Aleksandrs Sergejevičs Puškins. Korāna imitācija. Dzeja. Puškina dzejolis imitē Korāna ceļus un attēlus

DZĪVNIEKU DRAUGS
grāmata par uzmanību, līdzjūtību un mīlestību pret dzīvniekiem

I. Gorbunova-Posadova bibliotēka
bērniem un jauniešiem

HUMANITĀTES UN ZOOLOĢIJAS LASĪJUMS

Sastādīja:
V. Lukjanska

2. daļa
Vecākiem cilvēkiem
Otrais jautājums

DZĪVE MEŽĀ

Typo-litography T-va I. N. KUŠNEREV un Co. Pimenovskaya st., p. d.
MASKAVA, 1909. gads

1875. gadā beidzās piecu gadu pabalstu periods, kas tika piešķirts čigānu lāču vadoņiem medību pabeigšanai. Viņiem bija jāierodas norādītajās pulcēšanās vietās un pašiem jānogalina savi dzīvnieki. Man gadījās redzēt šādu nāvessodu Belskā. Nelaimīgie čigāni ieradās no četriem rajoniem ar visu iedzīvi, zirgiem un lāčiem. Pilsētas ganībās tika savākti vairāk nekā simts nūjiņpēdu dzīvnieku, sākot no maziem lāčiem līdz milzīgiem večiem nosirmotās un izbalējušās ādās. Čigāni izšķirošo dienu sagaidīja ar šausmām. Čigāni izšķirošo dienu sagaidīja ar šausmām. Daudzi, kas ieradās pirmie, jau divas nedēļas dzīvoja pilsētas ganībās; Varas iestādes gaidīja visu līdz tam reģistrēto čigānu ierašanos, lai uzreiz sarīkotu vienu lielu nāvessodu.

Viņi staigāja pa ciemiem, pēdējo reizi sniedzot savus priekšnesumus. Pēdējo reizi lāči rādīja savu mākslu: dejoja, cīnījās, rādīja, kā puikas zirņus zog, kā staigā jauna sieviete un kā staigā veca sieviete; pēdējo reizi viņi saņēma cienastu degvīna glāzes veidā, ko lācis, stāvēdams uz pakaļkājām, paņēma ar abām priekškāju zolēm, uzlika uz pinkainā purna un, atmetis galvu atpakaļ, ielēja iekšā. tā mute, pēc kuras tā laizīja lūpas un izteica savu baudu ar klusu rēcienu, pilnu dīvainu nopūtu. Pēdējo reizi pie čigāniem nāca sirmgalvji, lai ārstētos ar speciālu līdzekli, kas sastāvēja no gulēšanas zemē zem lāča, kurš ar vēderu nogūlās uz slimā cilvēka, visās platumā izplešot savas četras ķepas. norādes uz zemes, un gulēja tur līdz čigānu skaitīja ārstēšana jau ir bijusi diezgan ilga. Pēdējo reizi viņus ieveda būdās, un, ja lācis labprātīgi piekrita ienākt, viņš tika aizvests uz priekšējo stūri un sēdēja tur un priecājās par viņa piekrišanu kā labu zīmi; un ja par spīti visām pierunāšanām un glāstiem nepārkāpa slieksni, tad saimnieki bija bēdīgi.

Lielākā daļa čigānu bija no rietumu rajoniem, tāpēc viņiem bija jānolaižas līdz Belskai divas jūdzes lejup, un, no tālienes redzot savu nelaimes vietu, šo pilsētu ar salmu un dzelzs jumtiem un diviem vai trim zvanu torņiem, sievietēm. sāka gaudot, bērni raud, un lāči aiz līdzjūtības, vai varbūt, kas zina, no cilvēku runām sapratuši savu rūgto likteni, rēca tik skaļi, ka sastaptie rati nogriezās no ceļa uz sāniem, lai ne pārāk biedēja vēršus un zirgus, un viņus pavadošie suņi čīkstēja un trīcēja zem pašiem ratiem.

Bija apmācies, auksts, īsts septembra rīts. Ik pa laikam lija neliels lietus, taču, neskatoties uz to, ziņkārīgo skati bija ieradušies vērot daudzi abu dzimumu un visu vecumu skatītāji.

Nometnē nebija liela trokšņa: sievietes saspiedās teltīs, kopā ar maziem bērniem, lai neredzētu nāvessodu, un tikai reizēm no kādas no viņām izskanēja izmisīgs sauciens; vīri drudžaini veica pēdējos sagatavošanās darbus. Viņi aizripināja ratus līdz nometnes malai un piesēja tiem dzīvniekus.

Lāči nebija gluži mierīgi: neparasta situācija, dīvaini sagatavošanās darbi, milzīgs pūlis, liela to koncentrācija vienuviet - viss viņus noveda satrauktā stāvoklī; viņi steidzīgi metās uz savām ķēdēm vai grauza tos, blāvi rūcot. Viņa dēls, gados vecs čigāns, jau ar sudraba svītrām melnajos matos, un mazdēls, nomāktām sejām, steidzīgi sasēja lāci.

Policijas darbinieks viņus panāca.

Nu, vecais, — viņš teica, — liec puišiem sākt.

Skatītāju pūlis kļuva satraukts, atskanēja runas un kliegšana, taču drīz viss norima, un nāves klusuma vidū atskanēja klusa, bet svarīga balss. Runāja vecais Ivans.

Atļaujiet man, labais kungs, pateikt man kādu vārdu. Lūdzu, brāļi, ļaujiet man vispirms pabeigt. Es esmu vecāks par jums visiem: man pēc gada būs deviņdesmit, un es esmu vadījis lāčus kopš bērnības. Un visā nometnē nav neviena vecāka par manējo.

Viņš nolaida savu pelēko cirtaino galvu uz krūtīm, rūgti to pakratīja un ar dūri noslaucīja acis. Tad viņš iztaisnojās, pacēla galvu un turpināja skaļāk un stingrāk nekā iepriekš:

Tāpēc es gribu pabeigt pirmais. Es domāju, ka es nenodzīvošu, lai redzētu šādas bēdas, un mans mīļais lācis nenodzīvos, lai to redzētu, bet acīmredzot tas nebija liktenis: ar savu roku man jānogalina viņš, mans apgādnieks un labdaris. Attaisiet viņu, ļaujiet viņam iet brīvībā. Viņš nekur nebrauks: mēs, veči, mēs nevaram bēgt no nāves. Attaisi viņu, Vasja; Es nevēlos viņu nogalināt kā liellopus pie pavadas. "Nebaidieties," viņš sacīja trokšņainajam pūlim, "viņš nevienam nekaitēs."

