas un tiesu un juridisko jautājumu komitejas pārgāja uz Federācijas padomes Budžeta, nodokļu politikas, finanšu, valūtas un muitas regulējuma, banku jautājumu komiteju. 1999. gada maijā Lužkovs paziņoja par nodomu sarīkot Maskavas mēra vēlēšanas pirms termiņa, apvienojot tās ar Valsts domes vēlēšanām 1999. gada decembrī.

1999. gada maijā viņš izteicās pret valdības demisiju Jevgēnija Primakova.

1999. gada 3. jūlijā, runājot Minhenē, viņš teica, ka "pie noteiktiem nosacījumiem" nepiedalīsies prezidenta vēlēšanās.

1999.gada augustā viņš atkārtoti apliecināja, ka neizvirzīs savu kandidatūru prezidenta amatam, ja Primakovs piekritīs kandidēt uz šo amatu.

1999. gadā Lužkovam tika atņemta Federālā drošības dienesta (FSO) aizsardzība.

1999. gada augustā kopā ar Primakovu un Sanktpēterburgas gubernatoru Vladimirs Jakovļevs vadīja vēlēšanu bloku "Tēvzeme - visa Krievija"(OVR).

1999. gada 17. septembrī viņš oficiāli paziņoja par savu lēmumu kandidēt uz Maskavas mēra amatu 1999. gada 19. decembrī notikušajās pirmstermiņa vēlēšanās un atkal nosauca Šancevu kā savu vicemēra kandidātu. Paralēli viņš tika iekļauts N2 sarakstā OVR bloka Valsts domes deputātu kandidātu saraksta centrālajā daļā.

1999. gada 19. decembrī viņš uzvarēja Maskavas mēra vēlēšanās, iegūstot 69,89% balsu ( Sergejs Kirienko, kurš ieņēma otro vietu - 11,25%). Viņš arī tika ievēlēts par Valsts domes deputātu OVR sarakstā, kas saņēma 13,33% (2. vieta), taču no mandāta atteicās. Federācijas padomes locekļa pilnvaras tika apstiprinātas 2000. gada 5. janvārī.

Negaidīta bija viņa kritika pašreizējam prezidentam, aicinājumi priekšlaicīgi atkāpties no amata. Mēra karjera nekādi necieta. Gluži pretēji, kļūstot par Federācijas padomes locekli, kā federācijas subjekta vadītājs, Lužkovs ieņēma nozīmīgus amatus - viņš bija budžeta, valūtas regulēšanas, nodokļu politikas un banku komitejas loceklis. 2000. gadā viņš kļuva par Krievijas Federācijas Valsts padomes locekli.

2000. gada februāra sākumā Lužkovs atteicās kandidēt uz Krievijas prezidenta amatu, par ko viņam 31. janvāra vēstulē jautāja Samāras apgabala vēlētāju iniciatīvas grupa, kuras priekšgalā Nikolajs Zubkovs.

Prezidenta vēlēšanās 2000. gada 26. martā Lužkova "Tēvzeme" oficiāli atbalstīja kandidatūru. Vladimirs Putins. 2000. gada jūnijā-jūlijā Federācijas padomē apspriežot prezidenta likumprojektu paketi par parlamenta augšpalātas reformēšanu, viņš ieņēma piesardzīgu nostāju, taču mēra protes, Maskavas pilsētas domes priekšsēdētājs Platonovs faktiski vadīja (kopā ar Čuvašijas prezidentu Nikolajs Fjodorovs) dažu senatoru pretestība reformai.

2000.gada jūlijā Lužkovam tika nodrošināta Federālā drošības dienesta (FSB) aizsardzība FSO vietā, kuras pakalpojumus Jeļcins viņam atņēma 1999.gadā.

2000.gada 28.jūlijā Ostankino pašvaldību tiesa atzina TV reportāžā minētos faktus par nepatiesiem. Dorenko 1999. gada novembrī, ka slimnīca in Budennovska to atjaunoja nevis Maskavas mērs, bet gan uzņēmuma Mobitex vadītājs Bedjets Pakoli. Saskaņā ar tiesas lēmumu 25 000 rubļu prasītājam jāmaksā Dorenko, bet 50 000 rubļu - ORT.

2000. gada augustā, saņemot no prezidenta Putina rokām Goda ordenis, teica pateicības runu, kurā izklausījās aizvainots par balvas nenozīmīgumu. (" Tas ir nopietns, spēcīgs rādītājs jūsu attieksmei pret Maskavu, jūsu attieksmei pret maskaviešiem. Vladimir Vladimirovič, mēs vēlam jums panākumus šajā darbā. Es gribētu teikt, protams, novēlam jums veiksmi, bet lai šie panākumi ir darba rezultāts, jūsu pūļu rezultāts, nevis dažu nejaušu momentu rezultāts. Lai gan nejauša veiksme ir arī patīkama lieta").

2001. gada 12. aprīlī Lužkovs un kopīgā preses konferencē paziņoja par Tēvzemes kustības un partijas nodomu. "Vienotība" izveidot "vienotu politisko struktūru un vienu politisko partiju". Taču 28. maijā Šoigu paziņoja, ka partijas Vienotība un kustības Tēvzeme apvienošanās vienā partijā nenotiks - būs koalīcija.

2001. gada 5. jūnijā Maskavas reģionālās organizācijas Tēvzeme konferencē Lužkovs paziņoja, ka kustība tiks pārveidota par partiju ne vēlāk kā 2001. gada oktobrī.

2001. gada jūnijā pēc Lužkova rīkojuma mēra birojā tika izveidota vecāko padome 37 cilvēku sastāvā. Pieredzējušie un autoritatīvākie bijušie Maskavas domes izpildkomitejas un pilsētas valdības vadītāji, kuri izpildinstitūcijās nostrādājuši vismaz 20 gadus, kā arī Maskavas pilsētas domes deputāti, kuri ievēlēti tās sastāvā plkst. vismaz četras reizes kļuvis par padomes locekli. 2001.gada maijā pēc elektroenerģijas nozares reorganizācijas plāna pieņemšanas Jurijs Lužkovs sacīja, ka uzskata Krievijas energosistēmu privatizāciju par "lielu kļūdu". " Jaunais īpašnieks vienkārši nevilcināsies par patērētāja problēmām: ja nemaksāsi, mēs to izslēgsim. Šis ceļš mums ir strupceļš, jo īpaši tāpēc, ka daudzās attīstītajās kapitālistiskajās valstīs, piemēram, Francijā, enerģētika ir valsts kontrolē un darbojas labi.". (IA "Rosbalt" 23.05.2001.)

2001. gada 12. jūlijā dibināšanas kongresā viņš kopā ar Šoigu kļuva par Vienotības partijas Viskrievijas savienības un Tēvzemes kustības līdzpriekšsēdētāju.

2001. gada augustā viņš aizliedza vēršu cīņas Maskavā, neskatoties uz to, ka izrādes rīkotāji vēlējās prezentēt bezasins "portugāļu" versiju duelim ar bulli.

2001. gada 29. septembrī viņš paziņoja, ka Maskavas valdība ir iesniegusi tiesā prasību par Mosenergo ģenerāldirektora atlaišanas nelikumību. Aleksandra Remezova. Pēc Lužkova teiktā, "enerģētikas uzņēmuma ģenerāldirektora izraidīšana un Mosenergo vadītāja pienākumu izpildītāja iecelšana" Arkādija Evstafjeva, ir bīstams, jo viņš nav speciālists enerģētikas jomā, nepārzina Mosenergo uzbūvi un, visticamāk, nezina, kas ir Oma likums.

2001. gada 13. oktobrī kustības Tēvzeme kongresā Lužkovs aicināja delegātus izveidot vienotu partiju ar Vienotību. Viņš uzsvēra, ka šī partija kļūs par " masveida, varens, ietekmīgs politiskais spēks, kas spēj būt atbildīgs par valsts likteni".

2001. gada 1. decembrī Viskrievijas partijas "Vienotība un Tēvzemei" dibināšanas kongresā ievēlēts par partijas Augstākās padomes līdzpriekšsēdētāju (kopā ar Sergeju Šoigu un Mintimers Šaimijevs).

