Dzimtenes tēma Gumiļova darbā. Gumiļovs Nikolajs Stepanovičs: īsa biogrāfija. Gumiļova agrīnais darbs

Krievu akmeista dzejnieka Gumiļova Nikolaja Stepanoviča ciltsrakstiem bija spēcīgas dižciltīgas saknes. Viņa māte Anna Ivanovna Gumiļova (dzim. Ļvova) divdesmit trīs gadu vecumā apprecējās ar atraitni Stepanu Jakovļeviču Gumiļovu, kuram bija militārā ārsta profesija. Viņu dēls Nikolajs piedzima 1886. gada trešajā aprīlī (vecā stilā) Kronštates pilsētā, kur viņa tēvs strādāja slimnīcā. Tajā pašā 1886. gadā ģimene pārcēlās uz Tsarskoje Selo. Nikolajs Gumilovs tur pavadīja visu savu bērnību. Biežo pārvietošanās dēļ viņam bija jāmācās dažādās ģimnāzijās: Sanktpēterburgā, Tiflisā un Carskoje Selo. Viņš daudz lasīja, mīlēja Nīči un simbolistu dzeju, ģimnāzijas gados saprata sevi kā dzejnieku.

1905. gadā tika izdots pirmais viņa dzejoļu krājums "Konkistadoru ceļš". Viņam uzmanību pievērsa pazīstamais simbolisma dzejnieks Valērijs Brjusovs. Viņi aktīvi sarakstījušies jau daudzus gadus. Pēc ģimnāzijas beigšanas Nikolajs Gumiļovs aizbrauca uz Parīzi (1906), kur nodzīvoja divus gadus. Tur viņš studēja franču literatūru, apmeklēja muzejus, klausījās lekcijas Sorbonnas universitātē. Ārkārtējā materiālā vajadzība noveda pie tā, ka dažreiz viņam bija jāēd tikai kastaņi. Bet tomēr tur, Parīzē, viņš nodarbojās ar literāru darbību: izdeva žurnālu Sirius, rakstīja stāstus un dzejoļus. Turpat, Parīzē, 1908. gadā dzejnieks izdeva savu otro krājumu - Romantiskie ziedi.

1909. gada laikā, jau esot Krievijā, Nikolajs Gumiļovs sāka nostiprināt savas literārās pozīcijas: sadarbojās jaunajā žurnālā Ostrov, sāka strādāt žurnālā Apollo, kurā turpināja piedalīties līdz 1917. gadam. 1910. gadā Nikolajs Stepanovičs bildināja jauno dzejnieci Annu Andrejevnu Gorenko (Ahmatova) un saņēma piekrišanu. Un tā kā Gumiļovu ģimenē bija sēras par nesen mirušo Nikolaja tēvu, kāzas bija pieticīgas un klusas. Jaunlaulātie devās medusmēneša ceļojumā uz Parīzi. Tajā pašā 1910. gadā tika izdota trešā Gumiļova kolekcija "Pērles". Un rudenī viņš devās kārtējā ceļojumā uz Āfriku. Tas gads bija tik aizņemts.

Man jāsaka, ka Gumiļovs bija dedzīgs ceļotājs un īpaši iemīlēja Āfriku. Pirmo reizi viņš tur devās 1908. gadā, taču apmeklēja tikai Kairu un Aleksandriju. Otro reizi viņš devās uz Āfriku 1909.-1910.gada ziemā. Un lūk, trešais brauciens – pēc kāzām ar Ahmatovu. Šoreiz viņš apmeklēja Džibutiju, Dire Davu, Harāru, Adisabebu un pat tika iepazīstināts ar Abisīnijas imperatoru. Gumiļovs no turienes atgriezās (1911. gadā), vīlies savos ceļojumos un slims ar Āfrikas drudzi. Bet, atveseļojies, viņš atkal devās ceļojumā, šoreiz uz Itāliju (1912).

Tā paša gada rudenī Gumiļovs iestājās Sanktpēterburgas universitātē romāņu-ģermāņu fakultātē, lai studētu senfranču dzeju, un tajā pašā laikā izdeva nākamo dzejoļu krājumu “Svešā debesis”. 1913. gadā pēc Zinātņu akadēmijas norādījuma viņš atkal aizbrauca uz Abisīniju - studēt kultūru un savākt sadzīves priekšmetu kolekciju no savvaļas ciltīm. Šis ceļojums ilga sešus mēnešus.

1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, Gumiļovs devās uz fronti. Un jau šī gada beigās par vērtīgu izlūkošanu saņēma pirmo Svētā Jura krustu, bet nākamajā gadā viņš saņēma otro Georgu par ložmetēja glābšanu no artilērijas uguns atkāpšanās laikā. Notikumi, ko Gumiļovs piedzīvoja kara laikā, tika atspoguļoti viņa grāmatā Kavalērijas piezīmes. 1915. gadā tika izdots jauns Gumiļova dzejoļu krājums Quiver. Pēc ārstēšanās Krimā - atkal fronte (1916-1917), pēc tam pēc Pagaidu valdības komisāra norādījuma dzīvoja Parīzē, un tikai 1918. gadā atgriezās Krievijā.

Laulība ar Annu Ahmatovu izrādījās neveiksmīga, un 1918. gada vasarā viņi izšķīrās, lai gan viņiem bija mazs dēls Leo, kurš vēlāk kļuva par etnogrāfu un arī kaislīgu ceļojumu mīļotāju. Pēc šķiršanās gandrīz nekavējoties Gumiļovs apprecējās ar Annu Nikolajevnu Engelhardu, ar kuru viņam bija meita Jeļena. Kopš tā laika viņš gandrīz bez pārtraukuma dzīvoja Pēterburgā (toreiz Petrogradā), pelnīja naudu, tulkojot Pasaules literatūras izdevniecībā, pasniedza vairākās literārajās studijās, bet visa ģimene joprojām cieta badu. Neskatoties uz badu un naudas trūkumu, Gumiļovs savas īsās dzīves beigās izdeva vēl vairākus dzejas krājumus: “Miks”, “Porcelāna paviljons”, “Ugunskurs”, “Telts” un sagatavoja izdošanai “Uguns stabs”, kas tika izdots. pēc dzejnieka nāves 1923. gadā.

Gumiļova dzīve pēkšņi un šausmīgi tika saīsināta. 1921. gadā viņu arestēja par dalību Taganceva sazvērestībā un 25. augustā nošāva. Un tikai pēc daudziem gadiem izrādījās, ka viņa “vaina” nebija dalībā, bet tikai neziņošanā. Gumiļova otrā sieva un viņa meita nomira no bada aplenktajā Ļeņingradā.

Nikolajs Stepanovičs Gumiļovs dzīvoja ļoti gaišu, bet īsu, piespiedu kārtā pārtrauktu dzīvi. Neizšķirīgi apsūdzēts pretpadomju sazvērestībā, viņš tika nošauts. Viņš nomira radošā pacēlumā, gaišu ideju pilns, atzīts dzejnieks, dzejas teorētiķis, aktīva figūra literārajā frontē.

Un vairāk nekā sešus gadu desmitus viņa darbi netika atkārtoti drukāti, visam viņa radītajam tika noteikts stingrs aizliegums. Pats Gumiļova vārds tika nodots klusumā. Tikai 1987. gadā kļuva iespējams atklāti runāt par viņa nevainību.

Visa Gumiļova dzīve līdz pat traģiskajai nāvei ir neparasta, aizraujoša, liecina par apbrīnojamas personības reto drosmi un izturību. Turklāt viņas veidošanās noritēja mierīgā, neievērojamā gaisotnē. Gumiļovs atrada sev testus.

Topošais dzejnieks dzimis kuģa ārsta ģimenē Kronštatē. Mācījies Carskoje Selo ģimnāzijā. 1900.-1903.gadā. dzīvoja Džordžijā, kur tika iecelts viņa tēvs. Atgriežoties ģimenei, viņš turpināja mācības Nikolajeva Carskoje Selo ģimnāzijā, kuru absolvēja 1906. gadā. Taču jau tolaik viņš nodeva sevi aizraušanās ar dzeju.

Savu pirmo dzejoli viņš publicēja Tiflisas bukletā (1902), bet 1905. gadā viņš publicēja veselu dzejoļu grāmatu "Konkistadoru ceļš". Kopš tā laika, kā viņš pats vēlāk atzīmēja, viņu ir pilnībā pārņēmis "radošuma prieks, tik dievišķi sarežģīts un priecīgi grūts".

Radošā iztēle Gumiļovā pamodināja slāpes pēc pasaules zināšanām. Viņš dodas uz Parīzi, lai studētu franču literatūru. Bet viņš atstāj Sorbonnu un, neskatoties uz stingru tēva aizliegumu, dodas uz Āfriku. Sapnis redzēt noslēpumainās zemes maina visus iepriekšējos plānus. Pirmajam braucienam (1907) sekoja vēl trīs laika posmā no 1908. līdz 1913. gadam, pēdējais – paša Gumiļova organizētās etnogrāfiskās ekspedīcijas ietvaros.

Āfrikā viņš piedzīvoja daudzas grūtības, slimības, viņš pēc paša vēlēšanās devās uz bīstamiem, nāvei draudošiem pārbaudījumiem. Rezultātā viņš no Abesīnijas atveda vērtīgus materiālus Pēterburgas Etnogrāfijas muzejam.

Parasti tiek uzskatīts, ka Gumiļovs tiecās tikai pēc eksotikas. Wanderlust, visticamāk, bija sekundāra. Viņš to V. Brjusovam skaidrojis šādi: "... Es domāju aizbraukt uz pusgadu Abisīnijā, lai jaunā vidē atrastu jaunus vārdus." Gumilevs pastāvīgi domāja par poētiskā redzējuma briedumu.