Jaunais vīrietis atraisīja milzīgo zvēru un paņēma to mazliet prom no ratiem. Lācis apsēdās uz pakaļkājām, nolaižot priekšējās kājas, un šūpojās no vienas puses uz otru, smagi nopūšoties un sēkdams. Viņš tiešām bija ļoti vecs; viņa zobi bija dzelteni, viņa āda kļuva sarkana un iznāca; viņš ar savu mazo aci draudzīgi un skumji paskatījās uz savu vecmeistaru. Visapkārt valdīja nāvējošs klusums. Bija dzirdama tikai stobru šķindoņa un pielādēto šauteņu ramrodu blāva klauvēšana pa vatēm.

Dod man ieroci,” vecais vīrs stingri noteica.

Dēls viņam iedeva šauteni. Viņš to paņēma un, piespiedis to pie krūtīm, sāka runāt vārdus, uzrunājot lāci:

Es tevi tagad nogalināšu, Potap. Dod Dievs, lai mana vecā roka nenodreb, lai lode trāpītu tev pašā sirdī. Es negribu tevi mocīt, tas nav tas, ko tu esi pelnījis, mans vecais lāci, mans labais biedri! Es tevi paņēmu kā mazu lācīti; tev bija izdurta acs, tavs deguns puvis no riņķa, tu bijāt slims un novājāt; Es tev sekoju kā dēlam un apžēloju tevi, un tu izaugi par lielu un spēcīgu lāci; visās šeit sanākušajās nometnēs otra tāda nav. Un jūs uzaugāt un neaizmirsāt manu labestību: starp cilvēkiem man nekad nebija tāda drauga kā jūs. Jūs bijāt laipns un pazemīgs, un saprotošs, un jūs visu uzzinājāt, un es neesmu redzējis laipnāku un saprotošāku zvēru. Kas es biju bez tevis: ar tavu darbu visa mana ģimene ir dzīva. Tu man nopirki divus zirgus, tu man uzcēli būdiņu ziemai. Jūs paveicāt vairāk nekā to: jūs izglābāt manu dēlu no karavīra. Mūsu ģimene ir liela, un jūs joprojām barojāt un rūpējāties par visiem tajā esošajiem, no veca līdz mazam bērniņam. Un es tevi ļoti mīlēju un nesāpīgi iesitu, un, ja esmu pie kaut kā vainīgs tavā priekšā, piedod man, es noliecos pie tavām kājām.

Viņš nokrita pie lāča kājām. Zvērs klusi un nožēlojami norūca. Vecais šņukstēja, trīcēdams no visa.

Sit, tēvs! - dēls viņam teica. - Neizrauj mūsu sirdis.

Ivans piecēlās. Asaras vairs neplūda no viņa acīm. Viņš atrāva no pieres uzkritušās pelēkās krēpes un stingrā un zvanošā balsī turpināja:

Un tagad man tevi jānogalina... Viņi lika man, vecais, nošaut tevi ar savu roku; Jūs vairs nevarat dzīvot pasaulē. Nu ko? Lai Dievs debesīs spriež starp mums un viņiem.

Viņš nospieda sprūdu un ar joprojām stabilu roku tēmēja uz zvēru uz krūtīm zem kreisās ķepas. Un lācis saprata. No viņa mutes izlauzās nožēlojams, izmisīgs rēciens; viņš stāvēja uz pakaļkājām, pacēlis priekšējās ķepas un, it kā aizsedzot ar tām acis, lai neredzētu briesmīgo ieroci. Čigānu vidū atskanēja sauciens; daudzi pūlī raudāja; vecais vīrs šņukstēdams nosvieda ieroci zemē un bezspēcīgi uzkrita tai virsū. Dēls steidzās to pacelt, un mazdēls paķēra ieroci.

Gribas! - viņš kliedza mežonīgā, izmisīgā balsī, acīs mirdzot. - Pietiekami! Streiki, brāļi, viens gals!

Un, pieskrējis pie zvēra, viņš pielika purnu pie auss un izšāva. Lācis sabruka nedzīvā masā; tikai viņa ķepas krampji trīcēja, un mute atvērās, it kā žāvādamies. Visā nometnē sprakšķēja šāvieni, kurus apslāpēja sieviešu un bērnu izmisīgie saucieni. Viegls vējš aiznesa dūmus uz upi.

Pazaudēja to! Pazaudēja to! - atskanēja pūlī. Kā pārbiedētu aitu ganāmpulks visi izklīda. Zirgi, kas bija iejūgti gaidošajos pajūgos, sāka trakot un metās dažādos virzienos. Taču briesmas nemaz nebija tik lielas. Zvērs, satracināts no šausmām, vēl ne vecs tumši brūns lācis, ar pārrautu ķēdi ap kaklu, skrēja apbrīnojami viegli; viss viņam pavērās, un viņš kā vējš metās cauri pilsētai. Viņam pakaļ skrēja vairāki čigāni ar ieročiem. Tie daži gājēji, ar kuriem viņi sastapās pa ceļu, piespiedās pie sienām, ja viņiem nebija laika paslēpties aiz vārtiem. Slēģi bija aizslēgti; visas dzīvās būtnes paslēpās; pat suņi pazuda.

Lācis metās garām katedrālei, pa galveno ielu, brīžiem metoties uz sāniem, it kā meklēdams, kur paslēpties; bet viss bija aizslēgts. Viņš metās garām veikaliem, viņu sagaidīja trakulīgs klerku kliedziens, kuri gribēja viņu nobiedēt, aizlidoja garām bankai, ģimnāzijai, rajona pavēlniecības kazarmām, uz otru pilsētas galu, izskrēja uz ceļa, uz upes krastā un apstājās. Vajātāji atpalika. Taču drīz vien uz ielas parādījās ne tikai čigānu pūlis. Policists un pulkvedis brauca droškā, ar ieročiem rokās; čigāni un karavīru vads skrēja viņiem līdzi.

Šeit tas ir! Šeit tas ir! - policists kliedza. - Cep viņu, rullē!

Atskanēja šāvieni. Viena no lodēm trāpīja zvēram; mirstīgās bailēs viņš skrēja ātrāk nekā agrāk. Jūdzi no pilsētas, augšup pa upi, kur viņš bēga, ir lielas ūdens dzirnavas, kuras no visām pusēm ieskauj neliels, bet blīvs mežs; zvērs devās uz turieni. Bet, sapinies upes zaros, viņš apmaldījās; plašs ūdens klajums šķīra viņu no blīva ozolu biezokņa, kur varbūt varēja rast ja ne glābiņu, tad atelpu. Bet viņš neuzdrošinājās peldēt. Šajā pusē blīvi aug dīvains krūms, kas aug tikai Krievijas dienvidos, tā sauktais licijs. Tās garie, elastīgie, nesazarotie stublāji aug tik blīvi, ka cilvēkam gandrīz nav iespējams iziet cauri biezoknim, bet saknēs ir plaisas un izcirtumi, kuros var ielīst suņi, un, tā kā viņi bieži dodas uz turieni, lai izvairītos no karstuma, viņi pamazām. paplašina eju ar malām, tad blīvā biezoknī ar laiku veidojas vesels eju sajukums. Lācis metās turp. Mukosejs, skatoties uz viņu no dzirnavu augšējā stāva, to redzēja, un, kad atskanēja elpas un noguruma vajāšana, policists lika norobežot vietu, kur zvērs slēpās.

