Aleksandrs Rodimcevs - biogrāfija, fotogrāfijas. Ģenerālis Rodimcevs - biogrāfija (10) Aleksandra Rodimceva īsa biogrāfija

"STAĻINGRADAS KAUJA. SAKNES LŪZUMS"

Divreiz dzimis

Iļja RODIMCEVS, Uzvaras komandieru piemiņas fonda biedrs, ekonomikas zinātņu kandidāts

Mans tēvs ģenerālis Rodimcevs ir dzimis ciematā. Šarļika, Orenburgas apgabals, nabadzīgā zemnieku ģimenē. Agri zaudējis tēvu, viņš kopš bērnības strādāja par strādnieku lauksaimniecībā, bet uz skolu devās daudzu kilometru attālumā no mājām. Viņš sapņoja kļūt par “sarkano jātnieku”, un, kad viņu iesauca Sarkanajā armijā, viņš ieguva ģenerālpulkveža pakāpi, divreiz kļūstot par Padomju Savienības varoni un vienu no slavenākajiem padomju armijas militārajiem vadītājiem.
Mana tēva kaujas biogrāfijā ir tik daudz interesantu un aizraujošu lietu, ka dažreiz pat grūti noticēt, ka tas viss notika ar vienu cilvēku. Bet no visiem pārbaudījumiem, kas viņu piemeklēja, 140 dienu un nakšu cīņas par Staļingradu ieņem īpašu vietu.
Cīņu ar fašismu viņš sāka 1936. gadā pilsoņu kara plosītajā Spānijā, kad mazajā Spānijas pilsētiņā Albacetē starptautisko brigāžu kaujiniekiem mācīja ložmetējus, kad uz rietumiem no Madrides pirmajā kaujā kapteinis Pavlito kā viņš. tika izsaukts Spānijā, kopā ar spāņu kaujiniekiem cīnījās pret niknajiem fašistu algotņu uzbrukumiem.
Atgriežoties Maskavā, viņš divas reizes tika izsaukts uz Kremli, kur viņš saņēma pirmos militāros apbalvojumus - vispirms divus Sarkanā karoga ordeņus, bet otro reizi - Ļeņina ordeni un Padomju Savienības varoņa zelta zvaigzni. . Mans tēvs atcerējās, kā PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs M.I. Kaļiņins, pasniedzot viņam Dzimtenes augstāko apbalvojumu, smaidot sacīja: "Mēs bieži tiekamies, biedri Rodimcev!" Tad bija pirmskara gadi, kurus līdz galam nospieda studijas akadēmijā. Frunze un Gaisa spēku Vadības un navigācijas štāba akadēmijā, gaisa desanta karaspēka izveidošana un dalība militārajās operācijās uz PSRS rietumu robežām.

...Viņa pirmā kauja bija pie Kijevas 1941. gada augustā. Tad bija Volga, kas dega no uz tās izlijušās naftas, Staļingradas drupas, sadedzināti vācu tanki pie Prohorovkas, sīvas kaujas placdarmos aiz Dņepras, Vislas un pie Oderas. Tikšanās ar sabiedrotajiem pie Elbas un atbrīvoto pateicīgo Prāgu. Bet jo vairāk Rodimcevs atcerējās kara gadu notikumus, jo skaidrāk viņš saprata, ka vissvarīgākā kauja viņa dzīvē ir cīņa par Staļingradu!
Pēc štāba pavēles 1942. gada 11. septembra vakarā ģenerālmajora Rodimceva vadītā 13. gvardes strēlnieku divīzija koncentrējās Volgas kreisajā krastā iepretim Staļingradas centrālajai daļai. Nepilna kara gada laikā viņa vadītā divīzija ieguva zemessargu titulu. Tas tika izveidots uz 5. gaisa desanta brigādes bāzes, un šim apstāklim būs liela nozīme pilsētu kaujās.
Situācija Staļingradā šajā laikā bija kritiska. Nacisti jau bija ielauzušies pilsētā, viņi bija pārliecināti, ka līdz tās ieņemšanai bija atlikušas tikai dažas stundas. Padomju Savienības maršals G.K. Žukovs par to dienu notikumiem rakstīja: “Staļingradiešiem 13., 14., 15. septembris bija smagas, pārāk smagas dienas... Pagrieziena punktu šajās grūtajās un, kā brīžiem šķita, pēdējās stundās radīja 13. aizsargu divīzija A.I. Rodimceva. Pārgājusi uz Staļingradu, viņa nekavējoties devās pretuzbrukumā ienaidniekam... 16. septembrī divīzija A.I. Rodimceva atguva Mamajevu Kurganu.
Pati divīzijas šķērsošana pāri degošajai Volgai zem ienaidnieka uguns iegāja kara vēsturē. Ģenerālis Rodimcevs uzsvēra, ka šī nav tikai šķērsošana, bet gan plašas ūdens barjeras šķērsošana ienaidnieka ietekmē, turklāt bez gaisa un artilērijas seguma. Nepietika munīcijas, ieroču, nebija izlūkošanas informācijas, bet vilcināties vairs nevarēja...
Nacisti negaidīja tik spēcīgu sitienu laikā, kad viņi jau svinēja uzvaru. 1. bataljona 42. zemessargi. Pulks ātri atkaroja staciju no ienaidnieka un ieņēma vairākas ēkas pilsētas centrā. Bet nākamajā rītā līdz pat divām ienaidnieka divīzijām sāka ofensīvu stacijas rajonā. Četras reizes vienā dienā iecirknis mainīja īpašniekus, bet palika pie apsargiem. Atminoties Staļingradas kaujām, mans tēvs īpaši uzsvēra, ka priekšgalā bieži bija jauni karavīri un virsnieki. Vadošā bataljona komandieris, kurš izmeta vāciešus no Mamajeva Kurgana, Ivans Isakovs bija tikai 20 gadus vecs! Rotas komandieri ir viņa vienaudži, vecākajam bataljona štābā bija 28 gadi. Kaujās grūtajos pilsētas drupu apstākļos, kur bieži bija grūti saprast, kur atrodas un kur ir ienaidnieks, desantnieku prasmes izrādījās vājas; pieprasīts - spēja cīnīties ielenkumā, roku rokā, dienas un nakts laikā, laba visu veidu ieroču pārvaldīšana, ieskaitot tuvcīņas ieročus, izturība un savstarpēja palīdzība. Tieši šīs Rodimceva aizsargu īpašības izlīdzināja izredzes, kad viņiem bija jācīnās ar pārākiem ienaidnieka spēkiem, un ļāva viņiem ne tikai izdzīvot Staļingradas ellē, bet arī iznīcināt ienaidnieku.
Spilgts piemērs 13. gvardes karavīru drosmei, neatlaidībai un kaujas sagatavotībai bija Pavlova nama aizstāvēšana. Pavlova namu 58 dienas un naktis turēja šis nemirstīgais mazāk nekā vadu garnizons, kurā plecu pie pleca cīnījās astoņu tautību karavīri. Feldmaršala Paulusa personīgajā kartē šī māja bija atzīmēta kā cietoksnis. Viņa komandētajai sestajai vācu armijai bija vajadzīgas trīs dienas, lai ieņemtu Parīzi 28 dienās vācieši iekaroja Poliju, taču divu mēnešu laikā viņiem neizdevās salauzt saujiņas cīnītāju – Rodimceva gvardes – pretestību! Mans tēvs savos atmiņās rakstīja: “Sagūstītie vācu izlūkdienesta virsnieki uzskatīja, ka māju aizstāv bataljons. Par šo namu vispirms uzzināja mūsu armija, tad visa valsts un, visbeidzot, visa pasaule... Šīs mājas aizstāvju godība neizgaisīs gadsimtiem ilgi.” Aizstāvot viņu, 13. gvardes karavīri izglāba civiliedzīvotājus, kuri slēpās mājas pagrabā. Viņu vidū bija jauna sieviete ar meitu. Viņi visi tika izglābti un aizvesti aiz Volgas. Meiteni sauca Zina. Zinaida Petrovna Andreeva joprojām dzīvo Volgogradā, viņa vada reģionālo organizāciju “Militārās Staļingradas bērni”. Visus pēckara gadus viņa uztur kontaktus ar Pavlova nama aizstāvjiem. Viņi daudzas reizes tikās ar ģenerāli Rodimcevu Volgogradā un Maskavā. Cīnītāji viņu sauca par Rodimceva krustmeitu.
Divīzijas komisārs Vavilovs par Rodimcevu teica šādi: “Jā, viņš bija bezbailīgs un drosmīgs, ārkārtīgi mierīgs nāves briesmu brīžos. Bet Aleksandram Iļjičam piemita rakstura iezīme, bez kuras nevar būt īsts militārais vadītājs: viņš bija garīgi atsaucīgs, dāsns pret saviem padotajiem. Divīzijā ģenerālis Rodimcevs ne tikai labi pazina daudzus komandierus un karavīrus. Svarīga ir cita lieta: viņš zināja, kurš uz ko ir spējīgs. Viņš zināja un drosmīgi uzdeva nepieciešamo uzdevumu. Komandiera raksturs kļuva par trīspadsmitās gvardes raksturu.
Padomju Savienības maršals V. I. ļoti kodolīgi un patiesi rakstīja par ģenerāli Rodimcevu pēc viņa nāves. Čuikovs, kurš komandēja 62. armiju Staļingradā: “Rodimcevs bija parasts, tāpat kā visi pārējie, un nedaudz neparasts. Labs pret draugiem, bet nesamierināms ar savas tautas ienaidniekiem. Atjautīgs un gudrs, jūs nevarat viņu apmānīt. Vienkārši domājošs, sirsnīgs, kramīgs, pat sit uguni. Piekāpīgs un lepns, ja jūs velti aizvainosiet, viņš to nepiedos. Tas bija tautas tīrradnis!
Pats ģenerālis Rodimcevs, reiz atbildot uz žurnālistu jautājumu par to, kas viņam ir Staļingrada, atbildēja: "Tas ir kā piedzimt otrreiz..."
13. gvardes divīzijas karavīru varoņdarbu slava, par ko uzzināja visa valsts, izspēlēja nežēlīgu joku ar ģenerāli Rodimcevu. 62. armijas Militārā padome izvirzīja viņu Suvorova ordenim. Tomēr dažas augstas militārās amatpersonas nevarēja mierīgi tikt galā ar viņa slavu un atcēla uzstāšanos. Ģenerālis Rodimcevs izrādījās gandrīz vienīgais formējuma komandieris, kurš netika apbalvots par Staļingradu. Bet šis pārpratums drīz tika izlabots, un viņam tika piešķirts Kutuzova II pakāpes ordenis.
Visi cilvēki, ar kuriem man bija jārunā par savu tēvu, bija pārliecināti, ka viņš saņēma otro varoņa zvaigzni par Staļingradu. Bet patiesībā 1945. gadā viņš otro reizi saņēma šo augsto apbalvojumu par prasmīgo karaspēka vadību, šķērsojot Oderu un vairākās citās operācijās kara pēdējā posmā.
No Staļingradas A.I. Rodimcevs un viņa zemessargi tikai devās uz Rietumiem, lai 1945. gada maijā sagaidītu ilgi gaidīto Uzvaru, kas tika izcīnīta par tik augstu cenu! No 13. gvardes divīzijas rindām vien izcēlās 28 Padomju Savienības varoņi, un gandrīz visi nopelnīja šo apbalvojumu PĒC Staļingradas.
Pēc kara mans tēvs bieži ieradās Volgogradā, tikās ar kolēģiem, pilsētas iedzīvotājiem un jauniešiem. Mūsu valstī ir grūti atrast citu pilsētu, kurā burtiski ik uz soļa jūs saskaraties ar to varoņu piemiņu, kuri to aizstāvēja. Tajā ir 13. gvardes un Rodimceva ielas, piemiņas zīmes kauju vietās un masu kapos, uzraksts uz akmens sienas pie Volgas krasta, ko atstāja Staļingradas aizstāvji, izbraucot no pilsētas: “Šeit Rodimceva sargi stāvēja uz nāvi. Izdzīvojot, mēs uzvarējām nāvi.

"Un bez apvalka
No Staļingradas dzīvokļiem
Bils "Maksims"
Un Rodimcevs sajuta ledu..."

Rodimcevs Aleksandrs Iļjičs dzimis 1905. gada 23. februārī (8. martā) Orenburgas ciematā Šarļikā, nabadzīga kurpnieka ģimenē. Viņš agri palika bez tēva, viņam nācās pamest skolu un strādāt par strādnieku pie kulaka kaimiņa. Viņš dienēja armijā un tika nosūtīts uz Kremļa militāro skolu. Aleksandrs saņēma “teicamas” atzīmes jāšanas un militārajās disciplīnās, bet vispārējās izglītības priekšmetos eksāmenus nokārtoja ar zemām atzīmēm. Bet tomēr viņš tika pieņemts par kadetu Apvienotajā militārajā skolā, kas nosaukta Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas vārdā, tas notika 1929.

Kadets Rodimcevs, apmeklējot papildu nodarbības pie skolotājiem, īsā laikā novērsa savas nepilnības vispārējās izglītības disciplīnās un sāka “izcili” matemātiku, krievu valodu un citus priekšmetus. Atrodoties ložmetēju grupā, viņš demonstrēja lielisku šaušanas precizitāti no Maksima un uzvarēja ložmetēju sacensībās. Drīz viņa vārds parādījās skolas Goda padomē... Kā izcils students Aleksandrs Rodimcevs saņēma balvu - viņš ieņēma amatu V. I. Ļeņina mauzolejā.

1932. gadā pēc kara skolas beigšanas Rodimcevu iecēla par ložmetēju pulka komandieri vienā no labākajiem kavalērijas pulkiem, kas bija izvietots Maskavā. Četri dienesta gadi kavalērijas pulkā paskrēja kā viena diena. Aleksandrs uzrakstīja ziņojumu, lūdzot nosūtīt viņu kā brīvprātīgo uz Spāniju. Virsleitnants Rodimcevs A.I. gadā kļuva par Spānijas pilsoņu kara dalībnieku. Gandrīz veselu gadu Rodimcevs drosmīgi cīnījās tālā valstī, un mājās viņu gaidīja sieva un mazā meita... Ar pseidonīmu “Kapteinis Pavlito” Rodimcevs palīdzēja republikāņu armijas kaujiniekam ieroču meistarībā, iesaistījās armijas ložmetēju komandu veidošana un apmācība, pēc tam aktīvi piedalījās Madrides aizsardzībā, Gvadalaharas operācijā uc Par prasmīgām militārām operācijām viņam tika piešķirts Sarkanā karoga ordenis. Rodimcevs izcēlās Brunet operācijā un netālu no Teruela. Par sava starptautiskā pienākuma priekšzīmīgu izpildi majors Aleksandrs Iļjičs Rodimcevs tika nominēts Padomju Savienības varoņa titulam.

Pēc atgriešanās no Spānijas Aleksandrs kopā ar citiem starptautiskās brigādes kaujiniekiem iestājās M.V. vārdā nosauktajā Sarkanās armijas militārajā akadēmijā. Frunze. Pēc akadēmijas beigšanas 1939. gadā Aleksandrs Iļjičs tika nosūtīts uz gaisa desanta karaspēku. Rodimcevs piedalījās gan Somijas karā, gan RietumBaltkrievijas atbrīvošanā... Lielā Tēvijas kara sākumu sastapa kā 5. gaisa desanta brigādes komandieris Kijevas speciālajā militārajā apgabalā.

1941. gada jūlija sākumā pulkveža Rodimceva brigāde A.I. saņēma pavēli 3. Gaisa desanta korpusa sastāvā ieņemt kaujas pozīcijas Kijevas tuvumā. Brigāde aptvēra pieejas Ukrainas galvaspilsētai no Ivankovas un Osteras. Rodimceva desantnieki uzbruka 41. gada augustā! Piecsimt, sešsimt metru dienā, bet viņi turpināja, virzījās uz priekšu! Šiem desantnieku pretuzbrukumiem 1941. gada augustā bija liela nozīme mūsu karaspēka veiksmīgajā pretuzbrukumā pie Kijevas, kad ienaidnieks tika atmests 15 kilometrus no Ukrainas galvaspilsētas un atteicās no pilsētas iebrukuma. 1941. gada septembra sākumā brigāde veica aizsardzības kauju Seimas upes līnijā, piesedzot padomju vienību izvešanu. Ienaidnieks steidzās uz Konotopu.

Izglābis brigādi, Rodimcevs atkāpās uz jaunu līniju. Dienvidrietumu frontes Kijevas karaspēka grupa atradās operatīvā ielenkumā uz austrumiem no Kijevas. Lizogubovska mežā nacisti slēdza daudzas mūsu vienības. Fašistu pavēlniecība labi saprata, ka no šīs lamatas ir gandrīz neiespējami izkļūt. Tika ielenkti arī Rodimceva 700 desantnieki. Gandrīz mēnesi vēlāk no ienaidnieka kabatas izlauzās stipri retinātas brigādes vienības sava komandiera vadībā.

1941. gada novembrī Rodimcevs A.I. tika iecelts par 40. armijas 87. kājnieku divīzijas komandieri. Par veiksmīgām militārajām operācijām 1942. gada janvārī viņa divīzija bija viena no pirmajām, kas saņēma gvardes karogu, kļūstot par 13. gvardes strēlnieku divīziju. Drīz viņai tika piešķirts Ļeņina ordenis. Rodimceva divīzija piedalījās Harkovas operācijā. Divīzija desmit dienas aizstāvēja Komissarovo - Rublennoye - Ozernoye rajonā. Tad Rodimceva zemessargi 38. un 28. armijas sastāvā cīnījās spītīgās aizsardzības kaujās Voroņežas, Valuiskas virzienos un Donas lielajā līkumā un atkal izkļuva no ielenkuma.

1942. gada jūlijā pie Staļingradas papildināšanai tika izņemtas ģenerālmajora Rodimceva apsardzes divīzijas vienības. 13. aizsargs SD Rodimceva A.I. tika pārcelts uz V.I.Čuikova 62. armiju. 1942. gada septembra vidū pēc trīs mēnešu uzturēšanās aizmugurē Rodimceva divīzija, ienaidnieka apšaudē, šķērsoja Volgu uz labo krastu, uz sašķelto Staļingradu. Vācieši ar raķetēm apgaismoja upi tā, ka daudzi aizmirsa, ka ir nakts. Ellīgs nāves viesulis dejoja ap izkraušanas liellaivām, laivām un zvejas laivām. Grūti bija noticēt, ka cilvēks varētu izdzīvot šajā svina virpulī. Bet gļēvuļu starp aizsargiem nebija. Cīņas impulss bija tik liels, ka daudzi cīnītāji, negaidot, kad laiva vai liellaiva čaukstēs piekrastes smiltīs, metās ūdenī, peldēja līdz ūdenim un, atstājot Volgu, metās roku cīņā.

“Es satiku Aleksandru Rodimcevu 1942. gada 14. septembrī Staļingradā, dienā, kad tika izšķirts pilsētas liktenis. Staļingradā viņš uzturējās līdz 1943. gada 2. februārim. Viņš negāja uz kreiso krastu un vienmēr atradās simt līdz simt piecdesmit metru attālumā no frontes līnijas... Un uz Volgas sienas, kur skrēja aizsardzības līnija, parādījās uzraksts: “Šeit Rodimceva zemessargi stāvēja pie nāvi, stingri stāvot, viņi uzvarēja nāvi,” tā Rodimcevs rakstīja par ģenerāli Čuikovu V.I.

“Dvīzijas komandpunkts tika iekārtots kilometru no centrālās pārbrauktuves. Tā bija gara niša, kas izrakta smilšainā nogāzē. Pie ieejas sapieri uzcēla baļķu piebūvi, līdzīgu ciema nojumei, pārklājot to ar rupji cirstiem dēļiem un sarūsējušām dzelzs loksnēm. Iekšpusē: gan griesti, gan sienas steigā tika noklāti ar dēļiem, cauri spraugām, starp kurām ik pa brīdim čaukstēja smilšains lietus. Pa vidu viņi izraka garu, šauru koka galdu “sapulcēm”, stūrī atradās plats dēļa celms - štāba priekšnieka darba vieta. Pie pašas ieejas abās pusēs šai pusnišai, pusalai bija sakrautas trīsstāvu guļvietas štāba strādniekiem...” (153. lpp.).

