Dialektiski materiālistiskā patiesības interpretācija to paredz. Dialektika ir materiālistiska patiesības koncepcija. Priekšmeta vēstures izpēte

Dialektiski-materiālistiskā patiesības koncepcija balstījās uz aktīvās realitātes atspoguļošanas principiem, patiesības objektivitātes atzīšanu, kā arī uz patiesības izpratnes procesa mehānismu atklāšanu. Jebkura patiesība, ja vien tā ir objektīvās (proti, neatkarīgi no cilvēka) pasaules atspoguļojums, ietver saturu, kas nav atkarīgs no cilvēka un cilvēces. Formā mūsu zināšanas ir subjektīvas, tās ir izziņas darbības, cilvēka darbības produkts. Satura ziņā patiesības ir objektīvas: šis saturs ir atspoguļota realitāte, un šī realitāte pati par sevi nav atkarīga no cilvēka. Tāpēc katra patiesība ir objektīva patiesība. Tādējādi objektivitātes postulāts (princips) to raksturo zināšanu satura ziņā. Atzīt objektīvu patiesību nozīmē atzīt, ka pasaule pastāv neatkarīgi no mums, objektīvi un ka mūsu zināšanas spēj adekvāti, t.i. pareizi atspoguļot pasauli. Objektīvas patiesības noliegšana grauj zinātni, reducējot to uz vienkāršu ticību, konvenciju (vienošanos).
Viens no klasiskās patiesības jēdziena pilnveidošanas mēģinājumiem ir poļu loģiķa A. Tarska (1902-1984) darbā "Patiesības jēdziens formalizētās valodās" sniegtā patiesības semantiskā definīcija. Šīs pieejas mērķis ir nevis atspēkot klasisko patiesības jēdzienu, bet gan to pilnveidot, racionalizēt, jo, kā uzskatīja A. Tarskis, jebkuram rekonstruētam patiesības jēdziena formulējumam jāatbilst savai aristoteliskajai definīcijai un jāatbilst divām prasībām: materiāla atbilstība un formāla konsekvence. Piemēram, apgalvojums “sniegs ir balts” ir patiess, ja sniegs patiešām ir balts (t.i., formulējums vai teikums apzīmē noteiktu situāciju realitātē un atbilst pirmajai prasībai - materiāla pietiekamība); "R" ir patiess - šī teikuma nosaukums formalizētas objektu valodas ietvaros. Formulējot otro prasību – formālo konsekvenci – Tarskis veic klasiskās patiesības koncepcijas formāli loģisku precizējumu. Šajā ziņā viņa patiesības teorija ir loģiska, nevis filozofiska teorija, jo tā ietver teikuma "P" tulkošanu no formalizētas objektu valodas metavalodā (grieķu meta- pēc, aiz, aiz; šī ir valoda uz kuru pamata
objektu valoda tiek pētīta), kurā ir iespējams konstruēt konsekventu patiesības definīciju.
Mūsdienu filozofijā tiek mēģināts kritiski pārskatīt klasisko patiesības jēdzienu un aizstāt to ar dažām alternatīvām pieejām. Šajā gadījumā patiesībai tiek atņemts klasiskais statuss un tā tiek interpretēta kā tādas zināšanas, kas ir konsekventas, paškonsekventas, sakarīgas (šīs pieejas pirmsākumi ir redzami Kantā, no kura viedokļa ir savstarpēja konsekvence , saprātīgā un loģiskā vienotība, kas nosaka patiesības saturu un jēgu, šī tendence ir izsekojama neopozitīvisma ietvaros, kad patiesība tiek uzskatīta par loģisku zināšanu sistēmas pilnveidošanu); kā cilvēka garīgā stāvokļa forma (Kierkegaard); kā vērtība, kas neeksistē, bet nozīmē (Rikkert); kā ideāls konstrukts (N. Hartmanis); kā tādas zināšanas, kas noder cilvēka rīcībai (kas raksturīgas pragmatismam un tā pārstāvjiem K. Pīrsam, V. Džeimsam u.c.). Šī pieeja noraida zināšanu objektivitātes principu. Tātad no pragmatisma viedokļa ārējās pasaules realitāte cilvēkam ir nepieejama, tāpēc vienīgais, ko cilvēks var konstatēt, ir nevis zināšanu atbilstība realitātei, bet gan zināšanu efektivitāte, lietderība. Tieši lietderība ir cilvēka zināšanu galvenā vērtība, ko ir vērts saukt par patiesību.
Paliekot tikai zināšanu robežās, nav iespējams atrisināt jautājumu par patiesības kritēriju. Vienīgais veids, kā iziet ārpus zināšanu robežām, ir prakse, cilvēku praktiskā darbība. Prakse ir unikāls process, kas nodrošina kontroli pār mūsu zināšanu patiesumu. Praksē tiek atrisināts jautājums par zināšanu un realitātes attiecībām.
Pati prakse prasa vēsturisku pieeju, jo jebkura prakse atspoguļo sabiedrības dzīvi tās dažādās dimensijās noteiktos vēsturiskos apstākļos, un tāpēc prakse kā patiesības kritērijs ir jāskata vēsturiski. Tas nozīmē, ka prakse ir absolūtā un relatīvā vienotība. Prakses absolūtuma moments nozīmē, ka tieši šis kritērijs ļauj noteikt zināšanu objektīvo patiesību, tās atbilstību realitātei. Prakses relativitāte kā patiesības kritērijs parādās, aplūkojot atsevišķu vēsturiskās attīstības segmentu atbilstoši sasniegtajam cilvēku praktiskās darbības līmenim. Tādējādi grieķu prakse nevarēja noteikt atomu dalāmības faktu, kas tika konstatēts 19. gadsimta beigās. Pašreizējā attīstības stadijā
prakse nevar apstiprināt visas teorijas, zinātnieku pamatotās hipotēzes. Tomēr prakse ir vienīgais process, kas nodrošina kontroli pār mūsu zināšanu patiesumu.

270. Konvencionālisms patiesību saprot kā...

Zinātnieku vienošanās izvēlēties vispiemērotāko un ērtāk lietojamo zinātnisko teoriju

2) zināšanu atbilstība objektīvajai realitātei

3) nepretrunīguma, paškonsekvences zināšanas

4) cilvēkam noderīgas zināšanas

271. Piekritēji visu noderīgo uzskata par patiesību.

pragmatisms

2) Marksisms

3) neotomisma eksistenciālisms

4) pragmatisms uzskata patiesību ...

272. Acīmredzamu un ticamu faktu zināšanu par objektu atbilstība pašam objektam

1) kolektīvo pārstāvniecību vispārējais derīgums

Zināšanas, kas ved uz veiksmīgu rīcību

273. Saskaņā ar klasisko nostāju patiesība ir teorētiska konstrukcija, kas dod iespēju sasniegt panākumus noteiktā situācijā.

