Kas ir historiogrāfijas definīcija. Vēstures historiogrāfija
Содержание статьи
- Kas ir historiogrāfija?
- Historiogrāfijas izcelsme
- Filoloģiskā vēsture
- Vēl kaut kas par historiogrāfijas pirmsākumiem
- Historiogrāfijas nozīme
- Mūsdienu mēģinājumi paplašināt historiogrāfijas skatījumu
- Slāvu pārstāvniecība
- Ilgstoši mēģinājumi saglabāt hronoloģiju
- Ko mēs esam iemācījušies?
- Historiogrāfijas vēsture
Vai varat atcerēties, kad skolā vai universitātē mācījāties vēsturi? Vai tas bija tik interesanti? Visticamāk, jūsu atbilde būs atkarīga no tā, kā skolotājs prezentēja materiālu. Ja viņš vienkārši piespieda jūs iegaumēt noteiktus datumus, tad nav pārsteidzoši, ka vēsture jums šķita kā “mirstīga garlaicība”. Tomēr, iespējams, tas tā nemaz nebija, un jūsu skolotājs varētu iedvest dzīvību vēstures zinātnē. Kad viņš runāja par dzīvi Senajā Ēģiptē vai Spartas laikā, vēsturiskais stāstījums burtiski atdzīvojās zinātkāro studentu prātos. Vai jums kādreiz ir šķitis, ka vēsturiskas personas jūsu prātā burtiski atdzīvojās? Labi, ja tā bija. Kas par lietu? Kāpēc viena skolotāja pieeja var atšķirties no cita? Atšķirība starp labu vēstures skolotāju un sliktu ir tāda pati kā atšķirība starp sauso vēsturi un historiogrāfiju. Izrādās, ka historiogrāfijas posmi tiecas daudz spilgtāk aprakstīt notikumus. Kā tas notiek? Noskaidrosim.
Kas ir historiogrāfija?
Historiogrāfija, vienkārši sakot, ir pilnīgas sistematizētas informācijas klātbūtne, kas atklāj noteikta vēstures virziena būtību. Var sniegt vienkāršu piemēru. Bībeles historiogrāfija ir apkopotās informācijas kopums par Bībeles laiku ebreju tautu, atbilstošu pētījumu pieejamību arheoloģijas jomā, ebreju leksiku un pieejamajiem zinātniskajiem atklājumiem; skaidra faktu sistēma vēsturiskā līnijā vai pierādījumi, kas tiek pasniegti tematiski.
Ja runājam par šāda veida pētījumiem kā zinātni, tad historiogrāfija ir disciplīna, kas pēta vēsturi un tās virzienus. Historiogrāfija uzrauga zinātnisko pētījumu kvalitāti un to skaidru izklāstu. Tas ietver arī nodrošināšanu, ka informācija ir būtiska pētniekiem, kuriem tā tika aptverta. Saskaņā ar Ožegova vārdnīcu vēstures historiogrāfija ir zinātne par vēsturisko zināšanu attīstību un
Historiogrāfijas izcelsme
Historiogrāfija ir Croce pilnveidota vēstures izpētes metode, pateicoties kurai iespējams saskatīt vēstures un filozofijas saistību. Kāpēc bija vajadzīga šī zinātne? Fakts ir tāds, ka papildus faktu novērošanai un fiksēšanai vienmēr ir jāsniedz skaidrojums par notikušajiem notikumiem. Un, kā zināms, cilvēkiem ir dažādi viedokļi. Tāpēc pareizai realitātes uztverei noteikti ir jāietekmē tas, kā vēsture apraksta savu skatījumu. Turklāt Croce lielu nozīmi piešķīra mūsdienīgumam.
Tā kā vēsturiskie dokumenti bieži vien ir tikai autora tīri subjektīvā viedokļa izklāsts, kas var radikāli atšķirties no realitātes, svarīga ir gan hronoloģija, gan pareiza pieeja pētījumam. Tiesa, abus šos jēdzienus nevar saukt par pretstati. Drīzāk tie ir divi pilnīgi atšķirīgi viedokļi. Hronoloģija sniedz tikai faktus, bet vēsture ir dzīve. Hronika ir pazudusi pagātnē, bet vēsture ir laikmetīga visos laikos. Turklāt jebkurš bezjēdzīgs stāsts pārvēršas banālā hronoloģijā. Pēc Croce domām, vēsture nevar nākt no hronikas, tāpat kā dzīvie nerodas no mirušajiem.

Filoloģiskā vēsture
Kas ir filoloģiskā vēsture? Šī ir pieeja, ar kuras palīdzību, piemēram, var iegūt vairākus vēsturiskus darbus vai grāmatas vienā. Šo paņēmienu krievu valodā sauc par kompilāciju - citu cilvēku pētījumu un ideju apvienošanu bez neatkarīgas primāro avotu apstrādes. Cilvēkam, kurš izmanto šo pieeju, nav jārakņājās pa grāmatu kalnu, bet gala rezultātam, kas iegūts šādu pētījumu rezultātā, praktiski nav nekāda labuma. Mēs iegūstam sausus faktus, varbūt ne vienmēr ticamus, bet mēs zaudējam pašu svarīgāko – dzīvo vēsturi. Tādējādi filoloģijā balstīta vēsture var būt patiesa, bet tajā nav patiesības. Tie, kas izmanto šādu metodi, var un vēlas pārliecināt gan citus, gan sevi, ka kāds dokuments ir neapstrīdams arguments par labu patiesībai. Tādējādi viņi, tāpat kā hronoloģijas sastādītāji, meklē patiesību sevī, bet palaiž garām pašu svarīgāko. Šāda pieeja nekādi nevar ietekmēt patieso historiogrāfijas attīstību.
Vēl kaut kas par historiogrāfijas pirmsākumiem
Ja mēs runājam par to, kas ir padomju historiogrāfija vai jebkura cita, tad var atzīmēt, ka agrāk šis termins tika saprasts kā tas, ko tas nozīmē, proti, "vēsture rakstveidā" (graphos - rakstīšana). Taču vēlāk viss mainījās, un šodien aiz šī izteiciena viņi saskata pašu vēstures vēsturi. Starp tiem, kas stāvēja pie historiogrāfijas pirmsākumiem, ir S. M. Solovjovs, V. O. Kļučevskis un P. N. Miļukovs. Viņi, tāpat kā vairāki citi, pārbaudīja gan uz pierādījumiem balstītus pieņēmumus, gan jau pārbaudītas sistēmas. Līdz 19. gadsimta beigām zinātnieki bija izstrādājuši visu zinātnisko vēstures pētījumu klāstu. Papildus iepriekš uzskaitītajiem pētniekiem var nosaukt citus, kas ieviesa skaidrību historiogrāfijas kā zinātnes nozīmē un aprakstīja pagātnes izpētes veidošanās procesu, izmantojot zinātnisku pieeju. Kā jau teicām iepriekš, historiogrāfija ir augstāka par filoloģiski šauru pasaules skatījumu. Tas drīzāk ir mēģinājums atjaunot pasauli tādu, kāda tā bija pirms simtiem un pat tūkstošiem gadu, vēlme ar domu skatienu iekļūt tajos senajos laikos un pat atdzīvināt to cilvēku dzīvi un dzīvesveidu, kuri nodzīvojuši ilgu laiku. pirms.

Historiogrāfijas nozīme
Historiogrāfijas galvenais mērķis ir pilnīga gan pagātnes, gan tagadnes izpratne. Pateicoties historiogrāfijai, kļūst iespējams sagatavot pieredzējušākus speciālistus vēstures jomā.
Patiesībā starp zinātni un praksi būtu milzīga plaisa, ja tās nesasaistītu historiogrāfija, kas teoriju pārvērš praktiskā pielietojumā. Turklāt, ja profesionālam vēsturniekam ir labas zināšanas par pētāmās un mācītās zinātnes pirmsākumiem, tas palīdz viņam būt izcilam savas jomas profesionālim.
Mūsdienu mēģinājumi paplašināt historiogrāfijas skatījumu
Dažu pēdējo desmitgažu laikā ir pieliktas lielas pūles, lai vēstures zinātnes vēsturē ienestu jaunu skatījumu. Izdotās literatūras vidū īpaši izceļams krājums “Padomju historiogrāfija”, kas izdots 1996. gadā, kā arī grāmata “Iedzīves vēstures zinātne padomju laikā” (2002). Nav jābrīnās par pēdējā laika īpašo interesi par historiogrāfiju, jo tā paver ceļu vēstures zinātnes dziļākai izpētei.

Centieni labāk izprast Krievijas vēsturi nav jauna ideja. Gāja gadi, mainījās cilvēki, līdz ar to mainījās arī pieejas studijām. Iepriekš vēsturi vairāk pētīja ar mērķi atklāt pagātnes precedentus. Tomēr visos laikos krievu historiogrāfija veidojās tā laika filozofijas ietekmē, kurā dzīvoja pētnieks. Providenciālisms, kam nebija nekāda sakara ar patiesajām Svēto Rakstu mācībām, viduslaikos bija galvenais vēlmes izprast vēsturi virzītājspēks. Tad jebkurš notikums vai starpgadījums tika attiecināts uz Dieva iejaukšanos, ignorējot faktu, ka Bībelē ir skaidri teikts: ”Cilvēks valda pār cilvēku sev par sliktu”. Tādējādi Svētie Raksti norāda, ka par jebkuru notikumu pavērsienu vēsturē galvenokārt ir atbildīgi cilvēki, kas tos rada. Arī Krievijas historiogrāfija gāja cauri šādai spriešanai, nebalstoties uz faktiem.
Slāvu pārstāvniecība

Lai gan šodien mēs nezinām precīzi visus cilvēku priekšstatus, kas pastāvēja Kijevas Rusas laikos, taču, pārbaudot faktus, joprojām var pamanīt, ka tajos laikos bija daudz leģendu un dziesmu, kas atspoguļo viņu uzskatus apkārtējā pasaule radikāli atšķiras no šodienas. Un, lai gan tajos var būt patiesības graudi, kopumā tādiem modriem neviens neuzticēsies. Tomēr jūs varat ņemt vērā viena rakstnieka vārdus, kurš visas slāvu dziesmas, eposus, pasakas un sakāmvārdus sauca par "tautas cieņu un inteliģenci". Citiem vārdiem sakot, cilvēki, kas tos rakstīja, domāja tāpat.
Tomēr laika gaitā, parādoties jauniem vēstures faktiem un pieaugot zināšanām vēstures izpētes pieejas jomā, pati zinātne uzlabojās. Rodoties jauniem viedokļiem un rakstot jaunākos zinātniskos darbus, vēsture ir mainījusies un pilnveidoti tās izpētes principi.

Ilgstoši mēģinājumi saglabāt hronoloģiju
Lasot lielāko daļu seno zinātnisko darbu par vēsturi, var pamanīt vienu interesantu raksturīgu iezīmi - jebkuru notikumu stāstījums parasti sākās no neatminamiem laikiem un beidzās ar laiku, kurā dzīvoja pats autors. Mūsdienu zinātniekiem lielāka nozīme ir informācijai, ko vēsturnieks pierakstīja par laiku, kurā viņš dzīvoja, jo šī informācija ir ticamākā un ticamākā. Izpētot dažādu autoru darbus, redzams, ka jau tad bija vērojama atšķirība dažādu cilvēku uzskatos par vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Tādējādi dažādiem cilvēkiem bieži bija pilnīgi atšķirīgi viedokļi par konkrētu vēstures notikumu.

Ko mēs esam iemācījušies?
Tādējādi mēs varējām ienirt viduslaikos un redzēt, cik pārsteidzoši atšķirīgas bija zinātniskās pētniecības pieejas, salīdzinot ar mūsu laiku. Varējām īsi aplūkot, kas ietekmējis vēstures kā zinātnes attīstību, kā arī pētīt, ar ko plakana pētniecība atšķiras no patiesi dzīvās pētniecības, kuras durvis paver zinātnisko pieeju, ko mūsdienās dēvē par historiogrāfiju. Lietojot apgūto personīgajos pētījumos, jūs varat padarīt vēstures izpēti interesantāku sev un citiem. Kijevas Krievzemes vai Krievijas historiogrāfija jums vairs nav problēma.
no vēstures (sk.) un grieķu. grapo - es rakstu, lit. - vēstures apraksts) - 1) Vēstures vēsture. zinātne, kas ir viena no svarīgākajām cilvēku sabiedrības pašizziņas formām. I. sauca arī noteiktai tēmai vai vēstures laikmetam veltītu pētījumu kopums (piemēram, I. Chartisms, I. Padomju Savienības Lielais Tēvijas karš), vai vēstures pētījumu kopums. darbi, kuriem ir iekšēja vienotība sociālajā klasē, teorētiski un metodoloģiski. vai valsts attieksme (franču I., vācu buržuāziskais-junkeris I., marksists I.). 2) Zinātniskā disciplīna, kas pēta vēsturi. zinātne. 3) Visplašākajā (un mūsdienu valodā retāk lietotā) nozīmē I. sauc par pašu vēsturi. zinātne (tātad historiogrāfs ir tas pats, kas vēsturnieks) - skat. Vēsture. -***-***-***- Vēstures zinātnes vēsture Galvenie attīstības posmi. Ziņojumā. vergu īpašnieks un naids. sabiedrībās, kad dominēja reliģija. pasaules uzskats, vēsture domāšana gandrīz netika tālāk par vienkāršu vēstures aprakstu. faktus, galvenokārt Bija tikai vēstures uzkrāšanās. vēstures zināšanas un attīstība. reprezentācijas. Transformācijas process ir. zināšanas par zinātni, vēstures kā zinātnes veidošanās vēsturē ieņēma nozīmīgu vietu. periodā. Pat atsevišķi senie vēsturnieki un pēc tam humānisma vēstures renesanses laikā spēra pirmos soļus šajā virzienā (zinātnisku pētījumu metožu rašanās, kritiska attieksme pret avotiem, vēstures notikumu racionālisma skaidrojuma elementi). Bet vissvarīgākais pavērsiens bija zinātniskās pētniecības sākums. vēstures pētīšana ir agrīnās buržuāzijas laikmets. revolūcijas Rietumos. Eiropa, kuru vēsturē iezīmēja revolūcija. domāšana - vēstures izpratne beidzot tiek atbrīvota no baznīcas. sakot, vēsturē rodas vairāk vai mazāk attīstīta ideja par vēstures attīstības likumiem. reprezentācijas ietver historisma ideju, vēsturiskās zināšanas tiek iedalītas īpašā humanitāro zinātņu nozarē. K ser. 19. gadsimts Kļūšanas par buržuāziju process tiek pabeigts. ist. zinātne, strauji attīstoties 2. pusgadā. 19. gadsimts No 19. gadsimta beigām. sākas jauns posms, kas saistīts ar kapitālisma pāreju uz imperiālisma pakāpi un ko raksturo buržuāzijas krīzes sākums. UN.; tālāka buržuāzijas evolūcija. Imperiālisma laikmeta vēsture ir saistīta ar procesiem, kas notiek buržuāzijā. ideoloģija vispārējās kapitālisma krīzes periodā. Tomēr buržuāzijas evolūcija. I. ir tikai viens vēstures attīstības procesa aspekts. zinātne. Vēl viena noteicošā puse bija marksisma vēstures rašanās un attīstība. Svarīgākie pagrieziena punkti marksisma vēstures attīstībā. zinātnes ir: marksisma rašanās, kā rezultātā vēsture pirmo reizi saņēma konsekventi zinātnisku. metodoloģiski pamats; marksistiskās vēstures metodoloģijas un marksistiskās vēstures tālāka attīstība. V. I. Ļeņina koncepcijas, marksistiskā vēstures virziena attīstība (apstākļos, kad buržuāziskā vēstures zinātne palika dominējošais virziens); marksistiskās Indijas transformācija pēc uzvaras oktobrī. revolūcija par galveno vēstures virzienu. zinātne PSRS, un pēc pasaules sociālisma sistēmas izveidošanas - citās sociālisma valstīs. valstis, šajos apstākļos stiprinot marksistisko ievirzi I. kapitālistiskā. valstīm Svarīga parādība Indijas globālajā attīstības procesā bija vēstures attīstība Austrumu valstīs, kuras atbrīvojās un atbrīvojās no koloniālās varas (process, kas kļuva universāls imperiālisma koloniālās sistēmas sabrukuma apstākļos pēc plkst. Otrais pasaules karš). Vēsturisko zināšanu uzkrāšana un vēsturisko ideju attīstība pirmsšķiru, vergu un feodālajās sabiedrībās. Pat pirms rakstīšanas parādīšanās. reprezentācijas un atsevišķi vēstures elementi. zināšanas pastāvēja starp visām tautām mutiski pārraidītās pasakās, leģendās utt. Būt sintētiskās domāšanas produkts un atspoguļojot cilvēku kolektīva priekšstatus par sevi, par lieliem vēstures avotiem. notikumi, par cilvēka attiecībām ar dabu, eposs nereti atspoguļoja vēsturi mitoloģiskā, mākslinieciski vispārinātā formā. faktus. Faktu atlase pati par sevi ir rādītājs tam, kas šķita būtisks pirmajiem vēstures pirmsākumiem. apziņa (darba procesi, cīņa par dabas spēku pārvaldīšanu, cilvēku grupu attiecības, izmaiņas to iekšējā struktūrā utt.). Vēsturiski-kritisks. analīze ļauj atklāt avotu pēdas. prezentāciju atskaite. laikmetā izdevumos, kas nonākuši līdz mums. eposs - "Mahabharata", "Ramayana", senā Ķīna. "Dziesmu grāmata" ("Shi Jing"), daudzskaitlī. Sengrieķu mīti un eposi "Iliāda", "Odiseja", kaut kādā krievu valodā. epika utt. Pāreja no pirmsklases. sabiedrība līdz šķirai, valsts rašanās paplašināja nepieciešamību pēc vēstures. zināšanas un saistībā ar rakstīšanas parādīšanos (sk. Vēstuli) ļāva sākt tās uzkrāt. Par to liecina avoti. Ķīnas Šumera un Akadas karaļu uzraksti. Shang-Yin laikmeta uzraksti, senie laikapstākļu ieraksti par agrīno vergu īpašnieku notikumiem (hronikas). valsts Ēģiptē, kā arī valsts, tempļu un privāto arhīvu rašanās. Rodas uz klasi orientēta vēstures atlase un interpretācija. fakti (uzraksti no Senās un Vidējās karaļvalsts laikmeta Ēģiptē, slavinot faraonu iekarošanas karagājienus, uzraksti par Urukaginas reformu Lagašā, cits persiešu Behistun uzraksts u.c.). Milzīga ietekme uz vēstures aprakstu un interpretāciju. notikumus nodrošināja otrs austrums. reliģisko sistēmas; viss ist. notikumi tika skaidroti ar "dievu gribu". Austrumi. Bībeles grāmatas ("The Book of Kingdoms" un citas) spēcīgi ietekmēja turpmāko feodālo baznīcu. I. Tajā pašā laikā vergturībā. Seno Austrumu valstis sagatavoja noteiktus nosacījumus vēstures attīstībai. zināšanas (dažādu hronoloģijas sistēmu izveide un izstrāde - sk. Kalendārs), hronoloģiskā. sistēmas utt. Notiek atsevišķu vēstures formu veidošanās. cit.: annalistika (hronikas), biogrāfiska. un autobiogrāfisks op., ir sarežģītība un vēstures formu maiņa. op. (piemēram, Senajā Ķīnā - no lakoniskiem uzrakstiem līdz hronikām sausa notikumu un datumu saraksta veidā (1. Ķīnas hronika "Chunqiu", 8. gs. p.m.