Pēc armijas komandiera Čuikova pavēles priekšējās daļas desantnieki, tik tikko paspējot iekļūt pilsētā, sāka virzīties uz dzelzceļa staciju, un dienas beigās viņi izsita nacistus no pilsētas stacijas daļas. Nacisti nosūtīja tanku nolaišanos pret aizstāvjiem. Rodimceva apsargi nesatricinājās un apturēja ienaidnieku ar precīzām ieroču zalvēm. Līdz pēdējam karavīram Fedosejeva desantnieki turpināja turēt staciju, bataljons cīnījās ielenkts. Visi, kas cīnījās, šeit nomira, un, kamēr viņi bija dzīvi, stacija netika nodota. Viņiem aicinājums “Par dzimteni” nebija patoss. Tā viņi saprata savu pienākumu, kad Tēvzemei ​​draudēja nāvējošas briesmas.

Augstums 102,0, ko vietējie iedzīvotāji nodēvēja par Mamajevu Kurganu, bija visas Staļingradas aizsardzības atslēga. Divīzijas milzīgajā frontes līnijā, kas stiepās no Mamajeva Kurgana ziemeļos līdz Tsarīnas upes grīvai dienvidos, plosījās kaujas, Panikhinas un Elinas pulku gvardi “atgrūda” ienaidnieku prom no Volgas.

Rodimcevs A.I. saņēma pavēli no armijas komandiera veikt augstumu 102,0. Dolgova pulks sāka uzbrukumu Mamajevam Kurganam, lai gan aiz tā nebija artilērijas, un tanku brigāde, kurai vajadzēja atbalstīt uzbrukumu, neieradās. Uz priekšu devās divi 39. pulka bataljoni. Ugunsgrēks krita uz zemessargiem - viņu ceļā bija milzīga betona lāpstiņu kaste, no kuras smago ložmetēju uguns nopļāva mūsu karavīrus. Bataljoni gulēja, un šajā laikā kapteiņa Bikova ieroči, kas atradās augstuma pakājē, saņēma komandu atbalstīt uzbrucējus un spēja iznīcināt vācu kasti ar precīzi mērķētām zalvēm. Bataljoni devās uzbrukumā, šoreiz nekas nespēja viņus apturēt. Līdz dienas vidum Mamajevs Kurgans bija mūsu rokās. Bet Dolgova pulks cieta lielus zaudējumus, ar atlikušajiem spēkiem bija gandrīz neiespējami uzturēt augstumu. Divīzijas komandieris Rodimcevs nosūtīja papildspēkus.

Protams, vācu pavēlniecība lieliski saprata, ka, nometot Rodimceva divīziju Volgā, pilsēta būtu viņu rokās un piekļuve spēcīgajam ūdensceļam būtu atvērta. Tomēr divīzijas stāvoklis, kas tikko bija nokļuvis Volgas krasta daļā, joprojām bija ārkārtīgi grūts - Elīnas pulks tika ielenkts. Taču aizsargi ne tikai aizstāvējās, bet arī, kur iespējams, metās pretuzbrukumos. Grūti klājās Mamajeva Kurgana aizsargiem. Šeit Fritz koncentrēja vairākus kājnieku bataljonus un vairāk nekā divdesmit tankus. Sešas reizes vienas dienas laikā nacisti mēģināja no augstumiem nogāzt apsardzes vienības un katru reizi atkāpās, piegružot pilskalna nogāzes ar savu karavīru un virsnieku līķiem.

Septembra beigās Rodimceva divīzijā ieradās pirmie papildspēki - gandrīz tūkstotis karavīru. Zemessargi jutās labāk, un pēc Komjaunatnes Staļingradas pilsētas komitejas iniciatīvas tika izveidota aptuveni piecsimt karavīru brīvprātīgo vienība, kurai bija jāpievienojas 13. divīzijas rindām. Tie bija zēni - septiņpadsmit, - astoņpadsmit gadus veci... Sīvas cīņas izcēlās par dzirnavām, Valsts bankas ēku, Dzelzceļnieka namu un citām ēkām. Lai cīnītos pilsētā, divīzijai bija nepieciešama stiprā puse. Ģenerāļa Rodimceva uzmanību piesaistīja neliela četrstāvu māja, kas vērsta pret devītā janvāra laukumu. Šis laukums jau sen ir kļuvis par divu karojošo pušu cīņas epicentru. Apkārtējās ēkas kalpoja kā spēcīgi cietokšņi, īstas tablešu kastes. Un tagad, kad divīzija pārgāja uz aktīvo aizsardzību, cīņa par pilsētas centru pārvērtās cīņā par katru māju. Seržants Pavlovs saņēma pavēli veikt šīs mājas izlūkošanu.

Pavlovam un trim cīnītājiem izdevās nostiprināties šajā ēkā un pārņēma aizsardzību. Ēkas pagrabā slēpās civiliedzīvotāji. Katrs no skautiem saņēma kaujas pozīciju, un vairāk nekā vienu - viņiem bija jānotur aizsardzība no trim pusēm. Pavlova kaujinieki divas dienas cīnījās uzbrukumā pēc uzbrukuma, un pēc tam ieradās papildspēki leitnanta Afanasjeva vadībā. Aizsardzībai bija nepieciešama munīcija, kaujās parādījās ievainotie - bija nepieciešama pastāvīga saziņa ar pulku. Apsargi sāka rakt eju uz dzirnavām, un mājas iedzīvotāji viņiem palīdzēja. Pēc piecām dienām eja, pa kuru pilnā augstumā varēja aiziet līdz dzirnavām, bija gatava. Līdz tam laikam telefona sakari no bataljona štāba bija izveidoti. Pagrabā tika ierīkotas gultas karavīru un komandieru atpūtai, tika nodrošināts viss ilgstošai un veiksmīgai aizsardzībai. Māja apšaudīja visas blakus esošās ielas no ložmetējiem, no kurienes nacisti mēģināja dot pretuzbrukumu. Turklāt netālu atradās dzirnavas, kur atradās divīzijas novērošanas punkts.

Kādu nakti ģenerālis Rodimcevs ieradās Pavlova mājā, lai atbalstītu sargus. Viņi, protams, zināja, ka divīzijas komandieris nav bikls un neslēpās zemnīcās, bet iet šādi, uz frontes līniju, uz māju, kuras liktenis vēl nebija īsti noteikts, bija ļoti liels risks. “Pusotra kara gada laikā daudzi redzēja “savu ģenerāli” darbībā. "Kāds vīrietis mums vajadzīgs," sacīja veterāni, "no mūsējā." Un viņi uzreiz piebilda, ka ģenerālis ir laipns un laipns, un, ja kāds ir melošanas cienīgs, negaidiet žēlastību. Viņš nekliegs, nemudīs kājas un, nedod Dievs, viņam nedraudēs ar kara tiesu vai nāvessodu. Bet, ja jūs izdarīsiet kaut ko nepareizi, viņš jūs sodīs stingri, bez papildu piepūles.

Viņi stāstīja, kā reiz, pirmajos kara mēnešos, viņš atrada savā postenī guļam jaunu karavīru. Vai nu viņš bija noguris no bezmiega dienām, vai arī “vēsi” reaģēja uz apsardzes pienākumu, bet tikai aizmiga savā postenī. Bet ģenerālis krāpās. Viņš izvilka šauteni no karavīra rokām, izsauca sargu un tikai pēc tam pamodināja sargu. Izrādījās, ka karavīrs patiešām nebija gulējis vairākas dienas. Šķiet, ka iemesls ir pamatots, bet harta ir harta. Daži pat ierosināja nodot lietu izskatīšanai tribunālā. Bet divīzijas komandieris sprieda savā veidā. Viņš lika karavīru pabarot un padzirdīt, bet neļāva piedalīties lietā. Ne sardzē, ne mājas darbos un jo īpaši ne kaujā. Paiet diena, tad divas. Karavīrs ir pareizi paēdināts, bet neļauj neko darīt. Puisis bija pārguris. "Es to nevaru izdarīt," viņš lūdza, "es izskatos pēc kāda veida parazīta, drona." Tikai trešajā dienā ģenerālis deva komandu atļaut karavīram dienēt. Jaunais cīnītājs sodu atcerējās visu savu dzīvi. (197. lpp.).

Gandrīz divus mēnešus sargi cīnījās nepārtrauktās cīņās, neizejot no Pavlova nama. Jā, liels ir krievu karavīra spēks! Un ienaidnieks viņu priekšā nav vienkāršs cilvēks. Apavi, apģērbti, pabaroti, padzirdīti. Un par pieredzi nav jārunā. Paulusa sestajai armijai vajadzēja trīs dienas, lai ieņemtu Parīzi. Un ar diviem mēnešiem nepietika, lai šī pati armija satriektu vienas parastās četrstāvu seržanta Pavlova mājas garnizonu... Sagrauzti, izsalkuši, ādā klāti nesenie iekarotāji Francijā, Norvēģijā, Beļģijā, Dānijā, Čehoslovākijā un Polija skumji klīda padomju gvardes pavadībā. Divīzijas komandieris Rodimcevs pēc tikšanās, kas notika netālu no ēkas, kurā tika sagūstīts neslavas cienīgās Sestās armijas komandieris feldmaršals Pauluss, ar sagūstīto Opel Admiral vadīja savu jauno galamērķi. Staļingradas kauja ir beigusies...

Par kaujām Staļingradā Padomju Savienības varonis ģenerālis Rodimcevs tika apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni... Un divīzijā parādījās 28 Padomju Savienības varoņi. Pēc sešus mēnešus ilgās absolūtās elles, kas Rodimcevam bija jāpārcieš Staļingradā, divīzijas komandieris tika izsaukts uz Maskavu, kur tika iecelts par 66. armijas 32. gvardes strēlnieku korpusa komandieri. Rodimceva korpuss nokļuva Augstākās pavēlniecības štāba rezervē. Kopš 1943. gada jūlija Rodimceva A.I. kļuva par daļu no 5. gvardes armijas, kas piedalījās Kurskas kaujā. Vācu tanku vienības devās uz Obojanu.

Aleksandra Iļjiča vienības ieņēma aizsardzības pozīcijas gar Obojanas-Kurskas ceļu. Viņu uzdevums bija novērst tanku un kājnieku izrāvienu. Tomēr ienaidnieks sāka atsaukt savus galvenos spēkus, Rodimcevs deva pavēli uzbrukt. Divas viņa korpusa divīzijas atbrīvoja Tomarovku. Tomarovkas sagrābšana nozīmēja ne tikai citas apmetnes atbrīvošanu. Veiksmīgas cīņas ļāva ielenkt milzīgu ienaidnieku grupu un nogriezt tai evakuācijas ceļus. Turklāt mūsu karaspēks izolēja vēl vienu ne mazāk briesmīgu fašistu grupu, kas bija nostiprinājusies Borisovkā. Padomju pavēlniecība saprata, ka vienīgais glābiņš apkārtējiem ir apvienošanās. Lai viņi to nedarītu, sadalītu tos gabalos un iznīcinātu, tika pavēlēti divi aizsargu strēlnieku korpusi, kurus komandēja ģenerāļi Rodimcevs un Čistjakovs. Šo operāciju zemessargi pabeidza godam.

Stepes frontes sastāvā 32. gvardes pulks ģenerāļa A. I. Rodimceva vadībā. 1943. gada vasaras beigās piedalījās Poltavas un Harkovas atbrīvošanā. Pēc kaujas par Dņepru nogurušais korpuss, kas bija cietis ievērojamus zaudējumus, atkāpās uz īsu atpūtu un papildināšanu. Bet pēc divām dienām Rodimceva vienības šķērsoja Dņepru uz dienvidiem no Kremenčugas un uzsāka ofensīvu. Uzbrukums bija grūts. Spēcīgās rudens lietusgāzes ceļus pārvērtušas nekārtībā. Pa tiem nevarēja pārvietoties ne tikai ar automašīnām un traktoriem, bet pat ar zirgiem un govīm, ko karaspēks arī izmantoja.

Nacisti negaidīja, ka sliktos laika apstākļos padomju karaspēks uzdrošinās veikt uzbrukuma operācijas. Korpuss visu 1943. gada novembri pavadīja smagās, nogurdinošās kaujās, atbrīvojot ukraiņu ciematus. Korpusa divīzijas nosauca par Poltavu un Kremenčugu... Tika atbrīvotas lielas apmetnes: Novo-Aleksandrovka, Znamenka un pēc tam Kirovogradas pilsēta...

Rodimceva vadītās gvardes korpusa vienības Sandomierzas apgabalā saskārās ar sīvu nacistu pretestību. Tas bija jau 1944. gada vasarā Polijā. Sandomierzas placdarmā nacisti pret Rodimceva korpusu meta četras tanku divīzijas, vienu mehanizēto un divus kājniekus. Korpuss piedalījās Vislas-Oderas, Lejassilēzijas, Berlīnes un Prāgas operācijās. Cīņas par Vislas placdarmu izvērtās ilgas un ārkārtīgi sīvas. Sākot ar 1945. gada janvāra vidu, ģenerālleitnanta A.I. Rodimceva korpuss. vadīja nepārtrauktas ofensīvas kaujas telpā no Vislas placdarma līdz Oderas upei. Nedodot ienaidniekam iespēju nostiprināties starplīnijās, liekot viņam steigā atkāpties, līdz mēneša beigām mūsu vienības sasniedza Oderu, kur sāka spītīgas cīņas par placdarmu nocietinājumiem austrumu krastā. Īpaši sīvu pretestību sargiem Tīrgartenas apgabalā izrādīja atlasītie SS karaspēki.

25. janvāra naktī Rodimceva sargi kustībā šķērsoja Oderas upi un dažu dienu laikā paplašināja placdarmu, atbrīvojot lielās pilsētas Brigu un Olau. Visas operācijas laikā ģenerālis Rodimcevs atradās karaspēka progresīvos kaujas sastāvos, prasmīgi komandēja savas vienības un rādīja personīgo drosmes un līdzsvarotības piemēru. Par prasmīgu karaspēka vadību, šķērsojot Oderas upi Lindenas apgabalā (Polija), personīgo varonību un drosmi 1945. gada 2. jūnijā ģenerālleitnants A.I. gadā tika apbalvota ar otro Zelta zvaigznes medaļu.

1945. gada maija sākumā Rodimceva zemessargi sasniedza Elbu netālu no Torgau pilsētas un tikās ar amerikāņu sabiedroto spēkiem. Ieņemot Drēzdenes pilsētu, viņi izglāba slaveno Drēzdenes mākslas galeriju, kuru nacisti bija paslēpuši sālītās kopijās. Tieši viņi, Rodimceva zemessargi, kad visa pasaule 9. maijā svinēja Uzvaras dienu, devās glābt nemiernieku Prāgu... 12. maijā Rodimceva kaujinieki atbrīvoja fašistu koncentrācijas nometni Terezinā, kur atradās daudzu Eiropas valstu ieslodzītie. bija nīkuļojuši.

Pēc kara līdz 1946. gada maijam Rodimcevs turpināja komandēt to pašu korpusu. Beidzis Augstākos akadēmiskos kursus K.E. vārdā nosauktajā Augstākajā militārajā akadēmijā. Vorošilovs 1947. gadā. No 1947. gada marta iecelts par 11. gvardes strēlnieku korpusa komandieri. Kopš 1951. gada februāra - Austrumsibīrijas militārā apgabala komandiera palīgs. No 1953. gada jūnija līdz 1956. gada jūlijam

– Albānijas Tautas armijas galvenais militārais padomnieks un PSRS militārais atašejs Albānijā. Kopš 1956. gada novembra - Ziemeļu militārā apgabala komandiera pirmais vietnieks. Kopš 1960. gada maija - Ukrainas 1. armijas komandieris. Kopš 1966. gada marta ģenerālpulkvedis Rodimcevs A.I. – militārais konsultants PSRS Aizsardzības ministrijas ģenerālinspektoru grupā.

Aleksandram Iļjičam tika piešķirti trīs Ļeņina ordeņi, četri Sarkanā karoga ordeņi, divi Suvorova 2. pakāpes ordeņi, Kutuzova 2. pakāpes ordeņi, Bogdana Hmeļņicka 1. pakāpes ordeņi, divi Sarkanās Zvaigznes ordeņi, medaļas, kā arī ordeņi un ārvalstu medaļas. Rodimcevs A.I. uzrakstīja vairākas grāmatas: “Zem Spānijas debesīm”, “Pie pēdējās robežas”, “Gargi cīnījās līdz nāvei”, “Leģendārā varoņdarba cilvēki”, “Maša no peļu slazda”, “Tava tēvzeme, dēli”.

Aleksandrs Iļjičs Rodimcevs nomira Maskavā 1977. gada 13. aprīlī un tika apglabāts ar militāru pagodinājumu Novodevičas kapsētā.
Raksts tapis, pamatojoties uz grāmatas materiāliem

Matjuhins Yu.P. “Neatvairāms: dokumentāls stāsts”, M.: Sovremennik, 1985.

No kreisā krasta uz labo pusi

Bijušais 62. armijas komandieris Vasilijs Čuikovs pēc daudziem gadiem atcerējās:

“1942. gada 13. septembris sākās asiņainākās, spītīgākās kaujas periodam, kas vēsturē iegāja kā “Staļingradas aizsardzība”, kas ilga līdz 19. novembrim, tas ir, līdz padomju karaspēka pretuzbrukumam. Šī ir aizsardzības cīņa Staļingradu aizstāvošajiem karaspēkiem..."

Ģenerālmajors, Padomju Savienības varonis A.I. Rodimcevu ieskauj viņa 13. gvardes divīzijas Sibīrijas karavīri. Avots: waralbum.ru

Vēlāk vēsturnieki šo nakti nosauks par “kritisku”.

“13., 14., 15. septembris Staļingradas iedzīvotājiem bija smagas, pārāk smagas dienas. Ienaidnieks, neskatoties ne uz ko, soli pa solim izlauzās cauri pilsētas drupām, arvien tuvāk un tuvāk Volgai. Likās, ka cilvēki gatavojas padoties.

Pagrieziena punktu šajās grūtajās un, kā brīžiem šķita, pēdējās stundās radīja A.I. Rodimceva 13. gvardes divīzija. Pēc pārbraukšanas uz Staļingradu viņa nekavējoties veica pretuzbrukumu ienaidniekam. Viņas sitiens ienaidniekam bija pilnīgi negaidīts. 16. septembrī A. I. Rodimceva divīzija atņēma Mamajevu Kurganu.

Leģendārie sargi

Ļeņina ordeņa 13. gvardes strēlnieku divīzija, pretēji pastāvošajam kļūdainajam viedoklim, netika uzreiz izveidota no gaisa desanta korpusa kā aizsargu divīzija. 1941. gadā uz 3. Gaisa desanta korpusa vienību bāzes tika izveidota 87. kājnieku divīzija (2 formējumi). 5. Gaisa desanta brigādes vadība tika izvietota divīzijas vadībā, kuras komandieris bija Padomju Savienības varonis pulkvedis Rodimcevs.

1941. gada decembrī 87. strēlnieku divīzija izcēlās kaujās Kurskas-Kostornenskas virzienā. Ar Augstākā virspavēlnieka 1942. gada 19. janvāra pavēli 87. kājnieku divīzija tika pārveidota par 13. gvardes kājnieku. Jaunais divīzijas karogs tika piešķirts 1942. gada 9. februārī, un ar PSRS Augstākās padomes Prezidija 1942. gada 27. marta dekrētu divīzija tika apbalvota ar Ļeņina ordeni. Staļingradas kaujas laikā 13. gvarde bija vienīgā no visām strēlnieku divīzijām, kurai tika piešķirts šis augsto apbalvojums Lielā Tēvijas kara laikā.

Tās veterāns, kurš devās no Staļingradas uz Prāgu un saņēma četrus ordeņus, Ivans Ivanovičs Isakovs, runāja par to, kāda bija divīzija:

“...Rodimceva divīzija, varētu teikt, bija jauniešu divīzija. Man, bataljona komandierim, bija, piemēram, 21 gads. Rotas komandieri ir mani vienaudži. Vecākajam bataljona štābā ir 28 gadi."

Viņa stāsts atgādina divīzijas komandiera meitu Natāliju Aleksandrovnu Matjuhinu (Rodimcevu). Pats ģenerālis Rodimcevs bija 37 gadus vecs kauju laikā Staļingradā. Viņu jaunība runāja par visu. Tieši 1942. gada 31. decembrī pulksten 12 naktī pa vadiem uz pozīciju steidzās komanda: “Visi! Visi!.. Uguns uz ienaidnieku!!!” Tas bija aizsargu frontes sveiciens jaunajam 1943. gadam – lielo uzvaru gadam.

