Лаборатория виноделия

Profesionālās domāšanas veidošana mācību procesā. Profesionālās domāšanas psiholoģiskās īpatnības Caur to iespējams veidot profesionālās domāšanas veidošanos

Лаборатория виноделияЛаборатория виноделия

Saskaņā ar M.V. Bulanova-Toporkova, jēdziens "Profesionālā domāšana" tiek lietots divās nozīmēs: a) ja vēlas uzsvērt speciālista augsto profesionālo līmeni; šajā gadījumā domāšanas iezīmes izsaka "kvalitatīvo" aspektu; b) kad viņi vēlas uzsvērt domāšanas īpatnības, kas izriet no profesionālās darbības rakstura; šeit ir domāts priekšmeta aspekts. Bet biežāk jēdziens "profesionālā domāšana" tiek lietots vienlaikus abās nozīmēs. Lūk, kā tiek lietots jēdziens “profesionāls domāšanas veids”:

"tehniskā" vai "inženiertehniskā domāšana"; ārsta "klīniskā domāšana",

"medicīniskā domāšana"; arhitekta "telpiskā domāšana", ekonomista vai vadītāja "ekonomiskā domāšana"; mākslas cilvēku "mākslinieciskā domāšana";

zinātnisko darbinieku "matemātisko", "fizisko" domāšanu utt. Profesionālais domāšanas veids ir dominējošā šajā profesionālajā jomā pieņemto darba priekšmeta noteikšanas metožu, profesionālo situāciju analīzes metožu, problemātisku problēmu risināšanas un profesionālu lēmumu pieņemšanas metožu izmantošana. Tas attiecas uz dažām speciālista domāšanas iezīmēm, kas ļauj viņam sekmīgi risināt profesionālās problēmas augstā prasmju līmenī – ātri, precīzi, oriģinālā veidā atrisināt gan ikdienišķas, gan neparastas problēmas noteiktā jomā. Šādam speciālistam vajadzētu būt augstam profesionalitātes līmenim un augstam vispārējās inteliģences līmenim. Tas viņam ļauj notvert problēmas būtību, spēju saskatīt labākos risinājumus, pieeju praktiskām problēmām, prognozēšanu [turpat, p. 465].

Domāšanas procesi pie dažādiem speciālistiem notiek pēc līdzīgiem psiholoģiskiem likumiem. Domāšanas profesionālā specifika atspoguļojas priekšmeta iezīmēs, līdzekļos, darba rezultātos, saistībā ar kuriem tiek veikta garīgā darbība. Profesionālo uzdevumu būtība, iezīmes, nosacījumi nosaka virzienu, kādā risinās domāšanas process. Šo procesu veicina, pirmkārt, iekšējie apstākļi – sākotnējās zināšanas, spējas, nervu sistēmas īpatnības; otrkārt - objektīvs - paša uzdevuma būtība.

Klasiskajā psiholoģijā domāšana parasti tiek uzskatīta par procesu un kā subjekta (A. N. Ļeontjevs, S. L. Rubinšteins u.c.) darbību ar raksturīgu struktūru (motīvi, vajadzības, darbības ārējās un iekšējās sastāvdaļas). No otras puses, domāšana tiek uzskatīta par problēmu risināšanas procesu ar procesam raksturīgām fāzēm un posmiem (P.Ya. Galperin un citi). Tāpēc mēs varam runāt par profesionālo domāšanu un par profesionāļa garīgo darbību kā darbību, kas vērsta uz profesionālo problēmu risināšanas procesu.

Profesionālā domāšana tiek uzskatīta par kvalitātes īpašību, domāšanas pilnības līmeni (AA Bodaļevs, K. M. Romanovs, NP Lokalova u.c.), speciālista domāšanas iezīmes profesionālās darbības rakstura dēļ saistībā ar darba objektu ( TV .. Korņilova, V. T. Kudrjavcevs, N. V. Kuzmina, B. M. Teplovs un citi), profesionālo problēmu risināšanas process noteiktā darbības jomā (Ju. N. Kuļutkins, A. K. Markova, A. M. Matjuškins, ZA Rešetova, SL Rubinšteins, GS Sukhobskaya un citi).

Profesionālās domāšanas problēmas izpētē visproduktīvākā šķiet akmeoloģiskā pieeja (B. G. Anaņjevs, E. A. Klimovs, Ņ. V. Kuzmina, A. K. Markova, E. I. Stepanova, E. V. Andrjuščenko u.c.). Viņaprāt, profesionālā domāšana tiek uzskatīta par profesionalitātes strukturālu sastāvdaļu, kas atspoguļo tās izpildes pusi. Profesionālā domāšana tiek saprasta kā attīstoša sistēma, strukturāli holistisks veidojums, kas ietver kognitīvās, darbības un personīgās sastāvdaļas. Operacionālā sastāvdaļa (domāšanas metodes - garīgās darbības un operācijas) tiek uzskatīta par sistēmu veidojošu komponentu, uz kuras pamata tiek veiktas transformācijas kognitīvā komponenta ietvaros un veidojas specifiskas profesionāli nozīmīgas domāšanas īpašības. Vispārējo garīgo darbību un operāciju veidošanās pakāpe nosaka profesionālās domāšanas attīstības līmeni jebkurā darbības jomā.

Vairāk par tēmu Profesionālās domāšanas jēdziens:

4.6. Advokāta profesionālā un psiholoģiskā sagatavošana
2.2. Speciālista konfliktoloģiskās kultūras veidošanas teorija un prakse profesionālās apmācības procesā
2.1. Pedagoģiskās refleksijas jēdziens jeb kas ir reflektīvs skolotājs?
4.3. Eksperimentāla skolotāja personisko īpašību izpēte, kas veicina viņa profesionālās refleksijas attīstību

http://www.psihabetka.kiev.ua/analit/otrasl_znan/

(Pedagoģiskā psiholoģija - analītika)

Profesionālais domāšanas veids (noliktava) ir dominējošā šajā jomā pieņemto profesionālo situāciju analīzes metožu izmantošana, problemātisko problēmu risināšanas veidi.

Lai apzīmētu noteiktu domāšanas veidu literatūrā, tiek lietoti tādi termini kā tehniskā vai dizaina domāšana (inženieris), klīniskā vai medicīniskā (ārsts), pedagoģiskā (skolotājs), politiskā (valstsvīrs), vadības (vadītājs), vides (sabiedriskais darbinieks). lieto.un citi.Domāšanas procesi pie dažādiem speciālistiem notiek pēc vieniem un tiem pašiem psiholoģiskajiem likumiem, bet ir priekšmeta, līdzekļu, darba rezultātu specifika, saistībā ar kuru tiek veikta garīgā darbība.

Profesionālās domāšanas veidošanās bieži notiek pirms prāta orientācijas. Tas lielā mērā ir saistīts ar dabiskām tieksmēm un to tālāku attīstību noteiktu spēju veidā. Piemēram, prāta matemātiskā orientācija ir sava veida apkārtējās pasaules uztvere, vēlme to matematizēt, pastāvīgi pievērst uzmanību parādību matemātiskajai pusei, visur pamanīt telpiskās un kvantitatīvās atkarības.

Kā pamats vienas vai otras profesionālās domāšanas veidošanai, dažādi tās veidi ir:

· teorētiska, kuras mērķis ir identificēt abstraktus modeļus, noteikumus, sistemātiski analizējot šīs darba jomas attīstību;

praktiska, tieši iekļauta cilvēka praksē, saistīta ar holistisku situācijas redzējumu profesionālajā darbībā, prognozējot tās izmaiņas, izvirzot mērķus, izstrādājot plānus, projektus;

Reproduktīvās, reproducējošās noteiktas metodes, profesionālās darbības paņēmieni pēc modeļa;

produktīvs, radošs, kura laikā tiek izvirzītas problēmas, tiek identificētas jaunas stratēģijas, kas nodrošina darba efektivitāti;

vizuāli-figuratīvais ir vērsts uz situācijas izklāstu un izmaiņām tajā, ko cilvēks vēlas saņemt savas profesionālās darbības rezultātā;

verbāli-loģiskā pamatā ir jēdzienu, loģisko struktūru, zīmju lietojums;

vizuāli-efektīvs, kurā profesionālie uzdevumi tiek risināti ar reālas situācijas maiņas palīdzību, pamatojoties uz novēroto motorisko aktu;

analītiskas, loģiskas, tostarp garīgas darbības, kas izvietotas laikā, cilvēka prātā;

intuitīvs, ko raksturo plūsmas ātrums, skaidri noteiktu posmu neesamība, minimāla izpratne.

Profesionālās domāšanas pilnveide var būt nosacīta, no vienas puses, ar tās specifikāciju, un, no otras puses, izejot ārpus profesionālās ietvara, plašākā dzīves kontekstā, kā arī palielinot tās integratīvās īpašības - integritāti, elastību. utt.

Profesionālās domāšanas specifika ir tāda, ka tā attīstās profesionālās darbības gaitā. Šajā gadījumā tā veidošanās studentu vidū studiju laikā universitātē ir saistīta ar vairāku teorētisku un praktisku grūtību pārvarēšanu. Piemēram, izglītības procesā galvenokārt tiek izmantotas zinātnisko priekšmetu zināšanas, kuru galvenais mērķis ir pētnieciskais darbs noteiktā zinātnes jomā un kas nav līdz galam piemērotas praktiķa darbībai. Kā uzsvēra pazīstamais metodiķis G. P. Ščedrovickis, “tā (zinātne) ir pilnīgi jauna darbības joma, kas burtiski it visā atšķiras no prakses jomas un praktiski metodisko un konstruktīvi tehnisko zināšanu attīstības”.

Pretruna starp studenta mācību un speciālista profesionālo darbību tiek novērsta tādēļ, ka mācību procesā students darbojas kā darbības priekšmets, bet tikai izglītojošs. Apmācību nodarbībās dzimst un attīstās speciālista darbība.

Skolēna mācīšanās pamats ir izziņas darbība, kas galvenokārt tiek realizēta ar domāšanas procesiem. Tādējādi pareizi mācīties nozīmē būt spējīgam domāt, un, lai to izdarītu, jums ir jāiepazīstas ar domāšanas psiholoģisko saturu, tās attīstības likumiem. Rezultātā mērķtiecīga profesionālās domāšanas veidošanās notiek, pateicoties skolēna patstāvīgam meklēšanas garīgajam darbam, ko skolotājs organizē kā izglītības problemātisku uzdevumu risinājumu, un domāšanas psiholoģisko likumu zināšanām.

Izglītības un profesionālās darbības neatbilstība izpaužas starp: abstrakto izglītojošās un izziņas darbības priekšmetu un nākotnes profesionālās darbības reālo priekšmetu; sistēmiska zināšanu izmantošana profesionālās darbības regulēšanā un to asimilācijas "atdalīšana" dažādās akadēmiskajās disciplīnās; individuāls zināšanu apguves veids apmācībā un profesionālā darba kolektīvais raksturs; visas speciālista personības iesaistīšana profesionālajā procesā un tradicionālā uzmanības, uztveres, atmiņas, kustību apmācība.

Šīs pretrunas jo īpaši var pārvarēt ar zīmju konteksta mācīšanos (AA Verbitsky), kurā ar visas didaktisko formu, metožu un līdzekļu sistēmas palīdzību tiek noskaidrots speciālista turpmākās profesionālās darbības priekšmets un sociālais saturs. tiek modelēta, un, pamatojoties uz šo darbību, tiek uzklāta abstrakto zināšanu asimilācija kā zīmju sistēmas. Jēdziens "konteksts" ir semantiskā kategorija, kas nodrošina studenta personīgās iekļaušanas līmeni profesijas apguves un apgūšanas procesā.

Pretrunu starp zināšanu sistēmisku izmantošanu profesionālajā darbībā un to asimilācijas “nodalīšanu” dažādās akadēmiskajās disciplīnās risina starpdisciplināras saiknes, strukturālo un loģisko shēmu izstrāde, starpnozaru programmas specialitātēs un kvalifikācijas raksturojums.

Neatbilstība starp visas speciālista personības iesaistīšanos profesionālajā procesā un uztveres un atmiņas apmācību tiek novērsta, pateicoties skolēna kognitīvajai darbībai, risinot izglītības uzdevumus, kuru struktūra ietver speciālista darbības, analīzi. situāciju, uzstādot problēmu, pierādot tās risinājuma pareizību.

Pretrunu starp izglītības procesa satura orientāciju un pagātnes sociālo pieredzi turpmākās darbības interesēs pārvar augstskolas izglītības profesionalizācija: pētnieciskā darba (P&A), kursu un diplomprojektu īstenošana. Mācību formas un metodes jāveido, pamatojoties uz darbības posmiem: izglītības akadēmiskais veids; kvaziprofesionālas (biznesa spēles); izglītojoši un profesionāli (pētniecība, rūpnieciskā prakse utt.), kas atbilst trīs mācību modeļiem: semiotiskajam, imitācijas un sociālajam. Pirmajā ietilpst uzdevumu sistēma, kas ietver darbu ar tekstiem, lai pārveidotu zīmju informāciju; otrais paredz informācijas korelāciju ar turpmākās darbības situācijām; trešais modelis izpaužas skolēnu un skolotāju kopīgajās kolektīvajās darba formās.

Galvenās kontekstuālās mācīšanās formas ietver aktīvās metodes. Tajā pašā laikā atbilstības kvalitātei piemīt nevis kāda atsevišķa forma, bet gan to kopums - tradicionālais un jaunais. Konsekventa vienas mācīšanas formas pārveide par citu arvien vairāk tuvojas profesionālās darbības stāvoklim.

Skolotāja un studentu darba analīzes vienība ir situācija, kas sniedz iespēju paplašināt izglītības saturu dinamikā, ļauj izveidot šajā situācijā iesaistīto cilvēku intelektuālo un sociālo attiecību sistēmu un ir mērķis. priekšnoteikums skolēnu domāšanas rašanās.

Vēl viens nozīmīgs psiholoģiskais faktors profesionālās domāšanas attīstībā ir refleksīvo procesu organizācija. Šajā gadījumā galvenais studiju uzdevums augstskolā ir attīstīt studentu refleksijas spēju (spēju apvienot darbību un refleksiju), kas nākotnē ļaus viņiem patstāvīgi iesaistīties profesionālās domāšanas attīstībā. Pedagoģiskā darbība izvēršas kā skolēna pašmaiņu apvienošanas process paraugmācīšanās aktivitātēs ar skolotāja ieviestām virzītām izmaiņām, kā arī skolēnu refleksijas organizēšana.

Šīs pieejas īstenošana ietver kvalitatīvi jaunu mācību metožu izstrādi un izmantošanu - treniņus, spēles, kas balstītas uz noteiktiem psiholoģiskiem mehānismiem radošuma attīstībai. Mūsdienu inovatīvās izglītības prakse nepārtraukti tiek bagātināta ar jaunām pieejām un "tehnoloģijas risinājumiem". Dažādi autori ir izstrādājuši vairākas pedagoģiskās tehnoloģijas, kas veicina intelektuālās un radošās darbības aktivizēšanu ar organizatorisku un aktivitāšu spēļu, refleksijas, refleksijas prakses, refleksijas apmācības u.c. metodēm.

Viens no topošo iekārtu veidotāju vai operatoru apmācības uzdevumiem ir studentu radošās inženiertehniskās domāšanas attīstīšana. Šī profila speciālistam ir jābūt oriģināla inženiertehnisko problēmu risinājuma prasmēm, jāprot izvirzīt problēmu, atrast vēlamo, izklāstīt darbības virzienu un to aizsargāt.

Iekšzemes augstākās izglītības praksē plaši tiek izmantota T.S. Altšulera izstrādātā izgudrojuma problēmu risināšanas teorija (TRIZ). Tā pamatā ir šāds algoritms: secīgu darbību programma, lai analizētu nenoteiktu (un bieži vien nepareizi izvirzītu) izgudrojuma problēmu un pārveidotu to skaidrā shēmā - konflikta modelī, kuru nevar atrisināt ar tradicionālajām (iepriekš zināmajām) metodēm. Tas ietver deviņas daļas (soļus): uzdevuma analīze, uzdevuma modeļa analīze, ideālā gala rezultāta un fizisko pretrunu noteikšana, reālā lauka resursu mobilizācija un pielietošana, informācijas fonda izmantošana, maiņa un (vai) aizstāšana. uzdevuma, fizikālo pretrunu novēršanas metodes analīze, saņemtās atbildes izmantošana, risinājuma gaitas analīze.

Šī algoritma būtība ir tāda, ka modeļa (uzdevuma) analīze noved pie fiziskas pretrunas identificēšanas. Paralēli tiek veikti pētījumi par mainīgajiem materiālo jomu resursiem. Izmantojot tos (vai papildus ieviestus), izgudrotāji atrisina šo fizisko pretrunu un novērš konfliktus, kuru rezultātā radās problēma. Tālāk programma paredz atrastās idejas attīstīšanu, gūstot no tās maksimālu labumu. Pielietojot šo algoritmu, ir jāsaprot, ka TRIZ ir domāšanas instruments.