Pirmā pasaules kara laikā viņš brīvprātīgi piedalījās frontē. Sarakstē no karadarbības vietas viņš atspoguļoja to traģisko būtību. Viņš neuzskatīja par vajadzīgu sevi aizsargāt un piedalījās svarīgākajos manevros. 1917. gada maijā viņš pēc paša vēlēšanās devās uz Antantes operāciju Salonikos (Grieķija).

Gumiļovs savā dzimtenē atgriezās tikai 1918. gada aprīlī. Un viņš uzreiz iesaistījās spraigā darbā jaunas kultūras radīšanā: lasīja lekcijas Mākslas vēstures institūtā, strādāja izdevniecības World Literature redkolēģijā, proletāriešu dzejnieku seminārā un daudzās citās kultūras jomās.

Notikumiem pārsātināta dzīve netraucēja retam talantam strauji attīstīties un uzplaukt. Cits pēc cita iznāk Gumiļova dzejas krājumi: 1905 - "Konkistadoru ceļš", 1908 - "Romantiskie ziedi", 1910 - "Pērles", 1912 - "Svešā debesis", 1916 - "Quiver", 1918 - " Ugunskurs. ", "Porcelāna paviljons" un dzejolis "Miks", 1921 - "Telts" un "Uguns stabs".

Gumiļovs rakstīja arī prozu, drāmas, veidoja sava veida dzejas hroniku, pētīja dzejas teoriju, reaģēja uz mākslas parādībām citās valstīs. Kā viņam to visu izdevās ietilpināt kādos piecpadsmit gados, paliek noslēpums. Bet viņam izdevās un nekavējoties piesaistīja slavenu literātu uzmanību.

Slāpes pēc nezināmā skaistuma atklāšanas joprojām nebija apmierinātas. Šai lolotajai tēmai veltīti spilgti, nobrieduši dzejoļi, kas apkopoti grāmatā "Pērles". No romantisko ideālu slavināšanas dzejnieks nonāca pie meklējumu tēmas, sava un universāla. "Ceļa sajūta" (Bloka definīcija; šeit mākslinieki sauca viens otru, lai gan viņi meklē dažādas lietas) ir caurstrāvota ar kolekciju "Pērles". Jau pats tās nosaukums cēlies no skaisto zemju tēla: "Kur cilvēka pēda nav aizgājusi, / Kur saulainās birzīs mitinās milži / Un tīrā ūdenī mirdz pērles." Vērtību atklāšana attaisno un padara dzīvi garīgu. Pērles kļuva par šo vērtību simbolu. Un meklējumu simbols ir ceļojums. Tā Gumiļovs reaģēja uz sava laika garīgo gaisotni, kad galvenais bija jauna amata noteikšana.

Tāpat kā iepriekš, dzejnieka liriskais varonis ir neizsmeļami drosmīgs. Pa ceļam: kaila klints ar pūķi - viņa "nopūta" - ugunīgs viesulis. Bet virsotņu iekarotājs nezina atkāpšanās: “Labāk ir akls Nekas, / Par zelta vakardienu...” Tāpēc lepna ērgļa lidojums tik pievelk. Autora fantāzija it kā pabeidz viņa kustības perspektīvu - "nezinot pagrimumu, viņš lidoja uz priekšu":

Viņš nomira, jā! Bet viņš nevarēja nokrist

Ieejot planētu kustības apļos,

Lejā pavērās bezdibena mute,

Taču pievilkšanas spēki bija vāji.

Nelielais cikls "Kapteiņi", par kuru tika izteikti tik daudzi negodīgi spriedumi, dzima no tās pašas tiekšanās uz priekšu, tās pašas apbrīnas par varoņdarbu:

"Neviens nedreb pērkona negaisa priekšā,

Neviens nepagriezīs buras.

Gumiļovs lolo neaizmirstamu ceļotāju darbus: Gonzalvo un Kuks, Laperouzs un de Gama... Ar viņu vārdiem, lielu atklājumu dzeju, ikviena nelokāmo spēku, “kas uzdrīkstas, kas grib, tas meklē” (vai ne) šeit jāredz bardzības cēlonis, iepriekš socioloģiski interpretēts: “Vai, atklājot uz kuģa dumpi, / aiz jostas izraujas pistole”?).

"Pērlēs" ir precīzas realitātes, teiksim, jūrnieku ("Kapteiņu") piekrastes dzīves attēlā. Taču, novēršot uzmanību no garlaicīgas tagadnes, dzejnieks meklē saskaņu ar bagāto sasniegumu pasauli un brīvi kustina skatienu telpā un laikā. Parādās dažādu gadsimtu un valstu attēli, jo īpaši tie, kas ievietoti dzejoļu nosaukumos: “Vecais konkistadors”, “Barbari”, “Bruņinieks ar ķēdi”, “Ceļojums uz Ķīnu”. Tieši kustība uz priekšu dod autoram pārliecību par izvēlēto ceļa ideju. Un arī - izteiksmes forma.

Jūtami "Pērlēs" un traģiski motīvi - nezināmi ienaidnieki, "briesmīgas bēdas". Tāds ir negodīgās apkārtnes spēks. Viņa indes iekļūst liriskā varoņa apziņā. “Vienmēr rakstainais dvēseles dārzs” pārvēršas par nokarenu dārzu, kur mēness seja, nevis saule noliecas tik šausmīgi, tik zemu.

Mīlestības pārbaudījumi ir piepildīti ar dziļu rūgtumu. Tagad biedē nevis nodevība, kā agrīnajos dzejoļos, bet “lidojuma spējas” zaudēšana: “mirušas nīkuļojošas garlaicības” pazīmes; "skūpsti ir notraipīti ar asinīm"; vēlme "apburt dārzus sāpīgā attālumā"; nāvē atrast "pilnīgas laimes salas".

Drosmīgi izpaužas patiesi Gumiļova - laimes valsts meklējumi pat ārpus dzīves līnijas. Jo tumšāki iespaidi, jo spēcīgāka pievilkšanās gaismai. Liriskais varonis tiecas pēc ārkārtīgi spēcīgiem pārbaudījumiem: "Es atkal degšu ar uguns reibinošo dzīvību." Radošums ir arī sava veida pašsadedzināšanās: "Še, pieder burvju vijole, ieskaties briesmoņu acīs / Un mirsti krāšņā nāvē, briesmīgā vijolnieka nāvē."

Rakstā “Dzejas dzīve” Gumiļevs rakstīja: “Ar žestu dzejolī es domāju tādu vārdu sakārtojumu, patskaņu un līdzskaņu atlasi, ritma paātrinājumus un palēninājumus, ka dzejoļa lasītājs neviļus kļūst. varoņa poza, piedzīvo to pašu, ko pats dzejnieks... » Gumiļovam piemita tāda prasme.

Nenogurstošie meklējumi noteica Gumiļeva aktīvo stāvokli literārajā vidē. Drīz viņš kļuva par ievērojamu žurnāla Apollon līdzstrādnieku, organizēja Dzejnieku darbnīcu un 1913. gadā kopā ar S. Gorodetski izveidoja acmeistu grupu.

Arī acmeistiskākā kolekcija "Alien Sky" (1912) bija loģisks turpinājums iepriekšējiem, bet turpinājums citai tieksmei, citiem plāniem.

"Svešajās debesīs" atkal jūtams nemierīgais meklējumu gars. Krājumā bija nelieli dzejoļi "Pazudušais dēls" un "Amerikas atklājums". Šķiet, ka tie ir rakstīti par patiesi Gumiļeva tēmu, bet kā tas ir mainījies!

Blakus Kolumbam "Amerikas atklāšanā" stāvēja ne mazāk nozīmīga varone - Tālo klejojumu mūza. Autoru tagad fascinē nevis darba diženums, bet gan tā jēga un likteņa izredzētā dvēsele. Varbūt pirmo reizi varoņu-ceļotāju iekšējā izskatā nav harmonijas. Salīdzināsim Kolumba iekšējo stāvokli pirms un pēc viņa ceļojuma: Viņš redz brīnumu ar garīgo aci.

Visa pasaule, kas praviešiem nav zināma,

Kas slēpjas zilajā bezdibenī,

Kur rietumi satiekas ar austrumiem.

Un tad Kolumbs par sevi: Es esmu gliemežvāks, bet bez pērlēm,

Es esmu straume, kas ir aizsprostota.

Nokrita, tagad vairs nevajag.

"Kā mīļākais, cita spēlei

Viņu pamet Tālo klejojumu mūza.

Līdzība ar mākslinieka centieniem ir beznosacījuma un skumja. Nav "pērles", minx mūza ir atstājusi drosmīgo. Dzejnieks domā par meklējumu mērķi.

Jaunības ilūziju laiks ir pagājis. Jā, un 1900. gadu beigu mija – 10. gadu sākums. daudziem bija grūts, pagrieziena punkts. To juta arī Gumiļevs. Vēl 1909. gada pavasarī viņš saistībā ar I. Annenska kritisko rakstu grāmatu teica: “Pasaule ir kļuvusi lielāka par cilvēku. Pieaugušam cilvēkam (cik tādu ir?) ir prieks cīnīties. Viņš ir elastīgs, viņš ir spēcīgs, viņš tic savām tiesībām atrast zemi, kur varētu dzīvot. Turklāt viņš tiecās pēc radošuma. "Svešajās debesīs" ir skaidrs mēģinājums noteikt patiesās eksistences vērtības, vēlamo harmoniju.