ē.), un pēc tam līdz komentētajām hronikām). Svarīgs posms progresīvā vēstures attīstībā. zināšanas bija vēsturiskas. idejas, kas radās antīkajā pasaulē un bija saistītas galvenokārt ar sengrieķu darbību. vēsturnieki Hērodots un Tukidīds. Lai gan Hērodotam ir vēsturiska stāstījums vārda īstajā nozīmē vēl nav nodalīts no stāsta, kas satur informāciju par dabaszinātnēm, ģeogrāfiju, etnogrāfiju, literatūru, bet tā uzmanības centrā ir tieši vēstures izklāsts. notikumi, kurus vieno kopīgs jēdziens (lai aprakstītu grieķu-persiešu karu aizvēsturi un vēsturi) un satur noteiktu jēdzienu (to raksturo vēstures notikumu atspoguļojums Atēnu vergu demokrātijas ideoloģijas un izpratnes garā Vēstures pamatā ir ideja par izšķirošo lomu nepielūdzama likteņa cilvēku dzīvē - Nemesis). In op. Hērodots, parādās vēstures elementi. kritika, mēģinājums nodalīt uzticamus faktus no daiļliteratūras. Uzmanību dokumentam. stāstījuma pamatotība, atteikšanās skaidrot vēsturi ar dievību iejaukšanos. spēks, vēlme iekļūt iekšā. Notikumu cēloņu un seku attiecības un uz tās pamata dažādu tautu vēstures kopīgu iezīmju iedibināšana padarīja Tukidida darbu “Peloponēsas kara vēsture” par nozīmīgu vēstures progresa posmu. zināšanas. Aptverot galvenokārt politiku. vēsture, sāncensība starp grieķiem. kungs jūs, bet daļēji arī klase. cīņa šajās valstīs, kā arī atsevišķi sociālās un ekonomiskās vēstures elementi. attiecībās, Tukidīda darbs daudzējādā ziņā bija vēstures virsotne. domas par antīko pasauli, kam ir liela ietekme ne tikai uz seno vēsturi, bet arī uz mūsdienu vēsturniekiem. Austrumi. litri Dr. Grieķija 4.-2.gs. BC e., apjoma ziņā nozīmīgs, savā izpētē. līmenis kopumā netika tālāk par Tukididu. Lielākā parādība tajā bija Polibija “Vispārējā vēsture” (2. gs. p.m.ē.), kurā pirmo reizi tika ieskicēta ne tikai vienas valsts, bet visu svarīgāko Romas iekaroto Vidusjūras valstu vēsture. radās pasaules vēstures jēdziens. Nozīmīga nozīme antīkajā vēsturē vēsturisko formu attīstības ziņā. stāstiem bija op. Sallusts, Tacits un Plutarhs, Krimu raksturoja vēlme notikumus izskaidrot ar tajos iesaistīto personu psiholoģiju, portreta raksturlielumu izmantošanu kā līdzekli vēstures attēlošanai. laikmeti. Īpaša vieta Romas laiku vēsturnieku vidū. Impēriju ieņem Appian (2.gs.). "No senajiem vēsturniekiem, kas aprakstīja cīņu, kas notika Romas Republikas dziļumos," norādīja F. Engelss, "tikai Apiāns mums skaidri un skaidri pasaka, kāpēc tā galu galā tika izvērsta: zemes īpašumtiesību dēļ" (Markss K. un Engels F., Soch., 2. izdevums, 21. sēj., 312. lpp. Vēlme “...iekļūt šo pilsoņu karu materiālās bāzes apakšā” Appianā, kā atzīmēja K. Markss, tika apvienota ar Spartaka tēlu “...vislieliskākā puika visā senajā vēsturē” (turpat, 30. sēj., 126. lpp.). Līdzekļi. ist. op., kas radīti senos laikos, bija "Vēstures piezīmes" ("Shi Ji") Ķīna. vēsturnieks Sima Cjaņs (2.-1. gs. mijā pirms mūsu ēras) ir pirmais vispārinošais darbs par Ķīnas vēsturi. Ar ķildas rašanos. sabiedrībā un līdz pat feodālisma sairšanas priekšnoteikumu parādīšanās vēsturei noteicošais spēks bija feodāli-reliģiskā ideoloģija. domāšana, kas kavēja vēstures attīstību. zināšanas. Caurspīdēts ar idejām par ķildas stiprināšanu. sociālās attiecības, politikas eksaltācija. un reliģisko skaitļi, vēsture op. tajā laikā viņi novērtēja vēsturi. notikumi debesu spēku iejaukšanās rezultātā cilvēku dzīvēs, viņi uzskatīja, ka vēstures gaitu iepriekš noteica dievības. griba (providenciālisms). Sākotnēji visizplatītākā vēstures forma. ķildas darbi. I. lielākajai daļai tautu bija annāles, tad sk. Hronikas ieguva nozīmi (Krievijā hronikām atbilda hronikas un hronikas). Parādās arī “Stāsti” (op. Džordans, Tūres Gregorijs, Pāvils Diakons u.c.), avoti. biogrāfijas (piemēram, sarakstījis 8. gs. arābu vēsturnieks Ibns Išaks, 8.-9. gs. franku autori Eingards un Tegans), hagiogrāfijas (sk. Svēto dzīves). Tiek atdzīvināta ideja par universālu, pasaules vēsturi (bet jau uz feodāli-reliģiskiem pamatiem) ("Praviešu un karaļu vēsture", Bagdādes vēsturnieks 9. - 10. gs. 1. ceturksnis. Tabari), rodas kristīgajam feodālismam raksturīgais. I. Viduslaiki. Eiropā vēstures periodizācija pēc “četrām monarhijām”, kas slēpjas, piemēram, op. vācu 12. gadsimta hronists Freisingenas aizplūšana. Reliģiju ierobežojumu dēļ. pasaules uzskatu, hroniku un annāļu autori parasti varēja izcelt tikai ārējo. sakarības starp parādībām to hronoloģiskā veidā sekvences; līdz ar to arī notikumu laikapstākļu reģistrēšanas forma (“hronika”); to autoriem, kā likums, pietrūka kritikas. saistība ar avotu. Gadsimta vidus hronikās un annālēs bieži bija apstrādāti darbi. folklora un literatūra, kas ir sintezēti kultūras un sociālie pieminekļi. domas. Nozīmīgs kultūrvēsturiskais piemineklis Dr. Rus' ir stāsts par pagājušajiem gadiem (12. gadsimta sākums), kam bija liela ietekme uz visu turpmāko ķildu. I. Viduslaiki. Rus'. Viens no raksturīgajiem ķildas veidiem. I. Ķīna (kā arī atsevišķas citas Tālo Austrumu valstis) bija (līdz 19. gs.) t.s. dinastijas stāsti. Viduslaiku uzbūves sarežģījums. sabiedrība, pilsētu izaugsme, šķiras saasināšanās. cīņa, feodālās centralizācijas process. valsts - tas viss paplašināja vēstures loku. hronikās (hronikās) aplūkotās parādības. Pieaug hroniku skaits, parādās dažādi veidi, sarežģītāki kļūst faktu atlases un interpretācijas principi. materiālā, politiskā pastiprinās. neobjektīvs apraksts. Tādi vēstures žanri attīstās. op., piemēram, memuāri, tas ir. Vēstures mācību grāmatas un antoloģijas kļūst plaši izplatītas. Gor. hronikas, paliekot uz feodālās zemes. I., tomēr lielākoties ir sekulāras dabas (tāpat kā visa pilsētas kultūra). Daži no kalniem. hronisti, atšķirībā no lielākās daļas viduslaiku. vēsturnieki raksturoja cilvēkus ar līdzjūtību. kustības. Šajā sakarā parīzietis Žans de Venē stāsta par Žakēriju; demokrātiska noskaņas izpaudās Novgorodas un Pleskavas hronikās. Valdnieka likvidācijas process. sadrumstalotība noved pie kopīgas valsts rašanās. hroniku krājumi, kas pamatoja valsts nepieciešamību. vienotību un stipru centru. iestādes. Tās ir “Lielās franču hronikas” (13-15 gs.), “Vispārējā Spānijas hronika” (13-14 gs.), Maskavas 15-16 gadsimtu hronikas. utt. Šīs pašas idejas spilgti izpaužas citos vēstures veidos. op. (piemēram, F. de Kominsa “Memuāri”, kas būtiski ietekmēja 16. un 17. gadsimta franču politisko literatūru). Sociālo pretrunu saasināšanās feodāls. sabiedrība atspoguļojas dažādās vēstures jēgas izpratnēs. Ja feodāli-katoļu I. Zaps. Eiropa, Augustīna ideju vadīta, uzskatīja cilvēces nākotni saistībā ar tās zemes vēstures neizbēgamajām beigām, kam sekoja "taisnīgo nomierināšana" "debesu valstībā", paužot masu ideoloģiju. cīņa pret feodālo varu. apspiešanu, 12. gadsimtā izvirzīja Floras Joahims. vēstures jēdziens cilvēces attīstība no verdzības līdz brīvībai (ietērpta mistiskā formā). Šī koncepcija saturēja paziņojumu par nāves un katolicisma neizbēgamību. baznīcas un lēņa. stāvoklis ilgi pirms cilvēces zemes vēstures beigām. Līdzīga vēstures gaitas izpratne ir raksturīga daudziem zemnieku-plebeju opozīcijas ideologiem feodālismam, kas izteikts sk. - gadsimts ķecerības. Vēlāk, krasas pretfeodālās cīņas saasināšanās apstākļos Čehijā 15. gs. un 16. gadsimta Vācijā, parādās sociālistiskā vēsture. teorijas, kas konsekventi ir naidīgas pret feodālismu. Viņu virsotne bija Tomasa Mincera koncepcija, kurš izvirzīja ideju par revolūciju. klases iznīcināšana. nevienlīdzība un privātīpašums. Pagrieziena punkts vēstures attīstībā. zināšanas ceļā uz feodāli-reliģiskuma pārvarēšanu. jēdzieni un ķildas. metodoloģiski vēstures izpratnes principi bija humānisma rašanās. I. no Renesanses, kas saistīts ar agrīnā kapitālisma rašanos. attiecības Rietumos Eiropā. Izveidoja itāļu valoda 14.-16.gadsimta beigu filozofi un vēsturnieki. humānistisks Tomēr I. priekšteči bija tālu aiz Itālijas robežām. Lielākais arābs. 14. gadsimta vēsturnieks Ibn Khalduns "Ievadā" plašajā vēsturē. Darbā “Piemēru grāmata par arābu, persiešu, berberu un to tautu vēsturi, kas dzīvoja kopā ar viņiem uz Zemes” tika izstrādātas filozofiskas un vēsturiskas idejas, kas lielā mērā bija Itālijas humānisma vēstures vadošo pārstāvju uzskatu līmenī. Noraidot vēstures skaidrojumus no reliģiskās ideoloģijas viedokļa, Ibn Khalduns uzlūkoja vēsturi kā pastāvīgu cilvēku dzīves un morāles maiņu, kā nepārtrauktu valstu celšanās un krišanas procesu. Uzskatot, ka viņš "iekļuva konkrētu parādību izpētē caur vispārējo cēloņu vārtiem", Ibn Khalduns īpašu nozīmi piešķīra ģeogrāfijas ietekmei. vide par sabiedrības vēsturi. Humānistisks I. Itālijā, ko pārstāv L. Bruni, F. Biondo, N. Makjavelli, F. Gičjardīni un citi vārdi, izlēmīgi lauzās ar feodāli-teoloģisko. vēstures interpretācija attīstību. Viņa meklēja vēstures skaidrojumu sevī, uzdodot jautājumu par tās iekšējo. likumus un ticot, ka tos nosaka cilvēka daba. Pievēršoties cilvēkam, viņa interesēm un darbības motīviem, izcilākajiem humānisma pārstāvjiem. I. (Machiavelli, Guicciardini) saskatīja vēstures dzinējspēku. process politikā partiju un sociālo grupu cīņa, kas viena otru nomainīja pie valsts stūres. iestādes. Lai gan humānistu vēsturnieki ārkārtīgi pārspīlēja indivīda lomu vēsturē, viņi gandrīz nepievērsa uzmanību masu darbībām un aprobežojās gandrīz tikai ar politiku. vēsture, bet tāda sekulāra pieeja vēsturei. notikumi bija milzīgs progresīvs solis vēstures attīstībā humānistu vēsturniekiem vēstures uzticamība. zināšanas noteica to liecības, kā arī vēstures racionāla skaidrojuma iespēja. notikumiem. Tā rezultātā liela uzmanība tika pievērsta vēstures kritikas jautājumiem. avoti, kas humānisma vēsturnieku rokās bija spēcīgs ierocis feodālisma izstrādāto jēdzienu un ideju pārvarēšanai. I. Uzmanība pierādījumiem izraisīja zinātnisko rašanos. aparāts op. vairāki humānisma vēsturnieki. Tika likts filoloģijas sākums. kritika (L. Valla), rodas arheoloģijas pirmsākumi, vēsture. topogrāfija (F. Biondo). Milzīga loma humānisma attīstībā. Turpmāko laiku I. un I. ietekmēja izgudrojums (15. gs. vidus) un poligrāfijas izplatība. Parādot nekonsekvenci tam, kas valdīja trešdien. gadsimta priekšstati par pastāvēšanas “nepārtrauktību” Rom. valsts, humānisma pārstāvji. I. pierādīja senatnes kvalitatīvo oriģinalitāti salīdzinājumā ar turpmāko periodu (feodālisma dominanci), kam viņi pretstatīja mūsdienu laikus. viņiem laikmets. Līdz ar to tika likti pamati jaunai - trīsdaļīgai - vēstures periodizācijai (senās, vidējās un mūsdienu vēstures); šī periodizācija ir pabeigta. atzīšanu tikai 18. gadsimtā. Vēsturnieku humānistu jauna izpratne par vēsturi nebūtu iespējama bez humānistu sasniegumiem. Filozofs un politiski domas, bez panākumiem valodniecības jomā, bez padziļinātas antīkās kultūras izpētes un galvenais - bez jauno laiku izpētes. esmu ist. pieredze, kas Itālijā pirmo reizi atklāja feodālisma un tā radītās politiskās politikas pārejošo raksturu. un ideoloģiski. sistēmas Humānistisks I. bija visas Eiropas raksturs. Tās ievērojamie pārstāvji ārpus Itālijas bija V. Kamdens, F. Bēkons Anglijā, Dž. Vimfelings, S. Frenks un citi Vācijā. Francs. politiskā domātājs J. Bodins mēģināja atklāt vēstures likumus. attīstību un saistīt tos ar vispārīgākiem likumiem, kuriem pasaule ir pakārtota; viņš bija pirmais, kurš sistematizēja jautājumu par dabas ietekmi uz vēsturi (kuru jau bija izvirzījuši antīkie rakstnieki). Humānistisks I., graujot feodāļa I. monopolu, pēdējo pilnībā pārvarēt nespēja, jo 16.-17.gs. vairumā valstu tās sociālā bāze tika saglabāta, paļaujoties uz naidu. I. aizvadīja sīvu cīņu ar jaunu vēstures izpratni. Šajā cīņā feodāli-absolutisma pārstāvji I. par jaunu faktuālo aprīkojumu. savu uzskatu materiālu izmantoja atsevišķi metodiķi. humānistu vēsturnieku izvirzītie principi. Feodāli-absolutisma vēstures pārstāvji lielu uzmanību pievērsa avotu vākšanai, sistematizēšanai un apstrādei atbilstoši savai vēsturei. reprezentācijas. Tas noveda pie parādīšanās 17. gadsimtā. vēsturiskās palīgdisciplīnas, piemēram, diplomātija, paleogrāfija utt., lai izveidotu plašu dokumentu publikāciju (publikācijas, ko uzņēmušies bolandisti, mauristi, baluzi utt.). Šī darbība izvirzīja reakcionārus uzdevumus - katolicisma aizstāvēšanu un slavināšanu, taču tai objektīvi bija zināma zinātniska nozīme, t.i. K. veicināja privāto avotu analīzes metožu pilnveidošanu un padarīja izpētei pieejamu milzīgu masu viduslaiku dokumentu. Vēstures kā zinātnes veidošanās. Ilgajā vēstures kā zinātnes veidošanās procesā milzīga loma ir 17. un 18. gadsimta ideoloģiskajām kustībām, kas radās agrīnās buržuāzijas laikmetā. revolūcijas Eiropā un saistītas ar buržuāzijas tālāko attīstību. ideoloģija. 17. un īpaši 18. gs. ir raksturīgi izlemt. cīņa pret feodāli-reliģisko pasaules uzskats, neatlaidīgi meklējumi cilvēku sabiedrības attīstības vispārējo likumu jomā - zinātniski mēģinājumi. pieeja vēsturei. Feodāli-reliģiskuma pārvarēšanā pasaules uzskati kā metodoloģiski. vēstures pamati izglītojošai domai bija liela nozīme domāšanā, neskatoties uz to, ka dažādās valstīs šai ideoloģijai bija nozīmīgas iezīmes, tai bija noteiktas kopīgas iezīmes. Tā bija daļa no plašas ideoloģiskās un politiskās dienaskārtības. un filozofs straumes sabiedrībā. domas par pieaugošā kapitālisma laikmetu, kad visas sabiedriskās dzīves uzmanības centrā bija cīņa pret feodāli-absolutistisko iekārtu visās tās izpausmēs, atbrīvojot ceļu buržuāzijai. attīstību. Pretrunu mazattīstības apstākļos buržuāziski. sociāli ekonomiskais attiecības, cīņa par atbrīvošanos no viduslaiku, feodāla savā būtībā, pasaules skatījumā, pret feodālismu. sabiedrību un politiski sistēma noteica vēsturnieku – apgaismotāju uzskatu vispārējo ideoloģisko bāzi ar visu to bieži vien ļoti nozīmīgo teorētisko un metodisko. neatbilstības. Izšķiroša vēstures veidošanai. apgaismotāju uzskatiem bija visakūtākais sociālpolitiskais. agrīnā buržuāzijas laikmeta cīņa. revolūcijas. Teorētiski pedagogu izpratne par sasniegumiem mūsdienu zinātnes jomā. Dabaszinātnes un tehnoloģijas tos ir apaugļojušas ar vēsturi. domāšana ar filozofiskiem secinājumiem, kas izdarīti uz šī pamata. Franču figūriņas 18. gadsimta apgaismība, kas bija klasika. zap forma Apgaismība kopumā izvirzīja jautājumu par likumiem vēsturē ar līdz tam nezināmu skaidrību. Viņu priekšgājēji bija holandiešu un angļu valodas. 