Izcili renesanses humānisti un viņu darbi. Renesanses humānisti Renesanses filozofi mākslinieki un humānisti

Ņesterovs A.K. Renesanses humānisms // Ņesterovu enciklopēdija

Humānisms kļuva par spēcīgu ideoloģisko pamatu renesanses kultūras attīstībai kopumā.

Renesanses humānisms ir sadalīts 3 periodos:

1. Agrīnu humānismu (no 14. gadsimta beigām līdz 15. gadsimta vidum) sauc arī par civilhumānismu vai ētiski-filoloģisko. Retorika, gramatika, dzeja, vēsture un morāles filozofija tika pētīta un mācīta, balstoties uz klasisko izglītību, radot priekšnoteikumus agrīnā humānisma rašanās, nevis viduslaiku sholastikas tēmām un metodēm.
2. Tradicionālo kultūras sfēru attīstība (kopš 15. gadsimta vidus) renesanses laikā Itālijā veicināja humānisma attīstību citās jomās: teoloģijā, dabas filozofijā un dabaszinātnēs. Parādījās Florences Ficino neoplatonisms, Pomponaci neoaristotelisms un citi virzieni.
3. Vēlās renesanses humānisms piedzīvoja jaunu augšupeju uz 16. gadsimta reformācijas konfliktu un Eiropas tautu kultūras pašnoteikšanās problēmu fona. Tajā pašā laikā parādījās ziemeļu humānisms, kura pārstāvji bija Roterdamas Erasms, Tomass Mors un citi.

Humānisma agrīnajā periodā ētikas jautājumi tika pētīti vienotā kontekstā ar sociālpolitiskiem aspektiem Leonardo Bruni, Matteo Palmieri un citu darbos.

Renesanses humānisma principi:

• Sabiedrisko interešu pārākums pār privātajām
• Strādāt sabiedrības labā
• politiskā brīvība

Ja agrīnais humānisms ar Petrarkas, Bokačo, Salutati pūlēm izvirzīja programmu jaunas kultūras veidošanai, kas adresēta cilvēkam un viņa būtības problēmām, tad humānistiskās domas tālākā attīstība izvirzīja vairākas sabiedrībai nozīmīgas problēmas. vispārēja diskusija.

Jo īpaši humānisti XV-XVI gs. censties praksē parādīt reformu praktiskās īstenošanas iespējas un perspektīvas sabiedrībā.

Kopš tā laika daudzu humānistu rakstos par centrālo pārdomu tēmu ir kļuvusi sabiedrības, kurā viņi dzīvo, nepilnības un saistībā ar to ideja par "ideālas valsts" izveidi.

Viens no vadošajiem Itālijas humānisma virzieniem bija civilais humānisms, kas veidojās Florencē, kas nejauši kļuva par viņa dzimteni. Šajā lielajā Itālijas ekonomiskās un kultūras dzīves centrā jau 14.-15.gadsimtā galvenā loma straujajā ekonomikas attīstībā bija pagāniem (birģeriem), kurus juridiski noteica republikas iekārta. Tomēr līdz XIV gadsimta beigām pastiprinājās politiskā cīņa starp "resnajiem" un "kalsnajiem" cilvēkiem, kas 1434. gadā noveda pie Mediču tirānijas nodibināšanas. Tieši šī Florences politiskā attīstība tika atspoguļota to autoru rakstos, kuri ievēro pilsoniskā humānisma pozīcijas. Viens no šī virziena pārstāvjiem bija Leonardo Bruni (1374-1444). Būdams pāvesta biroja pirmais sekretārs no 1405. gada un pēc tam Florences Republikas kanclers no 1427. līdz 1444. gadam, Bruni sniedza holistisku savu ētisko un politisko ideju prezentāciju savos darbos "Florences pilsētas slavēšana", "Par Florences valsti". ", "Florenciešu tautas vēsture".

Bruni ētiskā, politiskā un sociālā ideoloģija balstījās uz brīvības, vienlīdzības un taisnīguma principiem, un brīvība tika saprasta kā demokrātijas principu konsekventa īstenošana republikas politiskajā dzīvē un kategoriska tirānijas noraidīšana. Ar vienlīdzību viņš saprata visu pilntiesīgu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā un vienādas iespējas viņu līdzdalībai valsts pārvaldē. Ar taisnīgumu saprot republikas likumu atbilstību sabiedrības interesēm. Bruni saviem sociālajiem uzskatiem atrada apstiprinājumu antīko autoru darbos, turklāt vēstulē pāvestam Jevgeņijam IV viņš raksta, ka nepastāv pretrunas starp antīko filozofu doktrīnām un kristīgo mācību jautājumos par kopīgu labumu un ideāliem. valsts iekārta. Pamatojoties uz to, viņš pasludina Florenci par Romas Republikas pēcteci. Florence, viņaprāt, bija urbānas republikas ideāls, lai gan viņš atzīmēja, ka vara pilsētā drīzāk piederēja dižciltīgajiem un bagātajiem, nevis vidus, amatnieku pagānu slāņa pārstāvjiem.

Svarīgs solis "pilsoniskā humānisma" attīstībā bija Matteo Palmieri (1406-1475) ētiskā un politiskā koncepcija. Viņš bija ne tikai vairāku darbu autors, bet arī parādīja sevi kā aktīvu politisko figūru Florencē. Republika. Esejā "Par civilo dzīvi" Palmieri, balstoties uz senām tradīcijām, iezīmē ideju par ideālu sabiedrību. Darbam ir skaidra didaktiskā ievirze – mācīt līdzpilsoņiem, kā veidot "ideālu sabiedrību". Godīgus likumus viņš uzskatīja par galveno nosacījumu "pareizai sabiedrības un valsts uzbūvei". Palmieri politiskais ideāls ir popolānas republika, kurā vara piederētu ne tikai augstākajam, bet arī vidējam pilsoņu slānim. Tajā pašā laikā Palmieri, atšķirībā no Bruni, kurš bija neuzticīgs pagānu zemākajiem slāņiem, diezgan lielu lomu republikas politiskajā dzīvē piešķīra nabadzīgajiem tirdzniecības un amatniecības slāņiem.

Rafaela freska "Atēnu skola".

Nākamais Florences skolas humānistiskās domas attīstības posms bija izcilā humānistu Nikolo Makjavelli (1469–1527) darbs. Makjavelli izcēlās ar savu pilsonisko simpātiju un politisko uzskatu patstāvību, kamēr viņš Florencē darbojās politikā, ieņēma amatus birojā, desmitnieku padomē, nodarbojās ar diplomātisku darbību, sarakstījās, veidoja ziņojumus un ziņojumus par aktuālo politiku, situāciju Itālijā un Eiropā. Valstsvīra pieredze un diplomāta novērojumi, kā arī antīko rakstnieku pētījumi deva Makjavelli bagātīgu materiālu viņa politisko un sociālo koncepciju attīstībā.

