Лаборатория виноделия

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Содержание статьи
  1. Zmiev vēsture
  2. Ģeogrāfiskā atrašanās vieta
  3. Stāsts
  4. Nosaukuma izcelsme
  5. Senā vēsture
  6. 17. gadsimts
  7. XVIII gadsimts
  8. XX gadsimts
  9. XXI gadsimts
  10. Mēri
  11. Iedzīvotāju skaits
  12. Simbolisms
  13. Izglītība
  14. Plāns
  15. Ievads
  16. 1. Ģeogrāfiskā atrašanās vieta

Heraldika Ģerbonis
Zmievskas rajons
Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Zmievskas rajona ģerbonis ir Harkovas apgabala Zmievskas rajona oficiālais simbols, kas apstiprināts 1999. gada 24. februārī ar rajona padomes lēmumu.
Ģerbonis ir četrstūrains heraldiskais vairogs ar noapaļotiem apakšējiem stūriem un punktu pie pamatnes. Ģerboņa augšpusē ir ar zilu lenti savīts kviešu kūlis, abās kūļa pusēs ozola lapas. Uz vairoga sarkanā lauka atrodas čūska aizsardzības pozā (Zmieva ģerbonis). Uz viņa galvas ir kronis ar pieciem zobiem. Ap ģerboni ir ozola lapas, kas ietītas zilā un dzeltenā lentē.
Vairogs ir papildināts ar stilizētu zobrata attēlu, kuram abās pusēs ir divas graudaugu vārpas. Uz zobrata fona attēlots saullēkts un kviešu vārpas. Karogs
Zmievskas rajons
Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Zmievskas rajona karogs apstiprināts ar Zmievskas rajona padomes XXII sasaukuma VII sesijas lēmumu 1999.gada 24.septembrī.
Karogs ir taisnstūrveida panelis (platuma un garuma attiecība 2:3) sārtinātā krāsā ar rajona ģerboņa attēlu centrālajā daļā. Ģerboņa augstums ir vienāds ar 1/2 karoga platuma. Rajona karogs ir abpusējs. Kāta augšdaļa ir metāla konuss, kura augstums ir vienāds ar 1/10 no karoga platuma, konusa pamatne ir vienāda ar 2 staba diametriem, nostiprināta uz cilindriskas pamatnes ar augstumu, kas vienāds ar 1/ 20 no karoga platuma. Metāla krāsa, no kuras izgatavots stienis, ir sudraba. Ģerbonis
Zmiev pilsēta

Zmijevas ģerbonis ir oficiālais Harkovas apgabala Zmijevas pilsētas heraldikas simbols, ko 90. gados apstiprināja Zmijevas pilsētas dome.
Sarkanā laukā zelta čūska ar pilsētas kroni galvā vijas uz augšu.


Zmievskas rajons

Zmievskas rajons(ukraiņu Zmiivskyi rajons) ir administratīva vienība Ukrainas Harkovas apgabala centrā. Administratīvais centrs ir Zmijevas pilsēta.

Teritorija atrodas Harkovas apgabala centrālajā daļā. Ziemeļos robežojas ar Harkovu, austrumos - ar Čugujevski un Balakleyski, dienvidos - ar Pervomaiski, rietumos - ar Harkovas apgabala Novovodolazhsky rajoniem.

Rajons kā administratīva vienība pastāv kopš 1923. gada.

Iedzīvotāju skaits: 72 587 cilvēki. (no 2013. gada 1. augusta)

Platība: 1364,65 km².

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

(ukraiņu Zmiiv) ir rajona nozīmes pilsēta Ukrainā Harkovas apgabalā, Zmiivas rajona administratīvais centrs.

Atrodas 42 km attālumā no reģionālā centra Harkovas, Seversky Donets un Mzha upju satekā.

Zmievskas pilsētas domē ietilpst arī Vyrishalny ciems.

Iedzīvotāju skaits: 16976 cilvēki. (2001)

Tālruņa kods: +380 5747

Zmiev vēsture

Zmijevas pilsētas teritorijā un tās tuvumā ir saglabājušās divu Čerņahovas kultūras agrīno slāvu apmetņu (II-VI gs. AD) paliekas.

Pirmie rakstveida pieminējumi par Zmijevu ir datēti ar 12. gadsimtu. Saskaņā ar hronikām, Novgorodas-Severskas kņazs Igors Svjatoslavovičs, cīnoties pret polovciešiem, pie Doņecas izmantoja vairākus nocietinājumus, starp kuriem bija arī Zmievskoje. Bet tatāru-mongoļu iebrukuma laikā tas tika iznīcināts. 16. gadsimta otrajā pusē šajā vietā tika pieminēts Zmievska aizsargpostenis. Karaļa 1571. gada dekrēts iezīmēja apsardzes patruļu ceļu no Putivlas līdz Mozhu upei un lejup līdz “Čūskas Kurganam”. “Čūsku apmetne” un “čūska Kurgans” ir minētas arī “Lielā zīmējuma grāmatā” (1627). 1640. gadā Kondrāts Sulima ar Transdņepras kazaku vienību pilnībā sakāva tatārus, kas klīst pa Možu un Merli upēm, un sagūstīja Aksaku Khanu. Tajā pašā laikā kazaki uzstādīja pastāvīgu apsardzi un pēc tam nodibināja nelielu cietoksni. Ar 1656. gada 23. marta karalisko dekrētu gubernatoram Jakovam Hitrovo tika pavēlēts šeit uzcelt pastāvīgu cietoksni un pārvaldīt “Čerkasijas”.

Tajā laikā Zmiev bija ļoti nozīmīgs cietoksnis. 1668. gadā bija 7 lieli čuguna lielgabali, 290 lielgabalu lodes un daudz šaujampulvera. Un tomēr tatāriem izdevās ieņemt pilsētu. Tātad 1688., 1689. un 1692. gadā Zmijevs cieta lielu iznīcināšanu. Pēdējais tatāru iebrukums pilsētā notika 1736. gadā.

Iedzīvotāji daudzu epidēmiju laikā piedzīvoja lielas katastrofas. Piemēram, 1718.-1719. un 1738. gadā daudzi Zmiev iedzīvotāji nomira no mēra.

Pilsētas iedzīvotāji nodarbojās ar lauksaimniecību, amatniecību un tirdzniecību. Nozīmīga loma bija tādiem amatiem kā biškopība, makšķerēšana, malšana, destilācija, salpetra darināšana.

Parastie kazaki un pilsētu zemākās kārtas aktīvi piedalījās protestos pret dzimtbūšanu. 1670. gada oktobrī Zmijevas kazaki pievienojās Donas un Zaporožjes kazaku vienībām, kuras vadīja Stepana Razina līdzgaitnieks atamans Aleksejs Hromojs. Zmievā šīs vienības apvienojās ar citiem, ko vadīja Stepana Razina brālis Frols. No šejienes uz reģiona pilsētām un mazpilsētām tika nosūtīti sūtņi, kas Stepana Razina vārdā izplatīja “jaukas vēstules”. Cara valdība brutāli izturējās pret nemierniekiem. Zmijevas simtniekam Pankratam Rjabusam tika nogrieztas rokas un kājas, un pēc tam pakārts. Tika pakārts arī atamans Pāvels Storožs un kazaks Ivans Parasočins un daudzi citi. Tomēr antifeodālie protesti neapstājās. 1707. - 1708. gadā Zmievieši piedalījās sacelšanās procesā Kondrata Bulavina vadībā.

1764. - 1775. gadā Zmijevas apkārtnē darbojās haidamaku vienības. Īpaši aktīvi viņi kļuva zemnieku kara laikā Emeljana Pugačova vadībā 1773.-1775.gadā. 1819. gadā Zmiev strādnieki piedalījās sacelšanās pret Arakcheevsky militārajām apmetnēm.

Pirms reformas Zmijovā katru gadu notika trīs gadatirgi. 19. gadsimta 60. gadu sākumā tās bija jau četras. Pastāvīgi darbojās 15 veikali, trīs vīna pagrabi un trīs krogi.

Pilsētas lielākais uzņēmums papīrfabrika ražoja iesaiņojamo papīru. Tas bija aprīkots ar diviem lielgabarīta tvaika katliem un neproduktīvu papīra ražošanas iekārtu. Gandrīz visi procesi bija saistīti ar roku darbu.

Pilsētas budžetā tika atvēlēti niecīgi līdzekļi izglītības attīstībai, veselības aprūpei un labiekārtošanai. 1839. gadā Harkovas valdības inspektors atzīmēja, ka Zmievā slimnīca atrodas īrētā, nepiemērotā, zemā un mitrā telpā, aptieka bija ļoti šaurāka un neiekārtota. 1866. gadā zemstvo sāka būvēt slimnīcu, taču tā tika atvērta tikai 29 gadus vēlāk. Pirmajā stāvā atradās poliklīnika, bet otrajā stāvā slimnīca ar 17 gultām. Slimnīcu apkalpoja viens ārsts un divi sanitāri. Ņemot vērā šo medicīniskās aprūpes stāvokli, plaši izplatītas infekcijas slimības bija izplatītas. Īpaši augsta bija bērnu mirstība.

Lielākā daļa strādājošo nevarēja mācīties. 1861. gadā tika izveidota sieviešu ģimnāzija ar sešu gadu mācību laiku 120 cilvēkiem. 1910. gadā tā tika pārveidota par astoņu klašu ģimnāziju abu dzimumu bērniem.

UKRAINIS ZMIEV vai POLOTSKA ŠARUKANS?

Šajā daļā mēs, dārgais lasītāj, centīsimies dziļāk iedziļināties krāšņās pilsētas Zmijevas dibināšanas vēsturisko apstākļu (sarežģījumu) izpētē.

Tā gaitā mēs centīsimies izprast gan tās seno vēsturi, gan to tautu vēsturi, kuras to nodibināja.

Un mēs sāksim, kā tas ir ierasts oficiālajā vēsturē, ar varas iestāžu oficiāli apstiprinātu informāciju, kas ietverta dažādās uzziņu grāmatās un enciklopēdijās.

Un tas ir tas, ko jūs varat uzzināt par Zmievu no enciklopēdiskām uzziņu grāmatām:

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

"Zmijevas pilsēta (17.-18. gadsimtā Zmeev (Zmeev), arī Zmiev (Zmiev))– rajona nozīmes pilsēta Ukrainas Harkovas apgabalā, Zmievskas rajona administratīvais centrs.

Atrodas tikai 42 km attālumā no reģionālā centra Harkovas, pie Seversky Donets un Mzha upju saplūšanas.

Zmievskas pilsētas domes administratīvais centrs, kurā ietilpst arī Vyrishalny ciems.

Zmijevas pilsēta atrodas Severskas Doņecas upes labajā krastā pie Mža upes satekas, kas pilsētu sadala divās daļās.

Seversky Donets upes pretējā krastā atrodas Zadoņeckas un Kamplicas ciemati.

Pilsēta atrodas blakus apmetnēm Zidki, Butovka, Vyrishalny, Levkovka, Chemuzhovka.

Cauri pilsētai iet liels dzelzceļa mezgls, Zmiev stacija, šoseja T-2105."

Ir vairākas versijas par šī dīvainā vārda “Zmiev” izcelsmi.

Pirmo versiju jau esam izteikuši, un tā ir saistīta ar tur esošo “čūskas” mājokli, kas pēc leģendas tiek dēvēta par “Čūsku Goriniču” vai, kā viņu vēlāk dēvēja, “Čūsku Tugarīnu”;

Ar čūskas Goriniča jautājumu ir saistīts vēl viens interesants vēsturisks jautājums, kas nekad nav atradis pilnu vēsturisko izpēti.

Un mēs runājam par “Serpentīna vaļņiem”, senām aizsardzības struktūrām, kas izveidotas ilgi pirms Kijevas Rusas parādīšanās kartē un, pēc pieņēmumiem, paredzētas aizsardzībai pret stepju iedzīvotāju uzbrukumiem.

Dažādu šahtu sistēmu kopējais garums no Karpatiem līdz Donai ir vairāki tūkstoši kilometru.

Zmiev apgabalā transporta ceļi ir ierīkoti pa dažiem labi saglabājušiem vaļņiem.

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Pati teritorija, kur atrodas mūsdienu pilsēta Zmiev, bija apdzīvota pirms 1. tūkstošgades pirms mūsu ēras. e.

Starp ciltīm, kas apdzīvoja šīs zemes, ir ticami zināmi skiti, sarmati, goti, huņi, alani, avāri, polovci, pečenegi, tatāri un slāvi.