Studenta personības profesionāli svarīgo īpašību attīstības specifika

Profesionāli svarīgas īpašības (PVK) ir cilvēka īpašības, kas ietekmē viņa darba efektivitāti pamatīpašību (ražīgums, uzticamība utt.) ziņā. Tie ir profesionālās darbības priekšnoteikums un tajā pašā laikā paši tiek pilnveidoti, slīpēti darba procesā.

Speciālista PVK struktūras vadošie elementi ir viņa profesionālās spējas (cilvēka personības individuālās psiholoģiskās īpašības, kas viņu atšķir no citiem, atbilst šīs profesionālās darbības prasībām un ir nosacījums tās veiksmīgai īstenošanai). Tās neaprobežojas tikai ar konkrētām zināšanām, spējām, prasmēm, paņēmieniem, bet veidojas, pamatojoties uz cilvēka anatomiskām un fizioloģiskajām īpašībām, tieksmēm.

Veiksmīgu darbību, kā likums, nosaka savdabīga spēju kombinācija, kas raksturo konkrēto personu. Tāpēc profesionālās prasmes ir atkarīgas arī no indivīda brieduma, viņa attiecību sistēmas.

Spējas, aktivitātes, personība nemitīgi maina vietas cilvēka dzīvē, darbojoties vai nu kā cēlonis, vai kā sekas. Psiholoģijas literatūrā ir atzīmēts, ka cilvēks izvēlas profesiju, kas atbilst viņa prasmēm, kas attīstījušās iepriekšējā darba pieredzē. Viņa var pāriet no viena nodarbošanās veida uz citu, attīstot dažādas spējas, tās kombinējot. Mainot uzdevumus, sarežģījot darbības apstākļus, tajā var iekļaut dažādas spēju sistēmas. Potenciālās spējas ir jaunu darbības veidu pamatā, jo paceļas līdz spēju līmenim. Tādējādi profesionālās prasmes ir gan darbības nosacījums, gan rezultāts, profesionāls personības tips.

Attiecīgi ITK attīstība mācību procesā, pirmkārt, ir jāvirza uz topošā speciālista personisko īpašību uzlabošanu. Kā jaunā speciālista personības paraugu tiek piedāvāts izmantot modeli, kura saturs ir sociāli aktīvas, humānistiski orientētas attiecībā pret sabiedrību un sevi, dzīvotspējīgas individualitātes veidošana.

Viens no iespējamiem šī uzdevuma īstenošanas veidiem ir izglītības humanizācijas tendence (skolēnu profesionāli nozīmīgu personības īpašību attīstība, apvienojot zināšanu asimilācijas procesus un to semantisko saturu), kas apvieno mācīšanos kā zināšanu apgūšanas procesu un izglītība kā process personisku pārmaiņu sasniegšanai cilvēkā.

Šīs tendences galvenais līdzeklis ir humanitārās zināšanas, kas tiek īstenotas tā sauktās humanitārās kognitīvās paradigmas ietvaros. Zinātnē tas reprezentē zināšanas par dabu, sabiedrību, pašu cilvēku no antropoloģiskās pozīcijas, ievieš "cilvēcisko dimensiju" visās sabiedriskās dzīves jomās. Humanitārās zināšanas ir vērstas uz individualitāti, adresētas cilvēka garīgajai pasaulei, viņa personiskajām vērtībām.

Šīs pieejas ietvaros humanitārās zināšanas tiek saistītas, pirmkārt, ar atbilžu meklēšanu uz jautājumiem par cilvēka eksistences jēgu. Šo zināšanu loģika pieļauj pārejas iespēju no fakta uz tā nozīmi, no lietas uz tās vērtību, no skaidrojuma uz izpratni. Izpratne kā viens no galvenajiem izziņas veidiem, kas nozīmē ieinteresētu subjekta attieksmi, sava veida pieradināšanu pie pētāmās realitātes. Tas, atšķirībā no dabaszinātņu zināšanām, ietver līdzdalību, empātiju, simpātijas pret otru.

Humanitārā paradigma ir absolūti nepieciešama humanitārās zinātnes jomās un īpaši pedagoģiskajā darbībā. Tās īstenošana psiholoģijas un pedagoģijas zinātnē savu izpausmi ir radījusi jēdzienā "dzīvās zināšanas" (V.P. Zinčenko). “Dzīvās zināšanas” atšķiras no “mirušajām” vai “kļūt” zināšanām ar to, ka tās nav asimilējamas, tās ir jābūvē, turklāt tāpat kā tiek būvēts dzīvs tēls, dzīvs vārds, dzīva kustība. Dzīvās zināšanās sapludināta nozīme un personiskā, emocionāli iekrāsotā nozīme. Jēgas jēdziens izsaka individuālās apziņas iesakņošanos cilvēka būtnē, un nozīmes jēdziens izsaka tās saistību ar sabiedrisko apziņu, ar kultūru.

Par galveno izglītības dinamisma avotu autore uzskata attīstošās zināšanas kā skolotāja un skolēna darbības priekšmetu. Viņaprāt, par galveno izglītības attīstībā jākļūst dzīvām zināšanām, kas nav pretstats zinātniskajām, programmu zināšanām, bet gan uz tām balstās, kalpo par to priekšnoteikumu un rezultātu. Tas ietver ne tikai zināšanas par kaut ko, bet arī kaut ko. V.P.Zinčenko to pasniedz kā sava veida integrāli, kas satur: zināšanas pirms zināšanām (zināšanu pirmszīmes formas, attieksme, nekonceptualizēti pasaules tēli); zināšanas kā tādas; zināšanas par zināšanām (atspoguļotās zināšanu formas); vienaldzība; nezināšana par savu nezināšanu ir vieglprātības, nekaunības, augstprātības avots; zināšanas par nezināšanu ir zināšanu slāpju avots, gudrības sākums; noslēpums - emocionāla pieredze par kādu zināšanu nezināšanu. Centrālā loma atvēlēta cilvēka motīviem, kas ļauj ne tikai pielāgoties videi, bet arī realizēt cilvēka “es” konstruktīvā sākuma izaugsmi.

Humanitāro zināšanu ieviešana speciālistu sagatavošanas pedagoģiskajā procesā ir saistīta ar pretrunas pārvarēšanu starp nākotnes profesionālās darbības vērtībām un cilvēka pašrealizāciju. Profesionalitāte vienmēr paredz zināmu personības attīstības ierobežojumu ar šāda veida darbības procesā risināmo uzdevumu loku. Tajā pašā laikā katra cilvēka dzīvē ir iespējami apstākļi, kas prasa pāreju no lomu spēles attiecībām uz personiski semantiskām. Visbiežāk tas notiek tajos gadījumos, kad cilvēks saskaras ar problēm-konfliktsituāciju, kuru ir grūti atrisināt ar iepriekš apgūtu sociālās uzvedības stereotipu palīdzību. Un tad no cilvēka tiek prasīta paaugstināta spēja orientēties sarežģītā savu nozīmi veidojošo motīvu un personisko nozīmju sistēmā. Tieši šādās brīvas izvēles pozīcijās personība visspilgtāk izpaužas kā darbības subjekts.

Daudzi pētnieki topošā speciālista profesionālās darbības jēgas izpratnes problēmu saista ar studentu personīgo izaugsmi, kas tiek uztverta kā pozitīvas izmaiņas cilvēkā reālās darbības formās, ko izraisa profesionāli nozīmīgas pilnveides intereses un vajadzības. Esošā studentu apmācības sistēma personīgo izaugsmi neuzskata par patstāvīgu darba jomu. Vienlaikus psiholoģiskās prakses iespēju paplašināšanās padara aktuālu psiholoģiskā atbalsta uzdevumu studentu personības izaugsmei apmācību gaitā. N.R. Bitjanova ierosina par šī procesa strukturālajiem elementiem uzskatīt šādus soļus.

1. Sevis izzināšana. Veiksmīgai personības izaugsmes organizēšanai skolēnam pašam jāsaprot savas iespējas, stiprās un vājās puses, t.i. ir nepieciešamas sevis izzināšana, tai skaitā sevis novērošana, pašapziņa, attieksme pret sevi, pašanalīze, pašcieņa.

2. Pašmotivācija. Tiek ierosināts izmantot metodes, kas veicina tieksmi uz profesionālo un personīgo pašattīstību: paškritika, pašstimulēšana, gribas paņēmieni.

3. Profesionālās un personīgās izaugsmes programmēšana. Pāreja no nepieciešamības uz reālu darbību ietver mērķu un uzdevumu formulēšanu, šīs darbības veidu, līdzekļu un metožu definēšanu.

4. Pašrealizācija. Viņas tehnika satur organizatoriskas un vadības metodes, intelektuālo attīstību, garīgo stāvokļu pašregulāciju.

Būtiskā atšķirība starp šo psiholoģisko tehnoloģiju un pašizglītības teoriju un praksi ir tā, ka visos posmos studenta un praktiskā psihologa darbība ir nedalāma. Psiholoģijā jau ir izveidojusies prakse problēmu risināšanā ar grupu psiholoģiskās apmācības metodi. Šajā gadījumā visefektīvākais treniņš ir personības izaugsme, kas ir psihotehnisko paņēmienu kopums, kura mērķis ir attīstīt sevis izzināšanas, pašregulācijas un komunikācijas prasmes.

Līdz ar to mūsdienu augstākās izglītības galvenā problēma ir apstākļu radīšana absolventa gatavībai un spējām veikt mācību priekšmetu vadītu profesionālo darbību.

Visu veidu tehnoloģiju izaugsme ir saistīta ar mūsdienu dzīves un cilvēka darbības apstākļu īslaicīgu, novecošanu un strauju maiņu, tādējādi tikai palielinot sabiedrības vajadzību pēc radošiem cilvēkiem un konkurētspējīgiem speciālistiem. Mūsdienu pasaules apstākļi ir tādi, ka veiksmīgai adaptācijai tiem un efektīvai turpmākai funkcionēšanai sabiedrībā nepieciešams iekļaut arvien lielāku skaitu radošu cilvēku, kas spēj brīvi orientēties un produktīvi realizēties tirgus un strauju sociālo pārmaiņu apstākļos. Lai apmierinātu šādas vajadzības, profesionālajai apmācībai jābūt orientētai uz tādu speciālista modeli (kvalificēts, kompetents, konkurētspējīgs), ko neapšaubāmi raksturos indivīda gatavība nepārtrauktai sevis pilnveidošanai, sava “es” apzināšanās. , spēja, pamatojoties uz to, ātri pārorientēties, atteikties no ierastajām idejām, uz aktīvu jaunā, netradicionālā uztveri un, visbeidzot, uz aktīvu dzīves apstākļu pārveidošanu, jaunu radīšanu un pielāgošanos tiem. .

Visu šo spēju pamatā noteikti būs vispārējā intelektuālā attīstība, īpaši tās vadošā apakšstruktūra – domāšana. Domāšana un radošums, to korelācijas un savstarpējās ietekmes būtība, domāšana kā produktīvs process ir kļuvuši par daudzu psiholoģisko pētījumu priekšmetu. Neskatoties uz vispārpieņemto, klasisko garīgās darbības iedalījumu produktīvajā (radošajā) un reproduktīvajā, pozīcijai, saskaņā ar kuru jebkura domāšana ir radoša vienā vai otrā pakāpē, ir tiesības pastāvēt. Produktīvs, radošs psiholoģijā ir domāšanas veids, kam raksturīga subjektīvi jauna produkta radīšana, spēcīgas motivācijas atbalstīta domāšana, ko pavada izteikts emocionāls pārdzīvojums, kā arī spēja patstāvīgi saskatīt un formulēt problēmu.

Ir 4 domāšanas pamatveidi, no kuriem katram ir savas īpatnības.

Priekšmeta domāšana. Telpā un laikā nesaraujami saistīts ar subjektu. Informācijas transformācija tiek veikta ar subjektu darbību palīdzību. Pārvēršanai ir fiziski ierobežojumi. Darbības tiek veiktas tikai secīgi. Rezultāts ir ideja, kas iemiesota jaunā dizainā. Šāda veida domāšana piemīt cilvēkiem ar praktisku domāšanu.
Radoša domāšana. Telpā un laikā atdalīts no objekta. Informācijas transformācija tiek veikta ar darbību palīdzību ar attēliem. Pārveidošanai nav fizisku ierobežojumu. Operācijas var veikt secīgi un vienlaicīgi. Rezultāts ir doma, kas iemiesota jaunā tēlā. Šis domāšanas veids ir cilvēkiem ar māksliniecisku domāšanu.
Ikoniska domāšana. Informācijas transformācija tiek veikta ar secinājumu palīdzību. Zīmes tiek apvienotas lielākās vienībās saskaņā ar vienas gramatikas noteikumiem. Rezultāts ir doma koncepcijas vai paziņojuma veidā, kas nosaka būtiskās attiecības starp norādītajiem objektiem. Šāda domāšana piemīt cilvēkiem ar humanitāru domāšanu.
simboliskā domāšana. Informācijas transformācija tiek veikta, izmantojot secinājumu noteikumus (jo īpaši algebriskos noteikumus vai aritmētiskās zīmes un darbības). Rezultāts ir doma, kas izteikta struktūru un formulu veidā, kas fiksē būtiskās attiecības starp simboliem. Šī domāšana piemīt cilvēkiem ar matemātisko domāšanu.

Profesionālā domāšana, pirmkārt, ir refleksīva garīga darbība profesionālo problēmu risināšanai. Ja profesionālās domāšanas specifika ir atkarīga no dažādu speciālistu risināmo uzdevumu oriģinalitātes, tad profesionālās darbības kvalitāte vai profesionalitātes līmenis ir atkarīgs no domāšanas veida.

Domāšanas profils, kas atspoguļo dominējošos informācijas apstrādes veidus un radošuma līmeni, ir vissvarīgākā cilvēka personiskā īpašība, kas nosaka viņa darbības stilu, tieksmes, intereses un profesionālo orientāciju. Sekojot AK Markovai, kura ierosina galvenos domāšanas veidus uzskatīt par profesionālās domāšanas īpašību, darīsim to pašu attiecībā uz radošo domāšanu, kuras procesā tiek izvirzītas problēmas, tiek identificētas jaunas stratēģijas, kas nodrošina darba efektivitāti, pretojas galējībām. situācijas utt. Profesionālās domāšanas problēmai veltītajos darbos šai profesionāli svarīgajai īpašībai tiek piedēvētas daudzas radošās domāšanas iezīmes: aktivitāte un iniciatīva, pētniecisks, analītiski-sintētisks raksturs, spēja domāt ar “informācijas tukšumiem”, spēja izvirzīt hipotēzes un tās rūpīgi pārbaudīt, attapība, elastība, radošums. Speciālisti, kuri sekmīgi veic profesionālos uzdevumus augstā prasmju līmenī – ātri, precīzi, oriģinālā veidā risinot gan ikdienišķas, gan neordināras problēmas konkrētā mācību priekšmeta jomā – parasti tiek raksturoti kā radoši cilvēki savā profesionālajā jomā, spējīgi racionalizēt un novatoriski.

Profesionālās jaunrades veidošanās notiek cilvēka profesionālās sagatavotības stadijā, tā ir cieši saistīta ar viņa domāšanas īpatnībām, jo īpaši ar profesionālo domāšanu. Studentos, kad veidojas stabils pamats darba aktivitātei, sāk veidoties īpaša profesionālā domāšana. Tas ir svarīgs personas profesionalizācijas procesa aspekts un profesionālās darbības panākumu priekšnoteikums, profesionālās izglītības sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Profesionālās domāšanas attīstība, kas sastāv no cilvēka garīgās darbības galveno veidu pārveidošanas, iegūstot jaunas to kombinācijas atkarībā no priekšmeta, līdzekļiem, apstākļiem, darba rezultātiem, ietver studentu radošās domāšanas attīstību. Profesionālās domāšanas radošā sastāvdaļa nosaka cilvēka spēju brīvi orientēties un produktīvu pašrealizāciju tirgus un strauju sociālo pārmaiņu apstākļos, kā arī inovatīvu ideju un reformu īstenošanai.

Profesionālā jaunrade tiek saprasta kā jaunu nestandarta veidu atrašana profesionālo problēmu risināšanai, profesionālo situāciju analīze, profesionālu lēmumu pieņemšana. Šāda produktīva procesa nozīmi mūsdienu strauji mainīgajos profesionālās darbības apstākļos ir grūti pārvērtēt. Profesionālās jaunrades rezultāti var būt: jauna izpratne par darba priekšmetu (jaunas idejas, likumi, jēdzieni, principi, paradigmas), jauna pieeja profesionālās darbības metodēm ar darba priekšmetu (jauni modeļi, jaunas tehnoloģijas, noteikumi), orientācija uz principiāli jaunu rezultātu iegūšanu, jaunu sava produkta patērētāju grupu piesaisti utt.