Gumiļovu piesaista dzīves fenomens. Viņa tiek pasniegta neparasti un ietilpīgi - "ar ironisku smīnu, karalis-bērns uz lauvas ādas, starp savām baltajām nogurušajām rokām aizmirstot rotaļlietas." Noslēpumaina, sarežģīta, pretrunīga un pievilcīga dzīve. Bet viņas būtība izvairās. Noraidot nepastāvīgo nezināmo "pērļu" gaismu, dzejnieks tomēr nonāk kādreizējo ideju varā - par glābšanas kustību uz tālām robežām: Mēs ejam cauri miglainiem gadiem,

Neskaidri sajūtot rožu vēju,

Laikmeti, telpas, daba

Atgūstiet seno Rodu.

Bet kā ar cilvēka eksistences jēgu? Atbildi uz šo jautājumu Gumiļovs sev atrod Teofilā Gotjē. Viņam veltītajā rakstā krievu dzejnieks izceļ abiem tuvus principus: izvairīties no “gan nejaušiem, konkrētiem, gan neskaidriem, abstraktiem”; zināt "majestātisko dzīves ideālu mākslā un mākslai". Neatrisināmais izrādās mākslinieciskās prakses prerogatīva. "Svešā debesīs" Gumiļovs savā tulkojumā iekļauj Gotjē dzejoļu izlasi. To vidū ir iedvesmotas rindas par cilvēka radīto neiznīcīgo skaistumu. Šeit ir ideja vecumam:

Visi putekļi.- Viens, priecājoties,

Māksla nemirs.

Tauta izdzīvos.

Tā brieda "Acmeisma" idejas. Un dzejā tika izlietas redzētā un piedzīvotā "nemirstīgās iezīmes". Tostarp Āfrikā. Krājumā ir "Abesīniešu dziesmas": "Militārie", "Pieci buļļi", "Vergi", "Zanzibāras meitenes" u.c. Tajos, atšķirībā no citiem dzejoļiem, ir daudz sulīgas realitātes: ikdienas, sabiedriskas. Izņēmums ir saprotams. "Dziesmas" radoši interpretēja abisīniešu folkloras darbus. Kopumā ceļš no dzīves vērošanas līdz Gumiļeva tēlam ir ļoti grūts.

Mākslinieces uzmanība apkārtējai videi vienmēr ir bijusi pastiprināta.

Reiz viņš teica: “Dzejniekam ir jābūt Pļuškina ekonomikai. Un aukla noderēs. Nekam nevajadzētu iet velti. Viss par dzeju. Spēja paturēt pat "virvi" skaidri jūtama "Āfrikas dienasgrāmatā", stāstos, tiešā atbildē uz Pirmā pasaules kara notikumiem - "Kavalērijas piezīmēs". Bet, pēc Gumiļova domām, "dzeja ir viena lieta, bet dzīve - cita". Mākslā ir līdzīgs apgalvojums (no Gotjē tulkojumiem):

"Radot skaistāku,

Nekā ņemts materiāls

Bezbailīgs."

Tātad viņš bija Gumiļeva dziesmu tekstos. Konkrētas zīmes pazuda, skatiens aptvēra vispārīgo, zīmīgo. Bet autora jūtas, kas dzima dzīvi iespaidos, ieguva lokanību un spēku, radīja drosmīgas asociācijas, pievilcību citiem pasaules aicinājumiem, un attēls ieguva redzamu "lietu".

Dzejoļu krājums Quiver (1916) ilgus gadus nepiedeva Gumiļovam, apsūdzot viņu šovinismā. Gumiļovam bija motīvi uzvarošai cīņai ar Vāciju, askētisms kaujas laukā, tāpat kā citiem tā laika rakstniekiem. Patriotiskās jūtas daudziem bija tuvas. Negatīvi tika uztverti arī vairāki dzejnieka biogrāfijas fakti: brīvprātīga iekļūšana armijā, frontē parādītā varonība, vēlme piedalīties Antantes akcijās pret Austro-Vācijas-Bulgārijas karaspēku Grieķijas Saloniku ostā, u.c. jambovs": "Kara trompetes klusajā zvanā / pēkšņi dzirdēju sava likteņa dziesmu..." Gumiļovs savu dalību karā uzskatīja par augstāko misiju, cīnījās, pēc aculiecinieku stāstītā, ar apskaužamu mierīgu drosmi. gadā tika apbalvots ar diviem krustiem. Bet galu galā šāda uzvedība liecināja ne tikai par ideoloģisku, bet arī morālu, patriotisku nostāju. Runājot par vēlmi mainīt militārās darbības vietu, šeit atkal skāra Tālo klejojumu mūzas spēks.

Kavalērijas piezīmēs Gumiļovs atklāja visas kara grūtības, nāves šausmas, mājas frontes mokas. Tomēr ne šīs zināšanas veidoja kolekcijas pamatu. Redzot tautas nepatikšanas, Gumiļovs nonāca pie plaša secinājuma: «Gars<...>tikpat īsts kā mūsu ķermenis, tikai bezgalīgi stiprāks par to.

Līdzīgas liriskā varoņa iekšējās atziņas piesaista Kvivers. B. Eihenbaums modri saskatīja viņā "gara noslēpumu", lai gan viņš to attiecināja tikai uz militāro laikmetu. Dzejoļu filozofiskais un estētiskais skanējums, protams, bija bagātāks.

Vēl 1912. gadā Gumiļovs sirsnīgi teica par Bloku: divas sfinksas "liek viņam" dziedāt un raudāt "ar savām neatrisināmajām mīklām: Krievija un viņa paša dvēsele." Sāpīgus jautājumus rada arī "Noslēpumainā Krievija" "Quiver". Bet dzejnieks, uzskatot sevi par "ne traģisku varoni" - "ironiskāku un sausāku", saprot tikai savu attieksmi pret viņu:

Ak, Krievija, burve ir skarba,

Jūs visur ņemsit līdzi savējo.

Skriet? Bet vai tev patīk jauns

Vai tu dzīvosi bez tevis?

Vai ir kāda saistība starp Gumiļova garīgajiem meklējumiem, kas attēloti Quiver, un viņa turpmāko uzvedību dzīvē?

Acīmredzot tas ir, kaut arī sarežģīts, netverams. Slāpes pēc jaunas, neparastas pieredzes Gumiļovu velk uz Salonikiem, no kurienes viņš dodas 1917. gada maijā. Viņš arī sapņo par garāku ceļojumu – uz Āfriku. Šķiet neiespējami to visu izskaidrot tikai ar tieksmi pēc eksotikas. Galu galā nav nejaušība, ka Gumiļovs ceļo apļveida ceļā - caur Somiju, Zviedriju un daudzām valstīm. Tas ir indikatīvs un vēl kaut kas. Nenokļūstot Salonikos, viņš ērti dzīvo Parīzē, pēc tam Londonā, 1918. gadā viņš atgriežas revolucionāri aukstajā un izsalkušajā Petrogradā. Skarbā, kritiskā laikmeta dzimtene tika uztverta, iespējams, kā visdziļākais sevis izzināšanas avots. radošs cilvēks. Nav brīnums, ka Gumiļevs teica: "Ikviens, mēs visi, neskatoties uz dekadenci, simbolismu, akmeismu un tā tālāk, galvenokārt esam krievu dzejnieki." Tieši Krievijā tika uzrakstīts labākais dzejoļu krājums Uguns stabs (1921).

Gumiļevs uzreiz nenonāca pie Uguns staba tekstiem. Nozīmīgs pavērsiens pēc "Quiver" bija viņa Parīzes un Londonas albumu darbi, kas publicēti "Bonfire" (1918). Jau šeit dominē autora domas par savu pasaules uzskatu. Viņš vadās no "mazākajiem" novērojumiem - kokiem, "oranžsarkanajām debesīm", "pēc medus smaržojošām pļavām", "slimās" upes ledus sanesumā. Priecē "ainavas" retā izteiksmība. Bet tā nekādā gadījumā nav pati daba, kas aizrauj dzejnieku. Uzreiz mūsu acu priekšā atklājas spilgtas skices noslēpums. Tas ir tas, kas precizē pantu patieso mērķi. Vai, piemēram, var apšaubīt cilvēka drosmi, izdzirdot viņa aicinājumu uz “trūcīgo” zemi: “Un kļūsti, kā tu esi, par zvaigzni, / caur un cauri uguns caurdurtu!”? Visur viņš meklē iespējas "steigties, dzenoties pēc pasaules". It kā kādreizējais sapņainais, romantiskais Gumiļova varonis atgriezies jaunas grāmatas lappusēs. Nē, tāds ir minūtes iespaids. Nobriedusi, skumja esības un savas vietas izpratne tajā ir "Ugunskura" epicentrs. Tagad, iespējams, ir iespējams izskaidrot, kāpēc garais ceļojums sauca dzejnieku. Dzejolis "Lielā atmiņa" satur antinomiju: Un šeit ir visa dzīve!

Virpuļo, dzied,

Jūras, tuksneši, pilsētas,

mirgojošs atspulgs

Pazudis uz visiem laikiem.

Un šeit atkal prieks un skumjas,

Atkal, kā iepriekš, kā vienmēr,

Jūra viļņo savas pelēkās krēpes,

Paceļas tuksneši un pilsētas.