1) ko par tādu atzīst vairākums

Zināšanu atbilstība objektīvajai realitātei

274. Galīgās zināšanas par noteiktiem realitātes aspektiem ir

2) hipotēze

3) relatīvā patiesība

absolūta patiesība

275. Dialektiskā materiālisma galvenais patiesības kritērijs ir...

1) maņu pārdzīvojumi

2) loģiskās konstrukcijas

Prakse

4) pašpārliecinātība un uzticamība

276. Absolūtās patiesības nozīmes pārspīlējums ir

1) Gnosticisms

2) agnosticisms

Dogmatisms

4) skepse

277. Mūsdienu dialektiski materiālistiskā patiesības interpretācija to pieņem

absolūtas patiesības nav

Patiesība ir process

2) Patiesība vienmēr ir subjektīva,

Patiesība ir nesaraujami saistīta ar objektu sensoro darbību, praksi

4) zināšanās jātiecas pēc mūžīgas un absolūtas patiesības.

278. Realitātes subjekta apzināta sagrozīšana tiek interpretēta kā..

Meli.

2) skaidrojums.

3) maldi.

4) fantāzija.

279. Patlaban praksē neapstiprinātas vai loģiski nepietiekami pamatotas zināšanas sauc par ...

1) maldi

2) Uzticams

3) kļūdains

Hipotētiski

280. Tas neattiecas uz prakses formām kā patiesības kritēriju...

1) ideoloģija

2) Sabiedriskā ražošana

3) Sociāli politiskā darbība

4) zinātniskā un eksperimentālā darbība

281. Patiesības pretstats ir....

2) šaubas

Maldi

282. Relatīvās un absolūtās patiesības ir...

1) tikai dažādi patiesības līmeņi vai formas, identiski jēdzieni

2) subjektīvās patiesības formas

savstarpēji izslēdzoši izziņas procesa momenti

283. Katra relatīvā patiesība...

Satur daļu no absolūtā

2) ir šķērslis absolūtai patiesībai

3) identisks absolūtai patiesībai

4) nav nekāda sakara ar absolūto

284. Gan relatīvā, gan absolūtā patiesība.

Pilnīga, visaptveroša priekšmeta izpratne

2) ir objektīvi

3) laika gaitā var tikt pārskatītas

4) ir subjektīvi

285. Zināšanu atkarība no apstākļiem, vietas un laika ir izteikta jēdzienā ...

1) absolūtums "melus"

2) konkrētība»abstraktums»

286. Argumentējot, ka patiesība ir pašas matērijas būtisko spēku atklāsme, tās paškustība, filozofs ieņem nostāju...

1) Objektīvs ideālisms

2) materiālisms

3) Subjektīvais ideālisms

4) pragmatisms

287. Sekojošie spriedumi nesaskan ar dialektiskā materiālisma viedokli patiesības definīcijā

Patiesība ir zināšanas, ko apstiprina mīti

2) patiesība ir tādas zināšanas, pēc kurām mēs radām mākslas darbus

Patiesība ir tā, kas vienkārši un ekonomiski apraksta cilvēka pieredzes plūsmu.

4) patiesība ir tādas zināšanas, kuru vadītas mēs sasniedzam mērķi.

288. No dialektiskā viedokļa

1) patiesība ir objektīvā un subjektīvā vienotība

2) Ir universālas absolūtas patiesības

3) patiesība vienmēr ir relatīva

Patiesība ir vienotība

5) relatīvais un absolūtais

6) patiesība ir absolūta un kļūda ir relatīva

289. Objektīvie iemesli kļūdu parādīšanās zinātnē ietver

1) nespēja sasniegt patiesību

2) Atsevišķu zinātnieku kļūdas

3) zināšanu objekta daudzdimensionalitāte

Ar nomināciju saistītais patiesības meklēšanas process

Pieņēmumi un hipotēzes

6) izziņas metožu nepilnības

Zinātnisko zināšanu iezīmes

290. Neattiecas uz zinātnes funkcijām

1) estētisks

2) Paskaidrojošs

3) izziņas

4) Paredzams

291. Antropoloģijas, parapsiholoģijas, ufoloģijas izplatītā informācija attiecas uz tā sauktajām zināšanām.

1) zinātnisks

2) kvazizinātnisks

3) parazinātnisks

4) pirmszinātniskā

Filozofijā sauc pseidozinātniskās zināšanas

1) protozināšanas, kas nākotnē kļūs par zinātni, zināšanas, kas spekulē uz populāru teoriju kopumu

Zināšanas, kas iegūtas, novirzoties no pieņemtajām izziņas procesa normām

3) zināšanas, kas neatbilst zinātniskā rakstura kritērijiem, bet ir atradušas autoritātes atbalstu

292. Māksla jebkura veida iestudējumā tika saukta senatnē

1) domāšana

tehnika

3) Reliģijas pieredze

293. Neattiecas uz zinātnes revolūcijas būtību.

1) jaunu pētniecības programmu izveide

2) jaunu teorētisko koncepciju veidošana

Priekšmeta vēstures izpēte

294. Zinātniskās zināšanas tiek uzskatītas par augstāko kultūras vērtību...

1) voluntārisms

zinātniskums

3) nihilisms

4) antiscientisms

295. Zinātniskais un tehnoloģiskais progress veicina ētiskā nihilisma pieaugumu, viņš uzskata. .

1) dogmatisms

2) liberālisms

antiscietisms

4) zinātniskums

296. Zinātne darbojas kā

1) kultūras formas, kas var izskaidrot jebko

Garīgā un praktiskā darbība, kuras mērķis ir izprast objektīvās pasaules likumu būtību

3) uzskatu kopums par pasauli un cilvēka vietu pasaulē

Cilvēka uzkrātais zināšanu kopums

297. Zinātnisko zināšanu atšķirīgās pazīmes ir: sistematizācija, pierādījumi, kā arī ..,

Pārbaudāmība

2) mūžība

3) patiesība

4) personiskais raksturs

298. Formālā atšķirība starp zinātnisko darbību un nezinātnisko darbību ir šādu komponentu klātbūtne:

1) zinātnieka nodoma nopietnība

2) pētniecības institūts

3) precīza faktu fiksēšana

Jautājums par to, vai pastāv patiesība, ir parādījies filozofijas vēsturē kā problēma. Jau Aristotelis piesauc dažādas nostājas, kas viņa laikā attīstījās, risinot šo svarīgo jautājumu.

Daži filozofi ir apgalvojuši, ka patiesība vispār nepastāv, un šajā ziņā nekas nav patiess. Pamatojums: Patiesība ir tā, kam ir raksturīga ilgstoša būtne, bet patiesībā nekas neeksistē kā kaut kas paliekošs, nemainīgs. Tāpēc viss ir nepatiess, viss, kas pastāv, ir bez realitātes.

Citi uzskatīja, ka viss, kas eksistē, pastāv kā patiess, jo patiesība ir tā, kam piemīt būtne. Tāpēc viss, kas pastāv, ir patiess.

Šeit jāpatur prātā, ka patiesība nav identiska pašai lietu būtībai. Viņa ir īpašums zināšanas. Pati zināšanas ir pārdomu rezultāts. Domas satura (ideju, jēdzienu, spriedumu) un priekšmeta satura sakritība (identitāte) ir taisnība. Tādējādi visvispārīgākajā un vienkāršākajā nozīmē patiesība ir atbilstība(atbilstība, identitāte) zināšanas par subjektu pašam subjektam.

Jautājumā par to, kas ir patiesība, divi puses.