Lai sasniegtu iepriekš minēto, cilvēkam acīmredzami ir jābūt vairākām īpašībām, piemēram:

Nepieciešamība pēc jaunas idejas;

Redzēt problēmu tur, kur citi cilvēki to vēl neredz;

Spēja pamanīt alternatīvu, redzēt darba tēmu no pilnīgi jaunas perspektīvas;

Spēja ātri pārslēgties un pārvarēt barjeras;

Spēja garīgi iekļauties darba priekšmetu un līdzekļu sistēmā;

Vēlme būt kritiskam pret iedibinātām konvencionālajām gudrībām un jaunām idejām;

Spēja izveidot jaunas kombinācijas no zināmām kombinācijām, veikt visas šīs garīgās transformācijas saistībā ar dažādiem darba aspektiem - priekšmetu, līdzekļiem, rezultātu;

Vēlme strādāt ar jaunu realitāti; utt.

Profesionālā jaunrade biežāk balstās uz profesionālajām prasmēm, speciālista pieredzi, taču gadās, ka speciālists pāriet uz profesionālās radošuma līmeni, pirms viņš prasmi apgūst, atrodot un piedāvājot jaunus profesionālus risinājumus.

Profesionālās domāšanas attīstība sastāv no cilvēka garīgās darbības galveno veidu pārveidošanas procesiem, jaunu to kombināciju iegūšanas atkarībā no priekšmeta, līdzekļiem, apstākļiem, darba rezultāta, ti, noteiktu profesionālās domāšanas veidu veidošanā. operatīvie, vadības, pedagoģiskie, klīniskie uc e. Tajā pašā laikā paši domāšanas procesi dažādos speciālistus turpinās notikt saskaņā ar tiem pašiem psiholoģiskajiem likumiem.

Profesionālās domāšanas radošajai sastāvdaļai atbilstoši tam ir jāveic zināmas izmaiņas, citiem vārdiem sakot, profesionālās domāšanas kā apjomīgākas kvalitātes attīstība noteikti ietver studentu radošās domāšanas attīstību profesionalizācijas procesā. Nepieciešamība pēc uzmanīgākas attieksmes pret profesionālās domāšanas un jo īpaši radošās domāšanas attīstības problēmu, detalizēti izvērtējot domāšanas profesionalizācijas psiholoģiskos mehānismus un modeļus kopumā, mēs uzsveram, ka jebkuras inovatīvas idejas un reformas var realizēt tikai caur radošumu praktiķu darbībā, ko daudzējādā ziņā noteiks viņu profesionālās domāšanas īpatnības.

Dažos pētījumos profesionālā domāšana tiek definēta kā profesionālo problēmu risināšanas process noteiktā darbības jomā, citos - kā noteikta veida speciālista orientācija viņa darbības priekšmetā. Pirmā pieeja ir saistīta ar S. L. Rubinšteina koncepciju par domāšanas noteikšanu pēc “ārējiem apstākļiem caur iekšējiem”. Ārējo apstākļu lomā saskaņā ar šo koncepciju ir uzdevums, kas domas procesam piešķir objektīvu saturu un virzienu.

Otrā pieeja ir saistīta ar P. Ya. Galperina jēdzienu par pakāpenisku garīgo darbību veidošanos, saskaņā ar kuru domāšanas specifiskās iezīmes, garīgā tēla saturu un struktūru nevar noteikt pēc būtības, īpašībām un satura. uzdevumus. Domāšana tiek uzskatīta par tāda vai cita veida subjekta orientāciju darbības priekšmetā un tā nosacījumos, kas savukārt nosaka risināmo uzdevumu raksturu.

Viena no svarīgākajām domāšanas iezīmēm praktiskajā darbībā ir specifiska, no teorētiskās domāšanas atšķirīga pieredzes strukturēšanas sistēma. Zināšanas par objektu, ar kuru profesionālis mijiedarbojas, tiek uzkrātas vispieejamākajā formā turpmākai izmantošanai.

21. gadsimta speciālista domāšana ir sarežģīts sistēmisks veidojums, kas ietver tēlainās un loģiskās domāšanas sintēzi un zinātniskās un praktiskās domāšanas sintēzi. Piemēram, inženiera darbībā šie polārie domāšanas stili tiek apvienoti, nepieciešama loģiskās un tēlaini-intuitīvās domāšanas vienlīdzība, labās un kreisās smadzeņu puslodes vienlīdzība. Tēlainās domāšanas attīstībai viņam nepieciešama māksla, kultūras apmācība.

Mūsdienu tehniskā speciālista galvenās īpašības ir: radoša izpratne par ražošanas situācijām un integrēta pieeja to izskatīšanai, intelektuālās darbības metožu pārvaldīšana, analītiskās, dizaina, konstruktīvās prasmes, vairāki darbības veidi. Pārejas ātrums no viena darbības plāna uz otru - no verbāli-abstrakta uz vizuāli efektīvu un otrādi, izceļas kā tehniskās domāšanas attīstības līmeņa kritērijs. Tehniskajai domāšanai kā domāšanas procesam ir trīskomponentu struktūra: jēdziens - attēls - darbība ar to sarežģīto mijiedarbību. Tehniskās domāšanas svarīgākā iezīme ir domāšanas procesa būtība, tā efektivitāte: nepieciešamo zināšanu sistēmas atjaunināšanas ātrums, lai atrisinātu neplānotas situācijas, varbūtības pieeja daudzu problēmu risināšanai un optimālu risinājumu izvēle, kas padara procesu ražošanas un tehnisko problēmu risināšana īpaši sarežģīta.

Profesionālais domāšanas veids (noliktava) ir īpaši šajā profesionālajā jomā pieņemto problemātisko problēmu risināšanas metožu, profesionālās situācijas analīzes metožu, profesionālu lēmumu pieņemšanas metožu izmantošana, darba priekšmeta satura izsmelšanas metodes, kopš profesionālās. uzdevumos bieži ir nepilnīgi dati, informācijas trūkums, jo profesionālās situācijas strauji mainās sociālo attiecību nestabilitātes apstākļos. Markova A. K. pareizi atzīmēja, ka attīstīta profesionālā domāšana ir svarīgs profesionalizācijas procesa aspekts un profesionālās darbības panākumu priekšnoteikums.

Mūsdienu krievu izglītības galvenajai vērtībai vajadzētu būt cilvēkā nepieciešamības un iespēju veidošanai ārpus pētāmā, spējai sevi attīstīt, elastīgai pašizglītībai visa mūža garumā. Tradicionālais mācīšanās veids ir neefektīvs, jo tajā tiek izmantotas informatīvi-algoritmiskās mācību metodes sociālās pieredzes nodošanai un nepieciešama reproduktīva reprodukcija. Lai noteiktu mācību procesa veidošanas virzienus, kuru mērķis ir aktivizēt un attīstīt skolēnu radošo domāšanu, nepieciešams izcelt izglītības procesa veidošanas pamatprincipus.

Profesionālās izglītības atbilstības princips mūsdienu globālajām tendencēm speciālajā izglītībā;

Profesionālās izglītības fundamentalizācijas princips prasa tās saistību ar zināšanu apguves psiholoģiskajiem procesiem, pasaules tēla veidošanu ar sistēmisko zināšanu apguves problēmas formulējumu;

Profesionālās izglītības individualizācijas princips paredz konkrētas profesijas pārstāvim nepieciešamo profesionālo kompetenču veidošanas problēmas izpēti.

Matjuškins A. M. Domāšana, mācīšanās, radošums. - M.; Voroņeža: NPO "MODEK", 2003. - 720 lpp.
Brušlinskis A.V. Poļikarpovs V.A. Domāšana un komunikācija. Minska. 1990. gads
Kašapovs M. M. Profesionāļa radošās domāšanas psiholoģija. Monogrāfija. M PERSE 2006. 688s
Zinovkina M. M., Utemov V. V. Radošās nodarbības struktūra skolēnu radošās personības attīstībai NFTM-TRIZ pedagoģiskajā sistēmā // Mūsdienu zinātniskie pētījumi. 1. izdevums. - Koncepcija. - 2013. - ART 53572. - URL: http://e-koncept.ru/article/964/ - Valsts. reg. El Nr. FS 77-49965. - ISSN 2304-120X.

Tatjana Ivanova,

Valsts budžeta izglītības iestādes vidējās izglītības "Muravļenkovska daudzpusīgā koledža" vecākā metodiķe

E Ļena Rodina,

Valsts budžeta izglītības iestādes vidējās izglītības iestādes "Muravļenkovska daudzpusīgā koledža" matemātikas un fizikas skolotāja

E Ļena Julbarisova,

Valsts budžeta izglītības iestādes vidējās izglītības iestādes "Muravļenkovska daudzpusīgā koledža" pasniedzēja profesionālajā izglītībā

Par studentu profesionālās domāšanas radošo komponentu Anotācija

abstrakts. Darbā ir izklāstītas domāšanas veidu specifiskās īpašības un profesionālās domāšanas pieejas.

Mūsdienīgam speciālistam ir skaidrota nepieciešamība pēc radošiem un profesionāliem rezultātiem, kā noteikta veida orientēšanās savā darbībā.

atslēgvārdi: domāšanas veidi, profesionālā domāšana, profesionālā jaunrade.

Dažos pētījumos profesionālā domāšana tiek definēta kā profesionālo problēmu risināšanas process noteiktā darbības jomā, citos - kā noteikta veida speciālista orientācija viņa darbības priekšmetā. Pirmā pieeja ir saistīta ar jēdzienu S.L. Rubinšteins par domāšanas noteikšanu "ārējiem apstākļiem caur iekšējiem". Ārējo apstākļu lomā saskaņā ar šo koncepciju ir uzdevums, kas domas procesam piešķir objektīvu saturu un virzienu. Tāpēc profesionālās domāšanas studiju procesā galvenā uzmanība tiek pievērsta profesionālo uzdevumu specifikas analīzei.

Otrā pieeja ir saistīta ar jēdzienu par P.Ya pakāpenisku garīgo darbību veidošanos. Galperins, saskaņā ar kuru domāšanas specifiskās iezīmes, garīgā attēla saturu un struktūru nevar noteikt pēc uzdevumu rakstura, iezīmēm un satura. Domāšana tiek uzskatīta par tāda vai cita veida subjekta orientāciju darbības priekšmetā un tā nosacījumos, kas savukārt nosaka risināmo uzdevumu raksturu. Neskatoties uz šīs pieejas pievilcību profesionālās domāšanas izpētē, tai nav arī trūkumi. Kā vienu no tiem redzam jēdzienu "orientācija" un "vispārināšana" loģiski precīza apraksta trūkumu, kā arī dažāda profila speciālistu risināmo profesionālo uzdevumu specifikas un oriģinalitātes nenovērtēšanu.

Jēdziens "arodizglītība" tiek identificēts ar speciālo izglītību, un to var iegūt profesionālās, vidējās un augstākās izglītības iestādēs. Profesionālā izglītība ir saistīta ar noteiktu zināšanu un prasmju apguvi noteiktā profesijā un specialitātē. Tādējādi profesionālā izglītība sagatavo speciālistus pamatizglītības, vidējās un augstākās profesionālās izglītības iestādēs, kā arī kursu sagatavošanas un pēcdiploma izglītības procesā, kas veido profesionālās izglītības sistēmu. Profesionālajai izglītībai jābūt orientētai uz profesijas iegūšanu, kas rada nepieciešamību pētīt tādas profesionālās sagatavošanas problēmas kā profesionālā pašnoteikšanās vai profesijas izvēle, profesionālā pašapziņa, priekšmeta profesionālās attīstības posmu analīze un ar to saistītās psiholoģiskās problēmas. pavadošās profesionālās darbības;

Profesionālās izglītības organizēšanā jāievēro vairāki principi:

* profesionālās izglītības atbilstības princips mūsdienu globālajām tendencēm speciālajā izglītībā;

* profesionālās izglītības fundamentalizācijas princips prasa tās saistību ar zināšanu apguves, pasaules tēla veidošanas psiholoģiskajiem procesiem (E.A.Kļimovs), ar sistēmisko zināšanu apguves problēmas formulēšanu;

* profesionālās izglītības individualizācijas princips prasa konkrētas profesijas pārstāvim nepieciešamo profesionāli svarīgu īpašību veidošanās problēmas izpēti.

Pamatojoties uz šiem noteikumiem, profesionālās izglītības psiholoģijas priekšmets ietver:

Personas vecuma un individuālo īpašību izpēte profesionālās izglītības sistēmā;

Cilvēka kā profesionālās darbības subjekta, viņa dzīves un profesionālā ceļa izpēte;

Profesionālās izglītības un profesionālās izglītības psiholoģisko pamatu izpēte;

Profesionālās darbības psiholoģisko aspektu izpēte.

Aicināta pētīt arodizglītības un arodizglītības procesu struktūru, īpašības un likumsakarības, profesionālās izglītības psiholoģija savā arsenālā izmanto tās pašas metodes kā citās psiholoģijas zinātnes nozarēs: novērošana, eksperiments, sarunas metodes, iztaujāšana. , pētot darbības produktus.

Starp metodēm, kuru mērķis ir pētīt personas darba aktivitāti, plaši tiek izmantota professiogrāfijas metode, personas profesionālās darbības aprakstošie-tehniskie un psihofizioloģiskās īpašības. Šī metode ir vērsta uz materiāla vākšanu, aprakstīšanu, analīzi, sistematizēšanu par profesionālo darbību un tās organizāciju no dažādiem leņķiem. Professiogrammēšanas rezultātā tiek sastādītas professiogrammas jeb datu (tehnisko, sanitāri higiēnisko, tehnoloģisko, psiholoģisko, psihofizioloģisko) kopsavilkumi par konkrētu darba procesu un tā organizāciju, kā arī profesiju psihogrammas. Psihogrammas ir profesijas "portrets", kas sastādīts, pamatojoties uz konkrētas darba aktivitātes psiholoģisko analīzi, kas ietver profesionāli svarīgas īpašības (PVK) un psiholoģiskos un psihofizioloģiskos komponentus, kas tiek atjaunināti ar šo darbību un nodrošina tās izpildi. Profesionālās izglītības un psiholoģijas metodes nozīme ir izskaidrojama ar to, ka tā ļauj modelēt konkrētas profesijas doto profesionāli nozīmīgu personības iezīmju saturu un veidošanas metodes un veidot to attīstības procesu, pamatojoties uz zinātniskiem datiem.

Profesionālā attīstība ir jāuztver kā process, kas ilgst visu mūžu.

Cilvēka profesionālais ceļš un tā galvenie posmi ir nesaraujami saistīti ar vecuma attīstību un cilvēka vispārējo veidošanos.

Šādas profesionāļa uzkrātās pieredzes apstrādes klātbūtne vairākkārt pieminēta praktiskās domāšanas darbos. Neskatoties uz to, pašlaik nav pētījumu, kas būtu īpaši veltīti to mehānismu izpētei, kurus profesionālis izmanto, lai izveidotu individuālu garīgās problēmas risināšanai nepieciešamo elementu klasifikāciju. Ir skaidrs, ka informācijas iegūšana par šiem mehānismiem, tāpat kā jebkura domāšanas procesuālo iezīmju izpēte, rada ievērojamas grūtības. Apskatīsim dažus individuālo klasifikāciju veidus praktiskajā domāšanā, ja iespējams, izdarot pieņēmumus par veidiem, kā šīs klasifikācijas tiek veiktas.

Sociāli ekonomiskās tendences sabiedrības attīstībā ievieš būtiskas izmaiņas izglītības politikā visās pasaules valstīs, arī Krievijā. Tās ilgtermiņa attīstības stratēģijas izstrādē prioritārais virziens ir izglītības kvalitātes uzlabošana, lai sagatavotu darba tirgū konkurētspējīgus speciālistus.

Viens no galvenajiem inženiertehniskā darba priekšmeta veiksmīgas profesionālās darbības faktoriem ir domāšana kā topošā speciālista profesionāli svarīgo īpašību sastāvdaļa.

21. gadsimta speciālista domāšana ir sarežģīts sistēmisks veidojums, kas ietver tēlainās un loģiskās domāšanas sintēzi un zinātniskās un praktiskās domāšanas sintēzi. Inženiera darbība apvieno šos polāros domāšanas stilus, prasa loģiskās un tēlaini intuitīvās domāšanas vienlīdzību, labās un kreisās smadzeņu puslodes vienlīdzību. Inženiera tēlainās domāšanas attīstībai nepieciešama mākslas un kultūras apmācība. Zinātniskās domāšanas attīstībā galvenā loma ir izglītības fundamentalizācijai, pamatzinātņu apguvei. Praktiskā inženiertehniskā domāšana veidojas, rotē starp trim punktiem: fundamentālajām fundamentālajām zinātnēm (fizika, matemātika u.c.), praktiskā objekta veids un tehniskajās zinātnēs formulēts tā tehniskais modelis.

Domāšana ir mediēts un vispārināts realitātes atspoguļojums, garīgās darbības veids, kas sastāv no lietu un parādību būtības izzināšanas, regulārām saiknēm un attiecībām starp tām.