Varonis vēlas atgriezt cilvēcei “uz visiem laikiem pazudušo”, nepalaist garām kaut ko īstu un nezināmu cilvēku iekšējā būtībā. Tāpēc viņš sevi dēvē par "drūmu klejotāju", kuram "jāiet vēlreiz, jāredz". Zem šīs zīmes ir tikšanās ar Šveici, Norvēģijas kalni, Ziemeļjūra, dārzs Kairā. Un uz materiāla pamata veidojas ietilpīgi, vispārinoši skumjas klejošanas tēli: klejošana ir “kā pa izžuvušu upju kanāliem”, “aklas telpu un laiku pārejas”. Pat mīlas lirikas ciklā (D. Gumiļevs Parīzē piedzīvoja nelaimīgu mīlestību pret Jeļenu) lasāmi vieni un tie paši motīvi. Mīļotais ved "sirdi augstumos", "izkaisa zvaigznes un ziedus". Nekur, kā šeit, sievietes priekšā neizskanēja tik salds sajūsma. Bet laime - tikai sapnī, maldoties. Bet tiešām - ilgas pēc nesasniedzamā:

Šeit es stāvu pie tavām durvīm,

Cits ceļš man netika dots.

Lai gan es zinu, ka neuzdrošināšos

Nekad neieejiet šajās durvīs.

Neizmērojami dziļākas, daudzpusīgākas un bezbailīgākas, jau pazīstamas garīgas sadursmes iemieso Uguns staba darbos. Katrs no tiem ir pērle. Pilnīgi iespējams teikt, ka ar savu vārdu dzejnieks radīja šo ilgi meklēto dārgumu. Šāds spriedums nav pretrunā ar krājuma vispārējo koncepciju, kur jaunradei tiek piešķirta sakrālo rituālu loma. Māksliniekam nav plaisas starp vēlamo un paveikto.

Dzejoļi dzimst no mūžīgām problēmām – dzīves jēgas un laimes, dvēseles un ķermeņa pretrunas, ideāla un realitātes. Apelācija pie viņiem informē dzeju par majestātisku stingrību, skaņas precizitāti, līdzības gudrību, aforistisko precizitāti. Šķietami bagātīgā šo pazīmju kombinācijā organiski ieausts vēl viens. Tas nāk no siltas, satrauktas cilvēka balss. Biežāk - pats autors neierobežoti liriskā monologā. Dažkārt - objektivizēti, lai arī ļoti neparasti, "varoņi". Sarežģītu filozofisku meklējumu emocionālais krāsojums padara to, meklējumu, par dzīvās pasaules sastāvdaļu, izraisot sajūsminātu empātiju.

Uguns staba lasīšana pamodina sajūtu, ka paceļamies daudzos augstumos. Nevar pateikt, kuri autora dinamiskie domu pavērsieni vairāk satrauc "Atmiņā", "Mežā", "Dvēselē un ķermenī". Jau "Atmiņas" ievada strofa pārsteidz mūsu domu ar rūgtu vispārinājumu: Tikai čūskas nomet ādu.

Lai dvēsele noveco un aug,

Diemžēl mēs neesam kā čūskas,

Mēs mainām dvēseles, nevis ķermeņus.

Pēc tam lasītāju šokē dzejnieka atzīšanās savā pagātnē. Bet tajā pašā laikā sāpīga doma par cilvēku likteņu nepilnībām. Šīs pirmās deviņas sirsnīgās četrrindes pēkšņi pāriet uz tēmu pārveidojošu akordu: Es esmu drūms un spītīgs arhitekts

Templis, kas paceļas tumsā

Es biju greizsirdīgs par Tēva godību

Kā debesīs un uz zemes.

Un no tā - uz sapni par zemes, dzimtās valsts uzplaukumu. Un šeit tomēr gala vēl nav. Pēdējās rindas, daļēji atkārtojot sākotnējās, nes jaunu skumju nozīmi - cilvēka dzīves laika ierobežojumu sajūtu. Dzejolim, tāpat kā daudziem citiem krājumā, ir simfoniska attīstība.

Retu izteiksmīgumu Gumiļovs panāk, apvienojot nesaderīgus elementus. Mežs tāda paša nosaukuma liriskajā darbā ir unikāli dīvains. Tajā mitinās milži, rūķi, lauvas, parādās "sieviete ar kaķa galvu". Šī ir “valsts, par kuru pat sapnī nevar sapņot”. Taču radījumam ar kaķa galvu dāvā kopību ar parastu ārstniecības līdzekli. Blakus milžiem minēti zvejnieki un... Francijas vienaudži. Kas tas ir - atgriešanās pie agrīnās Gumiļevas romantikas fantasmagorijas? Nē, autors noņēma fantastisko: “Varbūt tas mežs ir mana dvēsele...” Šādas drosmīgas asociācijas tiek uzņemtas, lai iemiesotu sarežģītos, sarežģītos iekšējos impulsus. Zilonītē titulbilde ir saistīta ar kaut ko grūti savienojamu - mīlestības pieredzi. Viņa parādās divos veidos: ieslodzīta “saspiestā būrī” un spēcīga, tāpat kā zilonis, “kas reiz nesa Hannibālu uz trīcošo Romu”. "Pazudušais tramvajs" simbolizē neprātīgo, liktenīgo kustību uz "nekurieni". Un tas ir aprīkots ar biedējošām detaļām par mirušo valstību. Turklāt garīgie stāvokļi, kas maina sajūtu, ir cieši saistīti ar to. Šādi tiek nodota cilvēka eksistences kopumā un konkrēta cilvēka traģēdija. Gumiļevs izmantoja mākslinieka tiesības ar apskaužamu brīvību un, pats galvenais, panākot ietekmes magnētisko spēku.

Dzejnieks it kā nepārtraukti pārkāpa dzejoļa šaurās robežas. Īpašu lomu spēlēja negaidītas beigas. Triptihs "Dvēsele un ķermenis", šķiet, turpina pazīstamo "The Quiver" tēmu - tikai ar jaunu radošo enerģiju. Un galu galā – neparedzētais: visi cilvēciskie impulsi, arī garīgie, izrādās augstākās apziņas "vājš atspulgs". "Sestā sajūta" uzreiz aizrauj ar kontrastu starp cilvēku niecīgajām ērtībām un neviltotu skaistumu, dzeju. Šķiet, ka efekts ir sasniegts. Pēkšņi pēdējā strofā doma izlaužas uz citām robežām:

Tātad, gadsimtu pēc gadsimta, vai tas ir drīz, Kungs? --

Zem dabas un mākslas skalpeļa,

Mūsu gars kliedz, miesa nīkuļo,

Sestās sajūtas orgānu dzemdēšana.

Lineārie attēli ar brīnišķīgu vienkāršāko vārdu-jēdzienu kombināciju arī noved mūsu domas uz attāliem apvāršņiem. Nav iespējams citādi reaģēt uz tādiem atradumiem kā "dabas un mākslas skalpelis", "biļete uz Gara Indiju", "žilbinošo planētu dārzs", "persiešu slimais tirkīzs"...

Poētiskās burvestības noslēpumi Uguns stabā ir neskaitāmi. Bet tie rodas pa vienu un to pašu ceļu, grūti savā galvenajā mērķī - iekļūt cilvēka dabas izcelsmē, vēlamajās dzīves perspektīvās, būtības būtībā. Gumiļova attieksme bija tālu no optimistiskas. Personīga vientulība bija darījusi savu, no kuras viņš nekad nevarēja izvairīties vai to pārvarēt. Publiskā pozīcija nav atrasta. Revolucionārā laika pagrieziena punkti saasināja pagātnes vilšanos privātajā dzīvē un visā pasaulē. Sāpīgos pārdzīvojumus “Uguns staba” autors iemūžināja ģeniālā un vienkāršā “pazudušā tramvaja” tēlā:

Viņš skrēja kā tumša, spārnota vētra,

Viņš ir apmaldījies laika bezdibenī...

Stop, vagona vadītājs,

Apturiet automašīnu tagad.

"Uguns stabs" tomēr savās dzīlēs slēpa apbrīnu par gaišajām, skaistajām sajūtām, skaistuma brīvo lidojumu, mīlestību, dzeju. Drūmie spēki visur tiek uztverti kā nepieņemams šķērslis garīgai augšupejai:

Kur viss dzirksts, visa kustība,

Visu dziedam - mēs tur dzīvojam kopā ar jums;

Šeit viss ir tikai mūsu atspulgs

Piepildīts ar trūdošu dīķi.

Dzejnieks izteica nesasniedzamu sapni, laimes slāpes, kuras cilvēks vēl nebija dzimis. Priekšstati par esamības robežām tiek drosmīgi sadalīti.

Gumiļovs mācīja un, manuprāt, mācīja saviem lasītājiem atcerēties un mīlēt "Visu nežēlīgo, saldo dzīvi,

Visa dzimtā, svešā zeme ... ".

Viņš redzēja gan dzīvi, gan zemi kā neierobežotu, kas vilina ar attālumiem. Acīmredzot tāpēc viņš atgriezās pie saviem afrikāņu iespaidiem ("Telts", 1921). Un, nenokļūstot Ķīnā, viņš izveidoja ķīniešu dzejnieku izkārtojumu (Porcelāna paviljons, 1918).

"Ugunskurā" un "Uguns stabā" viņi atrada "pieskārienus noslēpumaino pasaulei", "uzliesmo neizzināmajā pasaulē". Iespējams, tas nozīmēja Gumiļova pievilcību “viņa neizsakāmajam segvārdam”, kas slēpts garīgos padziļinājumos. Taču tādā veidā, visticamāk, tika izteikts pretstats ierobežotajām cilvēka spējām, nebijušu ideālu simbols. Tie ir līdzīgi dievišķo zvaigžņu, debesu, planētu attēliem. Ar dažām "kosmiskām" asociācijām krājumu dzejoļi izteica pilnīgi zemiskas dabas tieksmes. Un tomēr diez vai ir iespējams runāt, kā tas ir atļauts tagad, pat par Gumiļova vēlīnajiem darbiem kā "reālistisku dzeju". Arī šeit viņš saglabāja romantisko ekskluzivitāti, garīgo metamorfozu dīvainību. Bet tieši tādā veidā dzejnieka vārds mums ir bezgala mīļš.