1. Vai ir objektīvs taisnība, t.i. vai cilvēka priekšstatos var būt tāds saturs, kura atbilstība objektam nav atkarīgs no tēmas? Konsekvents materiālisms uz šo jautājumu atbild apstiprinoši.

2. Vai cilvēku attēlojumi, kas pauž objektīvu patiesību, var to izteikt uzreiz? pilnīgi, noteikti, absolūti vai tikai aptuveni, aptuveni, relatīvi?Šis jautājums ir jautājums par patiesības saistību absolūts Un radinieks. Mūsdienu materiālisms atzīst absolūtas un relatīvas patiesības esamību.

No mūsdienu (dialektiskā) materiālisma viedokļa patiesība pastāv, viņa būtisku, t.i. - objektīvs, absolūts un relatīvs.

Patiesības kritēriji

Filozofiskās domas attīstības vēsturē jautājums par patiesības kritēriju tika risināts dažādos veidos. Ir izvirzīti dažādi patiesības kritēriji:

maņu uztvere;

prezentācijas skaidrība un atšķirīgums;

iekšējā konsekvence un zināšanu konsekvence;

vienkāršība (taupība);

vērtība;

lietderība;

vispārējs derīgums un atzīšana;

prakse (materiāli sensoriski objektīva darbība, eksperiments zinātnē).

Mūsdienu materiālisms (dialektiskais materiālisms) uzskata praksi kā pamata zināšanas un objektīvs zināšanu patiesības kritērijs, jo tai ir ne tikai cieņa universālums bet arī tūlītēja realitāte. Dabaszinātnēs praksei līdzīgs kritērijs ir eksperiments(vai eksperimentāla darbība).

Absolūtums prakse kā patiesības kritērijs slēpjas apstāklī, ka bez prakses nav cita gala patiesības kritērija.

Relativitāte prakse kā patiesības kritērijs slēpjas apstāklī, ka: 1) ar atsevišķu atsevišķu praktiskas pārbaudes un verifikācijas aktu nav iespējams pierādīt pilnībā, vienreiz un uz visiem laikiem(beidzot) jebkuras teorijas, zinātniskās pozīcijas, priekšstata, idejas patiesums vai nepatiesība; 2) jebkurš konkrētais praktiskās pārbaudes, pierādīšanas un atspēkojuma rezultāts var saprast Un interpretēts dažādi pamatojoties uz konkrētas teorijas priekšnosacījumiem un vismaz katru no šīm teorijām daļēji apstiprina vai atspēko kāda konkrēta eksperimenta dota prakse un tāpēc ir relatīvi taisnība.

Patiesības objektivitāte

objektīvs patiesība ir tāds zināšanu saturs, kura atbilstība objektīvajai realitātei (subjektam) nav atkarīgs no priekšmeta. Tomēr patiesības objektivitāte nedaudz atšķiras no materiālās pasaules objektivitātes. Matērija atrodas ārpus apziņas, savukārt patiesība apziņā pastāv, bet saturā nav atkarīga no cilvēka. Piemēram: no mums nav atkarīgs, vai kāds mūsu priekšstatu saturs par objektu atbilst šim objektam. Zeme, mēs sakām, griežas ap sauli, ūdens sastāv no ūdeņraža un skābekļa atomiem utt. Šie apgalvojumi ir objektīvi patiesi, jo to saturs atklāj savu identitāti ar realitāti neatkarīgi no tā, kā mēs paši šo saturu vērtējam, t.i. vai mēs paši to uzskatām par noteikti patiesu vai noteikti par nepatiesu. Neatkarīgi no mūsu vērtējuma, tā vai nu atbilst, vai nesakrīt realitāte. Piemēram, mūsu zināšanas par Zemes un Saules attiecībām tika izteiktas divu pretēju apgalvojumu formulējumā: "Zeme griežas ap Sauli" un "Saule griežas ap Zemi". Ir skaidrs, ka tikai pirmais no šiem apgalvojumiem (pat ja mēs kļūdaini iestājamies par pretējo) izrādās objektīvi(t.i. neatkarīgi no mums) atbilst realitātei, t.i. objektīvi taisnība .

Patiesības absolūtums un relativitāte

Absolūtums Un relativitāte raksturo patiesība grāds zināšanu precizitāte un pilnīgums.

Absolūti patiesība ir pabeigt Mūsu priekšstatu satura identitāte (sakritība) par tēmu un paša priekšmeta saturs. Piemēram: Zeme griežas ap Sauli, es eksistēju, Napoleons ir miris utt. Viņa ir izsmeļoša precīzs Un pareizi paša objekta vai tā individuālo īpašību, īpašību, saistību un attiecību atspoguļojums cilvēka prātā.

Radinieks raksturo patiesība nepilnīgs mūsu priekšstatu satura identitāte (sakritība) par subjektu un pašu subjektu (realitāte). Relatīvā patiesība ir salīdzinoši precīza datus nosacījumus dots zināšanu priekšmets, samērā pilnīgs un samērā patiess realitātes atspoguļojums. Piemēram: ir dienas laiks, matērija ir viela, kas sastāv no atomiem utt.

Kas nosaka mūsu zināšanu neizbēgamo nepilnību, ierobežotību un neprecizitāti?

Pirmkārt, mēs paši objekts, kuru daba var būt bezgala sarežģīta un daudzveidīga;

Otrkārt, mainīt(attīstība) objekts, attiecīgi mūsu zināšanām ir jāmainās (jāattīstās) un jāpilnveidojas;

Treškārt, nosacījumiem Un nozīmē zināšanas: šodien mēs izmantojam dažus mazāk attīstītus instrumentus, izziņas līdzekļus, bet rīt - citus progresīvākus (piemēram, lapu, tās uzbūvi, skatoties ar neapbruņotu aci un zem mikroskopa);

Ceturtkārt, zināšanu priekšmets(cilvēks attīstās atbilstoši tam, kā mācās ietekmēt dabu, mainot to, mainās pats, proti, aug viņa zināšanas, uzlabojas izziņas spējas, piemēram, vārds “mīlestība” bērna un pieaugušā mutē ir dažādi jēdzieni ).

Pēc dialektikas absolūta patiesība attīstās no relatīvo patiesību summas, tāpat kā, piemēram, daļās sadalītu priekšmetu var glīti salikt kopā, savienojot līdzīgi Un saderīgs tā daļas, tādējādi sniedzot pilnīgu, precīzu un patiesu priekšstatu par visu tēmu. Šajā gadījumā, protams, katra atsevišķā veseluma daļa (relatīvā patiesība) atspoguļo, bet nepilnīgs, daļējs, fragmentārs utt. visa lieta (absolūtā patiesība).

Līdz ar to mēs varam secināt, ka vēsturiski nosacīti(ierobežots, mainīgs un pārejošs) formu kurā tiek izteiktas zināšanas, nevis pats fakts zināšanu atbilstība objektam, viņa objektīvs saturu.

Patiesība un maldi. Dogmatisma un relatīvisma kritika izziņā

Patiesība kā specifisks esošās zināšanu un realitātes identitātes izpausme ir pretstats maldiem.