Pirmā domāšanas iezīme ir tās netiešais raksturs. To, ko cilvēks nevar zināt tieši, tieši, viņš zina netieši, netieši: dažas īpašības caur citiem, nezināmais caur zināmo. Domāšana vienmēr balstās uz maņu pieredzes datiem – sajūtām, uztverēm, idejām – un uz iepriekš iegūtajām teorētiskajām zināšanām.

Otra domāšanas iezīme ir tās vispārinājums. Vispārināšana kā zināšanas par vispārīgo un būtisko realitātes objektos ir iespējama, jo visas šo objektu īpašības ir savstarpēji saistītas.

Markova A.K. pamatoti atzīmēts, ka attīstīta profesionālā domāšana ir būtisks profesionalizācijas procesa aspekts un sekmīgas profesionālās darbības priekšnoteikums.

Domāšana ir vispārināta un mediēta forma cilvēka garīgajai apkārtējās realitātes atspoguļošanai, veidojot saiknes un attiecības starp izzināmiem objektiem. Domāšanas veids ir individuāls informācijas analītiski-sintētiskās transformācijas veids. Neatkarīgi no domāšanas veida cilvēku var raksturot ar noteiktu radošuma līmeni (radošās spējas). Domāšanas profils, kas atspoguļo dominējošos informācijas apstrādes veidus un radošuma līmeni, ir vissvarīgākā cilvēka personiskā īpašība, kas nosaka viņa darbības stilu, tieksmes, intereses un profesionālo orientāciju.

Ir 4 domāšanas pamatveidi, no kuriem katram ir savas īpatnības.

1. Objektīva domāšana. Telpā un laikā nesaraujami saistīts ar subjektu. Informācijas transformācija tiek veikta ar subjektu darbību palīdzību. Pārvēršanai ir fiziski ierobežojumi. Darbības tiek veiktas tikai secīgi. Rezultāts ir ideja, kas iemiesota jaunā dizainā. Šāda veida domāšana piemīt cilvēkiem ar praktisku domāšanu.

2. Tēlainā domāšana. Telpā un laikā atdalīts no objekta. Informācijas transformācija tiek veikta ar darbību palīdzību ar attēliem. Pārveidošanai nav fizisku ierobežojumu. Operācijas var veikt secīgi un vienlaicīgi. Rezultāts ir doma, kas iemiesota jaunā tēlā. Šis domāšanas veids ir cilvēkiem ar māksliniecisku domāšanu.

3. Zīmju domāšana. Informācijas transformācija tiek veikta ar secinājumu palīdzību. Zīmes tiek apvienotas lielākās vienībās saskaņā ar vienas gramatikas noteikumiem. Rezultāts ir doma koncepcijas vai paziņojuma veidā, kas nosaka būtiskās attiecības starp norādītajiem objektiem. Šāda domāšana piemīt cilvēkiem ar humanitāru domāšanu.

4. Simboliskā domāšana. Informācijas transformācija tiek veikta, izmantojot secinājumu noteikumus (jo īpaši algebriskos noteikumus vai aritmētiskās zīmes un darbības). Rezultāts ir doma, kas izteikta struktūru un formulu veidā, kas fiksē būtiskās attiecības starp simboliem. Šī domāšana piemīt cilvēkiem ar matemātisko domāšanu.

Pēc D. Brunera domām, domāšanu var skatīt kā tulkojumu no vienas valodas citā. Tāpēc četrās pamatvalodās ir sešas tulkošanas iespējas:

1. priekšmeta formas (praktisks),

2. priekšmeta zīme (humānā),

3. priekšmets-simbolisks (operators),

4. figurāla zīme (mākslinieciska),

5. figurāli-simbolisks (tehnisks),

6. zīme-simbolisks (teorētisks).

Katrā no šiem sešiem pāriem ir iespējamas četras pārejas. Piemēram, pirmajā pārī tiek veidotas šādas pārejas:

1. priekšmets pārvēršas tēlā,

2. tēlains pārvēršas par tēmu,

3. subjekts pārvēršas par objektu,

4. tēlains pārvēršas tēlainā.

Rezultātā visos sešos pāros veidojas 24 pārejas.

Izceļas šādi domāšanas faktori:

praktiskums - teorētiskais, humanitārais - tehniskais, mākslinieciskais - operators;

konkrētība – abstrakcija.

Apsveriet profesionālā ceļa posmus saskaņā ar Super.

Super sadalīja visu profesionālo ceļu piecos posmos. Pirmkārt, autors bija ieinteresēts individuāli noskaidrot savas tieksmes un spējas un meklēt piemērotu profesiju, kas aktualizē profesionālo "es-jēdzienu".

1. Augšanas stadija (no dzimšanas līdz 14 gadiem). Bērnībā sāk veidoties "es-jēdziens". Savās spēlēs bērni spēlē dažādas lomas, pēc tam izmēģina dažādas aktivitātes, noskaidrojot, kas viņiem patīk un kas viņiem padodas. Viņi izrāda dažas intereses, kas var ietekmēt viņu turpmāko profesionālo karjeru.

2. Pētījuma stadija (no 15 līdz 24 gadiem). Zēni un meitenes cenšas izprast un noteikt savas vajadzības, intereses, spējas, vērtības un iespējas. Pamatojoties uz šīs pašpārbaudes rezultātiem, viņi apsver iespējamās karjeras iespējas. Līdz šī posma beigām jaunieši parasti izvēlas piemērotu profesiju un sāk to apgūt.

3. Karjeras nostiprināšanas posms (no 25 līdz 44 gadiem). Tagad strādnieki cenšas ieņemt stingru pozīciju savā izvēlētajā darbībā. Pirmajos darba dzīves gados viņi vēl var mainīt darba vietu vai specialitāti, bet šī posma otrajā pusē ir tendence saglabāt izvēlēto nodarbošanos. Cilvēka darba biogrāfijā šie gadi nereti izrādās paši radošākie.

4. Sasniegtā saglabāšanas posms (no 45 līdz 64 gadiem). Strādnieki cenšas sev saglabāt iepriekšējā posmā iegūto pozīciju ražošanā vai apkalpošanā.

5. Lejupslīdes stadija (pēc 65 gadiem). Tagad veco strādnieku fiziskais un garīgais spēks sāk sarukt. Darba raksturs mainās tā, lai tas atbilstu cilvēka samazinātajām spējām. Beigās darba aktivitāte apstājas.

AUGSTĀKĀS UN VIDĒJĀS SPECIĀLĀS MINISTRIJAS

IZGLĪTĪBA RSFSR

Urālu Darba Sarkanā Karoga ordenis

A. M. Gorkija Valsts universitāte

Kā rokraksts

Anatolijs Afanasjevičs

UDK 100,37: 331,7

PROFESIONĀLĀ DOMĀŠANA:

FILOZOFISKAS PROBLĒMAS

09.00.01 - Dialektiskais un vēsturiskais materiālisms

disertācijas grāda iegūšanai

Filosofijas doktors

Sverdlovska - 1986. gads

Darbs tika veikts Valsts medicīnas institūta Darba Sarkanā karoga Sverdlovskas ordeņa Filozofijas un zinātniskā komunisma nodaļā.

Oficiālie pretinieki - filozofijas doktors,

Profesors V. I. BELOZERTCEVS

- filozofijas zinātņu doktors,

Profesors I. Ya. LOIFMAN

- filozofijas zinātņu doktors,

Profesors V. N. SAGATOVSKII

Vadošā iestāde ir Maskavas Valsts universitāte, kas nosaukta M.V. MV Lomonosovs, Sociālo zinātņu skolotāju padziļināto studiju institūts (Marksisma-ļeņiniskās filozofijas katedra).

Aizstāvēšana notiks 1987.gada 19.jūnijā plkst.15.00 Darba Valsts universitātes Urālu Sarkanā karoga ordeņa filozofijas doktora grāda aizstāvēšanas specializētās padomes sēdē D 063.78.01. A. M. Gorkijs (620083, Sverdlovska, K-83, Ļeņina prospekts, 51, 248. kab.).

Ar promocijas darbu var iepazīties universitātes bibliotēkā.

Specializētās padomes zinātniskais sekretārs,

Filozofijas doktors, profesors G. P. ORLOVS

Pētījuma tēmas atbilstība To galvenokārt nosaka fakts, ka sociālismā profesionālā darba forma attīstās un ietekmē visus sabiedriskās dzīves aspektus.

Nosakot neatliekamos uzdevumus zinātniskā, tehnoloģiskā un sociālā progresa paātrināšanai mūsu valstī, PSKP Trešā programma savā jaunajā izdevumā uzsver: pieaug cilvēka faktora loma» . Starp kritērijiem šī galvenā produktīvā spēka attīstībai ir norādīta profesionalitāte. Sociālismā "katrai jaunai paaudzei ir jāpaaugstinās līdz augstākam izglītības un vispārējās kultūras līmenim, pilsoniskās darbības profesionālajai kvalifikācijai".

Darba kolektīvu loma pieaug, un tos vieno biedru masa ap profesiju. PSRS likuma par darba kolektīviem 15. - 17. pants norāda uz to ekonomisko, politisko, sociālo, izglītības lomu.

Profesionālā darba forma ir tieši atspoguļota vairākos pēdējo gadu partijas un valdības dokumentos.

XXVII PSKP kongresā tika paziņots: "Partija centīsies organizēt savu darbu tā, lai katrs norīkotajā jomā darbotos profesionāli, enerģiski...". PSRS Konstitūcija (40. pants) apstiprināja padomju cilvēka tiesības izvēlēties profesiju. Jauniešu sagatavošanas profesionālajai darbībai problēmas vispusīgi analizēja PSKP CK aprīļa (1984. gada) plēnums, kura lēmumi atspoguļoti Rezolūcijā. Augstākā PSRS padome "Par vispārizglītojošo un arodskolu reformas galvenajiem virzieniem". Tiek veikta augstskolu un vidējo specializēto skolu reforma.

Viena no pirmajām vietām atvēlēta topošo speciālistu domāšanas veidošanas uzdevumam. Šis uzdevums ir īpaši aktuāls zinātniskās un tehnoloģiskās revolūcijas un sociālistiskās sociālās ražošanas pārstrukturēšanas apstākļos. "Jebkura ekonomiskā mehānisma pārstrukturēšana... sākas ar apziņas pārstrukturēšanu, valdošo domāšanas un prakses stereotipu noraidīšanu...".

Ne tikai rūpniecība un lauksaimniecība, bet visas padomju sabiedrības saites jāveido kā domājošs speciālists. Tādējādi radoša, jēgpilna pieeja ideoloģiskajam darbam ir ārkārtīgi svarīga.

Profesionālajai domāšanai ir nepieciešama izpēte, un tāpēc abu sistēmu vēsturiskās konkurences laikmetā tā ir kļuvusi par šķiru cīņas faktoru un līdz ar to politisku vērtību. Cīņa par speciālistu prātiem notiek dažādos līmeņos un dažādās formās.Buržuāziskajā sabiedrībā tā ir “smadzeņu aizplūšanas” organizēšana uz augsti attīstītām valstīm. Šī ir paņēmienu sistēma, kas ļauj buržuāzijai saglabāt nevienlīdzīgu šķiru, rasu, dzimumu pārstāvību speciālās izglītības sistēmā. Tas ir mēģinājums iedvest speciālistā pārliecību, ka viņš ir neatkarīgs no politikas, lai tādā veidā viņu padarītu par imperiālistiskās politikas diriģentu. Tā ir speciālista pārtapšana par sava darbaspēka pārdevēju, nodrošinot kapitālistam virsvērtības pieaugumu.

Sociālismā tā ir visiem pieejamas profesionālās izglītības sistēmas izveide. Tā ir ne tikai tehnoloģiskā procesa aģenta, bet arī apzināta ražošanas attiecību organizētāja, aktīva sabiedrības pārveides uz vienlīdzības un taisnīguma pamata dalībnieka apmācība. Tā ir speciālista – savas valsts patriota, kas vienlaikus spēj pildīt savu starptautisko pienākumu, sagatavošana.

Tādējādi domāšanas izpēte saistībā ar profesiju atbilst daudzām mūsdienu praktiskām vajadzībām. Garīgās darbības teorētiskās izpētes evolūcija noved arī pie profesionālās domāšanas analīzes. Marksisms-ļeņinisms izstrādā domāšanas loģiski-kategorisku analīzi (bieži liek filozofiem prātot par “saprātu”), lai pētītu konkrētu sociālo grupu faktisko garīgo darbību. Tādi ir Marksa un F. Engelsa radītie franču zemnieka, vācu filozofa, jurista, diplomāta, lumpeņproletārieša, profesionāla sazvērnieka uc sociālie portreti VI Ļeņins papildināja šo galeriju ar muižnieka, studenta, "pelēkā" un "inteliģents" strādnieks utt.

Marksisms-ļeņinisms analizē ne tikai pareizas domāšanas formas, bet arī paraloģismus, maldus; viņš tos uztver konkrētā specifikā un sociālajā nosacītībā. Tātad, pēc F. Engelsa domām, "mūžīgais saprāts" filozofu rakstos XVIII gadsimtā ir "vidējā birģera idealizētais prāts, tieši tajā laikā izvēršoties par buržuāzisku".

Domāšanu marksisma klasiķi pēta ne tikai zinātnes, bet arī rūpniecības, mākslas, reliģijas, politikas u.c. jomā. “Saprāts ir pastāvējis vienmēr, bet ne vienmēr saprātīgā formā. Tāpēc kritiķis par izejas punktu var ņemt jebkuru teorētiskās vai praktiskās apziņas formu. Vēlāk, noraidot "mūžīgo saprātu", K. Markss saglabāja pārējo šo tēzi.

Marksisms-ļeņinisms prasa vēsturiski specifisku pieeju katrai parādībai; tāpēc domāšana ir jāpēta saistībā ar darba un sociālo praksi ne tikai "vispārīgi", bet arī ar to profesionālo formu. Sociālismā tas ir vēl jo vairāk nepieciešams, jo, samazinoties šķiriskajām, nacionālajām un citām atšķirībām, profesiju ietekme uz cilvēka garīgo pasauli kļūst pamanāmāka.

Par šādas pieejas atbilstību domāšanai zināmā mērā liecina arī buržuāziskās filozofijas evolūcija. Šeit izpaužas tieksme uz sociālo un konkrētu socioloģisko analīzi. Savās modifikācijās (institucionālā pieeja, simboliskais un būtiskais interakcionālisms utt. utt.) šī kustība atdzimst psiholoģiskā, spekulatīvi-filozofiskā analīzē. Bet, tā vai citādi, attīstās reliģijas, ģimenes uc socioloģija, starp tām ir domāšanas socioloģija un profesiju socioloģija, kas iet vienā plūsmā un piedzīvo visas buržuāziskās ideoloģijas oportūnistiskās metodoloģiskās svārstības. .

Pētījuma mērķis un uzdevumi.

Galvenais mērķis ir profesionālās domāšanas kā īpaša sociālā garīgās darbības veida koncepcijas filozofiskā attīstība.

Lai to panāktu, nepieciešams: noteikt profesionālās domāšanas vietu kopējā garīgās darbības formu arhitektonikā; apzināt tās socioģenēzes un struktūras galvenās līnijas; uzskatīt to par "praktiskā saprāta" specializētām formām; uzzināt, kā šeit darbojas emocionālās sfēras racionālais līmenis; parādīt šī domāšanas veida sakarības ar mūsdienu ražošanas priekšmeta profesionālo kultūru.

Pētījuma metodiskais pamatojums veido marksisma-ļeņinisma klasiķu darbus, partijas un valdības lēmumus par profesionālā darba, izglītības un audzināšanas attīstību Īpaši svarīgs ir marksisma klasiķu izstrādātais esības un domāšanas monisma princips- Ļeņinisms cilvēka garīgās darbības formu izsecināšanā no objektīvās pasaules likumiem, sociālās prakses, darba, sociālajām attiecībām. "Cilvēki, kuri attīsta savu materiālo ražošanu un materiālo komunikāciju, līdz ar šo realitāti maina arī savu domāšanu un domāšanas produktus."

Pētot domāšanas noteikšanu pēc profesionālā darba sistēmas, promocijas students šeit atzīst, ka nav pareizi aprobežoties tikai ar problēmas loģisko, socioloģisko vai epistemoloģisko aspektu.

Problēmas zināšanu pakāpe.

Lielākā daļa darba pie profesionālās domāšanas atklāj tās specifiku noteiktā darba jomā. Šeit saplūst filozofu, psihologu, loģiķu, reflektīvu speciālistu intereses.

Inženiertehniskā un tehniskā domāšana ir plaši analizēta (Altšullers G. S., Belozercevs V. I., Kudrjavcevs T. V., Ļebedevs O. G., Levieva S. N., Moljako V. A., Popovs E. V., Pospelovs D. L., Semibratovs V. G., Smirnova V. E. V., Rumijs Šedžejeva E. V. V., Sergejeva E. V. Shubas ML et al.) .