Uz Florences skolas ievērojamāko pārstāvju (Bruni, Palmieri, Makiavelli) mācību piemēra var izsekot ideālas valsts problēmas pieejas evolūcijai. Tas bija ceļš no reālās pasaules neideālās dabas apzināšanās līdz priekšstatu veidošanai par sabiedrības izšķirošu reorganizāciju un kopējā labuma sasniegšanu. Ja 14. gadsimtā jautājums par brīvību valstī tika saprasts tikai politiskā aspektā (demokrātiskās brīvības), tad līdz 16. gadsimtam brīvība tika interpretēta plašākā nozīmē (nācijas brīvība, sabiedrības brīvība).

Literatūra

1. Temnovs, E. I. Makjavelli. – M.: KNORUS, 2010. gads
2. Kružinins V.A. Politisko doktrīnu vēsture - M .: Knorus, 2009
3. Bragina, L. M. Itāļu humānisms. Ētikas mācības XIV-XV gadsimtā. - M: Apgaismība, 2008

· antibaznīcas orientācija;

cilvēka atzīšana par ķermeņa un garīgo principu, prāta un kaislību harmonisku vienotību;

izpratne par cilvēku kā aktīvu, aktīvu cilvēku;

Prāta un domas brīvības atzīšana;

radošuma atzīšana par cilvēka spēju augstāko izpausmi;

Optimistisks skats, tiekšanās pēc dzīves pilnības.

"Talantīgs, nemierīgs, nesavaldīgs prāts, ātrs, pārlieku lepns, nekad neapmierināts, ar stoiskām runām valodā, bet alkatīgs pēc naudas, pēc dzīves svētībām, pēc goda un cieņas, nekaunīgi izsauc labvēlību cēlajiem un bagātajiem, nežēlīgi sacenšas savā starpā”, – tāds ir šo jaunās šķirnes cilvēku portretējums, kas sevi lepni dēvē par humānistiem (A. Stepanovs).

Humānistu garīgais tēvs F. Petrarka iesaucās: “Tik cik daiļrunība mums visiem ir dārgāka par pašu dzīvību, kas griežas literārās palestras putekļos, mēs tik dedzīgi tiecamies pēc slavas nekā pēc tikuma!”

Humānisma idejas, ka cilvēkā svarīgas ir viņa personiskās īpašības, piemēram, inteliģence, radošā enerģija, uzņēmība, pašcieņa, griba un izglītība un nekādā gadījumā sociālais statuss un izcelsme, kļūs par Jaunā kultūras pamatu. Vecums.

Pat renesanses traktātu nosaukumi liecina par jauniem uzskatiem par cilvēku: "Par cilvēka priekšrocībām un pārākumu" (Fazio) vai "Runa par cilvēka cieņu" (Pico Della Mirandola) (salīdzinājumam var atgādināt viduslaiku vēstījumu pāvests: "Par cilvēka stāvokļa nenozīmīgumu").

Jaunas personības piemērs ir itāļu humānisma filozofs Piko Della Mirandola(1463 - 1494). 20 gadu vecumā viņš prata 28 valodas, un viņa ticība cilvēka prāta neierobežotībai un paša izglītībai bija tik liela, ka viņš piekrita uzaicināt 20 gudrākos cilvēkus no visas pasaules, lai atbildētu uz 700 visgrūtākajām valodām. jautājumiem. Eiropas kultūra nepazina šādu pašapziņu, īpaši pēc tūkstoš gadu ilgas viduslaiku cilvēka pazemošanas.

Renesanse sniedza pamatojumu šādai cilvēka paaugstināšanai. Piko Della Mirandola stāstu par Dieva radīto cilvēku interpretēja jaunā veidā: radījis cilvēku un “... novietojot viņu pasaules centrā, Dievs viņu uzrunāja ar šādiem vārdiem: “Mēs tev nedodam, Ak, Ādams, vai nu noteikta vieta, vai tavs tēls, vai īpašs pienākums, lai tev būtu vieta un cilvēks un pienākums pēc tavas gribas, pēc tavas gribas un lēmuma.

Tādējādi brīvība un neatkarība tika pasludinātas par neatņemamām cilvēka īpašībām, bet vēl svarīgāka bija ideja par cilvēku kā pasaules centru. Tieši viņa kļuva par pamatu jaunam pasaules uzskatam - antropocentrismam, saskaņā ar kuru cilvēks tika uzskatīts par Visuma augstāko mērķi.

5. Apelācija pret senatni.

Senā kultūra kļuva par renesanses iedvesmas un jaunu ideju avotu. Humānisti senatnē saskatīja harmonijas modeli, saprātīgu sociālo kārtību un centās tuvoties seno cilvēku pasaules uzskatam. Atgriešanās pie aizmirstajiem antīkās kultūras sasniegumiem notika zinātnes, filozofijas, literatūras, mākslas, klasiskā "zelta latīņu" jomā. Tātad Itālijā tika meklēti seno rakstnieku manuskripti, no aizmirstības tika izgūti antīkās tēlniecības un arhitektūras darbi un kļuva par paraugiem izpētei un atdarināšanai (piemēram, Mikelandželo attēlo Bībeles Dāvidu senā varoņa tēlā).

Florence 15. gadsimtā. Izveidojās Platoniskā akadēmija, kurā apgaismota aristokrātiskā sabiedrība studēja daiļrunību, latīņu un grieķu valodas zināšanas, manieres grāciju un mīlestības mākslu.

Senatnes imitācija bieži bija paradoksāla. Piemēram, arhitekts Alberti Rimini gotiskajā templī izveidoja dižciltīgas dāmas kapenes, uz kurām bija latīņu uzraksts: “Divae Isotta Sacrum”, t.i. "Dievišķā Isota", kā viņi rakstīja uz romiešu kapakmeņiem. Šis piemērs ir ļoti indikatīvs: no vienas puses, Renesanse mēģināja atdzīvināt pagānu senatni, bet, no otras puses, Renesanses veidotāji bija kristīgās kultūras cilvēki, un senatne viņiem nevarēja kļūt organiski tuva.

Tādējādi Renesanse kļuva par nesavienojamā – pagānu un kristīgās kultūras – apvienošanas pieredzi. Spilgts šādas pieredzes piemērs ir Botičelli darbs, kurā pagānu dievietes bija attēlotas ar Madonas sejām.