Maldi - tā ir attīstošās patiesības atsevišķu momentu prettiesiska pārvēršana veselumā, veselā patiesībā vai zināšanu attīstības procesa patvaļīga pabeigšana ar tā atsevišķu rezultātu, t.i. tā ir vai nu relatīvas patiesības prettiesiska pārvēršana absolūtā patiesībā, vai arī atsevišķu patieso zināšanu momentu vai to rezultātu absolutizācija.

Piemēram: kas ir plūme? Ja paņemat atsevišķus mirkļus par to, kas var raksturot "plūmju koku", un pēc tam aplūkojat katru atsevišķu brīdi kopumā, tad tas būs malds. Plūmju koks ir gan saknes, gan stumbrs, gan zari, gan pumpuris, gan zieds, gan auglis. ne atsevišķi, bet kā attīstošs vesels.

Dogmatisms metafiziski pretstata patiesību un kļūdu. Dogmatiķim patiesība un kļūda ir absolūti nesavienojamas un viena otru izslēdzošas. Saskaņā ar šo uzskatu patiesībā nevar būt ne kripatiņas kļūdas. No otras puses, pat kļūdas dēļ nevar būt nekā patiesības, t.i. patiesība šeit tiek saprasta kā absolūts zināšanu atbilstība objektam, un maldi ir to absolūtā nekonsekvence. Tādējādi dogmatiķis atzīst absolūtumu patiesība, bet noliedz viņa relativitāte.

Priekš relatīvisms, gluži pretēji, raksturīgs absolutizācija mirkļi relativitāte patiesība. Tāpēc relatīvists noliedz absolūts patiesība, un līdz ar to objektivitāte patiesība. Relatīvistam jebkura patiesība radinieks un šajā relativitātē subjektīvs.

Patiesības konkrētība

konkrētība izziņā tiek realizēts kā kustība pētošās domas pacelšanās no nepilnīgas, neprecīzas, nepilnīgas jebkura izziņas rezultāta izpausmes uz pilnīgāku, precīzāku un daudzpusīgāku izteiksmi. Tāpēc taisnība zināšanas, kas izteiktas individuālajos izziņas un sociālās prakses rezultātos, ne tikai vienmēr ir vēsturiski nosacītas un ierobežotas, bet arī vēsturiski specifisks.

Saskaņā ar dialektiskajiem priekšstatiem, katrs konkrētais brīdis, objekta aspekts kopumā vēl nav veselums. Tādā pašā veidā atsevišķu momentu un veseluma aspektu kopums vēl neatspoguļo pašu veselumu. Bet tas kļūst par tādu, ja neņemam vērā šo atsevišķo aspektu un veseluma daļu kumulatīvo saistību procesā attīstību. Tikai šajā gadījumā katra atsevišķa puse darbojas kā radinieks Un pārejošs caur vienu no tās nokrāsām brīdisintegritāte un konkrētā priekšmeta satura attīstību, ko tas nosaka.

No šejienes vispārīgo metodoloģisko konkrētības nostāju var formulēt šādi: katra patiesas zināšanu sistēmas atsevišķa pozīcija, tāpat kā tās praktiskās īstenošanas atbilstošais brīdis, ir patiesa viņa vieta, iekš viņa laiks iekšā datus nosacījumiem, un tie jāuzskata tikai par brīdis uz priekšu priekšmeta attīstība. Un otrādi - katra šīs vai citas zināšanu sistēmas pozīcija ir nepatiesa, ja tā tiek izņemta no tās progresīvās kustības (attīstības), kuras nepieciešams moments. Šajā ziņā apgalvojums ir derīgs: nav abstraktas patiesības - patiesība vienmēr ir konkrēta. Vai abstraktā patiesība, kā kaut kas norauts no tās īstās augsnes, no dzīves, vairs nav patiesība, bet patiesība, kas ietver maldības brīdi.

Iespējams, visgrūtāk ir novērtēt konkrēto tā konkrētībā, tas ir, visu objekta faktisko savienojumu un attiecību daudzveidībā tā noteiktajos eksistences apstākļos attiecībā pret individuāls tā vai cita vēsturiskā notikuma, parādības iezīmes. Konkrēti nozīmē, pamatojoties uz oriģinalitāte pats objekts, no kā atšķir dotā parādība, vēsturisks notikums no citiem tam līdzīgiem.

Specifiskuma princips izslēdz jebkuru patvaļīgi zināšanu priekšnosacījumu pieņemšana vai izvēle. Faktiskajām zināšanu premisām, ja tās ir patiesas, ir jāietver iespēja viņa īstenošana, tie. tiem vienmēr jābūt adekvāti izteiksme specifisks noteikta teorijas satura saistība ar tikpat noteiktu realitāti. Šis ir patiesības konkrētības brīdis. Mēs, piemēram, mēs zinām ka augļi nāk tikai pēc sēšanas. Tāpēc sējējs vispirms dara savu darbu. Bet viņš nāk pie noteikti laiku un dara tieši tad Un tātad Un kā vajadzētu izdarīt šis laiks. Kad iesētā sēkla nes augļus un augļi nogatavojas, nāk pļaujmašīna. Bet viņš arī nāk noteikti laiks un padara ko var darīt iekšā šis nosaka daba laiks. Ja nav augļu, nav vajadzīgs pļaujmašīnas darbs. Patiesi zinot zina tēmu visi tā būtiska attiecības, zina katras attiecības noteikumi, tāpēc viņš zina konkrēti: proti - kas kur Kad Un kā jādara.

Tādējādi no dialektikas viedokļa patiesība neatrodas atsevišķā mirklī (pat ja tā ir būtiska). Katrs atsevišķi brīdis ir patiess nevis pats par sevi, bet tikai savā specifisks saikne ar citām lietām, viņa vieta, iekš viņa laiks. Tieši šī atsevišķu objektīvās būtības momentu saikne tās attīstībā var sniegt mums konkrēta veseluma patiesību.

Marksistiski ļeņiniskā zināšanu teorija ir balstīta uzzināšanas par materiālās pasaules un tās objektīvo esamību pārdomas cilvēka prātā.

Bet ja pasaule eksistē objektīvi, ārpus mums un neatkarīgino mums, tad tās patiesais atspoguļojums apziņā, tas ir, mūsu patiesās zināšanas par objektiem, reālās pasaules parādībām, arī ir objektīvas savā saturā, neatkarīgas no jebkura gribas un apziņas. dey. Galu galā cilvēks var domāt tikai par priekšmetiem, parādībām vaito elementi, kas patiešām pastāv. Un tas nozīmē, ka mūsu domas satur daudzas lietas, kas ir atkarīgas nevis no mums, bet gan lietas, par kurām mēs domājam.

To teica V. I. Ļeņins objektīva patiesība- tas ir tā cilvēka zināšanu saturs, kas nav atkarīgs no apziņasun cilvēku gribas un atbilst atspoguļotiem objektiem, materiālās pasaules parādībām. Objektīva patiesība ir pareizs atspoguļojumsobjektīvās realitātes jēdziens cilvēku priekšstatos,koncepcijas, idejas un teorijas.