Daudzi mākslinieku, mākslas kritikas un estētikas pārstāvju darbi ir adresēti mākslinieciskās domāšanas specifikai. Aprakstīta “žanriskā” domāšana: kinorežisors (Gerasimovs S. A., Kozincevs G. M., Romms M. I., Rjazanovs E. A., Eizenšteins S. M. u.c.), skatuviskā domāšana (Brehts B., Eršovs PM, Tovstonogovs GL, Staņislavskis KS un citi), horeogrāfs (Slonimskis Yu.), muzikālā domāšana (Aranovskis MG, Burjaneks I., Sokolovs OV, Sokhor A. N., Shakhnazarova N. un citi), literārajā jaunradē (Barabash Yu. A., Bahtin MM, Vertsman IE, Khrapchenko MB), vienlaikus atklājas kopīgas domāšanas iezīmes mākslinieciskajā jaunradē (Andreev A. L., Zis A, Ya., Rappoport S. Kh., Runin B. M. un citi).

Zinātniskās un tehnoloģiskās revolūcijas apstākļos pieaug uzmanība domāšanai pētniecības darbībās (Vakhtomins N. K., Grjaznovs B. S., Zotovs L. F., Kopnins P. V., Lektorskis V. A., Loifmans I. Ja., Luk LN, Pavlovs T., Rakitov AI, Ruzavins GI, Sadovsky VN, Stepin VS, Uvarov AI, Shvyrev VS, Shtoff BA utt.). Vairākās 80. gadu publikācijās filozofiskās domāšanas iezīmju raksturojums ir izstrādāts atsevišķi.

70. un 80. gados. tiek aktīvi pētīta ekonomikas vadītāju ekonomiskā domāšana (L. I. Abalkins, V. K. Dračevs, N. Ja. Klepačs, V. A. Medvedevs, M. M. Mihailovs, V. D. Popovs, D. E. Sorokins, Starostins S., Fofanovs VP, Emdins G. un citi), domāšana politiskā darbība (Batalova E. Ya., Vlasova VB, Zamoškina Ju. A., Gromyko Anat. A., Pantin II ., Plimak VG un citi), militārajās lietās (Andrejevs II, Galkins MI, Iļjičevs NM, Reut NI, Suvorovs NV, Tjuškevičs S. A., Šavrovs I. E. un citi).

Tiek pētīta skolotāja domāšana (Georgjevs Ju.F., Gonobolins F.N., Esipovs B.P., Slasteņins V.A., Osipova E.K. u.c.), skolēna un studentu domāšanas veidošanās, kā arī izglītības un audzināšanas procesa filozofijas pētījumos. (Iļjenkovs EV, Petrova GI, Shimina AN un citi).

Medicīniskā domāšana joprojām tiek pētīta, izdalīta kā analīzes priekšmets jau senos laikos (Bobrov N. S., Kassirsky I. A., Kopnin P. V., Osipov I. N., Kondratiev V. G., Rogovin M. S. , Popov AS, Sagatovsky VN, Syrnev VM, Tarasov KE, Turov MB, Chernyak LS, Chikin S. Ya. un daudzi citi).

Saistībā ar nodarbošanos aprakstītas arī citas domāšanas šķirnes: reliģiskā un teoloģiskā (Gabinskis G. A., Želnovs M. V., Maiorovs G. G. u.c.), domāšana par juristu (Luzgins I. M.), šahists (Krogius NV), medicīnas eksperts ( Vermel IG) utt.

Līdzās profesionālās domāšanas veida atšķirību analīzei jāatzīmē tādu problēmu attīstība, kurām ir vispārēja teorētiska un metodoloģiska nozīme tās izpratnē.

Tās ir problēmas: daba, būtne un domāšana (Davydova G. A., Drobnitsky O. G., Ilykov E. V., Mihailov F. T., Naumenko L. K., Elez J. uc), darba un domāšanas korelācija cilvēka filoģenēzē (Vigotskis LS, Ļeontjevs LI, Panovs VG, Plotņikovs VI, Turovskis MB un citi), emociju un garīgās aktivitātes loma (Bakšutov VK , Megrelidze K.R., Miroshnikov Yu.I., Popluzhny V.A., Rozet I.S., Tikhomirov O.K. ., Ladenko IS, Kasymzhanov A. Kh., Kelbuganovs A. Ž. utt.), domāšanas konkrētā vēsturiskā rakstura problēma, kas izklāstīta darbos par “primitīvo” domāšanu (Anisimov AF, Deborin AM, Vydra R., Levy-Bruhl L., Nikolsky VK, Porshnev BF uc). etnogrāfi) un mūsdienu pētījumos par domāšanas “vēsturisko neviendabīgumu” (Brushlinsky AV, Cole M., Lotman Yu. M., Scribner S., Tulviste P., Uspensky BA u.c.), dabas lomas problēma. modeļiem domāšanas attīstībā, apsprieduši filozofi, psihologi, ģenētiķi, skolotāji un citi speciālisti (Beļajevs D.K., Dubinins N.P., Dubrovskis D.I., Ilyenkovs E.B., Kliks F., Polis L.F., Efroimsons V.P. un daudzi citi. uc), darba un sociālās prakses sociālfilozofiskās problēmas (Abulkhanova - Slavskaya K. A., Arefieva G. S., Batishchev G. S., Bezcherevnykh E., Bueva L. P., Demin M. V., Sizemskaya IN, Changli II un citi), un, visbeidzot, jautājumi Padomju sabiedrības sociāli profesionālā struktūra, karjeras atbalsts, karjeras adaptācija (Aitov NA, Bykova LA, Gordon LA, Zakharov N. N., Klimov EA, Klopov EV, Kogan LN, Rutkevich MN, Titma M. Kh., Fainburg ZI, Shubkin OI un daudzi citi) .

Problēmas attīstības pakāpe.

Lai gan domāšana un darbs ir vieni no galvenajiem marksistiskās filozofiskās izpētes priekšmetiem, lai gan par savu domāšanas procesu reflektē ļoti daudz dažādu speciālistu, profesionālās domāšanas kā veida likumu problēma ne tikai nav pētīta, bet patiesībā, pat nav pozēts. Autori pakavējas pie tā paveidu specifikas: filozofi analizē izziņas noteikšanu pēc īpaša veida darbības objektiem; reflektīvos speciālistus raksturo psiholoģiska pieeja domāšanai un problēmlauka ierobežojums personiskā līmenī.

Rezultātā vispārējā profesionālās domāšanas izpratne paliek reprezentācijas līmenī, bet ne jēdziena līmenī. Tas nav iekļauts filozofiskās domas teorijas kontekstā. Nav atklāts šāda veida domāšanas vēsturiskais pamats, nav parādītas tā socioģenēzes līnijas, joprojām ir vāji izprotama profesionalitātes un amatierisma dialektika, saglabājas asas domstarpības jautājumā par dabiskajām “tieksmēm”, vērtējošajiem un praktiskajiem aspektiem. šāda veida domāšana ir pētīta ļoti maz.

Promocijas darba pētījuma zinātniskā novitāte un teorētiskā nozīme.

Pirmo reizi profesionālais domāšanas veids savā integritātē tiek izcelts kā filozofiskai analīzei pakļauta realitāte.

Izstrādāts profesionālās domāšanas kopīgo iezīmju raksturojums; tās noteikšanai izseko konkrēts pamats - profesionalizācija un tās rezultāti; tiek pētītas šīs domāšanas iekšējās pretrunas.

Vispārīgā formā tika izvirzīts jautājums par domāšanas sociālajiem veidiem, un viens no tiem (profesionāls) demonstrēja savu realitāti.

Tradicionālā pieeja domāšanai kā objekta adekvātam kognitīvam atspoguļojumam ir paplašināta, lai to pētītu kā racionālu izziņas, gribas, emocionalitātes līmeni; tika mēģināts attīstīt priekšstatus par racionālo formu specifiku dažādos domāšanas aspektos.

Rezultātā tiek izgaismota maz pētītā marksistiskās domāšanas teorijas problēma un paplašināta ideja par tās formām.

Pētījuma praktiskā nozīme.

Profesionālās domāšanas analīze ir noderīga vispārējās un speciālās izglītības sistēmai, jo sniedz priekšstatu par vienu no svarīgākajiem pedagoģiskā procesa pareizajiem rezultātiem mūsdienās un izgaismo dažādus virzības momentus uz šo rezultātu. Tas noder arī darbam ar speciālistiem darba kolektīvos, jo atklāj profesionāļa garīgās pasaules veidošanās modeļus.

Meklējot sakarības starp profesionalizācijas “mūžīgajām” un pārejošajām pretrunām ar “zinātne zinātnei”, “māksla mākslai”, birokrātijas u.c. rašanos, šāda analīze padziļina zināšanas par formālisma rašanās un saglabāšanās cēloņiem, tehniku, skolas tieksmes un palīdz tās pārvarēt.

Tas ļauj vispusīgāk spriest par sociālismam naidīgās buržuāziskās kultūras un ideoloģijas profesionālo darbību.

Darba aprobācija.

Par darbā izvirzītajiem noteikumiem tika ziņots Vissavienības simpozijā "Personības problēmas" (Maskava, 1970); Vissavienības konference "Materiālisma dialektikas aktuālās problēmas" (Maskava, 1972); republikas problēmpadomes paplašinātā sēde "Ļeņina matērijas un modernitātes koncepcija" (Perma, 1979);Visavienības zinātniskā un praktiskā konference "Padomju studentu aktīvās dzīves pozīcijas veidošana" (Uļjanovska. 1979); PSRS federālā apgabala Ukrainas nodaļas radošuma metodoloģijas un teorijas sekcijas sēde-seminārs (Simferopole, 1979); starpreģionālā konference "Dabas un sabiedrības mijiedarbība kā sarežģīta zinātnes un prakses problēma" (Čita, 1981); Vissavienības konference "Mūsdienu bioloģijas un medicīnas mijiedarbības filozofiskie un sociālie aspekti" (Maskava, 1982); starpaugstskolu simpozijs "K. Marksa teorētiskais mantojums un zinātnes un tehnoloģiju progress" (Sverdlovska, 1983).

Darba struktūra un apjoms.

Promocijas darbs sastāv no ievada, trīs sadaļām, secinājuma un literatūras saraksta. Darbs izklāstīts uz 277 lappusēm. Literatūras sarakstā ir 513 nosaukumi, no kuriem 41 ir vācu, poļu un bulgāru valodā.

In administrē tiek pamatota tēmas teorētiskā un praktiskā aktualitāte, raksturots problēmas attīstības līmenis, analīzes metodoloģija, pētījuma virzieni un mērķi.

Pirmā sadaļa "Profesionālā domāšana kā sociālais tips" sastāv no divām nodaļām. Pirmā nodaļa "Daudzveidīgas domāšanas formas kā filozofiska problēma" mērķis ir loģiski un teorētiski pamatot pieņēmuma par dažāda veida garīgās darbības esamību leģitimitāti.

No loģiskās formas (nr. 1) viedokļa monistiskā pieeja katram priekšmetam, arī domāšanai, sastāv no kategorisku "singli" starpniecības virknes. No tiem līdzās dihotomijas principam (viena sadalīšana pretstatos) būtiska nozīme ir politomijas principam (polivarianta diverģence, polimorfisms). Abi principi darbojas visās dialektikas kategoriskā aparāta saitēs.

Tie jāskata vienotībā un atšķirībā. Politomijas nozīmes absolutizācija (plurālismā) neļauj identificēt vispārīgus modeļus, tostarp subjekta iekšējo nekonsekvenci. Un nemitīgā abstrakcija no politomijas, lai analizētu vienotā bifurkāciju, pārvēršas shematizācijā un satura noplicināšanā. Abos gadījumos cieš patiesības konkrētība: vienā cieš vienotība, otrā – parādību daudzveidība.

Lai gan filozofijā, psiholoģijā, bioloģijā un citās zinātnēs tiešas atsauces uz polimorfismu un attīstības un savstarpējo saistību polivarianci nav nekas neparasts, politomija joprojām ir maz pētīta. Daļēji tas ir saistīts ar filozofu vēlmi izvairīties no plurālisma galējībām. Tomēr plurālisms nav labi izprotams un nav pilnībā kritiski izpētīts. Zināmā mērā politomijas analīze var palīdzēt pārvarēt šo situāciju.

Politomija neatceļ šķelšanos pretstatos, un pati tam pakļaujas: "viens - daudzi". Arī katras tās radītās formas mūžs ir pretrunīgs. Bet pat sapārotās dialektikas kategorijas nav slēgtas “savu” pāra ietvaros: “...ne tikai pretstatu vienotība, bet katra pārejas definīcijas, īpašības, iezīmes, puses, īpašības katrs cits (tā pretstatā?) ". Zīmīgs ir V. I. Ļeņina jautājums: vai tad, kad katrs pāriet katrā, kļūstot par trešo, piekto utt., vai tā ir tikai pāreja un “savs otrs”? Nepieciešamība ņemt vērā politomiju ir atzīmēta arī citās V. I. Ļeņina piezīmēs, piemēram: "Definīcijas var būt daudz, jo objektiem ir daudzas puses." Un definīcijas izsaka būtiskas iezīmes. Par politomiju runā arī Ļeņina piedāvājums par pirmās, otrās un nākamās kārtas būtībām.

Raksturojot domāšanas formu plurālismu no teorētiskā viedokļa (#2), autore izstrādā šādus ierosinājumus. Domāšanas "universālā neatkarība" ir tikai ideāls cilvēku reālās garīgās darbības brīdis. Ir jāredz ne tikai ideālais brīdis, bet arī domāšanas process kopumā. Domāšanas formu bagātība netiek reducēta ne uz dialektikas kategorijām, ne uz garīgās darbības rezultātu formalizēšanas shēmām. Jāizšķir arī sociālie domāšanas veidi, jo īpaši profesionālie.

Literatūras analīze parāda, ka filozofijas galvenais jautājums ir un pilnīgi pamatoti filozofisko domāšanas darbu galvenā tēma: tiek pievienotas jaunas interpretācijas dihotomijai "domāšana - objektīva realitāte".

Bet visā filozofijas vēsturē domāšana ir pētīta arī politomijas izteiksmē – tās dalījums atsevišķās formās. Tās galvenokārt ir dialektikas kategorijas. Vācu klasiskā filozofija jau nosaka, ka katrs no tiem ir īpašs domāšanas veids, ka to mijiedarbība pa pāriem veido īpašus loģisko procesu veidus utt. Šo pieeju turpina mūsdienu marksisma pētījumi par vienu vai otru kategoriju, kā arī darbi, kas pēta domas kategoriskās struktūras sociāli vēsturisko pamatu.

Pastāv domāšanas formu oriģinalitāte, kas tieši atspoguļo dažādus sociālās dzīves aspektus. To tvēra pirmsmarksistiskā filozofija, piemēram, franču materiālisms XVIII gadsimtā. Mums ir jāpiešķir gods arī vācu ideālistiem. Hēgels pat atklāja veidojošo ietekmi uz domāšanu no darba puses; Tiesa, par pamatu viņš attēloja nevis darba dalīšanu, bet gan abstraktu definīciju sistēmu, kuru ģenerē saprāta spēks un kas šajā darba dalīšanā atsvešinās.

Marksisma pamatlicēji cilvēka domāšanu nostādīja absolūtā Saprāta vietā. Tie parāda, ka šeit polimorfisma pamatā ir atsevišķas priekšmetu jomas un īpaša veida sociālās darbības konkrēti-universālie likumi. Un formas ir dažādas – dažāda veida veidi, kā izprast noteiktu materiālu, pieņemt noteiktu dzīvesveidu, uzvedību, rīcību.

Mūsdienu marksistiskajā literatūrā bez ierunām tiek atbalstīts princips par domāšanas izsecināšanu no darba un sociālās prakses; tomēr domāšanas formas nemitīgi tiek uztvertas tikai kā dialektikas un zinātnes koncepciju kategorijas (dažkārt kā formālas loģiskās shēmas), kas sakrīt ar priekšmetu universālajiem momentiem, bet ne ar īpašām cilvēka dzīves formām. Tikmēr domāšanas formu daudzveidība ir neapstrīdama, salīdzinot dažādos laikos vai vienlaikus dzīvojošo tautu un sociālo grupu kultūru. Pētot šo problēmu, jāņem vērā, ka pastāv visiem ražošanas posmiem kopīgas definīcijas; šīs definīcijas ir noteiktas kā universālas. Bet tā sauktie vispārīgie nosacījumi ir abstrakti momenti; ar tiem vien nevar pilnībā izskaidrot nevienu reālu ražošanas posmu. Tas attiecas arī uz garīgo ražošanu. Domāšanā līdzīgu "mūžīgo" brīdi K. Markss atzīmēja vēl pirms materiālistiskās vēstures izpratnes atklāšanas. Šie ir vārdi, ka saprāts "ir universāla domas neatkarība, kas uz katru lietu kā prasīts lietas būtība» . Mūsdienās šie vārdi bieži tiek meklēti pēc marksistiskās domāšanas izpratnes būtības. Bet te jaunais K. Markss tikai atkārto domāšanas objektivitātes principu, kas filozofiem pazīstams jau kopš Aristoteļa laikiem. Marksisma oriģinalitāte ir kaut kas cits: domas "vispārējā neatkarība" šeit ir dialektiski saistīta ar tās daudzajām konkrēto vēsturisko atkarību no cilvēka dzīvības radīšanas. Šīs atkarības ir reālas domāšanas formas, kuras sociālajā noteikšanā pirmajā vietā ir produktīvajiem spēkiem un ražošanas attiecībām, bet ne tikai tām vien. Katra vēsturiskā parādība, kas tiek piesaukta, pati par sevi kļūst par reālu vēstures faktoru. Kastas, ģildes, nacionāli etniskās un citas cilvēku dzīvesveida iezīmes veido viņu domāšanu, piešķirot tai savdabīgus vaibstus. Veidošanās iet pa daudzām līnijām vienlaikus, un tas ir iespiests zinātnē un mākslā. Ir primitīvās un viduslaiku domāšanas apraksti; mistisks, zinātnisks un zinātnisks; mākslinieciskā, ekonomiskā, morālā un politiskā; domājot par buržuāziem, proletāriešiem, teologiem, filozofiem utt.