17. gadsimta domātāji (G. Grotiuss, T. Hobss), kas veica mēģinājumus radīt sabiedrības teorijas. attīstība, kuras pamatā ir t.s "sociālā fizika", dabas likumu teorija un citi racionālisti. teorijas. itāļu valoda domātājs J. Vico veica pirmo dziļo mēģinājumu aptvert visu cilvēces vēsturi kā procesu, ko nosaka stingrs modelis, un izvirzīja ideju par vēstures ciklu. Francs. Apgaismotāji, pieejot vēstures problēmām no racionālisma viedokļa, vēstures likumus meklēja vai nu cilvēka racionālajā būtībā, vai arī cilvēku sabiedrības mijiedarbībā ar dabu, vai arī vēstures likumus mehāniski pielīdzināja dabas likumiem. Par visu to metafiziku. un ideālistisks. izglītības darbinieku pētījumu ierobežojumi vēstures jomā. modeļiem bija liela nozīme vēstures kā zinātnes attīstībā. Apgaismotāji izvirzīja prasību izveidot universālu cilvēces vēsturi, kuras pamatā būtu cilvēces likteņu vienotības atzīšana, un ar to saistīto visu tautu vēstures salīdzinošās izpētes principu (Volērs); “dabas stāvokļa” teorija, kas apgalvo, ka vēstures sākumā. attīstība, cilvēks bija tikai daļa no dabas (Rousseau); nepārtraukta progresa ideja, kas apliecina vēsturi kā būtību. cilvēces kustības process pa augšupejošu līniju no zemākām uz augstākām sociālās dzīves formām (vispilnīgāko iemiesojumu atrada Kondorsē); doktrīna par dabas ģeogrāfijas ietekmi uz sociālo attīstību. vide (Monteskjē). Pirmie b bija tieši saistīti ar revolūciju pieredzi. vai m zināmus mēģinājumus dot I. materiālistisks. pamatā, jo īpaši priekšstata rašanos, ka valsts formas un tās institūcijas ir atkarīgas no īpašuma sadales valstī (Dž.Garingtons - no angļu revolūcijas pieredzes, A. Barnave - no franču pieredzes revolūcija). Politikas kā vienīgā izpētes objekta noraidīšana. vēsture, izglītības vēstures pārstāvji uzskatīja, ka vēsturnieku galvenajam mācību priekšmetam jābūt kultūras vēsturei, aptverot visus sabiedrības dzīves aspektus un iekļaujot zinātnes, izglītības, literatūras, ekonomikas uc vēsturi. Angļu val. izglītības I., kas attīstījās pēc angļu valodas. buržuāzisks revolūcija un kopumā atšķirīga politiskā. mērenība, sniedza tās ievērojamāko pārstāvju V. Robertsona un E. Gibona darbos detalizētu antiklerikāla un antifeodālisma atspoguļojumu. viduslaiku vēstures nozīmīgu periodu pozīcijas. Vācijas vēstures izglītības filozofijas ievērojamākā figūra I. G. Herders attīstīja vēstures vienotības un likumsakarības idejas. attīstība, ko raksturo nekonsekvence, bet virzība uz augstāku stāvokli – cilvēcību. Herdera kopumā ideālistiskā vēstures izpratne tomēr ietvēra zināmu elementāru materiālismu. mirkļi. Krievijā unikālā veidā izpaudās jaunas vēstures attīstības tendences, kas turpinājās 18. gs. paliek muižnieks-kalps. valsts. Atbrīvošanās no reliģijām. skatījums uz vēsturi, racionālisms, vēstures izpratne kā politiska. Valsts vēsture ir raksturīga V. N. Tatiščevam, vienam no lielākajiem krievu valodas pārstāvjiem. cēls I.; viņš mēģināja dot holistisku krievu valodas shēmu. vēsturi, kas kalpoja viņa idejām par krievu valodas progresivitātes attaisnošanu. autokrātija. Vēlme izzināt nacionālo vēsture pasaules vēstures ietvaros. process, kurā mijas lejupslīdes un uzplaukuma periodi, atklājot dažādu tautu attīstības posmu atkārtojamību; skatījums uz vēsturi kā līdzekli pilsoņu un patriotu audzināšanai. īpašības krievu valodā cilvēki ir raksturīgi vēsturei. M. V. Lomonosova uzskati. Krievu valodas tālāka attīstība. dižciltīgās vēstures vēsture tiek saistīta ar M. M. Ščerbatova, I. N. Boltina un citu vārdiem, un Boltins izvirzīja salīdzinošās vēstures idejas. vēstures un cēloņu un seku attiecību izpētes metode. parādības. 18. gadsimtā Krievijā tika ielikts vākšanas un izdošanas sākums. ist. avoti (Tatiščevs, Ņ.I. Novikovs un citi – skat. rakstu Arheogrāfija). Revolucionāri apgaismotā vēstures izpratne spilgti izpaužas A. N. Radiščeva uzskatos, kurš vēstures jautājumiem piegāja no revolucionāra skatu punkta. cīņa pret autokrātiju un dzimtbūšanu. Tas ļāva viņam pieiet vēsturei kā cikliski attīstītai cīņai starp brīvību un despotismu un tādējādi pamatot revolūciju modeli. revolūcijas vēsturē. Atšķirībā no revolucionāra Radiščova vēstures izpratne, dižciltīgi monarhiski. I. Krievijā (N. M. Karamzins, M. P. Pogodins un citi) aizstāvēja tēzi par autokrātijas it kā izšķirošo lomu Krievijā. vēsture. Buržuāzijas augšanas apstākļos revolucionārs kustībām Rietumos Eiropa un briestošā dzimtbūšanas krīze. ēka Krievijā krievu dižciltīgais I. attīstīja krievu identitātes ideju. vēsture it kā izslēdz revolūcijas iespēju Krievijā. Ar spēcīgu monarhijas kritiku. Karamzina koncepcijas aizstāvēja dižciltīgi revolucionāri - decembristi. Tl. izglītības vēstures pretinieks Eiropā 18. gadsimta beigās - 18. gadsimta sākumā. 19. gadsimti kļuva reakcionārs romantisms, kas radās un veidojās kā cēlas reakcijas ideoloģija pret frančiem. buržuāzisks revolūcija, izglītības filozofija un ideoloģija. Ideoloģiskās un politiskās ideoloģijas attīstībā, kas savā būtībā ir reakcionāra. romantikas pamati Izšķirošā loma bija E. Berkam, Ž. de Meistram, F. Šatobriānam, F. Šlēgelam, K. L. Halleram, A. Mulleram. Par savu mērķi izvirzījusi viduslaiku rehabilitāciju, tai piemītošo sociālo un politisko. sistēmu un ideoloģiju, romantiskie vēsturnieki apņēmīgi noraidīja ideju par apvērsumu, revolūciju vēsturē (šo ideju viņi skaidri formulēja un atrisināja reakcionāri negatīvā nozīmē). Viņi noraidīja racionālismu. apgaismotāju skaidroto vēsturi, viņi atteicās redzēt dabā. cilvēka dabas likumi vēstures likumi. Pret runāšana apgaismos. I. ar reakciju. politiskā pozīcijas, viņi tajā pašā laikā pamatoti norādīja uz antiismu. apgaismotāju attieksmi pret viduslaikiem un uzstāja uz iekšējo klātbūtni. savienojumi visos avotos. laikmeti. Viņi uzskatīja, ka moderns katras tautas stāvoklis ir lēnas un ilgstošas darbības rezultāts. ist. attīstība (tā sauktās “organiskās attīstības ideja”), kurā tiek iemiesots “tautas gars”. Šajā sakarā romantiķi kā prioritāru uzdevumu izvirzīja vēsturi. pētniecisks pētījums par dažādu tautu vēstures kvalitatīvo unikalitāti, vēstures individuālo īpašību noskaidrošana. parādības. Romantisma idejas visvairāk izplatījās Vācijā, kur tās ietekmēja valsts un tiesību vēstures izpēti (vēsturiskā tiesību skola - Savinijs, Eihorns un viņu sekotāji). Austrumi. juridiskā skola to atdeva. vēstures izpētes nozīme. avotiem un tos kritizēt. Milzīga loma kritiskā attīstībā pētniecības metodes vēsturē. zinātne arī spēlēja savu lomu to attīstībā filoloģijā (F.A. Wolf) un īpaši zinātniskajā. aktivitātes senatnes jomā. A. Beka un galvenokārt B. G. Nībūra vēsture. Tas īpaši ļāva sākt veidot sērijveida avotus par senatnes vēsturi (Corpus inscriptionum Graecarum) un viduslaikiem (Monumenta Germaniae Historica), kas daudzējādā ziņā ir paraugs. Vadoties pēc teorētiskās un metodoloģiskās Balstoties uz romantisma principiem, brāļi J. Grimms un V. Grimms lieliski veica Vācijas vēstures izpēti. valodas, mitoloģija, folklora, paražu tiesības. Ar romantisku virziens bija saistīts ar L. Rankes skolas veidošanos Vācijā. Austrumi. Rankes koncepcija ar tai raksturīgo providenciālismu vēstures interpretācijā. process, ideja par ideju (galvenokārt reliģisko) noteicošo lomu sabiedrības attīstībā, spēcīgas valsts kults, kara atvainošanās, ārlietu prioritātes apliecinājums. politika par iekšzemes, galēju nacionālismu būtiski ietekmēja junkeru buržuāziju. vācu I. Ja romantisks. I. virzienā, neskatoties uz visu viņa politiķu reakcionāro raksturu. 19. gadsimta pirmajās desmitgadēs radušās idejas. noteikts solis uz priekšu vēstures attīstībā. zināšanas, tad vēl lielāka nozīme vēstures radīšanā. zinātnēm bija filozofiski vēsturiska. utopiski jēdzieni sociālisms, Hēgeļa filozofija un buržuāziskās liberālās vēstures pārstāvju darbi. skolas 1.puse 19. gadsimts (īpaši Francijā). Utopisma vēstures filozofijas pamatidejas. sociālismu izvirzīja A.C. Saimons. Starp tiem: katra avota nepieciešamība un relatīvā progresivitāte. laikmets un tā radītās sociāli politiskās sabiedrības. no mantiskajām attiecībām atkarīgas institūcijas; vēstures nekonsekvence un nevienmērība. process, kas noved pie dabiskām izmaiņām visā sociālajā un valsts līmenī. veidlapas; ekonomikas un klases atzīšana. cīņa – kopā ar cilvēka saprātu un filozofiju – vēstures virzītājspēki; ist. pārejas uz sociālismu neizbēgamība. sabiedrības organizācija. Sent-Simona ideja par klasi. cīņa, kas radās no viņa vēstures vispārinājuma. Francijas pieredze buržuāzisks revolūciju, pieņēma franči. restaurācijas laikmeta buržuāziski liberālie vēsturnieki - O. Tjerī, F. Minjē, F. Gizo, A. Tjērs. “Kopš lielās franču revolūcijas Eiropas vēsture vairākās valstīs ir īpaši skaidri atklājusi šo patieso notikumu, šķiru cīņas fonu, un jau atjaunošanas laikmets Francijā izvirzīja vairākus vēsturniekus (Tjerī, Guizot, Minier, Thiers), kuri, vispārinot notiekošo, nevarēja atpazīt šķiru cīņas par atslēgu visas Francijas vēstures izpratnei” (V.I. Ļeņins, Soch., 21. sēj., 42. lpp.). Šie vēsturnieki vēl nevarēja sniegt zinātnisku informāciju. atbildes uz jautājumu par šķiru izcelsmi (piemēram, Tjerī šķiru izcelsmi skaidroja no iekarojumiem), identificēja šķiru cīņu ar dažādu tautību cīņu. Turklāt tēls ir liberāli buržuāzisks. vēsturnieki, tikai klase darbojās kā dabiska. feodālā cīņa sabiedrība, topošās buržuāzijas vadītā "trešā īpašuma" cīņa pret feodālismu. aristokrātija, cīņa, kas beidzas politiskā pārejā. varu buržuāzijai un šķirai. Viņi nepamanīja proletariāta cīņu pret buržuāziju vai uzskatīja to par normālās, dabiskās kārtības pārkāpumu. Tomēr, neskatoties uz to visu, īpašas Francijas un Anglijas vēstures attīstība kā šķiras vēsture. cīņa noveda pie zinātniskiem īpaši svarīgi rezultāti. Ir notikusi arī avotu pētījumu paplašināšana. avota bāze Ir parādījušies daudzi pētījumi. publikācijas par sabiedriski politisko vēsture. Ideālistiskā ietvaros. vēstures filozofija ir visauglīgākais mēģinājums atklāt iekšējo. saikni starp cilvēces vēsturei raksturīgo nepārtraukto kustību, pārmaiņām un transformācijām uzņēmās F. V. Hēgels. Savā priekšstatā par cilvēku sabiedrības attīstību Hēgels, šķiet, apvienoja pasaules vēstures ideju. Apgaismības izvirzītais progress un romantiķu izvirzītais “organiskās attīstības” princips. Bet galvenais bija tas, ka Hēgelis jēdzienā ieviesa world-ist. dialektiskais process attīstības princips – vēsture. attīstība parādījās kā pretēju principu cīņa. Tas noveda pie ievērojamas vēsturiskās metodoloģijas bagātināšanas. pētījumiem. Tomēr Hēgeļa princips ir dialektisks. attīstība tika pielietota nevis saistībā ar sabiedrības materiālo attīstību, bet gan saistībā ar “absolūtā gara” idejas attīstību; Savas sistēmas ideālisma dēļ Hēgelis interpretēja vēstures iekšējo saikni. notikumi kā pastāvīga vēlme pēc absolūtas idejas īstenošanas. Hēgeļa piedāvātā pasaules vēstures shēma, kuras pamatā ir ideja par tās būtību kā brīvības apziņas progresu, savā saturā izkropļoja patieso sabiedrību procesu. attīstība (tautu dalīšana vēsturiskajās un nevēsturiskajās, lielākās daļas austrumu tautu izslēgšana no vēsturiskā procesa, vācu tautu vēstures pasludināšana par cilvēces vēstures virsotni, prūšu militārisma apoteoze stāvoklis utt.). Tieši šai Hēgeļa uzskatu pusei bija vislielākā ietekme uz reakciju. virziens buržuāzisks I., īpaši Vācijā. Tajā pašā laikā daži vēsturnieki pieņēma Hēgeļa mācību progresīvās puses. Lielu ieguldījumu kristietības vēstures problēmu attīstībā sniedza "kreisie hēgelieši" D. Štrauss un B. Bauers. Tomēr visa Hēgeļa mācībās revolucionārā patiesie mantinieki bija Markss un Engelss. Hēgeļa uzskatiem bija liela ietekme uz 19. gadsimta vidus veidošanos. liberāli-buržuāzisks I. Krievijā, ko vispārējās vēstures jomā pārstāv T. N. Granovskis, nacionālās vēstures jomā S. M. Solovjovs un citi. Solovjova koncepcijas raksturoja idejas par iekšējo, “organisko”. vēstures modeļi objektīvu (pirmkārt ģeogrāfisku) faktoru nosacīts process, tiek noliegts valsts virsšķirīgais raksturs kā tautas vēstures augstākais iemiesojums. attieksme pret cilvēkiem runām un revolūcijai kopumā, pretstatu cīņu vēsturē saprotot kā “cilšu” un “valsts” principu cīņu. Solovjovs uzskatīja, ka līdz ar Pētera reformām Krievija izvēlējās "eiropeizācijas ceļu". Idejas par vēstures pretstatu. modeļus Rietumos, kur sabiedrības attīstība notika “no apakšas”, un Krievijā, kur autokrātiskā valsts it kā darbojās kā sabiedrības, šķiru un to savstarpējo attiecību “organizators”, izstrādāja valsts skolas vēsturnieki ( K. D. Kavelins, B. N. Čičerins u.c.) un ieguva no tiem teorētiskos datus. pamatojumu. Pirmsmarksistiskā zinātniskā vēsture. doma savu augstāko attīstību ieguva revolucionāri demokrātiski. vēstures jēdzieni. Saskanīgākajā formā to izstrādāja krievs. revolucionārie demokrāti, kuru pamatā ir revolūcija. ideoloģija cīņai pret autokrātisko dzimtbūšanu. celtniecība, kapitālisma sociālo antagonismu kritika. ēka Rietumos Eiropā. Vēsturē V. G. Beļinska, A. I. Hercena, N. A. Dobroļubova, N. G. Černiševska uzskatos vēstures tuvināšana atrada izpausmi. zināšanas līdz materiālistiskam vēstures izpratne. Apgūstot pirmsmarksistiskās filozofijas sasniegumus, vēsturi. un sociologs. domas Rietumos Eiropa, paļaujoties uz progresīvajām krievu valodas tradīcijām. filozofijā un zinātnē revolucionārie demokrāti saskatīja liberāli buržuāziskās robežas. teorijas klase. cīņa, Hēgeļa vēstures filozofija, noraidīja idejas par sociālisma iespējamību. transformācijas miermīlīgas evolūcijas rezultātā (raksturīgas Rietumeiropas utopiskajiem sociālistiem), pakļāva dižciltīgos un buržujus plašai kritikai. I. Krievijā (oficiālās tautības teorija, slavofilu vēsturiskā koncepcija, valsts skola). Revolucionārās demokrātiskās koncepcijas kodols bija ideja par tautas izšķirošo lomu. masām sabiedrībā attīstību, kuras gaitā revolucionāram ir izšķiroša nozīme. apspiesto cīņa pret apspiedējiem. Sociāli politiskā Secinājums no šīs koncepcijas bija tēze par neizbēgamību - revolūcijas rezultātā. cilvēku kustības masu - atbrīvošanās no visa veida sociālās apspiešanas. Galu galā paliekot ideālisma pozīcijās biedrību metodoloģijas jomā. zinātnes, revolucionārie demokrāti, tajā pašā laikā, izvirzot jautājumu par objektīvajiem vēstures likumiem, kurus viņi uzskatīja par kopīgiem visām tautām, īpašu nozīmi piešķīra ekonomikas attīstībai. ikdienas dzīve, pārmaiņas sociāli ekonomiskajā jomā. pozīciju wt. Parādījis muižnieku un buržuju vēstures interpretācijas sociālo nosacītību. vēsturnieki, revolucionārie demokrāti vienlaikus bija pārliecināti par zinātnes vēstures rezultātu objektivitāti. zināšanas. Tajā pašā laikā viņi uzskatīja, ka vislielāko objektīvo zināšanu patiesību nodrošina vēstures aplūkošana no skatu punkta. cilvēku priekšrocības. Revolucionāri demokrātiski vēstures jēdziens lielā mērā veicināja apstākļu sagatavošanu materiālisma izplatībai Krievijā. vēstures izpratne process. Marksistiskās historiogrāfijas rašanās. Neskatoties uz nozīmi. progress ir. zināšanas, visu pirmsmarksisma vēsturi raksturoja ideālisms. sabiedrības attīstības galveno iemeslu interpretācija. Ar K. Marksa un F. Engelsa materiālisma atklāšanu. vēstures izpratne, to konsekventa materiālisma izplatība sabiedrībā. parādības, vēsture pirmo reizi saņēma konsekventi zinātnisku. metodoloģiski pamata. Būt pagrieziena punktam sabiedrības zināšanu attīstībā. dzīve, materiālisma atklāšana. vēstures izpratne balstījās uz visu daudzu vēsturnieku, filozofu un ekonomistu paaudžu (klasiskās buržuāziskās politekonomijas pārstāvju - A. Smits, D. Rikardo u. c.) kognitīvās darbības objektīvi patieso rezultātu kopumu. Runājot par saikni starp sabiedrību attīstību. zinātne pirms Marksa un marksisma rašanās, V. I. Ļeņins rakstīja: “Tā kā šo zinātni, pirmkārt, veidoja klasiskie ekonomisti, atklājot vērtību likumu un sabiedrības pamata sadalījumu klasēs, tā kā šī zinātne tika vēl vairāk bagātināta saistībā ar viņi, 18. gadsimta apgaismotāji cīņā pret feodālismu un klerikālismu - jo šo zinātni, neskatoties uz viņu reakcionārajiem uzskatiem, virzīja uz priekšu 19. gadsimta sākuma vēsturnieki un filozofi, vēl vairāk skaidrojot šķiru cīņas jautājumu, attīstot dialektiku. metodi un tās pielietošanu vai sākšanu pielietot sociālajā dzīvē – tad marksisms, kas ir spēris vairākus milzīgus soļus uz priekšu tieši pa šo ceļu, ir visas Eiropas vēstures, ekonomikas un filozofijas zinātnes augstākā attīstība” (Op. , 20. sēj. 184). Radusies un attīstījusies kā zinātnisks vispārinājums “...visu pasaules valstu revolucionāras pieredzes un revolucionāras domas kopums” (turpat, 21. sēj.