Nikolajs Gumiļovs- slavens krievu sudraba laikmeta dzejnieks, prozaiķis, tulkotājs un literatūras kritiķis. Viņa biogrāfija ir pilna ar daudziem skumjiem notikumiem, par kuriem mēs jums pastāstīsim tieši tagad.

35 gadu vecumā Gumiļovs tika nošauts aizdomās par dalību sazvērestībā. Tomēr savā īsajā mūžā viņam izdevās uzrakstīt daudzus darbus, kas kļuvuši par krievu literatūras klasiku.

Piedāvājam jūsu uzmanību Nikolaja Gumiļova galvenajiem punktiem. .

Gumiļova biogrāfija

Nikolajs Stepanovičs Gumiļovs dzimis 1886. gada 3. aprīlī Kronštatē. Viņš uzauga cēlā militārā ārsta Stepana Jakovļeviča ģimenē, kuras sieva bija Anna Ivanovna.

Bērnība un jaunība

Bērnībā Nikolajs Gumiļovs pastāvīgi slimoja un kopumā bija fiziski vājš bērns. Turklāt viņš neizturēja troksni un cieta no biežām migrēnas lēkmēm.

Neskatoties uz to, jau agrā bērnībā Nikolajs sāka rakstīt dzeju, parādot ievērojamas spējas.

Pēc absolvēšanas 1906. gadā viņš dodas uz. Tur Nikolajs sāk apmeklēt lekcijas un satiekas ar dažādiem rakstniekiem.

Dzīve pēc vidusskolas

Gumiļeva pirmais dzejoļu krājums ir Konkistadoru ceļš. Interesanti, ka grāmata izdota par vecāku naudu. Un, lai gan viņai nebija lielu panākumu, kopumā kritiķi kolekciju uzņēma pozitīvi.

Pēc tam starp Gumiļovu un slaveno dzejnieku simbolismu sākās pat draudzīgas attiecības.

Atrodoties Parīzē, Gumiļovs sāk izdot žurnālu Sirius, kas drīzumā tiks slēgts. Interesants fakts ir tas, ka tieši šajā žurnālā Anna Akhmatova publicēja savus pirmos dzejoļus (sk.).

brieduma periods

1908. gadā tika izdots otrais Nikolaja Gumiļova darbu krājums ar nosaukumu "Romantiski dzejoļi". Lielākā daļa darbu bija veltīti Akhmatovai, ar kuru viņš sāka ciešas attiecības.

Pēc tam, kad Brjusovs izlasīja Gumiļova jaunos dzejoļus, viņš vēlreiz atkārtoja, ka dzejniekam ir liela nākotne (sk.).

Tajā pašā gadā Gumiļevs nolemj atgriezties dzimtenē. Tur viņš satika krievu dzejniekus un sāka strādāt par kritiķi laikrakstā Rech, kurā publicēs arī savus darbus.

1908. gada rudenī Gumiļovs devās ceļojumā. Viņam izdodas apmeklēt, un. Naudas trūkuma dēļ Nikolajam ir jāatgriežas mājās.

Ceļojums uz "faraonu valsti" atstāja uz viņu lielu iespaidu. Pēc tam viņš kļuva par vienu no lielākajiem pētniekiem, veicot vairākas zinātniskas ekspedīcijas uz šo kontinentu.

1909. gadā Nikolajs Gumiļovs iestājās Sanktpēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē. Kopā ar domubiedriem viņš veido žurnālu Apollo, kurā turpina publicēt dzeju un uzturēt vienu no rubrikām.

Tā paša gada beigās dzejnieks dodas uz Abisīniju, kur pavada vairākus mēnešus. Savus iespaidus par ceļojumu viņš aprakstīs darbā "Pērles".

Biogrāfija pēc 1911. gada

Nikolajs Gumiļovs ir akmeisma skolas dibinātājs. Šī literārā kustība iebilda pret simbolismu.

Akmeisma pārstāvji veicināja vārda materialitāti un precizitāti, izvairoties no abstraktiem jēdzieniem.

Pirmais akmeista dzejolis Gumiļova biogrāfijā ir "Pazudušais dēls". Katru dienu viņa popularitāte pieaug, un viņu sāk uzskatīt par vienu no talantīgākajiem dzejniekiem.

1913. gadā Gumiļovs atkal devās uz Āfriku, kur pavadīja pusgadu. Saistībā ar Pirmā pasaules kara sākšanos (1914-1918) viņam nācās atgriezties mājās.

Būdams savas valsts patriots, viņš dodas uz fronti. Tomēr dienests Nikolajam Stepanovičam netraucēja turpināt nodarboties ar rakstniecību.

1915. gadā iznāca Kavalērijas piezīmes un krājums Quiver.

Pēc kara beigām Gumiļovs sāka strādāt pie Gilgameša eposa tulkošanas. Paralēli tam viņš tulko Rietumu dzejnieku dzejoļus.

Pēdējā kolekcija Gumiļova biogrāfijā ir Uguns stabs. Šo grāmatu daudzi uzskata par viņa darba virsotni.

Radošums Gumiļovs

Savos darbos Gumiļovs pievērsa lielu uzmanību. Viņa dzejā tēmas par mīlestību, mitoloģiju un. Daudzi viņa dzejoļi bija veltīti Annai Akhmatovai.

Vēlākā biogrāfijas periodā Gumiļovs arvien vairāk pieskārās. Viņš ne tikai runāja ar lasītāju, bet arī lika viņam pārdomāt galvenās cilvēces problēmas.

Personīgajā dzīvē

Gumiļova pirmā sieva bija Anna Ahmatova, ar kuru viņiem bija dēls Leo. Kopā viņi nodzīvoja 8 gadus, pēc tam izšķīrās.

Dzejnieka otrā sieva bija Anna Engelharda, kura dzemdēja viņa meiteni Jeļenu. Interesants fakts ir tas, ka Anna kopā ar meitu nomira Ļeņingradā blokādes laikā.

Pēc tam Gumiļovam bija vētraina romantika ar Olgu Vysotskaju. Pēc tam piedzima viņu dēls Orests, taču nāves dēļ dzejnieks par to nekad neuzzināja.

Nāve

1921. gada 3. augustā Gumiļovu arestēja NKVD un apsūdzēja antiboļševistiskā sazvērestībā.

Un, lai gan daudzi rakstnieki mēģināja glābt dzejnieku, varas iestādes nepiekāpās. personīgi tikās, vēloties mainīt lēmumu par Gumiļovu, taču tas nekādus rezultātus nedeva.

Rezultātā 24. augustā tika pasludināts dekrēts par nāvessodu dzejniekam, kā arī 56 viņa "līdzdalībniekiem".

Divas dienas vēlāk, 1921. gada 26. augustā, Nikolajs Stepanovičs Gumiļovs tika nošauts 35 gadu vecumā.

Tādējādi Krievija zaudēja vienu no sava laika talantīgākajiem dzejniekiem un zinātniekiem.

Pirms došanās uz nāvi Nikolajs Gumilovs uz kameras sienas uzrakstīja šādas rindas: "Kungs, piedod manus grēkus, es dodos savā pēdējā ceļojumā."

Ja jums patika Gumiļova biogrāfija, kopīgojiet to sociālajos tīklos un abonējiet vietni. Pie mums vienmēr ir interesanti!

Patika ziņa? Nospiediet jebkuru pogu.

Izcilā XX gadsimta sākuma dzejnieka radošums. Nikolajs Stepanovičs Gumiļovs (1886-1921) ir akmeisma estētiskās doktrīnas pārvarēšanas piemērs.

N.S.Gumiļovs dzimis Kronštatē jūras ārsta ģimenē 1886. gada 3. (15.) aprīlī. Topošā dzejnieka bērnība pagāja Carskoje Selo, kur viņš mācījās Carskoje Selo ģimnāzijā, kuras direktors bija I. F. Annenskis. 1903. gada beigās viņš iepazinās ar Anju Gorenko, skolnieci (topošā Anna Ahmatova). 1905. gadā Sanktpēterburgā viņš izdeva pirmo dzejoļu krājumu "Konkistadoru ceļš". Apmēram trīs gadus viņš pavadīja Parīzē, kur izdeva žurnālu Sirius un dzejoļu krājumu Romantiskie ziedi (1908).

Pēc atgriešanās Krievijā Gumiļovs iestājās Sanktpēterburgas Universitātē, aktīvi sadarbojās laikrakstu un žurnālu periodiskajos izdevumos, nodibināja jauno dzejnieku "Versas akadēmiju". 1909.-1913.gadā. gadā veica trīs braucienus uz Āfriku. 1910. gadā apprecējās ar A. A. Gorenko (pārrāvums ar viņu notika 1913. gadā, oficiālā šķiršanās - 1918. gadā). Par 1911.-1912. nāca organizācijas vienotības un akmeisma radošā uzplaukuma periods. Gumiļevs publicēja tolaik savu "akmeistiskāko" dzejoļu krājumu - "Svešā debesis" (1912). Sākoties Pirmajam pasaules karam, dzejnieks brīvprātīgi iesaistījās Lanceru pulkā, un par piedalīšanos karadarbībā viņam tika piešķirti divi Svētā Jura krusti.