2002. gada 15. februārī Lužkovs asi kritizēja Kremļa administrācijas darbu. Uzstājoties visas Krievijas partijas aktīvistu seminārā, viņš sacīja, ka prezidenta administrācija strādā "bez skaidras izpratnes par funkcijām, mērķiem un pienākumiem". Viņš arī ierosināja speciālā likumā precizēt prezidenta administrācijas funkcijas, lai izslēgtu situāciju, kad šī institūcija " bieži darbojas kā sava veida otrā valdība attiecībā pret galveno ministru kabinetu un citām varas struktūrām".

2002. gada 13. septembris aicināja atjaunot Lubjankas laukumu Maskavā Piemineklis Fēliksam Dzeržinskim, uzsverot, ka tas nenozīmē "atgriešanos pagātnē".

2002. gada decembrī Krievijas Federācijas prezidentam adresētajā vēstulē Lužkovs ierosināja atdzīvināt ideju par "Sibīrijas upju pagriešanu", ko PSKP Centrālā komiteja noraidīja 1986. gadā, pašā "perestroikas" sākumā. ". Pēc Lužkova domām, projekts ir aktuāls, jo "mūsu gadsimtu raksturos saldūdens tirdzniecība pasaules tirgū apjomos, kas salīdzināmi ar naftas pārdošanas apjomu. Ūdens tirdzniecības infrastruktūra būs efektīvāka nekā tādai tirdzniecības infrastruktūrai kā nafta , jo ūdens ir atjaunojams resurss, bet nafta nav.

2003. gada 16. janvārī Maskavas pilsētas tiesa apmierināja Ģenerālprokuratūras prasību un atzina galvaspilsētas statūtu normas, kas ļauj ievēlēt vicemēru, par pretēju federālajam likumam un nav piemērojama. Lužkovs iesniedza kasācijas sūdzību Krievijas Federācijas Augstākajā tiesā. Viņš lūdza Augstāko tiesu pieņemt jaunu lēmumu lietā un noraidīt Ģenerālprokuratūras prasību.

2003. gada 11. februārī Lužkovs kritizēja galvaspilsētas īpašumu un zemes attiecību kompleksa pārvaldību par kraso nomas maksas pieaugumu pilsētā.

2003. gada 28. martā Krievijas Augstākā tiesa apstiprināja Maskavas pilsētas tiesas lēmuma pareizību, kas aizliedza maskaviešiem ievēlēt Maskavas vicemēru. Tādējādi tiesa Lužkova kasācijas sūdzību noraidīja.

2003. gada 1. maijā arodbiedrību mītiņā viņš asi kritizēja federālo valdību, kas, pēc viņa vārdiem, " kalpo nevis reālajam ekonomikas sektoram, bet oligarhiem, kalpojot tikai viņiem... Kauns". Tajā pašā mītiņā viņš izteicās pret Krievijas iestāšanos PTO, kopš šī " uzvarēs resursu ieguves nozares, tas ir, atkal oligarhi, un Krievijas ražošana izrādīsies nekonkurētspējīga".

2003. gada 15. jūnijā Lužkovs paziņoja, ka ir vērsies pie Krievijas prezidenta un Drošības padomes saistībā ar neapmierinošo darbu. Mosenergo. Runa bija par biežiem strāvas padeves pārtraukumiem, avārijām sistēmā.

2003. gada 17. jūnijā tieši pilsētas administrācijas sēdē Lužkovs atlaida galvaspilsētas zemes inspekcijas vadītāju. Igors Čekulajevs aiz " nepietiekami skarba" attieksme pret zemes ļaunprātīgas izmantošanas un izķepurošanās gadījumiem".

2003. gada 3. septembrī Lužkova grāmata "Mērs un par mēru" tika prezentēta XVI grāmatu izstādē- izstādē.

2003. gada 17. septembrī partijas Vienotā Krievija Maskavas pilsētas reģionālā nodaļa uzaicināja Juriju Lužkovu vadīt partijas reģionālo sarakstu Valsts domes vēlēšanās.

2003. gada 20. septembrī viņš tika iekļauts partijas Vienotā Krievija federālajā sarakstā ar 3. numuru saraksta centrālajā daļā dalībai ceturtā sasaukuma Valsts domes vēlēšanās.

2003. gada oktobrī Putina un Japānas premjerministra tikšanās reizē Džuničiro Koizumi tika nolemts izveidot "Gudo padome", kas nodarbotos ar Krievijas un Japānas stratēģiskās sadarbības attīstību ekonomikas, politikas, kultūras, izglītības un zinātnes jautājumos.

2003. gada 20. oktobrī tikšanās beigās Putins paziņoja, ka uzskata Lužkovu par piemērotu kandidātu Gudro padomes līdzpriekšsēdētāja amatam. Lužkovs piekrita vadīt Padomi no Krievijas puses.

2003. gada 22. oktobrī Maskavas valdības sēdē, uzklausot amatpersonu ziņojumus par ūdens patēriņa uzskaites sistēmas stāvokli galvaspilsētā, Lužkovs paziņoja, ka mainīs dzīvokļu un komunālās saimniecības departamenta amatpersonu komandu, jo par viņu negodīgo darbu.

2003. gada 7. decembrī viņš uzvarēja Maskavas mēra vēlēšanās, iegūstot 74,82% balsu. Lužkova tuvākais sāncensis Aleksandrs Ļebedevs saņēma 12%. Viņš atteicās no Valsts domes deputāta mandāta.

2004. gada 16. martā nopietnas krīzes laikā Gruzijas un Adžārijas attiecībās, kas draudēja izvērsties karā, Lužkovs negaidīti ieradās Batumi. Turklāt šim nolūkam viņam bija jālido ar savu lidmašīnu uz Turcijas Trabzonu (Adžarijas gaisa telpa tika slēgta) un pēc tam ar automašīnu jābrauc pāri robežai. Pēc tikšanās ar Adžārijas vadoni Aslans Abašidze paziņoja, ka "situācijas eskalācija" nenāk no Adžārija, un no Tbilisi. Viņš arī sacīja, ka ieradies Batumi, "nevis lai jauktos Gruzijas iekšējās lietās, bet gan kā Abašidzei pietuvināta persona".

2004.gada 17.martā Krievijas ārlietu ministrs paziņoja, ka Krievijas vadība atbalsta Lužkova iniciatīvu atrisināt konfliktu starp Gruzijas un Ajārijas varas iestādēm. Pēc Lavrova teiktā, bijušā ārlietu ministra priekšvakarā Igors Ivanovs lūdza Gruzijas prezidentu pieņemt Lužkovu un saņēma piekrišanu.

2004. gada 6. maijā Adzharia vadītājs Abašidze pēc sarunām ar Krievijas Federācijas Drošības padomes priekšsēdētāju Igoru Ivanovu atkāpās no amata un devās uz Maskavu. 2004. gada 6. maija naktī Lužkovs lidostā Vnukovo-2 satikās ar Abašidzi un viņa dēlu Džordžu, Batumi mēru.

2004. gada maijā žurnāls Forbes novērtēja Lužkova sievas Jeļenas Baturinas stāvokli 1,1 miljards dolāru, ierindojot viņu 35. vietā bagātāko krievu sarakstā.

2004. gada 2. jūnijā Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili paziņoja, ka "tiks konfiscētas visas Jurija Lužkova ekonomiskās intereses Adžārijā". Lužkova preses sekretārs Sergejs Cojs komentējot paziņojumu, norādīja: " Galvaspilsētas mēram Adžārijā nav personisku ekonomisko interešu, bet tikai Maskavas un maskaviešu intereses". Viņš arī norādīja, ka Saakašvili frāze par "zagto preču uzpirkšanu Abhāzijā" ir "vismaz nedraudzīga pret Maskavas mēru un valdību".

2004. gada 23. jūlijā Lužkovs iesniedza tiesā prasību par goda un cieņas aizsardzību pret Valsts Mākslas vēstures institūta direktoru. Aleksejs Komečs un televīzijas kanāls "Krievija". Iemesls bija Komeča izteikumi intervijā televīzijas kanālam, ka Centrālās izstāžu zāles rekonstrukcijas projekts. "Manēža", kuru 2004. gada maijā sabojāja ugunsgrēks, netika saņemti nepieciešamie federālo iestāžu apstiprinājumi.