Historiogrāfija (no Vēstures un...grafikas)
1) vēstures zinātnes vēsturi kopumā, kā arī noteiktai tēmai vai vēstures laikmetam veltītu pētījumu kopumu (piemēram, I. Lielā oktobra sociālistiskā revolūcija), vai vēsturisku darbu kopumu, kam ir iekšēja vienotība sociālajā jomā. , šķiru vai nacionālie termini (piemēram, marksists I ., franču I.). 2) Zinātniskā disciplīna, kas pēta vēstures zinātnes vēsturi. I. kā vēstures zinātnes vēsture. I. līdz 19. gadsimta vidum. (pirms marksista I. rašanās). Senos laikos, pat pirms rakstīšanas parādīšanās, vēsturiskās idejas un daži vēsturisko zināšanu elementi pastāvēja starp visām tautām mutiski pārraidītās pasakās un tradīcijās, viņu senču ģenealoģijās. Klašu un valsts rašanās paplašināja vajadzību pēc vēstures zināšanām, un rakstības rašanās ļāva sākt tās uzkrāt. Agrīnās šķiras sabiedrībās tika sagatavoti daži apstākļi vēstures zināšanu attīstībai (piemēram, tika izstrādātas dažādas hronoloģijas sistēmas), radās pirmie vēsturiskā satura ieraksti: vēstures uzraksti (karaļiem, faraoniem), notikumu laikapstākļi utt. Reliģijai bija milzīga ietekme uz vēsturisko notikumu aprakstu un interpretāciju. Visi vēsturiskie notikumi tika izskaidroti ar "dievu gribu". Šādas vēsturiskas idejas tika ierakstītas “svētajās grāmatās” (piemēram, Bībelē (skat. Bībeli)). Svarīgs posms vēsturisko zināšanu progresīvā attīstībā bija senā vēsture. Tā savu augstāko izpausmi atrada sengrieķu vēsturnieku Hērodota (saukta par “vēstures tēvu”) un īpaši Tukidīda rakstos. pēdējam ir raksturīga atteikšanās skaidrot vēsturi ar dievišķo spēku iejaukšanos un vēlme iekļūt notikumu iekšējās cēloņu un seku attiecībās, vēsturiskās kritikas elementi – mēģinājums nodalīt ticamus faktus no daiļliteratūras. Šo vēsturnieku darbi vairs nav fragmentāri, bet gan sakarīgs, izklaidējošs stāstījums, kas galvenokārt veltīts politiskajai vēsturei (grieķu-persiešu karu, Peloponēsas kara vēsturei). Feodālisma laikmeta vēsturei, kad vēsturiskās domāšanas raksturu galvenokārt noteica feodāli-baznīcas ideoloģija, bija raksturīgs providenciālistisks vēstures skatījums, kurā vēsturiskie notikumi tika uzlūkoti kā dievišķās gribas iejaukšanās rezultāts. “dievišķā plāna” īstenošana (skat. Providenciālismu). Šī ideja caurstrāvoja arī feodāli-kristīgo pasaules vēstures periodizāciju saskaņā ar “četrām monarhijām” (asīriešu-babiloniešu, mēdiešu-persiešu, grieķu-maķedoniešu, romiešu - pēdējā “zemiskā” valsts) - to secīgās izmaiņas tika uzskatītas par rezultātu. par dievišķo aprūpi. Rietumeiropas feodāli-kristīgo vēsturi kopā ar Bībeli lielā mērā ietekmēja kristīgā teologa Augustīna Svētā filozofiskie un vēsturiskie priekšstati, bet musulmaņu vēsturi – Korāns. (par musulmaņu arābu viduslaiku. Un skatīt rakstā Arābu kultūra, sadaļā Vēstures zinātne.) Visizplatītākie vēstures rakstu veidi līdzās hagiogrāfiskajai (hagiogrāfijas) literatūrai (sk. Svēto dzīves) bija annāles, “pasaules vēstures” ( piemēram, Rietumeiropas hronists Otto no Freisingenas, arābu vēsturnieks at-Tabari) - pasaules vēstures apskati no “pasaules radīšanas”. Viduslaiku autori, kā likums, saskatīja tikai parādību ārējo saistību to hronoloģiskās secības veidā, līdz ar to raksturīgo vēsturisko rakstu formu ar notikumu laikapstākļiem - gadagrāmatas, Krievijas hronikas (slavenākā no agrīno krievu hroniku kolekcijām). ir “Stāsts par pagājušajiem gadiem”). Vēsturiskais stāstījums pakāpeniski kļuva sarežģītāks. Primitīvās annāles tiek aizstātas ar sarežģītākām hronikām, un, pilsētām attīstoties, parādās pilsētu hronikas; valsts centralizācijas procesā rodas hroniku krājumi (piemēram, Lielās franču hronikas 13.-15.gs., Maskavas 15.-16.gs. hronikas u.c.). Viens no agrākajiem mēģinājumiem viduslaiku vēsturē pāriet no tīri naratīvas vēstures uz vēsturisku notikumu izklāstu to cēloņsakarībās (uz laicīgā pamata) tika veikts 14. gadsimtā. Arābu vēsturnieks Ibn Khalduns, kurš noraidīja vēstures skaidrojumu no reliģiskās ideoloģijas viedokļa un uzlūkoja vēsturi kā pastāvīgu cilvēku dzīves un morāles maiņu, kā nepārtrauktu valstu celšanās un krišanas procesu. Buržuāziskās vēsturiskās domas veidošanās pirmais posms bija Rietumeiropas renesanses humānistiskā vēsture (sk. Renesanse) (15.-16.gs.). Tās redzamākie pārstāvji vēsturiskā procesa virzītājspēku saskatīja partiju un sociālo grupu politiskajā cīņā, kas pie varas nomaina cita citu (itāliešu humānisti N.Makiavelli, F.Gikjardīni), centās atklāt vēsturiskās attīstības likumus un saistīt tos ar vispārīgāki likumi, attīstot jautājumus par ģeogrāfiskās vides ietekmi uz vēsturi (franču domātājs J. Bodins). Šī laicīgā vēstures pieeja nozīmēja pārtraukumu ar tās feodāli-teoloģisko interpretāciju un bija milzīgs progresīvs solis vēstures attīstībā. Vēsturnieki humānisti, paļaujoties uz filoloģijas panākumiem, lika pamatus sistemātiskai vēstures avotu kritikai (itāliešu humānisti Flavio Biondo, Lorenco Valla u.c.), kas kļuva par spēcīgu instrumentu feodālās vēstures izstrādāto ideju pārvarēšanai (itāļu humānists L. Bruni) par jaunu vēstures periodizāciju (dalot to senajā, vidējā, modernajā). Humānistiskā vēsture iedragāja feodālās vēstures monopolu Rietumeiropā. Feodāli-absolutisma un feodāli-katoļu vēstures pārstāvji, cīnoties pret jauno vēstures izpratni, lielu uzmanību pievērsa vēstures avotu vākšanai, sistematizēšanai un publicēšanai. 17. gadsimtā parādās palīgvēsturiskās disciplīnas (diplomātija, paleogrāfija); Bollandisti un mauristi izdod pirmās plašās viduslaiku vēstures dokumentu kolekcijas. 18. gadsimtā Krievijā sākās vēstures avotu vākšana un publicēšana (sk. rakstu Arheogrāfija). 17. gadsimtā Nīderlandes un angļu buržuāziskie domātāji (G. Grotiuss, T. Hobss) veica pirmos mēģinājumus radīt sociālās attīstības teorijas, kas balstītas uz dabisko tiesību principiem (sk. Dabas tiesības) un citām racionālisma mācībām; Itāļu domātājs G. Vico atdzīvināja un attīstīja ideju par ciklu vēsturē. Līdz tam laikam nezināmā skaidrībā jautājumu par vēstures likumiem izvirzīja 18. gadsimta franču apgaismotāji. Pieejot vēsturei no racionālisma viedokļa, viņi vēstures likumus meklēja vai nu cilvēka racionālajā būtībā, vai arī sabiedrības mijiedarbībā ar dabu, mehāniski pielīdzinot vēstures likumus dabas likumiem. Franču apgaismotāji izvirzīja ideju izveidot universālu cilvēces vēsturi, kas balstīta uz cilvēces likteņu vienotības atzīšanu (Volērs), dabas stāvokļa teoriju, kas apgalvoja, ka sākumā. vēsturiskajā attīstībā cilvēks bija tikai daļa no dabas (J. J. Rousseau), ideja par nepārtrauktu progresu vēsturē (J. Condorcet uc), attīstīja doktrīnu par dabiskās ģeogrāfiskās vides ietekmi uz sociālo attīstību ( C. Monteskjē). Viņi par galveno vēsturnieku studiju priekšmetu uzskatīja ne tikai politisko vēsturi, bet arī kultūras vēsturi (šī vārda plašā nozīmē). Ievērojami angļu un skotu pedagoģijas pārstāvji (E. Gibons, V. Robertsons) sniedza detalizētu pārskatu par svarīgiem Eiropas vēstures periodiem no antiklerikāla un antifeodāla viedokļa. Liela nozīme bija vācu pedagogu, īpaši I. G. Herdera, un krievu pedagogu, īpaši A. N. Radiščeva, filozofiskajiem un vēsturiskajiem konceptiem, kuri vēsturei piegāja no revolucionārās cīņas pret autokrātiju un dzimtbūšanu viedokļa. Apgaismības vēsture un tās idejas tika pretstatītas 19. gadsimta sākumā. reakcionārā dižciltīgā romantisma pārstāvji a. Šis romantiskās vēstures virziens (īpaši spēcīgs vācu vēstures un vēsturiski-tiesiskajā zinātnē) noraidīja revolūciju pastāvēšanu vēsturē, idealizēja viduslaikus un noliedza racionālistisko vēstures skaidrojumu. Tomēr romantiķi, neraugoties uz savu vispārējo nostāju reakcionāro raksturu, veicināja auglīgas idejas vēstures zinātnes progresīvā attīstībā. Viņi uzstāja uz iekšējās saiknes pastāvēšanu vēstures laikmetos, uzskatot, ka katras tautas pašreizējais stāvoklis ir tās ilgstošas vēsturiskās attīstības rezultāts, vērsa uzmanību uz atsevišķu tautu vēstures kvalitatīvo unikalitāti utt. Ievērojami tautu pārstāvji -saukta vēsturiskā tiesību skola (Skatīt Historical School of Law) Vācijā (F.C. Savigny, K.F. Eichhorn) sniedza nozīmīgu ieguldījumu valsts un tiesību vēstures izpētē, savu pētījumu pamatojot ar rūpīgu vēstures avotu izpēti un kritiku. Klasiskajai filoloģijai bija liela loma vēstures zinātnes kritisko pētījumu metožu attīstībā. Tās piemērošana antīkajā vēsturē (vācu zinātnieki F. A. Volfs, A. Beks un īpaši B. G. Nībūrs) nozīmēja jaunu posmu šīs vēstures zinātnes nozares attīstībā. L. Ranke (Vācija) bija pirmā, kas sistemātiski piemēroja antīko filologu iepriekš izvirzīto pētījumu principu viduslaiku un jauno laiku vēstures avotiem. Avotu izpētes virzība ļāva uzsākt pirmo zinātnisko sērijveida publikāciju par senatnes vēstures avotiem (“Grieķu uzrakstu korpuss” - no 1825. gada, vēlāk, no 1863. gada - “Latīņu uzrakstu korpuss”) izveidi un Viduslaiki ( Monumenta Germaniae historica utt.). Tajā pašā laikā Rankes vēsturiskā koncepcija (providenciālisms, ideja par ideju izšķirošo lomu vēsturē, ārpolitikas prioritātes apliecināšana pār iekšpolitiku, primārā uzmanība “lielo cilvēku” aktivitātēm utt.) bija reakcionārs; tai bija nozīmīga un ilgstoša ietekme uz konservatīvo junkeru-buržuāzisko kustību Vācijā. Tā laika Krievijas vēsturē dominējošā tendence bija dižciltīgo monarhistu kustība (19. gs. 1. puses lielākie pārstāvji bija N. M. Karamzins un M. P. Pogodins). Tā aizstāvēja tēzi par autokrātijas izšķirošo lomu Krievijas vēsturē, par fundamentālo atšķirību Krievijas un Rietumeiropas vēsturiskajā attīstībā (pirmspetrīnas laikmetā), par Krievijas revolucionārā attīstības ceļa nepieņemamību. Krievijas vēstures “skeptiskā skola” (M. T. Kačenovskis un citi), kas prasīja kritisku attieksmi pret vēstures avotiem, uzsāka daudzu cēlas vēstures jēdzienu kritisku pārskatīšanu. 19. gadsimta 1. pusē. Vēsturisko ideju virzību lielā mērā ietekmēja utopiskā sociālisma filozofiskie un vēsturiskie koncepti (galvenokārt A. Sen-Simona) un G. Hēgeļa filozofija, kas ideālistiskās vēstures filozofijas ietvaros veica visauglīgāko mēģinājumu. atklāt cilvēces vēsturei raksturīgās nepārtrauktās kustības, pārmaiņu un transformācijas iekšējo saistību. Sensimona ideju par šķiru cīņas lomu vēsturē, kas radās no viņa Lielās franču revolūcijas vēsturiskās pieredzes vispārinājuma, pārņēma restaurācijas laikmeta franču liberāli buržuāziskie vēsturnieki – A. Tjerī, F. Minnē, F. Guizot. Neskatoties uz viņu izvirzītajiem šķiru cīņas teorijas vēsturiskajiem un šķiru ierobežojumiem (šķiru izcelsmes skaidrojums no iekarošanas, šķiru cīņas identificēšana ar “rasu cīņu”), viņu īpašās vēstures attīstība. Francija un Anglija kā šķiru cīņas vēsture bija fenomens ar lielu zinātnisku nozīmi pasaules vēsturē. Vēsturiskās attīstības modeļu atpazīšana, vēlme izveidot vēsturisko parādību kopsakarību un uzskatīt vēsturi par galvenokārt politisko un juridisko institūciju attīstības procesu - īpašu uzmanību pievēršot valsts vēsturei (ar kuru tika veidota tautas vēsture bieži identificēts) - kļuva raksturīga daudzu nozīmīgu vēsturnieku pieejai vēstures atspoguļošanai 19 V. No šīm pozīcijām jo īpaši S. M. Solovjovs tuvojās Krievijas vēstures apsvēršanai. Pirmsmarksistiskā zinātniski vēsturiskā doma savu augstāko attīstību guva revolucionāri demokrātiskajā vēstures koncepcijā. V. G. Beļinska, A. I. Hercena, N. A. Dobroļubova, N. G. Černiševska un demokrātijas vēsturnieka A. P. Ščapova vēsturiskajos uzskatos izpaudās vēstures zināšanu pieeja materiālistiskajai vēstures izpratnei. Galu galā, paliekot ideālisma pozīcijās sociālo zinātņu metodoloģijas jomā, revolucionārie demokrāti, vienlaikus izvirzot jautājumu par objektīvajiem vēstures likumiem, kurus viņi uzskatīja par kopīgiem visām tautām, īpašu nozīmi piešķīra attīstībai. ekonomiskajā dzīvē, izmaiņas cilvēku sociāli ekonomiskajā situācijā wt. Revolucionārās demokrātijas koncepcijas kodols bija ideja par masu izšķirošo lomu sociālajā attīstībā, kuras laikā revolucionārie demokrāti piešķīra izšķirošu nozīmi apspiesto revolucionārajai cīņai pret apspiedējiem. Revolucionāri demokrātiskā vēstures koncepcija lielā mērā veicināja apstākļu sagatavošanu materiālistiskas vēstures izpratnes izplatībai Krievijā. Marksisma vēstures rašanās Neskatoties uz ievērojamo progresu vēstures zināšanās, visu pirmsmarksisma vēsturi raksturoja ideālistiska sabiedrības attīstības galveno iemeslu interpretācija. Līdz ar K. Marksa un F. Engelsa dialektiskā materiālisma izplatīšanos sociālo parādību jomā vēsture pirmo reizi saņēma konsekventi zinātnisku metodoloģisko pamatu. Materiālistiskas vēstures izpratnes rašanās kļuva par pagrieziena punktu sociālās dzīves zināšanu attīstībā. Marksisms pierādīja, ka vēstures virzītājspēkus nosaka materiālā ražošana, dažādu ražošanas veidu rašanās, attīstība un nāve, kas rada visu sociālo struktūru. Cilvēku sabiedrības paškustības izpētes atslēga tika atrasta ražošanas metožu attīstības likumos. Tādējādi tika norādīts ceļš “...uz vēstures kā vienota, dabiska procesa zinātnisku izpēti visā tā milzīgajā daudzveidībā un nekonsekvenci” (Ļeņins V.I., Poln. sobr. soch., 5. izd., 26. sēj., lpp. .58). Sociāli ekonomisko veidojumu doktrīnas pielietošana konkrētu sociālo parādību analīzē kā metodiskais vadmotīvs ļāva “...pareizi un precīzi attēlot faktisko vēstures procesu...” (turpat, 1. sēj. 164. lpp.). Pamatojoties uz to, Markss un Engelss parādīja, ka objektīvā vēstures gaita pati par sevi noved pie proletariāta uzvaras pār buržuāziju, pie kapitālisma likvidācijas sociālistiskās revolūcijas rezultātā, pie komunisma uzvaras. Marksa un Engelsa identificētā šķiru cīņas un revolūciju nozīme vēsturē, strādnieku šķiras pasaules vēsturiskā misija, proletariāta diktatūras loma, proletāriešu partija bruņota vēstures zinātne ar izpratni par galveno un izšķirošo. sociālās attīstības jautājumi. Tādējādi vēsturiskās zināšanas bija organiski saistītas ar proletariāta revolucionārās cīņas praksi. Marksa “kapitālam” bija liela nozīme marksistiskās vēstures zinātnes attīstībā. Līdz ar kapitāla parādīšanos (pirmais sējums tika publicēts 1867. gadā), materiālistiskā vēstures izpratne no zinātniskas hipotēzes tika pārveidota par stingru zinātnisku teoriju, ko apstiprināja visaptveroša kapitālisma analīze, kas kļuva par sinonīmu vienīgajai zinātniskajai vēstures uztverei ( sk. turpat, 140. lpp.) Markss un Engelss sniedza piemērus dialektiski-materiālisma metodes izmantošanai ne tikai vispārīgu filozofisku un ekonomisku, bet arī specifiskas vēstures problēmu izstrādē. Tas atspoguļojās tādos vēsturiskos pētījumos kā “Šķiru cīņa Francijā”, “Luija Bonaparta astoņpadsmitais Brumaire”, Marksa “Zemnieku karš Vācijā”, Engelsa “Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelsme”. uc Vispilnīgākais atspoguļojums tika gūts Marksa un Engelsa darbos: kapitālistiskās sabiedrības vēsture, buržuāzisko revolūciju vēsture, strādnieku un nacionālās atbrīvošanās kustību vēsture, taču tie attīstīja arī daudzas kardinālas Latvijas vēstures problēmas. pirmskapitālistiskie veidojumi. Buržuāziskais I. 19. gadsimta 2. puse - 20. gadsimta sākums. 