1945. gada maijā divīzija sasniedza Prāgu. Tā kļuva par Ļeņina ordeņa 13. gvardes strēlnieku Poltavas divīziju, divreiz Suvorova un Kutuzova Sarkanā karoga ordeni. Tas ir oficiāli, bet visiem tā palika ģenerāļa Aleksandra Rodimceva gvardes nodaļa.

Otrā dzimtene - Staļingrada

Divreizējā Padomju Savienības varoņa, ģenerāļa pulkveža Aleksandra Rodimceva vārds galvenokārt ir saistīts ar Staļingradas kauju. Galu galā pats Aleksandrs Iļjičs, pēc viņa meitas Natālijas Aleksandrovnas teiktā, kad žurnālisti viņam jautāja, par ko viņam kļuva Staļingrada, atbildēja:

“Man tās ir otrās mājas. Pārdzīvot to un izdzīvot ir kā piedzimt no jauna. Tur man bija jāredz kaut kas tāds, kas nekad agrāk vai vēlāk nebija noticis.

Var nepiekrist frontes ģenerāļa vārdiem. Lai gan der atcerēties, ka 140 dienas, ko 13. gvardes divīzija atradās Staļingradā, bija tikai epizode tās ilgajā militārajā dienestā.

1936.-1937. gadā Rodimcevs - “kapteinis Pavlito” - cīnījās Spānijā. Pirms tam viņš komandēja kavalērijas eskadru, un tur viņam bija jāvada arī divīzija. Spānijai viņam tika piešķirts Padomju Savienības varoņa tituls.

1939. gadā absolvējis Militāro akadēmiju. M. V. Frunze. 1940. gadā viņš piedalījās padomju un somu karā. Viņa meita Natālija Aleksandrovna stāsta, ka viņam ļoti patikuši ložmetēji un uzvārdu varējis “uzrakstīt” garā rindā. Es ar aizsietām acīm varēju izjaukt un salikt Maxim smago ložmetēju - vienu no tā laika sarežģītākajiem kājnieku ieročiem.

1941. gadā absolvējis Sarkanās armijas gaisa spēku Vadības un navigācijas štāba Militārās akadēmijas operāciju nodaļu. Tā paša gada maijā viņš tika iecelts par 5. gaisa desanta brigādes komandieri, kas piedalījās Kijevas aizsardzībā.

Viņa vārdu zināja visa valsts

Lūk, kā meita Natālija Aleksandrovna atgādina sava tēva slavu:

“...Tēvs tika izsaukts uz Maskavu. Mājās viņš bija trīs dienas. Īsajās šī frontes atvaļinājuma dienās vecāki apmeklēja teātri, un ar viņiem notika epizode, ko viņi bieži atcerējās.

Atgriežoties no izrādes, dzīvespriecīga un smejoša māte, viņas draudzene Dusja Krivenko un tēvs iekāpa metro. Turpinot jokot, viņi iekāpa vilcienā; cilvēku gandrīz nebija; un pretī sēdošā sieviete viņiem pārmetoši pārmeta: "Rodimcevs karo tur, Staļingradā, un jūs te izklaidējaties!..."

Tēvs neatbildēja, bet, izkāpuši no ratiem, viņi trīs smējās ilgi, ilgi..."

Komsomoļskaja Pravda rakstīja:

“...Soročinska rajona kolhoznieki ieguldīja 339 tūkstošus rubļu sava tautieša, Padomju Savienības varoņa, gvardes ģenerālmajora A. I. Rodimceva vārdā nosauktā tanka būvniecībā. Līdzekļu vākšana turpinās." Arī tas ir rets gadījums pat Lielajā Tēvijas karā...”

1943. gada aprīlī Rodimcevs tika iecelts par 32. gvardes strēlnieku korpusa komandieri. Bet viņš neatvadījās no paša izveidotās 13. gvardes divīzijas. Līdz 1945. gada maijam tā bija daļa no Aizsargu korpusa, kuru komandēja Aleksandrs Iļjičs. Viņa vadībā cīnītāji izcēlās daudzās kaujās, tostarp Kurskas kaujā, kaujās par Dņepru, Vislas-Oderas, Berlīnes un Prāgas operācijām.

Ģenerālleitnants Rodimcevs 1945. gada 2. jūnijā tika apbalvots ar otro Zelta Zvaigznes medaļu par prasmīgu karaspēka vadību Oderas upes šķērsošanas laikā 1945. gada 25. janvārī Lindenas reģionā (Polija), personīgo varonību un drosmi.

Un vēl viena lieta. Īpašs nopelns ir Aleksandram Iļjičam Rodimcevam. Tas ir viņa ieguldījums veterānu kustības izveidē un attīstībā. Ģenerālis ar visu savu dzīvi un savu personīgo pieklājību parūpējās, lai pēc daudziem gadiem 13. gvardes divīzijas cīnītāji, galvenokārt Staļingradas veterāni, pulcētos kopā.

Lielā Tēvijas kara laikā A. I. Rodimcevs komandēja Ļeņina strēlnieku divīzijas 13. gvardes ordeni, kas bija daļa no 62. armijas, kas varonīgi aizstāvēja Staļingradu. Tad viņš komandēja gvardes strēlnieku korpusu un sasniedza Čehoslovākijas galvaspilsētu - Prāgu. 1945. gada 2. jūnijā A.I. Rodimcevs tika apbalvots ar otro Padomju Savienības varoņa zelta medaļu. Viņš arī tika apbalvots ar daudziem ordeņiem un medaļām. Viņš tika ievēlēts par otrā sasaukuma RSFSR Augstākās padomes deputātu un trešā sasaukuma PSRS Augstākās padomes deputātu.

Aleksandrs Iļjičs Rodimcevs dzimis nabadzīgā zemnieku ģimenē. Krievs pēc tautības. PSKP biedrs kopš 1929. gada. Padomju armijā

kopš 1927. gada. 1932. gadā absolvējis Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas vārdā nosaukto militāro skolu. Piedalījies Spānijas pilsoņu karā un RietumBaltkrievijas atbrīvošanā.

Padomju Savienības varoņa tituls

Arodbiedrība 1937. gada 22. oktobrī piešķirta A.I. Rodimcevam par priekšzīmīgu īpaša uzdevuma izpildi. 1939. gadā absolvējis M.V. Frunzes vārdā nosaukto Militāro akadēmiju.

Pēc kara beidzis Augstākos akadēmiskos kursus Ģenerālštāba akadēmijā un komandējis formāciju. Pašlaik ģenerālpulkvedis A.

I. Rodimcevs ieņem atbildīgu amatu padomju armijas rindās. Viņš ir vairāku grāmatu autors.

Reģionālā Šarļikas ciema centrālajā laukumā, kas ir plaši izplatīts visā plašajā Orenburgas stepē, atrodas Divreiz varoņa krūšutēka. Vecākās paaudzes cilvēki atceras to, kurš ir no bronzas veidots, basām kājām

viņš bija zēns no nabadzīgas Iļjas Rodimceva ģimenes, viņi viņu atceras kā kurpnieka mācekli.

Pirms laba laika, 1927. gadā, kāds lauku zēns Aleksandrs Rodimcevs tika iesaukts aktīvajā dienestā un pameta dzimto vietu. Kopš tiem tālajiem laikiem Aleksandram ilgu laiku nebija jāatgriežas savās mājās. Viņš ieradās mājās ar

ldat atvaļinājumā. Atnāca kā kadets; stāstīja, kā viņš stāvēja sardzē pie mauzoleja durvīm. Viņš ieradās kā sarkanais komandieris. Jau pirms kara viņš kā pulkvedis šeit ieradās, kā parasti. Un tikai no avīzēm ciema iedzīvotāji uzzināja, ka viņu tautietis ir izpelnījies augsto varoņa titulu.

Un pēc Lielā Tēvijas kara

ieradās kā ģenerālis uz viņa divreiz varoņa bronzas krūšutēlu atklāšanu. Un radinieki - un viņu šeit bija vairāk nekā puse - teica, ka krūšutēma šķiet līdzīga, bet bronzā bija grūti atpazīt gaišmataino un gaišo Orenburgas kazaku.

Šeit Aleksandrs Iļjičs Rodimcevs tika ievēlēts PSRS Augstākajā padomē, ēkā

Jā, viņš vienmēr atnāk, kad ir dažas brīvas dienas. Un Maskavā ģenerāļa dzīvoklis ir kaut kas līdzīgs Sharlyk ciema pastāvīgajai pārstāvniecībai. Lai ar kādu biznesu tautieši dotos uz galvaspilsētu, viņiem mājvieta ir Maskavā.

Bet Sharlyk kazaki reti atrod pašu īpašnieku Maskavā.

Viņš ir dienestā, armijā, dzīvo kā karavīrs.

Lielais Tēvijas karš pulkvedi Rodimcevu atrada nelielā Ukrainas pilsētiņā. Viņš komandēja gaisa desanta brigādi, apgūstot jaunu militāro specialitāti. Galu galā viņš sāka kavalērijā, un tālā valstī, kas cīnījās par savu brīvību, viņš bija labs

brīvprātīgais ložmetējs. Gaisa desanta karaspēks ļoti lepojās ar savu komandieri Padomju Savienības varoni. Rodimcevs nevienam par sevi nestāstīja, bet viņam pakļauto kaujinieku vidū klīda leģendas par Spānijas republikāņu armijas kapteini, kurš bloķēja fašistu ceļu uz universitātes pilsētiņu Madridē. Kapteiņa vietnieks

pārņēma ložmetēju ložmetēju un piespieda nacistus atkāpties.

Viņi teica, ka Rodimcevs bija viens no tiem, kas padarīja slavenu Spānijas mazo Jaramas upi, kas kļuva par nepārvaramu robežu ienaidniekam.

Jā, Rodimcevs bija Gvadalaharā, netālu no Brunetes un netālu no Teruela. Sarkanās armijas karavīri steidzami

dienestā kājnieki, kuri lepni nēsāja desantnieku zilos atlokus, savā komandierā saskatīja modeli un piemēru. Un ir pienācis laiks viņiem, divdesmit gadus veciem, pierādīt, ka viņi ir sava komandiera cienīgi.

Izpletņlēcēji tika nosūtīti aizstāvēt Kijevu. Vēl nav pienācis laiks izmantot gaisa desanta vienības atbilstoši to

tiešs mērķis. Tomēr šo karavīru tiešais mērķis bija varoņdarbs, un viņi to paveica.

Sarkanās armijas karavīri Rodimceva vadībā koncentrējās Kijevas galvenajā ielā - Khreshchatyk. Un kad Hitlera ģenerāļi jau bija sagatavojuši telegrammu, ka Kijevu viņi ir sagūstījuši, Rodimcevieši uzbruka

Shistas prettrieciens. Četrdesmit pirmā augusta 20 dienās gaisa desanta korpuss, kurā ietilpa Rodimceva brigāde, cīnījās sīvas cīņas, kas šad tad pārtapa par roku cīņām. Artilērijas karavīru atbalstīti, desantnieki virzījās uz priekšu 800 metrus dienā. Mēs devāmies uz rietumiem uz a

1941. gada augusts! Tie, kas piedalījās Tēvijas karā, nekad neaizmirsīs šo traģisko mēnesi un sapratīs, ko tam laikam nozīmēja doties uz rietumiem. Izpletņlēcēji devās 15 kilometrus uz rietumiem ar nepārtrauktām cīņām, lai noturētu aizsardzību Golosejevskas mežā, šajā Kijevas universitātes pilsētā.

par Rodimceva komandētajām karavīru ugunskristībām. Viņu komandiera varonība tika nodota šiem jaunajiem puišiem, kuri nekad agrāk nebija cīnījušies.

Augusta beigās brigāde tika atsaukta uz ziemeļiem no Kijevas, lai turpinātu mācības gaisa desanta specialitātē. Taču tajā laikā lietas strauji mainījās

valdība, un 1. septembrī Rodimceva desantnieki atkal nokļuva kaujā. Viņi stāvēja pie Seimas upes un neļāva nacistiem spert ne soli, kamēr viņi nebija pilnībā ielenkti. Ar saskaņotām darbībām korpuss izlauzās cauri spēcīgajam gredzenam un trīs dienu kaujās, sagādājot ienaidniekam milzīgus zaudējumus, izkļuva no ielenkuma. Uz pieredzi cīnoties uz re

ke Harame ieguva lielāku pieredzi cīņās pie Seimas upes. Toreiz pulkvedis, brigādes komandieris, nezināja, ka viņam būs jācīnās uz Volgas, taču viņš bija stingri pārliecināts, ka šķērsos Vislu un Oderu un ieraudzīs Elbu. Ģenerāļa Ogņeva parādīšanās slavenajā lugā “Fronts”, kas parādījās tajās dienās, atkārto daudzus

iezīmes, kas raksturīgas Rodimcevam, kura vienībā Aleksandrs Korneichuk apmeklēja vairāk nekā vienu reizi.

Aleksandra Rodimceva komandētajā divīzijā ierados 1941. gada beigās. Šī divīzija tika izveidota no tās pašas gaisa desanta vienības, kas karoja Kijevā un Seimā. Ar Džero esmu ticies jau agrāk

mēs pazīstam Aleksandra Iļjiča Rodimceva Padomju Savienību, bet Kurskas apgabala sniegotajos laukos es viņu pirmo reizi redzēju kaujas situācijā. Jā, bijām jau Krievijas centrā, bet atmosfēra divīzijā kaut kā laimīgā kārtā neatbilda sarežģītajai situācijai, kas bija izveidojusies frontē. Karaspēks gatavojās uzbrukumam

gūstā. Divīzijas komandieris mani paņēma līdzi uz frontes līniju. Mēs nonācām pie karavīriem, kurus komandēja jaunais varonis Oļegs Kokuškins, kurš sešu kara mēnešu laikā trīs reizes tika apbalvots ar Sarkanā karoga ordeni. Dzirdēju Kokuškinu un Rodimcevu sarunājamies ar karavīriem, kas gulēja uz slidenā, ledainā sniega.

auksts. Kā saglabāt siltumu, biedri, divīzijas komandieri?

Dosimies uz priekšu, paņemsim Timas pilsētu - sasildīsimies un sagaidīsim Jauno gadu, ”Rodimcevs kaut kā mājās atbildēja.

Priekšā spēcīga uguns, biedri komandieri...

Tāpēc mums tas ir jāiziet pēc iespējas ātrāk.

Šī uzbrukuma operācija beidzās veiksmīgi. T

paņēma viņš.

Rodimceva vārds mūsu tautā ir plaši pazīstams, un viņa slava parasti tiek saistīta ar cīņām par Volgas cietoksni. Bet es tik detalizēti pakavējos pie kara sākuma perioda, jo 13. gvardes divīzijai drosmi sagatavoja smagas kaujas, un tas bija turpinājums kaujām pie Hreščati.

ke un netālu no Tima, un tā komandierim - un kauju turpināšana Madrides Universitātes pilsētā un netālu no Gvadalaharas.

Un 13. gvardes divīzija ģenerālmajora Aleksandra Rodimceva vadībā pēc kaujām pie Harkovas atradās rezervē Volgas kreisajā krastā. Apsargi bija noraizējušies: viņiem tas būs rūgti

Bija lieliski atrasties aizmugurē, kad Staļingradas pieejās notika tik smagas cīņas. Bet pats Rodimcevs bija mierīgs, pareizāk sakot, nekādā veidā nenodeva savu sajūsmu. Valkājot Sarkanās armijas tuniku ar ģenerāļa pogcaurumiem un vienkāršu vāciņu, viņš no rītausmas līdz vēlai naktij kopā ar kaujiniekiem praktizēja ielu kaujas taktiku.

Ģenerāļa atšķirīgā īpašība vienmēr ir bijusi dzīvespriecīgs mierīgums, nepavisam nav izdomāts, ļoti dabisks. Līdz tam laikam jau aiz muguras būdams 15 gadus nostrādāts armijā, izgājis ierindas no karavīra līdz ģenerālim, beidzis Frunzes militāro akadēmiju, īsts “militārais kauls”, divīzijas komandieris nebija.

Sarunā ar cīnītājiem viņš ieņēma ļoti sirsnīgu, gandrīz mājīgu toni. Viņš prata sarunāties bez jokiem, bez aizvainojuma, ar parastu karavīru un virsnieku kā līdzvērtīgus, galvenokārt atbildot par Tēvzemes likteni.

Situācija Staļingradas apgabalā kļuva ļoti sarežģīta, sākot ar divdesmitajiem gadiem.

ēda 1942. gada augustā. Bet grūtākās dienas pienāca septembra vidū. Toreiz 13. gvardes divīzija saņēma pavēli koncentrēties Krasnaja Slobodas rajonā un pārcelties uz pilsētas centru.

Šis Aizsargu divīzijas šķērsojums jau ir iegājis vēsturē; Bet atkal un atkal es aizmigu

Atmiņas par šo Volgas šķērsošanu manai sirdij liek pukstēt bieži. Divīzija tika nogādāta vietā, kuru nacisti izvēlējās paši; šeit viņi plānoja iekļūt uzvarētajā pilsētā. Mūsu 13. gvardes gals iedūrās ienaidnieka galvenā uzbrukuma galā. Divīzija devās tur, kur jau bija

Tika koncentrēti simtiem ienaidnieka tanku un atlasītu kājnieku divīziju. Otrā upes krastā, kā liecina maršalu Eremenko un Čuikova atmiņas, mēs jau bijām sūtījuši kaujā savus pēdējos spēkus.

Šo unikālo krustojumu mūsu spēki nevarēja atbalstīt spēcīgas ienaidnieka uguns apstākļos.

artilērijas uguni - būtu trāpījuši savējos. Degviela no naftas krātuves ložu caurtītām tvertnēm izlijusi Volgā. Upe dega, uguni nodzēsa tikai visur sprāgstoši fašistu šāviņi.

Caur šo nepārtraukto uguni pārvietojās Volgas flotiles bruņotās laivas, liellaivas, laivas, garās laivas ar zemessargiem.

pēdējās desmitgadēs esat bijis Volgogradā, jūs zināt skaisto krastmalu, ar granīta terasēm, kas iet uz leju līdz upei. Šeit šķērsoja 13. aizsargu divīziju. Ar velkamo laivu, kas nez kāpēc nosaukta ar japāņu nosaukumu "Kawasaki", viņš šķērsoja Volgu un ģenerāļa vadītās divīzijas štābu.

Štābs slēdza pāreju un šķērsoja jau dienas laikā, tas ir, desmitkārtīgas bīstamības apstākļos.

Volgas šķērsošanas laikā zaudējot daudzus karavīrus, 13. gvarde kļuva par vienu no līdzvērtīgajām vienībām, kas aizstāvēja pilsētu. Blakus atradās citas divīzijas un brigādes, no kurām katra bija ne mazāk kā 13.

Esmu zemessargs, cienīgs tikt slavināts dziesmās un leģendās.

Rodimceva zemessargi nekavējoties iesaistījās kaujā, lai aizstāvētu lielo pilsētu 62. armijas sastāvā. Es vairākas reizes apmeklēju šo divīziju Volgas cietokšņa aizstāvēšanas laikā. Es, nebūdams militārais speciālists, tomēr nevarēju to aizraut

militārā zinātne, ar kuru divīzijas komandieris pastāvīgi bija nodarbināts. Atgriežoties no frontes līnijas, viņš un viņa štāba virsnieki noliecās virs kartes, kļūstot gan par skolotāju, gan par studentu. Nepārtrauktajā artilērijas sprādzienu un ložmetēju apšaudē, kas bija šīs kaujas skaņu fons no tās sākuma

līdz beigām Rodimcevs savā mierīgajā, “mājīgajā” balsī analizēja katru kaujas epizodi, izvirzīja uzdevumus, izsvēra plusus un mīnusus. Tas noticis gan aidā, kur nebija pietiekami daudz skābekļa, gan “caurulē”, kur štāba virsniekus applūda ar ūdeni.

Es jau runāju par ģenerāļa mierīgumu. Man nebija jāredz viņa aizkaitinājums

īpašs Bet es redzēju viņu sajūsmā. Rodimcevs ar entuziasmu stāstīja gan par citu divīziju, gan par viņu komandieriem, gan par viņam pakļautajiem karavīriem.