Ievērības cienīgs šajā ziņā ir O. Špenglera viedoklis, kurš Renesansi uzskata par kultūras regresu: Eiropa neradīja neko jaunu, bet tikai mehāniski atkārtoja vecos atklājumus.

6. Radošuma izpratne.

Renesanse nebija nepamatota, cilvēku nostādot pasaules centrā, Dieva vietā. Renesanses domātāji atrada tam pārliecinošus pierādījumus: cilvēks ir kā Dievs, jo. viņš spēj radīt. Spēja radīt renesansei ir kļuvusi par galveno cilvēka cieņu. Radošums tika vērtēts augstāk par bagātību un tituliem (kādu humānisma iezīmi var saukt par sava veida naidīgumu pret zelta un bagātības spēku).

Daudzus piemērus mākslinieka augstākā statusa atzīšanai sniedz Renesanse, starp kuriem ir Džoto, kurš atļāvās būt nekaunīgs, un piezīmes par Neapoles karali jeb Mikelandželo, kura slava bija tik liela, ka viņa vārdam nebija vajadzīgs. tituli vai pat uzvārds.

Renesanses ideāls ir cilvēks – radītājs, universāls ģēnijs, kurš nepazīst robežas, tiecas aptvert neiespējamo, apvienot dievišķo un cilvēcisko. Kā piemēru var minēt Mikelandželo, kurš kā radītājs Siksta kapelas freskās rada jaunu pasauli. Šo cilvēka izpratni sauca par renesanses titānismu. Labākais piemērs tam ir figūra Leonardo da Vinči.

Savā darbā viņš it kā konkurēja ar dabu un Radītāju, it kā projektētu un būvētu pasauli no dabiskā haosa. Viņa "Džokonda" ir "augstākas sintēzes" piemērs, kura pamatā ir visas zināšanas par dabu un cilvēku. Kad skatītājs mēģina viņai sniegt noteiktas emocijas vai piedēvē viņai tādu vai citu garastāvokli, viņš sagrauj Leonardo plānu: Leonardo šīs kategorijas ir seklas; ētika, dvēsele, ticība ir pārāk cilvēciskas. Viņa ideja ir pārcilvēcīga - viss uzreiz un nekas konkrēts: Džokondas personība, vecums un dzimums (ir versija, ka tas ir Leonardo pašportrets jaunībā un sievietes tēls), diennakts laiks. , gadalaiks, ainavas ģeogrāfija un pat viņa zemes izcelsme paliek jautājums skatītājam. “Mona Liza smaida kā pats Visums” (A. Jakimovičs).

7. "Titānisma otra puse."

Pirms Renesanses nepieredzēts mākslinieka mēģinājums pacelties pāri dabai izvērtās mēģinājumā pacelties pāri cilvēkam. Kultūras pētnieks A. F. Losevs šo nosauca par "sātanisko kārdinājumu" un saskatīja atmodas idejās amorālisma izpausmi.

Patiešām, laikmeta ikdienas realitāte ļoti savdabīgi iemiesoja humānistu idejas par cilvēka brīvību. Neierobežota brīvība ir pārvērtusies visatļautībā un nicinājumā pret visdažādākajiem morāles standartiem. Tam ir daudz piemēru. Par atriebību baznīcās saindēja bļodas ar svēto ūdeni. Pāvests Aleksandrs IV nejauši saindējās ar savu indi. Romas pāvesta rezidencē notika orģijas, Romas pāvesti kopā ar savu svītu devās medībās. Priesteriem bija aizliegts "naudas dēļ kļūt par suteneri prostitūtām", mūki nodarbojās ar orģijām, un rakstnieki klosterus salīdzināja ar midzeņiem. Neapoles karalis Ferrante savus ienaidniekus turēja būros, nobaroja, nogalināja, sālīja un pasniedza uz ienaidnieku galda, bet Ferāras hercogs kails staigāja pa pilsētu. "Titānisma otrā puse" to sauca A. F. Losevs.

Senatne deva savdabīgu pamatu dubultai morālei: atkarībā no apstākļiem paļaujoties vai nu uz kristiešu, vai uz seno autoritāti, renesanses cilvēkam bija viegli attaisnot jebkuru domu, jebkuru darbību.

Humānisma antipods patiesībā bija itāļu domātāja uzskati Nikolas Makjavelli(1469-1527), attaisnojot jebkādu līdzekļu izmantošanu mērķa sasniegšanai. Makjavelli savā grāmatā The Suvereign izteica domu, ka politiķis ir brīvs no morāles aizliegumiem, salīdzinot viņu ar kentauru: "Jaunajam suverēnam ir jāpārvalda gan zvēra, gan cilvēka daba." Šī bija pirmā apziņa par traģisko pretrunu starp universālo morāli un politiskajām interesēm.

Bija arī angļu humānista Tomasa Mora (1478-1535) un itāļu filozofa Tommaso Kampanellas (1568-1639) idejas, kuri saskatīja sociālās harmonijas ideālu sabiedrībā, kas balstīta uz stingras hierarhiskas sistēmas, kas regulē visas dzīves sfēras. atmodas humānisma pašaizliedzība. Pēc tam šis modelis tiks saukts par "kazarmu komunismu". Šīs metamorfozes pamatā ir diezgan dziļa Renesanses domātāju sajūta par brīvības duālo dabu.

Itālijas renesanses laikmets ir nosacīti sadalīts vairākos posmos:

Protorenesanse (trecento) - XIII - XIV gadsimta beigas.

Agrīnā renesanse (quattrocento) - XV gs.

Augstā renesanse (cinquecento) – 16. gadsimta 1. puse.

Vēlā renesanse - 16. gadsimta 2. puse - 17. gadsimta sākums.

Protorenesanse(XIII periods - XIV gs. sākums) lielā mērā pavēra ceļu renesanses mākslai. Šo periodu iezīmē izcilā dzejnieka Dantes Aligjēri, arhitekta Arnolfo di Kambio, tēlnieka Nikolaja Pisano un fresku autora Džoto di Bondone (1266/1267 - 1337) daiļrade, kuras vārds saistās ar pievēršanos reālistiskam. māksla,

Agrīnā renesanse. Literārā jaunrade pieder pie agrīnās renesanses perioda Frančesko Petrarka(1304-1374). Viņš palika renesanses vēsturē kā pirmais humānists un kaislīgs seno autoru mantojuma popularizētājs, par ko liecina viņa traktāts Par senatnes dižcilvēkiem. Vispasaules slavu ieguva Petrarkas soneti par Madonnas Lauras dzīvi un nāvi, kas slavina cildeno mīlestību pret sievieti.