19. gadsimta 2. puses buržuāziskā vēstures zinātne. Lielus panākumus guva faktu uzkrāšanā un savāktā materiāla sākotnējās apstrādes jomā, pētnieciskā darba un tā tehnoloģijas līmeņa paaugstināšanā, vēstures palīgdisciplīnu izstrādē un vēstures avotu izdošanā. Tika pilnveidota vēstures zinātnes un vēstures izglītības organizācija - visur universitātēs tika izveidotas vēstures nodaļas un vēstures semināri, radās daudzas Vēstures biedrības, strauji pieauga vēstures žurnālu skaits (sk. Vēstures žurnālus). Notika vēstures zinātnes pētīto problēmu paplašināšanās. Politisko notikumu vēsture joprojām ieņēma dominējošo vietu buržuāziskajā vēsturē. Taču buržuāziskā vēsture aizsāka vairāk vai mazāk plašu garīgās un materiālās kultūras vēstures, sociāli ekonomiskās dzīves, rūpniecības, tirdzniecības vēstures un nedaudz vēlāk arī sociālo kustību vēstures izpēti. Vēstures pētījumos sāka izmantot salīdzinošo vēsturisko metodi, un vēsturnieki arvien vairāk sāka pievērsties statistikai. Lieli panākumi ir gūti cilvēku sabiedrības attīstības sākuma posmu izpētē. Amerikāņu zinātnieka L. G. Morgana darbos ģints problēma kā universāla primitīvās sabiedrības organizācijas forma pirmo reizi tika plaši interpretēta. Vācu zinātnieka G. L. Maurera, komunālās teorijas pamatlicēja (sk. Komunālā teorija) darbi pierādīja, ka zemes privātīpašums nebija sākotnējā zemes īpašuma forma. Viens no lielākajiem pētījumiem antīkās vēstures jomā, kas būtiski ietekmējis buržuāziskās vēstures tālāko attīstību senatnē, bija vācu vēsturnieka T. Momsena “Romas vēsture”. Viduslaiku studiju problēmās svarīgu vietu ieņēma jautājums par Rietumeiropas feodālisma izcelsmi. Atsākās atbildes meklējumi uz to, kas aizsākās jau 18. gadsimtā. domstarpības starp tā dēvētajiem ģermānistiem un romānistiem par ģermāņu un romiešu institūciju lomu feodālisma veidošanā. Buržuāzisko viduslaiku vidū gan vēsturiskā un juridiskā (Maurers, G. Weitz, P. Roth u.c. Vācijā, V. Stebs u.c. Lielbritānijā), gan vēsturiskā un ekonomiskā virziena (kopš 70. gadu vidus guvis arvien lielāku ietekmi gg. ) dominēja priekšstati par viduslaiku sabiedrības un vēlīnās Romas sabiedrības kvalitatīvo atšķirību, tika uzsvērta brīvās zemniecības un kopienas noteicošā loma agrīnajos viduslaikos (tās nozīmi atzina arī patrimoniālās teorijas pārstāvji (sk. Patrimoniālā teorija) 19. gadsimta 2. puse. - vācu zinātnieki K. T. Inama-Sternegg, K. Lamprecht u.c.). Buržuāziskie mūsdienu vēstures pētnieki ir pastiprinājuši buržuāzisko revolūciju problēmu izpēti. Francijas vēsturē cīņā pret garīdznieku-monarhistu, buržuāziski augstmaņu un citiem reakcionāriem virzieniem (A. Tokvils, I. Teins u.c.) ir nostiprinājusies liberāli republikāniskā tradīcija Lielās franču revolūcijas izpētē ( kopš 70.-80. gadiem (A. Olārs un viņa skola). Anglijas liberālā vēsture, atspoguļojot Anglijas buržuāzijas pieaugošo konservatīvismu, pretstatīja (pēc T. B. Makolija) bezasins 1688.–1689. gada “Krāšņo revolūciju” ar 40. gadu revolucionāro notikumu “ekstrēmumiem”. 17. gadsimts; Anglijas revolūcijas koncepcija tika radīta kā tīri reliģiska, “puritāņu” revolūcija, revolūcija bez šķiru cīņas (S. R. Gardiner). Buržuāziskās vēstures attīstība 19. gadsimta 2. pusē. vadošajās Eiropas valstīs un ASV spēcīgi ietekmēja pozitīvisms (O.Konts, Dž.Spensers u.c.). Pozitīvisma vēstures vispārīgās, raksturīgākās iezīmes bija: tradicionālās vēstures kritika (kas samazināja vēsturnieka uzdevumu līdz atsevišķu notikumu un “diženu cilvēku” darbības aprakstam), pastiprināta uzmanība ekonomiskajai un sociālajai vēsturei, spekulatīvu, spekulatīvu konstrukciju noraidīšana 2010. gadā. labvēlība uzkrāšanai, rūpīgai kritiskai pārbaudei un “pozitīvu” vēstures faktu aprakstīšanai. Šajā ziņā pozitīvisma posms vēsturē nozīmēja zināmu soli uz priekšu buržuāziskās vēstures zinātnes attīstībā. Tajā pašā laikā pozitīvisma vēsturi raksturoja mehāniska vēsturiskās likumsakarības idejas interpretācija, revolucionāru vēstures lēcienu noliegšana un evolucionisma un agnosticisma sludināšana, skaidrojot vēsturisko parādību būtību un cēloņus. Attīstoties industriālās revolūcijas pabeigšanas periodā galvenajās kapitālistiskajās valstīs, darba kustības pieauguma un proletariāta šķiru cīņas apstākļos pozitīvisma ideoloģija bija vērsta pret marksistisko pasaules uzskatu un jauno marksistisko ideoloģiju. Lielbritānijā liberālpozitīvisma virziena vēsturnieki radīja pirmos lielākos ekonomikas vēstures darbus (T. Rodžerss, V. Keningems), vispārinot sintētiskos darbus (G. Bakla “Civilizācijas vēsture Anglijā”, “Angļu vēsture”. Cilvēki” autors J. Grīns). Pozitīvisma vēsture intensīvi attīstījās ASV, īpaši pēc pilsoņu kara 1861.–1865. gadā; Liela nozīme bija vēsturnieka un sociologa J. Drapera darbiem. Krievijas vēsturē jauna parādība bija V. O. Kļučevska darbs, kurš Krievijas vēstures procesa izpētē koncentrēja uzmanību uz sociālo un ekonomisko faktoru analīzi (īpaši 80. gadu darbos) un lielā mērā pretstatīja savus uzskatus vēsturiskie jēdzieni, kas iepriekš dominēja krievu I. valsts skolā (sk. Valsts skola) (B. N. Čičerins, K. D. Kavelins u.c.). Spēcīgā pozitīvisma ietekmē attīstījās N. P. Pavlova-Silvanska pasaules uzskats, kurš aizstāvēja ideju par Krievijas un Rietumeiropas vēsturisko procesu vienotību un pierādīja feodālisma klātbūtni viduslaiku Krievijā (ko toreiz krievs noliedza. buržuāziskie un dižciltīgie vēsturnieki). Kopš 70-80. pieaug ietekmīga Rietumeiropas vēsturi pētošo krievu vēsturnieku liberāli pozitīvisma tendence (N. I. Karejevs, M. M. Kovaļevskis, P. G. Vinogradovs, I. V. Lučitskis, vēlāk D. M. Petruševskis, A. N. Savins); Viņi sniedza īpaši nozīmīgu ieguldījumu Francijas un Anglijas agrārās vēstures attīstībā. Vācijā pozitīvisma ietekme bija niecīga (lielākais vācu pozitīvisma vēsturnieks bija K. Lamprehts). Šeit pēc valsts apvienošanās “no augšas” skaidri izpaudās liberālo un konservatīvo (no L. Rankes) virzienu konverģence Vācijā “mazvācu” skolas vēsturnieki (G. Zībels, G. Treicke , I. Droisens u.c.) savos vēsturiskajos rakstos radīja leģendu par Prūsijas Hohencolernu dinastijas kā Vācijas “vācēju un vienotāju” “vēsturisko misiju”. No 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam. Buržuāziskajā vēsturē parādās krīzes pazīmes, kas galvenokārt izplatījušās vēsturiskās metodoloģijas jomā. Krīzes sociālie cēloņi bija saistīti ar imperiālisma laikmeta iestāšanos un kapitālistiskās sistēmas pretrunu saasināšanos, epistemoloģiskie - ar pozitīvisma pieejas vēsturiskajam procesam sabrukumu, kas skaidri izpaudās šajos gados. . Buržuāziskajā vēsturē vadošajās kapitālistiskajās valstīs ir tendence pārskatīt vēstures kā zinātnes teorētiskos un metodoloģiskos pamatus (atteikšanās atzīt sociālās attīstības dabisko un progresīvo raksturu, pasaules vēstures procesa vienotību un objektīvo raksturu). pašām vēsturiskajām zināšanām); pastiprinājās tendences tuvināt vēsturi literatūrai un mākslai (nevis eksaktajām zinātnēm, kas bija raksturīgas pozitīvismam). Īpaši skaidri šie simptomi izpaudās Vācijā [“idiogrāfiskās” Bādenes neokantiānisma skolas uzskatu izplatība (sk. Neokantiānisms) (V. Vindelbends, G. Rikerts), M. Vēbers, pretestība idejai Vēsturnieku G. fon Belova, F. Meineckes, G. Onkena un citu vēsturiskā likumsakarība]. "Antipozitīvisma reakcija" skaidri izpaudās Itālijas vēsturē, kur tradicionālās skolas, kas piedzīvoja krīzi, daļēji saistītas ar pozitīvismu ("kritiski-filoloģiskās", "ekonomiskās-juridiskās"), tika aizstātas ar neohēgelisma "skolām". ētiski-politiskā” vēstures vēstures koncepcija (kas saglabāja ietekmi Itālijas Itālijā 20. gs.). 19. gadsimta beigas - 20. gadsimta sākums. - izcilu arheoloģisko atklājumu laikmets (skat. rakstu Arheoloģija), ko apguvusi vēstures zinātne. I. turpina uzkrāt faktu materiālu un progresē vēsturiskā procesa atsevišķu aspektu izpētē. Vēsturnieki arvien vairāk pievērš uzmanību ekonomikas un sociālo attiecību problēmām (tostarp antīkajai vēsturei – vācu vēsturnieki E. Meijers, R. Poelmans u.c.). Nostiprinās vēstures zinātnes un vēsturiskās izglītības organizatoriskie pamati, parādās fundamentāli vispārinoši darbi (piemēram, E. Lavisa un A. Rembo “Kembridžas vēsture”, “Pasaules vēsture”, N. I. Karejeva “Rietumeiropas vēsture jaunajos laikos”. ). Francijā tiek veidoti nozīmīgi pētījumi par Lielās franču revolūcijas vēsturi (A. Aulārs un viņa skola, A. Matīss), darbi par sociālo un ekonomisko vēsturi (E. Levasīrs, Dž. Veils), fundamentāli, rakstīti no a. progresīva pozīcija, “Sociālistiskā vēsture” rediģēja un ar J. Jaurès piedalīšanos. ASV tiek likti pamati ietekmīgam buržuāziskā ekonomisma virzienam: F. Tērnera darbi parādās uz ASV “kustīgās robežas” kā svarīgākais faktors tās vēsturē jaunajos laikos. Šajā periodā Čārlzs Bērds radīja savus pirmos darbus, cenšoties atrast sociālekonomiskās saknes politiskās cīņas ASV pirmās Amerikas revolūcijas gados. Tajā pašā laikā konkrētā historiogrāfiskā darba jomā 19. gadsimta beigas - 20. gadsimta sākums. iezīmējas ar reakcionāru tendenču nostiprināšanos. Radās 19. un 20. gadsimta mijā. Tā sauktā kritiskā kustība pārskatīja (no reakcionārām metodoloģiskām pozīcijām) liberālās vēstures koncepcijas, kas dominēja buržuāziskajā vēsturē 19. gadsimta otrajā pusē. Pastiprinājās buržuāziskajai vēsturei raksturīgā vēstures modernizācija. Cenšoties pierādīt kapitālistiskās sistēmas mūžību, šī virziena vēsturnieki “atrada” kapitālismu senatnē (E. Meijers) un viduslaikos (Austrijas vēsturnieks A. Dopšs). Ideja par “nepārtrauktību” (kontinuitāte) pārejā no senatnes uz viduslaikiem (izvirzīja franču vēsturnieks N. D. Fustels de Coulanges), kas saistīta ar revolucionāru vēstures lēcienu noliegšanu, saņēma arvien lielāku atzinību buržuāziskajā vēsturē. Krievijā spilgta buržuāziskās vēstures zinātnes krīzes izpausme bija ideju atdzimšana par principiāli atšķirīgo Krievijas un Rietumeiropas vēsturisko attīstību (galvenokārt P. N. Miļukova darbos), neokantiānisma ideju ietekme metodoloģijā. (A. S. Lappo-Daņiļevskis, D. M. Petruševskis). Pastiprinātie reakcionārie strāvojumi buržuāziskajā vēsturē bija vērsti ne tikai pret marksismu, bet arī pret dažādiem liberālās un demokrātiskās pieejas variantiem vēsturiskajam procesam (labējā buržuāziskā vēsture Francijā, Panvācu vēsture, ekspansionistiskā skola ASV izpētē politika, šovinistiskā tendence Itālijas vēsturē utt.). Marksisma tendence Indijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Ļeņiniskā posma sākums marksistā I. 19. gadsimta beigās - 20. gadsimta sākumā. pretstatā dominējošajai buržuāziskajai ideoloģijai un cīņā pret to attīstās marksistiskais virziens I. G. V. Plehanovs, F. Mērings, A. Bēbels, P. Lafargs, J. Konolijs, A. Labriola, D. Blagojevs u.c. tas deva nopietnu ieguldījumu darba kustības, kapitālisma, zemnieku un zemnieku kustību, revolūciju, sociālās domas un citu problēmu vēstures zinātniskajā attīstībā. Tajā pašā laikā marksistiskās vēsturiskās domas attīstību negatīvi ietekmēja vairāku 2. Internacionāles ideologu (vācu sociāldemokrātu E. Bernšteina, K. Kautska, G. Kunova u.c.) pastiprinātais oportūnisms, kas atspoguļojās. savos vēsturiskajos uzskatos par daudzām svarīgām problēmām (kapitālisma vēsture, starptautiskā strādnieku kustība, koloniālā politika utt.). Jauna posma sākumu marksistiskās vēsturiskās domas attīstībā noteica V. I. Ļeņina darbi. Īpaši svarīgi I. bija Ļeņina sociālo zinātņu (arī vēstures zinātnes) teorētisko un metodoloģisko pamatu attīstība - materiālistiskās zināšanu teorijas attīstība, dialektiski materiālistiskais historisms, zinātniskās nostājas aizstāvēšana par objektīva esamību. vēstures likumi, vēstures parādību izzināšanas iespēja, partejiskuma principu attīstība vēsturē un zinātnē, šķiriskā pieeja vēstures notikumu vērtēšanai (“Kas ir “tautas draugi” un kā viņi cīnās pret sociāldemokrātiem? ”, “Materiālisms un empīriskā kritika” un citi darbi). Tas viss bija īpaši svarīgi buržuāziskās vēstures zinātnes topošās teorētiskās un metodoloģiskās krīzes kontekstā. Cīņā pret buržuāzisko un reformistu vēsturi Ļeņins attīstīja un bagātināja marksistisko pasaules vēsturiskā procesa koncepciju. Viņš attīstīja sociālistiskās revolūcijas problēmas, tautas masu lomu buržuāzisko revolūciju vēsturē, strādnieku, demokrātiskās un nacionālās atbrīvošanās kustības utt. Tika ielikts stabils metodoloģiskais pamats jauno laiku vēstures zinātniskai izpētei. V. I. Ļeņins savā imperiālisma teorijā (“Imperiālisms kā kapitālisma augstākā pakāpe” un citi darbi). Joprojām 90. gadu darbos. (“Kapitālisma attīstība Krievijā” utt.) Ļeņins lika pamatus marksistiskajai Krievijas vēsturiskā procesa koncepcijai. Ļeņina darbi fundamentāli atrisināja tādas kardinālas Krievijas vēstures problēmas kā Krievijas vēstures periodizācija un Krievijas revolucionārā kustība, feodālās iekārtas iezīmes Krievijā, kapitālisma ģenēze, pēcreformas sociāli ekonomiskās un politiskās attīstības jautājumi. Krievijas, carisma iekšpolitiku un ārpolitiku un daudz ko citu. Marksistisko Krievijas un pasaules vēstures koncepciju Krievijā izstrādāja vairāki partiju vadītāji, publicisti un vēsturnieki. Marksistiskā vēsture PSRS un citās valstīs pēc 1917. gada Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvara Krievijā pirmo reizi radīja apstākļus marksistiskā vēstures virziena transformācijai par dominējošo vēstures zinātnes virzienu visā valstī. Padomju vēstures zinātnes veidošanās notika sīvā ideoloģiskajā cīņā pret buržuāziski zemes īpašniekiem un menševistiskajiem vēstures konceptiem, cīņā pret trockistiem, kautskiešiem un citiem vēstures sagrozījumiem. Padomju vēstures zinātne balstījās uz Marksa, Engelsa un Ļeņina fundamentālajiem darbiem. Liela nozīme bija Ļeņina tālākajai attīstībai pēcoktobra vēsturiskā procesa marksistiskās koncepcijas periodā - Oktobra revolūcijas sagatavošanas un īstenošanas pieredzes vispārināšanai, padomju varas pirmajiem gadiem, partijas vēsturei, starptautisko strādnieku un nacionālās atbrīvošanās kustību vēsture un daudz kas cits. Sociālistiskās būvniecības vajadzības, darba tautas komunistiskās audzināšanas uzdevumi un cīņa pret naidīgo ideoloģiju jaunajā padomju vēsturē izvirzīja vajadzību attīstīt jaunas vēsturiskas problēmas. Padomju pirmās paaudzes vēsturnieku (A. A. Adoratska, M. N. Pokrovska, I. I. Skvorcova-Stepanova, E. M. Jaroslavska, V. I. Ņevska, F. A. Rotšteina, M. S. Olminska, Ņ. N. Baturina, M. P. Pavloviča un citu) pētījumi bija nozīmīgas valsts un pasaules vēsturē. Padomju marksisma vēstures veidošanās posms Viņi attīstīja svarīgākās mūsdienu un mūsdienu vēstures problēmas: buržuāzisko revolūciju (īpaši Lielās franču revolūcijas) vēsturi, Parīzes komūnas, marksisma rašanos un attīstību, Krievijas revolucionāro kustību. Boļševisms, Lielā oktobra revolūcija, nacionālās atbrīvošanās kustības uc Šo jauno vēstures jautājumu izpēte bija organiski saistīta ar svarīgāko teorētisko problēmu formulēšanu un risināšanu: revolūciju loma pasaules vēsturē, šķiru cīņas modeļi dažādās jomās. sabiedrības attīstības posmi, Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas atšķirība no pagātnes revolūcijām, tās būtība, virzītājspēki, starptautiskā nozīme, masu loma vēsturē u.c. Jaunas vēstures veidošana par tradicionālajām problēmām un vēstures periodiem, pirmkārt, gāja pa ideālistisku pasaules vēsturiskā procesa koncepciju pārskatīšanas un pārvarēšanas ceļu un materiālistiskas vēstures izpratnes iedibināšanu pa visaptverošu pētījumu un vēstures periodu ceļu. pirmsrevolūcijas zinātnes uzkrātā vēsturiskā materiāla pārdomāšana. Pirmās paaudzes marksistiskie vēsturnieki nopietni kritizēja buržuāziskās vēstures svarīgākos teorētiskos principus — vēsturisko ideālismu, plurālismu, dažāda veida vēsturiskās pagātnes modernizāciju un tās problēmu ierobežojumus (šķiru cīņas vēstures ignorēšana u.c.). M. N. Pokrovskis, pirmais no krievu profesionālajiem vēsturniekiem, kurš mēģināja sistemātiski prezentēt Krievijas vēsturi no marksisma pozīcijām, tās veidošanās laikā spēlēja vadošo lomu padomju vēstures zinātnē. Viņa darbība visspilgtāk atspoguļoja gan PSRS marksistiskās vēstures zinātnes attīstības 1.posma panākumus, gan grūtības. Jaunu veidu meklējumi vēsturiskās domas attīstībai, ņemot vērā šauro faktu bāzi pētījumos