Ideāls nav nekas cits kā materiāls, pārstādītscilvēka galvā un transformējās tajā, rakstīja K. Markss.Tāpēc mūsu sajūtas, idejas, koncepcijas, jo tās radās materiālo priekšmetu ietekmes uz mūsu sajūtām dēļ, nav tukšas fantāzijas auglis, kas valkā tīri subjektīvi. Tie ir savā saturā ir tādas puses, momenti, kas atspoguļo objektus, materiālās pasaules parādības. Bet tā kā mūsu domas ir ir objekti “pārstādīti cilvēka galvā un pārveidots tajā”, tie satur kaut ko tādu tajos ieviesusi cilvēka apziņa, tas ir, elementi, momentisubjektīvs. Subjektīvu elementu klātbūtne domās paskaidrot nyatsyafakts, ka zināšanas par objektīvo pasauli vienmēr ir cilvēciskasšaha zināšanas. No tā izriet, ka dziļums un uzticamība materiālās pasaules atspulgi apziņā zināmā mērā ir atkarīgi no izziņas, no viņa attīstības līmeņa, no cilvēka klātbūtnes. pieredzi un zināšanas, no pētnieka personīgajām spējām.

Sensācijas, idejas, koncepcijas, teica V. I. Ļeņins, tās ir materiālās pasaules objektīvo objektu subjektīvie attēli. Šos attēlus nevar saukt par absolūti identiskiem ar iepriekšējiem.metaforas, kuras tie atspoguļo, ne arī pilnīgi atšķiras no tām.

Šajā sakarā rodas jautājums: vai objektīva patiesība dodpilnīgas, izsmeļošas zināšanas par priekšmetu, vai arī tajās ir nepilnīgas, aptuvenas zināšanas par to? Atbildes pareizi šis jautājums ir marksistiski ļeņiniskā doktrīna par absolūto un relatīvostipra patiesība.

absolūta patiesība Tā ir tik objektīva patiesība, ka satur pilnīgas un visaptverošas zināšanas par objektu būtību,materiālās pasaules parādības. Šī iemesla dēļ absolūta patiesībanekad nevar atspēkot. Izzinot objektīvās pasaules objektus, parādības, likumus, cilvēks nevar aptvert absolūto patiesību uzreiz pilnībā, pilnībā, bet apgūst to pakāpeniski. Kustība uz absolūto patiesību tiek veikta caurneskaitāmas relatīvās patiesības, tas ir, tādsty, pozīcijas, teorijas, kas būtībā pareizi atspoguļoobjektīvās realitātes parādības, bet attīstības procesā zinātne un sociālā prakse ir nepārtraukti pilnveidota, specifiska tyzēts, padziļināts; tie veido mirkli, pusi, stucelms ceļā uz absolūtās patiesības apgūšanu.

Absolūtā patiesība, rakstīja V. I. Ļeņins, “sastāv no summāmmēs esam relatīvas patiesības. Katrs zinātnes attīstības posms pievieno jaunus graudus šai absolūtās patiesības summai, taču katra zinātniskā priekšlikuma patiesuma robežas ir relatīvaspārvietots, pēc tam sašaurināts ar tālāku zināšanu pieaugumu” 1 .

Mūsu zināšanu robežas ir vēsturiski ierobežotas, bet kācilvēces prakses attīstība un pilnveide visu laiku tuvojas absolūtai patiesībai, nekad to neizsmeļotbeigas. Un tas ir diezgan saprotami. Objektīvā pasaule ir nemainīgadinamisks kustības un attīstības process. Jebkurā šīs darbības posmācilvēka domas attīstība nespēj aptvert visu daudzveidībuarvien mainīgās realitātes puses, bet spēj atspoguļotredzēt pasauli tikai daļēji, nosacīti, robežās, ko nosakazinātnes un sociālās prakses attīstība.

Tomēr tas nenozīmē, ka tā ir absolūta patiesībakaut kāds acīmredzami nesasniedzams ideāls, kuram cilvēksvar tikai tiekties, bet nekad to nesasniegt. Starp

absolūtas un relatīvas patiesības nav bezdibeņa,nepārvarama robeža; tās pusē ienāk absolūtā patiesībakatrā objektīvajā patiesībā, katrā patiesi zinātniskajā katrā zinātniski pamatotajā teorijā. Bet objektsaktīvā patiesība satur momentus un relativitāti, nevis pilnība.

Materiālismā un empīriskā kritikā, rezumējot Marksist doktrīnu par attiecībām starp absolūto un relatīvo patiesībumēs, V. I. Ļeņins, rakstījām: “No mūsdienu materiālisma, t.i., marksisma viedokļa, vēsturiski nosacīts robežas tuvākno mūsu zināšanām līdz objektīvai, absolūtai patiesībai, bet beznosacījuma betšīs patiesības esamība noteikti ir tas, ko mēs tuvojamies iesim pie viņas. Attēla kontūras ir vēsturiski nosacītas, taču skaidrs ir tas, ka šajā attēlā ir attēlots objektīvi pastāvošs modelis.Vēsturiski nosacījums ir tas, kad un kādos apstākļos mēspārcēlās savās zināšanās par lietu būtību pirms alizari atklāšanasieslēgts akmeņogļu darvā vai pirms elektronu atklāšanas atomā,bet skaidrs ir tas, ka katrs šāds atklājums ir “neapšaubāmi objektīvu zināšanu” solis uz priekšu. Vārdu sakot, vēsturiski Ikviena ideoloģija ir āķīga, taču skaidrs ir tas, ka katra zinātniskā ideoloģija (pretēji, piemēram, reliģiskajai) atbilst objektīva patiesība, absolūta daba" 1 .

Marksistiski ļeņiniskās doktrīnas būtība par absolūtu un norelatīvā patiesība slēpjas faktā, ka tā uzskata relatīvofiziskā patiesība kā mirklis, posms, absolūta izziņas posms patiesība. Tāpēc jebkura patiesi zinātniska patiesība irpati par sevi vienlaikus gan absolūtā patiesība, jo tā būtībā pareizi atspoguļo noteiktu objektīvās pasaules pusi, gan relatīvā patiesība, jo tā atspoguļo šo pusiobjektīvā realitāte ir nepilnīga, aptuveni.

Absolūtā un relatīvā dialektiski materiālistiskā interpretācijacieta patiesība ir svarīga cīņai pret relatīvismu (no lat. relativus - relatīvs), kas neatzīst zinātnisko zināšanu objektivitāti, pārspīlē to relativitāti, grauj ticību domāšanas kognitīvajām spējām. izziņas un galu galā noved pie izziņas iespējas noliegšanas miers.

Bet cīņa pret relatīvismu nenozīmē vispārēju vienas vai otras patiesības relatīvās dabas noliegšanu. V. I. Ļeņina reuzsvērti uzsver, ka materiālistiskā dialektika zina mūsu zināšanu relativitāti, bet ne nolieguma nozīmēobjektīvu patiesību, bet gan robežu vēsturiskās konvencionalitātes izpratnē tuvinot mūsu zināšanas absolūtai patiesībai.

