Izcilu krievu filozofijas pārstāvju ieraksts. Krievu filozofija. Krievu filozofiskās domas kristīgi-reliģiskā strāva

Neskatoties uz gandrīz tūkstoš gadu garo krievu filozofiskās domas vēsturi, krievu filozofijas vēsturi detalizēti un dialektiski sakarīgi salīdzinoši nesen - 20. gadsimta pirmajā pusē - aprakstīja zinātnieks un filozofs V. V. Zenkovskis. Savos rakstos viņš vērsa uzmanību uz krievu filozofijas tradīciju pēctecību, saikni ar Rietumu filozofisko domu, noteica krievu filozofijas attīstības posmus, atzīmējot to savdabīgo vienotību.

Filozofiskie uzskati Senajā Krievijā, krievu filozofijas sākums

Protams, filozofisko interešu pamošanās Krievijā parādās kopā ar bizantiešu kristietību, kas pie mums ieradās desmitajā gadsimtā. Pēc Krievijas kristīšanas eksistence un pasaule mums apkārt būtiski mainās:

Dievs kā augstākā būtība ir nemateriāla, dievišķā pasaule tiek uzskatīta par “augstāko realitāti”, mūžīgais un ideālais kļūst par primāro, bet materiālā pasaule kļūst par sekundāru.

Tiek uzskatīts, ka krievu filozofijas sākums ir saistīts ar rakstniecības un literatūras rašanos Krievijā, un par vienu no pirmajiem filozofiem tiek uzskatīts Kijevas metropolīts Hilarions. Viņa "Sredikā par likumu un žēlastību" tiek salīdzināta Vecā un Jaunā Derība, pasludināts princips "bauslība ir cilvēkam", runāts par Krievijas misiju un vietu pasaulē. Illariona sprediķos ir “monokrātijas” postulāti un morāles motīvi, kurus turpina Vladimirs Monomahs. Viņa "Instrukcija" satur gan polemiku ar bizantiešu askētismu, gan gandrīz pagānisku "brīvības garu", gan argumentus par taisnīgumu.

Viņa priekšgājēju filozofiskās domas attīsta Kirils Turovs (XII gs.), kurš turpina savas diskusijas par patiesību un morāli. Viņš apgalvo, ka ķermenis ir primārs, un dvēsele ir sekundāra, jo Dievs tos radīja šādā secībā, un ievieš jēdzienu "harmonisks prāts" - zināšanu sistēma par Dievu un pasauli.

Tādējādi, atšķirībā no Rietumiem, kristietības tēma Senās Krievijas filozofijā attīstās nevis garīgās varas dominēšanas virzienā pār laicīgo, bet gan valsts kristīgo principu asimilācijas virzienā.

Slāvu-grieķu-latīņu akadēmija, tās ieguldījums Krievijas kultūras un garīgajā dzīvē

Krievu filozofijas vēsture būtu nepilnīga, neminot pirmo izglītības iestādi, kuras standarts atbilda Eiropas universitātēm. Ar cara Fjodora piekrišanu to 1687. gadā izveidoja pedagogs Simeons no Polockas un viņa skolnieks Silvestrs Medvedevs. To mācīja grieķu brāļi Likhudi, kuri ieradās Maskavā ar Austrumu patriarhu ieteikumiem, un tika apmācīti visu klašu jaunieši. Akadēmijas absolventu vidū bija: dzejnieks un domātājs A. Kantemirs, kurš lika pamatus krievu materiālistiskajai tradīcijai, matemātiķis L. Magņitskis... Akadēmija kļuva par "kadru kalti" ne tikai baznīcai, bet arī "valsts dienestam".

XVIII gadsimta krievu filozofijas attīstības posmi

18. gadsimta krievu filozofijas vēsturē var izdalīt 2 posmus:

• filozofiskie uzskati
• gadsimta vidus un beigu materiālistisko un sociālpolitisko uzskatu attīstība šī reformisma dēļ.

Reformu laikmeta pārstāvji - - pievērsa uzmanību jautājumiem par monarhijas uzbūvi, "suverēnās varas" un tās dievišķuma neaizskaramību, morālo vērtību problēmu. Prokopovičs, Pētera līdzstrādnieks, aizstāvēja zinātņu, apgaismības priekšrocības, nosodīja nezināšanu un pseidomācīšanos. Kantemirs savās satīrās izsmēja sabiedrības un cilvēka netikumus, viņš arī ieviesa krievu valodā daudzus filozofiskus terminus. Tatiščeva pasaules skatījuma pamatā bija ideja par dabas tiesībām, reliģiju, morāli, un mērķis, uz kuru, viņaprāt, būtu jātiecas, ir "garīgo spēku līdzsvars", kas panākts ar "lietderīgas" zinātnes palīdzību.

Mehāniskā materiālisma atbalstītājs, krievu materiālistiskās tradīcijas pamatlicējs M. V. Lomonosovs, kurš izvirzīja teoriju par korpuskulām, mazākajām daļiņām, kas veido matēriju, sniedza milzīgu ieguldījumu 18. gadsimta krievu filozofijā.