Bet kurš, kad un kāpēc cēlis grandiozās aizsardzības būves, vēl nav noskaidrots.

Otra versija var teikt par “ģeogrāfisku” un ir tāda, ka upe, kas ietek Možā, bija līkumaina un atgādināja čūsku, kas arī varētu dot nosaukumu senajai apmetnei;

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Trešā versija ir vēsturiska. Galu galā netālu no tagadējās Zmijevas atradās polovciešu galvaspilsēta - Šarukans, ko sauca par “čūskas pilsētu”.

Un lūk, ko par šo jautājumu rakstīja ukraiņu vēsturnieks KOLOVRAT A. (http://colovrat.at.ua/) savā darbā. PAR JAUTĀJUMU PAR ZMIJEVA DIBINĀŠANAS DATU UN TĀ TAUTĪBU VIDUSLAIKOS"

“Jautājums par Zmijevas dibināšanu ir sarežģīts, neskaidrs, un patiesībā vēstures zinātne joprojām ir tālu no tā galīgā risinājuma. Vispārpieņemtais datums, 1640. gads, ir patvaļīgs un fiksē vienu no daudzajiem pilsētas nodibinājumiem. ir pamats pieņemt, ka viņa vecums ir daudz senāks.

Saskaņā ar arheoloģiskajiem datiem pirmās apmetnes Zmijevas pilsētas teritorijā mūsdienu Zamoskas apgabalā radās bronzas laikmetā.

Pirmā apmetne atradās uz zemesraga, Mžas grīvā, Kramarskoe traktā.

Otrais, kas pieder Bondarihas arheoloģiskajai kultūrai, atradās 50 metrus uz dienvidaustrumiem no mūsdienu kapsētas.

Trešais atradās 200 metrus no tilta uz ceļa uz Čemužovkas ciemu.

Agrīnā dzelzs laikmetā pilsētas teritoriju apdzīvoja mežstepju skitu ciltis. Ar šo laiku aizsākās Zmievska apmetnes rašanās, kuras nocietinājumus ieskauj valnis un grāvis.

Zmievčan-skitus nomainīja Čerņahovas arheoloģiskās kultūras ciltis. Uz dienvidiem no pilsētas, pie Zmiev apmetnes un Provalye traktā, tālajā 1927. gadā arheologs A. S. Fedorovskis savāca Čerņahovas keramiku.

Zmijevas pilsētas teritorijā un netālu no tās ir saglabājušās divu Čerņahovas kultūras (II - VI gs. AD) apmetņu paliekas.

Tālākais Zmieva vēstures periods joprojām ir vāji pētīts gan hronikas, gan arheoloģisko datu trūkuma dēļ.

Arheoloģisko datu trūkums par Zmijevas vēstures viduslaiku periodu, pirmkārt, ir saistīts ar cilvēka saimniecisko darbību.

Ieklājot, remontējot un ekspluatējot komunikācijas, tiek izjaukti grunts slāņi, kas neļauj precīzi datēt nevienu atradumu.

Tomēr neapstrīdams fakts ir tāds, ka, sekojot Čerņahovas kultūras nesējiem, Zmievščinas teritoriju apdzīvoja slāvu ciltis Antes un vēlāk ziemeļnieki.

Par to liecina daudzas Penkovo un Romny kultūras apmetnes, apmetnes un apmetnes, kas atrodas 5. – 10. gadsimtā. uz Zmievsku zemēm.

Tāpēc mēs varam droši teikt, ka Zmiev bija apdzīvots agrīnajos viduslaikos."

“Sākot ar 11. gadsimtu, parādījās rakstiskas ziņas par “Zmijevas zemēm” 12. gadsimta Zmijevas apgabala apraksts atrodams arābu ģeogrāfa Mohammeda al Idrisi (1099 - †1166) darbā.

Viņa ceļojuma aprakstā ir iekļauta Navarijas reģiona karte. Slavenais vēsturnieks A.G. Djačenko pārcēla Severskas Doņecas augšteces moderno hidronīmiju uz Idrisi karti, un izrādījās, ka kartē norādītā Rusijas upe tās atrašanās vietā precīzi sakrīt ar "Lielo Donu" (Seversky Doņecka). Krievijas hronikas.

Tajā pašā laikā hronikās ir minētas Šarukanas (Zmijevas), Sugrovas un Balinas pilsētas.

Tie ir 1111., 1116., 1185. gada kampaņu apraksti. Krievu prinči pret polovciešiem. Tas ietver arī "Stāstu par Igora kampaņu".

Bet mums šis pārgājiens ir interesants ar to, ka tas notika mūsdienu Zmievščinas teritorijā vai tās tiešā tuvumā.

Fundamentālajā izdevumā “Ukrainas RSR pilsētu un ciemu vēsture” pirmajā Harkovas apgabalam veltītajā sējumā var lasīt, ka pirmie Zmieva pieminējumi nāk 12. gadsimtā un ir saistīti ar Novgorodas-Severskas kampaņu. Princis Igors Svjatoslavičs pret polovciešiem.

Tiek ziņots, ka princis “saskaņā ar hronistu liecībām..., cīnoties pret polovciešiem, viņš pie Doņecas izmantojis vairākus nocietinājumus, starp kuriem bija arī Zmievo”.

Krievu vēsturnieks V.N. Tatiščevs... tā apraksta šīs kampaņas maršrutu.

“Krievi pārgāja virs Poltavas cauri Vorsklai, gāja pa Kolomakas upes kreiso krastu uz Valkiem.

No turienes mēs šķērsojām Merchik jeb pa Mžas upes kreiso krastu uz Doņecu pretī Zmijevas pilsētai...".

Saskaņā ar hronikām pie Donas upes atradās trīs Polovcu pilsētas: Šarukana, Sugrova un Balina.

Daudzi pētnieki (V. N. Tatiščevs, N. P. Barsovs, V. G. Ļaskronskis, D. I. Bagalejs) izteica viedokli, ka ar “donu” hronists saprot Seversky Doņecu.

Akadēmiķis B. A. Rybakovs pārliecinoši pierādīja, ka Dons jeb Lielais Dons vismaz 12. gadsimtā tika dēvēts par mūsdienu Seversky Donets un Donas lejteci.

Minētās pilsētas atrodas pētnieku dažādos veidos, un tās sauc par Polovtsian.

“No etimoloģijas viedokļa ir pamats hronikas pilsētu Šarūkanu identificēt ar Zmijevu.

Jāņem vērā, ka ir vārds šaruks, kas, pēc valodnieku domām, I. G. Dobrodomovs, it īpaši kipčaku (polovciešu) valodā nozīmē “čūska”.

Un vienas no turku ciltīm - polovcu senčiem - pašnosaukums bija imak (yemak, kimak). Nedaudz atšķirīgā transkripcijā šis cilts veidojums izklausās kā kai, kas mongoļu valodā nozīmē “čūska”.

Ir arī vairākkārt atzīmēts, ka ungāru un slovāku valodā vārds shark nozīmē “čūska”.

Manuprāt, hronikas pilsētas Šarukanas lokalizācija mūsdienu Zmijevas vietā ir pareiza.

Šarukanas, Sugrovas un Balinas pilsētas bija neviendabīgas pēc etniskā sastāva.

Zmievščinas viduslaiku iedzīvotāji 8. – 10. gadsimtā. sastāvēja no Alans, Antes un ziemeļniekiem.

Tajā pašā laikā, kā atzīmē V.K.Mihejevs, dažādu etnisko grupu līdzāspastāvēšana neizraisīja to apvienošanos.

Kopš 11. gadsimta šeit iekļuva arī kipčaki (polovcieši).

Zmievščinas pilsētu iedzīvotāju polovciešu daļai vajadzēja būt visai niecīgai, jo polovcieši ir nomadi un viņu nepieciešamība pēc pilsētām ir minimāla.

Lai gan šīs tautas atšķīrās viena no otras ar valodu, kultūru un paražām, tās tomēr dzīvoja viena otrai blakus un bija vienlīdz ietekmējušās no tuvējās slāvu pasaules.

Par to ir daudz pieminējumu hronikās.

Šis etnisko grupu sajaukums bija pamats t.s. Brodņiks, zināms hronikās un minēts 1147. gadā kā Novgorodas-Severskas kņaza Svjatoslava Olgoviča sabiedrotie.

Brodņiki hronikās parādās no 12. gadsimta. Viņu vārds parasti ir atvasināts no darbības vārda klīst, t.i., “klejot, klīst pa stepēm”.

Viņi bija kristieši, viņiem bija slāvu vārdi un viņi bija pazīstami ar savu drosmi. 1180. gadā Brodņiki piedalījās Bulgārijas karā par neatkarību no Bizantijas, vēlāk cīnījās ar Ungāriju.

Ārzemnieki savu zemi sauca par Brodīniju. Pētnieki O. N. Demina, piemēram, atzīmē, ka saistībā ar klaidoņiem 12. – 13. gs. Tiek minēts cietoksnis "Čūska Kurgans".

Bet, lai cik tas viss būtu interesanti, tas joprojām ir tikai viena Ukrainas vēsturnieka viedoklis.

Un par tiem pašiem polovciešiem un viņu lomu pasaules vēsturē ir arī citi darbi un viedokļi.

Bet, pirms mēs pārejam pie stāsta par polovciešiem turpinājuma, ir jāveic īsa pāreja, lai lasītājs saprastu, no kurienes un kādam nolūkam ir cēlušies polovcieši.

Un polovcieši, jāsaka, nebija pirmās un ne pēdējās nomadu tautas, kas ar apskaužamu stabilitāti vilnis pēc viļņa ripoja no Āzijas dzīlēm tagad Ukrainas okupētajās teritorijās.

Sākumā tās bija tautas, kas pazīstamas kā sarmati, pēc tam cimmerieši. Viņus nomainīja Antes, tad nāca skiti. Skitus iekaroja huņņi, kurus savukārt nomainīja pečenegi. Un tikai tad pienāca laiks polovciešiem ieiet Eiropas vēsturiskajā posmā.

Par pašiem polovciem kā īpašu tautu ir daudz rakstīts. Bet diemžēl šī literatūra nav pieejama plašam lasītāju lokam.

Un tajā, kas atrodams publiskajā telpā, krievu un padomju vēsturnieki, pēc autora domām, apzināti veidojuši sagrozītu un bieži vien negatīvu priekšstatu par polovciešiem kā par vēsturiski nozīmīgu tautu.

Un tas tika darīts pretstatā, tā teikt, labajiem un varonīgajiem slāviem (rusičiem) un, protams, viņu vadoņiem - krievu kņaziem!

Īpaši daudz objektīvi apstiprināta negatīvisma par polovciešiem tika parādīts krievvalodīgajam lasītājam “Stāstā par Igora, Olgova mazdēla Svjatoslavova dēla Igora kampaņu”.

Lai gan šim noteikumam ir patīkams izņēmums. Šī ir S.A. grāmata. Pletņeva "Polovtsy" Maskava. 1990 (pilns grāmatas teksts ir šeit: http://annals.xlegio.ru/step/pletneva/index.htm)

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

To ņemsim par pamatu savā brīvajā, žurnālistiskajā stāstā par polovciešiem un viņu dzīvi un darbību Krievijas dienvidu stepēs.

Bet mēs to salīdzināsim ar joprojām aktuālo vācu rakstnieka J. Markvarta darbu " PAR KUMĀNU CILVĒKU” 1910. gads

Tāpēc atstāsim malā visus iepriekš minētos nomadu tautu datus par Ukrainas teritoriju un uzdosim jautājumus:

Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

No kurienes viņi nāca, kā dzīvoja un kur devās?

Un tad mūs tūlīt sagaida neliela sensācija. Polovcieši 11.-13.gadsimtā bija “kuni” tikai saviem slāvu “kaimiņiem”.

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Citas valstis, tostarp Lielā Bizantija un pēc tās visa Rietumeiropa, šos cilvēkus sauca par "KOMANIEM".

To labi apzinājās krievu hronisti, kuri dažkārt uzskatīja par nepieciešamu savās piezīmēs paskaidrot: “... Polovci, rekshe komany”, t.i., Polovci, sauktu arī par komany. Šīs etniskās grupas austrumu bari, kas klīst pa Volgas un Urālu stepēm līdz pat Irtišai, tika saukti par kipčakiem.

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

9. gadsimta beigās. Khazar Khaganate, kas atrodas Kijevas Krievzemes dienvidos, iekšējo pretrunu un reliģisko nemieru plosītā, zaudēja savu pavisam neseno spēku un pavēra Krievijas austrumu ordu ceļus tālāk uz Eiropu.