2004. gada 5. augustā Lužkovs apmeklēja Abhāziju. Kā informēja Maskavas valdības preses dienests, šī neformālā brauciena laikā ar Abhāzijas vadību bija jāpārrunā jautājumi par humānās palīdzības sniegšanu tās iedzīvotājiem, tostarp tur dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem. Tikmēr Gruzijas valsts ministrs konfliktu risināšanas jautājumos Georgijs Haindrava pauda neapmierinātību ar Maskavas mēra vizīti Suhumi, kas nebija saskaņota ar Tbilisi. Nosaucot vizīti par "viņiem pilnīgi nesaprotamu", viņš norādīja, ka " runai sanāksmē vajadzēja būt par Soču-Suhumi dzelzceļa atjaunošanu".

2004. gada decembrī intervijā Izvestija viņš teica, ka saskaņā ar sociālajām programmām: atbalsts veterāniem, pensionāriem, jaunām ģimenēm utt., Maskavas valdība dara " vairāk nekā pat tādā sociāli orientētā valstī kā Zviedrija".

Tajā pašā intervijā Lužkovam atkal bija jāatbild uz jautājumiem par sievas biznesu: " Ziņoju jums pilnīgi oficiāli - 15 gadu laikā, kamēr mana sieva vadījusi uzņēmumu Inteko (starp citu, Jeļena sāka nodarboties ar uzņēmējdarbību vēl pirms es kļuvu par mēru), viņa nav uzvarējusi nevienā pašvaldības būvniecības konkursā, izņemot pēdējo. viens - saskaņā ar ēku Molzhaninovo. Un tad avīzes rakstīja, ka viņa to darīja absolūti neveiksmīgi no biznesa viedokļa - objekta attīstība, inženierija, sociālā infrastruktūra izmaksātu dārgi. Man ir vienalga, vai tas ir veiksmīgs vai nē, tas ir viņas bizness, viņas lēmums. Es neuzskatu, ka sievas bizness ir kaut kas tāds, kas diskreditētu mūsu ģimeni un mūsu uzvārdu".

2004. gadā pašā Maskavas centrā tas tika nojaukts viesnīca "Maskava". Tā vietā vajadzēja būvēt jaunu. Taču drīz vien Lužkovs sacīja, ka viņam patīkot skats, kas uz pilsētu pavērās pēc nojaukšanas, un būtu jauki šeit izveidot jaunu laukumu - lielāko Eiropā. Par šo jautājumu uzliesmoja diskusija, daudzi pilsētas mēru atbalstīja.

2005. gada februārī Lužkovs gan paziņoja, ka viesnīca "tiks pilnībā atjaunota tādā pašā izmērā un arhitektūrā, kāda tā bija pirms nojaukšanas".

2005. gada 16. februārī viņš paziņoja, ka plāno pārsūdzēt Krievijas Konstitucionālajā tiesā vairākus likuma noteikumus par pabalstu monetizāciju un uzskata, ka šis likums ir "nepareizs".

2005. gada aprīlī viņš sacīja, ka amatpersonas mēģināja viņu maldināt, kad viņš ceļoja pa Maskavu. Tāpēc viņš tikai no rīta saka, kurp dosies.

2005. gada jūnijā viņš asi iebilda pret azartspēļu iestāžu izplatību Maskavā: " Es atbalstīšu jebkuru radikālu šī jautājuma risinājumu. Tas, kas tagad notiek pilsētā, ir pilnīga izvirtība un morāls neglītums... Lēmums, ka vietējās varas iestādes nevar iejaukties azartspēļu iestāžu darbībā, tika pieņemts bez mūsu piekrišanas. Tas ir politiskais sadisms!". 2005. gada 23. jūnijā viņš parakstīja rīkojumu "Par pasākumiem personāla atjaunošanai un rezerves veidošanai", saskaņā ar kuru līdz 2005. gada beigām daudzos galvenajos amatos bija jāieņem jaunieši, kas nav vecāki par 35 gadiem. gadus veci, un jauniešu biedrību aktīvistiem bija jākļūst par ierēdņu konsultantiem.

2005.gada 6.jūlijā Maskavas pilsētas domes deputāti pirmajā lasījumā pieņēma Lužkova aparātā izstrādāto likumu "Par publiskajiem amatiem Maskavas pilsētā". Šis dokuments garantēja mēram pēc viņa atkāpšanās valsts dāmu, īpašas komunikācijas, valsts automašīnu, miesassargus un ikmēneša maksājumu apmēram 115 tūkstošus rubļu, līdz viņš tiks pie jauna darba. 2005. gada 30. jūlijā viņš paziņoja par nodomu vērsties tiesā. Viņš apsūdzēja viņu 49% uzņēmuma akciju zādzībā. "Sibneft-Yugra", ko izveidoja Maskavas valdība, "Sibņeftj" un "SibirEnergy". Runa bija par līdzekļu izkrāpšanu no pilsētas, " ar ko pietiktu, lai Maskavai nodrošinātu naftu 40 gadus", - sacīja Lužkovs.

2005. gada jūlija beigās viņš parakstīja rezolūciju par jaunatnes kustības izveidi Maskavā "Civilā maiņa" un tā finansēšanai no pilsētas budžeta piešķīra 3 miljonus rubļu.

2005. gada septembrī partijas Vienotā Krievija Maskavas organizācija uzticēja Lužkovam vadīt partijas sarakstu Maskavas pilsētas domes vēlēšanās. Saraksta pirmajā trijniekā iekļuva arī Maskavas Valsts domes priekšsēdētājs Vladimirs Platonovs un viņa vietnieks Andrejs Meteļskis.

Kopš 2005. gada oktobra - Krievijas Federācijas prezidenta pakļautībā esošās padomes loceklis prioritāro nacionālo projektu īstenošanai.

2005. gada oktobrī viņš nolēma likvidēt vicemēra amatu, kas palika brīvs pēc Šantseva aiziešanas. Viņš sadalīja kompleksa, kuru iepriekš vadīja Šancevs, nodaļas starp saviem pirmajiem vietniekiem.

2005. gada 15. novembrī televīzijas kompānijas ēterā TVC piesauca "Melnā simta plāna" partiju un paziņoja, ka pilsētas varas iestādēm "ir spēks novērst viņu parādīšanos jau pašā sākumā".

2005. gada 30. novembrī EP Maskavas nodaļa paziņoja, ka, ja tā uzvarēs Maskavas pilsētas domes vēlēšanās 2005. gada 4. decembrī, tā piedāvās Lužkova kandidatūru mēra amatam 2007. gadā (ja tiks pieņemts attiecīgais federālais likums). ļaujot partijām izvirzīt kandidātus reģiona vadītāja amatam).

2005. gada 1. decembrī viņš iesniedza sūdzību pret Čubaisu tieši Krievijas Federācijas prezidentam. Iemesls sūdzībai bija dienu iepriekš izteiktais Čubaisa priekšlikums atslēgt elektroapgādi lielajiem Maskavas uzņēmumiem, ja sals zem 25 grādiem pilsētā saglabāsies ilgāk par trim dienām.

2005. gada 4. decembrī viņš tika ievēlēts Maskavas pilsētas domē Vienotās Krievijas sarakstā, taču no deputāta mandāta atteicās.

2005. gada 20. decembrī viņš parakstīja dekrētu, saskaņā ar kuru vēstules ar paziņojumiem par jebkuriem mītiņiem, demonstrācijām, gājieniem un piketiem galvaspilsētas Centrālā administratīvā rajona teritorijā tagad jānosūta personīgi Maskavas mēram. Iepriekš Maskavas valdība pieņēma lēmumus par paziņojumiem par masu mītiņiem, kuros piedalījās vairāk nekā 5000 dalībnieku, un lēmumus par paziņojumiem par gājieniem, kuros piedalījās mazāk nekā 5000 dalībnieku, pieņēma prefekti.

2005. gada 29. decembrī Izvestija publicēja garu interviju ar Lužkovu. Tajā viņš Jeļcinu (par kuru viņš reiz teica: "Viena mīlestība - Maskava, viena mīlestība - sieva, viena mīlestība - prezidents") raksturoja kā personu, " kas nesa mūsu valstij daudz nepatikšanas un ļaunuma".

2006. gada 21. janvāris runāja par lietu Slobodans Miloševičs: "Tas ir kauns Eiropas tiesai, kas nepamatoti cēla Miloševiču pie atbildības un vairākus gadus turēja viņu apcietinājumā, un tagad nezina, ko ar viņu iesākt, jo visas viņu apsūdzības ir sabrukušas.".

2006. gada 15. februārī viņš izteicās pret Krievijas iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācija(PTO).