Es neatkārtošu stāstu par “seržanta Pavlova māju”. Šis 13. gvardes karavīru varoņdarbs ir plaši zināms. Mājas drupas divus mēnešus aizstāvēja neliels garnizons

un kas kļuvuši par neieņemamu cietoksni. Es tikai gribu atcerēties, ka seržants Pavlovs uzzināja, ka viņš ir Varonis tikai 1945. gada vasarā Vācijā, demobilizācijas dienās. Pēc tam, kad viņš tika smagi ievainots “savā mājā” un evakuēts uz slimnīcu, viņš vairākas reizes atgriezās frontē (citās vienībās), lai

drosmīgi cīnies, atkal gūsti ievainojumus, dziedini un atkal cīnies. Reiz, klusā periodā, viņš redzēja kinohroniku “Pavlova māja”, taču nevienam neteica, ka šī ir viņa vārdā nosaukta māja.

Šis fakts, iespējams, ne mazāk spilgti raksturo vienu no Rodimceva divīzijas zemessargiem

Mēs ēdam viņa varoņdarbu degošajā Volgas pilsētā. Tā ģenerālis audzināja savas divīzijas zemessargus, sākot ar sevi.

Viens no neticamajiem 13. gvardes varoņdarbiem, kas pārsteidza pasauli, ir cīņa par pilsētas staciju. Visi, kas cīnījās, šeit nomira, un, kamēr viņi bija dzīvi, stacija netika nodota.

Es atceros n

uzraksts uz sienas: "Šeit Rodimceva sargi stāvēja līdz nāvei."

Tas nebija rakstīts pēc kaujām - to rakstīja cīnītāji, kuri asiņoja, bet turpināja cīnīties.

Pilsētas dominējošais augstums pie Volgas ir Mamajevs Kurgans, kura virsotnē tagad stāv dzimtenes statuja un aug Mūžīgais parks.

slavu, ar vētru pārņēma divīzijas gvarde. Lai precizētu divīzijas lomu varoņu pilsētas aizsardzībā, atļaušos tikai vēlreiz atgādināt lasītājam, ka brīdī, kad divīzija šķērsoja Volgu, krastā, apvidū, jau vadīja fašistu ložmetēji. no centrālās krastmalas. Tad apsargiem tas izdevās

paņem vairākas ielas, aizņem staciju un vairākus centrālos kvartālus. Pilsētas centrs nekad nav kritis ienaidnieka rokās – to atguva un turēja 13. divīzijas gvardes rokās.

"Rodimcevs plosīsies Volgā," kliedza vācu radioautomobiļu taures. Un ģenerālis dūmu nomelnētā aitādas kažokā un karavīra cepurītē apm

devās uz pulku un bataljonu komandpunktiem. Atzīsim, tie nebija gari ceļi, bet katrs metrs draudēja ar nāvi. Cik fašistu uzbrukumus divīzija atvairīja? To, iespējams, nav iespējams saskaitīt.

Atceros, ka Oktobra revolūcijas 25. gadadienā divīzija apkopoja rezultātus. Daži numuri ir saglabāti

piemiņai: tika sadedzināti 77 tanki, iznīcināti vairāk nekā 6 tūkstoši ienaidnieka karavīru un virsnieku. Vēlāk Paulusa karaspēka gūstekņi uzrādīja daudz iespaidīgākus skaitļus. Bet nodaļa vienmēr “par zemu novērtēja” panākumu skaitu.

Tajās dienās Londonā sanākušie Spānijas republikāņi nosūtīja telegrammu Rodimcevam. Tajā

teica: "Tautas un Sarkanās armijas brīnišķīgā Staļingradas aizsardzība... ir cilvēka brīvības nelokāmības simbols."

Ģenerālis atradās pilsētā no pārbraukšanas brīža līdz uzvarai. 26. janvārī viņš un karavīru grupa iznāca artilērijas kanonādes skaņām, kas nāca no rietumiem. Bataljonos

Tobrīd Īvišos bija palikuši tikai desmitiem aizsargu, kuri metās pēc ģenerāļa. Es redzēju, kā Rodimcevs pasniedza karogu N. T. Tavartkiladzes divīzijas karavīriem, kuri ielauzās pilsētā no Donas krastiem. Tas bija paštaisīts baneris; uz sarkana kalikona gabala ar purpursarkanu zīmuli bija rakstīts: “No sargiem

13. kājnieku divīzijas Ļeņina ordenis kā sanāksmes zīme 26. janvārī." Es nezinu, kur tagad atrodas šis reklāmkarogs, bet man šķiet, ka tas ir vēsturisks Lielā Tēvijas kara relikts. Tās nodošana kaujinieku rokās, kas ieradās no rietumiem, simbolizēja Staļingradas apgabalā ielenkto grupu sadalīšanu.

ienaidnieka ki divās daļās.

Par kaujām Staļingradas apgabalā Padomju Savienības varonis ģenerālis Rodimtsevs tika apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni. No šejienes sākās ģenerāļa un viņa vadītā formējuma ceļojums uz rietumiem. Ģenerālis tika iecelts par korpusa komandieri, kurā ietilpa 13. gvarde. Kaujas ceļš

Korpuss gāja cauri vietām, kur cīnījās gaisa desanta brigāde, vēlāk 87. strēlnieku divīzija, kas kļuva par 13. gvardes divīziju. Korpuss cīnījās pie Harkovas, atbrīvoja Poltavu un Kremenčugu un šķērsoja Dņepru.

Šī ceļojuma sākumpunkts bija slavenā Prokhorovka, Kurskas kaujas

loka. Prokhorovkas kauja iegāja vēsturē kā viena no grandiozākajām tanku kaujām. Dažreiz stāstos par Prokhorovku kājnieku loma pazūd otrajā plānā. Un šī loma bija liela un nopietna, jo tanki vieni paši nebūtu spējuši tikt galā ar ienaidnieku bariem, kuri centās izlēmīgi izmantot Kurskas placdarmu.

1943. gada vasarā ienaidnieks plānoja nozīmīgu ofensīvu.

Padomju armijas tanku formējumi šajā kaujā ienāca roku rokā ar Rodimceva kājniekiem. Un tad uz Ukrainas zemes atkal sākās kaujas.

Šajā frontes sektorā liela nozīme bija pilsētas un dzelzceļa atbrīvošanai.

Znamenkas raga mezgls. Korpusa nodaļas tika nosauktas par Poltavu un Kremenčugu, un komandierim tika piešķirta ģenerālleitnanta pakāpe.

Kopā ar savu karaspēku ģenerālis iegāja mazajā pilsētā, kur pirms kara atradās gaisa desanta brigāde. Viņam šķērsoja teritoriju daudzas upes

Dzimtenes ories: Vorskla, Psel, Dņepra, Bug, atkal Bug - tas ir līkumots, - beidzot, Dņestra. Un katru reizi, izkāpjot krastā, ģenerālis atcerējās grūtāko šķērsojumu savā dzīvē - Volgas un tālo upju Ebro un Jaramas šķērsošanu. Bet karā atmiņas ir vajadzīgas tikai darbībai. Un lauka grāmatā komandieris

un korpuss to visu fiksēja sausi un lietišķi - šķērsojot upes... Bez artilērijas atbalsta... Ar artilērijas atbalstu... Ienaidnieka aviācijas iespaidā... Ar tūlītēju kaujas formējumu izvietošanu un sagrābšanu placdarms labajā krastā... Ir tāds ieraksts: ūdens šķēršļa šķērsošana

uzbrukuma un bombardēšanas lidmašīnu iespaidā līdz 600 uzlidojumiem dienā...

Četrdesmit četru gadu vasara ir neaizmirstama Aizsargu korpusa karavīriem, kuri Sandomierzas reģionā šķērso Vislu. Slavenajā Sandomierzas placdarmā nacisti pret Rodimceva korpusu meta četras tanku divīzijas, vienu

viens mehanizētais un divi kājnieki. Bet vai tiešām bija iespējams Vislā iegrūst tos, kurus nevarēja iegrūst Volgā?

Korpuss nostiprinājās Sandomierz placdarmā, no šejienes tas veica drosmīgu izrāvienu un, izlaužoties cauri ienaidnieka stipri nocietinātajai pozicionālajai aizsardzībai, vajāja ienaidnieku līdz Oderai, šķērsojot

Odera. Pa ceļam bija daudz grūtu dienu. Es neredzēju Rodimcevu izmisumā. Skarbā brīdī no kaut kurienes Orenburgas stepēs vienkārši izsprāga vārds “shaitan”.

Ar 1945. gada slapjo Eiropas ziemu Rodimcevs saskārās jau Vācijas teritorijā. Viņš sagatavoja karaspēku izšķirošam izrāvienam, lai

Zem šī sūnainā cietokšņa sienām sargi satika sabiedroto karaspēku. Tikšanās iegāja vēsturē. Amerikāņu karavīri, kuru militārais ceļš Otrajā pasaules karā bija daudz vieglāks un īsāks nekā mūsējais

par ceļu viņi bija pārsteigti par aizsargu izturēšanos, veselību un brašo izskatu, kuri tikko bija izkļuvuši no sīvas cīņas. Tie bija lieli svētki, priecīga tikšanās, un, šķiet, Rodimcevam un viņa korpusam, kas bija nobraukuši vairāk nekā septiņarpus tūkstošus kilometru pa kara ceļiem, karš jau bija beidzies. Bet nē!

Korpuss saņēma pavēli pagriezties uz dienvidiem smagā kaujā, tas ieņēma Drēzdeni, ko bezjēdzīgi iznīcināja sabiedroto bombardēšana. Taču arī šeit 7. maijā karš Rodimcevam nebija beidzies.

Korpuss saņēma jaunu pavēli - ātri steigties uz dienvidiem, lai atbrīvotu vairākas pilsētas Čehoslovākijā un palīdzētu Prāgai, kur jau

uzliesmoja tautas sacelšanās liesma. Šīs operācijas ātrums un jauda šobrīd šķiet neticami: galu galā korpusa karaspēks piedalījās visgrūtākajās kaujās 1945. gada aprīlī - maijā, un katra no tām šķita pēdējā un pēdējā. Bet tiklīdz viena kauja bija beigusies, radās nepieciešamība tajā steigties

jauna, vēl grūtāka cīņa.

Maskavā jau dārdēja uzvaras salūta svinīgās zalves, jau Karlšorstas Inženieru skolas ēkā vācu feldmaršals Keitels ar trīcošu roku parakstīja pilnīgas padošanās aktu, un Rodimceva vadībā esošais korpuss joprojām bija. cīnījās Čehoslovākijas kalnos.

Vācieši ielauzās Terēzinā, kur jau bija sapulcēti nāvessoda izpildei tūkstošiem ieslodzīto - čehi, krievi, ungāri, daudzu Eiropas valstu iedzīvotāji. Ja apsargi būtu kavējuši pusstundu, piecpadsmit minūtes, viss būtu beidzies.

Tajā brīdī ģenerālis tika informēts: uz nāvessoda izpildi sapulcējušajā pūlī kāda sieviete dzemdē. Rodimceva pavēle

Viņš gribēja viņu nekavējoties nogādāt 13. gvardes divīzijas medicīnas bataljonā, kas jau bija pietuvojies Terēzinam. Pēc kaujas Rodimcevs ieradās medicīnas bataljonā un uzzināja, ka pārgurušam ieslodzītajam no Ungārijas, kurš sver tikai aptuveni 40 kilogramus, piedzimusi meitene. Šis bija notikums, kas sajūsmināja visus Terēzinas iedzīvotājus. Izbrauca cauri ēkai

ziņas: meitene un māte ir dzīvas, bērns tika nosaukts krievu vārdā Vaļa.

Raugoties daudzus gadus uz priekšu, es teikšu, ka Valja Badaša, Ungārijas Tautas Republikas pilsone, Budapeštas universitātes pasniedzēja un ģenerālpulkvedis Aleksandrs Rodimcevs ir Čehoslovas Terezinas pilsētas goda pilsoņi.

signālus un tikās tur, lai svinētu nākamo Uzvaras dienu.

Bet tad viņu tikšanās 13. aizsargu divīzijas medicīnas bataljonā bija vienu minūti. Karaspēks steidzās uz Prāgu un dažu stundu laikā jau cīnījās par tās atbrīvošanu.

Bet pat šeit Lielais Tēvijas karš Aleksandram Rodimcevam nebeidzās

un viņa pakļautībā esošais korpuss. Bija jāsteidzas palīgā degošajai Kladno pilsētai.

Gaisa desanta brigādes kaujas ceļš, pēc tam 87. strēlnieku divīzija, kas kļuva par 13. gvardi, un, visbeidzot, korpuss, kurā ietilpa 13., 95. un 97. gvarde.

Vardean divīzijas sasniedza septiņarpus tūkstošus kilometru. Šiem septiņarpus Čehoslovākijā tika pievienoti vēl pieci simti.

Brigādes, divīzijas un pēc tam korpusa uzvaras nebija tikai viņu komandiera personīgais panākums.

Vienmēr, kad es apmeklēju Rodimceva galveno mītni, es redzēju viņu lojālu ieskautu

biedri - politiskie darbinieki un štāba virsnieki, dienestu un militāro nodaļu vadītāji. Pieņemot lēmumu, komandieris ar viņiem ilgi konsultējās, un kopā ar viņiem izstrādāja operācijas plānu.

Un tā nav nejaušība, ka par ģenerāļiem kļuva 13. gvardes divīzijas darbinieki M. S. Šumilovs, Dž

cīņas dusmas.

Ir varoņdarbi, kas padara cīnītāju par varoni pārsteidzoši īsā laika periodā: vienu dienu - upes šķērsošana, vienu nakti - degošs tanks, acumirklīgs, nepieredzēti drosmīgs uzbrukums. Bet ir varoņdarbi, kurus nevar noteikt vienā dienā, vienā mirklī. Otrā “Zelta zvaigzne” iedegās uz ģenerāļa Aleksandra Roda krūtīm

Imcevs kā atspulgs tūkstošiem varoņdarbu, ko paveikuši viņa formācijas cīnītāji, viņa kopts un vadīts. Protams, Dzimtene vienmēr un visā ņēma vērā arī ģenerāļa, varoņa, personīgo drosmi.

Visus šos gadus ģenerālis nodarbojās ar karaspēka izglītošanu, karavīru izglītošanu. Armijas audzināts, kļūstot par varoni tās rindās

Komunistu Jaunatnes biedrs un komunists, militārajā sabiedrībā viņš tiek uzskatīts par cilvēku ar leģendāru personīgo drosmi. Kā liecinieks es apstiprinu: jā, ģenerālim Rodimcevam jēdziens “bailes” neeksistē. Taču nevis vieglprātība, bet gan mierīgs, precīzs aprēķins viņu vienmēr vadīja kaujas situācijā. Par laimi, neviena

no lodes viņam nekad nav trāpījis neviens fragments. Viņš iznāca no kara kā jauns vīrietis, ar tikko sudrabainu galvu un jautrām jaunām acīm smagajos plakstiņos, kas šķita pietūkuši no četrus gadus ilga bezmiega. Viņš turpina dienēt mūsu bruņotajos spēkos šodien. Otrais dimants norāda uz pabeigšanu

Augstākā militārā akadēmija, parādījās viņa formastērpā blakus daudziem ordeņiem, ko viņam piešķīra viņa dzimtene, krustiem un zvaigznēm, ar kurām ārvalstis atzīmēja viņa varonību.

Ciemojoties pie sava vecā ieroču biedra, es vienmēr redzu uz viņa galda kaudzes rakstītu papīru, mapes ar

rokraksti. Kad viņam ir brīvs laiks, ģenerālis pieraksta savas kaujas dzīves mazos un lielos notikumus. Tie nav memuāri šī vārda šaurā nozīmē, bet gan pieredzējuša cilvēka stāsti. Daudzas Aleksandra Rodimceva grāmatas jau ir nonākušas pie lasītāja. Tas ir piecpadsmit gadu darba rezultāts - grāmata “Zem debesīm

Anija”, tie ir stāsti bērniem “Mašenka no peļu slazda”, dokumentālie stāsti “Pēdējā robežā”, “Leģendārā varoņdarba cilvēki”, “Tava, tēvzeme, dēli”.

Mani vienmēr pārsteidz ģenerāļa atmiņa. Kad 1968. gadā Volgas krastos tika svinēta Staļingradas uzvaras 25. gadadiena, es nonācu kaujas laukos.

Bija vairāk nekā simts bijušo 13. divīzijas zemessargu. Ģenerālis katru nosauca vārdā, kad satikās, un ar katru viņam bija ko atcerēties.

Svinības Volgogradā ir beigušās. Mēs grasījāmies iziet no viesnīcas uz staciju, kad pie mūsu istabiņas durvīm pieklauvēja. Ienāca pusmūža vīrietis, nedaudz saliecies.

vīrietis iepazīstināja ar sevi:

Apsargs privātais.

Ģenerālis viņu uzreiz atpazina – satikāmies I. A. Samčuka komandētajā pulkā.

Bijušais leģendārās divīzijas zemessargs, izrādās, pēdējos četrus gadus strādājis pie Mamajeva Kurgana, kur savulaik tika ievainots un apbalvots. Tagad viņš ir piedalījies

veidojot Mamajeva pieminekli, viņa uzdevums bija Mūžīgās godības zālē granītā izgrebt savu biedru vārdus.

Sargs izņēma no auklas somas lielu ievārījuma burku un pasniedza ģenerālim ar vārdiem:

No mūsu aizsargu ģimenes.

Par to, cik labi Rodimcevs pazīst katru savu karavīru, liecinieks

Ir izdota arī viņa jaunā grāmata. Ģenerālis raksta par parasto artilēristu Bikovu, kurš izcēlās kaujās pie Harkovas, cīnījās Staļingradā un gāja bojā Kurskas bulgā. Pirmās publikācijas par Padomju Savienības varoni Bikovu izraisīja atsaucību - tika atrasta varoņa sieva, arī bijusī 13. gs zemessargs, kurš stāstīja, ka ar

Varoņa dēls tagad dienē armijā. Rodimcevs devās uz Kijevas militāro apgabalu, atrada karavīru un karavīra dēlu un runāja ar vienību ar atmiņām par iesauktā karavīra tēvu.

Grāmata par Bikovu saucas “Viņi paliks dzīvi”.

Un tagad, apmeklējot karaspēku, ģenerālis uzskata par savu pienākumu izsaukt karavīrus, mācīt

1942. gada 12. jūlijā Staļingradas frontē no štāba rezerves ietilpa 62., 63., 64. armija un 21., 28., 38., 51., 57. atsevišķa armija. Bet jau 7. augustā Dienvidaustrumu fronte tika atdalīta no Staļingradas frontes (komandieris - Eremenko), uz kuru tika pārcelta 64., 57., 51. armija, 1. gvardes armija, nedaudz vēlāk arī 62. armija.

Hitlers 23.jūlija OKW direktīvā Nr.45 izvirzīja uzdevumu ieņemt Staļingradu. Vāciešiem bija nepieciešama B armijas grupas, kuras kodols bija 6. armija, labā spārna virzīšana uz Staļingradas apgabalu un Volgas lejteces apgabala okupācija, lai pārtrauktu savienojumu starp Eiropas daļas dienvidiem. PSRS un valsts centrs. Nodrošināt sekmīgas A armijas grupas uzbrukuma operācijas Kaukāza virzienā.

Uzbrukums stiprajai pusei

Padomju pavēlniecība arī piešķīra lielu nozīmi Staļingradas virzienam. Tā uzskatīja, ka tikai spītīga aizsardzība var izjaukt ienaidnieka plānus, nodrošināt frontes stratēģisko integritāti un saglabāt lielo militāri rūpniecisko centru - Staļingradu. Pilsēta bija arī svarīga stratēģiska vieta, jo caur to veda galvenais ūdensceļš no dienvidiem uz valsts centru.