Šajā laikā vēsturiskajā arēnā, Krievijas dienvidu stepēs, parādījās arī polovci, kuri padzina pečenegus.

Vēsturnieki konstatējuši, ka 10. gs. Komaņi ir trīs līdz četru atsevišķu cilšu savienība. Bet pati “Kimak Savienība” bija spēcīgs valstisks veidojums, kas avotos pazīstams ar vispārīgo nosaukumu “Kimak Kaganate”.

Šīs Kimak asociācijas ciltis un bari, kas savas apmetnes un nomadu nometnes izplatīja tūkstoš kilometru garā stepē (no Irtišas līdz Kaspijas jūrai, no taigas līdz Kazahstānas pustuksnešiem).

Kimaka kaganāta struktūra

Kimakas valsts veidojuma priekšgalā 10. gs. bija kagans, un kaganāta kipčaku locekļus vadīja “malik”, kas atbilst turku nosaukumam “hans”.

Ir arī liecības, ka kumāni - komāni ir divas etniskās grupas: kaiji, kā zināms, ir kimaki un šari (dzelteni kipčaki), bet tajā piedalījās atsevišķas kunas un citas formācijas, kas bija kaganāta sastāvā. virzīties uz Rietumiem.

Visas iekarotās “Zemes” tika stingri sadalītas starp vairākām hordām.

Katram no viņiem piederēja liels zemes gabals, kas stiepās meridionālā virzienā - no Doņecas līdz Azovas jūrai.

Kādas bija šīs vienības?

Pirmkārt, tie bija tā sauktie kureņi - vairāku, pārsvarā patriarhālu, radniecīgu ģimeņu sakari, kas būtībā ir tuvas zemnieku tautu daudzģimeņu kopienām.

Ordā bija daudz kurēnu, un viņi varēja piederēt vairākām etniskām grupām: no bulgāriem līdz kipčakiem un kimakiem.

Krievu hronikās šādas daudzbērnu ģimenes sauca par bērniem, un paši klejotāji to droši vien definēja ar vārdu “kosh” - “koch” (klejotāju nometne). Iespējams, ka tieši no šī termina “pasakas” nosaukums “koschey” nonāca krievu hronikās un folklorā (pasakās tas vienmēr ir kvēls krievu varoņa ienaidnieks).

12. gadsimtā. ail - "kosh" kļuva par polovcu sabiedrības galveno vienību. Ails nebija vienāda izmēra, un viņu galvas nebija vienādas tiesību ziņā.

Atkarībā no ekonomiskiem un neekonomiskiem iemesliem (jo īpaši ģimenes, kas pieder pie ģimenes aristokrātijas), tās visas atradās dažādos hierarhijas kāpņu līmeņos.

Viens no pamanāmajiem Koševoja spēka ārējiem atribūtiem ģimenē bija katls (katls).

Interesants šajā ziņā ir fakts, ka apbedījumos atrasti bagāti karotāji no 12. – 13. gadsimta sākuma. mazi podi, kalti vai kniedēti no vara sloksnēm (daudziem no tiem bija skaidri simboliska nozīme, jo tos nevarēja izmantot praksē).

Katras ordas priekšgalā, kā mēs jau atzīmējām, bija KHAN. Un viņš klejoja stepēs pieņemto sociāli ekonomisko iedalījumu ietvaros.

Jāpiebilst, ka daudzu kureņu galvu nosaukumi beidzās ar vārdiem “opa”, “abi”, “epa”, kas atvasināti no seno turku vārda saknes, kas nozīmē “mājoklis”, “nometne” (Urusoba). , Altunopa utt.).

Papildus tiem hronikās ir runāts par Polovcu karotāju masu (parastiem reidu dalībniekiem), un 12. gadsimta sākuma ierakstos. Polovcu nomados hronikās tika ierakstītas vēl divas sociālās kategorijas, kas nepārprotami atradās tā laika nomadu sabiedrības zemākajos līmeņos: “kalpi” un “labi iemītnieki”.

Tomēr hanam, kurš aristokrātijas kongresā tika izvēlēts par šādas asociācijas (HORDE) vadītāju, acīmredzot bija ļoti liela vara, kas izpaudās viņa tiesību absolūtāšanā vadīt savienības ārpolitiku: noslēgt mieru. , bet galvenais, protams, organizēt plēsonīgas kampaņas.

Hierarhisko kāpņu zemākajos līmeņos atradās mazo košeju galvas - "koščei" (parastie karotāji) (šeit saucas pasaka par Koščeju Nemirstīgo) un vienkāršie gani, kuri nebija "koščeji", jo šim nolūkam. vajadzēja kosh - ganības un pietiekamu skaitu lopu migrācijai.

Gani, kā likums, nonāca ekonomiskajā atkarībā no bagātajiem aristokrātiem, kuri deva viņiem liellopus “ganīšanai” ar nosacījumu, ka viņi maksā pusi no pēcnācējiem (feodālais stepes likums “suana”).

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Kalpu vidū bija arī “čagi” – kalpones. Un visbeidzot, pašā apakšā stāvēja “kolodņiki” - sagūstītie krievi vai citi mājas vergi.

Jāteic, ka katrai viduslaiku karaspēka daļai jau bija savs baneris – baneris.

Pēc baneriem pretinieki atpazina, kurš šobrīd stāvēja viņu priekšā. Pirms kaujas tika novietoti baneri.

Interesanti, ka hronikas Radvila (Kēnigsbergas) saraksta ilustrācijās vienmēr pirms kaujas vai pēc uzvaras attēloti stāvus karogi ar vertikālām šahtām, bet sakāves gadījumā karogi vienmēr ir stipri slīpi.

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Kā redzams no iepriekš minētā teksta, polovcu ordu struktūra pēc savas struktūras un organizācijas gandrīz pilnībā sakrīt ar Zaporožjes siča struktūru un organizāciju!

Vienīgā atšķirība ir tāda, ka kazaki aizliedza laulības tādā nozīmē, ka sievietes nedrīkstēja pievienoties Zaporožjes sičām.

Es arī ceru, ka derēs noskaidrot, kādā valodā runāja polovcieši?

Un izrādās, ka visā krievu-polovcu pierobežā un visās Krievijas dienvidu pilsētās polovcu valoda bija plaši pazīstama un līdzīga seno slāvu valodai,

Tāpēc krievi, sazinoties ar polovciešiem, neprasīja īpašu tulku...

Un, iespējams, arī šī iemesla dēļ vietējie iedzīvotāji viegli uztvēra un pieņēma turku upju, mazpilsētu un traktātu nosaukumus.

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Kipčaku valoda, sākot no 13. gadsimta, bija starpetnisko saziņas valoda Zelta ordā; vēlāk veidoja kazahu, tatāru, baškīru, karačaju-balkāru, nogaju un dažu citu valodu pamatu.

Tomēr, kā redzējām, daudzveidīga saziņa ar polovciešiem veicināja ne tikai atsevišķu vārdu un jēdzienu iekļūšanu senkrievu valodā, bet arī veselu attēlu iekļūšanu senkrievu folklorā un pat rakstītajā kultūrā.

Īpaši vēlos pakavēties pie jautājuma par sieviešu stāvokli polovciešu vidū. Jo tās ir tās leģendārās amazones.

Polovcieši (Komanki) bija tik populāri slāvu iedzīvotāju vidū, ka viņi pat bija pelnījuši goda nosaukumu, kur viņus sauc par "polianici"!

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

“Polianitsa”, t.i., varonīgas sievietes tēls. Ir labi zināms, ka viduslaikos visās Eiropas valstīs sieviešu stāvoklis bija ārkārtīgi grūts. To veicināja kristīgā reliģija (kā arī musulmaņi).

Sieviete saskaņā ar viņu mācībām bija netīrs “grēka trauks”. Un princeses Olgas – jaunās Krievijas valsts valdnieces – laiki jau sen pagājuši un kristiešu mīlošajai tautai aizmirsti.

11. gadsimtā nevarēja būt ne runas. par dažām “Poļanicu” - krievu meitenēm. Tās neapšaubāmi bija jaunas Polovcu sievietes.

Raksturīgi, ka šajā ziņā slavena kļuva arī eposs Dobrinja Ņikitičs.

Reiz Dobrinja gāja pa Polovcu stepēm un satika “polianicu” “atklātā laukā”, tas ir, acīmredzot, stepē, sēžot uz laba zirga.

Vārds pa vārdam un sākās duelis. Un ne jau Dobrinjam vajadzēja cīnīties ar Čūsku Goriniču!

Mūsu POLANITSA viņu ātri uzveica. Turklāt sakāve bija apkaunojoša, jo polovciešu meitene kaujā pat neievainoja Dobrinju, bet gan “izrāva” no segliem!

Eposā “polianica” nosaukta par Ļahovecas karaļa meitu Nastasju Ņikuļičnaju, taču jāatceras, ka polovciešu vārds jau sen ir izdzēsts no cilvēku atmiņas, sieviešu tjurku vārdi nebija izplatīti Krievijā un netika iekļauti eposā.

Dobrinja, draudot apkaunojošai nāvei, piekrita precēties ar “Polyanica”, un, kad viņš viņu atveda uz Kijevu, vispirms meitene tika “ievesta kristītajā ticībā”.

Tādējādi viņa gāja pa parasto ceļu, kā polovciešu meitene, kas tika aizvesta no stepes, lai apprecētos ar krievu princi vai vienkāršu karotāju: vispirms viņai vajadzēja tikt kristītai (piešķirt viņai kristīgo vārdu) un pēc tam vadīt pa eju.

Jāteic, ka sievietes polovciešu sabiedrībā baudīja lielu brīvību un tika cienītas vienlīdzīgi ar vīriešiem. Sieviešu senčiem tika uzceltas svētnīcas.

Daudzas sievietes bija spiestas savu vīru prombūtnē, kuri pastāvīgi devās ilgās kampaņās (un tur nomira), rūpēties par klejotāju sarežģīto ekonomiku un viņu aizsardzību.

Tā stepēs radās “Amazones” institūcija, sievietes karotājas, kas vispirms tika attēlotas stepju eposos, dziesmās un tēlotājmākslā, un no turienes pārgāja krievu folklorā.

Par Polovcu sieviešu augsto statusu, pirmkārt, liecina lielais viņu piemiņai uzcelto statuju skaits.

Viņu bija pat vairāk nekā vīriešu - vismaz tika saglabāti vairāk. Sievietes, tāpat kā vīrieši, tika attēlotas stāvam un sēžam.

Iespējams, ka vīra nāves rezultātā kampaņā viņa sieva kādu laiku kļuva par košas vadītāju. Pēc viņas nāves viņa tika attēlota kā stāvoša figūra, bet parastās bagāto un dižciltīgo koševoju sievas tika attēlotas kā sēdošas.

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Raksturīgi, ka vienīgā Amazones sievietes statuja, kas nokļuvusi līdz mums (ar zobenu, dībele, loku), ir attēlota stāvoša (tāpat kā stāvošas vīriešu statujas).

Kuņu RELIĢIJA

Līdzās khanu priesteriem Polovcu sabiedrībā bija arī īpašs priesteru slānis - šamaņi.

Polovcieši šamani sauca par "kam", no kurienes cēlies vārds "kamlanie". Galvenās šamaņu funkcijas bija zīlēšana (nākotnes pareģošana) un dziedināšana, kuras pamatā bija tieša saziņa ar labajiem un ļaunajiem gariem.

Tādējādi šamaņu pastāvēšanas fakts ir pierādījums tam, ka pasaule ap kuniem bija piepildīta ar dažādiem “noslēpumainiem spēkiem”, ar kuriem sazināties varēja tikai šamanis, lūdzot viņiem palīdzību vai padzenot viņus no slima cilvēka.

Varam droši apgalvot, ka kumu uzskati maz atšķīrās no visu citu klejotāju pagāniskajiem priekšstatiem, un mēs zinām, piemēram, ka huņņi pielūdza sauli un mēnesi, guzi ticēja akmeņu maģiskajām īpašībām, kirgīzi. - kalni, un Kimaki - upes utt., kā arī senču vadoņu kults.

Apbedīšanas kults pieder pie senākajām reliģijas formām. Neskatoties uz to, ka mirušā ārstēšanas metodes parasti bija atkarīgas no vecuma, dzimuma un jo īpaši no viņa sociālā statusa, polovciešu bēru rituāls izceļas ar ļoti specifiskām iezīmēm, kas ļauj runāt par uzskatiem, kas saistīti ar bēru rituālu. .