2006. gada martā Gruzijas bēgļu lietu un norēķinu ministrs Džordžs Kheviašvili paziņoja, ka valsts valdība plāno konfiscēt Maskavas mēra nekustamo īpašumu Abhāzijā.

2006. gada 11. jūlijā Lužkovs uzvarēja tiesā pret Aleksandrs Ļebedevs. Prasība bija saistīta ar rakstu Voikovskas rajona laikrakstā Nešrajons, kur Ļebedevs Lužkovam izvirzīja vairākas apsūdzības, kuras tiesa atzina par galvaspilsētas mēra goda, cieņas un biznesa reputācijas diskreditāciju.

2006. gada 20. jūlijā Lužkovs teica, tiekoties Suhumi ar Abhāzijas prezidentu Sergejs Bagapšs ka Maskava veidos savas attiecības ar republiku kā neatkarīgu valsti neatkarīgi no Tbilisi nostājas.

2006. gada 16. augusts Lužkovs kļuva par džentlmeni Ordenis nosaukts Ahmada Kadirova vārdā- Čečenijas augstākais apbalvojums.

2006. gada 20. decembrī Maskavas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks, Vienotās Krievijas frakcijas vadītājs Andrejs Meteļskis paziņoja, ka frakcija 2007. gada decembrī uz jaunu termiņu Maskavas mēra amatam virzīs Lužkovu.

2007. gada februārī, uzstājoties Ziemassvētku lasījumos, Lužkovs runāja par "bezprecedenta spiedienu", ko uz viņu izdarījušas dažādas starptautiskās aprindas saistībā ar aizliegumu. geju parāde. Viņš šādus notikumus nosauca par "sātanisku rīcību" un sacīja, ka neļaus tiem turpināties.

2007. gada 21. februārī, runājot Sevastopoles "Maskavas nama" atklāšanas ceremonijā, viņš pieminēja "problēmas, kas atņēma Sevastopoli no Krievijas, atrāva Krimu no Krievijas".

2007. gada 26. februārī geju praida parādes, kas 2006. gada maijā neizdevās, organizatori iesniedza prasību pret Lužkovu. Tiesas iemesls bija Lužkova paziņojums, kurš geju parādi nosauca par "sātanisku rīcību".

2007. gada 22. jūnijā Putins Lužkova kandidatūru iesniedza Maskavas pilsētas domē apstiprināšanai Maskavas mēra amatam.

2007. gada 27. jūnijā Dome apstiprināja Lužkovu. Pret balsoja tikai 3 no 4 kompartijas frakcijas deputātiem.

2007.gada 2.oktobrī kļuva zināms, ka Lužkovs kā "lokomotīve" 2007.gada 2.decembrī Valsts domes vēlēšanās vadīs "Vienotās Krievijas" Maskavas sarakstu.

2007. gada 8. novembrī, uzstājoties konferencē "Krievija un Abhāzija: ceļā uz kopīgu ekonomisko telpu", viņš teica: "Mēs esam pārliecināti par Abhāzijas tiesībām veidot suverēnu valsti, jo Abhāzija ir suverēna valsts. Un mēs ( Krievijai) ir jāsper drosmīgs solis un jāpieņem lēmums par Abhāzijas suverenitātes atzīšanu.

2007. gada 2. decembrī Lužkovs tika ievēlēts Valsts domē 5. sasaukuma pēc Vienotās Krievijas saraksta un atteicās no mandāta.

2008. gada 30. oktobrī notika Lužkova jaunās grāmatas prezentācija "Ūdens un miers", kurā viņš pierāda nepieciešamību atgriezties pie projekta par daļu no ziemeļu upju plūsmas pārnest uz Vidusāziju.

Astoņdesmito gadu vidū, pēc Lužkova teiktā, upes novirzīšanas projektu izpostīja liberālā inteliģence, kas ienīda šo uzņēmumu "kā vienu no padomju valsts megaprojektiem, un tādi projekti rūdītam liberālam ar Rietumu akcentu satraukta galva ir kā ass nazis... Ūdens pārvietošanas projekta triecienam bija slēpts (cits jautājums, ka kāds skaidri atpazina un kāds pārprata) mērķis sagraut likteņu vienotību, Krievijas un Vidusāzijas kopējo vēsturi , demontējot PSRS. (Kommersant, 2008. gada 31. oktobris).

2008. gada beigās žurnāls ForeignPolicy publicēja pasaules bīstamāko pilsētu reitingu ar rekordlielu slepkavību skaitu uz vienu iedzīvotāju. Pirmajā pieciniekā līdzās Karakasai, Keiptaunai, Ņūorleānai un Portmorsbijai (Papua-Jaungvineja) ir arī Krievijas galvaspilsēta Maskava. Šīs megapilsētas ir apsteigušas citas 130 pasaules pilsētas. Ar vairāk nekā 10 miljoniem iedzīvotāju un slepkavību rādītāju 9,6 uz 100 000 iedzīvotāju gadā Maskava ir izpelnījusies piekto vietu pasaules bīstamāko pilsētu reitingā.

2008. gadā Sabiedriskās domas fonds veica aptauju, kurā piedalījās 34 000 cilvēku 34 federācijas veidojošajās vienībās un atklāja, ka 42% maskaviešu atzina, ka ir devuši kukuļus kādai amatpersonai. Maskava tika atzīta par korumpētāko pilsētu valstī. 2008. gada decembrī Maskavā tika izveidota korupcijas apkarošanas padome, kuru vadīja Lužkovs.

Lužkova vadībā Maskava pastāvīgi ierindojās starp dārgākajām pilsētām pasaulē. Tādējādi saskaņā ar konsultāciju uzņēmuma Mercer ikgadējo reitingu 2006., 2007., 2008. gadā Krievijas galvaspilsēta ieņēma pasaules dārgāko megapilsētu reitingu (ņemot vērā 200 preču un pakalpojumu izmaksas 143 pilsētās. pasaule). 2009. gadā tā piekāpās Japānas pilsētām Tokijai un Osakai: situāciju mainīja krīze un rubļa kursa kritums pret dolāru.

Maskava, būdama viena no dārgākajām pilsētām pasaulē, iedzīvotāju vidējās algas ziņā krietni atpaliek no Londonas vai Parīzes - starpība ir 3,5–4 reizes. Uz 2009. gada vidu maskavieša vidējā alga ir 31 156 rubļi. Tajā pašā laikā svarīgāko pārtikas preču cenas Krievijas galvaspilsētā tuvojas Eiropas cenām, un pārtikas cenu pieauguma ziņā Krievija ievērojami apsteidz Eiropu.

Atšķirība starp bagātākajiem 10% un nabadzīgākajiem 10% ir kritiska 42 reizes, kas nav sastopams nevienā citā Krievijas reģionā.

No 1991. gada līdz 2000. gadiem Maskava piedzīvoja strauju privāto automobiļu skaita pieaugumu. Šajā laika posmā automašīnu skaits uz pilsētas ceļiem palielinājās gandrīz sešas reizes, pieaugot vidēji par 150-200 tūkstošiem automašīnu gadā. Maskava saskaras ar nopietniem privāto transportlīdzekļu sastrēgumiem uz ceļiem. Tajā pašā laikā tika uzbūvēti daudzi lieli automaģistrāles un transporta mezgli. Renovēts 90. gados MKAD, parādījās Trešais transportēšanas gredzens, kuras mērķis ir atslogot galvaspilsētas ceļus un samazināt sastrēgumu skaitu.

Lužkova laikā attīstījās arī sabiedriskais transports. Tātad šajā laikā pirmo reizi Krievijā tika nodots ekspluatācijā viensliežu transports, tika paplašināts Maskavas metro. Ir sākusies pirmās daļas būvniecība Ceturtais transporta gredzens, kas saskaņā ar pašreizējiem plāniem kļūs par daļu no Ziemeļaustrumu akords. Tajā pašā laikā Lužkova vadībā Maskavas tramvajs cieta zaudējumus. Tramvaju līniju garums 1989.-2004.gadā tika samazināts no 460 līdz 420 km, jo ​​īpaši ceļu paplašināšanas dēļ tika slēgtas līnijas Prospekt Mira, Nizhnyaya Maslovka un Begovaya ielā. Tramvaja pasažieru plūsma 1995.-2010.gadā kritusies no 1,4 miljoniem cilvēku gadā līdz 214 tūkstošiem.