Sarkanās armijas uzdevumi bija:

1. Izsmeļ ienaidnieka uzbrukuma potenciālu ar nepārtrauktu aizsardzību

2. Sagatavot pretuzbrukumu Staļingradas apgabalā, kas krasi mainītu situāciju dienvidos.

Tomēr jūlijā-augustā situācija kļuva ne tikai sarežģīta, bet arī kritiska. 64. armija, kas bija novietota galvenajā pretestības zonā vācu uzbrukumam, atkāpās. M.S. tika iecelts par armijas komandieri. Šumlovs. V.I. Čuikovs ir viņa vietnieks. Tikai 12. septembrī, kad vācu karaspēks jau bija ielauzies Staļingradā un sāka tuvoties Volgai, viņš pārņēma 62. armijas vadību, kuras formēšana tika pabeigta sīvās kaujās pilsētas iekšienē.
Šajā laikā parādījās tautas komisāra pavēle ​​Nr.227:

rīkojumu Nr.227

« PASŪTĪT
PSRS aizsardzības tautas komisārs Nr.227
1942. gada 28. jūlijs
Maskava

Ienaidnieks met frontē arvien jaunus spēkus un, neskatoties uz lielajiem zaudējumiem viņam, kāpj uz priekšu, metās dziļi Padomju Savienībā, ieņem jaunas teritorijas, izposta un izposta mūsu pilsētas un ciemus, izvaro, aplaupa un nogalina padomju iedzīvotājus. . Kaujas notiek Voroņežas apgabalā, pie Donas, dienvidos pie Ziemeļkaukāza vārtiem. Vācu okupanti steidzas Staļingradas virzienā, Volgas virzienā un par katru cenu grib ieņemt Kubanu un Ziemeļkaukāzu ar savām naftas un graudu bagātībām. Ienaidnieks jau ir ieņēmis Vorošilovgradu, Starobeļsku, Rosošu, Kupjansku, Valuiki, Novočerkasku, Rostovu pie Donas un pusi Voroņežas. Daļa Dienvidu frontes karaspēka, sekojot trauksmes cēlējiem, atstāja Rostovu un Novočerkasku bez nopietnas pretestības un bez Maskavas pavēlēm, ar kaunu aizsedzot savus karogus.

Mūsu valsts iedzīvotāji, kuri pret Sarkano armiju izturas ar mīlestību un cieņu, sāk tajā vīlušies, zaudē ticību Sarkanajai armijai, un daudzi no viņiem nolādē Sarkano armiju par to, ka tā ir nostādījusi mūsu tautu zem vācu apspiedēju jūga, un pati plūst uz austrumiem.

Daži stulbi cilvēki priekšgalā mierina sevi, sakot, ka mēs varam turpināt atkāpties uz austrumiem, jo ​​mums ir daudz teritorijas, daudz zemes, daudz iedzīvotāju un ka mums vienmēr būs daudz graudu. Ar to viņi vēlas attaisnot savu apkaunojošo uzvedību priekšā. Bet šādas sarunas ir pilnīgi nepatiesas un mānīgas, izdevīgas tikai mūsu ienaidniekiem.

Katram komandierim, katram Sarkanās armijas karavīram un politiskajam darbiniekam jāsaprot, ka mūsu līdzekļi nav neierobežoti. Padomju Savienības teritorija nav tuksnesis, bet cilvēki – strādnieki, zemnieki, inteliģence, mūsu tēvi un mātes, sievas, brāļi, bērni. PSRS teritorijā, kuru ienaidnieks ir ieņēmis un cenšas ieņemt, ietilpst maize un citi izstrādājumi armijai un mājas frontei, metāls un degviela rūpniecībai, rūpnīcas, rūpnīcas, kas apgādā armiju ar ieročiem un munīciju, dzelzceļš. Pēc Ukrainas, Baltkrievijas, Baltijas valstu, Donbasa un citu reģionu zaudēšanas mums ir mazāk teritorijas, kas nozīmē, ka ir daudz mazāk cilvēku, maizes, metāla, rūpnīcu, rūpnīcu. Mēs esam zaudējuši vairāk nekā 70 miljonus cilvēku, vairāk nekā 80 miljonus mārciņu graudu gadā un vairāk nekā 10 miljonus tonnu metāla gadā. Mums vairs nav pārākuma pār vāciešiem ne cilvēkresursos, ne graudu rezervēs. Atkāpties tālāk nozīmē sabojāt sevi un tajā pašā laikā postīt mūsu Dzimteni. Katrs jauns teritorijas gabals, ko mēs atstājam aiz sevis, visos iespējamos veidos stiprinās ienaidnieku un visādā ziņā vājinās mūsu aizsardzību, mūsu Tēvzemi.

Tāpēc ir pilnībā jāpārtrauc runas, ka mums ir iespēja bezgalīgi atkāpties, ka mums ir daudz teritorijas, mūsu valsts ir liela un bagāta, ir daudz iedzīvotāju, vienmēr būs daudz graudu. Šādas runas ir nepatiesas un kaitīgas, tās vājina mūs un stiprina ienaidnieku, jo, ja mēs nepārstāsim atkāpties, mēs paliksim bez maizes, bez degvielas, bez metāla, bez izejvielām, bez rūpnīcām un rūpnīcām, bez dzelzceļa.

No tā izriet, ka ir pienācis laiks izbeigt atkāpšanos.

Ne soli atpakaļ! Tam tagad vajadzētu būt mūsu galvenajam aicinājumam.

Mums spītīgi, līdz pēdējai asins lāsei, jāaizstāv katra pozīcija, katrs padomju teritorijas metrs, jāturas pie katra padomju zemes gabala un jāaizstāv līdz pēdējai iespējai.

Mūsu dzimtene piedzīvo grūtas dienas. Mums jāapstājas un pēc tam jāatgrūž un jāuzvar ienaidnieks neatkarīgi no izmaksām. Vācieši nav tik spēcīgi, kā domā trauksmes cēlēji. Viņi sasprindzina savus pēdējos spēkus. Tagad izturēt viņu triecienu nozīmē nodrošināt mūsu uzvaru.

Vai mēs varam izturēt triecienu un pēc tam atgrūst ienaidnieku atpakaļ uz rietumiem? Jā, mēs varam, jo ​​mūsu rūpnīcas un rūpnīcas aizmugurē tagad strādā perfekti un mūsu fronte saņem arvien vairāk lidmašīnu, tanku, artilērijas un mīnmetēju.

Kas mums pietrūkst?

Trūkst kārtības un disciplīnas rotās, pulkos, divīzijās, tanku daļās, gaisa eskadronās. Tagad tas ir mūsu galvenais trūkums. Mums savā armijā jāievieš visstingrākā kārtība un dzelzs disciplīna, ja gribam glābt situāciju un aizstāvēt savu Tēvzemi.

Mēs nevaram turpināt paciest komandierus, komisārus un politiskos darbiniekus, kuru vienības un formējumi bez atļaujas atstāj kaujas pozīcijas. Mēs vairs nevaram paciest, ja komandieri, komisāri un politiskie darbinieki ļauj dažiem trauksmes cēlējiem noteikt situāciju kaujas laukā, lai tie ievilktu citus cīnītājus atkāpšanās virzienā un atvērtu fronti ienaidniekam.

Trauksmes cēlēji un gļēvuļi ir jāiznīcina uz vietas.

Turpmāk katram komandierim, Sarkanarmijas karavīram un politiskajam darbiniekam ir jābūt dzelzs disciplīnas likumam – ne soli atpakaļ bez augstākās pavēles.

Rotas, bataljona, pulka, divīzijas komandieri, attiecīgie komisāri un politiskie darbinieki, kuri atkāpjas no kaujas pozīcijām bez pavēlēm no augšas, ir Dzimtenes nodevēji. Tādi komandieri un politiskie darbinieki ir jāizturas kā pret Dzimtenes nodevējiem.

Tas ir mūsu Dzimtenes aicinājums.

Izpildīt šo pavēli nozīmē aizstāvēt savu zemi, glābt Dzimteni, iznīcināt un sakaut nīsto ienaidnieku.

Pēc ziemas atkāpšanās Sarkanās armijas spiediena ietekmē, kad vācu karaspēka disciplīna vājinājās, vācieši veica dažus bargus pasākumus, lai atjaunotu disciplīnu, kas noveda pie labiem rezultātiem. Viņi izveidoja 100 soda kompāniju no kaujiniekiem, kuri bija vainīgi disciplīnas pārkāpšanā gļēvulības vai nestabilitātes dēļ, ievietoja tos bīstamos frontes sektoros un lika viņiem izpirkt savus grēkus ar asinīm. Turklāt viņi no komandieriem, kuri gļēvulības vai nestabilitātes dēļ bija vainojami disciplīnas pārkāpšanā, izveidoja ap desmitiem soda bataljonu, atņēma viņiem pavēles, ievietoja vēl bīstamākos frontes sektoros un lika izpirkt grēkus. Beidzot viņi izveidoja īpašas aizsprostu daļas, novietoja tās aiz nestabilām divīzijām un pavēlēja uz vietas nošaut paniku, ja viņi mēģinās atstāt savas pozīcijas bez atļaujas vai mēģināja padoties. Kā zināms, šiem pasākumiem bija savs efekts, un tagad vācu karaspēks cīnās labāk, nekā cīnījās ziemā. Un tā izrādās, ka vācu karaspēkam ir laba disciplīna, lai gan viņiem nav cēls mērķis aizstāvēt savu dzimteni, bet ir tikai viens plēsonīgs mērķis - iekarot svešu valsti un mūsu karaspēkam, kura mērķis ir aizstāvēt savu. apgānītā dzimtene, nav tādas disciplīnas un cieš, jo šī sakāve.

Vai šajā jautājumā mums nevajadzētu mācīties no saviem ienaidniekiem, tāpat kā mūsu senči mācījās no saviem ienaidniekiem pagātnē un pēc tam tos uzvarēja?

Es domāju, ka vajadzētu.

SARKANĀS ARMIJAS AUGSTĀKĀ VADĪBA LĪDZ:
1.Frontes militārajām padomēm un, galvenais, frontes komandieriem:

a) bez nosacījumiem likvidēt atkāpšanās noskaņojumu karaspēkā un ar dzelžainu dūri apspiest propagandu, ka mēs it kā varam un vajadzētu atkāpties tālāk uz austrumiem, ka šāda atkāpšanās it kā nekādu ļaunumu nenodarīs;

b) bez nosacījumiem atstādināt no amata un nosūtīt uz štābu saukt kara tiesā armijas komandierus, kuri atļāvuši nesankcionētu karaspēka izvešanu no savām pozīcijām, bez frontes pavēles pavēles;

c) frontē veido no 1 līdz 3 (atkarībā no situācijas) soda bataljonus (katrā 800 cilvēku), kuros piedalās visu militāro nozaru vidējie un vecākie komandieri un attiecīgie politiskie darbinieki, kas vainojami disciplīnas pārkāpšanā gļēvulības vai nestabilitātes dēļ. tiek nosūtīti, un ievieto tos grūtākos frontes posmos, lai dotu viņiem iespēju ar asinīm izpirkt savus noziegumus pret Tēvzemi.

2. Armiju militārajām padomēm un galvenokārt armiju komandieriem:

a) bez nosacījumiem atbrīvot no amatiem korpusu un divīziju komandierus un komisārus, kuri atļāva nesankcionētu karaspēka izvešanu no amatiem bez armijas pavēlniecības pavēles, un nosūtīt tos frontes militārajai padomei, lai tie tiktu nodoti militārajai tiesai. ;

b) izveido armijā 3-5 labi bruņotas aizsprostu daļas (katra 200 cilvēku), novieto tās nestabilo divīziju tiešā aizmugurē un uzliek par pienākumu panikas un divīziju vienību nesakārtotas izvešanas gadījumā šaut paniķi un gļēvuļus. pamanīt un tādējādi palīdzēt godīgo cīnītāju divīzijām pildīt savu pienākumu pret Dzimteni;

c) armijas ietvaros izveidot no 5 līdz 10 (atkarībā no situācijas) soda rotas (katrā no 150 līdz 200 cilvēkiem), kur nosūtīt ierindas karavīrus un jaunākos komandierus, kuri gļēvulības vai nestabilitātes dēļ pārkāpuši disciplīnu, un izvietot tos sarežģīto apgabalu armiju, lai dotu viņiem iespēju ar asinīm izpirkt noziegumus pret dzimteni.

3. Korpusu un divīziju komandieri un komisāri;

a) bez nosacījumiem atstādināt no amatiem pulku un bataljonu komandierus un komisārus, kuri pieļāva vienību neatļautu izvešanu bez korpusa vai divīzijas komandiera pavēles, atņemt viņiem ordeņus un medaļas un nosūtīt uz frontes militārajām padomēm. iesniegts militārajā tiesā:

b) sniegt visu iespējamo palīdzību un atbalstu armijas aizsprostu daļām kārtības un disciplīnas stiprināšanā vienībās.

Rīkojums jāizlasa visos rotās, eskadronās, baterijās, eskadronās, komandās un štābos.

Aizsardzības tautas komisārs
I.STAĻINS »

Šī rīkojuma spēks bija ne tikai stratēģiskās situācijas analīzes nežēlīgā patiesumā. Galvenais ir tas, ka viņš pauda kopējo noskaņojumu, Sarkanās armijas karavīru, komandieru un politisko darbinieku kolektīvo gribu un visu darbu: tālāk atkāpties nozīmē mirt. Rodimcevs domāja par to pašu. Rūgtums no apziņas, ka, neskatoties uz tautas varonību un pašatdevi, bija jāatkāpjas, bija nepanesams.

"Jebkurā gadījumā no šejienes, no mātes Volgas, nav kur atkāpties."

Šīs domas viņu nepameta arī tad, kad, naktī braucot cauri Staļingradai, viņš piestāja pilsētas centrā, kur gadījās pirmo reizi. Kopā ar divīzijas komisāru uzkāpām Mamajeva Kurganā. Tā šīs nakts sanāksmes minūtes raksturo Aleksandrs Iļjičs: “Kā pilsētas elpa peldēja un viļņoja mēra rūkoņa, auto lukturi zibēja kā ugunspuķes un uzreiz izgāja uz ceļiem, kaut kur tuvumā tvaika lokomotīves sauca viena otru, un no Volgas, it kā atbildot uz tiem, atskanēja basa svilpes kuģi.

Es nespēju noticēt, ka fronte jau ir tuvu, ka tā virzās kā neizbēgama uguns un metāla lavīna un, iespējams, šī brīnišķīgā mierīgā pilsēta kļūs par vēsturē nepieredzēta kara centrālo un izšķirošo gājienu. Un kurš zināja tajā dzidri zilajā vakarā, ka arī mūsu trīspadsmitajiem zemessargiem būs jācīnās par katru kvartālu, māju, stāvu un katru akmeni šajā krāšņajā Volgas cietoksnī, nesatricināmi jāstāv uz tās pilnīgi asinīm piesūktās zemes, jācīnās nepārtraukti nedēļām un mēnešiem. arī šeit, Mamajeva Kurganā, neskaitāmus fašistu karotājus ieslodzīt gūstā vai nāvē!

Mīnmetēju vīri šauj

Bet mēs nezinājām savu likteni. Mēs stāvējām un skatījāmies uz kluso pilsētu, un, es par to biju pārliecināts, mēs abi domājām par vienu un to pašu – par dzīvību un nāvi. Ikviens, kurš cīnījās par Tēvzemi un ne reizi vien skatījās briesmām acīs, zina, cik vienkārša un skaidra ir šī komunistu karavīra doma: mirt Tēvzemes labā nozīmē dzīvot. Un vēlmei uzvarēt nav robežu. Nekāda personīga. Ir tikai dzimtene, partija, pienākums.

Kamēr sargi atradās pie Kamišina, viņš pieprasīja, lai komandieri māca kaujiniekiem ne tikai vispārējās kaujas iemaņas, bet arī rīcības taktiku ielas apstākļos.
Šajā laikā divīzijas komandķēdē notika izmaiņas. Rodimceva kursabiedrs akadēmijā, viņa pastāvīgais štāba priekšnieks kopš pirmskara laikiem pulkvedis V. Borisovs ieņēma divīzijas komandiera vietnieka amatu, un viņa vietā ieradās majors Tihons Vladimirovičs Beļskis. Izstājās par paaugstināšanu amatā no S.N. nodaļas. Zubkovs. Komisāra amatu uzņēmās M.M. Vavilovs. Rodimcevs sākumā viņu satika nedaudz piesardzīgi: vai viņš spēs kļūt savu priekšgājēju - Černiševa un Zubkova cienīgs? Taču piesardzība ātri izzuda: Rodimcevs redzēja, ka Vavilovs enerģiski un prasmīgi, ar dvēseli ķērās pie lietas. Turklāt pārliecību par jauno komisāru viņš ieguva, uzzinot, ka viņš, būdams divīzijas politiskās daļas vadītājs, karojis pie Maskavas, piedalījies sīvās kaujās pie Volokolamskas un par tām apbalvots ar Sarkanā karoga ordeni.

23. augustā pilsēta tika pakļauta masveida ienaidnieka bumbvedēju uzbrukumam. Vācu pavēlniecība uz Staļingradu nosūtīja 600 lidmašīnas, kas visu dienu nepārtraukti bombardēja pilsētu. Visas apkaimes tika pārvērstas drupās. Dega pilsēta, dega Volga, kurā no salauztām krātuvēm plūda nafta. Tajā dienā gāja bojā 40 000 Staļingradas iedzīvotāju. Pilsētas aizsardzības komiteja izteica aicinājumu: “Mūsu tēvi 1918. gadā aizstāvēja sarkano caricinu... Mēs aizstāvēsim arī 1942. gada Sarkano karogu Staļingradu!”

Cīņa sākās pašā Staļingradā.

Nākamajā dienā pēc bombardēšanas Pauļus 6. armijas trieciengrupas progresīvās vienības sasniedza Volgu uz ziemeļiem no Staļingradas. Un septembra pirmajā nedēļā nacistu 4. tanku armija izlauzās uz pilsētas dienvidrietumu nomalēm, izspiežot mūsu 62. armijas karaspēku, kuru komandēja Čuikovs.

9. septembrī Rodimcevs saņēma pavēli, ka divīzija ir daļa no 62. armijas un jākoncentrējas Volgas labajā krastā pie krustojumiem iepretim Staļingradas centrālajai daļai. Pēc 2 dienām 13. gvardes galvenie spēki sasniedza koncentrācijas zonu. Divīzijas komandieris ieradās ar ziņojumu Dienvidaustrumu frontes komandierim ģenerālpulkvedim Eremenko.

Andrejs Ivanovičs, stāvēdams pie galda, uz kura gulēja karte, un atspiedies uz nūjas - pirmā kara gada kaujās viņš divreiz tika ievainots - izklāstīja situāciju Staļingradā, 62. armijas aizstāvētajā apgabalā. Situācija bija šausmīga. Ienaidnieks pameta 7 kājnieku divīzijas, 500 tankus un vairākus simtus lidmašīnu. 1400 lielgabali šauj uz pilsētas kvartāliem. Ienaidnieks ielaužas pilsētas centrālajā daļā un ieņem Mamajeva Kurgana austrumu nogāzi, dzelzceļa staciju, Valsts bankas un Speciālistu nama ēkas, no kuras augšējiem stāviem ir redzama pāreja pār Volgu un zem uguns. Ienaidnieka ložmetēji iefiltrējās Volgas centrālā krustojuma zonā, un, lai tos padzītu, Čuikovs bija spiests nosūtīt virsniekus un aizsargus no armijas štāba.

"Gatavojies šķērsot," Eremenko sacīja Rodimcevam. — Ir pasūtījums no Maskavas.

Dienu iepriekš Andrejs Ivanovičs piezvanīja augstākajam virspavēlniekam un ziņoja par situāciju Staļingradā. Šajā laikā Staļina birojā atradās Ģenerālštāba priekšnieks Vasiļjevskis un aizsardzības tautas komisāra pirmais vietnieks Žukovs, kuri ziņoja augstākajam komandierim par nacistu ielenkšanas un sakāves plānu Staļingradā.

Pēc telefonsarunas Staļins sacīja:

— Eremenko ziņo, ka ienaidnieks ieved pilsētā tanku vienības. Rīt jāgaida jauns trieciens. Nekavējoties dodiet norādījumus Rodimceva 13. gvardes divīzijas tūlītējai pārvietošanai no štāba rezerves pāri Volgai. Un paskatieties, ko vēl rīt varat tur nosūtīt.

Tiklīdz viņi spēra kāju Volgas labajā krastā, Rodimceva apsargi nikni uzbruka ienaidniekam

Atgriežoties no frontes komandiera Rodimceva kopā ar štāba priekšnieku T.V. Beļskis sāka izstrādāt kārtību, kā šķērsot divīziju uz Volgas labo krastu. Pirmais, kas šķērsoja un ienāca kaujā, bija viens no labākajiem bataljoniem, kuram bija ne tikai jāuzbrūk ienaidniekam kustībā, bet arī jānodrošina visas divīzijas šķērsojošās vienības.

- Kuru mēs sūtīsim? — divīzijas komandieris jautāja 42. gvardes strēlnieku pulka komandierim I.P. Elīna.