To raksturo nelaiķa apbedīšana ar kara zirga līķi vai tā izbāzni: galvu, kājām, asti un ar salmiem pildītu ādu. Zirgs parasti ir sajūgts un apseglots, mirušais ir apbruņots un apglabāts ar nepieciešamajām zīmotnēm (dekorācijām, kausa cepure, pārtikas krājumiem utt.).

Pēc visu ar kapa celtniecību saistīto rituālu veikšanas tas tika aizbērts un virs tā uzcelts māla vai akmens uzkalniņš.

Polovciešu ticība senču kultam slēpjas apstāklī, ka, pirmkārt, tā ir ticība, ka katram cilvēkam ir dvēsele; otrkārt, ka šai dvēselei pēc nāves ir vajadzīga tāda pati vide, kāda cilvēkam bija dzīves laikā.

Tāpēc kapos tika ievietots diezgan daudz lietu: tik, cik uz zemes palikušie radinieki varēja salikt. Acīmredzot otrā pasaule polovciešiem šķita vienkāršs tagadnes turpinājums.

Tomēr, pārceļoties uz citu pasauli, senča dvēsele, pēc polovciešu domām, ieguva īpašas spējas un spēkus, lai palīdzētu cilvēkiem (parasti radiniekiem), kuri tai upurēja.

Šī pārliecība ir raksturīga visām tautām, kuru dominējošā reliģijas forma bija senču kults.

Polovcu akmens statuju plašā izplatība un ar tām atrodamie svētvietu atradumi, pirmkārt, liecina, ka senču kults bija viņu reliģisko ideju galvenā sastāvdaļa.

Svētnīcas ar tām tika uzceltas brīvā dabā visiem ceļotājiem pieejamās un no tālienes redzamās vietās.

Rubruks par to rakstīja šādi: "Komanieši... uzceļ viņam (mirušajam - S.P.) statuju, kas vērsta uz austrumiem un turot rokā krūzi nabas priekšā..."

Ikvienam bija jānes viņiem upuri un jāpielūdz.

Ciešā saziņa ar kaimiņvalstīm kristīgajām valstīm (Bizantija, Krievija, Bulgārija, Gruzija, Ungārija) un musulmaņu valstīm (Azerbaidžāna, Volga Bulgārija un plašā Vidusāzijas valstu pasaule), protams, noveda pie šo divu reliģiju iespiešanās nomadu stepēs.

Tiesa, informācija par islāma pieņemšanu no polovciešu puses nav saglabājusies. Bet ir labi zināms, ka šī reliģija kļuva par dominējošo starp kipčakiem, kas palika Vidusāzijā. Austrumeiropas kumāni, protams, bija spēcīgā kristīgo valstu, galvenokārt Krievijas, ietekmē.

Krievijas lielākā kultūras un kristīgā centra Kijevas Pečerskas lavras mūki rakstīja par visu polovcu klanu pāreju uz kristietību.

Parasti šī svešzemju reliģija tika pieņemta briesmu un sarežģītu apstākļu laikā.

Jo īpaši 1224. gadā liels skaits polovcu bēga no strauji virzošajiem mongoļiem uz krievu zemēm, daudzi no viņiem tika kristīti, tostarp “polovcu lielkņazs tika kristīts par Basti...” (PSRL, II, 741. lpp. ).

Hronikās bieži atrodami polovciešu krievu vārdi: Vasilijs, Gavrilko, Jurijs utt.

Acīmredzot tas norāda, ka viņi visi saņēma vārdus kristībās, un 1227. gadā polovcietis Boriss (pareizticīgais) rakstīja pāvestam Gregorijam, vēloties kopā ar savu tēvu pievērsties katoļticībai.

Nomadi aktīvi uztvēra šo valstu kultūru: ikdienas paražas, dažas apģērba detaļas, sadzīves priekšmetus, atsevišķus vārdus, kas nonāca stepē kopā ar aizņemtiem priekšmetiem.

Nevar noliegt pretējo ietekmi - polovcieši uz saviem kaimiņiem. Tādējādi ir zināms, ka bizantieši un ungāri aizņēmās greznas polovciešu drēbes, kas bija īpaši izplatītas imperatora un karaļa galminieku vidū.

Nomadu ieroči iekļuva Bizantijā, kā arī Krievijā - zobeni un stingri loki, segli un daži kāpšļu veidi, šķietami ērtākie vai vienkārši “modīgākie” stepju tautu vidū.

Kari

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Par polovcu kariem ar rusiņiem vai rusiču ar polovciešiem var rakstīt daudz, bet šī darba formāts to neļauj.

Un tāpēc es runāšu tikai par dažām šīs cīņas epizodēm.

1060. gadā polovcieši pirmo reizi mēģināja izlaupīt bagātās krievu zemes. Svjatoslavs Jaroslavichs Čerņigovskis un viņa komanda četras reizes spēja sakaut Polovcas armiju. Daudzi polovciešu karotāji tika nogalināti un noslīkuši Snovi upē, viņu vadītāji tika saņemti gūstā, acīmredzot gandrīz bez pretestības. “...Prinči ir viņu rokas,” rakstīja hronists (PSRL, II, 161. lpp.). Sakāve bija pilnīga.

Taču jau 1061. gada janvāra beigās - februāra sākumā "pirmie ieradās polovcieši, lai cīnītos uz krievu zemi... Lūk, pirmais ļaunums nāca uz krievu zemi no netīrajiem, bezdievīgajiem ienaidniekiem, pēc tam viņu kņaza Sokala. ..” (PSRL, II, 152. lpp.).

Nākamais reids no tās pašas dienvidaustrumu puses hronikā tika atzīmēts 1068. gadā.

Šoreiz Ltas upē (Perejaslavas Firstistē) ar polovciešiem tikās apvienotie “triumvirāta” spēki - Izjaslavas, Svjatoslava un Vsevoloda Jaroslaviča pulki. Tomēr arī viņus sakāva polovcieši. Pēc šī notikuma kļuva skaidrs, ka pār krievu zemi draud jaunas briesmīgas briesmas.

1093. gadā kņazs Vsevolods nomira, pastāvīgi un kopumā veiksmīgi atvairījis polovciešu uzbrukumu no Krievijas pierobežas. Uzzinājuši par viņiem naidīgā prinča nāvi, polovcieši, kuri jau gatavojās kārtējai plēsonīgai kampaņai, nolēma noslēgt mieru ar Krieviju.

Šeit ir vēl viena tipiska epizode.

Noslēdzot mieru ar Krieviju, polovcieši sāka organizēt jaunu kampaņu pret Bizantiju.

Un, kamēr Bonjaks un Tugorkāns cīnījās Bizantijā, dižciltīgie krievi parādīja savu īsto krāsu!

Un notikumi attīstījās šādi. 1095. gada pavasarī divi polovcu “valdnieki” Itlars un Kitans ieradās Perejaslavļā pie Vladimira Vsevolodiča, lai noslēgtu mieru un tika nogalināti pēc prinča pavēles, vēl pirms sarunu sākšanas.

Sākumā Vladimirs bija noskaņots uz mieru un deva Kitanam, kurš kopā ar militāro vienību izveidoja nometni pie Perejaslavas vaļņiem, ķīlu savu dēlu Svjatoslavu. Itlars bez bailēm ienāca pilsētā.

Divi Vladimira karotāji Slavjata un Ratibors pārliecināja princi iznīcināt abus vēstniekus. Vispirms Vladimirs uz Kitanu nosūtīja savus karotājus ar nelielu Torques vienību.

Viņi nolaupīja mazo Svjatoslavu, nogalināja Kitanu un visu viņa komandu.

Nākamajā rītā Itlars, kurš nakšņoja pilsētā, tika nogalināts.

Pēc tam Vladimirs un Svjatopolks “nokļuva vezha un paņēma vezhi un nokāva lopus un zirgus, un samtus, un kalpus un atveda tos uz savu zemi” (PSRL, II, 219. lpp.).

Šī bija pirmā krievu kampaņa stepē, kas arī beidzās veiksmīgi.

Atgriezušies no ilgas kampaņas, Bonjaks un Tugorkāns uzzināja par Vladimira “nodevību” un saskārās ar paniku, kas pārņēma klejotājus sakarā ar krievu vienību iekļūšanu stepēs un visu iedzīvotāju sagrābšanu. Īstais karš ir sācies."

Cīņa ar polovciešiem ar katru gadu kļuva arvien sīvāka un asiņaināka, lai gan tālajās Mongoļu stepēs jau bija parādījusies jauna pasaules vara, kas pēc simts gadiem beigs gan polovciešu, gan Kijevas Rusas pastāvēšanu.

Tagad mums ir pienācis laiks atgriezties Zmievā, tas ir, kā mēs tagad noteikti zinām, Polovcu rietumu polovcu galvaspilsētā "SHURUKAN".

Šarukana (polovciešu (kipčaka) Khan Šarukana vārdā) ir 11. gadsimta – 13. gadsimta sākuma pilsēta polovcu zemes teritorijā. Iespējams, nāk no Karahanīdu dinastijas (Karakhanid valsts). Etnonīms Kara-khan (pirmais turku dinastijas hans), Šarūhans, Šarukans un Šarukans.

Atrašanās vieta

Precīza pilsētas atrašanās vieta pēc vēsturnieku domām nav noteikta, visticamāk, tā atrodas Seversky Doņecā, Čugujevas un Zmijevas pilsētu rajonā.

Un tā kā precīza atrašanās vieta nav noteikta, tur nekad nav veikti sistemātiski izrakumi!

Bet, ja mēs vairāk vai mazāk nopietni pieietam ŠARUN-ZMIEV vēstures izpētei, tad mēs iegūstam, ka pilsēta it kā radusies uz Alanu apmetnes pamata, tajā bija jaukta iedzīvotāju daļa un tā bija polovciešu ziemas patvērums.

Pati pilsēta sastāvēja no salīdzinoši neliela skaita akmens ēku un daudz lielāka skaita nomadu jurtu.

1111. gadā Šarukanu ieņēma Vladimira Vsevolodoviča Monomaha un citu prinču karaspēks.

Šarukans ir minēts stāstā par pagājušajiem gadiem ar gadu 6619 (1111):

"Un Volodimers un Svjatopolks piecēlās, skūpstījās un devās uz Polovcu, Svjatopolku ar savu dēlu, Jaroslavu un Volodimeru ar saviem dēliem un Dāvidu ar savu dēlu ...

Un viņa pārklājās ar bruņām un izsūtīja pulkus un devās uz Šarukanas pilsētu;

un princis Volodimers iecēla jūsu priesterus par vadību...

Es devos uz pilsētu vakarā un nedēļā es pametu pilsētu un paklanos krievu kņazam un iznesu zivis un vīnu;

un gulēju tur tajā naktī.

Un rīt, trešdien, es devos uz Sugrovu,..."

Un tā viss vairāk vai mazāk mierīgi sadzīvoja krievu un polovcu attiecībās, līdz tatāru-mongoļu karaspēks ieradās Polovcu stepēs un pēc tam uz Krievijas robežām.

XIII gadā Čingishans nosūtīja spēcīgu kavalērijas korpusu Džebes un Subedeja vadībā izpētīt “rietumu zemes”, kas 1223. gadā iznīcināja Polovcu pilsētu.

Polovcieši aizbēga uz Rietumiem, cerot atrast sabiedrotos Krievijā. Pēc Kalkas kaujas pilsētas iedzīvotāji kādu laiku saglabājās, bet Batu vadīto mongoļu atgriešanās piespieda kumus atstāt uz visiem laikiem. Viņu ciltis apmetās Donavas lejtecē.

12. gadsimta – 13. gadsimta sākumā Šarukans kļuva pamests.

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Zmijevas kā pilsētas atdzimšana notika tikai 17. gadsimtā, kad tās vietā divu upju - Seversky Doņecas un Mži - krustojumā tika uzcelta “Zmievska sargu apmetne”.

Bet tas jau tiks apspriests nākamajā daļā.

(2. daļas beigas)

Zmiev iedzīvotāju. Zmijevas pilsēta un tās noslēpumi, 2.daļa. Kas ir šie noslēpumainie polovcieši?

Pasta indeksi Transportlīdzekļa kods KOATUU
K: 1604. gadā dibinātās apmetnes

Atrodas 42 km attālumā no Harkovas reģionālā centra Seversky Donets un Mzha upju satekā.

Ģeogrāfiskā atrašanās vieta

Pilsēta Zmiev atrodas Seversky Donets upes labajā krastā pie Mža upes satekas, kas sadala pilsētu divās daļās.