Tajā pašā laikā ceļu būvniecības izmaksas Maskavā izrādījās visaugstākās pasaulē - 1 km Maskavas apvedceļa - 100 miljoni dolāru; Trešā apvedceļa 1 km - 117 miljoni dolāru.Tomēr rekords pieder ceturtā apvedceļa četru kilometru posmam. Tur kilometrs Maskavas budžetam izmaksās 537 miljonus dolāru.Tas ir dārgāk, nekā izbūvēt kilometru tuneļa zem Lamanša un kilometru Lielā hadronu paātrinātāja. Pēc ekspertu domām, Lužkova laikā valdot augstajām ceļu būves izmaksām, satiksmes sastrēgumu problēma nekad netiks atrisināta.

Maskavā 2000. gados pakalpojumu cenas mājokļi un komunālie pakalpojumi pieauga straujāk nekā vidēji valstī. Kopš 2001. gada tie auguši vairāk nekā 6 reizes (Krievijā - piecas reizes). Virs vidējās Krievijas un Maskavas inflācijas. Pirmo sešu mēnešu laikā cenas Maskavā, pēc oficiālajiem datiem vien, pieauga par 12,5%, bet Krievijā par 7,4%. Maskavā rūpniecības kritums ir ievērojami lielāks - vairāk nekā 25-28% 2009.gadā no 2008.gada apjomiem, savukārt Krievijā - 14,8%.

2009. gadā Lužkovs tika kritizēts par sudraba jodīda un sausā ledus izkliedēšanas no gaisa programmas īstenošanu virs Maskavas apgabala, lai pārdalītu nokrišņu daudzumu reģionā, lai samazinātu Maskavas ielu tīrīšanas izmaksas. Ekologi un Maskavas apgabala vadība pauda bažas, ka šāds eksperiments var tikai kaitēt galvaspilsētas un reģiona videi.

2010. gada septembrī Krievijas centrālie televīzijas kanāli uzsāka vairākas dokumentālās filmas, kurās asi kritizēja mēra darbību. Publiski tika apspriests bizness, nauda, ​​paša Lužkova un visu viņa ģimenes locekļu sakari. "Nelikumība. Maskava, kuru esam pazaudējuši", "Cepures gadījums"- viņi sagrāva uzticību un ar nežēlīgu veltni iedragāja Jurija Mihailoviča autoritāti.

Atbildot uz 2010. gada 27. septembra vēstuli Krievijas Federācijas prezidentam, kurā mērs pauda sašutumu par televīzijā pret viņu vērsto kritiku.

2010. gada 28. septembrī, atbildot uz Valsts prezidenta Lužkova vēstuli Dmitrijs Medvedevs parakstīja dekrētu par Maskavas mēra Jurija Lužkova pilnvaru priekšlaicīgu pārtraukšanu ("Atcelt Juriju Mihailoviču Lužkovu no Maskavas mēra amata sakarā ar Krievijas Federācijas prezidenta uzticības zaudēšanu." ..."Iecelt amatā Vladimirs Iosifovičs Resins par Maskavas pagaidu mēru uz laiku pirms stāšanās pilnvarotas Maskavas mēra amatā).

Eksperti Lužkovu nodēvēja par aizkulišu intrigu upuri Vladimirs Putins. Paziņojot draudus savai ģimenei, viņš pārcēlās dzīvot uz Londonu, Lužkova meitas pēc pašas vēlēšanās tika izslēgtas no Maskavas Valsts universitātes. Pēc atkāpšanās Lužkovs vairākkārt paziņoja, ka daži politiskie spēki vēlas atņemt viņa ģimenei biznesu.

Lielāko daļu Lužkova domubiedru jaunais mērs atlaida no amata, kritika par viņa lēmumiem un rīcību mēra amatā ilgu laiku nepameta preses lapas, internetu un visu televīzijas kanālu ziņu plūsmas. 2010. gadā iecelts par Lielo pilsētu vadības fakultātes dekānu Starptautiskā universitāte Maskavā.

Direktoru padomes loceklis kopš 2012. gada OAO United Oil Company(Ufaorgsintez izpildinstitūcija), ko kontrolē grupa AFK sistēma un struktūras Jakovs Goldovskis.

Šobrīd vada savu saimniecību Kaļiņingradas apgabals. 2015. gada oktobrī viņš radio "Komsomoļskaja Pravda" lielījās: " Šeit man ir 5,5 tūkstoši hektāru zemes Kaļiņingradas apgabalā. Tagad esmu saņēmis graudu ražu no katra hektāra, tajā skaitā kviešus, 53,6 centnerus no hektāra. Turklāt pārtikas kvalitātes kvieši. Un mēs to neuzskatām par rekordu. Mēs pievienosim vēl".

Ienākumi

Pēc Centrālās vēlēšanu komisijas datiem, Lužkova ienākumi 2002. gadā sastādīja 9 miljoni 148 tūkstoši 150 rubļu. Viņam piederēja zemes gabals 25 akru platībā Kalugas reģionā un dzīvojamā ēka 62 kvadrātmetru platībā. metri turpat, automašīna GAZ-69 un automašīnas piekabe.

2004. gada ienākumi, ko Lužkovs deklarēja kā Maskavas pilsētas domes kandidātu 2005. gada vēlēšanās, bija 2 miljoni 438 rubļu.

2007. gada oktobra beigās tika publiskoti dati par Lužkova īpašumu un ienākumiem. Viņam piederēja četri zemes gabali Kalugas reģionā, no kuriem viens bija 798 tūkstoši 528 kvadrātmetri. Viņam bija arī dzīvojamā ēka 62 kvadrātmetru platībā Kalugas reģionā. metri un dzīvoklis Maskavā ar platību 150,3 kv. metri. Lužkova kopējie ienākumi 2006. gadā bija 31 miljons 906 tūkstoši 922 rubļu. Viņam reģistrēta 1964.gada vieglā automašīna GAZ-69E un 2000.gada piekabe. Viņam piederēja arī 1,11 miljoni obligāciju OAO KB MIA.

2009. gada februārī žurnāls Finance publicēja jaunu Krievijas miljardieru reitingu, saskaņā ar kuru Lužkovu-Baturinu ģimene kļuva ļoti nabadzīga. Jurija Mihailoviča sieva tajā ieņēma 45. vietu: žurnāls viņas bagātību novērtēja 1 miljarda dolāru apmērā, tas ir, pēc finanšu aplēsēm, viņa zaudēja aptuveni 6 miljardi.

Pēc Forbes datiem, 2009. gadā Maskavas mēra Jurija Lužkova sieva "iesaldēja" daļu attīstības projektu Maskavā un Ukraina. Tomēr daudzi dzīvojamie kompleksi tiek būvēti: to ir lētāk pabeigt nekā pamest.

2009. gada jūlijā Jeļena Baturina publicēja ienākumu un īpašuma deklarāciju par 2008. gadu. Saskaņā ar Maskavas valdības oficiālo laikrakstu "Tverskaya, 13", Maskavas mēra sievas kopējie ienākumi sasniedza vairāk nekā 7 miljardus rubļu, kas ir aptuveni 1183 reizes vairāk nekā paša mēra Kommersant ienākumi. avīze izrēķināja.

Saskaņā ar datiem, kas publicēti 2009. gada 4. jūlijā, Baturina kā algu savā oficiālajā darba vietā - CJSC Inteko - saņēma vairāk nekā 15 miljonus rubļu. Šogad Baturinai izdevās arī nopelnīt attīstības projektos (apmēram 440 miljoni rubļu) un saņemt procentus par noguldījumiem (nedaudz mazāk par 1,5 miljoniem rubļu). Galvenais ienākumu avots tam bija vērtspapīru pārdošanas darījumu rezultāti (vairāk nekā 6,5 miljardi rubļu).

Papildus skaidrai naudai Maskavas mēra sievai piederēja akcijas divos Maskavas dzīvokļos 150 un 159 kvadrātmetru platībā. m (attiecīgi 1/4 un 1/3 daļas), un tai ir arī lauksaimniecībā izmantojams zemes gabals 2,85 hektāru platībā Kurskas apgabalā. Baturinai pieder sešas automašīnas: 2005. gada PorscheTurbo S, 2007. gada Mercedes-Benz S600 un 2007. gada Mercedes-Benz ML63AMG, 1995. gada Audi 80, 1957. gada Mercedes-Benz S220 un rets 1934. gada Talbot-95.