Marksistiski ļeņiniskā patiesības doktrīna ir vērsta ne tikai pret relatīvismu, bet arī pret dogmatiķiem, kuri uzskata, ka mūsuzināšanas sastāv no "mūžīgām" un nemainīgām patiesībām. Tā apņēmīgi noraida metafizisko uzskatu par patiesību kā likumu kopumu.fiksēti, nemainīgi noteikumi, kurus var tikai iegaumētun piemērot visās situācijās. Uzsverot lielo nozīmi, ka likumi, jēdzieni, vispārīgieteorētiskās pozīcijas utt., dialektiskais materiālismstajā pašā laikā viņš atzīmē, ka tos nevar absolutizēt. Pat tādivispārīgi priekšlikumi, kuru patiesums ir pierādīts un pārbaudīts praksētics, nevar piemērot īpašiem gadījumiem formāli, neņemot vērā šīs parādības īpašie apstākļi.

Tā kā pasaule atrodas pastāvīgu pārmaiņu stāvoklīnia, attīstība, atjaunošana, tad mūsu zināšanas par to "nevar būtabstrakts, nemainīgs, piemērots visam laikam un visamvisos dzīves gadījumos. Cilvēka izziņa ir nepārtraukts veco pilnveidošanas un jaunu atklāšanas process, iepriekšnezināmi objektīvās pasaules aspekti. Lai atspoguļotu nepārtrauktu jauna realitātes attīstība, mūsu zināšanām jābūt elastīgām, mobilām, mainīgām. Jaunais, topošais ļoti bieži neietilpst veco, pazīstamo jēdzienu un ideju ietvaros. iestatījumi. Vecās patiesības ir nepārtraukti jāmainaprecizējumi, atspoguļojot jaunus modeļus, kas navkomplekts pats par sevi ir dzimis, jauns.

Dialektiskais materiālisms Aleksandrovs Georgijs Fedorovičs

4. PRAKSE IR PATIESĪBAS KRITĒRIJS

Ārējās pasaules atspoguļojuma pareizību cilvēka smadzenēs pārbauda prakse.Prakse apstiprina sajūtu un domāšanas datus, ko cilvēki viens otram pārraida ar valodas palīdzību.

MARKSISTISKĀ PRAKSES IZPRATNE. Marksistiskais filozofiskais materiālisms ar praksi galvenokārt saprot cilvēku sociālo ražošanas darbību. Sociālās ražošanas prakses sastāvdaļa ir arī eksperiments zinātnieka laboratorijā vai rūpnīcas laboratorijā, kas tiek veikts ar zinātnisku iekārtu palīdzību, kas ir ražošanas un zinātņu veiksmes rādītājs un izpausme. Prakse, kas kalpo par patiesības kritēriju, ietver arī astronomisko novērojumu, ģeogrāfisko atklājumu u.c.

Praksi nav iespējams reducēt tikai uz cilvēku attiecībām ar dabu. Materiālās, t.i., sabiedrības ražošanas attiecības, kas veidojas neatkarīgi no cilvēku gribas, ir svarīgs sociālās ražošanas darbības aspekts. Tāpēc prakses saturā marksisms-ļeņinisms ietver arī šķiru cīņas pieredzi, cīņas par sociālismu un komunismu praksi,

Ja rīkosimies, pamatojoties uz pareizu objektu izpratni, objektīvās pasaules likumiem, tad sasniegsim iepriekš plānotos rezultātus. Tādējādi cilvēku praktiskās darbības veiksme ir tajā izmantoto teorētisko jēdzienu pārbaude. Kļūdas un neveiksmes praktiskajā darbībā liecina par mūsu zināšanu nepilnīgumu un tādējādi mudina mūs pārvarēt šīs kļūdas, t.i., uz arvien dziļākām pasaules un tās likumu zināšanām.

Cilvēku praktiskā darbība galu galā ir izšķirošais veids, kā pārbaudīt mūsu zināšanu uzticamību. Prakse pārbauda dabas parādību atspoguļojuma pareizību, zināšanu pareizību par šo parādību būtību. Prakse pārbauda mūsu secinājumu pareizību par šīm parādībām un likumiem, kas tās regulē. Prakse ir mūsu zināšanu par objektīvo realitāti patiesuma pamats un kritērijs.

Zinātnes attīstības svarīgākais nosacījums ir zinātnieku spēja iejūtīgi ieklausīties dzīves un prakses balsī.

Ārpus prakses, tās marksistiskajā izpratnē, nav iespējams atrisināt jautājumu par cilvēka priekšstatu pareizību vai nepareizību par ārējo pasauli. Turklāt mēģinājums nodalīt jautājumu par pasaules izzināšanu no prakses neizbēgami noved pie sholastikas.

“Jautājums,” rakstīja Markss, “vai cilvēka domāšanai ir objektīva patiesība, nepavisam nav teorijas, bet gan praktisks jautājums. Praksē cilvēkam ir jāpierāda patiesība, tas ir, realitāte un spēks, šis. - viņa domāšanas pasaulīgums.

Marksistiskā filozofiskā materiālisma sociālās ražošanas prakses ieviešana dialektiskā materiālisma zināšanu teorijā deva nāvējošu triecienu agnosticismam; filozofiskais ideālisms tika atklāts apgabalā, kur tas uzskatīja sevi par neievainojamu.

Engelss norādīja, ka izšķirīgākais agnosticisma atspēkojums ir prakse, proti, eksperiments un industrija. "Ja mēs varam pierādīt savas izpratnes pareizību par doto dabas parādību ar to, ka mēs paši to radām, saucam no tās apstākļiem, liekam tai kalpot arī mūsu mērķiem, tad Kanta netveramā "lieta pati par sevi" beidzas. .

Zinātnes un tehnikas vēsture apstiprina marksistiskā materiālisma nostāju par pasaules atpazīstamību, par prakses kā patiesības kritērija lomu.

Dabaszinātņu vēsture un mūsdienu zinātnes neapstrīdami liecina, ka ar katru zinātnisko atklājumu cilvēks dziļāk un pilnīgāk izzina objektīvo materiālo pasauli un tās attīstības likumus un ar praksi apliecina savu zināšanu pareizību. Apgūstot objektīvos dabas un sabiedrības likumus, cilvēki tos izmanto savu praktisko mērķu sasniegšanai, dabas elementāro spēku apgūšanai un ražošanas procesā radīt tādus objektus un parādības, kādus daba uz Zemes bez tiem neradītu (piemēram, ķīmiskie elementi smagāki nekā urāns, plastmasa, jaunas šķirnes augi un dzīvnieku šķirnes utt. Dabas bez cilvēka radītu priekšmetu un parādību radīšana laboratorijā un rūpniecībā, kā arī radīšana pēc iepriekš plānotiem plāniem, pamatojoties uz zināšanas par dabas likumiem, tādiem objektiem un parādībām, ar kuriem cilvēks līdz šim nav nācies sastapties un Zemes apstākļiem, ir neapgāžami pasaules un tās objektīvo likumu izzināmības pierādījumi.

Dialektiskais materiālisms ir pilnībā atmaskojis agnostiķu apgalvojumus par sabiedrības attīstības likumu "neizzināmību". Un šeit noteicošais patiesības kritērijs ir prakse.

Proletariāts ir revolucionāra šķira, kuras praktiskā darbība un vitālās intereses prasa objektīvu attīstības un sabiedriskās dzīves pārmaiņu likumu izpēti. Strādnieku šķiras skolotāji un vadītāji Markss un Engelss radīja eksakto zinātni par sabiedrību — vēsturisko materiālismu, marksistisko politisko ekonomiju un zinātniskā komunisma teoriju.