1916. gadā tika izdots jauns dzejoļu krājums Quiver. Gumiļovs tajā laikā atradās ārzemēs ekspedīcijas korpusa sastāvā. Tur viņš iepazinās ar 1917. gada notikumiem un Sanktpēterburgā atgriezās tikai 1918. Savas dzīves pēdējos trīs gados aktīvi nodarbojās ar radošo, organizatorisko un pedagoģisko darbu, izdeva dzejoļu krājumus "Ugunskurs", "Porcelāna paviljons" , "Telts", "Uguns stabs" .

1921. gada 3. augustā Gumiļovu apcietināja apsūdzībā par dalību kontrrevolucionārā sazvērestībā un 1921. gada 25. augustā nošāva.

Gumiļovs savu karjeru literatūrā sāka simbolistiskās dzejas ziedu laikos. Nav pārsteidzoši, ka viņa agrīnajos dziesmu tekstos ir ļoti jūtama atkarība no simbolikas. Interesanti, ka topošais akmeists savā daiļradē nav sekojis hronoloģiski tuvākajai jauno simbolistu paaudzei, bet gan vadījies pēc vecāku simbolistu, pirmām kārtām K.D.Balmonta un V.Ja.Bryusova, poētiskās prakses. No pirmā Gumiļova agrīnajos dzejoļos - ainavu dekorativitāte un vispārēja tieksme pēc āķīgiem ārējiem efektiem, ar otro iesācēju dzejnieku saveda atvainošanās par spēcīgu personību, paļaušanās uz stingrām rakstura īpašībām.

Tomēr pat uz Brjusova liriskās varonības fona agrīnā Gumiļova pozīcija izcēlās ar īpašu enerģiju. Viņa liriskajam varonim starp realitāti un sapni nav bezdibeņa: Gumiļovs apliecina drosmīgu sapņu, brīvas fantāzijas prioritāti. Viņa agrīnajos dziesmu tekstos nav traģisku nošu, kas tik raksturīgi Annenska, Bloka, Andreja Belija dzejai. Turklāt Gumiļovam ir raksturīga atturība jebkādu emociju izpausmē: toreiz viņš tīri personisku, konfesionālu toni novērtēja kā neirastēniju. Liriskais pārdzīvojums viņa poētiskajā pasaulē noteikti ir objektivizēts, noskaņu pārraida vizuāli tēli, sakārtoti harmoniskā "gleznainā" kompozīcijā.

Simbolisti balstījās uz ideju par dažādu dzīves pušu un šķautņu saplūšanu, nepārtrauktas atbilstības princips nozīmēja indivīda zemo vērtību, atsevišķu. Saistībā ar konkrētām realitātes izpausmēm tika apzināti kultivēta optiskā tālredzība: lirisko varoni apņemošā “zemes” telpa kļuva par īsi uzzīmētu, apzināti izplūdušu fonu, uz kura tika projicētas “kosmiskās” intuīcijas. Gumiļovs un viņa paaudzes dzejnieki daudz vairāk uzticējās maņu uztverei, galvenokārt vizuālai. Agrīnā Gumiļova evolūcija ir pakāpeniska tieši šīs stilistiskās kvalitātes nostiprināšanās: attēla vizuālo īpašību izmantošana, atsevišķas lietas rehabilitācija, kas ir svarīga ne tikai kā garīgo kustību vai metafizisko ieskatu zīme, bet arī (un dažreiz pirmajā vietā) kā kopējās ainavas krāsainu sastāvdaļu.

1910. gadu sākumā Gumiļovs kļuva par jaunas literārās kustības – akmeisma – dibinātāju. Akmeisma principi lielā mērā bija Gumiļova savas dzejas prakses teorētiskās izpratnes rezultāts. Galvenās akmeisma kategorijas bija autonomijas, līdzsvara, konkrētības kategorijas. Akmeistu lirisko darbu "darbības vieta" ir zemes dzīve, notikumiem bagātības avots ir paša cilvēka darbība. Gumiļova daiļrades akmeistiskā perioda liriskais varonis ir nevis pasīvs dzīves noslēpumu apcerētājs, bet gan zemes skaistuma organizētājs un atklājējs. Dzejnieks tic vārda radošajam spēkam, kuru viņš vērtē nevis nepastāvību, bet gan semantisko īpašību noturību. Un krājuma "Svešā debesis" (Gumiļova akmeistiskās poētikas virsotnes) dzejoļos - izteiksmes mērenība, verbālā disciplīna, sajūtu un tēla, satura un formas līdzsvars.

No pirmo kolekciju sulīgās retorikas un dekoratīvās uzliesmošanas Gumiļovs pamazām pāriet uz epigrammatisku stingrību un skaidrību, līdzsvaram starp lirismu un episko aprakstošumu. “Viņa dzejoļi ir emocionālā un muzikālā satura nabadzīgi; viņš reti runā par intīmo un personīgo pieredzi; ... izvairās no mīlestības un dabas lirikas, pārāk individuālas atzīšanās un pārāk smagas sevis padziļināšanas, 1916. gadā rakstīja V.M.Žirmunskis. - Lai paustu savu noskaņojumu, viņš veido objektīvu vizuālo tēlu pasauli, saspringtu un spilgtu, viņš savos dzejoļos ievieš stāstījuma elementu un piešķir tiem daļēji episku raksturu - balādes formu. Tēlu un formu meklējumi savā pasaules redzējumam atbilstošā spēkā un spilgtumā Gumiļovu noved pie eksotisko zemju tēla, kur krāsainās un krāsainās vīzijās viņš atrod sava sapņa vizuālu, objektīvu iemiesojumu. Gumiļova mūza ir "tālu klejojumu mūza"...

Gumiļova vēlīnās lirikas poētiku raksturo atkāpšanās no formālajiem akmeisma principiem un intīmas konfesionālas lirikas pieaugums. Viņa dzejoļi ir piepildīti ar trauksmes sajūtu, eshatoloģiskiem redzējumiem, eksistenciālas traģēdijas izjūtām. "Pakļautības" un optimistiskas uzdrīkstēšanās patosu nomaina traģiska stoicisma, drosmīga noraidīšanas pozīcija. Jutekliski uztvertos tēlus viņa dzejoļos pārveido drosmīgas metaforas un negaidīti salīdzinājumi. Bieži vien poētiskā kompozīcija tiek veidota, izmantojot galveno metaforu, kas beigās pārvēršas par simbolu. Dzejnieku tagad neapmierina aprakstu krāsainais objektivitāte, viņš dzīvi redz daudz dziļāk nekā tās ārējās pazīmes. Gumiļova vēlīnā lirika savā tonī un dziļajā saturā ir daudz tuvāk simbolismam nekā akmeismam.

Starp citiem sudraba laikmeta dzejniekiem Gumiļovs izceļas ar viņa lirikā notikušās evolūcijas nozīmi. Nav nejaušība, ka daudzi memuāri, kas par viņu atstājuši atmiņas, un vairums Gumiļova dzejas kritiķu un pētnieku galvenokārt rakstīja par viņa daiļrades manāmo kvalitatīvo izaugsmi, par dzejas tematisko un stilistisko transformāciju. Paralēli tematiskā satura paplašināšanai Gumiļeva lirika pamazām padziļinājās, un dzejnieka formālās prasmes pieaugums bija tikai viņa liriskā varoņa garīgās izaugsmes ārēja izpausme. Starp pirmo trīs Gumiļova krājumu dzejoļiem un viņa pēdējās poētiskās grāmatas šedevriem pastāv ne tikai kontinuitāte (tā, protams, ir jūtama), bet arī kontrasts. Dažkārt šis kontrasts tiek pat absolutizēts, interpretēts kā pārtraukums vai negaidīta metamorfoze. Tātad, pēc Vjača.Vs.Ivanova domām, Gumiļova poētiskais liktenis "atgādina zvaigznes sprādzienu, pirms tās iznīcināšanas pēkšņi spilgti uzplaiksnīja ... ..." Uguns stabs "un tieši blakus ... šim dzejoļu krājumam ir neizmērojami augstāks par visiem iepriekšējiem."

Salīdzināsim cikla pirmo dzejoli "Kapteiņi", kas publicēts žurnāla "Apollo" 1909. gada pirmajā numurā, un "Canzone II", kas iekļauts Gumiļeva pēdējā krājumā "Uguns stabs".

Dzejolis "Kapteiņi" kļuva par 1910. gadu lasītājiem. sava veida dzejnieka vizītkarte. Tajā priekšplānā ir dzejnieka iztēles radītais kapteiņu tēls, gleznaina dzejnieka ideju projekcija par mūsdienu cilvēka ideālu. Šis agrīnā Gumiļova liriskajam varonim tuvs cilvēks nonāk klejojumu romantikā. Viņu piesaista attālinātā apvāršņa līnija un aicinoši tālu zvaigznes zibšņi - prom no mājas komforta un civilizācijas ikdienas. Pasaule viņam atveras it kā pirmajai personai savā sākotnējā svaigumā, solot virkni piedzīvojumu, atklāšanas prieku un uzvaru reibinošo garšu.

Gumiļova varoni pārņem slāpes pēc ģeogrāfiska novitātes, viņam "it kā visas zvaigznes nebūtu saskaitītas". Viņš nāca šajā pasaulē nevis kā sapņains kontemplators, bet gan kā gribasspēcīgs dzīves, kas risinās viņa acu priekšā, dalībnieks. Tāpēc realitāte viņam šķiet kā secīgi vajāšanas, cīņas, pārvarēšanas brīži. Raksturīgi, ka dzejoļa centrālā ceturtā un piektā stanza konfrontācijas brīdī attēlo vispārinātu "kapteini" - vispirms ar dusmīgu jūras stihiju ("trīcošs tilts", "putu skaidiņas"), bet pēc tam ar jūrnieku komandu. ("dumpis uz kuģa").