Informācija par Jeļenas Baturinas ienākumiem tika publiskota saskaņā ar Krievijas Federācijas prezidenta 2009. gada 18. maija pretkorupcijas dekrētu, saskaņā ar kuru amatpersonām un viņu ģimenes locekļiem katru gadu ir jāsniedz dati par saviem ienākumiem. publikācija plašsaziņas līdzekļos. Pats Jurijs Lužkovs datus par saviem ienākumiem un īpašumiem publicēja arī laikrakstā "Tverskaya, 13" - dienu pēc prezidenta dekrēta parādīšanās. Tajā pašā laikā laikraksts atzīmēja, ka mēra sieva Jeļena Baturina iesniedza ienākumu deklarāciju dzīvesvietā. Izdevums arī ziņoja, ka mēra meitām Jeļenai (studente) un Olgai (studentei) pieder tikai 1/4 daļa Maskavas dzīvokļa ar kopējo platību 150 kvadrātmetri. m.

Pašam mēram, pēc publicētajiem datiem, pieder 6 miljoni rubļu, 1/4 daļas Maskavas dzīvoklī 150 kvadrātmetru platībā. m un četri zemes gabali Kalugas reģionā biškopībai ar kopējo platību nedaudz vairāk par 1,1 miljonu kvadrātmetru. m, automašīna GAZ-69-E un piekabe bišu stropu pārvadāšanai.

Pēdējo reizi Lužkovs savus ienākumus publiskoja 2007.gadā – pēdējo domes vēlēšanu priekšvakarā, kurās viņš bija Vienotās Krievijas saraksta augšgalā par Maskavu. Tad galvaspilsētas mēra kontos bija daudz lielāka summa – 31 miljons rubļu. Turklāt 2006. gadā Lužkovam piederēja akcijas Noriļskas niķelis, LUKOIL, MTS, RAO UES of Russia, Gazprom, Tatņeftj, Sberbank un citos. Nav zināms, vai mēra īpašumā palika vadošo Krievijas uzņēmumu akcijas, taču vasarnīca Maskavas apgabalā ar kopējo platību 2531,2 kv.m. m. Pat ja mēs ņemam vērā pieticīgu elites mājokļu novērtējumu Maskavā, $ 6000/kv. m, aptuveni Lužkova vasarnīcas tirgus vērtība ir aptuveni 15 miljoni dolāru.

Baumas (skandāli)

Kopš 1993. gada Maskavas valdība ir vairākkārt apsūdzēta korupcijā. Tādējādi klīda runas par Maskavas varas iestāžu nepamatotu atbalstu dažām komercstruktūrām (AS Most Group, Organizācijas komiteja, Mosinvest, Mosprivatizācija, Maskavas ģilde).

Prese salīdzināja aplēstās Lužkova kotedžas izmaksas dachas kooperatīvā "priede" ar mēra algas lielumu un nonācu pie sarūgtinošiem secinājumiem - nesaplūst, neatbilst utt. Viņam tika lūgts bez maksas publicēt ienākumu deklarāciju. To visu Jurijs Lužkovs droši ignorēja. Tomēr visnepatīkamākais stāsts tika uzpūsts Maskavas žurnālista dēļ Anatolijs Baranova, "kurš bez pienācīgas cieņas uzdrošinājās tuvoties mēra personas atspoguļojumam". Saskaņā ar dažām Maskavas publikācijām viņš tika atlaists no darba, iesūdzēts tiesā par 100 miljoniem, telefoniski draudi un pastāvīga novērošana "piespieda pazīstamu reportieri un likumpaklausīgu pilsoni pārvērsties par bomzi, sākt nelegālā imigranta dzīvi. savā dzimtajā pilsētā."

1994. gadā Lužkovs kļuva par prezidenta drošības dienesta vadītāja intrigu objektu. Aleksandra Koržakova un vicepremjers Oļegs Soskovecs, kas vainagojās ar Rossiyskaya Gazeta rakstu "Sniegs krīt" (19. novembrī) un militāro operāciju "Purns sniegā" 1994. gada 2. decembrī, kas acīmredzot bija vērsta pret Vladimira Gusinska Vairuma grupu, bet Lužkovs bija toreizējais patrons. galvenais mērķis "Tilts".

Britu prese vēsta, ka Lužkovu-Baturinu ģimenei Londonā caur ārzonu kompānijām pieder māja, tā ir otrā lielākā aiz Bekingemas pils(Lielbritānijas karalienes rezidence). Dati par savrupmājas iegādi "Vitanhērsta"(Witanhurst) parādījās 2008. gada jūlijā. Tajā pašā laikā laikraksts DailyMail nosauca cenu - $ 100 miljoni Laikraksts ziņo, ka Vitanhērsta ir 90 istabu savrupmāja Highgate rajonā. Viena no lielākajām telpām ir deju zāle 70 kvadrātmetru platībā. pēdas

1999. gada 22. septembrī Lužkovs paziņoja, ka iesūdzēs tiesā vācu laikrakstu Bild, kurš apgalvoja, ka viņš VFR iegādājās zirgus par 150 000 Vācijas markām (kā ziņots viņa informatīvajā un analītiskajā programmā ORT TV raidījumu vadītāja Sergeja Dorenko ).

1999. gada oktobrī viņš iesniedza prasību tiesā par goda, cieņas un biznesa reputācijas aizsardzību pret žurnālu Cult of Personities, ORT un Dorenko, kuri televīzijā it īpaši paziņoja, ka Lužkova personīgā bagātība, saskaņā ar žurnāla Cult of Personities, ir 200–400 miljoni dolāru.

1999. gada 3. decembrī Ostankino pašvaldību tiesa nolēma, ka autorraidījumā Dorenko 5. septembrī, 26. septembrī un 3. oktobrī izplatītie apgalvojumi neatbilst patiesībai; "nepatiesa, godu un cieņu diskreditējoša" tika atzīta par informāciju, ka Lužkova personiskais stāvoklis, zemes gabala iegūšana Spānijā u.c. Tiesa piesprieda ORT atlīdzināt Lužkovam nodarīto morālo kaitējumu 50 tūkstošu rubļu apmērā, bet Dorenko - 100 tūkstošus rubļu; ORT un Dorenko arī ir pienākums atspēkot viņu izplatīto informāciju "ne ilgāk kā nedēļas laikā".

2002. gada 4. februārī Maskavas valdības sēdē, kas bija veltīta būvniecības gaitai pilsētā, izcēlās pamatīgs skandāls. Pēc Vladimira Resina runas, kurš nolasīja ziņojumu par Maskavas celtnieku darbību 2002. gadā, Lužkovs ņēma vārdu īpašam paziņojumam. Viņš iesniedza vairākas kolektīvas vēstules no jaunceltņu iedzīvotājiem, sūdzoties par mājokļu slikto kvalitāti. Lužkovs teica, ka kamēr "brīnišķīgais SU-155" ziņo par panākumiem, galvaspilsētas iedzīvotāji cieš no celtnieku sliktās darba kvalitātes. Viņš arī rādīja māju un dzīvokļu fotogrāfijas, no kurām, viņaprāt, tieši izriet šāds secinājums. Mērs sūdzējās, ka sliktā celtnieku darbā maskavieši vaino viņu, mēru, visos grēkos. Atbildot uz to, Resins apsūdzēja vicemēru Valēriju Šancevu fotogrāfiju viltošanā. Rezultātā Jurijs Lužkovs nolēma izveidot komisiju, kas piecu dienu laikā izskatītu celtniekiem izvirzītās apsūdzības. Saskaņā ar viņas darba rezultātiem Lužkova sacīja, ka ir iespējama pārsūdzība prokuratūrā. " Jūsu filozofija ir naudas pelnīšana, jūs un es neesam uz viena ceļa", - sacīja Lužkovs Sveķi.

2002. gada 6. augustā lielākā Latvijas laikraksta Diena vadība publicēja aicinājumu varas iestādēm atteikt ieceļošanas vīzu Lužkovam, kura vizīte Rīga bija paredzēts no 2002. gada 27. līdz 28. septembrim. Diena viņu apsūdzēja par " Lielkrievu šovinisms"un apgalvoja, ka vienmēr "veicinājis Latvijas un Krievijas attiecību saasināšanos", salīdzinot Latviju ar "Pol Pota Kambodžu". izrādījās ienaidnieks numur otrais aiz ASV."