Petrarkas students un sekotājs bija Bokačo(1313-1375) - autors reālistisku stāstu krājumam "Dekamerons", kas kļuva par satīru par baznīcu, pilns ar smalkiem novērojumiem, izcilām psiholoģijas zināšanām, humoru un optimismu.

Izcilā agrās renesanses otas meistara Sandro mantojums Botičelli(1445-1510), kurš strādāja Mediči galmā Florencē, izceļas ar smalku kolorītu un skumju noskaņu.

Tēlnieks Donatello(ap 1386-1466), atdzīvinot senās tradīcijas, bija pirmais, kas tēlniecībā prezentēja kailu ķermeni. Viņa mākslu raksturo reālistiska maniere.

Filips, viens no renesanses arhitektūras pamatlicējiem Brunelleschi(1377-1446) atdzīvināja galvenos antīkās arhitektūras elementus, prasmīgi risināja vissarežģītākās tehniskās problēmas (Florences katedrāles kupola celtniecība), deva lielu ieguldījumu fundamentālajā zinātnē (lineārās perspektīvas teorija).

augstā renesanse. Augstās renesanses periods bija salīdzinoši īss. Tas galvenokārt ir saistīts ar trīs izcilu meistaru, renesanses titānu - Leonardo da Vinči, Rafaela Santi un Mikelandželo Buonarroti vārdiem. Augstās renesanses pārstāvju darbos Renesanses kultūras reālistiskie un humānistiskie pamati sasniedza savu kulmināciju.

Leonardo da Vinči(1452-1519) talantā un daudzpusībā diez vai ir līdzvērtīgs Renesanses laikmeta pārstāvjiem. Leonardo vienlaikus bija mākslinieks, mākslas teorētiķis, tēlnieks, arhitekts, matemātiķis, fiziķis, mehāniķis, astronoms, fiziologs, botāniķis, anatoms, bagātinot šīs un daudzas citas zināšanu jomas ar atklājumiem un izciliem minējumiem.

Leonardo daiļradē vispilnīgāk izpaudās renesanses pārstāvju universālisms, kur grūti atrast asas līnijas starp zinātni, māksliniecisko fantāziju un ideju iemiesojumu.

Leonardo, izcilā Itālijas gleznotāja, jaunākais laikabiedrs Rafaels Santi(1483–1520) iegāja pasaules kultūras vēsturē kā graciozitātes un maigas lirisma piesātinātu glezniecisku šedevru veidotājs (Siksta Madonna). Meistars ir slavens arī ar Vatikāna pils svinīgo zāļu gleznām (freska "Atēnu skola") un arhitektūras projektiem.

Pēdējais augstās renesanses meistars bija Mikelandželo Buonarroti(1475-1564) - izcils tēlnieks, gleznotājs, arhitekts un dzejnieks. Neskatoties uz daudzpusīgajiem talantiem, viņu galvenokārt dēvē par pirmo zīmētāju Itālijā, pateicoties jau nobrieduša mākslinieka nozīmīgākajam darbam - Vatikāna pils Siksta kapelas velves gleznojumam (kopējā freskas platība). ir 600 kvadrātmetri).

Būdams tēlnieks, Mikelandželo kļuva slavens ar savu agrīno darbu Dāvids. Bet patiesu atzinību Mikelandželo ieguva kā arhitekts un tēlnieks kā Sv. katedrāles ēkas galvenās daļas projektētājs un būvdarbu vadītājs. Pēteris Romā, kas līdz mūsdienām ir lielākā katoļu baznīca pasaulē. Ne mazāk slavens viņam atnesa arhitektūras un tēlniecības darbus Florencē, jo īpaši skulpturālo kompozīciju Medici kapelā. Četras kailas figūras uz Florences valdnieku sarkofāgiem "Vakars", "Meita", "Rīts" un "Diena" ļoti uzskatāmi ilustrē meistara apziņu par cilvēka spēju ierobežotību, izmisumu pirms strauji plūstošā laika. Šīs traģiskās noskaņas izskan Renesanses pēdējā titāna dzejolī, kas rakstīts pēc skulptūras "Nakts":

“Patīkami ir gulēt, patīkamāk ir būt akmenim

Ak, šajā noziedzīgajā un apkaunojošā laikmetā,

Nedzīvot, nejust ir apskaužami daudz.
Lūdzu, klusē, neuzdrošinies mani pamodināt.

Venēcijas māksla. Augstās un vēlās renesanses periods bija mākslas uzplaukums Venēcijā. XVI gadsimta otrajā pusē. Venēcija, kas saglabājusi republikas struktūru, kļūst par sava veida oāzi un renesanses centru. Starp Venēcijas skolas māksliniekiem - Giorgione(1476-1510), kurš savu vārdu iemūžinājis ar audekliem "Jūdita", "Miega Venera", "Lauku koncerts". Lielākais Venēcijas skolas pārstāvis - Ticiāns Vecellio(1477 vai 1487 -1576). Savas dzīves laikā viņš saņēma atzinību Eiropā. Ticiāna darbus piesaista novitāte galvenokārt koloristisku un kompozicionālu problēmu risināšanā ("Grēku nožēlojošā Magdalēna", "Mīlestība uz zemes un debesīm", "Venēra", "Danae", "Svētais Sebastjans" u.c.)

Vēlā renesanse. Vēlās renesanses periodu iezīmēja katoļu baznīcas parādīšanās. Baznīca mēģināja atjaunot daļēji zaudēto nedalīto varu pār prātiem, no vienas puses, iedrošinot kultūras darbiniekus un, no otras puses, izmantojot represīvus pasākumus pret nepakļāvīgajiem. Tātad daudzi gleznotāji, dzejnieki, tēlnieki, arhitekti atteicās no humānisma idejām, pārmantojot tikai renesanses lielo meistaru veidu un tehniku ​​(tā saukto manierismu). No nozīmīgākajiem manierisma māksliniekiem jāmin Jacopo Pontormo (1494-1557), Frančesko Parmidžanīno (1503-1540), Andželo Broisino (1503-1572), kuriem raksturīgs auksta un vienlaikus jutekliski noslēpumaina skaistuma ideāls.