Markss un Engelss, pamatojoties uz savām zināšanām par kapitālistiskā ražošanas veida objektīvajiem ekonomiskajiem likumiem, pirmo reizi spēja zinātniski paredzēt kapitālisma nāves neizbēgamību, proletariāta, radītāja, uzvaras neizbēgamību. un komunisma celtnieks. Sabiedrības zinātne tika radoši attīstīta tālāk PSKP un Komunistiskās partijas CK kongresu lēmumos, Ļeņina, viņa pēcteča I. V. Staļina un viņu izcilo audzēkņu un domubiedru darbos. Proletariāta šķiru cīņas prakse, Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvara un uzvarošā komunisma celtniecība PSRS neapgāžami pierāda marksisma-ļeņiniskās teorijas patiesumu un spēku. Pasaules vēsturiskie PSRS sociālistiskās būvniecības panākumi, tautas demokrātijas valstu panākumi, visu komunistisko partiju vadīto progresīvo spēku cīņas prakse pret imperiālisma nometni ir lielas mobilizācijas, organizēšanas un pārveidošanas varas apliecinājums. marksisma-ļeņinisma idejām, precīzi atspoguļojot reālo pasaules attīstību, apbruņojot praktisko darbību vadošos sabiedrības spēkus.

PRAGMATISMA KRITIKA. Prakse apņēmīgi atspēko ideālismu un agnosticismu zināšanu teorijā. Tāpēc nav brīnums, ka imperiālistiskās buržuāzijas moderno filozofu izmisīgie mēģinājumi falsificēt prakses jēdzienu, lai glābtu ideālismu. Viens no šiem mēģinājumiem ir tā dēvētā pragmatisma “skola”, kas joprojām ir modē amerikāņu buržuāziskajā filozofijā, ko V. I. Ļeņins atmaskojis grāmatā “Materiālisms un empīriskā kritika”.

Pragmatiķi (Džeimss, Djūijs un citi) apgalvo, ka arī viņu filozofijas pamatā it kā ir prakse. Tomēr praksē pragmatiķi saprot tikai to, kas ir noderīgs, izdevīgs. Viņi pasludina lietderību par vienīgo patiesības kritēriju. Tā kā, pēc pragmatiķu domām, katrs tiecas pēc sava labuma, tad patiesību ir tik, cik cilvēku. Faktiski pragmatiķi pasludina "patiesu" tikai to, kas ir noderīgs kapitālam un nes tam panākumus un peļņu. No pragmatiķu viedokļa, piemēram, reliģija ir "patiesība", jo tā ir "noderīga" ekspluatējošām šķirām; ideālisms ir "patiess" tā paša iemesla dēļ. Pragmatiķi pasludina jebkurus melus par "patiesību", ja šie meli ir izdevīgi imperiālistiskajai buržuāzijai. Pragmatiķi darbojas kā mūsdienu kaujinieciskās imperiālistiskās reakcijas filozofiskie skvēri ASV. Viņi noraida ārējās materiālās pasaules esamību un tās objektīvos likumus, noraida izpratni par praksi kā objektīvas patiesības kritēriju, darbojas kā subjektīvisti.

Par pragmatiķiem V.I.Ļeņins rakstīja: "Pragmatisms" (no grieķu pragma — darbība, darbība; darbības filozofija) ir gandrīz vismodernākās amerikāņu filozofijas "jaunākā mode". Par pragmatismu gandrīz visvairāk runā filozofijas žurnāli. metafizika un materiālisms un ideālisms, paaugstina pieredzi un tikai pieredzi, atzīst praksi par vienīgo kritēriju ... un ... droši secina no visa šī Dieva un praktiskiem mērķiem, tikai praksei ... ".

Marksistiskais filozofiskais materiālisms atmasko arī citus ideālistiskus mēģinājumus sagrozīt jautājumu par praksi un tās lomu izziņā.

Tā, piemēram, mašists A. Bogdanovs ideālistiski saprata praksi kā "kolektīvu pieredzi", tas ir, daudzu seju sajūtas, un apgalvoja, ka šādi izprasta cilvēka prakse ir vienīgais zināšanu objekts. Bogdanovs noliedza matēriju kā zināšanu objektu.

Turpretim marksistiskais filozofiskais materiālisms apgalvo, ka zinātnisko zināšanu objekts ir materiālā pasaule, kas pastāv ārpus apziņas un neatkarīgi no apziņas un pastāvēja pat tad, kad nebija sabiedrības un cilvēku sociālās ražošanas aktivitātes. Marksistiskais filozofiskais materiālisms jautājumu par prakses lomu zināšanu teorijā organiski saista ar filozofijas fundamentālā jautājuma materiālistisko risinājumu, ar matērijas ārpus apziņas eksistences atzīšanu, ar objektīvās pasaules izzināmības principu.

JĒDZIENA "PIEREDZE" MAHISTĀS INTERPRETĀCIJAS KRITIKA. Viena no ideālistiem raksturīgajām metodēm cīņā pret zinātni ir viņu sagrozītā "pieredzes" jēdziena interpretācija, ko reakcionārā filozofija plaši izmanto, lai piesegtu savu teoriju antizinātnisko saturu.

Mačisti, žonglējot ar "pieredzes" jēdzienu, noraidīja pieredzes objektīvo saturu, "pieredzi" uzskatīja ideālistiski, tikai kā sensāciju, cilvēka pieredzi. Plehanovs iekrita Mačista ēsmā, piekrītot vienai no mahistiešu jēdziena "pieredze" interpretācijām.

Materiālismā un empīriskā kritikā Ļeņins parādīja, ka dažādas jēdziena "pieredze" interpretācijas, piemēram, tā interpretācija kā "izziņas līdzeklis" vai "izziņas objekts", pašas par sevi joprojām neatklāj galvenās materiālisma epistemoloģiskās atšķirības. un ideālisms. Lietas būtība ir atklāt objektīvo pieredzi pieredzē: objektīvu realitāti, kas pastāv ārpus apziņas un neatkarīgi no tās.

Pretstatā mašismam, marksistiskais filozofiskais materiālisms definē pieredzi kā daļu no cilvēku sociālās ražošanas darbības, kuras mērķis ir atklāt materiālās pasaules objektīvos likumus, to pārveidot. Jau vienkāršākajā zinātniskajā eksperimentā liela nozīme ir aktīvai attieksmei pret dabu. Zinātne reproducē dabas parādības pieredzē, lai atklātu tās likumus, lai apgūtu tās noslēpumus.

Tādējādi marksisms-ļeņinisms atklāj visus ideālistiskos izkropļojumus prakses izpratnē un pirmo reizi zināšanu teorijā ievada cilvēku praktisko darbību, viņu sociālo ražošanas darbību.

Prakses ieviešana zināšanu teorijā marksismu raksturo kā aktīvu pasaules uzskatu pretstatā vecā, pirmsmarksiskā materiālisma kontemplatīvajam raksturam.