2003. gada 9. aprīlī starptautiskā cilvēktiesību organizācija Privacy International piešķīra Lužkovam nominācijā otrās pakāpes Mēmā drošības balvu. "Franka stulbums" par viņa neatlaidīgo vēlmi saglabāt propiskas institūciju. Pēc organizācijas domām, propiska, kas paredzēta terorisma draudu un noziedzības pakāpes mazināšanai, nemaz nepilda savu funkciju, jo, pēc PrivacyInternational Maskavas korespondentu teiktā, policistiem, kuri to pārbauda, ​​var atmaksāt par 5 $. - 10 ASV dolāri. (Lužkovs zaudēja pirmo vietu Austrālijas valdībai par aktīvu brīvību ierobežošanas kampaņu, lai cīnītos pret terorismu valstī, kurā nekad nav bijis neviena terorakta).

2004. gada pavasarī prese arvien biežāk sāka sastapties ar ziņām, atsaucoties uz "informētiem avotiem", ka Kremlis ieteicis Lužkovam brīvprātīgi pamest amatu un ka Putinam tas nepatīk. Lužkova sievas Jeļenas Baturinas kontrolētie uzņēmumi pārāk daudz gūst peļņu no Maskavas būvniecības biznesa".

2004. gada 15. aprīlī Maskavas Arhitektūras muzejā notika apaļā galda sanāksme par 20. gadsimta arhitektūras mantojuma saglabāšanas problēmām. Uz to sanākušie izplatīja atklātu vēstuli valsts prezidentam un galvaspilsētas mēram, kurā protestēja pret Maskavas arhitektūras pieminekļu iznīcināšanas politiku. Konkrēti tajā teikts: "Šodien Maskavā piekoptā būvniecības politika pēc būtības ir noziedzīga, antisociāla un pretvalstiska, atņemot vēsturisko atmiņu nākamajām Krievijas pilsoņu paaudzēm. Arhitektūras pagātnes iznīcināšana Maskavā negatīvi ietekmē Krievijas valsti. pilsētas, kas arī sāka strauji zaudēt vēsturisko izskatu. Ir sākusies totāla Krievijas varenības lietisko liecību iznīcināšana. Tuvojas kultūras katastrofa, ar kuru nevajadzētu samierināties ne valstij, ne sabiedrībai.

2007. gada 14. novembrī Maskavas Babuškinskas tiesa pilnībā apmierināja Lužkova prasību pret. Saskaņā ar tiesas spriedumu Ļimonovam un Radio Brīvība katram Lužkovam bija jāmaksā 500 000 rubļu kā kompensācija par morālo kaitējumu. Prasības iemesls bija 2007. gada 4. aprīļa Radio Liberty raidījums, kura laikā Ļimonovs paziņoja, ka "Maskavas tiesas kontrolē Lužkovs". Tiesa ignorēja Krievu valodas institūta ekspertes Irinas Levontinas viedokli, kura sacīja, ka Ļimonova aizvainotā Lužkova frāze nenozīmē, ka mērs būtu veicis "nelikumīgas un amorālas darbības", bet gan tikai raksturo tiesu sistēmas stāvokli valsts teritorijā. kapitāls.

Ļimonovs Babuškinskas tiesas lēmumu pārsūdzēja Maskavas pilsētas tiesā, bet NBP vietnē ievietoja paziņojumu: " Tā kā Maskavas tiesas nekādā ziņā nav Maskavas mēra pārziņā, es sagaidu, ka Maskavas pilsētas tiesa tuvākā mēneša laikā liks spēkā Babuškinskas tiesas lēmumu, uzliekot man par pienākumu samaksāt mēram 500 000 rubļu par viņa godu un cieņu. . Būdams nabags, es jau sāku vākt sīknaudu un lūgt iedzīvotājus mani atbalstīt, palīdzēt samaksāt Lužkovam parādā. Atnesiet savas nevēlamās monētas, vēlams vara".

2008. gada 11. maijā, runājot Sevastopolē Melnās jūras flotes 225. gadadienas svinībās, viņš vēlreiz paziņoja, ka Sevastopole nekad nav nodota Ukrainai un ka jautājums par to joprojām nav atrisināts (" Mēs to izlemsim par labu tām valsts pozīcijām un valsts likumam, kāds Krievijai ir attiecībā uz savu jūras spēku bāzi - Sevastopoli). Viņš arī paziņoja par nodomu ierosināt Krievijas varas iestādēm 2008.gadā neatjaunot 1997.gadā parakstīto draudzības līgumu starp Krievijas Federāciju un Ukrainu.

Reaģējot uz šiem izteikumiem, 2008.gada 12.maijā Ukrainas Drošības dienests Lužkovu pasludināja par persona non grata un noteica viņam beztermiņa aizliegumu ieceļot valstī.

2008. gada 3. jūnijā Lužkovs parakstīja Maskavas valdības dekrētu par metro stacijas Bitsevsky Park pārdēvēšanu par "Novojaseņevska", un "Biznesa centrs" - in "Izstāde". Lēmums izraisīja neizpratni daudzos maskaviešos, jo pilsētas un metro vadība spītīgi atteicās pārdēvēt boļševiku slepkavas vārdā nosaukto staciju. "Voikovskaja", atsaucoties uz pasākuma augstajām izmaksām, un tad pēkšņi atrada naudu divām stacijām ar neitrāliem nosaukumiem, atstājot Voikova piemiņu mierā. Arī Maskavā palika Menžinska, Kibalčiča, Andropova, Ļeņina prospekta un tā tālāk ielas.

2008.gada 1.jūlijā, uzstājoties Maskavas valdības sēdē, kurā tika apspriesta mērķprogramma valsts politikas īstenošanai pret tautiešiem ārvalstīs 2009.-2011.gadam, viņš mudināja neatjaunot Krievijas un Ukrainas draudzības un sadarbības līgumu. (parakstīts 1998. gadā uz 10 gadiem). " Es piedzīvoju intelektuālu triecienu, redzot, kas notiek Ukrainā saistībā ar Krieviju un krievu valodu", - viņš paskaidroja. Pēc Lužkova teiktā, Krimā krievu valodas skolotāji saņem mazāku atalgojumu nekā citi skolotāji, un Ukrainā ir aizliegts rādīt TV programmas krievu valodā bez subtitriem: " Tāda ir Ukrainas varas politika izspiest krievu valodu, kad viss kreisais krasts un Krima domā un runā krieviski".

2008. gada jūlijā Lužkovs rīkoja Publiskās pilsētplānošanas padomes sanāksmi, kurā tika izskatīts pilsētas liktenis Nodrošinājuma noliktavas uz Ostozhenka un Garden Ring stūra. Tos bija paredzēts "atjaunot" tā, lai, pēc daudzu domām, arhitektūras piemineklis tiešām iet bojā. Lužkovs atsaucās uz Gostinija Dvora un Caricina piemēriem, jautājot, vai viņu rekonstrukcija nav bijusi slikti veikta. "Slikti," no skatītājiem atskanēja atsevišķas balsis. Lužkovs atbildēja, ka tautai patīk un ka "tautas balss ir Dieva balss". "Mēs jums vien nepielāgosim pilsētas arhitektūru," viņš sacīja, uzrunājot iebildumu iesniedzēju.

2008. gada 9. oktobrī Vedomosti rakstīja, ka pēcpadomju gados apm 400 vēsturiskas ēkas, no kuriem 80 ir arhitektūras pieminekļi.

2008. gada 22. oktobrī Basmannija tiesa daļēji apmierināja Lužkova prasību pret Aleksandrs Ļebedevs un žurnāls GQ par goda un cieņas un biznesa reputācijas aizsardzību. Ļebedevam un žurnālam katram Lužkovam bija jāmaksā 50 000 rubļu. Procesa iemesls bija Ļebedeva žurnālā publicētā intervija, kas uzņemta un Ksenija Sokolova. Uz jautājumu, kurš varētu izplatīt baumas par Putina personīgo dzīvi laikrakstā Moskovsky Korrespondent (iespējams, Putins pamet sievu un dodas pie vingrotāja un Krievijas Federācijas Valsts domes deputāta Alīna Kabajeva), Ļebedevs ierosināja, ka tas varētu būt "Ju. M. Lužkovs". Prāvas laikā Ļebedevs apgalvoja, ka viņam ir prātā nevis kāds konkrēts galvaspilsētas mērs Jurijs Mihailovičs Lužkovs, bet gan vienkārši "kāds Ju. M. Lužkovs, kuru valstī ir diezgan daudz", taču tiesa nostājās mērs. Kopš 2003. gada šī bija ceturtā prāva par neslavas celšanu, ko Ļebedevs zaudēja Lužkovam.