2.2. Itālijas renesanses humānisms

XIV beigās - XV gadsimta sākumā. Eiropā, proti, Itālijā, sāka veidoties agrīna buržuāziskā kultūra, ko sauca par Renesanses (Renesanses) kultūru. Termins "renesanse" norādīja uz jaunu saistību ar senatni. Šajā laikā Itālijas sabiedrība sāk aktīvi interesēties par Senās Grieķijas un Romas kultūru, tiek meklēti seno rakstnieku rokraksti, tāpēc tika atrasti Cicerona un Tita Līvija raksti. Renesansei bija raksturīgas daudzas ļoti būtiskas izmaiņas cilvēku mentalitātē, salīdzinot ar viduslaiku periodu. Pastiprinās Eiropas kultūras laicīgie motīvi, dažādas sabiedrības dzīves sfēras - māksla, filozofija, literatūra, izglītība, zinātne - kļūst arvien neatkarīgākas un neatkarīgākas no baznīcas. Renesanses uzmanības centrā bija cilvēks, tāpēc šīs kultūras nesēju pasaules redzējums tiek apzīmēts ar terminu "humānisms" (no latīņu valodas humanus - cilvēks).

Renesanses humānisti uzskatīja, ka cilvēkā svarīga ir nevis viņa izcelsme vai sociālais statuss, bet gan personiskās īpašības, piemēram, inteliģence, radošā enerģija, uzņēmība, pašcieņa, griba un izglītība. Par “ideālu cilvēku” tika atzīta spēcīga, talantīga un vispusīgi attīstīta personība, cilvēks, kurš ir sevis un sava likteņa veidotājs. Renesansē cilvēka personība iegūst vēl nebijušu agrīnu vērtību, humānistiskās dzīves pieejas svarīgākā iezīme ir individuālisms, kas veicina liberālisma ideju izplatību un vispārēju cilvēku brīvības līmeņa paaugstināšanos sabiedrībā. Tā nav nejaušība, ka humānisti, kuri kopumā neiebilst pret reliģiju un neapstrīd kristietības pamatnoteikumus, Dievam piešķīra radītāja lomu, kas iekustina pasauli un neiejaucas tālāk cilvēku dzīvē.

Ideāls cilvēks, pēc humānistu domām, ir “universāls cilvēks”, cilvēks ir radītājs, enciklopēdists. Renesanses humānisti uzskatīja, ka cilvēku zināšanu iespējas ir bezgalīgas, jo cilvēka prāts ir līdzīgs dievišķajam prātam, un cilvēks pats ir mirstīgs dievs, un galu galā cilvēki nonāks debesu svēto teritorijā un apmetīsies tur un kļūs līdzīgi. dievi. Izglītotos un apdāvinātos cilvēkus šajā periodā apņēma vispārējas apbrīnas, pielūgsmes atmosfēra, viņi tika godināti, tāpat kā viduslaikos, svētie. Zemes eksistences baudīšana ir neatņemama Renesanses kultūras sastāvdaļa. viens

Renesanses (agrīnās renesanses) pirmsākumi Itālijā bija izcilais Dante Aligjēri (1265-1321), Komēdijas autors, par kuru pēcnācēji pauž savu apbrīnu, ko sauc par Dievišķo komēdiju. 2

Slaveni renesanses dzejnieki Dante, Frančesko Petrarka (1304-1370) un Džovanni Bokačo (1313-1375) bija itāļu literārās valodas veidotāji. Viņu darbi viņu dzīves laikā kļuva plaši pazīstami ne tikai Itālijā, bet arī tālu aiz tās robežām un iekļuva pasaules literatūras kasē.

Renesansei raksturīgs skaistuma kults, īpaši cilvēka skaistums. Itāļu glezniecība, kas kādu laiku kļūst par vadošo mākslas veidu, attēlo skaistus ideālus cilvēkus. Glezna

Agro renesansi pārstāv Batticelli (1445-1510) darbi, kas radīja darbus par reliģiskām tēmām un mitoloģiskām tēmām, tostarp gleznas "Pavasaris" un "Venēras dzimšana", kā arī Džoto (1266-1337), kas atbrīvoja itāļu fresku glezniecību no Bizantijas ietekmes .

Viens no tā laika slavenākajiem tēlniekiem bija Donatello. (1386-1466), vairāku reālistisku portretu darbu autors

1 Renesanses dzejnieki. - M .: Pravda, 1989. - S. 8-9.

2Dante Aligjēri. Dievišķā komēdija. - M.: Apgaismība, 1988. - S. 5

tipa, pirmo reizi pēc senatnes, tēlniecībā atveidojot kailo ķermeni. Lielākais agrīnās renesanses arhitekts - Brunelleschi (1377-1446). Viņš centās apvienot seno romiešu un gotikas stilu elementus, cēla tempļus, pilis, kapelas.

Agrās renesanses laikmets beidzās līdz 15. gadsimta beigām, to nomainīja augstā renesanse - Itālijas humānistiskās kultūras augstākās uzplaukuma laiks. Tieši tad ar vislielāko pilnību un spēku izpaudās idejas par cilvēka godu un cieņu, viņa augsto likteni uz Zemes. Augstās renesanses titāns bija Leonardo da Vinči (1456-1519), viens no ievērojamākajiem cilvēkiem cilvēces vēsturē ar daudzpusīgām spējām un talantiem.

Pēdējais izcilais augstās renesanses kultūras pārstāvis bija Mikelandželo Buonarotti (1475-1564) - tēlnieks, gleznotājs, arhitekts un dzejnieks, slavenās Dāvida statujas radītājs.

Nākamais posms renesanses kultūrā ir vēlā renesanse, kas, kā parasti tiek uzskatīts, turpinājās no 40. gadiem. 16. gadsimts līdz 16. gadsimta beigām - 17. gadsimta pirmajiem gadiem.

Itālija, renesanses dzimtene, bija pirmā valsts, kurā sākās katoļu reakcija. 40. gados. 16. gadsimts šeit tika reorganizēta un nostiprināta inkvizīcija, kas vajāja humānisma kustības vadītājus. XVI gadsimta vidū. Pāvests Pāvils IV sastādīja "Aizliegto grāmatu rādītāju", kas vēlāk tika daudzkārt papildināts ar jauniem darbiem. Šajā sarakstā ir iekļauti darbi, kurus ticīgajiem bija aizliegts lasīt, draudot ekskomunikācijai, jo tie, pēc baznīcas domām, bija pretrunā ar kristīgās reliģijas pamatnoteikumiem un negatīvi ietekmēja cilvēku prātus. "Indeksā" ir iekļauti arī dažu itāļu humānistu, jo īpaši Džovanni Bokačo, raksti. Aizliegtās grāmatas tika sadedzinātas, tāds pats liktenis varēja piemeklēt arī to autorus un visus disidentus, kuri aktīvi aizstāv savus uzskatus un nevēlas iet uz kompromisu ar katoļu baznīcu. Uz sārta gāja bojā daudzi progresīvi domātāji un zinātnieki. Tā 1600. gadā Romā, Ziedu laukumā, tika sadedzināts izcilais Džordāno Bruno, slavenās esejas “Par bezgalību, Visumu un pasaulēm” autors.