Autoru tik ļoti aizrauj gribas impulsa poetizācija, ka viņš nepamana, kā gramatiskais daudzskaitlis (“vada kapteiņi”) viena sarežģīta teikuma ietvaros pārvēršas vienskaitlī (“kurš... atzīmē... atceras... vai ... asaras"). Šajā sintaktiskajā nekonsekvenci izpaužas raksturīgā vilcināšanās starp attēla “vispārējo” un “lielo” plānu, kas raksturīgs agrīnajam Gumiļovam. No vienas puses, dzejoļa vispārējo “jūras” fonu veido tradicionāli romantiski kontrasti (“polārais-dienvidu”, “bazalta-pērle”, “virpuļvīteņa”). Savukārt “izsmalcinātas” saturiskas detaļas tiek pasniegtas tuvplānā (“putu šķembas no augstajiem zābakiem pāri ceļgaliem”, “zelts... no sārtām Brabantas aprocēm”).

Lai gan dzejoli Gumiļovs sarakstījis divus gadus pirms akmeisma institucionalizācijas, tajā jau manāmas akmeistiskās stilistiskās reformas tendences. Tas, pirmkārt, ir uzstādījums lasītāja atmodināšanai plastiskā, nevis muzikālā (kā ar simbolistiem) idejām. Pretstatā simbolismam, kas ir caurstrāvots ar "mūzikas garu", akmeisms koncentrēsies uz telpisko mākslu - glezniecību, arhitektūru, tēlniecību.

"Kapteiņi" ir veidots kā poētisks gleznas apraksts. Jūras fons uz tā ir uzrakstīts ar jūras mākslas standarta paņēmienu palīdzību ("klintis", "viesuļvētras", "putu skaidiņas", "viļņu virsotnes"). Gleznojošās kompozīcijas centrā ir virs stihijām pacelts spēkavīrs un ekstrajūrnieku pūlis, it kā cēlušies no R. Kiplinga prozas lappusēm (Gumiļovs bija iecienījis šī angļu rakstnieka daiļradi). Taču šī cilvēka ārējā izskatā vairāk ir teatralitātes, apzināta dendisma aksesuāru nekā konkrētas riskantas profesijas pazīmes. Tajā nav ne miņas no kuģu dzīves grūtībām, tiek uztverta pat metonīmija “jūras sāls”, kas ir līdzvērtīga modīgajam “spieķim”, iespaidīgie “zābaki pāri ceļiem” un dekoratīvās “mežģīnes”. kā gleznainu rotājumu. Dzejolī dekoratīviem nolūkiem kalpo gan leksiskā eksotika (“malstromi”, “felukas”), gan akustiskie efekti. Pantiņa skaņu kompozīcijā pamīšus ripo aliterāciju viļņi uz “z” (“zaļu viļņošanās līkumi”), “r” (“uz saplēstas kartes... nekaunīgs”), “b” (“atklājot dumpi. uz kuģa”) ir taustāmi.

Viena no acmeist manifestu fundamentālajām tēzēm būs tēze par uzticēšanos trīsdimensiju pasaulei, par daudzveidīgās un dzīvīgās zemes pasaules māksliniecisko attīstību. Patiešām, uz simbolisma tēlainības fona Gumiļova agrīnie dzejoļi izskatās daudz konkrētāki un sulīgāki. Tie ir veidoti saskaņā ar retoriskās skaidrības un kompozīcijas līdzsvara likumiem (skaidrums un līdzsvars ir vēl viens no svarīgiem akmeisma stilistiskajiem principiem). Taču liela objektivitātes pakāpe, kas manāma "Kapteiņos", pati par sevi negarantēja dzejnieka pieeju sociāli vēsturiskajai realitātei un vēl jo vairāk - jēgpilnu lirikas padziļināšanu.

Mainījās tikai lirisma veids: intīmo-konfesionālo lirismu nomainīja netiešas izteiksmes maniere, kad dzejnieks izvairījās no atklātas refleksijas, it kā "pārtulkojot" savu noskaņu redzamu, grafiski skaidru tēlu valodā. Šie tēli paši biežāk tika saistīti ar citu mākslas veidu (teātra, glezniecības) tēliem un iepriekšējo literatūras laikmetu mantojumu, nevis ar pirmsrevolūcijas desmitgades vēsturisko realitāti Krievijā.

Agrīnais Gumiļovs nepārprotami tiecas pēc dzejas formālas pilnības, viņš izvairās no netveramā, gaistošā, grūti izsakāmā – visa tā, kā uzskata viņa bijušais skolotājs Annenskis, "šajā pasaulē nav ne saskaņas, ne atbalss". Šādai atturībai sākumā bija pozitīva loma: viņš apieta simbolistiskās dzejas dzejnieku-epigonu likteni, izdevās atrast savu tēmu un pakāpeniski attīstīt savu stilu.

Taču viņa vēlākajos darbos atklājas "slepenā radniecība" ar simbolisma laikmeta mantojumu – vēl jo ievērojamāka tāpēc, ka "simbolisma pārvarēšana" sākotnēji šķita piešķīrusi galveno nozīmi viņa poētiskajam darbam.

Dzejolis "Canzone II" no krājuma "Uguns stabs" tiek uzturēts pavisam citā atslēgā nekā "Kapteiņi". Romantiska dzīves apliecinājuma vietā ir sērīgas pārliecības intonācija, spilgtas eksotikas vietā ir “sasodītā outback” pazīmes. Ja agrīnais Gumiļovs izvairījās no individuālajām atzīšanās un pārāk personiskā toņa, tad krājumā Ugunsstabs dvēseles dzīve un apziņas raizes veido dzejoļu jēgpilno kodolu.

Vārds "canzona" (tulkojumā no itāļu valodas - "dziesma") nosaukumā lietots nevis poētiskā, bet visvispārīgākajā nozīmē: norādīta dzejoļa liriskā, konfesionālā kvalitāte. Nelaiķa Gumiļova virsrakstu būtība ir daudz daudzveidīgāka nekā agrāk: papildus ģeogrāfiskajai vai zooloģiskajai eksotikai (“Hjēna”, “Jaguārs”, “Žirafe”, “Čadas ezers” u.c.) un varoņu nosaukšana. dzejoļos ("Dons Žuans", "Kapteiņi" u.c.) arvien vairāk tiek izmantoti tieši vai metaforiski jūtu, emocionālo stāvokļu, augstāko vērtību apzīmējumi ("Atmiņa", "Vārds", "Dvēsele un ķermenis", "Sestā sajūta" , “Pazudušais tramvajs”, “ Zvaigžņu šausmas).

Šī nosaukumu attīstība atspoguļo izmaiņas vēlāko dziesmu tekstu tematiskajā repertuārā. "Kanzonas" galvenais motīvs ir duālās pasaules sajūta, intuīcija par citādu dzīvi, pilnu jēgas un skaistuma, pretstatā "šīspasaules" pasaulei - "pūšanas ūdenskrātuves" un putekļaino ceļu pasaulei. . Dzejoļa centrālo opozīciju piešķir pronominālo adverbu pāris "šeit - tur". “Šeit” ēnu pasaules organizēšanas princips ir laika brutālais spēks. Paplašinot “laika gūsta” metaforu, dzejnieks izmanto personifikāciju virkni: vasara mehāniski pāršķir “dienu lappuses”, svārsts izrādās “sazvērnieka sekunžu” izpildītājs, ceļmalas krūmāji ir apsēsti. ar nāves slāpēm. Šeit visam ir atkārtošanās, nedzīvības, nīkuļojošas bezcerības zīmogs. Pat vārdā “putekļains” fonētiskās līdzības dēļ ar darbības vārdu “polonils” rodas negaidītas semantiskās atbalsis: putekļi atbilst nebrīvei.

Izteiksmīgāko "ēnu" dzīves tēlu rada negaidītā laika kategorijas "materializācija" otrajā strofā. Kā viena attēla sastāvdaļas tiek izmantoti semantiski un stilistiski neviendabīgi elementi: fizioloģiski specifiskas "galvas" pieder pie abstraktām "sekundēm", svārsta kustība izlej asinis. Šķiet, ka metafora cenšas "aizmirst", ka tā ir metafora, un iegūt nemetaforisku miesu.

Šādas loģiski nesavienojamu priekšmetu un zīmju kombinācijas ir raksturīga sirreālisma stila iezīme. Sirreālisma stilā izmantotas iespaidīgi spilgtas, bet neizskaidrojamas, neloģiskas attēlu kombinācijas, saduras parastais un brīnišķīgais. Sirreālisms kā neatkarīga literāra kustība pastāvēja 20. gadsimta 20. gados. Francijā. Krievu literatūrā pēc Gumiļova sirreālisma elementi parādījās krievu emigrācijas dzejnieka B. Poplavska darbā. Tāda paša veida attēli ir atrodami slavenajā "Pazudušajā tramvajā".

Pašreizējās realitātes pasaulē īsts brīnums un patiess skaistums nav iespējams – tā ir jaunā negaidītā kombinācija "Kanzonas" trešajā strofā ("Vienradzis nevedīs / Baltā serafe vedīs mūs aiz bridēm") ).

Kā redzam, ja agrāk Gumiļova stilam bija raksturīga estetizēta, dekoratīva objektivitāte, tad pēdējā krājuma pantos materialitāte, atsevišķu detaļu faktūra kalpo pilnīgi neornamentāliem mērķiem. Svētku raibuma vietā liriskais varonis tagad atklāj zemes dzīves ierobežojumus. Zemes esamība viņam ir zaudējusi savu patieso vērtību.