Nelaimīgais paslēpās pašā krūmu dziļumā; viņa brūce no lodes augšstilbā bija ļoti sāpīga; viņš saritinājās kamolā, iebāzis purnu ķepās, un gulēja nekustīgs, apstulbis, baiļu satracināts, kas atņēma viņam iespēju aizstāvēties. Karavīri šāva krūmos, cerot viņam trāpīt un likt rēkt, taču nejauši trāpīt bija grūti.

Viņš tika nogalināts vēlā vakarā, uguns izdzīts no patversmes. Ikviens, kam bija ierocis, uzskatīja par savu pienākumu iesist lodi mirstošajam zvēram, un, kad āda tika noņemta, tas nebija labi.

Saskaņā ar V.Garšina, 1. lpp. 36-40

Tur, tālu, tālu, kur kalni kļūst zili zem pašām debesīm, kur virsotnes un ledāji dzirkstī un mirdz brīnišķīgās purpursarkanās krāsās, tur uz vienas mežonīgas stāvas klints savu ligzdu ir salicis lepns ērglis. Šos kalnus šķērsoja meža klātas ielejas, kurās straumes dārdēja, pamazām sašaurinoties un beidzot pavisam izzūdot.

Kad ērglis ar saviem varenajiem spārniem jaunas dienas sākuma pusgaismā, meklēdams laupījumu, lidoja šurp, tajos augstumos, ko cilvēka redze nevar sasniegt, tad no šejienes es varēju saskatīt mazāko lauka peli, tiklīdz tas parādījās tur, apakšā, virspusē. Dažas dienas, dodoties medībās, ērglis šķērsoja simtiem jūdžu, steidzoties pāri akmeņainiem tuksnešiem, pāri savvaļas akmeņiem un drūmiem bezdibeniem vai līdzenumiem, kas klāti ar pelēkām sūnām.

Kādu dienu, atgriežoties no rīta medībām simtiem jūdžu attālumā no savas ligzdas, ērglis devās pāri akmeņainiem tuksnešiem uz mājām pie sava ērgļa — jaundzimušā zamšādas nagos. Kad viņš nolaidās uz ligzdas, viņš nikni sita spārnus, un mežonīgs, caururbjošs sauciens, kas atbalsojās daudzas reizes, piepildīja baseinu. Uz klints dzegas karājās varenie zari, kas kalpoja par ligzdas pamatu, tagad klāti ar gariem netīru, asiņainu un spalvu sūnu pavedieniem: ligzda bija izpostīta un izlaupīta, un ērgļa mazulis, kurš jau sāka mēģināt. tā spārnus un knābja nagus pāri arvien lielākam un lielākam laupījumam nekur nebija redzams.

Tad ērglis pacēlās gaisā un sāka celties arvien augstāk un augstāk, līdz atbalss vairs nenesa viņas saucienu klinšu vientulībā. Modri ​​vērodama, viņa sāka steigties šurpu turpu.

Dziļi lejā no meža atgriezās divi mednieki. Pēkšņi virs viņu galvām kaut kas atskanēja skaļi. Viens no šiem medniekiem mugurā nesa grozu ar vītolu zariem un tajā ieķērās jauns ērglis. Kamēr mednieki, atstājuši aiz sevis jūdzi pēc jūdzes, ātri devās atpakaļceļā uz vienu no augstākajām zemnieku fermām, ērgļu māte, greizsirdīgi viņus vērojot, turēja to pašu ceļu gaisā. Caur zilajām mākoņu spraugām viņa varēja redzēt, kā, ierodoties medniekiem, gan lieliem, gan maziem, visi pulcējās pagalmā ap kārklu zaru grozu.

Virs šo pagalmu visu dienu lidoja ērglis. Iestājoties krēslai, viņa nolidoja pie paša skursteņa, un pagalmā esošie cilvēki vakara tumsā dzirdēja kādu dīvainu un nepatīkamu saucienu virs mājas jumta. Un agri no rīta, kad saules gaisma tik tikko sāka spīdēt cauri tumsai, ērglis atkal pacēlās augstu, joprojām turēdams modru skatienu uz zemnieku pagalmu.

Viņa redzēja, kā vecākie dēli cirta un cirta dēļus pie mājas durvīm, kamēr bērni stāvēja un skatījās uz šo darbu. Un tad, nedaudz vēlāk, pagalma vidū tika iznests liels koka būris, pa kura šķērsstieņiem ērgļu māte skaidri varēja atšķirt savu ērgļu, kā tas šauj apkārt, plivinot spārnus un nemitīgi sita. ar knābi, mēģinot izlauzties.

Būris tagad stāvēja viens pats; viņai apkārt neviens nebija redzams. Saule cēlās arvien augstāk, pienāca karsta pēcpusdiena, un ērglis joprojām lidinājās tur, aiz mākoņiem, un vēroja katru sava cāļa kustību.

Bet, kad diena jau tuvojās vakaram, pagalmā parādījās bērni un savā starpā sāka jautras rotaļas. Arī daži pieaugušie izgāja ārā un sāka savu ierasto darbu. Vakars bija kluss, un viena dēla jaunā sieva izveda savu mazo un noguldīja zālienā, kamēr viņa sāka skalot drēbes pie akas. Uz šķūņa jumta čivināja divas dzīvespriecīgas varvas, kas pie mājas augstā vītolā ligzdu sataisījušas; Lejā lēkāja vairāki zvirbuļi, čivinādami un knābādami pie šķūņa durvīm izkaisītos graudus.

Pēkšņi gaisā pazibēja ēna ar zibens ātrumu, un klusumā atskanēja varenu spārnu svilpošana un dīvaina svilpošana.

Kad jaunā sieviete steidzīgi atskatījās uz šo skaņu, viņa ieraudzīja no zāliena paceļamies gigantisku ērgli. Atvēsinošu šausmu pārņemta, viņa pielēca kājās. Plēsīgais putns turēja savu mazuli nagos, un ar savu intensīvo skatienu sieviete vienu sekundi varēja vērot, kā neizmērojamā gaisa telpa starp bērnu un zemi kļūst zila.

Mežonīgas, trakas šausmas iedvesmoja māti. Viņa metās pie būra, izrāva no turienes jauno ērgli un, nerūpējoties par to, ka viņš skrāpēja un knābīja viņas galvu un seju, līdz tas asiņoja, viņa kliedza un turēja viņu ar abām rokām, paceļot viņu uz augšu.

Ērgļu māte uz vienu minūti apstājās gaisā, un katru reizi, kad viņa plivināja spārnus, lai atbalstītu sevi šajā nekustībā, sieviete ieraudzīja mazuli autiņos kā tārps karājamies starp plēsoņa nagiem.