- raksta žurnālists V. Molozhavenko (1979). Severskas Doņecas pretējā krastā atrodas Zadoņeckas un Kamplicas ciemi. Pilsēta atrodas blakus apmetnēm Zidki, Butovka, Vyrishalny, Levkovka, Chemuzhovka.

Liels dzelzceļa mezgls, Zmiev stacija, caur pilsētu iet šoseja T-2105 .

Stāsts

Nosaukuma izcelsme

Vārda “Zm” izcelsmei ir vismaz piecas toponīmiskās versijas. e ev" ("Zm Un ev"):

  1. Blīvājos mežos un necaurejamos purvos, kas ieskauj pilsētu, dzīvoja spārnota daudzgalva Čūska, ko saskaņā ar leģendu dēvē par Čūsku Goriniču, kuru arklu iejūdza Ņikita Kožemjaka;
  2. Upe, kas ietek Možā, bija līkumaina un atgādināja čūsku, kas arī varēja dot apmetnei nosaukumu;
  3. Lielais rāpuļu skaits, kas dzīvoja šajā purvainajā apvidū ar blīviem mežiem, radīja apgabala nosaukumu “čūska”;
  4. Netālu no mūsdienu Zmijevas atradās polovciešu galvaspilsēta - Šarukans, ko sauca par "Zm pilsētu". Un Es".
  5. Vairums vēsturnieku atzītā versija – nosaukums cēlies no t.s. "Zm Un evy vaļņi" - seno aizsardzības būvju paliekas, kas izveidotas pirms Kijevas Rusas un, pēc pieņēmumiem, paredzētas aizsardzībai pret stepju nomadu reidiem. Dažādu šahtu sistēmu kopējais garums no Karpatiem līdz Donai ir vairāki tūkstoši kilometru. Zmijevas apgabalā transporta ceļi ir ielikti pa dažām šahtām.

Senā vēsture

Teritorija, kurā atrodas mūsdienu Zmiev, bija apdzīvota pirms 1. tūkstošgades pirms mūsu ēras. e. Starp ciltīm, kas apdzīvoja šīs zemes, ir ticami zināmi skiti, sarmati, goti, huņi, alani, avāri, kumāni, pečenegi, tatāri un slāvi.

“Ukrainas PSR pilsētu un ciemu vēsturē” (sējums “Harkovas apgabals”) teikts, ka -1185. gadā kņazs Novgorodas-Severskis Igors Svjatoslavičs Doņecā nodibināja vairākas apmetnes, starp kurām bija arī Zmeevo apmetne. Bet grāmatā, uz kuru atsaucas autori, Serpentīna apmetne nav pieminēta. Šo faktu vairākkārt atzīmējuši pētnieki.

17. gadsimts

Zmievska OŠo aizsargu apmetni divu upju - Severskas Doņecas un Mži - krustojumā dibināja Dņepras Čerkasu kazaki. Zmiivas apmetnes pieminēšana ir ierakstīta “Lielā zīmējuma grāmatā” (1627).

Un lejpus Mzhas Doņecā, Krimas pusē, atrodas Zmeevo nocietinājums, un Zmeev Kurgan atrodas arī 2 verstu attālumā no Mžas. Zem Zmeevo nocietinājumiem ir Komoļšas upe, un Komoļšā Kamennoje nocietinājums, 10 verstes no. Zmejevs, mežā pie Doņecas. (37. lapa un 38. lapa)

Pirmais kazaku cietoksnis tika uzcelts 1640. gadā. Drīz vien Krimas tatāri, kuri bieži veica reidus šajās teritorijās, to iznīcināja. Kondratija Sulimas vadītie kazaki sakāva iebrucējus un cietoksnis tika atjaunots.

XVIII gadsimts

XX gadsimts

Vislielākā pilsētas sociāli ekonomiskā attīstība notika laika posmā no 1964. līdz 1982. gadam. Pēc tam 1982.–1991. Ražošanas rādītājos gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā vērojams lēns kritums, ko noteica PSRS plānveida ekonomikas sistēmiskā krīze.

XXI gadsimts

  • 2004. gads - Sv. Trīsvienības baznīcas būvniecības sākums (tajā pašā vietā, kur agrāk bija templis, bet PSRS laikā nopostīts)
  • 2009. gads - sāka darboties pirmais ATB lielveikals Zmievā

Mēri

Šobrīd - Pjotrs Vladimirovičs Kučkovs.

Iedzīvotāju skaits

Zmijevas pilsētas iedzīvotāju skaits ir 16 976 cilvēki (saskaņā ar 2001. gada tautas skaitīšanu).

Iedzīvotāju blīvums ir 303 cilvēki uz 1 kvadrātkilometru.

Simbolisms

Ģerboņa sarkanajā laukā attēlota "zelta čūska, kas raujas augšup ar pilsētas kroni galvā", publiski parādot pašu pilsētas nosaukumu, kā arī čūsku pārpilnību apkārtnē.

Izglītība

Ukraina Ukraina Krievija Krievija

Doņecka | pareizi pieteka Bolshaya Kamenka | Kamensk-Shakhtinsky | kreisā pieteka Glubokaya | Kalitvenska | Kokss| Belaja Kalitva | kreisā pieteka Kalitva | Sinegorskis | Krasnodoņecka| kreisā pieteka Napoleons atkal paņēma šņaucamo kasti, vairākas reizes klusēdams apstaigāja istabu un pēkšņi piegāja pie Balaševa un ar vieglu smaidu, tik pārliecināti, ātri, vienkārši, it kā viņš darītu kaut ko ne tikai svarīgu, bet arī patīkamu Balaševam. pacēla roku pret četrdesmitgadīgā krievu ģenerāļa seju un, paņēmis viņu aiz auss, viegli paraustīja, smaidīdams tikai ar lūpām.
– Avoir l"oreille tiree par l"Empereur [Imperatora izrauts aiz auss] tika uzskatīts par lielāko pagodinājumu un labvēlību Francijas galmā.
"Eh bien, vous ne dites rien, admirateur et courtisan de l"Empereur Alexandre? [Nu, kāpēc tu neko nesaki, imperatora Aleksandra cienītāj un galminieks?] - viņš teica, it kā būtu smieklīgi būt kādam citam. viņa klātbūtnē galminieks un pielūdzējs [galms un cienītājs], izņemot viņu, Napoleonu.
-Vai zirgi ir gatavi ģenerālim? – viņš piebilda, nedaudz noliecot galvu, atbildot uz Balaševa paklanīšanu.
- Dod viņam manējo, viņam vēl tāls ceļš ejams...
Balaševa atnestā vēstule bija Napoleona pēdējā vēstule Aleksandram. Visas sarunas detaļas tika nodotas Krievijas imperatoram, un sākās karš.

Pēc tikšanās Maskavā ar Pjēru kņazs Andrejs komandējumā devās uz Sanktpēterburgu, kā viņš stāstīja saviem radiniekiem, bet būtībā, lai tur satiktu princi Anatoliju Kuraginu, kuru viņš uzskatīja par vajadzīgu satikt. Kuragina, par kuru viņš interesējās, kad viņš ieradās Sanktpēterburgā, vairs nebija. Pjērs darīja zināmu savam svaiņam, ka princis Andrejs nāks viņu paņemt. Anatols Kuragins nekavējoties saņēma iecelšanu no kara ministra un devās uz Moldāvijas armiju. Tajā pašā laikā Sanktpēterburgā kņazs Andrejs satika Kutuzovu, savu bijušo ģenerāli, kas vienmēr bija pret viņu noskaņots, un Kutuzovs aicināja viņu doties līdzi uz Moldovas armiju, kur veco ģenerāli iecēla par virspavēlnieku. Princis Andrejs, saņēmis norīkojumu atrasties galvenā dzīvokļa galvenajā mītnē, devās uz Turciju.
Princis Andrejs uzskatīja par neērtu rakstīt Kuraginam un izsaukt viņu. Nesniedzot jaunu dueļa iemeslu, kņazs Andrejs uzskatīja, ka izaicinājums no viņa puses ir kompromitēt grāfieni Rostovu, un tāpēc viņš meklēja personisku tikšanos ar Kuraginu, kurā bija paredzēts atrast jaunu dueļa iemeslu. Bet Turcijas armijā viņam arī neizdevās satikt Kuraginu, kurš drīz pēc prinča Andreja ierašanās Turcijas armijā atgriezās Krievijā. Jaunā valstī un jaunos dzīves apstākļos princim Andrejam dzīve kļuva vieglāka. Pēc līgavas nodevības, kas viņu skāra jo cītīgāk, jo cītīgāk viņš no visiem slēpa tās ietekmi uz viņu, dzīves apstākļi, kuros viņš bija laimīgs, viņam bija grūti, un vēl grūtāk bija brīvība un neatkarība, viņš iepriekš bija tik ļoti novērtējis. Viņš ne tikai nedomāja par tām iepriekšējām domām, kas viņam vispirms radās, skatoties debesīs Austerlicas laukā, ko viņš mīlēja attīstīt kopā ar Pjēru un kas piepildīja viņa vientulību Bogučarovā, pēc tam Šveicē un Romā; bet viņš pat baidījās atcerēties šīs domas, kas atklāja bezgalīgus un gaišus apvāršņus. Tagad viņu interesēja tikai tiešākās, praktiskākas intereses, kas nav saistītas ar viņa iepriekšējām, kuras viņš sagrāba ar lielāku alkatību, jo bijušās viņam bija slēgtākas. It kā tā bezgalīgā atkāpšanās debesu velve, kas iepriekš stāvējusi virs viņa, pēkšņi pārvērtās par zemu, noteiktu, nomācošu velvi, kurā viss bija skaidrs, bet nebija nekā mūžīga un noslēpumaina.
No viņam piedāvātajām aktivitātēm militārais dienests viņam bija vienkāršākais un pazīstamākais. Ieņēmis Kutuzova štābā dežurējošā ģenerāļa amatu, viņš neatlaidīgi un cītīgi gāja savās darīšanās, pārsteidzot Kutuzovu ar darba vēlmi un precizitāti. Neatrodot Kuraginu Turcijā, princis Andrejs neuzskatīja par vajadzīgu pēc viņa atkal lēkt uz Krieviju; bet par visu to viņš zināja, ka, lai arī cik daudz laika pagājis, viņš to nevarētu satikt ar Kuraginu, neskatoties uz visu nicinājumu, ko viņš izjuta pret viņu, neskatoties uz visiem pierādījumiem, ko viņš sev sniedza, ka viņam nevajadzētu sevi pazemot. Konfrontācijas punkts ar viņu, viņš zināja, ka, saticis viņu, nevar viņam nepiezvanīt, tāpat kā izsalcis vīrietis nevarēja nesteigties pēc ēdiena. Un šī apziņa, ka apvainojums vēl nav izņemts, ka dusmas nebija izgāztas, bet gulēja sirdī, saindēja mākslīgo mieru, ko princis Andrejs bija sev Turcijā sarūpējis aizņemta, aizņemta un zināmā mērā. vērienīgas un veltīgas darbības.
12. gadā, kad ziņas par karu ar Napoleonu sasniedza Bukaresti (kur Kutuzovs dzīvoja divus mēnešus, dienas un naktis pavadot kopā ar savu valahieti), kņazs Andrejs lūdza Kutuzovu pāriet uz Rietumu armiju. Kutuzovs, kurš jau bija noguris no Bolkonska ar savām aktivitātēm, kas kalpoja kā pārmetums par viņa dīkstāvi, Kutuzovs ļoti labprāt viņu atlaida un nodeva viņam uzdevumu Barklajam de Tollijam.
Pirms došanās uz armiju, kas maijā atradās Drisas nometnē, princis Andrejs apstājās pie Plikajiem kalniem, kas atradās uz viņa paša ceļa, trīs jūdzes no Smoļenskas šosejas. Pēdējos trīs gados un prinča Andreja dzīvē bija tik daudz satricinājumu, viņš mainīja savas domas, tik daudz piedzīvoja, redzēja no jauna (ceļoja gan uz rietumiem, gan austrumiem), ka savādi un negaidīti pārsteidza, iebraucot Plikajos kalnos - viss. bija tieši tāds pats, līdz mazākajai detaļai – tieši tāds pats dzīves gājums. It kā viņš iebrauca apburtā, guļošā pilī, viņš iebrauca alejā un Lisogorskas mājas akmens vārtos. Tas pats mierīgums, tā pati tīrība, tāds pats klusums bija šajā mājā, tās pašas mēbeles, tās pašas sienas, tās pašas skaņas, tā pati smarža un tās pašas bailīgās sejas, tikai nedaudz vecākas. Princese Marija joprojām bija tā pati bailīgā, neglītā, novecojošā meitene, bailēs un mūžīgās morālās ciešanās, kas nodzīvoja savas dzīves labākos gadus bez labuma vai prieka. Burjēna bija tā pati koķetā meitene, kas ar prieku izbaudīja katru savas dzīves minūti un bija piepildīta ar vispriecīgākajām cerībām uz sevi, apmierināta ar sevi. Viņa kļuva tikai pārliecinātāka, kā šķita princim Andrejam. No Šveices atvestais skolotājs Desals bija ģērbies krievu piegriezuma mētelī, kropļojot valodu, ar kalpiem runāja krieviski, bet joprojām bija tāds pats ierobežoti inteliģents, izglītots, tikumīgs un pedantisks skolotājs. Vecais princis fiziski mainījās tikai ar to, ka viena zoba trūkums kļuva manāms viņa mutes pusē; morāli viņš joprojām bija tāds pats kā iepriekš, tikai ar vēl lielāku sarūgtinājumu un neuzticību pasaulē notiekošā realitātei. Tikai Nikoluška uzauga, mainījās, pietvīka, ieguva cirtainus tumšus matus un, nezinot, smejoties un jautri pacēla savas skaistās mutes augšlūpu tāpat kā mirušā mazā princese. Viņš vienīgais nepakļāvās negrozāmības likumam šajā apburtajā, guļošajā pilī. Bet, lai gan pēc izskata viss palika pa vecam, visu šo personu iekšējās attiecības bija mainījušās, kopš kņazs Andrejs viņus nebija redzējis. Ģimenes locekļi tika sadalīti divās nometnēs, svešās un naidīgās viens pret otru, kas tagad saplūda tikai viņa klātbūtnē, mainot viņam ierasto dzīvesveidu. Vienai piederēja vecais princis, Bourienne kungs un arhitekts, otrai - princese Marija, Desalesa, Nikoluška un visas aukles un mātes.
Uzturoties Bald Mountains, visi mājās pusdienoja kopā, taču visi jutās neveikli, un princis Andrejs juta, ka ir viesis, kuram viņi dara izņēmumu, ka viņš visus apkauno ar savu klātbūtni. Pirmās dienas pusdienu laikā princis Andrejs, to neviļus sajūtot, apklusa, un arī vecais princis, pamanot sava stāvokļa nedabiskumu, drūmi apklusa un tagad pēc pusdienām devās uz savu istabu. Kad vakarā pie viņa ieradās princis Andrejs un, mēģinot viņu uzbudināt, sāka stāstīt par jaunā grāfa Kamenska kampaņu, vecais princis negaidīti sāka ar viņu sarunu par princesi Mariju, nosodot viņu par viņas māņticību, jo viņas nepatika pret m lle Bourienne, kurš, pēc viņa teiktā, bija viens viņam patiesi veltīts.
Vecais princis teica, ka, ja viņš slimo, tad tikai princeses Marijas dēļ; ka viņa apzināti viņu moka un kaitina; ka viņa lutina mazo princi Nikolaju ar pašaizliedzību un stulbām runām. Vecais princis ļoti labi zināja, ka spīdzina savu meitu, ka viņas dzīve ir ļoti smaga, taču viņš arī zināja, ka nevar viņu nemocīt un ka viņa to ir pelnījusi. "Kāpēc princis Andrejs, kurš to redz, man neko nestāsta par savu māsu? - domāja vecais princis. - Ko viņš domā, ka esmu nelietis vai vecs muļķis, es bez iemesla attālinājos no meitas un pietuvināju francūzieti sev? Viņš nesaprot, un tāpēc mums viņam jāpaskaidro, mums vajag, lai viņš klausās,” domāja vecais princis. Un viņš sāka skaidrot iemeslus, kāpēc viņš nevarēja izturēt meitas stulbo raksturu.
"Ja jūs man jautājat," sacīja princis Andrejs, nepaskatīdamies uz savu tēvu (viņš pirmo reizi mūžā nosodīja savu tēvu), "es negribēju runāt; bet ja tu man jautā, tad es tev pateikšu atklāti savu viedokli par šo visu. Ja starp jums un Mašu ir pārpratumi un nesaskaņas, tad es viņu nevaru vainot - es zinu, cik ļoti viņa tevi mīl un ciena. Ja jūs man jautājat," turpināja princis Andrejs, aizkaitināts, jo pēdējā laikā vienmēr bija gatavs aizkaitinājumam, "tad es varu teikt vienu: ja rodas pārpratumi, tad to iemesls ir nenozīmīga sieviete, kurai nevajadzēja būt viņai. māsas draugs.
Sākumā vecais vīrs skatījās uz savu dēlu ar saspringtām acīm un nedabiski ar smaidu atklāja jaunu zobu trūkumu, pie kura princis Andrejs nevarēja pierast.
-Kāda draudzene, mīļā? A? Es jau runāju! A?
“Tēvs, es negribēju būt par tiesnesi,” princis Andrejs sacīja žultiņainā un skarbā tonī, “bet tu man piezvanīji, un es teicu un vienmēr teikšu, ka princese Marija nav vainīga, bet tā ir vainīga. .. vainīga ir šī francūziete...”
"Un viņš apbalvoja!.. viņš apbalvoja!" vecais vīrs teica klusā balsī un, kā princis Andrejs likās, ar samulsumu, bet tad pēkšņi pielēca un kliedza: "Vēc ārā! Lai tavs gars šeit nav!..