- Kam? — viņš domīgi jautāja. – Jā, visi mani bataljona komandieri ir labi puiši. Bet pirmais ir pirmais. Červjakovs dosies.

Rodimcevs labi pazina gvardes virsleitnantu Zaharu Červjakovu - viņš drosmīgi un prasmīgi komandēja vienību pie Seima, netālu no Tima un Harkovas, un izcēlās, šķērsojot Donu.

- Man nav iebildumu. Brīdiniet viņu, ļaujiet viņam sagatavot savus ērgļus.

Par notikumiem naktī no 14. uz 15. septembri, kad divīzija sāka šķērsot krastu, Aleksandrs Iļjičs atgādināja:

Pie mums piebrauca frontes komandiera vietnieks ģenerālleitnants F.I.Golikovs. Viņam tika uzdots nogādāt divīziju uz Staļingradu.
Un te mēs ar viņu stāvam Volgas krastā, pašā ūdens malā, kur šļakstās vilnis, ko ceļ laivu dzenskrūves, sprāgst mīnas un šāviņi.

"Dodiet man vēl vienu dienu, lai sagatavotos," es lūdzu Filipam Ivanovičam.

Viņš atbild:

- Es nevaru, Rodimcev!

Goļikovs lūkojas pretējā krastā un, acīmredzot, no jaunu ugunsgrēku uzplaiksnījumiem, sprādzienu rūkoņas un šautenes un ložmetēju ceļu virziena iztēlojas, kas tur notiek.

"Ne visi vēl ir ar mani bruņoti, man nav pietiekami daudz munīcijas un man nav pat izlūkošanas datu," mēģinu pārliecināt komandiera vietnieku.
Bet viņš mierīgi jautā, atbildot:

- Vai tu redzi to krastu, Rodimcev?

- Es redzu. Man šķiet, ka ienaidnieks ir pietuvojies upei.

- Nešķiet, bet tā tas ir. Tāpēc pieņem lēmumu – gan sev, gan man.

Goļikovam bija taisnība. Ne tikai pēc dienas, bet pat pēc divām stundām varētu būt par vēlu, bet mums tik un tā būtu jāšķērso, pat caur uguni.

— Nevilcinies, sāc šķērsot, Rodimcev, — Goļikovs mani steidzina, nenovēršot acis no ugunīgi verdošās upes.

Skatoties uz sliežu straumēm, kas stiepjas gar labā krasta nogāzēm uz upi, uz ūdens šļakatām no krītošām čaulām un mīnām, es saku Goļikovam:

– Tas nav tikai krustojums, Filips Ivanovič. Šī ir īsta plašas ūdens barjeras šķērsošana ienaidnieka ietekmē un bez gaisa un artilērijas seguma.

Tas, protams, mani nepadarīja vieglāku, taču mums lietas bija jāsauc īstajos vārdos.

"Nedusmojies, Aleksandr Iļjič," Goļikova balsī bija dzirdama vainīga nots, "tas ir ieradums!" Mēs visu laiku runājām par pāreju un pāreju, bet tagad tev taisnība - pāreja, turklāt sarežģītos apstākļos. Mēs sūtām cilvēkus ugunī un ūdenī... Redziet, nelieši tomēr pareizi saprata!

Liellaivai, kas stāvēja simts soļus lejup pa straumi no mums, trāpīja ienaidnieka mīna. Atskanēja kliedzieni, kaut kas smags iešļācās ūdenī, un pakaļgals uzliesmoja liesmās kā milzīga lāpa. Tas droši vien trāpīja degvielas mucām.

- Kā es nodrošināšu pāreju? - Goļikovs rūgti saka. — Viņi ieveda visādu artilēriju, līdz galvenajam kalibram. Bet uz kuru mums vajadzētu šaut? Kur ir vācietis? Kur ir līderis? Pilsētā ir viena bezasins pulkveža Sarajeva divīzija (NKVD 10. divīzija) un izretinātas milicijas vienības. Tā ir visa sešdesmit otrā armija. Tur ir tikai pretestības kabatas. Ir savienojumi, un kas pie velna ir savienojumi - bedres starp vairāku simtu metru vienībām. Un Čuikovam nav ar ko viņus lāpīt.

Es klusēju. Situācija man tikai tagad ir sākusi kļūt skaidrāka.

-Kas ir priekšējās daļas komandieris? - jautāja Goļikovs.

- Červjakovs.

- Pasaki viņam, lai viņš atzīmē priekšējo malu ar raķetēm, tiklīdz viņš šķērsos. Tad šaujam. Tagad uzreiz atrodiet tepat krastā bruņukuģu otrās divīzijas komandieri... Vai jums ir ko pierakstīt?

"Jā," es atbildēju, izņēmusi no lauku somas piezīmju grāmatiņu.

- Pierakstiet to, lai neaizmirstu: virsleitnants Sorkins ir norīkots pārcelt jūsu divīziju uz otru pusi. Pastāstiet viņam, ka pāreja sākas pulksten divos. Tagad es par to pastāstīšu Čuikovam. Tagad - rīkojies!

15. septembrī pulksten 2.00 Zaharova-Červjakova bataljons, papildināts ar ložmetēju rotu, tanku iznīcinātāju rotu un četrdesmit piecu cilvēku bateriju, iekraujās bruņu laivās un devās uz labo krastu. Viņi tik tikko bija nobraukuši, kad ienaidnieka artilērija atklāja intensīvu uguni uz laivām. Kad viņi atradās upes vidū, pret viņiem sniedzās šautenes un ložmetēju uguns. Viņi nolaidās, izlejot ložmetēju uguni uz piekrastes joslu, un vilka šautenes uz krastu līdz krūtīm dziļā ūdenī.

Padomju Savienības maršals G.K. Žukovs, 1942. gadā, PSRS aizsardzības tautas komisāra pirmais vietnieks:

Ienaidnieks, neskatoties ne uz ko, lauzās cauri drupām soli pa solim tuvāk Volgai. Pagrieziena punktu šajās grūtajās un brīžiem šķita, ka pēdējās stundas radīja Rodimceva 13. aizsargu divīzija. Pārnākusi uz Staļingradu, viņa nekavējoties devās pretuzbrukumā ienaidniekam. 16. septembrī divīzija atņēma Mamajevu Kurganu.

Pametuši laivas, viņi kustībā uzbruka ienaidniekam. Sakaru virsnieks, kurš ieradās no 62. armijas štāba, nodeva Čuikova pavēli: nekavējoties virzīties uz priekšu dzelzceļa stacijas virzienā un padzīt ienaidnieku no turienes. Armijas komandieris nosūtīja papildspēkus: 3 tankus. Staciju ieņēma ātrs, nikns uzbrukums. Šajā kaujā bataljona komandieris tika smagi ievainots. Vienību vadīja viņa vietnieks virsleitnants F. Fedosejevs.

Līdz tam laikam atlikušie Elīnas 42. pulka un majora Paņihina 34. gvardes strēlnieku pulka bataljoni bija šķērsojuši Volgas labo krastu. Tas bija grūts šķērsojums. Ūdens Volgā vārījās no nepārtrauktiem sprādzieniem, un uz tās virsmas dega nafta. Tiešā lādiņa trāpījumā tika iznīcināta liellaiva ar ložmetēju rotu, un citas vienības cieta zaudējumus. Nokļuvuši labajā krastā, apsargi nekavējoties sāka virzīties uz priekšu. Attīstot Červjakova-Fedosejeva pirmā bataljona panākumus, 42. pulka vienības uzbruka pa Solņečnajas un Ņižegorodskas ielām, sasniedza dzelzceļa gultni, kas iet gar upes krastu, un ieņēma vairākas ēkas pilsētas centrālajā daļā. Veiksmīgi darbojās arī Paņihina pulks, sagūstot ēku drupas Grodņas un Smoļenskas ielās.

Viens no nozīmīgākajiem nacistu cietokšņiem līdz tam bija Dzelzceļa strādnieku nams - liela četrstāvu ēka kalnā. No šejienes ienaidnieks apšaudīja visu apkārtējo teritoriju un apšaudīja Volgas šķērsojumu. Starp 42. pulka vienībām, kurām bija uzdots padzīt vāciešus no ēkas, bija mīnmetēju rota virsleitnanta Grigorija Brika, bijušā Čerkasu lauku skolotāja, vadībā. Pēc sīvas cīņas Dzelzceļnieku nams tika ieņemts, bet nacisti nekavējoties mēģināja ēku atgūt. Tomēr tas bija neveiksmīgs, lielā mērā pateicoties Brika mīnmetējiem, kuri šajās stundās iznīcināja līdz pat vāciešu kompānijai. Tā Staļingradā tika kristīts drosmīgais artilērijas virsnieks, kuram ar savu pulku bija lemts iziet cauri visam karam un par kaujās pie Oderas upes 1945. gadā veikto varoņdarbu piešķirt 1945. gada varoņa titulu. Padomju Savienība.

Rītausmā Rodimcevs, Vavilovs un Beļskis kopā ar divīzijas štābu devās uz Staļingradu. Knapi tikām līdz komandpunktam - adītā, kas atrodas zem dzelzceļa. Audekls, kas vēlāk kļuva pazīstams kā “Caurule”, kā sūtnis nodeva Čuikova pavēli: Rodimceu steidzami jāziņo armijas komandpunktā. Paņēmis līdzi adjutantu Ševčenko, izlūkošanas virsnieku Voitsekhovski un vienu ložmetēju, Rodimcevs devās uz komandu telpu. Līdz carienes gultnei, upei, kas perpendikulāri ietek Volgā, bija jāmet akmens, taču šim divīzijas komandierim un viņa pavadoņiem ceļojums bija jāveic bombardēšanas, ložmetēju un mīnmetēju apšaudē. Kamēr viņi tur nokļuva, gāja bojā viņu pavadošais armijas štāba sakaru virsnieks, tika ievainots ložmetējnieks, bet skauts tika nopietni šokēts. Viņi tika atstāti bumbas krāterī, lai gaidītu sanitāros.

Divīzijas komandieris un viņa adjutants iekļuva garā zemnīcas tunelī, kas sadalīts sekcijās, kas 62. armijā jau bija nodēvēts par “Caricinas cietumu”. Rodimcevs par savu ierašanos ziņoja armijas komandierim.

- Nu, biedri Rodimcev, kā jūs izjutāt situāciju Staļingradā? - Čuikovs ieejot noguris jautāja Aleksandram Iļjičam.

- Pavisam.

Tā viņi pirmo reizi satikās – divi cilvēki, kuru vārdi vēlāk kļuva par Staļingradas kaujas leģendām. Bet jau pirms tikšanās klātienē viņi viens otru apzinājās.

Rodimcevs bija daudz dzirdējis arī par Vasīliju Ivanoviču Čuikovu. Viņš zināja, ka pašreizējais armijas komandieris, būdams 19 gadus vecs jaunietis, komandēja pulku pilsoņu kara laikā, tika apbalvots ar diviem Sarkanā karoga ordeņiem par kaujām pret Kolčaku un belopoliešiem, komandēja armiju Padomju Savienības un Somijas kara laikā. , bija militārais padomnieks Ķīnā un jau no Lielā Tēvijas kara pirmajām dienām atradās atbildīgos frontes sektoros.

Čuikovs īsi aprakstīja un kartē parādīja 62. armijas karaspēka stāvokli, iezīmēja 13. gvardes divīzijas darbības zonu - no Carines upes dienvidos līdz dzelzceļa lokam un Mamajeva Kurgana ieskaitot ziemeļos.

— Mamajevs Kurgans vēl jāpaņem.

– Es nešaubos, ka tu to paņemsi. - Čuikovs sausi atbildēja.

Bet vispirms diviem Rodimceva pulkiem, kas tobrīd bija šķērsojuši, bija jāatvaira niknais ienaidnieka uzbrukums stacijas rajonā. Vācieši, vilcinoties uzbrukt naktī, 15. septembra rītā uzsāka ofensīvu ar līdz divām kājnieku divīzijām, ko atbalstīja tanki.

Dzelzceļa gultnē uzliesmoja sīvas cīņas, kas dažkārt pārauga savstarpējā cīņā. Vienas dienas laikā ēka 4 reizes mainīja īpašniekus, bet līdz tumsai tā palika padomju karavīru rokās. Bataljons, kas viņu turēja, virsleitnants Fedosejevs, pieķēdēja viņu pie fašistu kājnieku pulka.

Un naktī uz 16. septembri 39. gvardes majora S. S. gvardes strēlnieku pulks šķērsoja Volgu. Dolgova. Pēc divīzijas komandiera pavēles bez atelpas minūtes bataljona zemessargi I. Isakova vadībā iebruka Mamajeva Kurganā, kas militārajās kartēs norādīts kā augstums 102,0.

Mamajeva Kurgana sagūstīšana

Dažās dienās, kad Mamajevs Kurgans atradās nacistu rokās, ienaidnieks tajā pamatīgi nostiprinājās: viņi aprīkoja plašu šaušanas punktu un ierakumu sistēmu. No šejienes viņi tālu apšaudīja mērķtiecīgu artilērijas un ložmetēju uguni, ievērojami sarežģījot Rodimceva divīzijas vienību, visas 62. armijas kaujas operācijas un Volgas šķērsošanas darbu. Kalna virsotnē vācieši aprīkoja jaudīgu bunkuru, kas turēja augstuma pieejas zem uguns. Lai veiksmīgi šturmētu pilskalnu, šis bunkurs bija jāiznīcina par katru cenu. Jaunākais leitnants Timofejevs brīvprātīgi to izdarīja.

Jakovs Pavlovs

Drosmīgajam virsniekam un četriem brīvprātīgajiem karavīriem, rāpojot un skrienot, izmantojot paugurus, krāterus un grāvjus, izdevās pietuvoties ienaidnieka apšaudes vietai un mest pa to granātas. Pēc tam 39. pulka galvenie spēki devās uzbrukumā. Nacistu uguns bija ļoti blīva, vietām tā piespieda uzbrucējus zemē. Kritiskā brīdī rotas komandieris Ivans Čuprina audzināja savus karavīrus roku cīņā, un tam sekoja citas vienības. Zemessargi ielauzās ienaidnieka ierakumos. Cīņa turpinājās visas dienas garumā, abām pusēm ciešot milzīgus zaudējumus. Gvardes leitnants Čuprina arī krita varoņa nāvē. Bet vakarā pulka komandieris Dolgovs informēja Rodimcevu, ka ir uzņemts augstums 102,0. Tagad stacija, 9. janvāra laukums un Mamajeva Kurgans — visi punkti, kas kontrolēja piekļuvi Volgai Rodimceva divīzijas sektorā — atradās aizsargu rokās. Taču noturēties iekarotajās pozīcijās izrādījās ne vieglāk, un varbūt pat grūtāk, kā tās atkarot no vāciešiem.

Nacisti nosūtīja milzīgus spēkus, lai iebruktu šajās pozīcijās. Simtiem lidmašīnu bombardēja Staļingradas aizstāvjus, tika izmantoti tanki, mīnmetēji un smagā artilērija. Vienā dienā, 17. septembrī, ienaidnieks 6 reizes uzbruka Dolgova līnijām Mamajeva Kurganā ar līdz diviem kājnieku pulkiem, kurus atbalstīja 20 tanki. Bet padomju karavīri nekustējās ne soli. Tikmēr 42. gvardes strēlnieku pulks manāmi paplašināja 13. divīzijas ieņemto teritoriju: tā vienības padzina vāciešus no viņu mājām, pareizāk sakot, no drupām - pa Republikāņu, Komsomoļskas un Proletarskajas ielām. Tas nozīmēja, ka Rodimceva sargi bija stingri nostiprinājušies Volgas labajā krastā, Staļingradas centrālajā daļā.

Orenburgskas ielas kaujās sevi varonīgi parādīja “četrdesmit piecu” ekipāža, kurā ložmetējs bija Leonīds Ļubavins. Kad vācieši palaida savus tankus, apkalpe ar pirmo šāvienu izsita vadošo transportlīdzekli. Tas traucēja atlikušo tanku virzību uz priekšu, kas sāka apiet to no abām pusēm, pakļaujot tā malas apšaudei. Apkalpe izsita vēl 2 tankus, bet visi artilēristi, izņemot Ļubavinu, bija bez darbības. Pašam Ļubavinam kājas bija salauztas ar šrapneļiem. Tomēr, pārvarot sāpes, viņam ar pēdējo šāvienu izdevās trāpīt tuvojošos ceturtajam tankam. Asiņojošo Ļubavinu no kaujas veica viņa biedri, nosūtīja uz Volgas kreiso krastu, un viņa varoņdarbs tika ziņots komandierim.

Rodimcevs un divīzijas komisārs Vavilovs pasniedza viņam Sarkanā karoga ordeni. Par viņa varoņdarbu tika izdota skrejlapa.

10 dienas un naktis stacijas ēku aizstāvēja 42. gvardes strēlnieku pulka pirmā bataljona karavīri F. Fedosejeva vadībā. Viņi turpināja izturēt pat tad, kad nacistiem izdevās apņemt ēku ar ciešu gredzenu, nogriežot to no galvenajiem divīzijas spēkiem. Mēģinājumi izlauzties līdz aplenktajam bataljonam cieta neveiksmi. Par to, kā cīnījās varonīgie zemessargi, liecina dokuments, ko Rodimceva karavīri atklāja ēkā starp kritušo stacijas aizstāvju līķiem, kad kādu laiku pēc Fedosejeva bataljona nāves ēka atkal tika atkarota no vāciešiem.

Ziņojums.

11.30, 20.9.42 gadi

Aizsargu virsleitnants Fedosejevs.

Ziņoju, ka situācija ir šāda:

Ienaidnieks no visa spēka cenšas aplenkt manu kompāniju, sūtīt ložmetējus manas rotas aizmugurē, bet visi viņa mēģinājumi nevainosies ar panākumiem. Neskatoties uz pārākajiem ienaidnieka spēkiem, mūsu karavīri un komandieri izrāda drosmi un varonību... Kamēr viņi neizies cauri manam līķim, Krautiem tas neizdosies.
Apsargi neatkāpjas. Lai karavīri un komandieri mirst drosmīgo cilvēku nāvē, bet ienaidnieks nedrīkst šķērsot mūsu aizsardzību. Lai visa valsts zina trīspadsmito aizsargu divīziju un trešo strēlnieku rotu...

Trešās rotas komandieris atrodas saspringtā situācijā un ir personīgi fiziski slikti. Viņš ir apmulsis un vājdzirdīgs. Jūs jūtat reiboni un nokrītat no kājām, asiņojot no deguna. Neskatoties uz visām grūtībām, sargi un personīgi trešā un otrā rota neatkāpsies... Lai padomju zeme ir vāciešu kaps!

Trešās rotas komandieris Koļeganovs personīgi nogalināja pirmo un otro Friča ložmetēju un paņēma ložmetēju un dokumentus, kurus uzrādīja bataljona štābā.
Es paļaujos uz saviem karavīriem un komandieriem. Zemessargi nežēlos savas dzīvības pilnīgai padomju varas uzvarai...

Trešās strēlnieku rotas komandieris ir aizsargu jaunākais leitnants Koļeganovs.

Otrās rotas komandieris ir gvardes leitnants Kravcovs.

Padomju Savienības maršals I.Kh. Baghramjans:

Rodimcevs ienāca Lielajā Tēvijas karā kā nobriedis komandieris. No pirmās kara dienas līdz uzvarai viņš bija aktīvajā armijā, komandēja brigādi, divīziju un korpusu. Īpaša lapa viņa kaujas biogrāfijā ir viņa dalība Staļingradas aizsardzībā. Sarežģītākajās un spraigākajās cīņu dienās Rodimcevs parādīja spēju stingri vadīt karaspēku, gribu un apņēmību, personīgo drosmi un drosmi.

21. septembrī ienaidnieks atkal sāka izmisīgu uzbrukumu Rodimceva aizsargu ieņemtajām līnijām. Viņi uzsāka ofensīvu Mamajeva Kurganas virzienā un pilsētas daļā aiz Caricas upes. Izlauzies cauri 13. gvardes divīzijas un 92. strēlnieku brigādes krustpunktā, ienaidnieks sasniedza Volgu.