Un pēkšņi viņai šķita, ka putns sāk nolaisties. Aizturējusi elpu, viņa vēroja, kā putns atkal gludi nokāpj zālienā. Tad sieviete izlaida jauno ērgli no rokām un kā traka metās pie sava bērna, un ērglis satvēra viņas ērgli.

Aiz izmisuma abas sievietes saprata viena otru.

Saskaņā ar Jonas Lee, p. 183-185

Medībās mežā pamanīju krūmos meža kazu. Skaistais dzīvnieks stāvēja nekustīgi, zemu nokāris galvu, it kā šņaukdams kaut ko, kas guļ pie kājām. Kad es tuvojos, kaza nodrebēja, izdarīja izmisīgu lēcienu un pazuda biezoknī, un vietā palika mazs kazlēns, slims, ar lauztu kāju; viņš, protams, nevarēja aizbēgt pēc mātes.

Es viņu pacēlu un aiznesu mājās.

Bērns trīcēja un plosījās, un viņa brīnišķīgās, melnās acis bija pilnas ar asarām un mirstīgu baiļu izpausmi.

Nedaudz pagājusi, sadzirdēju vieglu šalkoņu aiz muguras un pagriezos - kazas māte man sekoja.

Cik jauks cepetis! - smejoties teica mans biedrs, kurš mani gaidīja krustojumā.

Cik labi, ka kaza nevarēja saprast šo ļauno un nepiedienīgo joku!

N. Karazins, lpp. 217

Tāpat kā zīle pie cilvēku mājokļiem parādās ar pirmajām rudens salnām, tā sarkanbrūns ir uzticams vecmāmiņas ziemas un sniega pavadonis - ne velti to sauc bullfinks. Kad ziema pienāca pie kājām Matrjonā (9. novembris) un pārklāja zemi ar baltu sniegu - nez no kurienes, turpat uz pīlādža zem loga ir sniega meitenes. Un, kad Evdokia sāka (1. martā) aprīkot pavasari un ceļš kļuva melns, bija redzami tikai viņi: sarkanbrūni ziemas viesi, un no tiem nebija ne miņas.

Vai ir jāapraksta vēršu izskats? Kurš gan viņu nepazīst? Kurš gan nav redzējis šo kuplo, sarkankrūšu putnu ar asti baltu kā sniegs, zilgani pelēku muguru un melnām kājām, ar zilu nokrāsu uz galvas, spārniem un asti? Ja kāds, iespējams, nav redzējis vēršu savvaļā, tad, visticamāk, ir gadījies apbrīnot šo skaisto putnu būrī vai vismaz uzgleznotā bildē.

Vēršu tēviņu bars uz sniegota vai sarma klāta koka, ko izgaismo ziemas saules sārtie stari, ir attēls, uz kuru nevar beigt skatīties. Sniega meitenes ne tuvu nav tik skaistas, jo apakšā tās ir nevis sarkanas, bet tumši pelēkas, tāpat kā vēršu mazuļi, līdz vienam gadam, un viņu galvas ir nevis melnas, bet gan brūni pelēkas.

Vērša lidojums ir viegls un skaists, viļņains lec pa zemi diezgan neveikli, īsos lēcienos.

Ļoti klusa, pieticīga vēršu dziesma sastāv no skumjām, nedaudz apdullinātām svilpienām, kuras mijas ar pilnīgi nemuzikāliem čīkstoņiem, kas līdzīgi neeļļota ratu riteņu čīkstēšanai, taču, neskatoties uz to, sniega žubītes dziesmai ir savs šarms. , it īpaši, ja tas tiek dziedāts kādā no tām skaistajām, klusajām, skaidrajām, pussiltajām dienām, kas mums reizēm ir februāra otrajā pusē - tajās dienās, kad ir jūtama maigā, lai arī vēl ļoti vājā pavasara elpa. gaisu. Jūs uz minūti izkāpjat uz saules sasildītā lieveņa un pēkšņi dzirdat klusu vērša dziedāšanu, kas nekustīgi, saburzīti sēž uz tuvējā pīlādža zara - un jūsu dvēsele jutīsies labi un patīkami...

Vēršos atšķirībā no vairuma dziedātājputnu, kuros parasti dzied tikai tēviņi, dzied arī mātītes.

Visbiežāk dziesmas vietā vērši izdala vienmuļu, diezgan klusu svilpienu, šai svilpei ir kāda īpaša, skumja, bet tajā pašā laikā ārkārtīgi patīkama pieskaņa; Ar šo svilpi, piešķirot tai tikai atšķirīgu raksturu, vērša vīrs pievilina savus bērnus vai citus vēršu biedrus pie sevis, brīdina par draudošām briesmām, izsaka sūdzību par pazaudētu draugu utt. Un viņa svilpi parasti pilnīgi pareizi saprot citi vērši.

Bulbīši sastopami gandrīz visā Eiropā. Mūsu dienvidu provincēs tās sastopamas tikai kā ziemas viesi, bet Krievijas centrālajā un ziemeļu daļā – visu gadu, pavadot vasaru ēnainos mežos un ziemā lidojot uz cilvēku dzīvesvietām.

Līdz ar pavasara iestāšanos atgriezušies dzimtajos mežos, vērši drīz sāk būvēt ligzdas. Vērša ligzda ir novietota ne augstu virs zemes (no? līdz 1 zīdam) un sastāv no prasmīgi savītiem, plāniem, sausiem zariem no ārpuses, bet iekšpusē izklāta ar mīkstu koku sūnu, vilnu, matiem un smalkām lapām.

Maija mēnesī ligzdā jau atrodamas 4-6 mazas bāli zaļgani raibas olas. Jaunos vēršus baro ar mazām un nenobriedušām sēklām; Vecāki vispirms mīkstina cietākās sēklas savās kultūrās.

Pieaugušo vēršu barību galvenokārt veido dažādas sēklas, kā arī dažādu ogu graudi, visvairāk pīlādžu. Viņa neēd pašu ogu mīkstumu, bet tikai izloba no tām graudus. Pēc ligzdas atstāšanas vēršu mazuļi ilgu laiku paliek veco ļaužu uzraudzībā.

Rudenī vērši pulcējas nelielos bariņos un, iestājoties ziemai, tuvojas cilvēku mitekļiem, kur barojas ar pīlādžu ogām un dažādām sēklām, kurām citi, mazāk uzticami putni neuzdrošinās aizsniegt. Barā vērši ir ļoti draudzīgi savā starpā, un, ja kāds no bara dalībniekiem tiek nogalināts, visi pārējie vērši ilgi pietrūkst sava mirušā biedra, kaut kā īpaši skumji un bažīgi svilpo un ilgi dara. neuzdrošinājās atstāt vietu, kur viņš nomira.

Es pat negribu pieminēt to, ka vēršus ķer un šauj cepšanai... Tirgos un lielajās pilsētās tos dažreiz pārdod veselos ķekaros.