Princis Andrejs gribēja nekavējoties doties prom, bet princese Marija lūdza viņu palikt vēl vienu dienu. Šajā dienā princis Andrejs neredzēja savu tēvu, kurš neizgāja ārā un neļāva nevienam viņu redzēt, izņemot Mlle Bourienne un Tikhon, un vairākas reizes jautāja, vai viņa dēls ir aizgājis. Nākamajā dienā, pirms došanās ceļā, princis Andrejs devās apskatīt sava dēla pusi. Viņam klēpī sēdēja vesels, cirtains puika. Princis Andrejs sāka viņam stāstīt stāstu par Zilbārdi, bet, to nepabeidzis, viņš iegrima domās. Viņš nedomāja par šo jauko dēlu, kamēr viņš to turēja klēpī, bet gan domāja par sevi. Viņš šausmās meklēja un neatrada sevī ne sirdsapziņas pārmetumus par to, ka bija aizkaitinājis savu tēvu, ne nožēlu, ka viņš (pirmo reizi mūžā strīdā) viņu pamet. Viņam pats svarīgākais bija tas, ka viņš meklēja un neatrada to kādreizējo maigumu pret savu dēlu, ko cerēja sevī pamodināt, samīļojot puiku un iesēdinot klēpī.
"Nu, pastāstiet man," sacīja dēls. Princis Andrejs, viņam neatbildot, novilka viņu no pīlāriem un izgāja no istabas.
Tiklīdz princis Andrejs pameta savas ikdienas aktivitātes, it īpaši, tiklīdz viņš nonāca iepriekšējos dzīves apstākļos, kuros viņš bija atradies pat tad, kad bija laimīgs, dzīves melanholija viņu satvēra ar tādu pašu spēku, un viņš steidzās ātri nokļūt. prom no šīm atmiņām un ātri atrodiet ko darīt.
– Vai tu tiec izlēmīgi, Andrē? - viņa māsa viņam teica.
"Paldies Dievam, ka varu doties," sacīja princis Andrejs, "man ļoti žēl, ka jūs nevarat."
- Kāpēc tu to saki! - teica princese Marija. - Kāpēc tu to saki tagad, kad tu ej uz šo briesmīgo karu un viņš ir tik vecs! M lle Bourienne teica, ka viņš jautāja par tevi... - Tiklīdz viņa sāka par to runāt, viņas lūpas trīcēja un sāka birt asaras. Princis Andrejs novērsās no viņas un sāka staigāt pa istabu.
- Ak, mans Dievs! Mans Dievs! - viņš teica. – Un padomājiet par to, kas un kurš – kāda nenozīmība var būt cilvēku nelaimes cēlonis! - viņš teica ar dusmām, kas nobiedēja princesi Mariju.
Viņa saprata, ka, runājot par cilvēkiem, kurus viņš sauca par nebūtībām, viņš ar to domāja ne tikai Mlle Bourienne, kas viņam radīja nelaimi, bet arī cilvēku, kurš sabojāja viņa laimi.
"Andrē, es lūdzu vienu lietu," viņa teica, pieskaroties viņa elkonim un caur asarām mirdzošām acīm skatoties uz viņu. – Es tevi saprotu (Princese Mērija nolaida acis). Nedomājiet, ka bēdas izraisīja cilvēki. Cilvēki ir viņa instruments. “Viņa izskatījās nedaudz augstāk par prinča Andreja galvu ar to pārliecināto, pazīstamo skatienu, ar kādu viņi skatās uz pazīstamu vietu portretā. – Bēdas tika sūtītas viņiem, nevis cilvēkiem. Cilvēki ir viņa darbarīki, viņi nav vainīgi. Ja tev šķiet, ka kāds pie tevis ir vainīgs, aizmirsti to un piedod. Mums nav tiesību sodīt. Un jūs sapratīsiet piedošanas laimi.
– Ja es būtu sieviete, es tā darītu, Māri. Tas ir sievietes tikums. Bet cilvēks nedrīkst un nevar aizmirst un piedot, ”viņš sacīja, un, lai gan līdz tam brīdim par Kuraginu nebija domājis, visas neatrisinātās dusmas pēkšņi uzcēlās viņa sirdī. "Ja princese Mērija jau mēģina pārliecināt mani piedot, tad tas nozīmē, ka mani jau sen vajadzēja sodīt," viņš domāja. Un, vairs neatbildot princesei Marijai, viņš tagad sāka domāt par to priecīgo, dusmīgo brīdi, kad satiks Kuraginu, kurš (viņš zināja) bija armijā.
Princese Marija lūdza brāli pagaidīt vēl vienu dienu, sakot, ka viņa zina, cik nelaimīgs būtu viņas tēvs, ja Andrejs aizietu, neslēdzot ar viņu mieru; bet princis Andrejs atbildēja, ka viņš, iespējams, drīz atkal atgriezīsies no armijas, ka viņš noteikti rakstīs savam tēvam un ka tagad, jo ilgāk viņš paliks, jo vairāk šīs nesaskaņas vairosies.
– Ardievu, Andrē! Rappelez vous que les malheurs viennent de Dieu, et que les hommes ne sont jamais coupables, [Ardievu, Andrej! Atcerieties, ka nelaimes nāk no Dieva un cilvēki nekad nav vainīgi.] - tie bija pēdējie vārdi, ko viņš dzirdēja no savas māsas, atvadoties no viņas.
“Tā tam vajadzētu būt! - domāja princis Andrejs, braucot ārā no Lisogorskas mājas alejas. "Viņu, nožēlojamu, nevainīgu radījumu, atstāj trakam vecim aprij." Vecais jūt, ka ir vainīgs, bet nevar mainīties. Mans puika aug un izbauda dzīvi, kurā viņš būs tāds pats kā visi pārējie, maldināts vai maldināts. Es eju armijā, kāpēc? - Es nepazīstu sevi, un es gribu satikt to cilvēku, kuru es nicinu, lai dotu viņam iespēju mani nogalināt un pasmieties par mani. Un pirms tam visi bija vienādi dzīves apstākļi, bet pirms tam tie bija saistīti! savā starpā, bet nu jau viss ir sabrucis. Dažas bezjēdzīgas parādības bez jebkādas saistības viena pēc otras pieteicās princim Andrejam.