PRAKSE IR PAMATS DZĪVĀS KONTROLES UN ABSTRAKTĀS DOMĀŠANAS VIENOTĪBAI. Lai novērstu kļūdas domāšanā un teorijas secinājumus izmantotu dzīvē, no prakses jāpāriet uz domāšanu un no domāšanas uz praksi, pārbaudot ar to abstraktās domāšanas rezultātu pareizību. Līdz ar to prakse ir ne tikai izziņas pamats un patiesības kritērijs, bet arī objektīvās pasaules izziņas mērķis. Prakse ir visu objektīvās realitātes izziņas posmu pamatā. Cilvēka dzīvā dabas kontemplācija, kā arī cilvēku abstraktā domāšana vēsturiski varēja rasties un attīstīties tikai cilvēka praktiskās ietekmes uz dabu un sabiedrību procesā, cilvēku sabiedriskās un ražošanas darbības gaitā.

Patiesi zinātniskas pasaules zināšanas ir vērstas uz aktīvu dabas pārveidi, sabiedrības komunistisko transformāciju un teorijas rezultātu ieviešanu praksē.

Prakse apstiprina dzīvās kontemplācijas un abstraktās domāšanas vienotību. Jebkurš mēģinājums reducēt izziņas procesu tikai uz vienu no šiem izziņas momentiem ir pretrunā ar patiesajiem realitātes faktiem un noved pie marksistiski ļeņiniskās refleksijas teorijas sagrozīšanas. Ārējās pasaules izziņas procesa ierobežošana tikai ar vieniem sensoriem datiem, abstraktās domāšanas lomas nenovērtēšana noved pie aklas faktu uzkrāšanas, neatklājot to iekšējo saistību. Savukārt dabas zināšanu ierobežošana tikai ar abstraktu domāšanu, šo maņu orgānu un prakses ignorēšana tiešā veidā noved pie sholastikas. Prakse, kas tiek uzskatīta par nesaistītu ar teoriju, noved pie maldiem, akli taustīšanās. Jebkura cilvēka darbības veida analīze apstiprina šī secinājuma pareizību.

Rūpniecības un zinātnes attīstības rezultātā cilvēka maņu orgāniem un domāšanai un ārpasaules zināšanu gaitai palīgā nāk visas mūsdienu zinātnes un tehnikas iekārtas. Lai ražotu modernus teleskopus, gaismas un elektronu mikroskopus, seismogrāfus, radio raidītājus, televizorus, kondensācijas kameru, betatronu, ciklotronu, radaru, elektrisko integratoru un citas zinātniskas un rūpnieciskas iekārtas, augsts ražošanas attīstības līmenis, nepieciešama milzīga novērojumu rezerve un augsts zinātniskās domāšanas attīstības līmenis.

Sniegsim piemēru šādai visu ārējās pasaules atspoguļojuma formu vienotībai.

Gaismas mikroskopa izgudrošana un uzlabošana savulaik bija liels zinātnes un tehnikas sasniegums. Vīrietis sāka saskatīt mazākos, ar neapbruņotu aci nepieejamus priekšmetus. Tomēr gaismas mikroskops neļauj mums atšķirt objektus, kas ir mazāki par gaismas viļņa garumu.

Buržuāziskie ideālistiskie filozofi steidzās arī šeit paziņot, ka cilvēka zināšanu robeža par mikroprocesiem it kā ir pienākusi. Tomēr 20. gs Tika atklātas elektronu viļņu īpašības. Izrādījās, ka noteiktos apstākļos ir iespējams iegūt tāda garuma elektronu vilni, ka kļūst redzamas daļiņas, kuras ar optisko mikroskopu nevarēja saskatīt.

Izmantojot šo atklājumu, zinātnieki varēja izveidot īpašus elektronu mikroskopus. Elektronu mikroskops ir daudzkārt spēcīgāks nekā visspēcīgākais gaismas mikroskops. Izmantojot elektronu mikroskopu, var redzēt, piemēram, gripas vīrusu, kura izmēri ir vairāku molekulu kārtībā. Un tas nav mūsdienu mikroskopijas uzlabošanas iespēju robeža.

Neskatoties uz spēcīgajiem tumšās starpzvaigžņu matērijas mākoņiem, padomju astrofiziķi spēja fotografēt, izmantojot infrasarkanos starus, Piena Ceļa (mūsu galaktikas) centru, kas tika uzskatīts par fundamentāli nepieejamu zinātniskiem pētījumiem. Viņi spēja atklāt smago oglekli milzu zvaigžņu sastāvā, spēja parādīt, ka zvaigznes Piena ceļā nav radušās vienlaicīgi, kā par to rakstīja buržuāziskie astrofiziķi, ka tajā joprojām turpinās zvaigžņu veidošanās process.

Mūsdienās mēs varam redzēt tādu parādību pēdas, kuras nevar tieši redzēt pat ar visspēcīgāko elektronu mikroskopu. Kondensācijas kamerā var novērot atsevišķa elektrona kustību, fotografēt pozitrona lidojumu utt. Zinātnieki ir izstrādājuši ierīces, kas ļauj novērot parādības un procesus, kas notiek vienā miljonā daļā vai pat mazāk nekā sekundes daļā .

Pārliecinošus piemērus "lietu sevī" pārvēršanai par "lietām mums" sniedz mūsdienu sintētiskās ķīmijas sasniegumu izmantošanas prakse rūpniecībā.

Cilvēki iepriekš nezināja, kā ražot mākslīgo kaučuku. Dabiskā kaučuka molekulas struktūra ķīmiķiem nebija labi zināma. Šajā ziņā gumija zinātnei palika kā "lieta pati par sevi". Komunistiskā partija izvirzīja padomju ķīmiķiem uzdevumu īsā laikā atklāt gumijas molekulas ķīmiskās struktūras noslēpumu un iemācīties pašiem laboratorijās un rūpniecībā ražot to, ko daba ražo bez mums, īpašas sulas veidā. augi.

Jau pirms Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas izcilais krievu ķīmiķis S. V. Ļebedevs bija tuvu gumijas mākslīgās sintēzes problēmas risinājumam. Bet tikai padomju sistēmas apstākļos padomju ķīmiķi ar S. V. Ļebedevu priekšgalā atklāja gumijas uzbūves noslēpumus un izstrādāja tehnoloģiju sintētiskā kaučuka ražošanai. Tādējādi šajā ķīmijas zināšanu jomā pasaules atpazīstamība tika pierādīta praksē. Šie piemēri no astronomisko atklājumu, fizikas un ķīmijas vēstures apstiprina marksistiskā filozofiskā materiālisma nostāju, ka lietu sviedri ir neizzināmi, un ir tikai lietas, kas vēl nav zināmas, kuras tomēr agri vai vēlu papildinās zinātnes un prakses spēki.

Tādējādi dzīvās kontemplācijas, abstraktās zinātniskās domas un prakses vienotība ļauj arvien dziļāk atspoguļot dabu. Zinātne un prakse ir pierādījusi marksistiskā filozofiskā materiālisma noteikumu pareizību, kas apliecina, ka cilvēka zināšanu iespējas ir bezgalīgas. No dzīvas kontemplācijas līdz abstraktai domāšanai un no tās uz praksi – tāds ir patiesības izzināšanas veids.

Tātad, prakse pierāda pasaules atpazīstamību. Praksē pārbaudītas zināšanas par dabas likumiem ir objektīvas patiesības.

Kā marksistiskais filozofiskais materiālisms saprot patiesību?