2009. gada novembrī Lužkovs uzvarēja lietu par goda un cieņas aizsardzību pret politiķi un izdevniecību Kommersant. Tika ziņots, ka saskaņā ar tiesas lēmumu no apsūdzētajiem tiks piedzīts miljons rubļu. Turklāt izdevumam un Ņemcovam būs jāatspēko politiķa intervijā laikrakstam un viņa ziņojumā publicētā informācija. "Lužkovs. Rezultāti".

Maskavā.

1958. gadā absolvējis Maskavas Naftas ķīmijas un gāzes rūpniecības institūtu (tagad Krievijas Valsts naftas un gāzes universitāte), kas nosaukts I.M. Gubkins ar mašīnbūves inženiera grādu.

1958-1963 strādājis par jaunāko pētnieku, grupas vadītāju, Plastmasas pētniecības institūta (NII) tehnoloģisko procesu automatizācijas laboratorijas vadītāja vietnieku.

1964.-1971.gadā viņš bija Valsts ķīmijas komitejas automatizācijas nodaļas vadītājs.

No 1971. līdz 1974. gadam viņš bija automatizēto vadības sistēmu (ACS) nodaļas vadītājs.

1974.-1980.gadā Jurijs Lužkovs strādāja par PSRS Ķīmiskās rūpniecības ministrijas automatizācijas eksperimentālās projektēšanas biroja direktoru.

1980. gadā viņš tika iecelts par pētniecības un ražošanas asociācijas "Neftekhimavtomatika" ģenerāldirektoru, bet 1986. gadā - par PSRS Ķīmiskās rūpniecības ministrijas Zinātnes un tehnoloģiju nodaļas vadītāju.

1987. gadā viņš kļuva par Maskavas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja pirmo vietnieku, Maskavas pilsētas Agroindustriālās komitejas (Mosagroprom) priekšsēdētāju.

1991. gada jūnijā kopā ar Popovu viņš tika ievēlēts par Maskavas vicemēru.

1991. gada jūlijā viņš ieņēma premjerministra amatu Maskavas pilsētas valdībā, kas tika izveidota uz Maskavas pilsētas izpildkomitejas bāzes.

Jurijs Lužkovs ir Krievijas Federācijas Valsts balvas zinātnes un tehnoloģiju jomā laureāts (2000).

Apbalvots ar Ļeņina ordeņiem, Darba Sarkano karogu, "Par nopelniem Tēvzemei" I pakāpe (2006), "Par nopelniem Tēvzemei" II pakāpe (1995), "Par militāriem nopelniem" (2003), Goda ordenis (2000), medaļas.

Viņam ir Krievijas Pareizticīgās Baznīcas departamentu un balvas.

Viņam tika piešķirti arī goda nosaukumi "Krievijas Federācijas cienītais ķīmiķis", "Krievijas Federācijas cienītais celtnieks".

Jurijs Lužkovs ir precējies ar trešo laulību. Pirmā laulība bija studente un ātri izjuka. Viņa otrā sieva Marina Bašilova nomira 1989. gadā. 1991. gadā Jurijs Lužkovs apprecējās ar uzņēmēju Jeļenu Baturinu.

Jeļena Baturina ieņēma Forbes reitinga "25 bagātākās sievietes Krievijā" augšgalā. Forbes novērtēja Baturinas bagātību 1,1 miljarda dolāru apmērā.

Jurijam Lužkovam ir četri bērni. Divi dēli no laulības ar Marinu Bašilovu - Mihails (1959) un Aleksandrs (1973), un divas meitas no Jeļenas Baturinas - Jeļena (1992) un Olga (1994).

Materiāls sagatavots, pamatojoties uz informāciju no RIA Novosti un atklātajiem avotiem

Pēdējās dienās viņš nepārtraukti atrodas Austrijā, kur sievai ir nekustamais īpašums un nopietnas biznesa intereses.

Gottfried-Kumpf-Gasse 18 Breitenbrunnā uz dienvidiem no Vīnes ir pastāvīgā adrese, kurā viņa ilgu laiku bija reģistrēta Austrijā. Tomēr viņa nesen pārcēlās no šejienes, lai gan, kā izrādās, viņa nekad šeit nav ieradusies. Pēc "Di Presse" reportieru teiktā, māja īrēta nevis dzīvošanai.

Pirmkārt, tā ir bezsejas ēka 150 kvadrātmetru platībā. m, otrkārt, Inteko viceprezidents Oļegs Sološanskis un vēl viens krievs ir reģistrēti tajā pašā adresē, un, treškārt, neviens nekad nav redzējis ne Baturinu, ne Lužkovu Breitenbrunnā.

Breitenbrunnas iedzīvotāji ir neizpratnē. "Kāpēc viņiem bija vajadzīga šī māja? Visus šos mēnešus tā stāvējusi tukša!" saka kaimiņš Andreass Zīgls.

Pilsētas mērs Jozefs Trelingers ir sarūgtināts: "Žēl, ka mēs nekad šeit neieradāmies. Es būtu piešķīris Frau Baturina goda Breitenbrunnas titulu."

Mājas izvēle Breitenbrunnā ir vēl jo nesaprotamāka, jo Lužkoviem Aurahā ir grezna villa par 20 miljoniem eiro, kur viņu kaimiņi ir Svarovski ģimene, mazumtirdzniecības tīkla Herti īpašnieki un bohēmas pārstāvji.

"Visi zina, ka šeit dzīvo Lužkovs un Baturina. Bet neviens par viņiem iepriekš nejautāja. Visi interesējās: kur šeit dzīvo Hansi Hintersērs?" stāsta degvielas uzpildes stacijas operatore

Tagad šeit ir žurnālisti. "Mums te tagad nav miera, tikai tāpēc, ka kādam ir daudz naudas," sūdzas Lužkovu kaimiņš.

"Pilnīgi normāli cilvēki, bez pretenciozām manierēm," par viņiem saka citi Aurahas iedzīvotāji.

Viņi saka, ka bijušā mēra sievai patīk iepirkties - neviens viņu neatpazīs.

"Baturinas kundze šeit parādījās pirms četriem gadiem un kopš tā laika brauc. Viņu vienmēr pavada tulks un apsardze, un reiz viņai līdzi bija atnācis Jurijs Lužkovs. Jeļena vienmēr ir mierīga, draudzīga," atceras uzņēmuma darbiniece Ērika Janiša. Kitzbühel Shportalm veikals.

Pēc Kicbīles birģermeistara Klausa Vinklera teiktā, atšķirībā no citiem bagātniekiem, kas apmetās šajās vietās, Lužkovs un Baturina bija vienīgie, kas kaut ko darīja reģiona labā. Uzņēmums "Inteko" jau trešo gadu sponsorē Pasaules kausu triatlonā, Rotari kluba kongresus, divas reizes atbalstīja mūzikas festivālu "Jazznova". Viņi atveda šeit Karlosu Santanu 2008. gadā un Stīviju Vondersu 2009. gadā — tā bija sensācija.

Netālu no bijušās villas Inteko uzcēla viesnīcu Grand Tyrolia ar 18 bedrīšu golfa laukumu. Viņu golfa kluba dalības maksa gadā ir 16 000 eiro.

Tiesa, Frau Baturina uzskata, ka viņas bijušais finanšu padomnieks viņu maldināja: "Divus gadus viņa sponsorēšanas nolūkos iedeva 1 miljonu 200 tūkstošus eiro. Un tad izrādījās, ka viņas padomnieks paņēma komisijas maksu 15% apmērā," stāsta viņas advokāts Emīlo Stoks.

Taču pilsētas vasarnīcas, kur pret Lužkoviem izturas tik sirsnīgi, viņiem vairs nav pa prātam. Pārāk tuvu ceļam. "Cilvēki praktiski skatās pa logiem. Viņiem tas nepatīk," saka Štoks. Šķiet, ka jums ir jāatrod jaunas mājas.

Turklāt klīst baumas, ka Lužkovu pāris iegādājās villu Vīnes Dēblingas rajonā. Tieši Vīnē tika reģistrēta Baturina nekustamo īpašumu kompānija "Safo GmbH". Tajā atrodas ievērojama daļa no Inteko kapitāla Austrijā, kas ļauj ietaupīt uz nodokļiem, investējot valsts iekšienē.