Ir svarīgi, lai liriskā varoņa monologs Kanzonē būtu adresēts viņa dvēseles radiniekam. Turklāt tieši divu dvēseļu intīmā saikne izrādās varoņa metafiziskās intuīcijas avots. Viņš redz "patiesa miera" solījumu savas mīļotās "slēptās skumjās". Objektīvās konkrētības vietu dzejoļa finālā ieņem "simbolistiskais" izteiksmes veids - "ugunīgā dopa" un "vējš no tālām zemēm" tēli-simboli, ārkārtīgi sadalītās kombinācijas "viss dzirkstošs, visa kustība" , nepietiekama izteikuma intonācija.

Ar visu attēlu spilgtumu un kompozīcijas pārdomātību Canzone II nav gleznainības. Vizuālie uzdevumi šeit piekāpušies izteiksmīgajiem: dzejolis tiek uztverts kā “dvēseles ainava”, kā dzejnieka tieša liriska atzīšanās. Gumiļova vēlīnā dzeja izcili apstiprināja vienu no viņa rakstā “Lasītājs” paustajām tēzēm: “Dzeja un reliģija ir vienas monētas divas puses. Abi no cilvēka prasa garīgu darbu. Bet nevis praktiska mērķa vārdā, kā ētika un estētika, bet gan augstāka, viņiem nezināma vārdā.

Jēdziens "akmeisms" un N. Gumiļova vārds ir nesaraujami saistīti. Viņš bija vienīgais, kurš pilnībā iemiesoja šī literārā virziena ideoloģisko programmu. Akmeistu parādīšanās bija sava veida protests pret vārda "nolietojumu". "Roze" ir pārstājusi būt Dievmātes simbols, Mūžīgā Sievišķība, kļuvusi par absolūti zemes ziedu. "Esamība", "mūžība", "Sofija" - šie vārdi atstāja poētisko leksiku.

Šeit ir žirafes apraksts no Gumiļeva dzejoļa:

Viņam tiek dota gracioza harmonija un svētlaime,

Un viņa ādu rotā maģisks raksts,

Ar kuru tikai mēness uzdrošinās līdzināties,

Sasmalcināšana un šūpošanās uz plašu ezeru mitruma.

Šeit žirafe parādās nevis simboliskā, bet gan patiesajā formā. Un emocijas, ko izraisa dzīvnieka tēls, ir dzīvas, nevis grāmatas.

Acmeists uzvarēja. Tā bija N. Gumiļova uzvara. Spilgtas un savdabīgas literārās kustības – akmeisma – radītājs iekarojis lasītāju simpātijas ne tikai ar mākslinieciskā talanta spēku, oriģinalitāti un poētisku atklāsmju pilnību, bet arī ar fanātisku mīlestību uz ceļošanu un klejojumiem, kas kļuva par neatņemamu sastāvdaļu. par savu dzīvi un darbu. Tālo klejojumu mūza, ko viņš dziedāja daudzos dzejoļos, kļuva par dzejnieka ceļvedi Centrālāfrikas necaurredzamajos džungļos, Sahāras uguni elpojošajās smiltīs, Nīlas augštecē un grīvā, Abesīnijas drūmie kalni un Madagaskaras eksotiskie meži ... Senās Eiropas pilsētas, Tuvie Austrumi, Vidusjūra ...

Un tā ir visa dzīve! Virpuļo, dzied,

Jūras, tuksneši, pilsētas,

mirgojošs atspulgs

Pazudis uz visiem laikiem.

Īstam poētiskās mākslas darbam, ko rakstā “Simbolisma un akmeisma mantojums” deklamēja Gumiļovs, jābūt nevainojamam, noslīpētam kā žiletei. Vai tas ir sasniedzams? Vai teorētiskos aprēķinus iespējams pārvērst dzejas realitātē? Tas ir sasniedzams, iebilda Gumiļovs, ja dzejnieks kļūst par varoni, kurš izvēlas grūtu un bīstamu ceļu. Atlika tikai to apstiprināt ar dzīvi. Un viņš to izdarīja. Pēc dabas bailīgs, fiziski vājš, viņš pavēlēja kļūt stipram un apņēmīgam, doties tālos un riskantos ceļojumos, kļūt par lauvas un degunradžu mednieku, brīvprātīgi darboties imperiālistiskā kara frontē un saņemt divus karavīrus Džordžus par drosmi un, visbeidzot, atrašanu. pats atrodas Petrogradas Gubčekas izmeklēšanas kamerā, lai paziņotu izmeklētājam par savu “monarhismu”, nevis mēģinātu attaisnoties un glābt savu dzīvību. Sapņains liriķis, izskausts no sirds mīlestību un pārdomātību, atbrīvojies no skumjām un apjukuma un kaislību tīģelī kaldināja spēcīgu, skanošu kā Damaskas zobenu balsi, kas iznīcina cilvēku bailes un pazemību, paverot ceļu cilvēkam. lepnums un drosme. Viņa dzejoļu varoņi ir jaunu zemju atklājēji un filibusteri, klaidoņi, viduslaiku bruņinieki, Āfrikas dzīvnieku mednieki un bezbailīgie kapteiņi... Reāli un mītiski varoņi, kas dzīvoja pirms daudziem gadsimtiem, un laikabiedri, kuri nolēma sasniegt Ziemeļpolu – viņi visi kļuva palīgi dzejniekam, kurš sapņoja padarīt savus lasītājus par "spēcīgas, jautras un ļaunas planētas" varoņiem.

Es mācu viņiem, kā nebaidīties

Nebaidieties un dariet to, kas jādara.

Jāpiebilst, ka jau dzejnieka agrīnajā daiļradē iezīmējās galvenās (tikai "Gumiļova") iezīmes, kuras tā vai citādi mainoties un pilnveidojoties izgāja cauri visiem viņa krājumiem un galu galā veidoja unikālo tēlu. no viņa poētikas. Kādas ir šīs īpašības? Neapšaubāmi, vairumā viņa darbu romantiskais gars, kas noteica noteiktas māksliniecisko līdzekļu sistēmas izvēli: figurālā struktūra, kompozīcija, sižets, poētiskā runa. Naudas interešu pasaules nicināšana, sīkburžuāziskā labklājība, garīgā neaktivitāte, buržuāziskās morāles noraidīšana pamudināja dzejnieku radīt varoņus pretstatā saviem laikabiedriem, varoņus, kurus iedvesmojušas drosmīgas idejas, bet pamatā cēlus, kurus sagrāba vardarbīga kaisle pēc pārmaiņām, atklājums, cīņa, triumfāla uzvara pār ārpasauli, pat ja šī uzvara būtu par viņu dzīvības cenu.

Kā konkistadors dzelzs čaulā,

Es esmu ceļā un eju jautri

Pēc tam atpūšoties priecīgā dārzā,

Tā sliece uz bezdibenēm un bezdibenēm.

Lai nāk nāve, es saucu jebkuru!

Es cīnīšos ar viņu līdz galam

Un varbūt miruša cilvēka roka

Es dabūšu zilu liliju.

Otra Gumiļova dzejas raksturīgā iezīme ir izsmalcinātība, filigrāna forma, atskaņu izsmalcinātība, skaņu atkārtojumu harmonija un eifonija, poētiskās intonācijas cildenums un cēlums. “Sākot ar Konkistadoru ceļu un beidzot ar Uguns stabu,” atzīmēja literatūrkritiķis EF Toilerbahs, “dzejnieks vienmēr gāja vienu un to pašu ceļu: uz formas pilnību, uz vārda maģiju, uz despotisku meistarību. panta.” Dzejolī "Dzejniekam" Gumiļovs pauda savu attieksmi pret dzejas formu un prasībām dzejnieka amatam:

Lai jūsu dzejolis ir elastīgs, bet elastīgs,

Kā zaļojošas ielejas papele,

Kā zemes lāde, kur tika dzīts arkls,

Kā meitene, kura nepazina vīrieti.

Rūpējieties par pārliecinošu smagumu:

Jūsu pantiņam nevajadzētu ne plandīties, ne sist.

Lai gan mūzai ir viegli soļi,

Viņa ir dieviete, nevis dejotāja.

Trešā dzejnieka daiļrades raksturīgā iezīme ir viņa tieksme uz eksotiku, interese par Āfrikas un Āzijas kontinentiem, tajos mītošo cilšu mitoloģiju un folkloru, košo un sulīgo veģetāciju un neparastajiem dzīvniekiem. Spilgtā, krāsainā Gumiļeva dzejoļu pasaule neizraisa sarežģītas asociācijas, taču tā vienmēr iepriecina lasītāju ar savu oriģinalitāti. Šāvieni duelī nogalināja Puškinu un Ļermontovu, lodes caurdurti, Majakovska sirds pārstāja burbuļot, ārprātīga nežēlība saīsināja N. Gumiļova dzīvi...

Cik dzejniekus Krievija ir priekšlaicīgi zaudējusi! Kā tos atdzīvināt? Kā atdzīvināt? Mūsu pieskāriens viņu dzejoļiem, mūsu atmiņa par viņiem var patiesi kļūt par dzīvu ūdeni. Tikai tad uzziedēs mirušo dzejnieku "dvēseles dārzi" un pārsteigs mūs ar savu skaistumu un cēlumu.

Manas dvēseles dārzi vienmēr ir rakstaini,

Tajos vēji ir tik svaigi un klusi,

Tajos ir zelta smiltis un melns marmors,

Dziļi, caurspīdīgi baseini.

Tajos esošie augi, tāpat kā sapņi, ir neparasti.

Lai siroks plosās tuksnesī

Manas dvēseles dārzi vienmēr ir rakstaini.