Lai pilnīgāk atklātu domāšanas formu socioģenēzi, pēc promocijas darba autora domām, ir lietderīgi ieviest apzīmējumu " sociālais tips domājot" pamanīt tiešā veidā kāda cilvēka sociālās eksistences brīža atspoguļojums viņa domas struktūrā - sadalīšana klasēs, reliģiskajās kopienās, zināšanu nodalīšana zinātniskajā darbībā utt.

Atbilstoši būtības atšķirībām atklājas sociālie domāšanas veidi: vergturs, feodālis, mākslinieks, ticīgais uc Var runāt par nacionāli etniskajiem, šķiriskajiem, profesionālajiem, konfesionālajiem un tamlīdzīgiem tipiem.

Pētnieks katram no viņiem uzzīmē "portretu" atbilstoši viņa priekšstatiem par domāšanu kopumā. Promocijas darbā domāšana tiek saprasta kā racionāls līmenis un kognitīvas, izvērtējošas un praktiskas darbības veidošanas veids. Šīs metodes īpatnība ir subjekta orientācija uz objektivitāti, universālumu un produktivitāti.

Viens no nozīmīgākajiem sociālajiem veidiem ir profesionālais domāšanas veids. Darbs kā sociālās dzīves pamats nosaka citus domāšanas veidus (etnisko, konfesionālo, šķirisko u.c.), tikai galu galā šeit atspoguļojas darba galvenie punkti un tā konkrētais vēsturiskais izskats - šajā gadījumā profesionālā forma. tieši.

Otrā nodaļa "Profesionālās domāšanas sociālais pamats un struktūra" sākas ar viņa socioģenēzes galveno līniju noskaidrošanu (# 1).

Kā pamats norādīta profesionalizācija un tās produkts - profesija kā nodarbošanās, sociāli tehnisks process ar savdabīgu mehānismu, sociālais institūts, cilvēka veids, kā saskarties ar realitāti, viņa vajadzību objekts un sevis izziņas veids. apstiprinājums.

Bet, pēc promocijas darba ieskatiem, profesionalizācija kā profesiju transformācija par dominējošo priekšmeta sasaistes formu ar darba apstākļiem un procesu, par cilvēka dzīves pasaules organizācijas formu, plaši izplatās līdz ar kapitālisma iedibināšanu. Kapitāls neviļus paver ceļu uz profesiju statusu daudzu veidu darbaspēkam, iznīcinot kopienas, muižas, darbnīcas, korporācijas. Kapitāla "atbrīvota" no agrākajām kopienas formām, izkaisītā algoto strādnieku armija cīņā pret ekspluatāciju jau desmitajā IV gadsimts spontāni rada jaunas kopienas – pēc darba rakstura.

Līdz ar arodbiedrību piekrišanu un ienākšanu politiskajā arēnā atklājas iekšēja pretruna. Proletāriešu kustība galu galā ir vērsta pret visas sabiedrības buržuāzisko struktūru. Atsevišķu strādnieku šķiras kontingentu intereses bieži aizēno vispārējos cīņas mērķus un aprobežojas ar tās ekonomisko formu. Atsevišķas arodbiedrības biedrs sevi galvenokārt uzskata par mūrnieku, kurpnieku utt. un tikai tad kā proletārietis. Šī situācija ir jāpārvar, un to pārvar strādnieku šķiras kustība. Šī pretruna parāda galveno profesionalizācijas dilemmu: profesionāļi galvenokārt ir “biznesa cilvēki”, un visus pārējos dzīves pasaules pamatus – šķiru, valsti, nāciju, ģimeni, reliģiju utt. – profesionālis nobīda malā kā “ārpus biznesu”. ”, vai pielāgota uzņēmuma vajadzībām. Darbojas arī darba un dzīves dilemma, kur profesionalizācija speciālistu darbā pārvērš tautu likteņus, pasaules uzskatus, mākslas žanrus, bērnu audzināšanu u.c.. Tieši sabiedrības interese nav identiska īpašajam izskatam, ko tā iegūst kādam profesionāla sabiedrība, kas to izmanto kā savu darbību jomu.

Profesionalitāte visur prasa subjektam abstrahēties no citiem savas dzīves aspektiem. Mūsdienu autori pievērš uzmanību K. Marksa prognozēm, ka, iznīcinot darba atsvešināšanās sociālo izcelsmi, cilvēka eksistence kā “dabas spēks” darba procesā pārstās būt vadošais ražošanas moments, ka dabas nosacītā nepieciešamība te izzudīs tās tiešā formā, ka agrākā darba vietā parādīsies pilnīga darbības attīstība, ka gatavu spēju dominējošā patēriņa vietā darbs kļūs par to reālās attīstības lauku, ka universālā darba iezīmes izplatīsies visās sociālās ražošanas jomās utt. Šīs tendences patiešām laužas cauri. Bet, pēc promocijas darba autora domām, pat globāla darbaspēka atbrīvošanās no privātīpašuma kundzības un darba subjekta atkalapvienošanās ar darba aktivitāti nenovērsīs darba un dzīves dilemmu.

Darbs ir vienlīdz izplatīts visiem sociālajiem veidojumiem. Bet vienā no tām tā neuzsūc sabiedrisko dzīvi kopumā, piemēram, neaizstāj ģimenes un laulības attiecības, māksliniecisko vērtību patēriņu utt.

Profesionalizācija, iekļūstot visās sociālā mehānisma saitēs, visur izplata domāšanas veidu, kura galvenais virziens ir bizness. Šīs domāšanas būtība ir ne tikai garīgo darbību specializācija atbilstoši noteiktam darba veidam. Šāda specializācija iezīmējas jau antīkās sabiedrības garīgajā kultūrā: pietiek salīdzināt lopkopju, zemnieku cilšu uc folkloru. Profesionālo domāšanu kā veidu galvenokārt raksturo tas, ka darbs (nodarbošanās, bizness) ir tās galvenais noteicējs. , savienojot, “filtrējot”, pārveidojot visu pārējo sociālo faktoru ietekmi.

Promocijas darbā viņa socioģenēzes galvenās līnijas ir saistītas ar K. Marksa norādītajiem vienkāršajiem darba momentiem. Darbs ir mērķtiecīga darbība, un šo momentu analogi ir ikvienā darbībā. Tāpēc visos sociālajos izpausmju veidos, kas atveido to vai citu cilvēka sociālās eksistences pusi, var atrast līdzīgas līnijas. Bet, būdams līdzīgs visiem sociālajiem domāšanas veidiem pēc vispārējās determinācijas darbības shēmas, profesionālais tips ir savdabīgs ar to, ka tas izaug no noteiktas profesionālās un darba aktivitātes.

Galvenās līnijas ir: priekšmeta mērķa, tehnoloģiskā, sociāli tehnoloģiskā un institucionālā.

priekšmetsprofesionālās domāšanas noteiktība slēpjas apstāklī, ka darba (nodarbošanās) priekšmets "diktē" tā izpratnes veidu, lai materiāla zināšanas kļūtu par domāšanas veidu. Mācību priekšmeta saturs dažādās profesijās ir atšķirīgs, līdz ar to īpaši atšķiras reālā domu gaita.

Ir "dabiskā objektivitāte" un "sociālā objektivitāte". Pēdējā saprot kā "sociālas lietas" kā zināšanu un transformācijas objektus.

Kritizējot fetišismu, kas iemieso šīs esības formas, nevajadzētu noliegt to realitāti.

Strādājot ar garīgās kārtības parādībām, domāšana tiek objektīvi noteikta. Lai adekvāti reprezentētu konkrēta dzejnieka vai gleznotāja māksliniecisko pasauli, jaunas ticības pamatlicēja reliģisko fantāziju, oriģinālā domātāja filozofiju, speciālistam jāiemācās tās "redzēt caur acīm". Šī metafora nozīmē, ka arī šeit objekta formas ir kļuvušas par domāšanas formām. Visi objekti, neatkarīgi no to veida, tiek uztverti caur būtības kategoriju; šāda ontoloģizācija ir nepieciešams (dabisks un vajadzīgs) domāšanas moments.

Arī objekts vienmēr tiek uztverts kā objekts “mums”, “viņiem” utt.: objektīvā domāšanas noteiktība vienmēr tiek sakausēta ar mērķis noteiktību.

Tehnoloģiskā profesionālās domāšanas socioģenēzes līnija ir saistīta ar instrumentiem, metodēm un līdzekļiem subjekta ietekmēšanai uz profesionalizētas nodarbošanās tēmu. Katrs no tiem satur atkārtotus ciklus, noteiktus elementus; tas ir atvērts skaidrojumiem un uzlabojumiem.

Profesiju tehnoloģiskā izolācija ir gan profesiju veidošanās nosacījums, gan rezultāts. Ņemot vērā to, ka ārkārtīgi svarīga ir stingra tehnoloģiju ievērošana un to uzlabošana, tas periodiski pārvēršas par profesionāļu bažām. Iespējams pat mainīt nodarbības priekšmetu un mērķi, tādu attieksmju parādīšanos kā “zinātne zinātnei”, “māksla mākslai”, formālistiskas tendences. Profesijas mehānisma "uz sevi" darbības gadījumus izraisa daudzi sociāli, tostarp šķiru, iemesli. Tajā pašā laikā tie ir jāsaprot kā absolutizācija normālam, "mūžīgajam" profesionalizācijas momentam - pārdomām par tehnoloģiju, pēdējo optimizāciju.

Pētot tehnoloģiju ietekmi uz cilvēka apziņu, jārunā ne tikai par objektu formu sakritību ar domāšanas formām, bet arī par profesionālās darbības tehnoloģiju un profesionālās domāšanas loģikas vienotība. Divdesmitajā gadsimtā šo vienotību jau pamanījuši dažādi speciālisti. Piemēram, var izcelt tipiskus tehnisko ierīču maiņas paņēmienus, kas faktiski “darbojas” kā izgudrojoši domāšanas algoritmi. Tas pats baletā: "Nepietiek ar dejas kā galvenā izteiksmes līdzekļa atjaunošanu, ir jāpadara tā par visu baleta teātra meistaru domāšanas veidu." Tehnoloģiskā noteiktība ir atrodama arī domāšanā, kas tiek veikta kā profesionāla nodarbošanās. Tādējādi filozofisks teksts tieši vai netieši demonstrē noteiktu filozofēšanas paņēmienu. Tajā ir ietverti šīs skolas visbiežāk izmantotie argumenti - kanoniskajam tekstam, formālai loģiskajai secībai, politiskajām, morālajām vai reliģiskajām sekām, mākslinieciskajai gaumei, monarham, baznīcas hierarham utt. Tas atspoguļo problēmu formulēšanas veidu, tehniku. alegorija, pārvietošanās uz teorētiķa zemapziņas jautājumiem, kas viņam kā noteiktu sociālo interešu pārstāvim ir neērti.

Sociāli tehnoloģiskā un institucionālā līnijas ir saistītas ar profesionālo kopienu veidošanos, ar vairāku to pastāvēšanas aspektu institucionalizāciju. Cilvēku attieksme "par" profesiju ietekmē domāšanu tikpat lielā mērā kā nodarbošanās priekšmets, mērķis un tehnoloģija. Šī ietekme nav kaitinošs šķērslis, kas izkropļo "prāta dabisko gaismu"; tie nav bekoniski teātra un tirgus elki; nevis personības standartizācijas mehānismi, kā apgalvo mūsdienu buržuāziskā zināšanu socioloģija. Profesionālās darbības sociālās formas, ko uztver, izsaka un organizē domāšana, kļūst par savām formām.

Noteicošā loma ir materiālajām interesēm, taču ir arī katrai profesijai raksturīgas "biznesa intereses". Ap tiem tiek veidotas biznesa attiecības. Un ne tikai viņi. Profesionāļu specifiskā funkcija nosaka viņu stāvokli sabiedrībā starp citām sociālajām grupām, un šī pozīcija veido viņu vajadzības, rada papildu intereses un līdz ar to ietekmē domāšanas veidu.

Saprātīgu sociāli tehnoloģisku attiecību veidošanās notiek pretrunīga dabas vēsturiskā procesa veidā. Sākumā kopā ar nepieciešamajām formām institucionalizācijai tiek pakļautas nejaušas parādības, piemēram, greznas formas tērpi, puķainas adreses uc Formalitātes, kas dažkārt nav vajadzīgas biznesam, tiek atražotas un aizstāvētas ar domāšanu ar tādu pašu nepieciešamību kā viss darba mehānisms. profesija. Viņi var kļūt par tādiem pašiem elkiem kā savtīgums un korporatīvās intereses. Profesionālais domāšanas veids nemitīgi risina pretrunas starp darbu un dzīvi, starp integrālo profesionālo darbību un tās atsevišķiem momentiem.

Profesionalizācijas "mūžīgās" pretrunas kalpo kā objektīvs avots daudzām profesionālās domāšanas novirzēm - biznesa fetišizācijai, subjekta aizstāšanai, mērķu maiņai, "biznesa" attiecību sajaukšanai ar "pozicionālajām" utt. Līdztekus citiem sociāliem iemesliem šīs pretrunas atbalsta formālisma, tehnikas, sholastikas pastāvēšanu.

Profesionālo domāšanas veidu kā sistēmu (2. punkts) nosaka vispārējā darba struktūra (vienkāršie momenti), tā sociālā iedalījuma sistēma un domāšanas funkcionālā struktūra. Attiecīgi tas parādās kā darba momentu pretrunīgās vienotības atspoguļojums (iepriekš aprakstītās socioģenēzes līnijas), kā tās specializēto paveidu kopums un, visbeidzot, kā domāšanas galveno funkciju vienotība un savstarpējās pārejas.

Profesionālās domāšanas šķirnes (inženiertehniskā, juridiskā, militāri taktiskā, muzikālā, medicīniskā utt. utt.) ir jēgpilnas garīgās darbības formas, kas izriet no darba specializācijas. Šo formu būtība slēpjas apstāklī, ka šiem profesionāļiem raksturīgais specifiskais materiāls, mērķis, tehnoloģija, attieksmes, pārvēršoties garīgās darbības plānā, kļūst par konkrētām-universālām domāšanas shēmām.

Šeit, tāpat kā citur, tīrās formas viena no otras krasi nošķiras tikai teorētiskā abstrakcijā. To faktiskajā būtībā atklājas daļēja zīmju līdzība, pārejas un jauktu formu klātbūtne.

Profesionālais domāšanas veids progresē līdz ar tā šķirņu attīstību, ko bagātina to savstarpējās pārejas. Tās šķirņu kopsakarības atklājas ne tikai visas sociālās ražošanas sistēmas, bet arī atsevišķas specialitāšu grupas līmenī. Piemēram: "Ne katrs ārsts, protams, var būt higiēnists, bet ikviens, izņemot noteiktu pozitīvu zināšanu daudzumu par šo tēmu, var un vajadzētu mācīties pats ... higiēnisks domāšanas veids» .

Profesionālais domāšanas veids ir atvērta sistēma. Profesionāļu grupas "klišejas" atrastās domas tiek izmantotas ne tikai savā darbā. Daudzi no tiem, izgājuši popularizācijas posmu, kļūst par masu domāšanas metodēm.

Katras profesionālās domāšanas dažādības veidošanās un funkcionēšana atspoguļo katras profesijas pretrunīgo vienotību ar kopējo sabiedriskās dzīves produkciju, kad nepārtraukti padziļinātā darba specializācija ir dialektiski saistīta ar tā pastāvīgo “noņemšanu”.

2. sadaļa "Kognitīvo, praktisko un vērtību aspektu korelācijas problēma profesionālajā domāšanā" ietver ievadu un 4 rindkopas.

Autore vadās no trīs aspektu garīgās darbības dalījuma, kas plaši pārstāvēts filozofijas klasikā un izmantots marksistiskajā literatūrā.