Kauns ir ne tik daudz tiem, kas tos nes tirgū (tie lielākoties ir nabagi un nezinoši cilvēki), bet gan tiem, kas tos pērk un ved uz savu virtuvi!

Saskaņā ar D. Kaigorodova 25. lpp. 331-332

Un nogurušais ceļotājs kurnēja par Dievu,
Viņš bija izslāpis un izsalcis pēc ēnas,
Trīs dienas un trīs naktis klīst pa tuksnesi!
Un acis ir smagas no karstuma un putekļiem
Ar bezcerīgu melanholiju viņš staigāja apkārt...
Un pēkšņi viņš zem palmas ierauga dārgumu krātuvi.

Un viņš skrēja uz tuksneša palmu,
Un kāri veldzējies ar aukstu straumi
Mēle un acs ābols stipri dega,
Un viņš apgūlās un aizmiga blakus uzticīgajam ēzelim,
Un viņam pagāja daudzi gadi
Pēc debesu un zemes Kunga gribas.

Ceļotājam pienākusi pamošanās stunda;
Viņš pieceļas un dzird nepazīstamu balsi:
"Cik ilgi tu gulēji tuksnesī?"
Un viņš atbild: “Saule jau augstu
Vakardiena spīdēja rīta debesīs;
No rīta es dziļi gulēju līdz rītam."

Bet balss: “Ak, ceļi, tu gulēji ilgāk;
Paskaties: tu gulēji jauns un cēlies vecs,
Palma ir sapuvusi, un aka ir auksta
Izžuvis un izžuvis bezūdens tuksnesī,
Sen klāj stepju smiltis;
Un tava ēzeļa kauli kļūst balti."

Un acumirklī vecais vīrs, bēdu pārņemts,
Šņukstot, viņa galva nokrita, trīcēja...
Un tad tuksnesī notika brīnums:
Pagātne ir atdzīvojusies jaunā krāšņumā;
Palma atkal šūpojas ar savu ēnaino galvu;
Atkal aku piepilda vēsums un tumsa.

Un vecie ēzeļa kauli pieceļas,
Un viņi ietērpās savās miesās un sāka rēkt;
Un ceļotājs jūt gan spēku, gan prieku;
Augšāmcēlusies jaunība sāka spēlēt asinīs;
Svētie prieki piepildīja manas krūtis;
Un kopā ar Dievu viņš dodas savā ceļojumā.

Citi raksti literārajā dienasgrāmatā:

• 27.10.2009. Viktors Esipovs Dzejnieks, pūlis un autors
• 25.10.2009. M. Raevska Sliktas asinis ieplūdušas manās vēnās...
• 23.10.2009. A. Vigilyanskaya Otrā dzimšana
• 22.10.2009. T. Sergejs
• 19.10.2009. AS Puškina Korāna imitācijas
• 10.10.2009. ***

Viņš nokrita pie lāča kājām. Zvērs klusi un nožēlojami norūca. Vecais šņukstēja, trīcēdams no visa.

- Sit, tēvs! - dēls viņam teica. - Neizrauj mūsu sirdis.

Ivans piecēlās. Asaras vairs neplūda no viņa acīm. Viņš noslaucīja no pieres uzkritušās pelēkās krēpes un stingrā un zvanošā balsī turpināja:

- Un tagad man tevi jānogalina... Viņi lika man, vecīt, nošaut tevi ar savu roku; Jūs vairs nevarat dzīvot pasaulē. Nu ko? Lai Dievs debesīs spriež starp mums un viņiem.

Viņš nospieda sprūdu un ar joprojām stabilu roku mērķēja uz zvēru uz krūtīm zem kreisās ķepas. Un lācis saprata. No viņa mutes izlauzās nožēlojams, izmisīgs rēciens; viņš stāvēja uz pakaļkājām, pacēlis priekšējās ķepas un it kā aizsedza ar tām acis, lai neredzētu briesmīgo ieroci. Čigānu vidū atskanēja sauciens; daudzi pūlī raudāja; vecais vīrs šņukstēdams nosvieda ieroci zemē un bezspēcīgi uzkrita tai virsū. Dēls metās to pacelt, un mazdēls paķēra ieroci.

- Vilis! - viņš kliedza mežonīgā, izmisīgā balsī, acīs mirdzot. - Pietiekami! Streiki, brāļi, viens gals!

Un, pieskrējis pie zvēra, viņš pielika purnu pie auss un izšāva. Lācis sabruka nedzīvā masā; tikai viņa ķepas krampji trīcēja, un mute atvērās, it kā žāvādamies. Visā nometnē sprakšķēja šāvieni, kurus apslāpēja sieviešu un bērnu izmisuma gaudošana. Viegls vējš aiznesa dūmus uz upi.

* * *

- Pazaudēju! pazaudēja to! - atskanēja pūlī. Kā pārbiedētu aitu ganāmpulks visi izklīda. Policists, resnā Foma Fomiča, puiši, Leonīds un Konstantīns, jaunās dāmas - visi panikā skrēja, atsitoties pret teltīm, ratiem, krītot viens otram virsū un kliedzot. Olga Pavlovna gandrīz noģība, bet bailes deva spēku, un viņa, pacēlusi kleitu, skrēja pa pļavu, nedomādama par nekārtībām tērpā, ko izraisīja steidzīgais lidojums. Zirgi, kas bija iejūgti gaidošajos pajūgos, sāka trakot un metās dažādos virzienos. Taču briesmas nemaz nebija tik lielas. Zvērs, satracināts no šausmām, vēl ne vecs tumši brūns lācis, ar pārrautu ķēdi ap kaklu, skrēja apbrīnojami viegli; viss viņa priekšā pašķīrās, un viņš kā vējš metās taisni uz pilsētu. Viņam pakaļ skrēja vairāki čigāni ar ieročiem. Tie daži gājēji, kas nāca pretī uz ielas, piespiedās pie sienām, ja viņiem nebija laika paslēpties pa vārtiem. Slēģi bija aizslēgti; visas dzīvās būtnes paslēpās; pat suņi pazuda.

Lācis metās garām katedrālei, pa galveno ielu, brīžiem metoties uz sāniem, it kā meklēdams kur paslēpties, bet viss bija aizslēgts. Viņš metās garām veikaliem, sveicināts ar izmisīgu klerku saucienu, kas gribēja viņu nobiedēt, aizlidoja garām bankai, ģimnāzijai, rajona pavēlniecības kazarmām, uz otru pilsētas galu, izskrēja uz ceļa uz upes krastā un apstājās. Vajātāji atpalika, bet drīz vien no ielas parādījās ne tikai čigānu pūlis. Policists un pulkvedis brauca droškā, ar ieročiem rokās; čigāni un karavīru vads skrēja viņiem līdzi. Leonīds un Konstantīns skrēja tieši blakus droškim.

– Te viņš ir, lūk! - policists kliedza. - Cep viņu, rullē!