Daudzi gleznotāji, dzejnieki, tēlnieki, arhitekti atteicās no humānisma idejas, cenšoties apgūt tikai renesanses lielo figūru "veidu".

Humānistu kustība bija visas Eiropas parādība: 15. gs. humānisms sniedzas ārpus Itālijas ejām un strauji izplatās visās Rietumeiropas valstīs. Katrai valstij bija savas īpatnības renesanses kultūras veidošanā, tās nacionālie sasniegumi, līderi.

2.3.Iziet no humānisma ārpus Itālijas

Vācijā humānisma idejas kļuva zināmas 15. gadsimta vidū, spēcīgi ietekmējot universitāšu aprindas un progresīvo inteliģenci.

Izcils vācu humānistiskās literatūras pārstāvis bija Johans Reihlins (1455-1522), kurš centās parādīt dievišķo pašā cilvēkā.

Atmoda Vācijā ir nesaraujami saistīta ar reformācijas fenomenu - kustību par katoļu baznīcas reformu, par "lētas baznīcas" izveidi bez šķiršanās un honorāriem par rituāliem, par kristīgās mācības attīrīšanu no visa ļaunā. noteikumi, kas ir neizbēgami gadsimtiem ilgajā kristietības vēsturē. Mārtiņš Luters (1483-1546), 3 teoloģijas doktors un Augustīniešu klostera mūks, vadīja reformācijas kustību Vācijā. Viņš domāja. Šī ticība ir cilvēka iekšējais stāvoklis. Ka pestīšana cilvēkam ir dota tieši no Dieva, un tā nāk pie Dieva

iespējams bez katoļu garīdzniecības starpniecības. Luters un viņa atbalstītāji atteicās atgriezties katoļu baznīcas klēpī un protestēja pret prasību atteikties no saviem uzskatiem, iezīmējot protestantu tendences sākumu kristietībā. Mārtiņš Luters bija pirmais, kas pārtulkoja Bībeli vācu valodā, kas lielā mērā veicināja reformācijas panākumus.

Reformācijas uzvara XVI gadsimta vidū. izraisīja sabiedrības uzplaukumu un nacionālās kultūras izaugsmi. Tēlotājmāksla uzplauka ievērojami.

Ulrihs Cvingli bija reformācijas dibinātājs Šveicē. 1523. gadā viņš Cīrihē veica baznīcas reformu, kuras laikā tika vienkāršoti baznīcas rituāli un dievkalpojumi, atcelti vairāki baznīcas svētki, slēgti daži klosteri un sekularizētas baznīcu zemes. Pēc tam Šveices reformācijas centrs pārcēlās uz Ženēvu, un reformu kustību vadīja Kalvins (1509-1562). 4 Reformācija uzvarēja Šveicē 40. gados. XVI gadsimtā, un šī uzvara lielā mērā noteica vispārējo kultūras gaisotni sabiedrībā: tika nosodīta pārmērīga greznība, krāšņi svētki, izpriecas, tika apstiprināts godīgums, centība, centība un stingra morāle. Īpaši plaši šīs idejas ir izplatītas Ziemeļvalstīs. Lielākais renesanses kultūras pārstāvis Nīderlandē bija Roterdamas Erasms (1496-1536). Patiesi nenovērtējama ir izcilā humānista un pedagoga darbu vērtība, tajā skaitā viņa slavenā "Stulbuma slavēšana" brīvdomības, kritiskas attieksmes pret sholastiku, māņticības audzināšanai. Anglijā humānisma ideju centrs bija Oksfordas universitāte, kurā strādāja tā laika vadošie zinātnieki - Grosins, Linakrs, Kolē. Humānistisko uzskatu attīstība g

__________________________

3 Filozofiskā enciklopēdiskā vārdnīca. -M.: Padomju enciklopēdija.1989.-S.329.

4 Filozofiskā enciklopēdiskā vārdnīca. -M.: Padomju enciklopēdija, 1989.-242.lpp

sociālās filozofijas sfēra tiek saistīta ar Utopijas autora Tomasa Mora (1478-1535) vārdu, kurš lasītājam iepazīstināja ar ideālu, viņaprāt, cilvēku sabiedrību: tajā visi ir vienlīdzīgi, nav privātīpašuma. , un zelts nav vērtība - viņi to noziedzniekiem padara ķēdes.

Angļu renesanses izcilākā figūra bija Viljams Šekspīrs (1564-16160), pasaulslaveno traģēdiju Hamlets, Karalis Līrs, Otello un vēsturisko lugu veidotājs.

Atmoda Spānijā bija pretrunīgāka nekā citās Eiropas valstīs: daudzi humānisti šeit neiebilda pret katolicismu un katoļu baznīcu.

Francijā humānisma kustība sāk izplatīties tikai 16. gadsimta sākumā. Izcils franču humānisma pārstāvis bija Fransuā Rablē (1494-1553), kurš sarakstīja satīrisko romānu Gargantua un Pantagruels.

Lielākais XVI gadsimta Francijas kultūras pārstāvis. bija Mišels de Montēņs (1533-1592). Viņa galvenais darbs - "Eksperimenti" bija apcerējums par filozofiskām, vēsturiskām, ētikas tēmām. Montēņs pierādīja eksperimentālo zināšanu nozīmi, slavināja dabu kā cilvēka mentoru. Montēņa "eksperimenti" bija vērsti pret sholastiku un dogmatismu, apgalvoja racionālisma idejas; šim darbam bija būtiska ietekme uz turpmāko Rietumeiropas domas attīstību.

Humānisti nebija šauri speciālisti, bet gan kultūras speciālisti pavisam.“Viņi ir jaunās muižniecības nesēji (nobilitas), identificēts ar personīgo veiklību un zināšanām "Skat. Poletukhin Yu.A. Juridiskās domas un izglītības klasika par nāvessoda problēmu. - M: Čeļabinska .: ChelGU, 2010. P. 87

Filoloģija bija humānista galvenais instruments. Nevainojamas latīņu un grieķu valodas zināšanas un īpaši prasmīgas klasiskās latīņu valodas zināšanas bija nepieciešama humānista reputācijai, un mutvārdu latīņu valodas prasme bija ļoti vēlama. Tam bija vajadzīgs arī skaidrs rokraksts un neticama atmiņa. Savās studijās humānistus interesēja šādi priekšmeti – gramatika, retorika, ētika, vēsture un dzeja u.c. Humānisti atsakās no viduslaiku mākslas veidiem, augšāmceļot jaunus - dzeju, epistolāro žanru, daiļliteratūru, filozofiskus traktātus.