Parasti pēc apziņas sadalīšanas izziņā, emocijās un gribā uz diviem līmeņiem (sajūtu un domāšanu) pieņemts norādīt tikai izziņā. Rezultātā domāšana tiek saprasta tikai kā izziņas darbība. Promocijas darba autore ierosina nošķirt jūtīgumu un racionalitāti visās trīs sfērās un tā, lai katras sfēras racionālajā līmenī saglabātos tā kvalitatīvā oriģinalitāte. Tad domāšana parādās trīs aspektos (funkcijās): kā izzinošs prāts (intelekts), kā praktisks prāts (racionālā griba), kā prāta patoss (racionāls emocionalitātes līmenis).

Apelācija pie praktiskā saprāta pētniecības vēstures (1. punkts) atklāj, ka, neskatoties uz kognitīvā aspekta absolutizēšanu, filozofu pastiprinātā saprāta izpēte tomēr sniedza materiālu domāšanas praktiskās ievirzes izpratnei. Īpaši liels ir vācu klasiskās filozofijas ieguldījums, kas pamatīgi attīstīja subjektīvās dialektikas problēmas.Franču materiālisti X VIII gadsimti ir uzsvēruši interesi kā domāšanas pamatu un individuālo atšķirību skaidrojumu. Vācu ideālisti, sākot ar I.Kantu, pievēršas universālām domāšanas formām, vienlaikus "attīrot" tās no "netīrās" zemes izcelsmes pēdām. Tādējādi Hēgels izvirza uzdevumu atklāt absolūtā saprāta likumus. Tiesa, viņš atzīst: “Domāšanas pētīšana, pat vienkārši kā subjektīva darbība, arī nav bez intereses. Tā raksturīgās iezīmes tad būtu pieredzes ceļā iegūtie noteikumi un likumi. Šajā sfērā Hēgelis uzskata par iespējamu runāt par "mākslu", par "tehniku", par domāšanas "mehānismu"; viņš neatstāj novārtā jēdzienu “pieradums”, domāšanas “noteikums” analīzi, pēta gribas attīstības posmus utt. Taču viņa vispārējā attieksme ir nemainīga: centrā ir zināšanas, praktiskais gars rodas no teorētiskais, griba tiek reducēta uz pašizziņas tieksmi, domāšanas sociālie pamati ar to tiek aptumšoti.loģiskās formas. Te nāk prātā F. Engelsa teiktais par vienu teoriju: konstrukcija ir ārkārtīgi ģeniāla, taisīta pēc hēgeliskā parauga un ar lielāko daļu hēgeliešu kopīgs tas, ka tā ir nepareiza.

Vairāku iemeslu dēļ (filozofijas ideālistiskais raksturs, "profesionālā akluma" loģika, zinātnisko zināšanu attīstības sociālā kārtība utt.) domāšanas praktiskais aspekts nav pietiekami izpētīts. Tomēr pirmsmarksistiskā filozofija atklāja kognitīvā un praktiskā aspekta korelācijas problēmu, pētīja garīgās ražošanas materiāla izziņas un gribas dialektiku, kā arī praktisko saprātu kvalificēja kā racionālu gribas līmeni.

Izpētot praktisko saprātu tā saistībā ar kognitīvo aspektu profesionālajā domāšanā (2. punkts), autore izvirza šādus nosacījumus.

Virzot domu uz zināšanām, subjekts saglabā objektu tādu, kāds tas ir, un pakļaujas tam; praktiskajā domas orientācijā subjekts sevi apstiprina, pārveidojot objektu. Šo sākotnējo demarkācijas līniju papildina citas.

Tāda ir atšķirība starp esošo un iedomāto: transformācijai jābūt reālai, nevis iedomātai. Šeit atšķirība starp praktisko un kognitīvo attieksmi krustojas ar atšķirību starp būtību un apziņu galvenajā filozofijas jautājumā, bet nav tai identiska.

V. I. Ļeņins, attīstot ideju par ideoloģiskā darba praktisko raksturu, norādīja: "Vulgārais revolucionisms nesaprot, ka vārds ir arī darbs ...".

Vēl viens papildinājums ir atšķirība starp parasto un teorētisko domāšanu. Parastā domāšana notiek tiešās dzīves radīšanas gaitā un ir tieši saistīta ar praktisko darbību; tāpēc tās praktiskais raksturs ir neapšaubāms. Teorētiķa darbība nav bez praktiskā aspekta: viņš nemaina objektu, bet gan konstruē ar to vispārēju darbības shēmu, un tas jau pārsniedz izziņas robežas.

Domāšana tās praktiskajā ievirzē ir racionāla griba. Tā ir tautas griba vai pauž kādas sociālās grupas, indivīda savtīgās intereses.

Šobrīd tiek pasniegtas abas šīs formas, jo visas tautas interese un konkrētas kopienas interese indivīdu acīs bieži vien sakrīt pat tad, ja tās nav identiskas. "... Pārprasta forma ir tikai universāla forma, un noteiktā sabiedrības attīstības stadijā - vispārējai lietošanai piemērota forma."

Praktiskajā orientācijā domāšana balstās uz īpašu sajūtu grupu, kas atspoguļo ne tikai transformācijas priekšmetu, bet arī tehnoloģijas un biznesa attiecības. Tādas ir materiāla izjūtas, darbības modelis, partneris, kompozīcija utt.

Racionālā griba izvēršas tajās pašās dialektikas kategorijās kā izziņa, bet tajā tās (atzīmēja arī I. Kants) tiek modificētas. Katras kategorijas iekšējā vienotība neizslēdz tās darbības tēlu atšķirību izziņā, praksē un vērtējošajā darbībā.

Būtisku lomu šeit spēlē tāda racionāla forma kā ideja, kas atspoguļo darbības mērķi, plānu un struktūru. Tiek atzīmēts, ka ideja atkarībā no brieduma var tikt izteikta ar atveidojumu, koncepciju utt.

Teorētiskajā abstrakcijā ir nepieciešams nošķirt šo vai citu domāšanas veidu tās universālajā determinētībā no tās šķirnēm. Piemēram, kategoriskumu kā kategorijas formas lietojumu nevar reducēt, domājot par dialektikas kategoriju pielietojumu; ir arī politiskās ekonomijas, ētikas u.c. kategorijas.

Jēdziens atveido objektu; ideja pauž subjekta vēlmi mainīt objektu, norādot virzienu un metodi; kategorija (nav obligāti filozofiska!) sintezē jēdzienu un ideju (kā arī domas patosu), atklājot to identitātes momentu: tā ir tās kā domāšanas formas būtība.

Tā kā tās ir cilvēces "ražotas", kategorijas nonāk darbības jomā; šeit it kā atgriežas pie tām formām, no kuru sintēzes tās radušās - jēdziena, idejas (un patosa). Tātad profesionālam filozofam, pielietojot jebkuru plaši pazīstamu dialektikas kategoriju, ir pienākums izteikt tā saturu jēdziena formā un tajā pašā laikā - pārtulkot idejas formā (prasības, ieteikumi rīcībai) .

Filozofija zaudēs savu seju, ja tās saturs tiks apturēts pie kategorijām, "nenovedot tās līdz koncepcijai un nepabeidzot idejā". Tikmēr filozofu "profesionālais aklums" liek viņiem pieņemt kategoriskuma būtību kā savu filozofisko kategoriju būtību.

Tajā pašā laikā kategorijas kā domāšanas formas, kas vispārina domas jēdzienu, ideju un patosu, universālumu nomaina filozofiskos jēdzienos fiksēti universāli attīstības un kopsakarības momenti.

Katrā profesionālās domāšanas variantā, arī filozofiskajā, izzinošais intelekts un praktiskais saprāts savijas sarežģītā dialektikā. Katra šķirne ir saistīta ar noteiktām sajūtu un vēlmju grupām, ko rada darba specializācija. Specialitātes būtība modificē arī intuīciju: pēdējā darbojas kā domāšana, samazinot ne tikai formāli-loģisko soļu skaitu, bet arī materiālo “svešu” šai profesijai.

3. sadaļā tiek pētīta domāšanas un vērtēšanas emocionālās sastāvdaļas attiecības problēma. Ir pamatoti šādi noteikumi.

Ideja par "dzīves iekļaušanu loģikā" prasa izpratni par domāšanu kā ne tikai objekta atspoguļojumu, bet arī subjekta pašizpausmi, viņa attiecības, vajadzības, intereses.

Emocionalitātes racionālais līmenis filozofiem tiek pasniegts divos veidos: kā objekta novērtējums un subjekta pašvērtējums konkrētas emocijas ziņā; arī - kā vienas vai otras emocionālās modalitātes izzināšana ar loģikas, ētikas uc jēdzienu palīdzību. Emocionalitātes racionālo līmeni nevajadzētu identificēt ar tā atspoguļojumu vien.

Emocionālās modalitātes, paužot sociālo kopienu dzīves pozīcijas, paceļas racionālā līmenī, kļūstot par domāšanas patosu. Pafos ir domāšanas pamatiezīmes (attieksme pret universālumu, objektivitāte, produktivitāte), kas šeit ir modificētas atbilstoši nepieciešamībai paust dzīves pozīcijas.

Patoss kopā ar jēdzieniem un idejām kalpo par pamatu kategoriskajai domāšanas formai, kopā ar tiem noliedzot to subjekta kategoriju piemērošanas gaitā.

Pamatojot šos nosacījumus, vispirms tiek atzīmēts, ka domāšanas vērtējošajā aspektā jāķer pāreja no jutekliskuma uz racionalitāti, it īpaši, lai saskatītu pašizpausmes objektivitāti. Mākslā ir kļuvusi par elementāru patiesību, ka patiesam cilvēka portretam ir jāattēlo gan viņa vides darbības loģika, gan tēla “subjektīvā patiesība”. Jēdzienu “subjektīvā patiesība” faktiski lieto juristi, pedagogi un citi speciālisti, cenšoties sniegt objektīvu un visaptverošu personas raksturojumu. Subjektīvā patiesība ir vistuvākā realitāte, kas nosaka domāšanu un tiek veidota ar tās neaizstājamo līdzdalību.

Ar to Kants iezīmēja daudzu vēlāku “dzīves pasaules” interpretāciju vispārīgo līniju: fikcionālistisko - G. Vaihingers, simbolistisko - E. Kasīreru, mitoloģisko - G. Brendu utt. Vērtējumu attēlojot kā simbols, mīts utt., šie filozofi pārspīlē atšķirību starp "pasauli sevī" un "cilvēka pasauli" tā, ka minētā subjektīvā patiesība kļūst par pilnīgiem meliem.

Daudzas emocionālas darbības, piemēram, kognitīvās darbības, ir saistītas ar sīkiem notikumiem un sīkām interesēm. Bet viņi var arī pareizi paust šķiras, tautas, cilvēces stabilās intereses, iespiežoties morālās, politiskās un citās formās, kļūstot par radošā darba, revolucionāru darbību patosu utt. Šeit tās iegūst universāluma formu. Pafoss, t.i., emocionālās modalitātes racionālā līmenī, kopā ar jēdzieniem un idejām ir holistiskā domāšanas procesa nepieciešamie elementi.

Acīmredzot patosam pieder A. V. Lunačarska vārdi: “Jēdziens un emocijas ... ir divas skaņas signalizācijas puses, no kurām vēsturiski attīstās verbālā un muzikālā runa. (...) Šeit ir savdabīgs domāšanas process, savdabīga loģika - ne mazāk nepieciešama, obligāta kā domāšanā jēdzienos... bet tomēr savādāka.

4. punktā domāšanas vērtību aspekts ir aplūkots kā profesionālās kopienas un speciālista kā personas holistiskās pašnoteikšanās elements.

Lietas un biznesa attiecību ietekme pārsniedz subjekta oficiālo darbību, ietekmējot viņa pasaules uzskatu kopumā. Zināms, ka pagrīdes propagandists, inženieris, rakstnieks, agronoms līdz komunisma atzīšanai nonāk dažādos veidos, caur savu profesiju. Šī V. I. Ļeņina instrukcija izstrādāta ar PSKP CK rezolūciju "Par ideoloģiskā, politiskā un izglītības darba tālāku pilnveidošanu", norādot uz nepieciešamību ideoloģiskajā darbā ņemt vērā dažādu strādnieku grupu īpatnības.

Saskaņā ar promocijas darbu, analizējot speciālista domāšanas vērtību aspektu, ir jāredz ne tikai specializācijas ietekme, atklājot, piemēram, juristu, ārstu uc profesionālās ētikas iezīmes. Profesionālajai domāšanai kopumā ir jābūt arī uztvert kā sociālo tipu.

Profesionālās domāšanas patoss, kas tiek uztverts kā veids, izaug no profesijas galvenajiem punktiem, atspoguļo tās socioģenēzes līnijas, par kurām tika runāts iepriekš.

Galvenā vērtību orientācija šeit ir lieta, attiecības ar lietu. Attieksmei pret darbu, tā priekšmetu, mērķi, tehnoloģijām ir daudzas emocionālas modalitātes, kas vēstures gaitā mainās. Tādējādi Mācītājs trīs reizes atkārto, ka cilvēkam vislabāk ir baudīt sava darba labestību; tomēr vispārējais secinājums ir atšķirīgs: visi cilvēka darbi ir "iedomības un gara satraukums". Šī "nelaimīgā apziņa" pauž indivīda izmisumu, kurš jau ir pāraudzis cilšu sistēmas primitīvo kolektīvismu, bet joprojām ir ļoti tālu no savienošanās ar cilvēkiem, pamatojoties uz tiešo darba socializāciju, un tāpēc vientuļš. Darba prieks un tā augļu baudīšana nobāl personīgās nāves neizbēgamības priekšā. Vēl negatīvāka ir attieksme pret darbu ekonomiskās un politiskās piespiešanas apstākļos. Bet arī šeit patiesā darba kā sabiedrības dzīves pamata, kā augstākās vērtības, nozīme ir nostiprināta tautas garīgajā kultūrā.

Sociālistiskā revolūcija pārvar darbaspēka atsvešināšanas sistēmu, iznīcina profesionālo bandītismu, ubagošanu un tamlīdzīgas "profesijas". Tiek radīti apstākļi "profesionālā aicinājuma" masveida realizācijai. Taču "profesiju pasaules" nemitīgā evolūcija vienu pēc otras nemitīgi pārceļ novecojušo un mirstošo kategorijā. Šajā sakarā, lai gan sociālismā zūd piespiešanas sistēmai raksturīgā darba emocionālā redzējuma antinomiskā dažādība, zināma nekonsekvence šeit joprojām saglabājas.

Nepieciešams noteikt vadošo emocionālo modalitāti saistībā ar darbu un mērķtiecīgi veidot to. Sociālistiskajam darba kolektīvam jārada īpašs strādnieks - sava uzņēmuma īpašnieks, kurš domā sabiedrības interesēs. Un tas tiek panākts nevis ar vārdiem, bet gan ar reālu kolektīvās darbības formu pārstrukturēšanu.

Attieksme pret darbu vienlaikus ir attieksme pret sevi kā darba subjektu. Šo divu domāšanas vērtību aspekta līniju harmoniska kombinācija ir nopietna teorētiska un praktiska problēma. Biežāk to saprot profesiju pārstāvji, kur emocijas plašāk tiek izmantotas kā “darba instruments”, piemēram, mākslā: “mīli sevi mākslā vai mākslu sevī?” Šeit iespējams savdabīgs "profesionālā akluma" variants: loģiķim pasaule dažkārt parādās tikai kā "jēdzienu pasaule"; māksliniekam - tikai kā "tēlu pasaule" (skatuve, glezna utt.). Mākslinieks reizēm atdodas tēliem bez pēdām.

Iespējams, indivīda emocionāla atsvešināšanās. Sociālisms sagrauj strādnieka pašatsvešinātības šķirisko pamatu; taču var saglabāties daļēja šo vērtēšanas virzienu atšķirība profesijas tehnisko, tehnoloģisko un sociāli tehnoloģisko īpašību dēļ.

Vērtību pašnoteikšanā liela nozīme ir arī speciālista izpratnei par sevi kā profesionālās kopienas locekli. Sociālismā šīm kopienām ir mērķis – kopīgs darbs visas sabiedrības labā; visu strādājošo darbības konsekventa pakārtošana tai galu galā ļaus pārvarēt mistikas un naudas aprēķinu elementus biznesa attiecībās. Speciālista domāšanas apvāršņus nedrīkst ierobežot viņa vispārīguma robežas. Lai to izdarītu, ir nepieciešams, lai profesionālā interese darba ņēmējam parādītos tieši sociālā formā, nevis "savu" nozares, uzņēmuma u.tml. interešu veidā. » Nav nejaušība, ka jau PSKP CK jūnija (1983. gada) plēnumā "jauna tipa ekonomiskās domāšanas veidošana" tika nosaukta starp steidzamākajiem darbiem.

Atsvešinātības pārvarēšanai ir nepieciešama arī cilvēka sociālo funkciju atkalapvienošanās ar viņa kā tehnoloģiskā procesa aģenta funkcijām. Turklāt sociālās funkcijas jāīsteno gan ārpus darba kolektīva, gan tā iekšienē. Lai to izdarītu, tiem jākļūst par vērtību un jāiesaistās kādā no speciālista domāšanas patosiem.