Atskanēja šāvieni. Viena no lodēm trāpīja zvēram; mirstīgās bailēs viņš skrēja ātrāk nekā agrāk. Jūdzi no pilsētas, augšup pa Rokhlas upi, kur viņš aizbēga, ir lielas ūdens dzirnavas, kuras no visām pusēm ieskauj neliels, bet blīvs mežs; zvērs devās uz turieni. Bet, sapinies upes zaros un aizsprostos, viņš apmaldījās; plašs ūdens klajums šķīra viņu no blīva ozolu biezokņa, kur varbūt varēja rast ja ne glābiņu, tad atelpu. Bet viņš neuzdrošinājās peldēt. Šajā pusē blīvi aug dīvains krūms, kas aug tikai Krievijas dienvidos, tā sauktais lucium. Tās garie, elastīgie, nesazarotie stublāji aug tik blīvi, ka cilvēkam gandrīz neiespējami iziet cauri biezoknim; bet saknēs ir plaisas un izcirtumi, kuros var ielīst suņi, un, tā kā viņi tur bieži dodas, lai izbēgtu no karstuma un pamazām paplašina eju ar sāniem, ar laiku blīvajā biezoknī veidojas vesels eju labirints. Lācis metās turp. Mukosejs, skatoties uz viņu no dzirnavu augšējā stāva, to redzēja, un, kad atskanēja elpas un izsmelta vajāšana, policists lika norobežot vietu, kur zvērs bija pazudis.

Nelaimīgais paslēpās pašā krūmu dziļumā; viņa brūce no lodes augšstilbā bija ļoti sāpīga; viņš saritinājās kamolā, iebāzis purnu ķepās, un gulēja nekustīgs, apstulbis, baiļu satracināts, liedzot viņam iespēju aizstāvēties. Karavīri šāva krūmos, cerot viņam trāpīt un likt rēkt, taču nejauši trāpīt bija grūti.

Viņš tika nogalināts vēlā vakarā, uguns izdzīts no patversmes. Ikviens, kam bija ierocis, uzskatīja par savu pienākumu iesist lodi mirstošajam zvēram, un, kad no tā tika noņemta āda, tas nebija labi.

* * *

Nesen man gadījās apmeklēt Belsku. Pilsēta gandrīz nav mainījusies: pārplīsa tikai banka, un proģimnāzija pārvērtās par ģimnāziju. Policists tika nomainīts, piešķirot viņam privātā tiesu izpildītāja amatu provinces pilsētā par viņa efektivitāti; brāļi Izotovi joprojām kliedz “granron” un “orebur” un skraida pa pilsētu, stāstot par jaunākajām ziņām; farmaceits Foma Fomičs pieņēmās svarā vēl vairāk un, neskatoties uz to, ka veica ienesīgu biznesu, iegādājoties lāču taukus par četrpadsmit kapeikām, bet pārdodot tos par astoņām grivnām mārciņā, kas kopā deva ievērojamu summu, viņš joprojām runā ar lielu nepatiku. par lāču piekaušanu.

"Es toreiz Olgai Pavlovnai teicu, par kādu zirga zagli šis Adonis padarīs... Nu un ko tad?" Nav pagājusi ne nedēļa – viņš savāca kopā manu pāri pelēko, neģēli.

- Vai tu zini, ka tas ir viņš? – es jautāju.

- Kāpēc ne viņam? Galu galā pagājušajā gadā viņš tika tiesāts par zirga zādzību un laupīšanu. Viņš devās smagajā darbā.

– Ak, kā man viņu bija žēl! – Olga Pavlovna skumji sacīja.

Dzejoli “Korāna imitācija” Puškins uzrakstīja 1825. Šis darbs sastāv no 9 dzejoļiem, kurus dzejnieks sarakstījis iespaidā, kas radies, lasot M. Verevkina krievu valodā tulkoto Korānu. Savā darbā dzejnieks apraksta epizodes no pravieša (PBUH) dzīves un dažu Korāna suru bezmaksas ekspozīciju.

Pirmajā dzejolī Korāna cikla imitācijas Puškins raksta par Korāna atklāsmi pravietim (SAL), par Allāha spēku un viņa žēlastību pret Muhamedu (SALV) un cilvēkiem. Dzejnieka vārdus: “Mīli bāreņus” iedvesmojusi Sura Al-Maidata (“Alms”). Atgādinājums, ka pravietis Muhameds (PBUH) rūpējās par mirušo musulmaņu bērniem.

Otrais dzejolis“Imitācijas” ir veltītas pravieša Muhameda (PBUH) sievām un viņa dzīvei.

Ak, tīrās pravieša sievas.
Jūs atšķiraties no visām sievām:

Zem saldā klusuma vainaga
Dzīvo pieticīgi: tas tev pienākas
Celibāta jaunavas plīvurs...

Pamatojoties uz surahām “Abasa”, “Al-Wakiat”, “Hajj” tika uzrakstīts trešais dzejolis darbojas.

Ajats no Korāna: "Tajā dienā, kad jūs viņu redzēsit, katra sieviete, kas baro, aizmirsīs to, kuru viņa baro, un katrs nastas nesējs noliks savu nastu. Un jūs redzēsiet cilvēkus piedzērušos, bet viņi nav piedzērušies. Bet Allāha sods ir bargs” (Korāns, 22:2). Puškins to pārstāstīja šādos vārdos:

Bet eņģelis skanēs divreiz;

Un brālis bēgs no brāļa,
Un dēls attālināsies no savas mātes
Un visi plūdīs Dieva priekšā
Baiļu izkropļots
Un ļaunie kritīs
Pārklāts ar liesmām un pelniem."

Nākamā daļa- tas ir brīvs panta nozīmes pārstāsts "Vai jūs neredzējāt to, kurš strīdējās ar Ibrahimu par savu Kungu, jo Allāhs viņam deva spēku? Tāpēc Ibrahims sacīja: "Mans Kungs, kas dod dzīvību un nogalina." Viņš teica: "Es dodu dzīvību un nogalinu." Ibrahims teica: "Redzi, Allāhs izved sauli no austrumiem, tāpēc izvediet to no rietumiem." Un tas, kurš neticēja, bija neizpratnē: Allahs tieši nevada netaisnīgus cilvēkus!

Puškina Korāna definīcija kā "Mirdzošais Korāns" nāk no labi zināmajām Pēdējo Rakstu definīcijām: "Skaidrs, cildens, cēls, gudrs". Puškina izteiciens “arī mēs plūstam pretī gaismai” ir viņa izpratne par islāma būtību.

Sestais pants Dzejolis ir veltīts tiem, kas gāja bojā cīņās ar elku pielūdzējiem un pagāniem. Tā runā par paradīzi, kas gaida pazudušos.

Septītajā pantā Puškins pārstāsta Korāna suru “Imrānas ģimene”. Tas sākas ar aicinājumu pravietim - "Celies!"