par lielāko daļu vēstures problēmu, apvienojumā ar nepietiekamu jauno darbinieku marksistisko apmācību, noveda pie dažiem kļūdainiem vērtējumiem un nostādnēm, kā arī radīja shematisma elementus, “ekonomikas materiālisms” un vulgārisms tā laika socioloģismā. Padomju Indijas attīstības 1. posma panākumi un vājās vietas atspoguļojās arī 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā veiktajos eksperimentos. Marksisma vēsturnieki apsprieda sociāli ekonomiskos veidojumus un “Āzijas ražošanas veidu”, primitīvo komunālo sistēmu, verdzību un feodālismu utt. Komunistiskās partijas vadībā padomju vēsturnieki kritizēja un pārvarēja gan buržuāziski apoloģētisko, gan nihilistisko pieeju vēsturei. pagātne. No 30. gadu vidus. sākās jauns posms padomju vēstures zinātnes attīstībā. Līdz tam laikam marksistiski ļeņinisma teorija un metodoloģija bija nostiprinājusies visās vēstures izpētes jomās. Padomju vēstures zinātnē dominējošs ir kļuvis pasaules vēsturiskā procesa jēdziens, kas to uzskata par dabisku sociāli ekonomisko veidojumu maiņu: primitīvā komunālā iekārta, vergu veidošanās, feodālisms, kapitālisms, sociālisms (komunisms). Marksisma vēsturnieku (arī tajās vēstures zinātnes nozarēs, kas iepriekš bija veco, pirmsrevolūcijas vēsturnieku monopols) profesionālo iemaņu izaugsme un izglītošanās ļāva uzsākt intensīvu daudzu nacionālo problēmu un periodu monogrāfisku izpēti. un pasaules vēsturē. Vēstures pētījumos centrālo vietu ieņēmusi sociāli ekonomisko attiecību un tiešo ražotāju pozīcijas izpēte. Tādējādi Krievijas un Rietumeiropas feodālisma vēsturē iesaistīto pētnieku lielākie panākumi bija saistīti ar agrāro attiecību izpēti, zemnieku vēsturi (B. D. Grekova, N. M. Družinina darbi par zemnieku vēsturi Krievijā, E. A. Kosminskis , S. D. . Skazkins un citi par Rietumeiropas agrāro vēsturi u.c.), seno krievu amatniecību (B. A. Rybakovs). Tika pētītas un apspriestas sociāli ekonomisko priekšnoteikumu problēmas pārejai no feodālisma uz kapitālismu Krievijā. Īpaša uzmanība šajā periodā tika pievērsta pasaules vēsturiskā procesa vienotības un vispārējo sabiedrības attīstības modeļu identificēšanai. Tā, piemēram, senvēstures jomā tika izveidots viedoklis ne tikai par senajām sabiedrībām, bet arī par senajām Austrumu sabiedrībām kā vergu sabiedrībām, daudz pūļu tika vērsts uz buržuāziskajai vēsturei raksturīgā “eirocentrisma” pārvarēšanu apliecinot Austrumu un Rietumu valstu sociālās attīstības ceļu fundamentālo vienotību. d. Tika izveidots viedoklis par Kijevas Rusas feodālo raksturu. Nozīmīgu vietu pirmskara, kara un pēckara periodā ieņēma darbs pie krievu un citu slāvu tautu vēstures fašistu falsifikācijas atmaskošanas, karu un militārās mākslas vēstures un militāri patriotiskās tēmas. . Vienlaikus šajos gados vēstures zinātnē parādījās dogmatisma un shematisma iezīmes, pētot vairākus jautājumus, īpaši par Lielās Oktobra revolūcijas vēsturi, 1918.–20. gada pilsoņu karu un turpmāko attīstību; Padomju sabiedrībā parādījās vienpusīgas, subjektīvistiskas interpretācijas, kas attīstījās Staļina personības kulta gaisotnē. Sākās 50. gadu vidū. personības kulta negatīvo seku likvidēšana veicināja konsekventāku marksistiski ļeņinisko principu piemērošanu vēsturisko procesu izpētē. Vēstures izpētei pakļauto problēmu loks ir paplašinājies. Smaguma centrs nacionālās vēstures izpētes jomā ir pārcēlies uz padomju sabiedrības vēsturi. Padomju sabiedrības vēsture un partijas vēsture, kuras izpēte bija īpaši atpalikusi iepriekšējā periodā, tika papildināta ar vērtīgām dokumentālām publikācijām, monogrāfiskiem pētījumiem un kolektīviem darbiem (par Oktobra revolūcijas vēsturi, padomju strādnieku šķiru). un zemniecība, sociālistiskā industrializācija un kolektivizācija, nacionālās valsts veidošana PSRS uc). Marksisma un ļeņinisma vēsture, pasaules darba un komunistiskās kustības vēstures aktuālākās problēmas, sociālistiskās kopienas valstu vēsture, pasaules sociālisma sistēmas veidošanās un attīstība, nacionālās atbrīvošanās vēsture. kustība sāka aktīvāk attīstīties. Slāvistikas pētījumi ir guvuši ievērojamu attīstību. Būtībā pirmo reizi padomju vēsturē sāka pētīt Āfrikas un Latīņamerikas valstu vēsturi, un būtiski paplašinājās Āzijas valstu vēstures pētījumi. Notiek tālāka marksistiski ļeņiniskā pasaules vēsturiskā procesa koncepcijas precizēšana un pilnveidošana. To lielā mērā veicināja 60. gados veiktie pētījumi. diskusijas un diskusijas: par sociāli ekonomiskajiem veidojumiem un “Āzijas ražošanas veidu”, par feodālisma ģenēzi Krievijā, Eiropas un Austrumu valstīs, par feodālās veidošanās “augšupejošo” un “nolaižamo” posmu Krievijā , par kapitālisma ģenēzi Rietumeiropā un Krievijā, par Krievijas revolucionārās kustības galvenajiem posmiem un tās tālākās izpētes ceļiem, par Krievijas imperiālismu u.c., vēl akcentējot vēsturiskā procesa vispārīgos modeļus, padomju pētnieki sāka pievērst lielāku uzmanību to izpausmes specifikai dažādos pasaules reģionos un valstīs, dažādām vēsturiskās attīstības iespējām un veidiem. Ideoloģijas un kultūras vēsturei tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā iepriekšējā periodā, vērojama tendence vispusīgāk pētīt šķiras un sociālās grupas dažādos vēstures laikmetos. Intensīvāk sāka attīstīt vēstures zinātnes vēstures problēmas. Ir paplašinājies pētāmo jautājumu loks saistībā ar marksisma vēstures metodoloģiskajām problēmām (vēstures attiecības ar vēsturiskā materiālisma teoriju, patiesības kritēriji vēstures zinātnē, marksisma vēstures priekšmets, metode un uzdevumi. , vēstures izpētes specifika) un tās konceptuālais aparāts (laikmets, vēstures fakts, pārejas periods u.c.). Visus marksisma vēstures pastāvēšanas gadus PSRS padomju vēsturnieki ir radījuši ievērojamu skaitu vērtīgu pētījumu, kas guvuši atzinību PSRS un ārzemēs. Ir izveidojušies vairāki pētniecības virzieni, kas izceļas ar noteiktu specifiku lielu vēstures problēmu attīstībā, piemēram, M. N. Tihomirovs - par feodālisma laikmeta Krievijas vēsturi, A. L. Sidorovs - par Krievijas imperiālisma vēsturi, I. I. Mints. - par Lielās oktobra revolūcijas vēsturi, M. V. Ņečkina - par 19. gadsimta Krievijas revolucionārās kustības vēsturi; par Lielās franču revolūcijas un sociālisma mācību vēstures izpēti (šo zinātnisko virzienu veidošanās ir saistīta ar N. M. Lūkina, V. P. Volgina vārdiem); E. A. Kosminskis un A. I. Neusihins - par Rietumeiropas viduslaiku agrāro vēsturi, V. V. Struve - par Seno Austrumu vēsturi, V. B. Luckis - par arābu valstu jauno un mūsdienu vēsturi, I. M. Reisners - par Indijas vēsturi u.c. Viens no padomju vēstures zinātnes auglīgas attīstības pierādījumiem ir nacionālās vēstures veidošanās un panākumi savienības republikās, savu nacionālo marksisma vēsturnieku kadru veidošanās. (Skatīt rakstus par Savienības republikām, apakšsadaļu Vēstures zinātne.) Marksistiski ļeņiniskais nacionālās un pasaules vēstures jēdziens konkrēti tika iemiesots fundamentālos vispārinošos kolektīvos darbos - 10 sējumos “Pasaules vēsture” (1955-66), 12 sējumos “PSRS vēsture. No seniem laikiem līdz mūsdienām." Tika izveidota 5 sējumu “Pilsoņu kara vēsture PSRS” (1935-60) un 6 sējumi “Padomju Savienības Lielā Tēvijas kara vēsture”. 1941-1945" (1963-65), iznāk 6 sējumi "PSKP vēsture". Buržuāzisko revolūciju izpētei veltīti padomju vēsturnieku kolektīvie darbi: “Francijas buržuāziskā revolūcija 1789-1794” (1941), “Revolūcijas 1848-1849” (1.-2.sēj., 1952), “Anglijas buržuāziskā revolūcija 17. gadsimtā.” (sēj. 1-2, 1954). Starptautiskās strādnieku kustības izpētes rezultāti apkopoti kolektīvajos darbos “1871. gada Parīzes komūna” (sēj. 1-2, 1961), “Pirmā internacionāle” (1.-3. daļa, 1964-68), “Otrās internacionāles vēsture” (1-2. sēj., 1965-1966), sagatavots īss kopsavilkums. Marksisma-ļeņinisma institūta Kominternes vēstures skice (1969). Kopdarbs “Diplomātijas vēsture” (1. izdevums - 1.-3. sēj., 1941-45; 2. pārstrādāts un paplašināts izdevums - 1.-3. sēj. 1959-65) sniedz marksistisku diplomātijas vēstures atspoguļojumu visā tās vēsturē. . PSRS ārpolitikai veltīti īpaši vispārinoši darbi (“PSRS starptautisko attiecību un ārpolitikas vēsture”, 2. izd., 1.-3. sēj., 1967; “The Soviet Union in the United Nations”, sēj. 1-2, 1965; “Padomju Savienība un Apvienoto Nāciju Organizācija 1961-1965”, 1968 utt.). Ir radīti kolektīvi vispārinoši darbi par daudzu ārvalstu, tostarp Polijas, Bulgārijas, Čehoslovākijas, Dienvidslāvijas, Rumānijas, ASV, Itālijas vēsturi, par Vācijas vēsturi, kolektīvi darbi par ārzemju Austrumu valstu jauno un neseno vēsturi un Latīņamerika u.c. Fundamentāls 3 sējumu “Bizantijas vēsture” (1967). Tiek izdota "Padomju vēstures enciklopēdija" - pirmā marksistiskā universālā vēstures uzziņu publikācija (līdz 1972. gadam - 13 sējumi). Pasaules sociālistiskās sistēmas veidošanās radīja priekšnoteikumus marksistiski ļeņiniskās ideoloģijas uzvarai lielā valstu grupā. Jaunajā marksistiskajā vēsturē ārzemju sociālistiskajās zemēs līdzās nacionālajām īpatnībām iezīmējās arī vispārīgi procesi. Vēstures attīstībā lielākajā daļā šo valstu var izdalīt trīs galvenos posmus, kas galvenokārt saistīti ar to vispārējiem vēsturiskās attīstības pavērsieniem. Jau pirmajā periodā (1945.g.-40.gadu beigas) tika veikti pasākumi, lai izveidotu uz jauna pamata un būtiski paplašinātu vēstures zinātnes organizatorisko, avotu studiju un izdevējdarbības bāzi. Tomēr marksisma tendence šajā periodā sīvas ideoloģiskās, politiskās un šķiru cīņas vidē tikai sāka nostiprināties kā dominējoša. Akadēmiskajā sfērā un mācīšanas jomā parasti saglabājās veco zinātnieku pārsvars, kas balstījās uz veco buržuāzisko metodiku. 40. gadu beigās – 50. gadu vidū, nostiprinoties marksisma vēsturnieku radošajam kodolam un parādoties ievērojamam skaitam monogrāfisku darbu, marksistiskā metodoloģija pamazām ieguva arvien lielākas vadošās pozīcijas. Taču šis process bija sarežģīts un pretrunīgs, un vēl neaptvēra visas vēstures zinātnes jomas. Laikposms no 50. gadu vidus. kopumā kļuva par marksistiski ļeņiniskās vēstures izpētes metodoloģijas galīgās uzvaras laiku. Marksistiskās ideoloģijas nostiprināšanās un uzvara notika komunistisko partiju ideoloģiskā vadībā. Konkrētās vēstures izpētes jomā sociālistisko valstu vēsturniekus raksturo divi galvenie virzieni. Pirmā ir zinātniski argumentēta veco, buržuāzisko nacionālās vēstures koncepciju kritiska pārdomāšana, piemēram, VDR vēsturnieku rekonstrukcija vispārīgos darbos un īpašās monogrāfijās par Vācijas jaunās un nesenās vēstures un Vācijas vēstures galvenajām līnijām. Vācu strādnieku kustība (G. Šilferts, I. Streisands, K. Obermans, E. Engelbergs, H. Bartels u.c.), čehu zinātnieku jauns atspoguļojums 1848. gada revolūcijai kā kustībai ne tikai nacionālā, bet arī sociālā šķira, ungāru vēsturnieku pētījums par ungāru tautas atbrīvošanās cīņu pret Habsburgiem u.c. Otrs galvenais sociālistisko valstu vēsturnieku pētījumu virziens bija jaunu, arī vecā zinātnē ignorēto problēmu atklāšana un attīstība. Pirmo reizi tika izprasti veseli nacionālās vēstures posmi, atklāts līdz šim ēnā palikušais pamatiedzīvotāju sociālo procesu objektīvais sociāli ekonomiskais pamats - piemēram, strādnieku un zemnieku kustības problēmu auglīga attīstība. Polijā, Čehoslovākijā, Rumānijā, Ungārijā, Dienvidslāvijā, Bulgārijā (N. Gonsorovskaja-Grabovskaja, M. Gosiorovskis, A. Ocetea u.c.), darbi par Krievijas 1905.-1907.gada revolūcijas un Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas ietekmi uz šķiru un nacionālās cīņas attīstība (L. Šterns, P. Konstantinesku-Jašs, F. Čulinovičs u.c.), antifašistiskās pretošanās kustības fundamentāls pētījums VDR, Dienvidslāvijā, Čehoslovākijā, Rumānijā (O. Vincers, I Marjanovičs un citi kolektīvi darbi). Manāms pavērsiens uz mūsdienu vēstures izpēti. Nozīmīgu vietu ieņem tautas demokrātisko un sociālistisko revolūciju un sociālistiskās būvniecības izpētes problēmas. Tādu nacionālās vēstures galveno problēmu fundamentāla attīstība kā zemnieku vēsture un šķiru cīņa, proletariāta veidošanās, strādnieku kustības attīstība, 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma nacionālās atbrīvošanās kustības. un antifašistiskā cīņa utt., ļāva pāriet uz – pamatojoties uz marksistiski ļeņinisma metodoloģiju – konsolidētu Bulgārijas, Polijas, Čehoslovākijas, Rumānijas un citu valstu vēstures darbu radīšanu. Liela uzmanība tiek pievērsta sociālistiskās sistēmas valstu revolucionāro, kultūras un zinātnisko sakaru vēstures attīstīšanai. Sociālistisko valstu vēstures attīstībā liela nozīme ir zinātniskajiem kontaktiem starp sociālistisko valstu vēsturniekiem, padomju vēstures pieredzes izmantošanai un vairāku fundamentālu vēstures problēmu kopīgai attīstībai. Marksisma vēstures īpatsvara ievērojamais pieaugums pēc Otrā pasaules kara (1939–1945) un marksisma vēsturnieku kolektīvā nozīmīgu vēstures problēmu attīstība daudzās valstīs ir jaunas parādības pasaules vēstures attīstībā kopumā. Sociālistisko valstu marksistisko vēstures zinātņu pieaugošās ietekmes uz pasaules vēstures zinātni rādītājs ir īpaši to aktīvā dalība starptautiskajos vēstures zinātņu kongresos (sk. Starptautiskie vēstures kongresi). Padomju zinātnieki tagad uzstājas uz starptautiskās skatuves kopā ar vēsturniekiem no citām sociālisma valstīm, gūstot atbalstu no progresīviem vēstures zinātnes pārstāvjiem kapitālistiskajās valstīs. Mūsdienu vēstures periods (īpaši pēc Otrā pasaules kara) iezīmējās ar ievērojamu marksisma tendences pieaugumu Indijā daudzās kapitālistiskās valstīs. Šo valstu marksistiskie vēsturnieki sniedza visnozīmīgāko ieguldījumu mūsdienu un mūsdienu vēstures problēmu attīstībā, darba un sociālisma kustībā, savu tautu revolucionārajās tradīcijās, ekonomikas vēsturē un strādnieku masu situācijā. I. Francijā, Itālijā, Japānā un vairākās citās valstīs ir spēcīga marksisma tendence. Francijas marksistiskā vēsture visintensīvāk attīsta tautas kustību vēsturi, Lielo franču revolūciju, ekonomikas vēsturi, strādnieku un sociālistiskās kustības vēsturi, koloniālo politiku, Pretošanās kustību (A. Soboul, C. un J. Villard, Dž. Brua, F. Čeno utt.). Starp Itālijas vēstures problēmām, kuras Itālijas marksisma vēsturnieki pēta vissmagāk, svarīgāko vietu ieņem Risorgimento problēmas, darba un sociālistiskās kustības vēsture, fašisms un antifašistiskā kustība, problēmas. valsts ekonomikas vēstures (E. Sereni, G. Candeloro, G. Manacorda, G. Bertie un citi). ASV marksistiskie vēsturnieki ir radījuši darbus, kas aptver gandrīz visu lielāko ASV vēstures problēmu loku: valsts sociāli ekonomisko attīstību un divas Amerikas revolūcijas, strādnieku un melnādaino kustības (J. Allen, G. Aptheker, W. Foster, V. Perlo, F. Foners u.c.). Nacionālās vēstures vadošās problēmas izstrādā Lielbritānijas (A. Mortons, M. Dobs u.c.) un citu valstu marksistiskie vēsturnieki. Nozīmīgu vietu marksistiskajā ideoloģijā gan sociālistiskajās, gan kapitālistiskajās valstīs ieņem buržuāziskās un reformistiskās ideoloģijas sociālās un ideoloģiskās orientācijas atmaskošana. Marksistiskās ideoloģijas izaugsmei kapitālistiskajās valstīs ir liela fundamentāla nozīme. Tas ir saistīts ne tikai ar jauniem panākumiem šo valstu nacionālās vēstures zinātniskās koncepcijas izstrādē, bet arī veicina pieaugošu noslāņošanos buržuāziskās vēstures ietvaros. Marksisma skolas panākumu ietekmē ienāk daudzi kapitālistisko valstu vēsturnieki dialogā un dažkārt pat sadarbībā ar marksistiskajiem vēsturniekiem. Dažās valstīs (piemēram, Itālijā) Indijā veidojas plaša progresīva demokrātiskā nometne, kur marksisma tendence ieņem goda vietu. Vēsturnieki no Latīņamerikas valstīm sniedz nozīmīgu ieguldījumu marksisma vēstures attīstībā. Argentīnas (R. Iskaro, B. Marianeti, L. Paso), Brazīlijas (K. Prado Juniors, R. Faku, O. Brandans u.c.), Čīles (V. Teitelboims, E. R. Nekočea) marksistiskie vēsturnieki daudzi attīstīja. zinātnisku koncepciju par šo valstu vēsturi, pētīt vadošos sociāli ekonomiskos procesus, galvenās šķiru problēmas un antiimpiālisma cīņu. Viņu darbība veicināja visu progresīvo, nacionāldemokrātisko, antiimpiālistisko spēku tuvināšanos. Buržuāziskā vēsture pēc 1917. gada. Pēc 1914.