Lielu lomu sāka spēlēt humānisma augstākā reputācija. Renesanses laikmetam raksturīga iezīme bija humānisma zināšanu un talantu augstākais sociālais prestižs, kultūras kults. Labs latīņu stils kļuva par politikas nepieciešamību. 15. gadsimta pirmajās desmitgadēs entuziasms par humānistisko mācīšanos kļuva par ierastu sabiedriskās dzīves iezīmi.

Viens no humānistiskās filozofijas izcelsmes pamatlicējiem bija

izcils Eiropas dzejnieks Frančesko Petrarka(1304 - 1374). Viņš dzimis Florences nabadzīgo iedzīvotāju ģimenē, līdz dēla piedzimšanai, izraidīts no dzimtās pilsētas un dzīvoja mazpilsētā Areco. Jau bērnībā kopā ar vecākiem viņš mainīja daudzas dažādas dzīvesvietas. Un tas kļuva par sava veida visa viņa likteņa simbolu - dzīves laikā viņš daudz ceļoja, dzīvoja dažādās Itālijas, Francijas, Vācijas pilsētās. Visur viņš atrada daudzu viņa dzejas talanta cienītāju un cienītāju godu un cieņu. Skat. Turpat.

Taču Petrarka ir ne tikai dzejnieks, bet arī savdabīgs un interesants domātājs, filozofs. Tieši viņš pirmais Eiropā formulēja humānisma idejas, sāka runāt par nepieciešamību atdzīvināt seno garu, senatnes ideālus. Nav brīnums jau XV gadsimta sākumā. rakstīja: "Frančesko Petrarka bija pirmais, kuram nolaidās žēlastība, un viņš atpazina, saprata un cēla gaismā senā stila eleganci, pazaudēto un aizmirsto."

Būdams patiesi ticīgs kristietis, Petrarka nepieņēma plaši izplatīto sholastisko izpratni par Dieva būtību un, galvenais, racionalizētās kristietības iedibināto dominējošo stāvokli. Tāpēc viņš mudināja nebārstīt spēkus neauglīgās loģiskās spekulācijās, bet gan no jauna atklāt visa humanitāro disciplīnu kompleksa patieso šarmu. Patiesa gudrība, pēc viņa domām, slēpjas šīs gudrības sasniegšanas metodes pārzināšanā. Tāpēc ir jāatgriežas pie savas dvēseles zināšanām. Petrarka rakstīja: "Mani netraucē grāmatu barjera un zemes lietu apbrīna, jo no pagānu filozofiem esmu iemācījies, ka nekas nav apbrīnas vērts, izņemot tikai dvēseli, pret kuru viss šķiet nenozīmīgs."

Tieši ar Petrarku sākas pirmā humāniskā Aristoteļa kritika. Lai gan Petrarka ar lielu cieņu izturas pret pašu Aristoteli, aristoteliskā domāšanas stila izmantošana, ko izmanto skololoģiski filozofi, aristoteliskās loģikas principi, lai pierādītu ticības patiesības, viņam nekādi neder. Petrarka uzstāj, ka tīri loģiski Dieva izpratnes veidi noved nevis pie zināšanām, bet pie ateisma.

Pats Petrarka priekšroku deva Platona filozofijai un uz viņu balstītajiem Baznīcas tēvu rakstiem. Viņš apgalvoja, ka, ja Platons nesasniedz patiesību, viņš ir tuvāk tai nekā citi. Atzīdams Platona "filozofisko pārākumu", viņš retoriski jautāja: "Un kurš gan noliegtu šādu pārākumu, ja ne, iespējams, trokšņains stulbu sholastikas pūlis?"

Kopumā Petrarka aicina visaktīvāk pētīt senatnes filozofisko mantojumu, atdzīvināt senatnes ideālus, atdzīvināt to, ko vēlāk sāka saukt par "seno garu". Galu galā viņu, tāpat kā daudzus senos domātājus, galvenokārt interesēja cilvēka iekšējās, morālās un ētiskās problēmas.

Ne mazāk pārsteidzošs bija izcilais renesanses humānists Džordāno Bruno(1548 - 1600). Viņš dzimis Nolā, netālu no Neapoles. Vēlāk, pēc savas dzimšanas vietas, viņš sevi sauca par Nolanu. Bruno cēlies no sīkmuižnieka ģimenes, taču jau agrā vecumā aizrāvies ar zinātnēm, teoloģiju un jaunībā kļuvis par dominikāņu klostera mūku. Taču tikai teoloģiskā izglītība, ko Bruno varēja iegūt klosterī, drīz vien pārstāja apmierināt viņa patiesības meklējumus. Nolanietis sāka interesēties par humānisma idejām, sāka studēt filozofiju, gan seno, īpaši seno, gan mūsdienu. Jau jaunībā viena Džordāno Bruno raksturīgā iezīme ieguva skaidru izteiksmi - bezkompromisa rakstura dēļ viņš no mazotnes līdz pat mūža beigām stingri un bezbailīgi aizstāvēja savus uzskatus, nebaidījās iesaistīties strīdos un strīdos. Šajā bezkompromisa attieksmē izpausmi guva "varoniskā entuziasma" tēze, ko Bruno izvirzīja kā patiesa zinātnieka galveno īpašību - cīņā par patiesību nevar izjust bailes pat no nāves. Bet pašam Bruno varonīgā cīņa par patiesību visu mūžu kalpoja par avotu viņa nebeidzamajiem konfliktiem ar apkārtējiem.Skat. Poletukhin I.A. Dekrēts. Op. P.91.

Viens no šiem konfliktiem, kas notika starp jaunu mūku un klostera varas iestādēm, noveda pie tā, ka Bruno bija jābēg no klostera. Vairākus gadus viņš klejoja pa Itālijas un Francijas pilsētām. Lekcijas, ko Bruno apmeklēja Tulūzas un Parīzes universitātēs, arī bieži beidzās ar karstiem strīdiem starp Nolancu un profesoriem un studentiem. Itāļu domātājs visvairāk bija sašutis par augstskolu mācībspēku uzticību sholastikai, kas, kā viņš uzskatīja, jau sen bija novecojusi. Konflikti ar zinātnieku aprindām turpinājās Anglijā, kur Bruno apmeklēja Oksfordas universitāti.