Celies, bailīgais:
Tavā alā
Svētā lampa
Tas deg līdz rītam.
Sirsnīga lūgšana,
Praviet, ej prom
Skumjas domas...

“Tavā alā” — tas attiecas uz Hiras kalna alu, kurā ilgu laiku lūdzās pravietis Muhameds (PBUH), kurā 610. gada 27. ramadāna naktī tika atklāts Korāns.

Astotais dzejolis Puškina Korāna imitācijas ir rakstītas lūgšanas veidā, pamatojoties uz daudzām Korāna surām, kas runā par taisnīgu attieksmi pret bāreņiem un nabadzīgajiem.

Neizlejiet dāvanas ar aprēķina roku:
Pilnīga augstsirdība priecē debesis.

Zakats jeb žēlastība ir musulmaņa pienākums Cilvēka īpašums ir Allāha īpašums, no kura cilvēkam ir pienākums dot zakatu: “...Ja tu zini, kas viņos ir labs; Dodiet viņiem kaut ko no savas bagātības, ko Dievs jums ir devis."

Pēdējā pantā“Korāna imitācijas” Puškins aprakstīja savus iespaidus par Al-Bakarat suru (Koran, 2:261). Tajā dzejnieks izmanto līdzību par ceļotāju, kurš kurnēja pret Dievu, par žēlastību, ko šim ceļotājam izrādīja “Debesu un zemes Kungs”:

Viņš bija izslāpis un izsalcis pēc ēnas...



Pagātne ir atdzīvojusies jaunā krāšņumā...

“Korāna imitācija”, A.S. Puškins, ir viņa personīgais iespaids, lasot Korāna tulkojumu, un mēģinājums izmantot Korāna stilu šī darba rakstīšanā.

A.S. Puškins. Dzejoļi "Korāna imitācijas" pilnībā

Es zvēru pie nepāra un pāra,
Es zvēru pie zobena un pareizas cīņas,
Es zvēru pie rīta zvaigznes
Es zvēru pie vakara lūgšanas:

Nē, es tevi nepametu.
Kurš ir miera ēnā?
Es iepazīstināju, mīlot viņa galvu,
Un slēpa to no vērīgām vajāšanām?

Vai nebiju es, kas tev iedevu ko dzert slāpju dienā?
Tuksneša ūdeņi?
Vai nebiju es, kas tev iedevu mēli
Varena vara pār prātiem?

Saņemiet drosmi, niciniet maldināšanu,
Priecīgi ej pa taisnības ceļu,
Mīli bāreņus un manu Korānu
Sludiniet trīcošai būtnei.

Ak, tīrās pravieša sievas,
Jūs atšķiraties no visām sievām:
Arī netikumu ēna jums ir briesmīga.
Zem saldā klusuma vainaga
Dzīvo pieticīgi: tas tev pienākas
Celibāta jaunavas plīvurs.
Saglabā patiesas sirdis
Tiem, kas ir likumīgi un apkaunojoši,
Jā, ļauno cilvēku ļaunais skatiens
Viņš neredzēs tavu seju!

Un jūs, Muhameda viesi,
Saplūst uz vakariņām,
Izvairieties no pasaules iedomībām
Apmulsu manu pravieti.
Puisim ir dievbijīgas domas,
Viņam nepatīk lieli runātāji
Un nepieklājīgi un tukši vārdi:
Godiniet svētkus ar viņa pazemību,
Un ar šķīstu tieksmi
Viņa jaunie vergi.

Apmulsis pravietis sarauca pieri,
Dzirdot, ka tuvojas akls vīrietis:
Skrien, lai netikums neuzdrošinās
Parādiet viņam apjukumu.

Saraksts ir dots no debesu grāmatas
Tu, praviet, neesi spītīgs;
Mierīgi pasludiniet Korānu,
Nepiespiežot ļaunos!

Kāpēc cilvēks ir augstprātīgs?
Jo viņš nāca pasaulē kails,
Ka viņš īsu brīdi elpo,
Ka vājais mirs, tāpat kā vājais dzimis?

Jo Dievs nogalinās
Un viņš viņu augšāmcels – pēc viņa gribas?
Kas no debesīm sargā viņa dienas
Un priekos un rūgtumā?

Par to, ka devis viņam augļus,
Un maize, un dateles, un olīvas,
Svētī viņa darbus,
Un helikopteru pilsētiņa, un kalns, un kukurūzas lauks?

Bet eņģelis skanēs divreiz;
Debesu pērkons sitīs zemi:
Un brālis bēgs no brāļa,
Un dēls attālināsies no savas mātes.

Un visi plūdīs pie Dieva,
Baiļu izkropļots;
Un ļaunie kritīs,
Pārklāts ar liesmām un pelniem.

Ar tevi no seniem laikiem, visvarenais,
Varenais domāja, ka varētu sacensties,
Pārpilns ar ārprātīgu lepnumu;
Bet tu, Kungs, viņu pazemoji.
Tu teici: Es dodu pasaulei dzīvību,
Es sodu zemi ar nāvi,
Mana roka ir pacelta par visu.
Es arī, viņš teica, dodu dzīvību,
Un es arī sodu ar nāvi:
Ar tevi, Dievs, es esmu vienlīdzīgs.
Taču lielīšanās ar netikumiem apklusa
No jūsu dusmu vārda:
Es pacelšu sauli no austrumiem;
Pacel viņu no saulrieta!

Zeme ir nekustīga - debesis ir velvētas,
Radītājs, ko jūs atbalstāt,
Lai tie nenokrīt uz sausas zemes un ūdens
Un viņi mūs neapspiedīs.

Tu iededzini sauli Visumā,
Lai tas spīd pār debesīm un zemi,
Kā ar eļļu laistīti lini,
Lampā spīd kristāls.

Lūdziet Radītāju; viņš ir varens:
Viņš valda vējā; karstā dienā
sūta debesīs mākoņus;
Piešķir zemes kokam ēnu.

Viņš ir žēlsirdīgs: viņš ir pret Muhamedu
Atvēra spīdošo Korānu,
Lai mēs arī plūstam pretī gaismai,
Un lai migla krīt no tavām acīm.

Nav brīnums, ka es sapņoju par tevi
Cīņā ar noskūtām galvām,
Ar asiņainiem zobeniem
Grāvjos, tornī, sienā.

Dzirdi priecīgo saucienu,
Ak, ugunīgo tuksnešu bērni!
Ved jaunos vergus gūstā,
Dalieties ar kara laupījumu!

Tu esi uzvarējis: slava tev,
Un smiekli vājprātīgajiem!
Viņi ir aicinājumā
Mēs nedevāmies, neticot brīnišķīgajiem sapņiem.

Kaujas laupījuma vilināts,
Tagad manā nožēlā
Rekut: ņem mūs līdzi;
Bet jūs sakāt: mēs to nepieņemsim.

Svētīgi tie, kas krita kaujā:
Tagad viņi ir iegājuši Ēdenē
Un noslīka baudā,
Ne ar ko nav saindēta.