-18.gada Pirmā pasaules kara un Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas galveno vēstures attīstības virzienu noteica konfrontācija par galvenajiem marksisma-ļeņinisma un buržuāziskās vēstures vēsturiskajiem jautājumiem (un tai blakus esošā reformistiskā) Mūsdienās Indija ir arvien dziļākas krīzes stāvoklī. Tas izpaužas galvenokārt nozīmīgas buržuāziskās vēstures daļas ideoloģiskajās un metodoloģiskajās attieksmēs, dziļā relatīvisma un subjektīvisma iespiešanās tajā un vēsturisko likumu noliegumā, kas grauj vēstures kā zinātnes pamatus. Pieaug plaisa starp pieaugošo publicēto zinātnisko darbu plūsmu un buržuāziskā intelektuālisma kognitīvo spēju sašaurināšanos. Ir pastiprinājusies vairāku buržuāziskā intelektuālisma virzienu “politizācija” un visu tā skolu un virzienu atklāta pakļaušanās tam. reakcionārās valdošās aprindas un monopolistiskā buržuāzija. Vēl viens svarīgs buržuāziskās vēstures krīzes aspekts ir pieaugošā noslāņošanās buržuāzisko vēsturnieku nometnē, saskaroties ar viņu tradicionālo vispārējo ideju sabrukumu un marksistiskās vēstures panākumiem. Buržuāziskās vēstures attīstībā pēc 1917. gada var izdalīt divus periodus: pirms un pēc Otrā pasaules kara (1939-45). Pirmajā periodā līderpozīcijas ieņēma valstis, kuras uzvarēja I pasaules karā (1914-18) - Lielbritānija un Francija; Vācijas vēsture, kas iepriekš noteica toni daudzās vēstures izpētes jomās, piedzīvoja lejupslīdi pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā. Lielbritānijā starpkaru periodā darba vēsture intensīvi attīstījās, veidojot strādnieku kustības vēsturi par līdzvērtīgu tēmu akadēmiskajai pētniecībai (J. D. Cole un viņa sekotāji). Krīzes parādības skaidri izpaudās pasaules vēsturiskā procesa reakcionārajā koncepcijā kā slēgtu civilizāciju attīstība un maiņa (A. J. Toynbee), L. Namiera un viņa skolas plašā tradicionālo liberālo nacionālās vēstures koncepciju pārskatīšanā. Franču Indijā par nozīmīgu parādību kļuva Robespjēristu pētījumu biedrības (vadītāja A. Matīss un pēc tam J. Lefevrs) darbība. Marksisma metodoloģijas ietekmē tapuši vērtīgi šī virziena darbi par Lielās franču revolūcijas sociāli ekonomisko vēsturi. Mēģinājums pārvarēt buržuāziskās sabiedrības pārdzīvoto krīzi bija 20. gadu parādīšanās. ietekmīgs virziens ekonomikas un sociālās vēstures izpētē, kas saistīts ar žurnālu “Annales” un ar M. Bloka un L. Febras vārdiem. Šī virziena pētnieki ir uzrakstījuši vērtīgus darbus par Rietumeiropas feodālisma sociālekonomisko vēsturi, kultūrvēsturi u.c. Šim virzienam tuvs ir beļģu vēsturnieks A. Pirenne. Tomēr viduslaiku vēstures galveno problēmu interpretācijā Dopsha jēdziens baudīja vislielāko ietekmi Rietumeiropas buržuāzisko vēsturnieku vidū. ASV plaši attīstījās buržuāziskais ekonomisms (K. Bērds un viņa skola), un strādnieku kustības vēstures izpēte paplašinājās un nonāca “akadēmiskās” zinātnes īpašumā (Dž.Konss un viņa sekotāji, t.s. Commons-Viskonsinas skola). Neskatoties uz to, ka vēsturnieki šajās jomās ir uzkrājuši milzīgu faktu materiālu un labi zināmiem panākumiem, izceļot dažus Amerikas Savienoto Valstu vēsturiskās attīstības aspektus, viņu darbiem parasti bija atvainošanās raksturs un tie bija tālu no galvenās zinātniskās rekonstrukcijas. nacionālās vēstures procesiem. Cīņa starp ekstrēmi reakcionāro nacionālistu (G. fon Belovs, A. Šēfers u.c.) un liberālo (kopā ar tai pievienojušos sociālreformistu) kustībām Veimāras Vācijā līdz 30. gadu sākumam. beidzās ar pirmā uzvaru. Rezultātā tradicionālais vācu “vēsturiskums” padevās tiešam relatīvismam un pēc tam kā loģiskas sekas maldīgajai nacistu “ritmu teorijai” sociālajā attīstībā. Pēc Otrā pasaules kara buržuāziskās vēstures krīzes iezīmes padziļinājās un buržuāzisko vēsturnieku vidū pieauga noslāņošanās saistībā ar marksistiski ļeņiniskās vēstures attīstību sociālistiskajās valstīs un pašās kapitālistiskajās valstīs. Ievērojami pieaugusi interese par vēstures zinātnes teorētiskajām problēmām, kas saistīta ar buržuāziskās vēstures zinātnes vēlmi pretstatīt savu vēsturisko sintēzi marksistiskajai metodoloģijai. Pašreizējo pasaules vēstures attīstības posmu raksturo arvien plašāka pētniecības metožu un radniecīgās zinātnes disciplīnās – socioloģijā, ekonomikā, demogrāfijā, sociālajā psiholoģijā u.c. sasniegto rezultātu ieviešana vēsturē. Taču to bieži pavada reakcionāru teoriju asimilācija. kas dominē buržuāziskajā socioloģijā un citās radniecīgās disciplīnās, izrādās vēsturiskas sintēzes veids ideālistiskās metodoloģijas ietvaros (reakcionāro socioloģisko teoriju pieaugošā ietekme uz vēsturi ir īpaši raksturīga daudzām modernās buržuāziskās vēstures zinātnes jomām ASV ). Īpaši mūsdienu buržuāziskās vēstures raksturojums ir strukturālās metodes plašā izmantošana vēstures pētījumos un aizraušanās ar vēsturi saistīto ekonomikas zinātņu kvantitatīvajām metodēm. Tajā pašā laikā pētījuma metodoloģija praktiski aizstāj metodoloģiju, un vēsturnieka darba palīgmetodes, kas pašas par sevi spēj bagātināt un padziļināt viņa darbu, tiek absolutizētas un pārvērstas par savu pretstatu. Šāda vēstures zināšanu “strukturalizācija” un “matematizācija” tādā formā, kādā tās veic daudzi mūsdienu buržuāziskie vēsturnieki, ir papildu pierādījums mūsdienu buržuāziskās vēstures krīzes parādību padziļināšanai. Marksisma pieaugošā ietekme uz buržuāzisko vēsturi izpaužas ne tikai dažu progresīvu vēsturnieku pārejā uz marksistiskām pozīcijām, aptverot vairākas lielas vēstures problēmas, bet arī pievēršot uzmanību tiem vēsturiskā procesa jautājumiem un aspektiem, kurus iepriekš ignorēja " akadēmiskā” zinātne. Mūsdienu buržuāzisko vēsturi raksturo pastiprināta interese par ekonomikas vēsturi. Par to liecina ievērojams vēsturisko un ekonomisko pētījumu īpatsvara pieaugums, daudzu centru izveide sociālekonomisko problēmu pētījumu organizēšanai un koordinēšanai, starptautisku ekonomikas vēstures kongresu rīkošana (kopš 1960. gada) utt. Buržuāziskās ekonomisko problēmu vēstures attīstību raksturo koncentrēšanās uz tirdzniecības un finanšu, daļēji tehnoloģiju vēsturi, attālināšanās no industriālo attiecību izpētes, aplūkojot ekonomiku bez saiknes ar šķiru cīņu. Tādējādi buržuāziskā I. pozīcijas asimilācija par ekonomikas lomu sociālajā attīstībā notiek ekonomiskā materiālisma ideju uztveres formā. Buržuāzisko vēsturnieku reakcionārajā daļā ekonomikas vēstures problēmu attīstību pavada buržuāziski apoloģētisko vēsturisko un ekonomisko koncepciju radīšana (vai asimilācija) - piemēram, “vecā” un “jaunā” kapitālisma teorija (saskaņā ar kuru visi sociālie netikumi un masu atņemšana ir izskaidrojama ar buržuāziskās sabiedrības ģenēzi, nevis pašu kapitālisma būtību, un pieder tālā pagātnē), "vienotas industriālās sabiedrības" teorija utt. Mūsdienu buržuāzisko vēsturi raksturo problēmu aktualizācija un manāmi pastiprināta uzmanība mūsdienu un mūsdienu vēstures problēmām. Ir vērojams kvantitatīvs pieaugums literatūrā par strādnieku kustības vēsturi. Tagad tās izpētē aktīvi piedalās profesionāli vēsturnieki, ir parādījušās zinātniskas biedrības un pētniecības institūti. Par marksisma, ļeņinisma, komunistisko un strādnieku partiju vēsturi ir izdots liels skaits darbu, kas sniedz greizu priekšstatu par starptautiskās strādnieku kustības attīstību. Reformistu teorijas kļuva plaši izplatītas. Ievērojams skaits darbu ir caurstrāvoti ar antikomunisma garu (slēptā vai atklātākā formā). “Pierādījumi” par marksisma novecošanos, Oktobra revolūcijas nejaušību, marksisma pretestību ļeņinismam, iedomātu priekšnosacījumu neesamību proletāriešu revolūcijai Rietumos, starptautiskās komunistiskās kustības kā “Maskavas darbarīka” attēlojumu. ”, viltots pasaules sociālistiskās sistēmas veidošanās procesa, PSRS industrializācijas un kolektivizācijas procesa, 1941.–1945. gada Lielā Tēvijas kara vēstures u.c. – daudzu vēstures falsifikāciju galvenie virzieni. buržuāziskie “sovietologi” un “kremlologi”. Pēdējās desmitgadēs daži buržuāziskie vēsturnieki ir piespiedu kārtā atgriezušies pasaules vēsturiskā procesa vienotības atzīšanas pozīcijā. Aiz šīs piespiedu atzīšanas slēpjas straujā nacionālās atbrīvošanās kustības uzplaukums pasaulē, liela skaita jaunu suverēnu valstu rašanās. Tajā pašā laikā tas nebūt nenozīmē pilnīgu buržuāziskās vēstures vadošo tendenču noraidīšanu no eirocentrisma, no teorijām par dažādu reģionu atsevišķu attīstību slēgtos “kultūru” lokos. Attiecīgo problēmu attīstībā parādās arī maoisma tipa “ultrakreisās” tendences, kas būtībā apvienojas ar imperiālisma vēstures reakcionārākajiem strāvojumiem. Pēckara gados dažādu valstu buržuāziskās vēstures attīstībā notika dažas izmaiņas. Amerikas Savienotās Valstis ir izvirzījušās priekšplānā, aktivizējoties ne tikai Amerikas, bet arī pasaules vēstures problēmu attīstībā visos tās periodos. Amerikas vēsture nosaka toni daudzās vēstures izpētes jomās. Tajā pašā laikā tas vēl skaidrāk atklāj krīzes iezīmes, kas visspilgtāk atklājas vēstures teorētiskajos darbos. Kādreiz ietekmīgā ekonomiskā tendence pazūd no skatuves, to aizstāj skolas, kas ir vēl attālākas no zinātniskās pieejas vēsturei. Parādās “neoliberālisma” skola (A. M. Šlesingers jaunākais, R. Hofštaders u.c.), kuras pārstāvji atsakās no jebkādas sociāli ekonomisko pretrunu analīzes Amerikas sabiedrībā, slavina buržuāzisko reformatoru darbību un prezentē amerikāņu kapitālismu kā dinamisku sistēmu. kas pielāgo savu struktūru sociālās attīstības vajadzībām bez šķiru cīņas un sociāliem satricinājumiem. “Neokonservatīvisma” skolas pārstāvji (R. Brauns, D. Būrstins u.c.) iet vēl tālāk šajā virzienā, noliedzot Neatkarības kara Ziemeļamerikā 1775-83 un Amerikas Pilsoņu kara 1861.g. 65 un uzskatot šos pagrieziena punktus Amerikas vēsturē kā revolucionāru pieļauto kļūdu sekas. Rodas rupji atvainojoša “biznesa skola”, kas atklāti slavina ASV kapitālistisko eliti un tās rīcību, un daži vēsturnieki, kas pēta ārpolitiku un starptautiskās attiecības, deģenerējas par antipadomju un antikomunisma čempioniem un “amerikāņu pasaules” dziedātājiem. hegemonija." Francijas vēsture ieņēma arvien ievērojamāku vietu pēckara periodā. Tās raksturīgās iezīmes ir ekonomiskās un sociālās vēstures virziena tālākā attīstība (E. Labrouss u.c.), kas turpina piedzīvot zināmu marksistiskās metodoloģijas ietekmi. Lielbritānijā notiek asa buržuāziskās un marksisma vēstures cīņa par nacionālās vēstures centrālajiem jautājumiem (17. gadsimta Anglijas buržuāziskās revolūcijas un industriālās revolūcijas vēsture, ārpolitika un koloniālā politika, strādnieku kustība, jautājums par kapitālisma attīstības ietekme uz strādnieku šķiras stāvokli, Britu impērijas likteni). Vadošā pozīcija pēckara Rietumvācijas Vācijā no 50. gadu vidus. ieņem tā saukto pseidoliberālo virzienu, kuru vadīja H. Rotfelss, kas nomainīja pirmajā pēckara desmitgadē valdošo G. Ritera grupu (kura daudzējādā ziņā pieturējās pie kompromitētās prūšu-vācu tradīcijām reakcionārs I.). I. valstis, kuras ir atbrīvojušās no koloniālās un puskoloniālās atkarības. Mūsdienu pasaules vēsturē nozīmīga parādība ir bijusi nacionālās vēstures attīstība valstīs, kuras ir atbrīvojušās no koloniālās un puskoloniālās atkarības un stājušās uz neatkarīgas attīstības ceļa. Vēsturei šajās valstīs ilgu laiku bija feodāls raksturs (galvenokārt dominēja vēsturisko rakstu hronikas formas, nebija plašu vispārinājumu vai modernu zinātniskās kritikas metožu). Buržuāziskās vēstures rašanās šeit ir cieši saistīta ar nāciju un tautību veidošanos, nacionālās pašapziņas pieaugumu un vēsturisko tradīciju sakņu meklējumiem, ko varētu pretoties koloniālistu ideoloģijas ietekmei. Nacionālās vēstures veidošanās process nav atdalāms no pedagogu darbības. Tātad Indijā 19. gadsimta sākumā. Rammohan Rai bija viens no pirmajiem Indijas Indijā, kas sāka pētīt krievu kultūras un reliģijas vēsturi; Ķīnā Kan Ju-vei un Lian Cji-čao veica konfūciešu tekstu pārskatīšanu, mēģinot, pamatojoties uz tiem, izskaidrot progresīvu reformu nepieciešamību. Mūsdienu vēstures sākumu arābu valstīs lika Butrus al-Bustani, Rifaa at-Tahtawi, J. Zeidan un citi; Irānā - Aga Khan Kermani, Malkom Khan; Filipīnās - Hosē Rizals. Austrumu valstu vēsture veidojās spēcīgā Rietumeiropas vēstures ietekmē. Pēc Austrumu valstu atbrīvošanas no koloniālās varas Indijā pastiprinājās vēlme pārdomāt koloniālās vēstures jēdzienus un pārvērtēt nacionālās vēstures notikumus. Saikne starp antikoloniālistisko ideoloģiju un interesi par nacionālo vēsturi kļūst arvien skaidrāk redzama. Tā, piemēram, Indija un Pakistāna, atšķirībā no Rietumu buržuāziskās Indijas, kas Indijas 1857.-59.gada sacelšanos uzskatīja par militāru sacelšanos, šo notikumu vērtē kā tautas progresīvu sacelšanos; Ievērojamas vēsturiskas personas (Jugurtha Alžīrijā, Čaka un Dingāna Dienvidāfrikā, Samory Toure Rietumāfrikā, M. Sakaja Filipīnās) valsts vēsturē tiek uzskatītas par atbrīvošanās kustības varoņiem. Senatnes un viduslaiku izpēte joprojām ieņem nozīmīgu vietu šo valstu vēsturē. Tajā pašā laikā zinātniekus īpaši piesaista problēmas, kas sasaucas ar mūsdienām. Bijušās varenības periodi tiek pretstatīti koloniālās apspiešanas laikam. Mūsdienu Subsahāras Āfrikas valstu vēsturi raksturo vēlme pierādīt šo valstu tautu pastāvēšanu ar savu unikālo kultūru ilgi pirms eiropiešu parādīšanās Āfrikā un attīrīt Āfrikas tautu vēsturi no tās. falsifikācija dažu Eiropas buržuāziski rasistisku vēsturnieku darbos. Īpašu vietu valsts vēsturē ieņem: atbrīvošanās kustības vēsture mūsdienu un mūsdienu laikos, nacionālās atbrīvošanās revolūciju vēsture un cīņa pret imperiālismu pašreizējā stadijā. Nacionālās vēstures veidošanos un attīstību lielā mērā ietekmē ievērojamu nacionālās atbrīvošanās kustības personību darbi [J. Neru (Indija), Kemal Ataturk (Turcija), Sekou Toure (Gvineja), J. Keniatta (Kenija u.c.]). Jaunajās nacionālajās vēsturnieku skolās Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā interese par tīri politisko vēsturi dod vietu plašākām tēmām, jo īpaši kultūras vēsturei, sociālās un ekonomiskās vēstures problēmām. Vēsturnieku specializācija padziļinās ne tikai atsevišķos periodos, bet arī tēmās un problēmās šo periodu ietvaros. Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstu nacionālistiskā antiimperiālistiskā vēsture dažkārt iebilst pret buržuāzisko eirocentrismu, pārspīlējot “sava kontinenta”, “savas” valsts lomu pasaules vēsturē, pārvērtējot tās attīstības līmeni noteiktos periodos. un idealizējot pagātnes figūras. Tādējādi tā sauktā Āzijas centrisma piekritēji apgalvo, ka galvenā loma pasaules vēsturē bija Āzijas valstīm; tā sauktā Āfrikas izņēmuma teorijas piekritēji cenšas pierādīt, ka Āfrika iet īpašu ceļu, kas atšķiras no citiem kontinentiem utt. Marksisma zinātnieki no Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas veic apņēmīgu cīņu gan pret lomas pārspīlēšanu. Eiropas tautu nozīmi pasaules vēsturē un pret jebkuras citas pasaules daļas tautu lomas palielināšanu viņi atbalsta objektīvu katras tautas īpašā ieguldījuma pasaules vēstures procesā demonstrēšanu. Sociālistisko valstu marksistiskā vēstures zinātne būtiski ietekmē vēsturi Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstīs.