Tajos pašos gados Džordāno Bruno auglīgi strādā pie saviem skaņdarbiem. 1584. - 1585. gadā. Londonā tika publicēti seši viņa dialogi itāļu valodā, kuros viņš iezīmēja sava pasaules uzskata sistēmas. Tieši šajos darbos pirmo reizi izskanēja idejas par pasauļu daudzveidību, noliedzot tradicionālo priekšstatu par Zemi kā Visuma centru. Šīs idejas izraisīja asu noraidījumu Romas katoļu baznīcai kā ķecerīgām, baznīcas dogmām pārkāpjošām. Turklāt Bruno dialogos bija skarba un kodīga kritika, kurai viņš pakļāva zinātniekus. Atkal konflikta centrā, izraisot zinātnieku aprindu nepatiku, Nolans bija spiests pamest Angliju un doties uz Franciju.

Nolanca filozofiskie uzskati veidojās daudzu iepriekšējo mācību iespaidā: neoplatonisms, stoicisms, Demokrita un Epikūra idejas, Herakleita un humānisma teorijas. Manāma ir arābu valodā runājošo filozofu Averroesa un Avicennas, kā arī ebreju filozofa Avicebrona (kurš toreiz tika uzskatīts par arābu Ibn Gebirolu) konceptu ietekme. Viņš rūpīgi pētīja Bruno un Hermesa Trismegista tekstus, kuru Bruno savos rakstos sauca par Merkūriju. Bruno ļoti svarīga bija Kopernika teorija par Visuma heliocentrisko struktūru, kas kalpoja par sākumpunktu viņa paša kosmoloģiskajām idejām. Mūsdienu pētnieki uzsver Kuzas Nikolaja filozofijas nopietno ietekmi, īpaši doktrīnas par pretstatu sakritību. Droši vien tikai Aristotelis un uz viņu balstītie sholastiskie filozofi Bruno nemaz nepieņēma un pastāvīgi kritizēja.

Džordāno Bruno mācību filozofiskais kontrapunkts ir doktrīna par pretstatu sakritību, ko viņš, kā jau minēts, uzzināja no Kūzas Nikolaja. Domājot par bezgalīgā un galīgā, augstākā un zemākā sakritību, Bruno izstrādā doktrīnu par maksimuma un minimuma sakritību. Izmantojot, cita starpā, matemātiskos terminus, viņš nonāk pie secinājuma, ka, tā kā maksimums un minimums sakrīt, tad minimums kā mazākais ir visu lietu būtība, "nedalāmais sākums". Bet, tā kā minimums ir "visu lietu vienīgā un pamatviela", tad "tam nevar būt precīzs noteikts nosaukums un tāds nosaukums, kam būtu pozitīva, nevis negatīva nozīme". Tāpēc pats filozofs uzsver, ka jāizšķir trīs veidu minimumi: filozofijā tā ir monāde, fizikā – atoms, ģeometrijā – punkts. Taču dažādie minimuma nosaukumi nenoliedz tā galveno īpašību: minimums kā visu lietu būtība ir visa pamatā, ieskaitot maksimumu: “Tātad lietu būtība nemaz nemainās, tā ir nemirstīga, neviena iespēja to nedzemdē un neviens to neiznīcina, nesabojā, nesamazinās un nepalielinās. Pateicoties viņai, dzimst tie, kas piedzimst, un viņā tiek atrisināti."

Es arī savā darbā nevaru neatzīmēt tādu izcilu renesanses humānistu kā Tomass Mors(1478 - 1535), dzimis slavenā Londonas jurista, karaļa tiesneša ģimenē. Pēc divu gadu studijām Oksfordas universitātē Tomass Mors pēc tēva mudinājuma absolvēja tiesību zinātņu fakultāti un kļuva par juristu. Laika gaitā Mors ieguva slavu un tika ievēlēts Anglijas parlamentā. Skat. O.F. Kudrjavcevs. Renesanses humānisms un "utopija".-M.: Maskava, M.: Nauka.2009. S. 201.

16. gadsimta sākumā Tomass Mors kļuva tuvs Džona Koleta humānistu lokam, kurā viņš iepazinās ar Roterdamas Erasmu. Pēc tam Moru un Erasmusu izveidoja cieša draudzība.

Humānistu draugu iespaidā veidojas arī paša Tomasa Mora pasaules uzskats - viņš sāk pētīt antīko domātāju darbus, apguvis grieķu valodu, nodarbojas ar antīkās literatūras tulkojumiem.

Neatstājot literāros darbus, Tomass Mors turpina savu politisko darbību - viņš bija Londonas šerifs, Anglijas parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājs, saņēma bruņinieku titulu. 1529. gadā Mors ieņēma augstāko valdības amatu Anglijā – viņš kļuva par lordu kancleru.

Taču 16. gadsimta 30. gadu sākumā Mora nostāja krasi mainījās. Anglijas karalis Henrijs VIII nolēma valstī veikt baznīcas reformu un nostāties Baznīcas priekšgalā. Tomass Mors atteicās zvērēt uzticību karalim kā jaunajam Baznīcas galvai, atstāja lorda kanclera amatu, taču tika apsūdzēts valsts nodevībā un 1532. gadā ieslodzīts tornī. Trīs gadus vēlāk Tomasam Moram tika izpildīts nāvessods.

Tomass Mors ienāca filozofiskās domas vēsturē, pirmkārt, kā grāmatas autors, kas kļuva par sava veida humānistiskās domas triumfu. Vairāk to rakstīja 1515. - 1516. gadā. un jau 1516. gadā ar Roterdamas Erasma aktīvu palīdzību tika izdots pirmais izdevums ar nosaukumu "Ļoti noderīga, kā arī izklaidējoša, patiesi zelta grāmatiņa par valsts labāko uzbūvi un par jauno Utopijas salu. ”. Jau viņa dzīves laikā šis darbs, īsi saukts par "Utopiju", atnesa vairāk pasaules slavas.

Pašu vārdu "utopija" izdomāja Tomass Mors, veidojot to no diviem grieķu vārdiem: "ou" - "nav" un "topos" - "vieta". Burtiski "utopija" nozīmē "vieta, kas neeksistē", un ne velti Morē pats vārdu "utopija" tulkoja kā "Nigdea" Skat. Kudrjavcevu O.F. Dekrēts. Op. No 204.

Mores grāmata stāsta par noteiktu salu ar nosaukumu Utopija, kuras iedzīvotāji piekopj ideālu dzīvesveidu un ir izveidojuši ideālu valsts iekārtu. Jau pats salas nosaukums uzsver, ka runa ir par parādībām, kas neeksistē un, visticamāk, nevar pastāvēt reālajā pasaulē.