Aleksandrs Iļjičs pagrieza divīzijas kreiso flangu uz dienvidiem, no kurienes ienaidnieks uzsāka uzbrukumu. Divīzijas komandieris visas savas pieticīgās rezerves iemeta draudošajā zonā, taču todien nespēja atjaunot situāciju: viņam nepietika spēka. Sīvas cīņas ilga līdz vēlam vakaram, dažkārt pāraugot kaujās ar rokām. Un 22. datumā, mēģinot nostiprināt jaunos panākumus, nacisti veica 12 kājnieku un tanku uzbrukumus. Kādā brīdī ienaidnieka ložmetēju grupai izdevās apiet Paņihina pulka labo flangu, un cita grupa izlauzās uz 9. janvāra laukumu un sāka segt pulka kreiso malu. Rodimcevs nosūtīja bataljonu no Dolgova pulka, lai palīdzētu 34. gvardes pulka karavīriem, kā arī visu, ko varēja savākt: izlūkus, komandantūras vadu. Šis pretuzbrukums tika veikts, lai arī ar ļoti maziem spēkiem, taču tik ātri, ka tas apdullināja ienaidnieku. Vācieši tika padzīti no 9.janvāra laukuma un no blakus esošā Volgas krasta. 34. pulka komandpunkta aplenkums, kas ilga 2 stundas, tika likvidēts.

N.I. Krilovs, 62. armijas štāba priekšnieks:

Gribu uzsvērt: 13.gvardes divīzijas komandieris spēja likvidēt bīstamāko izrāvienu savā labajā flangā un atjaunot tur būtībā iepriekšējās pozīcijas apstākļos, kad citos sektoros turpinājās smagas kaujas un bija nepieciešams novērst iespējamos jaunus iespiešanos. . Un tas viss - šaurā Volgas pilsētas kvartālu joslā, kur jebkurš manevrs ir ārkārtīgi sarežģīts. Kara laikā daudz pieredzējušais Aleksandrs Iļjičs Rodimcevs vēlāk stāstīja, ka 1942. gada 22. septembra kauja viņam palikusi visintensīvākā.

Aizstāvot savas ieņemtās līnijas, divīzijas karavīri tajā dienā iznīcināja vairāk nekā 1000 ienaidnieka karavīru un virsnieku un 30 ienaidnieka tankus.
Un tad Krasnaja Zvezda parādījās sarakste par 13. gvardes divīzijas militārajām lietām.

...Katru dienu aizsargi uzņem 12-15 uzbrukumus no ienaidnieka tankiem un kājniekiem, kurus atbalsta aviācija un artilērija,” raksta laikraksts, “un viņi vienmēr atvaira ienaidnieka uzbrukumu līdz pēdējai iespējai, pārklājot zemi ar jauniem desmitiem un simtiem fašistu līķu. Ne tikai ar prātu, bet ar visu sirdi, ar visu savu būtību zemessargi saprot, ka tālāk atkāpties nav iespējams, tālāk atkāpties nav kur... Pilni nesatricināmas apņēmības nolikt galvu, nevis ņemt. pat soli atpakaļ, viņi kā klints nostājas savās pozīcijās, un, kā pret klinti, pret viņu pozīciju tiek saspiesti daudzi ienaidnieka uzbrukumu viļņi.
Apsargi spītīgi un drosmīgi aizstāv katru māju, katru ielu, izvēloties piemērotus brīžus, uzsākot pretuzbrukumus, graujot ienaidnieka rindas. Tikai vienas dienas laikā viņi nogalināja divus tūkstošus nacistu, iznīcināja 18 tankus un 30 transportlīdzekļus. Citā dienā apsargi aizdedzināja 42 ienaidnieka tankus. Dzelzs stingrība aizsardzībā un ātrs uznāciens pretuzbrukumos ir ģenerālmajora Rodimceva komandētās divīzijas zemessargu iezīmes.

Jau šajos pirmajos smagajos Staļingradas kaujas mēnešos Volgas pilsētas aizstāvju slava skanēja ne tikai mūsu valstī, bet arī tālu aiz tās robežām. Britu laikraksts The Irish Times ziņoja:
« Mums saka, ka brīnumu laiki ir beigušies. Bet no militārā viedokļa Krievijas armijas aizsardzība Staļingradā pieder pie brīnumu sfēras. Saskaņā ar visiem militārajiem kanoniem pilsētu jau sen vajadzēja ieņemt vāciešiem, taču tāpat kā tas notika ar Madridi Spānijas pilsoņu kara laikā un ar Ļeņingradu pirms divpadsmit mēnešiem, militārie eksperti bija neizpratnē, un cilvēka elements izrādījās neaprēķināms. y".

Diez vai britu žurnālisti zināja, ka viņu pieminētā Madrides un Staļingradas brīnumu tapšanā ir iesaistīta viena un tā pati persona - lauku nomalē dzimušais Aleksandrs Iļjičs Rodimcevs.

Un viņa mazajā dzimtenē, Orenburgas apgabalā, Šarļikas rajonā, cilvēki ne tikai avīzēs un Sovinformburo ziņojumos uzmanīgi sekoja sava krāšņā tautieša un viņa zemessargu cīņām, bet arī ne tikai lepojās ar divīzijas komandieri - drosmīgo aizstāvi. Staļingradas, bet arī izrādīja rūpes par karavīriem 13. Aizsargiem patiesi ir radniecīgas bažas. Apkārtnē attīstījās patriotiska kustība ar devīzi “Apģērbsim un apapēsim Rodimceva divīziju!” Vairāk nekā 20 000 paku no Sharly iedzīvotājiem tika nosūtītas uz fronti, uz kaujas Staļingradu, no reģiona centra un ciemiem. Kā pats Rodimcevs atcerējās:

« Kara laikā un tālajā aizmugurē dzīve bija grūta, bet saņēmām speķi, sviestu, medu, kā arī siltas drēbes - īsus kažokus, filca zābakus... Frontē sargi lasīja vēstules, kas beidzās ar plkst. mums mīļie vārdi: "Mēs neko nenožēlosim frontei un jums, staļingradieši!»

Kara gados vairāk nekā 12 tūkstoši Rodimceva tautiešu - vesela divīzija - devās uz fronti. Un no šīs divīzijas mājās neatgriezās vesels pulks - 4197 Sharly iedzīvotāji. Gandrīz 4700 apgabala pamatiedzīvotāju tika apbalvoti ar militāriem apbalvojumiem, un 11 - vairāk nekā no jebkura cita Orenburgas apgabala rajona - kļuva par Padomju Savienības varoņiem, tostarp divkārtējais varonis ģenerālis Rodimcevs un tatāru dzejnieks, Ļeņina balvas laureāts Musa. Jalil, labi pazīstams valstī un ārzemēs.

Lai palīdzētu frontei reģionā, notika aktīva līdzekļu vākšana Aizsardzības fondam. Īsā laika posmā apkaimes iedzīvotāji savāca vairāk nekā trīs miljonus rubļu. Visi Orenburgas apgabala strādnieki nesavtīgi strādāja uzvarai un frontes vajadzībām. Kara gados viņi gandrīz 4 reizes palielināja bruto rūpniecības izlaidi, bet naftas un gāzes ieguve pieauga 9 reizes. Kara gados reģiona kolhozi un valsts saimniecības valstij deva 124 miljonus mārciņu maizes, 7,5 miljonus mārciņu gaļas un daudzus citus lauksaimniecības produktus. Orenburgas iedzīvotāji ar saviem personīgajiem ietaupījumiem iemaksāja Aizsardzības fondā 123 miljonus rubļu, Baltijas flotei tika uzbūvētas 3 militārās laivas - “Chkalovsky Komsomolets”, “Chkalovets”, “Chkalovsky Pioneer”. Un Orenburgas apgabala kolhoza “Otrā piecgades plāna bundzinieks” priekšsēdētājs Sergejs Kužmans par savu naudu iegādājās iznīcinātāju Yak-6, un pēc viņa lūguma lidmašīna tika nosūtīta uz Rodimceva divīziju.

Staļingradas kaujā sargi ne tikai pārspēja ienaidnieku, bet arī ziedoja savus personīgos ietaupījumus Aizsardzības fondam. Augstākajam virspavēlniekam no 13. gvardes tika nosūtīta telegramma: “Mūsu vienības zemessargu personālsastāvs 62. armijas vārdā nosauktās tanku kolonnas fondā iemaksāja 1 200 000 rubļu, vākšana turpinās. Ar ārkārtīgu entuziasmu cīnītāji un komandieri atdod savus ietaupījumus cīņai pret fašistu putām. Paraksti: Rodimcevs, Vavilovs.
Pēc pirmajām cīņu nedēļām, kurām bija raksturīga liela mobilitāte, bieži uzbrukumi un pretuzbrukumi abās pusēs, kad ielas un atsevišķas ēkas uz īsu brīdi mainīja īpašniekus, no oktobra sākuma Staļingradas aizstāvji sāka pievērst īpašu uzmanību visaptveroša ieņemto līniju nostiprināšana, spēcīgas un labas aizsardzības izbūve. Šajā laikā nāca Čuikova pavēle: stingri noturēt ieņemto pilsētas daļu, neatkāpties ne soli no savām pozīcijām, pārvērst katru tranšeju par stipru punktu, katru māju par cietoksni. Pozīciju nostiprināšanas darbi noritēja visās 13. gvardes vienībās, karavīri raka tranšejas un sakaru ejas, mīnēja pieejas savām līnijām, uzstādīja stiepļu barjeras, aprīkoja ēku drupas ložmetēju punktos. Nepārtrauktas ienaidnieka uguns kopā ar pastāvīgām brutālām cīņām tas bija smags un bīstams darbs. Tomēr zemessargi labi saprata: tieši tas ļauj viņiem izturēt nacistu karaspēka uzbrukumu.

Bet tajā pašā laikā vācieši arī nostiprināja ieņemtās līnijas. Viņi par cietokšņiem pārvērta 38.skolas ēkas, Speciālistu namu, militārās tirdzniecības veikalu, valsts banku un arī L-veida namu. Šie cietokšņi ļoti ierobežoja aizsargu darbību, no kurienes ienaidnieks apšaudīja centrālo krustojumu un divīzijas aizmuguri Volgas kreisajā krastā. Apsargi rūpīgi gatavoja uzbrukumu šīm ēkām. Tika izveidotas un saliktas uzbrukuma grupas, skauti rūpīgi pētīja pieejas mājām un ienaidnieka aizsardzības sistēmu.

Starp pirmajiem ienaidnieka cietokšņiem Rodimcevs pavēlēja ieņemt valsts bankas ēku. Vairāk nekā divsimt metru gara, ar biezām akmens sienām, ar dziļiem pagrabiem, kas nebija pieejami ne lādiņam, ne bumbai, šī ēka zemessargiem burtiski bija kā kauls rīklē. Viss jautājums bija, kā šo kaulu dabūt ārā.

Divīzijas komandiera vietnieks Borisovs savāca visus, kas bija nozīmēti piedalīties ēkas ieņemšanā, un uzzīmēja viņiem tās shēmu – ar visiem stāviem, ieejām, kāpņu telpām un logiem. Norādīta apšaudes punktu atrašanās vieta un cita informācija.

Padomju Savienības maršals Čuikovs:

Cīņu laikā Staļingradas aizsardzībā divīzija labi veica uzbrukuma kaujas misijas. Biedrs Kaujās par Staļingradu Rodimevs veiksmīgi izmantoja savu pieredzi ielu kaujās, nodarot ienaidniekam smagus triecienus. Viņa pakļautībā esošā divīzija cīnījās stingri.
Biedrs Rodimcevs no divīzijas komandieriem izcēlās ne tikai ar spēcīgām gribas īpašībām, bet arī kā taktiskā ziņā īpaši kompetents komandieris.

"Cietoksnis," viņš domīgi rezumēja savu stāstu.

Viņi nolēma vispirms uzspridzināt sienu ar spēcīgu lādiņu, un tad uzbrukuma un aizseggrupas ātri iekļūs spraugā pa spraugu, līdz apdullinātie vācieši nāks pie prāta. Divīzijas komandieris apstiprināja šo plānu.

Kādā oktobra vakarā, kad satumst, pirmie uz valsts bankas ēku pārcēlās nojaukšanas inženieri. Viņi pārvietojās slepeni, rāpojot, rūpīgi maskējoties. Tas nebija tik vienkārši: katrs nēsāja līdzi 30 kg. Sprāgstvielas. Pēc kāda laika iznāca piesegšanas un uzbrukuma grupas. Zemessargi no savām pozīcijām intensīvi apšaudīja ēku.

Rodimcevs, Vavilovs, Borisovs un Dolgovs, vērojot operāciju, vērīgi skatījās rudens tumsā. Tāpēc viņš apslāpētā balsī teica: "Ir pienācis laiks!"
Un gandrīz uzreiz notika spēcīgs sprādziens. Un pēc viņa - granātu sprakšķēšana, kliedzieni vācu valodā. Un tas viss tika pārklāts ar vienotu, draudīgu "Urā!" — šturmējošie zemessargi devās uz priekšu. Drīz vien komandieri, kas ar OP vēroja notikumu attīstību, virs ēkas ieraudzīja krāsainas raķetes. Tas nozīmēja – beidziet atbalstīt uguni, esam iekšā, tiešā cīņā ar ienaidnieku.

Rodimcevam bija diezgan skaidrs priekšstats par to, kas tajā brīdī notiek bankas ēkā. Ne pārāk bieži, bet viņa militārajā dzīvē bija nakts uzbrukuma kaujas. Pirmais ir Madridē, universitātes pilsētiņā. Šādos gadījumos nav priekšējās malas, nav priekšpuses, nav aizmugures – ienaidnieks var būt visur. Šāda cīņa ir roku cīņas un dunču uguns kombinācija, kurā visu izšķir nojauta, attapība, drosme un pārdrošība.

A.S. Dolgovs, bijušais 39. gvardes strēlnieku pulka komandieris:

Aleksandru Iļjiču Rodimcevu īpaši labi pazīstu no Staļingradas kaujas. Man kā 39. aizsargu pulka komandierim bieži nācās sazināties ar viņu kaujas situācijās, kuras viņš vienmēr rūpīgi pārzināja, un bieži vien personīgi parādījās frontes bīstamākajos sektoros. Viņš bija drosmīgs, izlēmīgs, prasīgs pret sevi un padotajiem, sniedzot efektīvu palīdzību īstajā brīdī.
Rodimcevs bija brīnišķīgs cilvēks un brīnišķīgs militārais vadītājs, viņu mīlēja un cienīja viņa padotie.

Īslaicīgā un pārdrošā uzbrukuma rezultātā gvarde pilnībā attīrīja valsts bankas ēku no vāciešiem, stingri nostiprinājās tajā un atvairīja visus ienaidnieka mēģinājumus atgūt šo svarīgo aizsardzības punktu. Rodimevs par panākumiem Čuikovam ziņoja pa tālruni.

Bija atturīga atbilde.

Nākamais identificētais objekts bija L formas māja. Panihina pulkam tika uzticēts sagatavot uzbrukumu, un pulka komandiera vietnieks Kotsarenko bija tieši iesaistīts operācijas izstrādē. Viņa piedāvātais plāns bija vienkāršs un īstenojams, taču tas prasīja daudz darba.

Mājas pieejas vācieši šaudīja augšā un lejā, tās bija biezi piebāztas ar mīnām un nokaisītas ar ķieģeļu, dzelzs un dzeloņstiepļu barjerām. Pārvarēt šo laukumu ar uzbrūkošu metienu bija pašnāvnieciska doma. Risinājums tika rasts šādi: zem pašām tās sienām izrakt pilna profila tranšeju ēkas virzienā gandrīz 100 metru garumā.

Sākumā viņi strādāja naktīs, bet, kad vācieši atklāja šo sargu “sapa”, viņi sāka rakt dienas laikā. Tranšeja nodrošināja labu aizsardzību pret automātu un ložmetēju apšaudēm, taču ienaidnieks nevarēja uzbrukt zemessargiem ar uzbrukumu: viņu pašu mīnas un gruveši traucēja.

Karavīri naktī maisos nesa izrakto zemi un izgāza to zem Volgas nogāzes. Tajā pašā laikā pulks gatavoja uzbrukuma grupas. Tajos bija sapieri, ložmetēji, ložmetēji, bruņu caururbšanas karavīri ar prettanku šautenēm, kā arī 2 karavīri, kas bruņoti ar liesmu metējiem.

Beidzot tranšeja bija gatava. Pa to uzbrukuma grupa pietuvojās gandrīz tuvu ēkai un ieņēma sākuma pozīciju. Pēc zaļās raķetes signāla liesmas metēji raidīja liesmu strūklas gar mājas sienām. Liesmojošais maisījums labi apgaismoja ēku uzbrucējiem. Viņi trieca ar ložmetējiem, ložmetējiem, prettanku šautenēm un lielgabaliem, neļaujot vāciešiem izbāzt galvu un ņurdēt. Uzbrukuma īpatnība bija tāda, ka šeit nebija nekāda pārsteiguma, vācieši lieliski redzēja un zināja visu, kas notiek; bet sargi visu tik labi pārdomāja un rīkojās tik metodiski, ka ienaidnieks nespēja viņus apturēt.

Māju apņemošajos stiepļu žogos sapieri ātri izgāja ejas, un uzbrukuma grupa metās uzbrukumā. Sapieri mājā ielauzās caur logiem un caurumiem sienās. Karavīri, kas palika sākotnējās pozīcijās, nepārstāja vadīt aizsegu uguni no kājnieku ieročiem, bet uzmanīgi koncentrēja to augšējos stāvos, neļaujot ienaidniekam apšaut uzbrucējus. Un, ielauzušies ēkā, padomju karavīri sāka tīrīt telpas pa istabai, stāvu pa stāvam.

Tikai pusstundas laikā visi seši L veida mājas stāvi bija apsargu rokās. Pagrabā caurdurtā ienaidnieka karavīru grupa tika likvidēta, uzspridzinot griestus ar zobeniem. Šīs ēkas sagrābšana radīja aizsargiem ievērojamu taktisku ieguvumu, tas ļāva 34. aizsargu pulkam D.I. Panikhina, lai iztaisnotu savu priekšējo malu, samazinot to gandrīz uz pusi. Ienaidnieka spēja veikt mērķtiecīgu uguni Volgas šķērsojumā tika strauji samazināta.
Padomju vai vācu karaspēka virzība uz simts metriem Staļingradā tika ņemta vērā pavēlniecības stratēģiskajos plānos, tā bija svarīga situācijai milzīgajā padomju-vācu frontē un dažkārt ietekmēja operācijas iznākumu, visus karus. Visa pasaule ar aizturētu elpu vēroja ielu cīņas Volgas pilsētā.

Kādā 1942. gada septembra naktī Rodimcevs ieradās 42. gvardes strēlnieku pulkā. Kopā ar vienību komandieriem I.P. Elīna devās uz novērošanas posteni, kas bija izveidots noārdītā vietā. Uz priekšu stiepās 9. janvāra laukums. Un tās vidū, 200 metrus no NP, melna stāvēja 4 stāvu ķieģeļu ēka. Lūk, kā tas notiek: Rodimcevs, kurš skrupulozi glabāja uzskaiti par katru iekaroto un divīzijas apsardzes turēto pilsētas telpas kvadrātmetru, viņam nez kāpēc joprojām nav ienācis prātā painteresēties par šo bombardēšanas pārdzīvojušo ēku. Tajā pašā laikā māja stāvēja kā satiksmes regulētājs krustojumā. Kam tas pieder, tas ir laukuma un tā apkārtnes īpašnieks.

- Kas tā par māju, Ivan Pavlovič? Un kuru?

- Nu, izskatās, ka tas nav nevienam. – Jeļina pasmīnēja. "Ja mēs mēģinām viņam tuvoties, nacisti šauj ar visiem saviem ieročiem." Viņi nāk iekšā – mēs viņus nelaižam iekšā. Tas joprojām stāv neviena cilvēka zemē.

- Lūk! Tāda brīnišķīga pozīcija – un bez saimnieka. Mums ir jālabo šis izlaidums.

Rodimcevs pavēlēja Elīnai nosūtīt uz ēku izlūkošanas grupu.

Pulka komandieris šo uzdevumu uzticēja seržantam Jakovam Pavlovam, divdesmit piecus gadus vecam Novgorodas apgabala dzimtajam, kurš divīzijā cīnījās no Lielā Tēvijas kara pirmajām dienām. Elīna atstāja Pavlovam pašam izvēlēties grupu izbraucienam. Viņš nosauca sava pulka cīnītājus: kaprālis Gluščenko, kurš vairs nebija jauns, pārdzīvojis Pirmo pasaules karu un pilsoņu karu, un divi gudri un veikli ierindnieki, viņa vienaudži Aleksandrovs un Černogolovs.