Vēsture kā zinātnes disciplīna, kas pēta vēstures zinātnes vēsturi. Marksistiski ļeņiniski I. ir šādi galvenie pētījuma aspekti:
1) Vēstures zināšanu sociālās bāzes noskaidrošana katrā to attīstības stadijā, sociālo funkciju noteikšana dažādos laikmetos un to īstenošanas veids; nepieciešamība pētīt vēsturiskos jēdzienus organiskā saistībā ar sabiedriski politisko dzīvi laikmetā, kad šie jēdzieni tika izstrādāti. Šis pētījuma aspekts ļauj noteikt attiecības starp vēstures zinātni un modernitāti. Ņemot vērā vēstures zinātnes un modernitātes attiecības, I. pēta vēsturisko zināšanu svarīgāko partizanisma avotu un konstatē vēstures zināšanu efektivitātes atkarību no vēsturnieka sociālajām pozīcijām.
2) Katram vēsturiskās domas virzienam raksturīgo teorētisko un metodisko principu izpēte. Tas prasa atklāt sakarības starp vēstures zinātni, no vienas puses, un filozofiju, socioloģiju, politisko ekonomiku, valsts un tiesību teorijām, teorētisko dabaszinātni, no otras puses. Tajā pašā laikā teorētisko un metodisko principu izpēti nevar reducēt tikai uz konkrētas skolas vēsturnieku attiecīgo vispārīgo teorētisko izteikumu kopuma analīzi, bet tā ietver teorētisko un metodisko principu pielietojuma analīzi. vēstures pētījumi.
3) Vēstures darbu avotu bāzes analīze, avotu izmantošanas raksturs, specifiskās pētniecības metodes. Vēstures izpēte šajā aspektā ļauj izgaismot dažādiem vēsturiskās domāšanas virzieniem raksturīgo pētniecības metožu unikalitāti, noteikt katras skolas vietu vēstures faktu konstatēšanā un sistematizācijā, kā arī noskaidrot metodikas savstarpējo saistību ar vēsturisko un zinātnisko pētniecību. vēstures izpētes metodes.
4) Vēstures izpētes problēmu analīze, tās attīstība un paplašināšanās kā nozīmīgākā vēstures zināšanu progresa izpausme un kā konkrētā vēstures laikmeta sociāli ekonomisko un politisko prasību izpausme.
5) Dažādu vēsturiskās domas virzienu un skolu radīto vēstures koncepciju izpēte. Vēstures koncepciju analīze ļauj, no vienas puses, izsekot novecojušo vēsturisko ideju pārvarēšanas procesam un, no otras puses, noskaidrot vēstures zinātnes attīstības nepārtrauktības momentu, objektīvi patieso šī perioda iepriekšējo periodu rezultātu izmantošanu. attīstība jaunos apstākļos. Pamatojoties uz to, konkrētāk tiek attēlota dažādu skolu pārstāvju cīņa par konkrētajam laikam aktuāliem vēstures jautājumiem.
6) Vēstures nozares pētnieciskā darba organizācijas un formu, tai skaitā zinātnisko institūciju un arhīvu sistēmas, izpēte; personāla apmācības, izdevējdarbības, vēsturisko jēdzienu izmantošanas formu un propagandas jautājumi u.c.
Dažādi historiogrāfiskās izpētes aspekti ir cieši saistīti viens ar otru. Tikai visaptveroša historiogrāfiskā materiāla izpēte ļauj zinātniski reproducēt gan vēstures zinātnes vēstures galvenās līnijas kopumā, gan atsevišķas nozīmīgas šīs vēstures parādības, kā arī ļauj izmantot vēstures zināšanu pieredzi aktuālu problēmu izstrādē. no mūsdienu vēstures izpētes viedokļa. Historiogrāfisko problēmu izpēte mūsdienu apstākļos prasa, lai pētnieks būtu augsts vispārējās vēsturiskās kultūras līmenis, laba specifiskā vēsturiskā materiāla pārzināšana, marksistiski ļeņinisma teorijas meistarība, kas ļauj radoši pielietot dialektiskā un vēsturiskā materiālisma kategorijas analīzē. par historiogrāfiskām parādībām un procesiem, bez kuriem konsekventa zinātniska vēstures vēstures atziņa nav iedomājama zinātne.
Lit.: Esejas par PSRS vēstures zinātnes vēsturi, 1.-4.sēj., M., 1955-66. Padomju vēstures zinātne no XX līdz PSKP XXII kongresam. sestdien art., [h. 1-2], M., 1962-63; Padomju vēsturnieku darbi 1965-1969, M., 1970; Čubarjans A. O., Padomju vēstures zinātne pēc PSKP XXIII kongresa, “Vēstures jautājumi”, 1971, Nr.3; Kertman L. E., Larkina K. I., Rakhshmir P. Yu., Ushkevich N. F., Study of problem of modern and contemporary history in 1966-1970, turpat, Nr. 4; Markss ir vēsturnieks. [Sest. Art.], M., 1968; Gorodetskis E.N., Ļeņins ir padomju vēstures zinātnes pamatlicējs. Padomju sabiedrības vēsture V. I. Ļeņina darbos, M., 1970; V. I. Ļeņins kā vēsturnieks. Padomju vēstures literatūras bibliogrāfija, “PSRS vēsture”, 1969, Nr. 4-6; Aleksejeva G.D., Oktobra revolūcija un vēstures zinātne Krievijā (1917-1923), M., 1968; Vainšteins O. L., Viduslaiku historiogrāfija..., M.-L., 1940; viņa, Rietumeiropas viduslaiku historiogrāfija, M.-L., 1964; viņa, Padomju viduslaiku studiju vēsture. 1917-1966, L., 1968; Kosminskis E. A., Viduslaiku historiogrāfija..., [M.], 1963; Jauno laiku historiogrāfija Eiropā un Amerikā, M., 1967; Eiropas un Amerikas jaunās un nesenās vēstures historiogrāfija, M., 1968; Postovskaja N. M., Tuvo Austrumu senās vēstures izpēte Padomju Savienībā (1917-1959), M., 1961; Kuzņecova N. A., Kulagina L. M., No padomju orientalistikas vēstures 1917-1967, M., 1970; Thompson J. W., Vēstures rakstīšanas vēsture, v. 1-2, N.Y., 1942; Bārnss N. E., Vēsturiskās rakstīšanas vēsture, 2. izd., N. Y., 1962; Fueter E., Geschichte der neueren Historiographie, 3 Aufl., Minhene. - B., 1936; Gooch G. P., Vēsture un vēsturnieki 19. gadsimtā, L. - 1952; Histoire et historiens depuis cinquante ans. Methodes, Organisation et résultats du travail historique de 1876-1926, v. 1-2, P., 1927-28; Relazioni del X Congresso Internazionale di scienze storiche, v. 6, Firenze, 1955 (historiogrāfiski apskati); Rosenthal F., Musulmaņu historiogrāfijas vēsture, Leiden, 1952; Dienvidaustrumāzijas vēsturnieki, red. autors: D. G. Hols, L., 1961; Tuvo Austrumu vēsturnieki, L., 1962; Indijas, Pakistānas un Ceilonas vēsturnieki, red. C. N. Philips, L., 1961.
Krievu valodas gallicismu vēsturiskā vārdnīca - (no vēstures un...grafijas), 1) vēstures zinātnes vēsture kopumā, kā arī noteiktam laikmetam, tēmai, problēmai veltīts pētījumu kopums. 2) Vēstures zinātnes nozare, kas pēta tās veidošanos un attīstību (vēsturisko zināšanu uzkrāšana... ... Mūsdienu enciklopēdija
VĒSTORIJA, un, sievietes. 1. Zinātne par vēstures zināšanu attīstību un vēstures izpētes metodēm. 2. Vēstures pētījumu kopums, kas saistīts ar kādu laikmetu. periods, problēma. I. Krievija. | adj. historiogrāfiski, ak, ak. Inteliģenta...... Ožegova skaidrojošā vārdnīca
- (no grieķu vēstures stāsts par pagātnes notikumiem un grafo es rakstu) Angļu val. vēstures vēsture; vācu Historiogrāfija. Vēstures nozare zinātne, kas pēta savu vēsturi (vēsturisko zināšanu uzkrāšana, cīņa vēsturisko parādību interpretācijā, metodisko virzienu maiņa iekš... ... Socioloģijas enciklopēdija Vikipēdija
Jēdziens “historiogrāfija” sastāv no diviem grieķu vārdiem: “vēsture”, t.i. izlūkošana, pagātnes izpēte un “grafo” - es rakstu. Jēdziens “historiogrāfija” nav unikāls.
Historiogrāfija 歴史学 – šī vārda plašā nozīmē – ir vēsturiska palīgdisciplīna, kas pēta vēstures zinātnes vēsturi. Historiogrāfija pēta zinātniskās metodes pareizu pielietojumu vēsturiska darba rakstīšanā, pievēršoties autoram, viņa avotiem, faktu nošķiršanai no interpretācijas, kā arī stilam, autora vēlmēm un auditorijai, kurai viņš rakstījis šo darbu šajā jomā. vēstures.
Vārda šaurā nozīmē tas ir pētījumu kopums vēstures jomā, kas veltīts konkrētai tēmai vai vēstures laikmetam (piemēram, Tokugavas laikmeta historiogrāfija), vai vēsturisku darbu kopums, kam ir iekšēja ideoloģiskā vienotība. , lingvistiskie vai nacionālie termini (piemēram, marksistiskā, krievvalodīgā vai japāņu historiogrāfija) .
Es vēlos vērst jūsu uzmanību uz vēl vienu apstākli. Termins “historiogrāfija” bieži attiecas uz vēsturisku literatūru par jebkuru jautājumu, problēmu vai periodu. Šajā ziņā ir pieņemts runāt par feodālisma historiogrāfiju, Lielās franču revolūcijas historiogrāfiju, 1861. gada zemnieku reformas historiogrāfiju Krievijā utt.
Termins “historiogrāfija” tiek lietots arī kā sinonīms vēstures darbiem, vēsturiskajai literatūrai kopumā. Pamatojoties uz šo izpratni, pagājušajā gadsimtā vēstures darbu autorus sauca par historiogrāfiem.
Ir svarīgi ņemt vērā, ka historiogrāfija vai vēstures rakstu darbu veidošana nav raksturīga katrai sabiedrībai. Pirms rakstniecības parādīšanās, protams, nebija arī rakstītas vēstures: pagātnes notikumi atspoguļojās tikai mutvārdu tautas mākslā - folklorā.
Historiogrāfijas priekšmeta ideja attīstījās pakāpeniski, attīstoties historiogrāfisko pētījumu teorijai un praksei.
Historiogrāfijas vēsture
Senos laikos, pat pirms rakstīšanas parādīšanās, vēsturiskās idejas un daži vēsturisko zināšanu elementi pastāvēja starp visām tautām mutiski pārraidītās pasakās un tradīcijās, viņu senču ģenealoģijās. Klašu un valsts rašanās paplašināja vajadzību pēc vēstures zināšanām, un rakstības rašanās ļāva sākt tās uzkrāt. Agrīnās šķiras sabiedrībās tika sagatavoti daži apstākļi vēstures zināšanu attīstībai (piemēram, tika izstrādātas dažādas hronoloģijas sistēmas), radās pirmie vēsturiskā satura ieraksti: vēstures uzraksti (karaļiem, faraoniem), notikumu laikapstākļi utt. Reliģijai bija milzīga ietekme uz vēsturisko notikumu aprakstu un interpretāciju. Visi vēsturiskie notikumi tika izskaidroti ar "dievu gribu". Šādas vēsturiskas idejas tika ierakstītas “svētajās grāmatās” (piemēram, Bībelē).
Svarīgs posms vēsturisko zināšanu progresīvā attīstībā bija antīkā historiogrāfija
Savu augstāko izpausmi tas guva sengrieķu un pēc tam romiešu vēsturnieku rakstos. Šo vēsturnieku darbi vairs nav fragmentāri, bet gan sakarīgs, izklaidējošs stāstījums, kas galvenokārt veltīts politiskajai vēsturei.
Historiogrāfija- tā ir vēstures zinātnes vēsture kopumā, kā arī pētījumu kopums, kas veltīts konkrētam laikmetam, tēmai, problēmai. Historiogrāfija ir arī vēstures darbu krājums, pats vēstures apraksts, vēsturiskais process. Izšķir arī nacionālās historiogrāfijas (franču, amerikāņu, krievu u.c.) un historiogrāfijas ar noteiktām ideoloģiskām vadlīnijām (apgaismības, liberālās, marksistiskās u.c.).
Sākotnējās vēstures zināšanas austrumu slāvu vidū radās pirmsvalsts periodā - folkloras veidā. Vēsturnieki dažādos laikos dažādos veidos ir skaidrojuši mūsu valsts vēstures attīstības cēloņus un modeļus.
Hroniķi kopš Nestora laikiem uzskatīja, ka pasaule attīstās saskaņā ar dievišķo aizgādību un dievišķo gribu. Vēsturiskās literatūras žanrs, kas pazīstams kā hronikas rakstīšana, aizsākās 10. gadsimta beigās. Slavenākā krievu hronika "Pagājušo gadu stāsts" tika izveidota 12. gadsimtā.
Vēstures kā zinātnes veidošanās process ir saistīts ar izcilu 18. gadsimta pārstāvju vārdiem. – V.N. Tatiščevs (1686-1750) un M.V. Lomonosovs (1711-1765). Viņu darbi tika rakstīti no racionālisma viedokļa. Tatiščova autors uzrakstīja pirmo zinātnisko vispārinošo darbu par Krievijas vēsturi: “Krievijas vēsture no vissenākajiem laikiem”. Vēstures notikumu cēloni viņš saskatīja izcilu cilvēku darbībā. M.V. Lomonosovs bija pirmais, kurš izmantoja salīdzinošo vēsturisko metodi, salīdzinot Krievijas vēsturi ar Rietumeiropu.
Fundamentālu darbu par Krievijas vēsturi izveidoja N.M. Karamzins (1766-1826). “Krievijas valsts vēsture” 12 sējumos bija paredzēta plašam lasītāju lokam. Autora galvenā ideja ir nepieciešamība pēc gudras autokrātijas Krievijai. Karamzina tradīcijas turpināja pirmsrevolūcijas vēstures zinātnes konservatīvā virziena pārstāvji - A.S. Homjakovs, M.P. Pogodins, V.P. Meščerskis, L.N. Tihomirovs.
S.M. pamatoti tiek uzskatīts par izcilu 19. gadsimta vēsturnieku. Solovjovs (1820-1879), kurš atzīmēja vēsturiskā procesa attīstības objektīvo un dabisko raksturu. Savā “Krievijas vēsturē kopš seniem laikiem” 29 sējumos viņš izmantoja salīdzinošo vēsturisko metodi, atzīmējot Krievijas vēsturiskā likteņa unikalitāti. Solovjevs saskatīja Krievijas vēstures kustības faktorus “valsts dabā”, “cilts dabā” un “ārējo notikumu gaitā”, kā arī atzīmēja valsts milzīgo lomu.
Spilgtu un daudzpusīgu priekšstatu par Krievijas vēsturi sniedza Solovjova students V.O. Kļučevskis (1841-1911). Kļučevska metodoloģija bija pozitīvisms. Viņš uzskatīja, ka pasaules vēsture attīstās saskaņā ar vispārējiem likumiem. Tajā pašā laikā katrai valstij ir raksturīgas vairākas pazīmes, kuras nosaka ģeogrāfisko, etnisko, ekonomisko, politisko un sociālo faktoru kombinācija. Sākotnējais faktors ir dabiski ģeogrāfisks. Krievijai teritorijas attīstībai bija izšķiroša loma. Teorētiskajos uzskatos viņam tuvs bija S.F. Platonovs (1850-1933), kura “Lekcijas par Krievijas vēsturi” vairākkārt, tāpat kā N.M. Karamzina, S.M. Solovjova, V.O. Kļučevskis, pēdējos gados ir atkārtoti izdoti.
Īpašu vietu vietējā un pasaules historiogrāfijā ieņem kultūrvēsturiskā pieeja, kuras dibinātājs bija izcilais krievu zinātnieks N.Ya. Daņiļevskis (1822-1885). Saskaņā ar šo pieeju pasaules vēsture nav vienots un universāls process. Tas ir konkrētu un unikālu civilizāciju individuālo vēsturi apkopojums, kuru attīstībā ir noteikti sociāli bioloģiskie modeļi: dzimšana, bērnība, jaunība, briedums, vecums, degradācija, nāve. Daņiļevskis uzskatīja, ka krievu tauta ir vēsturiski jauna, kurai lemts aizstāt novecojošās un degradējošās Rietumu valstis kā pasaules līderus. Daņiļevska kultūrvēsturiskās pieejas tradīcijas 20. gadsimtā turpināja tādi nozīmīgi vēsturnieki kā O. Špenglers, A. Toinbijs, L.N. Gumiļevs.
Materiālistiskā pieeja krievu historiogrāfijā ir redzama kopš 18. gadsimta beigām A.N. koncepcijā. Radiščeva. Viņš uzskatīja, ka vēsturiskās attīstības pamatā ir nevis cilvēka gara pilnveidošanās, bet gan ekonomisko formu maiņa, lai gan nepaskaidroja, no kā tas patiesībā ir atkarīgs.
Vēlāk, 19. gadsimtā, šīs idejas attīstīja revolucionāri – no populistiem līdz marksistiem. Pēc Oktobra revolūcijas materiālisms kļuva par dominējošo un vienīgo oficiāli pieņemamo vēsturisko jēdzienu valstī.
Padomju laikā vēsturnieki, materiālistiskas vēstures izpratnes vadīti, savu uzmanību pievērsa sociāli ekonomiskās attīstības un tautas kustības problēmām. Veidošanās teorijas principi bija pasaules vēsturiskās izpratnes pamatā. Nozīmīgākie šī perioda darbi ir vēsturnieku B.A. Rybakova, B.D. Grekova, S.D. Bahrušins, M.N. Tihomirovs, M.N. Pokrovskis un citi Un, lai gan šajā periodā vēstures zinātne kopumā veiksmīgi pildīja savas sociālās funkcijas, vienas metodoloģijas (marksisms-ļeņinisms) dominēšana būtiski ierobežoja zinātnieku radošumu. Un tas attiecīgi ierobežoja iespējas iegūt objektīvas zināšanas.
Mūsdienu Krievijas vēstures zinātne piedzīvo īpašu periodu, kad tiek izstrādātas un apstiprinātas jaunas pieejas, pozīcijas un virzieni. Daļa vēsturnieku aicina turpināt pirmsrevolūcijas vēstures skolas tradīcijas, citi pēta Rietumu vēstures zinātnes pieredzi, trešie ierosina pozitīvi izmantot padomju vēsturnieku pētījumus. Krievu vēsturnieki tagad īpašu uzmanību pievērš civilizācijas pieejai, kas ļauj identificēt mūsu sabiedrības patieso vērtību, tās vietu pasaules vēsturē un kultūrā.