Celies, bailīgais:
Tavā alā
Svētā lampa
Tas deg līdz rītam.
Sirsnīga lūgšana,
Praviet, ej prom
Skumjas domas
Mīļi sapņi!
Līdz rītam es lūdzu
Izveidojiet pazemīgi;
Debesu grāmata
Lasi līdz rītam!

VIII

Tirgot sirdsapziņu pirms bālās nabadzības,
Neizlejiet dāvanas ar aprēķina roku:
Pilnīga augstsirdība priecē debesis.
Briesmīgās tiesas dienā kā trekns lauks,
Ak, plaukstošais sējējs!
Viņa simtkārtīgi atalgos tavu darbu.

Bet, ja, nožēlojot zemes ieguves darbu,
Sniedzot niecīgu žēlastību ubagam,
Tu saspied savu skaudīgo roku, -
Ziniet: visas jūsu dāvanas ir kā sauja putekļu,
Ka stiprs lietus mazgā akmeni,
Tie pazudīs – Dieva noraidīta nodeva.

Un nogurušais ceļotājs kurnēja pret Dievu:
Viņš bija izslāpis un izsalcis pēc ēnas.
Klīstot pa tuksnesi trīs dienas un trīs naktis,
Un acis ir smagas no karstuma un putekļiem
Ar bezcerīgu melanholiju viņš braukāja apkārt,
Un pēkšņi viņš zem palmas ierauga dārgumu krātuvi.

Un viņš skrēja uz tuksneša palmu,
Un kāri veldzējies ar aukstu straumi
Mēle un acs ābols stipri dega,
Un viņš apgūlās un aizmiga blakus uzticīgajam ēzelim -
Un viņam pagāja daudzi gadi
Pēc debesu un zemes valdnieka gribas.

Ceļotājam pienākusi pamošanās stunda;
Viņš pieceļas un dzird nepazīstamu balsi:
"Cik sen jūs dziļi aizmigāt tuksnesī?"
Un viņš atbild: saule jau augstu
Vakardiena spīdēja rīta debesīs;
No rīta dziļi gulēju līdz rītam.

Bet balss: “Ak, ceļi, tu gulēji ilgāk;
Skaties: tu esi jauns gulējis un vecs cēlies;
Palma ir sapuvusi, un aka ir auksta
Izžuvis un izžuvis bezūdens tuksnesī,
Sen klāj stepju smiltis;
Un tava ēzeļa kauli kļūst balti.

Un acumirklī vecais vīrs, bēdu pārņemts,
Šņukstot, viņa galva nokrita, trīcēja...
Un tad tuksnesī notika brīnums:
Pagātne ir atdzīvojusies jaunā krāšņumā;
Palma atkal šūpojas ar savu ēnaino galvu;
Atkal aku piepilda vēsums un tumsa.

Un vecie ēzeļa kauli pieceļas,
Un viņi ietērpās savās miesās un sāka rēkt;
Un ceļotājs jūt gan spēku, gan prieku;
Augšāmcēlusies jaunība sāka spēlēt asinīs;
Svētie prieki piepildīja manas krūtis:
Un kopā ar Dievu viņš dodas savā ceļojumā.

Un nogurušais ceļotājs kurnēja pret Dievu:
Viņš bija izslāpis un izsalcis pēc ēnas.
Klīstot pa tuksnesi trīs dienas un trīs naktis,
Un acis ir smagas no karstuma un putekļiem
Ar bezcerīgu melanholiju viņš braukāja apkārt,
Un pēkšņi viņš zem palmas ierauga dārgumu krātuvi.

Un viņš skrēja uz tuksneša palmu,
Un kāri veldzējies ar aukstu straumi
Mēle un acs ābols stipri dega,
Un viņš apgūlās un aizmiga blakus uzticīgajam ēzelim -
Un viņam pagāja daudzi gadi
Pēc debesu un zemes valdnieka gribas.

Ceļotājam pienākusi pamošanās stunda;
Viņš pieceļas un dzird nepazīstamu balsi:
"Cik sen jūs dziļi aizmigāt tuksnesī?"
Un viņš atbild: saule jau augstu
Vakardiena spīdēja rīta debesīs;
No rīta dziļi gulēju līdz rītam.

Bet balss: “Ak, ceļi, tu gulēji ilgāk;
Paskaties: tu gulēji jauns un cēlies vecs,
Palma ir sapuvusi, un aka ir auksta
Izžuvis un izžuvis bezūdens tuksnesī,
Sen klāj stepju smiltis;
Un tava ēzeļa kauli kļūst balti.

Un acumirklī vecais vīrs, bēdu pārņemts,
Šņukstot, viņa galva nokrita, trīcēja...
Un tad tuksnesī notika brīnums:
Pagātne ir atdzīvojusies jaunā krāšņumā;
Palma atkal šūpojas ar savu ēnaino galvu;
Velvi atkal piepilda vēsums un tumsa.

Un vecie ēzeļa kauli pieceļas,
Un viņi ietērpās savās miesās un sāka rēkt;
Un ceļotājs jūt gan spēku, gan prieku;
Augšāmcēlusies jaunība sāka spēlēt asinīs;
Svētie prieki piepildīja manas krūtis:
Un kopā ar Dievu viņš dodas savā ceļojumā.

KORĀNA IMITĀCIJAS. Publicēts 1826. gada krājumā. Rakstīts 1824. gada novembrī. Šajos imitācijās Puškins izmantoja M. Verevkina Korāna tulkojumu krievu valodā, red. 1790. gads. Tomēr viņa izvēlēto fragmentu transkripcijā viņš tālu atkāpās no oriģināla un piesātināja dzejoļus ar nozīmi, kuras oriģinālā bieži nebija. Tāpēc imitācijas jāuzskata par oriģināliem Puškina dzejoļiem, kas dažkārt ir piepildīti ar autobiogrāfisku saturu un tikai stilizēti Korāna garā. Veltījums P. A. Osipovai skaidrojams ar to, ka Korāna atdarinājumi tika rakstīti galvenokārt viņas Trigorskas īpašumā, kur Puškina pavadīja dienas pēc strīda ar tēvu, ko izraisīja fakts, ka Sergejs Ļvovičs pieņēma policijas iestāžu uzdevumu uzraudzīt dēla uzvedību.

IX. Un nogurušais ceļotājs kurnēja pret Dievu. Pilnīgi brīva dažu vārdu attīstība no Č. II "Krava".

Piezīmes Pirmajā izdevumā ceturtā piezīme skanēja: "No grāmatas, akls" (Tiflya), tāpēc turki šo vārdu cienīja kā visnopietnāko pāridarījumu, iespējams, tāpēc, ka kāds viņam paskaidroja viņam tā kļūda: vārds "Tiflya" nav turku, bet grieķu, un Korāns ir rakstīts nevis turku, bet arābu valodā.