Rotas komandieris Naumovs viņus visus četrus labi pazina un katrā kaujā viņam bija spēcīga pārliecība. Izraidījis grupu, viņš sacīja seržantam:

- Rīkojieties atbilstoši situācijai, seržant. Ja izdosies ne tikai izlūkot, bet “reģistrēties” šajā ēkā, tu dosi zīmi, divas sarkanas signālraķetes.

Piepildījām ložmetēju diskus ar patronām, paņēmām vēl granātas, sakrājām tabaku un devāmies ceļā. Ceļš no apsargu pozīcijām uz “neviena cilvēka” māju, lai arī nebija tālu, bija ļoti bīstams: pie pirmās aizdomīgās kustības laukumā nacisti atklāja uguni. Tomēr izlūkiem izdevās izvairīties no atdošanas un bez īpašiem starpgadījumiem piegājuši pie ēkas.

Mēness gaismā māja stāvēja kā klusa melna masa, neliecinot nekādas dzīvības pazīmes. Izlūki uzmanīgi iegāja iekšā un sāka pētīt istabu pēc istabas. Tukšs. Bet vienā no 2. ieejas dzīvokļiem viņi atrada vācu ložmetēja apkalpi. Vizīti viņi nesagaidīja, un skauti mierīgi ar viņiem tika galā. Viņi atņēma vieglo ložmetēju un munīciju.

Uz stāviem neviens cits netika atrasts. Bet pagrabos atradās vairāki iemītnieki. Tie bija mājas iedzīvotāji - veci cilvēki, sievietes, viens pat ar mazuli, kā arī ievainoto karavīru grupa medicīnas instruktora Kaļiņina uzraudzībā.

Skauti paņēma dūmu pauzi un sāka turēt padomu: ko darīt tālāk?

Mājā jāieņem aizsardzības pozīcijas,” savu viedokli pauda kaprālis Gluščenko. "Divīzijas pozīcija ir ļoti izdevīga; šeit jūs varat aprīkot īstu cietoksni." Šoreiz. Šeit civiliedzīvotājus ar bērniem nevar atstāt bez uzraudzības. Tas ir divi.

Viņa biedri viņam piekrita. Viņi nolēma nosūtīt medicīnas instruktoru Kaļiņinu pie saviem ļaudīm: lai viņš ziņo, ka skauti nolēma apmesties mājā, bet viņiem bija vajadzīga palīdzība. Kā bija norunāts, dodoties uz misiju, Pavlovs deva signālu ar divām sarkanām signālraķenēm, taču spraigā apšaudes salūtā novērotāji tos palaida garām, un Kaļiņinam uzreiz neizdevās šķērsot laukumu. Tāpēc gan pulka komandieris, gan divīzijas komandieris bija noraizējies par Jakova Pavlova un viņa biedru likteni.

Pavlova mājas garnizonam palīgā nāk krievu karavīri.

Rītausmā vācieši, kurus par padomju karavīriem informēja no mājas izbēgušie 2 ložmetēji, centās atgūt savu pozīciju. Sākumā vairākkārt uzbruka kājnieki, taču uzbrukums tika atvairīts, izmantojot sagūstīto ložmetēju. Tad māju sāka apšaut ar ieročiem un mīnmetējiem. Ne izlūki, ne mājas iedzīvotāji, kas atradās pagrabā, nav cietuši. Šīs darbības piesaistīja novērotāju uzmanību no 42. pulka. Elīna teica Rodimcevam.

Sākumā Rodimcevs neticēja, ka četri karavīri spēj ieņemt dūšīgu māju un pat nogalināt vairākus desmitus ienaidnieka karavīru pieejās tai. Taču drīz vien Kalniņš sasniedza mūsu pozīcijas un ziņoja par situāciju.

Elīna pavēlēja nekavējoties sapulcināt grupu un nosūtīt to, lai stiprinātu garnizonu, kas atrodas laukumā esošajā ēkā. Māju jau sāka saukt par "Pavlova māju". Uz Pavlova māju devās neliela karavīru grupa leitnanta Ivana Afanasjeva vadībā – kopā 24 cilvēki. Tajā ietilpa gruzīni, uzbeki, tadžiki, abhāzi, kazahi, tatāri un ukraiņi.

- Īsta starptautiska brigāde! – Rodimcevs iesaucās.

Tā bija otrā nakts, kad četrinieks, kuru vadīja Pavlovs, ēkā laukumā atradās. Jakovs uztraucās: vai tiešām palīdzība nenāks? Bet tad piesardzīgi pieklauvēja pie durvīm, un tad atskanēja pazīstamā leitnanta Afanasjeva balss:

- Mūsējie. Atveriet to.

Ieeja ātri tika atbrīvota no šķēršļiem. Ieradušies iebrauca smagi piekrauti ar munīciju un kastēm ar pārtiku. Kad starp piegādātajām piegādēm Jakovs Pavlovs ieraudzīja milzīgu tvertni, kas izdveš boršča aromātu, katliņu un kolbu, viņš beidzot to sajuta, noticēja līdz galam: jā, tagad vācieši nevar redzēt šo māju kā savas ausis. .

Garnizons bez vilcināšanās sāka organizēt turpmāko aizsardzību. Iekārtojām apšaudes vietas prettanku šautenēm, sagatavojām pozīcijas rotu mīnmetējiem - tās arī piegādāja atbraukušie. Afanasjevs un Pavlovs izplatīja ložmetēju un ložmetēju grupas pa ēkas telpām. Tagad Pavlova māja bija gatava atvairīt ienaidnieka uzbrukumus. Mazā garnizona aizsardzības spējas vēl vairāk palielinājās, kad pēc Rodimceva pavēles sapieri izraka sakaru ceļu no Elīnas pulka priekšējām pozīcijām līdz ēkai laukumā, uzstādīja mīnas un stiepļu barjeras un pie mājas aprīkoja 4 ārējos apšaudes punktus.

- Tagad ļaujiet Fricim mūs izsmēķēt! Mēs nomirsim, bet neaiziesim.

"Nē, tas tā nav," Pavlovs laboja cīnītājus. "Mēs nemirsim, bet nogalināsim vāciešus, ja viņi parādīsies." Un mēs noteikti aizbrauksim no šejienes, bet tikai uz priekšu, no Staļingradas - uz Berlīni! Skaidrs?

58 dienas un naktis saujiņa drosmīgu vīru - mazāk nekā vads - aizstāvēja Pavlova māju un atvairīja simtiem ienaidnieka uzbrukumu. Minimālais attālums, kādā ienaidnieks šajā laikā varēja pietuvoties mājai, bija tikai 14 soļi. Tas notika kādā pēcpusdienā, kad ēkas virzienā virzījās vairāki vācu tanki. Vienu transportlīdzekli apsargi notrieca ar prettanku šauteni, bet otru uzspridzināja mīna. Taču trešais turpināja virzīties uz priekšu, un, kā laime, tādā sektorā, ka nebija ar ko aizsniegt. Tad cīnītājs Efremovs izskrēja no ieejas un ar granātu kaudzi rokā rāpoja tanka virzienā. Izmantodams brīdi, viņš zem kāpurķēdēm izmeta tanku kaudzi. Notika spēcīgs sprādziens, pelēkā masa raustījās, sasala, biezi kūpēja, un tad atkal atskanēja rūkoņa - munīcija uzsprāga. Bet Efremovs nekustējās. Murzajevs steidzās viņam palīgā, viņš pats tika ievainots divas reizes, taču viņam izdevās ievilkt savu biedru ēkā. Bet Efremovs vairs neelpoja.

Bojāgājušos un smagi ievainotos nomainīja jauni kaujinieki. Pie pirmās izdevības garnizonu apmeklēja bataljona komandieris, 42. pulka komandieris Elīns. Arī Aleksandrs Rodimcevs šeit ir bijis ne reizi vien.

Vienā no vizītēm Pavlova mājā karavīrs Egorovs iepazīstināja sevi ar divīzijas komandieri: "Ložmetējs." Rodimcevs jautāja, kāds ir zemessarga numurs Maxim komandā.

"Un es, biedrs ģenerālis, kā Kungs Dievs, esmu viens no trim." Reizē visos veidos: kā komandieris, kā ložmetējs un kā patronu nesējs.
Rodimcevs, atceroties savu jaunību kā ložmetēju kadets, vienmēr deva priekšroku šī karavīra specialitātes pārstāvjiem. Apmeklējot Pavlova māju, viņš pamanīja ložmetēju Iļju Voronovu un ne reizi vien bija ar viņu sirsnīgas sarunas. Un aizsargu seržants Voronovs attaisnoja šādu uzticību un nodaļas komandiera uzmanību.

Pirms nākamā ienaidnieka uzbrukuma viņš kopā ar kaujiniekiem Ivaščenko un Svirinu iznesa no ēkas savu “Maksimu”, novietoja to mājas priekšā piebūves drupās un labi nomaskēja. Vācu kājnieki uzbruka lielā skaitā, izdarot kaut ko līdzīgu "psihiskajam uzbrukumam". Kad ienaidnieki tuvojās, Voronovs pēkšņi sāka tos pļaut ar dunčiem līdzīgu, slepkavniecisku uguni. Uz zemes palika desmitiem ienaidnieka līķu, un uzbrucēji atkāpās. Bet viņi uzsāka otru uzbrukumu, turot atklāto ložmetēja punktu zem uguns. Visi drosmīgie vīrieši tika nopietni ievainoti, un pats Iļja tika ievainots. Bet viņš, pārvarot sāpes, ar uguni turpināja pļaut tuvojošos vāciešus un, kad patronas beidzās, cīnījās ar granātām, līdz ienaidnieka uzbrukums atkal tika apslāpēts. Šajā kaujā drosmīgais zemessargs iznīcināja apmēram simts ienaidnieku. Kad biedri viņu, asiņojot, iznesa no nocietinātās mājas teritorijas, mediķu bataljona ārsti no viņa izņēma apmēram divdesmit lauskas. Iļja Vasiļjevičs Voronovs palika dzīvs, pēc kara viņš un Rodimcevs bieži tikās, veica plašu saraksti, bija spēcīgi draugi, un šī draudzība attiecās uz Rodimcevu ģimeni - Jekaterinu Osipovnu, meitām Irinu un Natāliju, dēlu Iļju.

Feldmaršala Paulusa personīgajā kartē Pavlova māja bija atzīmēta kā cietoksnis. Vācieši uzskatīja, ka to aizstāv vismaz bataljona spēki. Ēkai bija ārkārtīgi liela nozīme 42. gvardes strēlnieku pulka aizsardzības sistēmā, tās garnizons apšaudīja visas blakus esošās ielas. Vāciešiem, kuri divu nedēļu laikā iekaroja Franciju, divu mēnešu laikā ne tikai izsist sargus no Pavlova mājas, bet pat, izņemot ieslodzītos, nekad pat nespēra kāju uz ēkas sliekšņa. Un pēc tam, kad padomju karaspēks 19. novembrī sāka pretuzbrukumu pie Staļingradas, ēkas garnizons kopā ar visām pulka vienībām devās uzbrukumā. Viņš piedalījās Piena mājas šturmē pilsētas centrā. Šajā kaujā ieroču brāļi - leitnants Afanasjevs un seržants Pavlovs - tika smagi ievainoti.
Tikai 1945. gada aprīlī priekšējie ceļi atkal saveda Pavlovu un Rodimcevu kopā.

- Kur ir tava varoņzvaigzne? - jautāja Rodimcevs. Izrādās, Pavlova ideja štābā pazuda tālajā 1942. gadā. Tad Aleksandrs Iļjičs panāca, ka pasaulslavenajam seržantam tiek piešķirts Padomju Savienības varoņa tituls. Pats Aleksandrs Iļjičs Staļingradas kaujas laikā saņēma Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Ya.F. Pavlovs, Staļingradas kaujas varonis:

Aleksandrs Iļjičs Rodimcevs vienmēr bija ar mums kaujas sastāvā. Viņš iedrošināja nogurušos, paaugstināja spējīgos un apbalvoja izcilos. Dzelzs griba, augsta meistarība, drosme, drosme cīņā, tēvišķas rūpes par karavīru - tas viss radīja viņam milzīgu autoritāti. Mūsu nodaļa bija vienota, cieši saliedēta cīņas komanda. Katrs karavīrs, seržants un virsnieks, nekavējās sekot savam komandierim.

1942. gada novembra sākumā 62. armijas laikrakstā parādījās 13. gvardes strēlnieku divīzijas karavīru aicinājuma vēstule visiem Staļingradas aizstāvjiem:

Ieroču brāļi! Pirms dažām dienām mēs nolēmām jums rakstīt, lai pastāstītu par mūsu cīņu pret nīstajiem vācu okupantiem. Kad šī vēstule tika uzrakstīta, mēs saņēmām aicinājumu Staļingradas aizstāvjiem no krāšņajiem Pilsoņu kara veterāniem, Caricina varonīgās aizstāvības dalībniekiem. Ar sajūsmu lasām mūsu tēvu aicinājumu aizstāvēt pilsētu. Ikviens šajos brīžos domāja: kara iznākums ir atkarīgs no mums un tikai no mums. Ikviens no mums vēlreiz apzinājāmies, cik liela ir tautas un valsts mums uzticētā atbildība.

Dārgie draugi! Dzimtene mums lika aizstāvēt Staļingradu. Mūsu tēvi un mātes. Sievas un bērni nenogurstoši strādā dienu un nakti, viņi ražo mums tankus, lidmašīnas, ieročus, šāviņus, šautenes, ložmetējus un patronas. Viņi paļaujas uz mums. Viņi aicina mūs, neskatoties uz upuriem un grūtībām, cīnīties kā Caricyn eposa varoņi cīnījās pilsoņu kara laikā.

Šeit, Staļingradas nomalē, dienas laikā mums bija jācīnās ar 12 vai vairāk ienaidnieka uzbrukumiem. Apsargi spītīgi aizstāv katru savu pozīciju. Izvēlējušies piemērotu brīdi, viņi sāk pretuzbrukumus ienaidniekam, radot pēc iespējas vairāk upuru. Tikai vienā kauju dienā pilsētā mēs iznīcinājām divus tūkstošus vācu karavīru. Vairāk nekā duci ienaidnieka tanku mūsu artilēristi, bruņuurbēji un granātmetēji ir pārvērtuši par lūžņu kaudzi.

...Atsaucoties carieciešu aicinājumam, vēlamies atgādināt, mūsu cīņu biedri, ka tuvojas Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas 25. gadadiena. Neaptumšosim šos lielos svētkus, neatkāpsimies ne soli. Mēs nomirsim, bet Staļingradu aizstāvēsim. Ar dzelžainu neatlaidību un boļševiku neatlaidību mēs nežēlīgi sitīsim savus ienaidniekus, līdz tie tiks pilnībā iznīcināti.

Padomju Savienības varoņa divīzijas karavīru, komandieru un politisko darbinieku vārdā gvardes ģenerālmajors Rodimcevs, gvardes vecākais bataljona komisārs Marčenko, gvardes virsleitnants Bikovs un citi.

Šajās dienās Gebelsa propaganda visai pasaulei bazūnēja, ka vācu karaspēks ir pilnībā okupējis Staļingradu. Lai atmaskotu šos melus, Staļingradas frontes politiskā administrācija nolēma pacelt un uzstādīt Sarkano karogu Staļingradas augstākajā punktā – Mamajeva Kurgana virsotnē. Oktobra revolūcijas gadadienā, 7. oktobrī, 62. armijas un 13. gvardes divīzijas politisko darbinieku grupa uzkalnā uzcēla koši sarkanu karogu, un operators kapteinis V.I. Orļankins to iemūžināja filmā uz priekšējās Staļingradas panorāmas fona. Rodimceva apsargi nodrošināja apsardzi un aizsegu grupai, kas nolika karogu. Priekšējā operatora uzņemtie kadri tika iekļauti militāro kinohroniku izlaidumā, un tos redzēja visa pasaule.

Operācija Urāns un tās sekas

Un 19.-20.novembrī sākās operācija Urāns. Augstākā virspavēlnieka štābs un Sarkanās armijas ģenerālštābs to gatavoja kopš septembra, no tiem laikiem, kad Rodimceva 13. gvardes divīzija, šķērsojusi Volgu, sāka savu episko Staļingradas aizsardzību. Un tieši to cilvēku noturība, kuri aizturēja ienaidnieka uzbrukumu Volgas labajā krastā, padarīja iespējamu Sarkanās armijas graujošo pretuzbrukumu.

7:30 raķešu artilērijas zalves Donas un dienvidrietumu frontē, uz ziemeļiem un dienvidiem no Staļingradas, uzsāka 80 minūšu ilgu artilērijas uzlidojumu, kas karu vēsturē nav bijis precedenta uguns blīvumā un varā, un pēc tam tika izveidoti to formējumi. frontes devās uzbrukumā. Nākamajā dienā Staļingradas frontes karaspēks sāka virzīties uz priekšu. Šajā ofensīvā piedalījās arī 62. armijas vienības un formējumi, tostarp Rodimceva divīzija. Cīnoties ielās, viņi spēja ievērojami atgrūst ienaidnieku no Volgas krastiem un nodarīt viņam nopietnus zaudējumus, atgūstot vāciešiem daudzas ielas un apkaimes. Un 23. novembrī 4. tanku korpusa 45. tanku brigāde Sovetskas ciema apgabalā uz austrumiem no Staļingradas pievienojās 4. mehanizētā korpusa 36. mehanizētajai brigādei, noslēdzot ielenkuma gredzenu ap 6. armijas karaspēku un 4. vācu tanku armija. Katlā atradās 22 fašistu divīzijas un vairāk nekā 160 atsevišķas ienaidnieka vienības.
Nākamajos mēnešos Rodimceva apsargi sagrāva ienaidnieku un saspieda viņa spēkus ielenkuma iekšējā priekšpusē. Padomju karaspēka darbības šajā frontē, tostarp V.I. 62. armija. Čuikovam bija milzīga nozīme, lai novērstu ielenktās fašistu grupas atbrīvošanu no ārpuses.

Feldmaršals Manšteins, kurš vadīja jauno armijas grupu Don, kas tika izveidota speciāli, lai izlauztos cauri padomju ielenkuma lokam Staļingradas apgabalā, izvirzīja plānu - izlauzties cauri ielenkumam ar vienlaicīgiem uzbrukumiem: no ārpuses - ar saviem spēkiem. armijas grupa no Tormosinas un Koteļņikovska apgabaliem, bet no iekšpuses - ar ielenktās 6. vācu armijas spēkiem. Hitlers apstiprināja šo plānu, bet, kad viņš jautāja 6. armijas komandierim Pauļus, vai viņš varētu “sist un vienlaikus noturēt aizsardzību gar Volgu”, viņš atbildēja noraidoši. Fīrera iemīļotajam Paulam, kuru Hitlers jau ieskāva un morāles uzlabošanai paaugstināja par feldmaršalu, nebija laika atbloķēt triecienus: viņa aizsardzība gar Volgu jau pārsprāga.

1943. gada 26. janvāra agrā rītā Rodimcevs saņēma zvanu no 34. aizsargu pulka komandiera Paņihina.

"Artilērijas uguns ir dzirdama no rietumiem," viņš ziņoja. — Vāciešu aizmugurē sprāgst šāviņi.

- Mūsējie nāk!

Pēc pusstundas Rodimceva apsargi tikās ar 21. armijas progresīvām vienībām. Atskanēja daudzbalsīgs “Urā” ložmetēja šaušanas pavadījumā. Staļingradā ielenktais vācu karaspēks tika sadalīts divās daļās pilsētas vidū - ziemeļu un dienvidu grupās. Un 31. janvārī pilsētas centrā darbojošā dienvidu grupa, ar kuru vairākus mēnešus nikni cīnījās 13. strēlnieku gvardi, pārtrauca pretoties. Feldmaršals Pauluss un viņa štābs padevās.

Vēl 1942. gada septembrī, pirmajās 13. gvardes kauju dienās Volgas labajā krastā, kāds metrus gariem burtiem uz sienas, kas skrēja pāri upei gar krastmalu, rakstīja: “Šeit Rodimceva zemessargi stāvēja pie nāve." Un dienās, kad lielā Staļingradas kauja beidzās ar uzvaru, šiem vārdiem tika pievienoti citi: "Izdzīvojot, mēs uzvarējām nāvi."