3. sadaļa "Domāšanas funkcionēšanas problēma kā mūsdienu sociālās ražošanas subjekta profesionālās kultūras sastāvdaļa" ietver 2 rindkopas. Pētījumam tiek izdalītas divas šīs sarežģītās problēmas saites: domāšanu noteicošo profesionālās kultūras pretrunu apzināšana un dabisko "tieksmju" lomas analīze.

1. punktā ir atzīmēts, ka vispārējās izglītības un speciālās apmācības dialektika, pasaules uzskats un īpašā kultūra, profesionālisma un amatierisma vēsturiskās un loģiskās saiknes, profesionālās kultūras šķirņu veidošanās un funkcionēšanas problēmas un to savstarpējā mijiedarbība - tas viss tieši raksturo profesionālās domāšanas attīstību.

Izglītības sistēmas, darba kolektīvu un citu padomju sociālās sistēmas elementu praktiskā darbība profesionālās kultūras veidošanā atklāja nepieciešamību risināt vairākus vispārīgus jautājumus; jo īpaši pamatojums, ka sociālisma apstākļos šī kultūra nav anahronisms, bet gan pilnvērtīgs sociālistiskā dzīvesveida elements.

Savulaik K. Markss parādīja, ka kapitālistiskā ražošana sadrumstalo indivīda integrālo darbību, reducējot viņa profesionālo kultūru līdz nožēlojamam speciālu zināšanu un paņēmienu kopumam, kuru apguvei nav nepieciešama ne vispārējā kultūra, ne speciālā izglītība. Bet procesa sadalīšana elementos, īslaicīga abstrakcija no subjekta neizbēgami ir klāt visur, kur notiek pāreja no spontāni atrastām metodēm uz zinātniski pamatotām darbības shēmām. Tāpēc, neskatoties uz visiem ierobežojumiem un postu profesionālās kultūras strādājošajiem kapitālisma apstākļos, tas būtu arī dialektiski vērtējams kā posms ceļā uz nākotnes, augstāku kultūru.

Sociālistiskā sabiedrība nosaka savu profesionālās kultūras novērtēšanas skalu: ņem vērā tās ietekmi gan uz darba ražīgumu, gan uz indivīda attīstību.

Mūsdienās, raksturojot profesionālo kultūru, bieži vien ar to saprot tikai īpašas zināšanas un prasmes. Bet tā ir taisnība, un pat tad ne pilnībā, tikai kapitālismam. Kapitāls kultivē īpašu tehnoloģiju, šajā un tikai šajā sfērā ļauj strādniekam būt subjektam. Tādējādi tas ievieš disproporciju ražošanas subjekta darbības struktūrā un ģenerē profesionālās kultūras "tēlu", reducējot to līdz īpašai samākslotībai. Kapitāla apspiešanu likvidējušo masu aktivitātes atmodas gaitā sociālistiskā sabiedrība apzinās profesionālās kultūras nereducējamību vienā vai citā īpašā tehnoloģijā, sāk to praktiski atbrīvot no šīm ierobežojošajām robežām un nodrošina indivīdam iespēja ietekmēt visus profesijas aspektus.

Zinātniskās un tehnoloģiskās revolūcijas laikmetā viena pēc otras specialitātes pāriet arī uz rūpnieciskām darba organizēšanas metodēm uz zinātnes izmantošanu. Kļūst skaidrs, ka katras profesionālās kultūras šķirnes sastāvā, lai cik specifiska tā arī nebūtu, “strādā” vispārizglītojošās disciplīnas. Profesionālā kultūra gan zināšanu sastāva ziņā, gan saistībā ar pasaules uzskatu nekādā ziņā nav tīri īpaša.

Šāda profesionālās kultūras struktūra, tās evolūcija no empīrisma uz zinātni, no mājrūpniecības uz rūpniecību, izvirza sociālistiskajai sabiedrībai liela mēroga uzdevumus. Jo īpaši ir skaidri atzīta nepieciešamība padziļināt vispārējās izglītības un speciālo zināšanu sintēzi augstskolās, tehnikumos, arodskolās un vispārizglītojošajās skolās. Tas arī ir apstiprināts tālākizglītība. Pieaugušo izglītības programmas, pārkvalifikācijas, atestācijas, kvalifikācijas paaugstināšanas sistēmas un citas organizatoriskās formas apliecina sociālistiskās sabiedrības dialektisko pieeju mūsdienu profesionālim. Tajā pašā laikā princips nepārtraukta izglītība, kodolīgi izteikts ar formulu - "personāla atlase, izvietošana un izglītošana".

Kopā ar profesionālās kultūras modeļiem, ņemot vērā to kopumu, pastāv arī savi modeļi. tās atsevišķo specializēto formu līmenī. Katrs no tiem ir vēsturisks; tā veidošanās, attīstība, iekšējā organizācija, attiecības ar citām formām ir pretrunīgas. Jaunā šķirne "atrisina" pretējus uzdevumus: tai jānovērš "mātes" formu dublēšanās, vienlaikus saglabājot ar tām ģenētiskās un funkcionālās saites.

Atsevišķos posmos arī specializētā forma tiek radikāli atjaunināta. Vecā un jaunā sadursme sašķeļ profesionālo kopienu pretējās grupās, un tradīciju aizstāvji to identificē ar kultūru, bet inovāciju ar mežonību, nejēdzību.

Profesionālās kultūras specializēto šķirņu attīstību spēcīgi ietekmē speciālistu un amatieru attiecības. Pieņemot vai noraidot atbilstošos produktus, neprofesionāļu masas stimulē dažu tendenču paātrinātu attīstību un sagatavo citus straumes strupceļu liktenim. Šī patēriņa sfēra ir neviendabīga: šeit uzkrājas tautas kultūras zelta fonds, ir “masu” kultūra, un paiet dīvainās modes jaunumu īsais mūžs. "Tautas balss" nav identiska nevienam patērētāju viedoklim, bet vienmēr ir klātesoša pēdējā formā.

Neprofesionāļi darbojas ne tikai kā patērētāji, bet arī kā amatieri radītāji. Amatierisms bieži kalpo kā eksistences forma jaunām specializētām profesionālās kultūras formām. Kopumā tās pastāvēšanu atbalsta daudzi iemesli: tas, ka pastāvošā specialitāšu sistēmas struktūra un indivīdu masas profesionālās pašnoteikšanās plāni, pamazām tuvojoties viens otram, nevar pilnībā sakrist; to, ka ir neizbēgami mirstošas specialitātes; to, ka pat vispilnīgākās un daudzpusīgākās profesionālās kultūras asimilācija ir un paliks tikai daļa no indivīda vispusīgās attīstības.

Svarīga loma ir arī likumiem. personīgais līmenis profesionālā kultūra. Tātad nereti speciālisti, kuri dažādu iemeslu dēļ nav apguvuši specifisko “savas” profesionālās domāšanas dažādības kultūru, savu vājumu cenšas kompensēt ar “svešām” metodēm un līdzekļiem: filozofiju aizstāj ar speciālām zināšanām, administratīvos paņēmienus. pārcelts uz partijas darbu u.c.. Izglītības sistēmas domāšanas veidošanā pastāv arī nemitīgas pretrunas starp zinātnisko zināšanu veidotāju profesionālajām interesēm un studentu interesēm, kuru lielākā daļa negatavojas pētnieciskai darbībai.

Vēl viena pretruna profesionālās kultūras pastāvēšanā personīgā līmenī ir tāda, ka produktivitāte kā domāšanas atribūts ir iespējama tikai, pamatojoties uz abstraktu universālu specialitātes formulu tulkošanu personīgās dzīves pasaules elementos. Šeit jēdzieni pāriet izpratnes formā; idejas tiek pārveidotas personīgās gribas un prasmju maksimumos; šķiru naids, vēsturiskais optimisms un cits domāšanas patoss kļūst par virsnieka, vēsturnieka, inženiera u.c. personīgo pārliecību.

Šajā līmenī profesionālā kultūra iegūst mākslas veida iezīmes. Speciālistam jāizturas pret cilvēces kā cilvēka izstrādātajām domāšanas formām, jāmeklē tajās jaunas šķautnes, jāattīsta to meistarība, līdz tās tiek īstenotas savā dzīves darbībā. Pieredze liecina, ka ir daudz grūtāk panākt harmonisku vienotību starp "mūžīgās" pretrunas pusēm starp abstrakto-universālo un personīgo profesionalizācijā, nekā iet pa "masu" kultūras veidošanas vai radošās anarhijas ceļu. un empīrisms. Profesionālās domāšanas māksla ietver gan īpašu zināšanu, gan pasaules uzskatu komponentu pārvaldību. To skaidri redzēja pat pirmsmarksistiskā filozofija, piemēram, Leibnics, kurš pētīja un attīstīja "jauno zināšanu mākslu". Šī māksla bieži izskatās kā neaptverama dabiska indivīda "dāvana", jo tajā vienmēr kaut kas slēpjas pašam meistaram un viņa audzēkņiem.

Tās var būt “netiešās” maņu zināšanas, kas ir starpnieks racionālai darbībai, vai atrastas un pielietotas racionālas darbības formas, kas vēl nav pakļautas pārdomām.

2. punkts norāda, ka domāšanas kā profesionālās kultūras funkcionēšanas personīgajā līmenī tiek analizēta arī dabisko modeļu slēptā ietekme uz indivīda universālo kultūras formu asimilāciju un attīstību.

Darba analīze, ko veica K. Markss, apstiprināja, ka cilvēks vienmēr darbojas kā noteiktas sociāli ekonomiskās struktūras pārstāvis un kā dabisks ķermenis. Jebkuras ražošanas zinātniskajā organizācijā jāiekļauj šīs ķermeņa īpašību izpēte un apsvēršana.

Pirmsmarksistiskā filozofija nekritiski sajauca sociāli bioloģisko problēmu ar epistemoloģiskā, politiskā un cita rakstura jautājumiem.. Tajā pašā laikā materiālisti, īpaši X. VIII gadsimtiem ilgi, aizstāvot cilvēku "dabiskās vienlīdzības" idejas, vienu un to pašu "dabisko saprāta gaismu" visiem, pieļāva "apburto" loģisko loku, naturālisma un metafizikas elementus. Ideālisti, kas attīstīja idejas par “pārdabisku” domāšanas noteikšanu pretstatā materiālismam, mistificējai sabiedriskumu un savos priekšstatos par “tīru, mūžīgu, absolūtu” prātu, arī izrādījās metafiziķi. Pārvarot šos trūkumus, marksisms-ļeņinisms ievieš apgalvojumu par dabiskā un sociālā pretrunīgo vienotību, kas attīstās, cilvēkam mainot dabu.

Izejot no šī metodoloģiskā uzstādījuma un ņemot vērā mūsdienu zinātnes datus, jāatzīst: dabiskajiem priekšnosacījumiem ir bijusi un joprojām ir nozīme indivīda domāšanas attīstībā; tie nav nemainīgi; tie principā ir pakļauti cilvēkam kā sabiedriskai būtnei; Speciālistu profesionālās atlases un sagatavošanas sistēmai nepieciešams zinātnisks skaidrojums par šo īpašību lomu.

Profesionālais domāšanas veids un tā paveidi ir pilnībā kultūrvēsturiski produkti. Bet indivīdu asimilācijas un vairošanās līmenī ietekmē dažas, atkārtoti mediētas un lielākoties neizpētītas organisma un populācijas morfoloģijas un funkciju ietekmes. Viņu darbība ietekmē nevis no satura formas puses (juridiskā, filozofiskā, matemātiskā un cita domāšana), bet gan garīgās aktivitātes psihofizioloģiskā atbalsta ziņā. Tajā pašā laikā atsevišķām specialitātēm raksturīgajām neiropsihiskās darbības iezīmēm ir netieša un varbūtiska saistība ar norādītajām satura formām. Tos lielā mērā veido profesionālā apmācība un darbs specialitātē.

Mūsdienu ģenētikas, neirofizioloģijas, psihoterapijas un citu zinātņu panākumi pierāda, ka attiecībā pret savu dabu cilvēks veic to pašu ceļu, ko attiecībā uz ģeogrāfisko vidi (rāda K. Markss) - no spontānas dabas pārvaldības līdz tās apsaimniekošanai. “Indivīda vispusīgā izpausme pārstās tikt pasniegta kā ideāls, kā aicinājums utt., kad ārējās pasaules darbība, kas attīsta indivīdā viņa tieksmju patieso attīstību, tiks nodota zemei. pašu indivīdu kontrole, kā to vēlas komunisti.

IN ieslodzījums ir apkopoti galvenie pētījuma secinājumi. Mūsdienu apstākļos ļeņiniskā ideja par aliansi starp filozofiem un dabaszinātniekiem pāraug par uzdevumu uzlabot filozofu sadarbību ar visu profesiju pārstāvjiem. Profesionālās domāšanas filozofiskā analīze veicina šīs problēmas risināšanu, izceļot vienu no daudzsološajiem filozofisko zināšanu virzības virzieniem praktiskajā dzīvē un, gluži pretēji, vienu no masu neprofesionālās filozofiskās darbības rezultātu iesaistīšanas veidiem ( šajā gadījumā reflektīvie speciālisti) profesionālās filozofiskās domas sfērā.

Promocijas darba galvenais saturs ir atspoguļots šādos autora darbos:

1. Batalovs A. A. Profesionālās domāšanas jēdziens (metodoloģiskie un ideoloģiskie aspekti). - Tomska, 1985. - 231 lpp.

2. Batalovs A. A. Par dažiem personības integrētās pieejas veidošanās momentiem // Personības problēmas. Simpozija materiāli (Maskava, 1970). - M., 1969. - T. 1. - S. 198 - 204.

3. Batalovs A. A. Uz jautājumu par jēdzienu "sociālais" un "bioloģiskais" saturu // Medicīnas un bioloģijas metodoloģiskās un sociālās problēmas. - M., 1978. - Izdevums. 1. - S. 8 - 13.

4. Batalovs A. A. Medicīnas profesija un morāle // Terapeitiskais arhīvs. - 1979, # 5. - S. 76 - 80.

5. Batalovs A. A. Atsevišķs un vispārīgs praktiskajā jaunradē (uz dziedināšanas prakses piemēra) // Prakses radošais raksturs. - Sverdlovska, 1979. - S. 94 - 98.

6. Batalov A. A., Belikov E. S. Korelācija starp teorētisko un klīnisko domāšanu medicīnā // Medicīnas un bioloģijas metodoloģiskās un sociālās problēmas. - M., 1980. - Izdevums. 2. - S. 66 - 73.

7. Batalovs A. A. Eksāmens marksistiski ļeņiniskajā filozofijā // Studentu dialektiski materiālistiskās domāšanas veidošanās (ar problēmmācības palīdzību). - M., 1980. - S. 132 - 137.

8. Batalovs A. A. Komunistiskais pasaules uzskats un speciālista vērtīgo attieksmju profesionālās iezīmes // Padomju studentu aktīvas dzīves pozīcijas veidošana (Visavienības konf. materiāli). - Saratova, 1981. - S. 69 - 72.

9. Batalovs A. A. Par ekoloģiskās domāšanas veidošanās problēmu augstākajā izglītībā // Dabas un sabiedrības mijiedarbība kā sarežģīta zinātnes un prakses problēma (Starpreģionālās konf. ziņojumu kopsavilkums). Irkutska-Čita, 1981. — izdevums. 4. - S. 64 - 66.

10. Batalovs A. A. Uz jautājumu par sanitārā ārsta domāšanas veida veidošanos // Higiēna un sanitārija. - 1981, # 9. - S. 30 - 32.

11. Batalovs A. A. Par praktiskās domāšanas filozofiskajām īpašībām // Filozofijas jautājumi. - 1982, # 4. - S. 64 - 72.

12. Batalovs A. A. Zinātņu, profesionalitātes un diletantisma mijiedarbība // Mūsdienu bioloģijas un medicīnas mijiedarbības filozofiskie un sociālie aspekti (Visavienības konf. ziņojumu tēzes). - M., 1982. - S. 151 - 153.

13. Batalovs A. A. Medicīnas profesija kā sociālā institūcija.

Zinātnisko pētījumu rezultātu ieviešana veselības aprūpes praksē, zinātniskajā pētniecībā un atsevišķās nozarēs (Zinātniskās sesijas referātu tēzes). - Sverdlovska, 1983. - S. 170 - 171.

14. Batalovs A. A. Profesionālā domāšanas noteikšana kā apziņas sociālā rakstura izpausme // K. Marksa teorētiskais mantojums un zinātnes un tehnikas progress (Starpaugstskolu simpozija referātu kopsavilkums). - Sverdlovska, 1983. - 2. daļa. - S. 13 - 14.

15. Batalov AA Par jēdziena "profesionālā kultūra" saturu // Izglītības procesa un izglītības uzlabošanas jautājumi medicīnas institūtā (Starpaugstskolu konf. referātu kopsavilkums) - Sverdlovska, 1986. - P. 62 - 63 .

16. Batalovs A. A., Beļikovs E. S. “Otrā slimība” un “otrā daba” // Patoloģijas arhīvs. - 1986, 4.nr. - S. 77 - 82.