Princis Andrejs ieradās armijas štābā jūnija beigās. Pirmās armijas karaspēks, ar kuru atradās suverēns, atradās nocietinātā nometnē netālu no Drisas; otrās armijas karaspēks atkāpās, mēģinot savienoties ar pirmo armiju, no kuras - kā teica - tos nogrieza lieli franču spēki. Visi bija neapmierināti ar vispārējo militāro lietu gaitu Krievijas armijā; bet neviens nedomāja par iebrukuma briesmām Krievijas guberņās, neviens neiedomājās, ka karu varētu pārcelt tālāk par Polijas rietumu guberņām.
Princis Andrejs Drisas upes krastā atrada Barklaju de Tolliju, kuram viņš bija norīkots. Tā kā nometnes tuvumā nebija neviena liela ciema vai pilsētas, viss milzīgais ģenerāļu un galminieku skaits, kas bija kopā ar armiju, atradās desmit jūdžu aplī labākajās ciematu mājās, uz šo un tālāk. upes otrā pusē. Barklajs de Tolijs stāvēja četru jūdžu attālumā no suverēna. Viņš uzņēma Bolkonski sausi un auksti un ar vācu akcentu teica, ka ziņos par viņu suverēnam, lai viņš noteiktu viņa iecelšanu, un tikmēr lūdza viņu atrasties savā galvenajā mītnē. Anatolija Kuragina, kuru kņazs Andrejs cerēja atrast armijā, šeit nebija: viņš atradās Sanktpēterburgā, un šīs ziņas Bolkonskim bija patīkamas. Princi Andreju interesēja notiekošā milzīgā kara centrs, un viņš priecājās, ka kādu laiku atbrīvojās no aizkaitinājuma, ko viņā izraisīja doma par Kuraginu. Pirmajās četrās dienās, kuru laikā viņš nekur nebija prasīts, princis Andrejs apceļoja visu nocietināto nometni un ar savu zināšanu palīdzību un sarunām ar zinošiem cilvēkiem mēģināja izveidot noteiktu priekšstatu par viņu. Bet jautājums par to, vai šī nometne bija rentabla vai neizdevīga, princim Andrejam palika neatrisināts. Viņš jau bija paguvis no savas militārās pieredzes smelties pārliecību, ka militārajās lietās pārdomāti pārdomāti plāni neko nenozīmē (kā viņš to redzēja Austerlica kampaņā), ka viss ir atkarīgs no tā, kā reaģē uz negaidītiem un neiespējamiem. paredzēt ienaidnieka rīcību, ka viss ir atkarīgs no tā, kā un kas visu uzņēmējdarbību veic. Lai noskaidrotu šo pēdējo jautājumu, princis Andrejs, izmantojot savu amatu un paziņas, mēģināja izprast armijas pārvaldes būtību, tajā iesaistītās personas un puses un radīja sev šādu valsts jēdzienu. lietas.
Kad suverēns vēl atradās Viļņā, armija tika sadalīta trīs daļās: 1. armija bija Barklaja de Tollija vadībā, 2. armija bija Bagrationa vadībā, 3. armija bija Tormasova vadībā. Suverēns bija ar pirmo armiju, bet ne kā virspavēlnieks. Pavēlē nebija teikts, ka suverēns pavēlēs, tajā bija tikai teikts, ka suverēns būs ar armiju. Turklāt suverēnam personīgi nebija virspavēlnieka štābs, bet gan imperatora štāba štābs. Kopā ar viņu bija imperatora štāba priekšnieks, ceturkšņa ģenerālis kņazs Volkonskis, ģenerāļi, adjutanti, diplomātiskās amatpersonas un liels skaits ārzemnieku, taču nebija armijas štāba. Turklāt bez amata suverēna pakļautībā bija: Arakčejevs - bijušais kara ministrs, grāfs Benigsens - ģenerāļu vecākais ģenerālis, lielkņazs Carevičs Konstantīns Pavlovičs, grāfs Rumjancevs - kanclers, Šteins - bijušais Prūsijas ministrs, Armfelds - Zviedru ģenerālis, Pfuhls - galvenais kampaņas plāna sastādītājs, ģenerāladjutants Pauluči - Sardīnijas iezemietis, Volcogens un daudzi citi. Lai gan šīs personas bija bez militāriem amatiem armijā, viņiem bija ietekme, pateicoties savam amatam, un bieži vien korpusa komandieris un pat virspavēlnieks nezināja, kāpēc ir Benigsens, vai lielkņazs, vai Arakčejevs, vai kņazs Volkonskis. jautājot vai iesakot to vai citu un nezināja, vai šāds rīkojums nāk no viņa vai no suverēna padoma veidā un vai tas ir jāpilda. Bet tā bija ārēja situācija, bet suverēna un visu šo personu klātbūtnes būtiskā nozīme no galma viedokļa (un suverēna klātbūtnē katrs kļūst par galminieku) bija visiem skaidra. Tas bija šādi: suverēns neuzņēma virspavēlnieka titulu, bet bija atbildīgs par visām armijām; apkārtējie cilvēki bija viņa palīgi. Arakčejevs bija uzticams izpildītājs, kārtības sargs un suverēna miesassargs; Benigsens bija Viļņas guberņas zemes īpašnieks, kurš, šķiet, darīja les honneurs [bija aizņemts ar suverēna saņemšanas biznesu] reģionā, bet būtībā bija labs ģenerālis, noderēja, lai saņemtu padomu un lai viņš vienmēr būtu gatavs. aizstāt Barclay. Lielhercogs bija šeit, jo tas viņam patika. Bijušais ministrs Šteins bija šeit tāpēc, ka viņš bija noderīgs padomei, un tāpēc, ka imperators Aleksandrs augstu novērtēja viņa personiskās īpašības. Armfelds bija dusmīgs Napoleona nīdējs un ģenerālis, pašpārliecināts, kas vienmēr ietekmēja Aleksandru. Pauluči bija šeit, jo bija drosmīgs un izlēmīgs savās runās, ģenerāļa adjutanti bija šeit, jo viņi bija visur, kur atradās suverēns, un, visbeidzot, un pats galvenais, Pfuels bija šeit tāpēc, ka viņš bija izstrādājis plānu karam pret. Napoleons un piespiedu Aleksandrs ticēja šī plāna iespējamībai un vadīja visus kara pasākumus. Pfuela vadībā atradās Volcogens, kurš Pfuela domas izteica pieejamākā formā nekā pats Pfuels, skarbs, pašpārliecināts līdz nicinājumam pret visu, atzveltnes krēsla teorētiķis.
Bez šīm nosauktajām personām krievu un ārvalstu (īpaši ārzemnieki, kuri ar svešā vidē darbojošajiem cilvēkiem raksturīgo drosmi ik dienas piedāvāja jaunas negaidītas domas), bija daudz vairāk nepilngadīgo personu, kas atradās armijā, jo direktori bija šeit.

Vārdu pārbaude vietnē gramota.ru

  • Ukrainas PSR pilsētu un ciemu vēsture: 26 sējumos. – K.: Ukrainas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts, 1976. – T. 21: Harkovas apgabals. – 352. lpp.
  • Zmiev // Lielā padomju enciklopēdija / nodaļa. ed. B. A. Vvedenskis. – 2. izd. – M., 1952. – T. 17. – 113. lpp.
  • Zmiev // Slāvu enciklopēdija. XVII gadsimts: 2 sējumos / Sast. V. V. Boguslavskis. - M.: Olma Press, 2004. - T. 1. - P. 486.
  • "18. gadsimta beigu Harkovas gubernācijas apraksti." 1788. gada apraksts. UZ: Naukova dome, 1991, 55. lpp
  • "18. gadsimta beigu Harkovas gubernācijas apraksti." 1785. gada apraksts. UZ: Naukova dome, 1991
  • Kolovrat Yu. - Ed. 3., rev. un papildu - Zmiev: 1. liceja datorcentrs, Zmiev, 2009. - 64 lpp. : ill., karte.
  • Ukrainas Sociālistiskās Republikas vietu un spēku vēsture: U 26 t. ed. P. T. Tronka. - K.: URE AN URSR galvenā redakcija, 1967. - T. 1. Harkovas apgabals. - 450. lpp.
  • Pilnīga krievu hroniku kolekcija. - T. 2. Ipatijeva hronika. - Sanktpēterburga, 1843. - P. 129-132.
  • Averbukh S. Zmiiv: vārda vēsture / S. Averbukh, O. Filipenko // Vakara Harkova. - 1990. - 18. gadsimts; Kolovrat Yu. - Ed. 3., rev. un papildu - Zmiev: Zmijevas 1. liceja datorcentrs, 2009. - 15. lpp.
  • Čerkasu kazaki bija senie imigranti no Kaukāza (tātad arī viņu segvārds), kas daļēji sakņojas Ukrainā (kā arī Donā, Vidējā un Lejas Volgā, Kasimovā un gar Belgorodas līniju).
  • Grāmata uz lielo zīmējumu / Under. ed. V. P. Adrianova-Perecs. - M.; L.: PSRS Zinātņu akadēmija, 1950. gads
  • Sulima sagūstīja Aksaku Khanu.
  • Pilnīga Krievijas impērijas likumu kolekcija. Pirmā kolekcija / Rediģējis M. M. Speranskis. - Sanktpēterburga. : Viņa Imperiālās Majestātes pašas kancelejas II departamenta tipogrāfija, 1830. - I sējums. 1649-1675. - 376.-377.lpp.
  • Filarets (Gumiļevskis D. G.) Harkovas diecēzes vēsturiskais un statistiskais apraksts. - Dept. 4. - H., 1857. - 191. lpp.
  • Zmiev // Ģeogrāfiski statistikas vārdnīca: 5 sējumos / Sast. P. P. Semenovs. - Sanktpēterburga, 1865. - T. 2. - P. 281.
  • "Saraksts ar to, kuras pilsētas un apgabali tika sastādīti Harkovas vicekaralitātei un cik dvēseļu tajās bija 1779. 18. gadsimta beigu Harkovas gubernācijas apraksti. - K.: Naukova Dumka, 1991. ISBN 5-12-002041-0 (ukraiņu val.)
  • Nr.3148. Zmievščinas ziņas // PSRS periodisko izdevumu un notiekošo izdevumu hronika 1986 - 1990. 2.daļa. Laikraksti. M., “Grāmatu kambaris”, 1994. 412.lpp
  • Polyakh E.V. Ukrainas PSR Harkovas apgabala Zmievskas rajona atjaunošana (1945-1953) // Zmievsky vietējā vēsture. - 2015. - Nr.3. - P. 43-60.
  • Tsimbalistaya I. A. Ukrainas PSR Harkovas apgabala Zmievskas rajona sociāli ekonomiskā attīstība 1982-1991. pamatojoties uz materiāliem no oficiālās preses // Zmievskoe vietējā vēsture. - 2015. - Nr.3. - P. 61-83.


  • Plāns

      Ievads
    • 1 Ģeogrāfiskā atrašanās vieta
    • 2 Vēsture
      • 2.1 Nosaukuma izcelsme
      • 2.2 Senā vēsture
      • 2.3 17.gs
      • 2.4 18.gs
      • 2.5 Mūsdienu vēsture
    • 3 Iedzīvotāji
    • 4 Simbolisms
    • 5 uzņēmumi
    • 6 Transports
    • 7 Izglītība
    • 8 Nospiediet
    • 9 Reliģija
    • 10 Ievērojami pamatiedzīvotāji
    • 11 Atrakcijas
    • Piezīmes

    Ievads

    Zmiev(XVII-XVIII gs Zmejevs(Zme ev), arī Zmiev(Zmiev) (ukraiņu Змі́їв) ir rajona nozīmes pilsēta Ukrainā Harkovas apgabalā, Zmievskas rajona administratīvais centrs.

    Atrodas 42 km attālumā no reģionālā centra Harkovas, Seversky Donets un Mzha upju satekā.

    Zmievskas pilsētas domes administratīvais centrs, kurā ietilpst arī Vyrishalny ciems.


    1. Ģeogrāfiskā atrašanās vieta

    Pilsēta Zmiev atrodas Seversky Donets upes labajā krastā pie Mža upes satekas, kas sadala pilsētu divās daļās. Seversky Donets upes pretējā krastā atrodas Zadoņeckas un Kamplicas ciemi. Pilsēta atrodas blakus apmetnēm Zidki, Butovka, Vyrishalny, Levkovka, Chemuzhovka. Liels dzelzceļa mezgls, Zmiev stacija, caur pilsētu iet šoseja T-2105 .

    Attālums no Zmievas līdz Harkovai ir 40 km.


    2. Vēsture

    2.1. Nosaukuma izcelsme

    Ir vairākas vārda “Zm” izcelsmes versijas Un ev".

    1. Blīvājos mežos un necaurejamos purvos, kas ieskauj pilsētu, dzīvoja spārnota daudzgalva Čūska, ko saskaņā ar leģendu sauc par čūsku Goriniču;
    2. Upe, kas ietek Možā, bija līkumaina un atgādināja čūsku, kas arī varēja dot apmetnei nosaukumu;
    3. Lielais rāpuļu skaits, kas dzīvoja šajā purvainajā apvidū ar blīviem mežiem, radīja apgabala nosaukumu “čūska”;
    4. Netālu no mūsdienu Zmijevas atradās polovciešu galvaspilsēta - Šarukans, ko sauca par "Zm pilsētu". Un Es".
    5. Nosaukums cēlies no t.s. "Zm Un"Eye vaļņi" - seno aizsardzības būvju paliekas, kas izveidotas pirms Kijevas Rusas un, pēc pieņēmumiem, paredzētas aizsardzībai pret stepju iedzīvotāju uzbrukumiem. Dažādu šahtu sistēmu kopējais garums no Karpatiem līdz Donai ir vairāki tūkstoši kilometru. Zmijevas apgabalā transporta ceļi ir ielikti pa dažām šahtām.

    2.2. Senā vēsture

    Teritorija, kurā atrodas mūsdienu Zmiev, bija apdzīvota pirms 1. tūkstošgades pirms mūsu ēras. e. Starp ciltīm, kas apdzīvoja šīs zemes, ir ticami zināmi skiti, sarmati, goti, huņi, alani, avāri, polovci, pečenegi, tatāri un slāvi.

    1180.-1185. gadā Novgorodas-Severskas kņazs Igors Svjatoslavičs nodibināja vairākas apmetnes pie Doņecas, starp kurām bija arī Zmievo apmetne.


    2.3. 17. gadsimts

    Zmievska O Sargu apmetne tika izveidota divu upju - Seversky Doņecas un Mži - krustojumā. Zmijevas apmetnes pieminēšana ir ierakstīta “Lielā zīmējuma grāmatā” (1627).

    Un lejpus Mzhas Doņecā, Krimas pusē, atrodas Zmeevo nocietinājums, un Zmeev Kurgan atrodas arī 2 verstu attālumā no Mžas. Zem Zmeevo nocietinājumiem ir Komoļšas upe, un Komoļšā Kamennoje nocietinājums, 10 verstes no. Zmejevs, mežā pie Doņecas. (37. lapa un 38. lapa)

    Pirmais cietoksnis tika uzcelts 1640. gadā. Drīz tatāri, kuri bieži veica reidus šajās teritorijās, to iznīcināja. Kondratija Sulimas vadītie kazaki sakāva iebrucējus un cietoksnis tika atjaunots.

    1656. gadā cars Aleksejs Mihailovičs iecēla Zmijevas gubernatoru Jakovu Hitrovo.

    Kopš 1657. gada pilsēta kļuva par rajona pilsētu. To ieskauj apmetnes - Zamość, Ziedki (mūsdienu Zidki), Peski.

    1668. gadā Zmievskas cietoksnī bija 7 lieli čuguna lielgabali, 290 lielgabalu lodes un daudz šaujampulvera. To ieskauj 2 šahtas, tika izveidota pazemes eju sistēma. Pateicoties tam, tika sakauta turku-tatāru orda, kas atkal iebruka pilsētā.

    Tajā pašā gadā notika sacelšanās pret Ivana Sirka vadītā gubernatora varu.

    1670. gadā pilsēta kļuva par Stepana Razina sacelšanās centru;

    1691. gadā Zmievu un citas kaimiņu apmetnes atkal iznīcināja tatāri.


    2.4. XVIII gadsimts

    1765. gadā Zmievska Un m militārā valdība sastādīja “Paziņojumu par Zmijevas iedzīvotāju mantisko stāvokli”:

    Visā 18. gs. - militārā apmetne.

    Iedzīvotāju skaits 1779. gadā, saskaņā ar “Vēstnesi par kurām pilsētām un rajoniem sastādīta Harkovas gubernācija un cik dvēseļu tajos bija 1779. gadā”, bija liels: 2124 cilvēki, pārsvarā “militārie iedzīvotāji” (skaitīja tikai vīriešus; sievietes netika ieskaitīti, jo viņi nemaksāja nodokļus). . Zm Un tajā gadā Eva bija otrā apdzīvotākā apdzīvotā vieta Čugujevskas rajonā, neskaitot pašu Čugujevu, otrajā vietā aiz Pečeņegu militārās apmetnes (3601) un apsteidzot militārās apmetnes Mokhnach (1310), Martovaya (1191) un Hotomļas pilsētu. (1197).

    Pilsētas statusu tā saņēma no 1797. līdz 1803. gadam.


    2.5. Mūsdienu vēsture

    Kopš 1923. gada Zmieva ir administratīvā rajona centrs. 1976.-1990.gadā PSRS Zmijevas pilsētu sauca par Gotvaldi. 1941. gada 22. oktobrī pilsētu ieņēma nacisti.

    3. Iedzīvotāji

    Zmievskas rajona iedzīvotāju skaits ir 78,2 tūkstoši cilvēku, tai skaitā pilsētu iedzīvotāji - 35,6 tūkstoši cilvēku, lauku iedzīvotāji - 42,6 tūkstoši cilvēku.

    Kopējais rajonā dzīvojošo pensionāru skaits (uz 2005. gada 1. janvāri) ir 23 843 cilvēki jeb 30,5% no Zmievskas rajona iedzīvotāju kopskaita.

    Iedzīvotāju blīvums ir 57,3 cilvēki uz 1 kvadrātkilometru.

    Dzimstības līmenis reģionā 2004.gadā bija 8,1 uz 1000 cilvēkiem.

    4. Simbolisms

    Pašreizējam Zmijevas ģerbonim ir vairāk nekā 220 gadu sena vēsture. Pilsētas ģerbonis gan no 18. gadsimta otrās puses, gan no 1803. gada un mūsdienu, ir patskanis: attēlots čūska ar zelta kroni galvā.

    1781. gada 21. septembrī pilsētas ģerboni oficiāli neapstiprināja Krievijas impērijas Senāts un Viskrievijas ķeizariene Katrīna II vienā dienā ar visiem rajona pilsētu un provinces ģerboņiem. Harkovas un Voroņežas gubernācijas centrs, jo Zmijeva tolaik nebija rajona pilsēta.

    Ģerbonis ir “vecs”, tas ir, vēsturisks, un tika sastādīts ilgi pirms apstiprināšanas. Atšķirīga “veco” ģerboņu iezīme bija vairoga viens lauks - ar pašas pilsētas ģerboni (bez gubernācijas/provinces centra ģerboņa augšdaļā). To oficiāli 1803. gada 21. septembrī personīgi apstiprināja Viskrievijas imperators Aleksandrs Pirmais.

    Ģerboņa sarkanajā laukā attēlota "zelta čūska, kas raujas augšup ar pilsētas kroni galvā", publiski parādot pašu pilsētas nosaukumu, kā arī čūsku pārpilnību apkārtnē.

    1863. gadā B. Kene izstrādāja Zmieva ģerboni: Koši vairogā ir zelta čūska, kas vijas stabā; vairoga brīvajā daļā ir Harkovas guberņas ģerbonis; vairogam ir sudraba torņa vainags, un to ieskauj zeltainas kukurūzas vārpas, kas savienotas ar Aleksandra lenti.

    Interesanti, ka pilsētas ģerbonī 18.gadsimta mākslinieks attēloja čūsku rāpojošu, bet 19.gadsimta sākuma mākslinieks – stāvošu, kāds ir 90.gadu mūsdienu ģerbonis, kas apstiprināts ar 2010.gada 1.maiju. Pilsētas dome, paliek šobrīd.


    5. Uzņēmumi

    • 1893. gads - papīrfabrika Zmievskaya (tagad - Kronex-Ukraine LLC);
    • 1922. gads - tika izveidots pirmais lauksaimniecības artelis “Brīvais arājs”;
    • 1923. gads - Zmievska mašīnbūves rūpnīca;
    • 1943. gads - sāka darboties piena kombināts Zmievskaya (tagad S-Trans LLC);
    • 1961. gads - Zmievskaya GRES tika iekļauts Ekonomikas padomes strādājošo uzņēmumu skaitā, nododot to Harkovoblenergo administrācijai;
    • 1972. gads - Eksperimentālā elektroinstalācijas iekārta, kas ražo produktus elektroenerģijas nozares vajadzībām;
    • 1975. gads - Zmievska eksperimentālās mehāniskās rūpnīcas izveide;
    • 1991. gads - AS "Rūpnīca "Eloks";
    • 1991. gads - uzņēmuma Mayak dibināšana, kas ražo apkures katlus;
    • 1997. gads - ražošanas un tirdzniecības uzņēmuma "Auns" darbības sākums, kas nodarbojas ar kūpinājumu un desu ražošanu.

    6. Transports

    Pilsēta atrodas pie Harkovas-Kaukāza dzelzceļa līnijas un reģionālās šosejas Harkova-Zmiev-Balakleya.

    7. Izglītība

    Pēc 1995. gada datiem, pilsētā darbojās 6 bērnudārzi: “Barvinok”, “Beryozka”, “Zvezdochka”, “Yolochka”, “Romashka” un “Solnyshko”.

    Zmievskas licejs Nr.1; Zmievskas skola Nr.2; sporta, mūzikas, autoskola un internātskola.

    8. Nospiediet

    • Laikraksts “Zmievsky courier” (ukraiņu: “Zmievsky courier”);
    • Laikraksts “Vesti Zmiivshchiny” (ukraiņu valodā “Vіsti Zmiivshchiny”);
    • Laikraksts "Energetik" (ukraiņu: "Energetik");
    • Televīzijas un radio kompānija "Zmiev - TV" (ukraiņu "Zmiiv - TB").

    9. Reliģija

    • Nikolaja baznīca, Zmiev UOC;
    • UOC Svētās Trīsvienības baznīca;
    • UOC Sv. Trifona baznīca;
    • Septītās dienas adventisti;
    • Evaņģēliskās ticības kristiešu baznīca "Dzīve žēlastībā";
    • Zmijevas evaņģēliskie kristīgie baptisti;
    • Jehovas liecinieki Zmiev;
    • Evaņģēliskās ticības kristiešu “Dzīve Vārdā”;

    10. Slaveni pamatiedzīvotāji

    • Volks, Igors Petrovičs - PSRS kosmonauts, Padomju Savienības varonis.
    • Polovinko, Ruslans Aleksandrovičs - Azerbaidžānas nacionālais varonis.
    • Kričevska Ļubova Jakovļevna ir sentimentāla virziena dzejniece un rakstniece.
    • Javorņitskis Dmitrijs Ivanovičs - vēsturnieks, arheologs, etnogrāfs, folklorists, rakstnieks, Ukrainas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis.
    • Zolotarevs Vasilijs Dmitrijevičs - kaujas kuģa Potjomkina sacelšanās dalībnieks.
    • Pustovoits Vasilijs Stepanovičs ir slavens selekcionārs, Valsts un Ļeņina balvu laureāts, akadēmiķis, Sociālistiskā darba varonis.
    • Sinyakova-Urechina Marija Mihailovna - gleznotāja, grafiķe, grāmatu māksliniece.
    • Maliks Jakovs Aleksandrovičs - PSRS Ārlietu tautas komisariāta centrālā aparāta darbinieks, bijis PSRS vēstnieks Japānā, Lielbritānijā, strādājis par PSRS ārlietu ministra vietnieku.
    • Pogrebņaks Petrs Stepanovičs - strādājis par Gruzijas PSR galvenās mežsaimniecības nodaļas vadītāja vietnieku, bijis Ukrainas PSR Zinātņu akadēmijas korespondents, Ukrainas PSR Zinātņu akadēmijas pilntiesīgs loceklis, Ukrainas PSR Zinātņu akadēmijas viceprezidents. Ukrainas PSR Zinātņu akadēmija.
    • Derjugins Ivans Konstantinovičs - olimpiskais čempions, pasaules čempions modernajā pieccīņā, Irinas Ivanovnas Derjuginas tēvs, divreiz absolūtais pasaules čempions ritmiskajā vingrošanā.
    • Ivanova, Ludmila Mstislavovna - kinoaktrise, filmējusies vairāk nekā 60 filmās.

    11. Atrakcijas

    • 400 gadus vecs kazaku ozols (Zadoņeckas ciems);
    • Kapela cara vilciena avārijas vietā (Pervomaiskoe ciems);
    • Piemineklis varoņiem - Široninītiem (Taranovkas ciems);
    • Militārās brālības muzejs (Sokolovo ciems);
    • Vietējās nozīmes valsts ainavu liegums “Gomolshanskaya Forest Dacha” (Velikaya Gomolsha ciems);
    • Vietējās nozīmes valsts entomoloģiskais rezervāts “Progon” (Ņižņijbiškinas ciems);
    • Meža tipoloģiskais dabas piemineklis “Mokhnachan Forest” (Mokhnach ciems);
    • Valsts meža liegums "Skripaevsky" (Skripai ciems);
    • Ilmenīta novietotāji Romanovy Rovtsy traktā (Ņižņijbiškinas ciems);
    • Gadsimtiem vecs priežu mežs (Seversky Doņecas terase) un citi ornitoloģiskie, ģeobotāniskie, ģeoloģiskie, ģeomorfoloģiskie, hidroloģiskie dabas pieminekļi.