Tajā pašā laika posmā krievu filozofiju bagātināja "krievu Sokrata" - skolotāja un audzinātāja G.S. Skovorodas traktāti, kuru uzskati izceļas ar oriģinalitāti un oriģinalitāti. Viņa mācībā ir mistikas un racionālisma iezīmes, un filozofiskie uzskati ir tuvi panteismam. Viņš ir "klejojošs filozofs", kas apgaismo un pamāca savus studentus un klausītājus.

Franču ideju iespaidā sākas Katrīnas II "zelta laikmets". To iedvesmots, materiālists un "dabisko likumu" piekritējs A. Radiščevs runā par "dabiskā" dzīves sakārtojuma idejām, asi kritizējot Krievijā valdošo netaisnību, ko viņš saskata dzimtbūšanas pastāvēšanā. Daloties apgaismības laikmeta filozofu uzskatos, Radiščevs strīdas ar Ruso, uzskatot dabas un cilvēka pretnostatījumu par kļūdainu. Viņa idejas būtiski ietekmēja 19. gadsimta brīvdomīgos muižniekus.

19. gadsimta krievu filozofija

Krievu filozofijas vēsture ar 19. gadsimta sākumu ieiet savā jaunajā periodā. Sākas jauni posmi krievu filozofijas attīstībā, tā kļūst sarežģītāka, parādās jauni virzieni un skolas, palielinās profesionālās filozofiskās domas ietekme.

Tiek veidots pirmais filozofiskais loks, kas ieguvis nosaukumu, kuru organizē "arhīvu jaunieši" - Ārlietu kolēģijas arhīvā dienējošie jaunieši. Viņu vidū ir V. Odojevskis, A. Košeļevs, D. Venevitinovs. Pulciņa dalībnieki interesējas par vācu filozofu darbiem, uz ideālistiskās dialektikas idejām mēģina veidot savu "zinātnisko mācību", attīsta jaunas literārās formas un interesējas par valsts politisko dzīvi. . 1825. gada beigās aplis savu darbību pārtrauca.

Krievijā tiek aktualizētas tās vēsturiskās attīstības īpatnību un nacionālās pašapziņas problēmas. Pirmo reizi par tiem runāja “kristiešu filozofs” un “Filozofisko vēstuļu” autors, kurā viņš iezīmēja krievu identitātes ideju, tādējādi liekot sākās krievu sociālās domas šķelšanās. Strīds par vietu, par tās sociālo ideālu izraisīja divu straumju rašanos, kas pazīstama kā.

Rietumisms un slavofilisms – vienotība opozīcijā

Slavofili (Homjakovs, Samarins, brāļi Aksakovi un citi) uzstāja uz īpašu attīstību, kritizēja Rietumu civilizāciju, cienīja un sauca monarhiju kā valdības formu. Viņi idealizēja pirmspetrīnas Krieviju, uzskatot to par katoļu. Cilvēka brīvību slavofīli uzskatīja par absolūtu vērtību ievērošanu un pakļaušanu tām - baznīcai, valstij, kopienai.

Rietumnieki (Granovskis, Annenkovs, Turgeņevs un citi) iestājās par Krievijas eiropeizāciju, tās attīstību pa buržuāzisko ceļu. Lielākoties viņi turējās pie ateistiskiem uzskatiem, bija racionālisti un pozitīvisti un uzskatīja, ka sabiedrības galvenā vērtība ir cilvēks un viņa brīvība.

Filozofs un rakstnieks A. Hercens, hēgelis un “brīvi domātājs”, piekrita rietumnieku idejām, kuri kritizēja Krievijas realitāti un dalījās ar Eiropas revolucionārajiem ideāliem, pēc tam vīlušies “Rietumu progresā” un, tāpat kā slavofīli, pagriezās. viņa skatiens uz zemnieku kopienu. Hercena "krievu sociālisma" teoriju izstrādāja rakstnieka domubiedrs N. Ogarevs, kurš kopā ar viņu izdeva nedēļas izdevumu "Kolokol".

Krievijas universitātes filozofija

Universitātes filozofijas dzimšana notiek 1724. gadā universitātē, kas dibināta pie Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas, un Maskavas Universitātē 1755. gadā. 19. gadsimtā tā kļuva par īpašu parādību krievu filozofiskajā domā, veidojoties Leibnica un Volfa darbu ietekmē un krievu-vācu filozofisko saišu stiprināšanā.

Universitātes filozofijai raksturīga iezīme ir tā, ka tā ir "profesionāla", t.i. izstrādājuši un prezentējuši speciālisti – augstskolu profesori.

Viņu kohortā ietilpst Maskavas universitātes rektors S.N. Trubetskojs, kurš īpašu uzmanību pievērsa reliģijas un filozofiskās domas attiecībām, profesors L.M.Lopatins, “spekulatīvā principa” piekritējs filozofijā, kurš aizstāvēja brīvas gribas principu, kā arī citi N.O.

Krievu filozofija un krievu literatūra

Tā ir tās saistība ar literatūru – nereti filozofiskus uzskatus un idejas autori savos darbos pauž. Taču tieši 19. gadsimta otrajā pusē plaši izplatījās filozofiskie romāni - darbi, kuru sižetos nozīmīga loma atvēlēta filozofiskajiem jēdzieniem.

Romāns "Kas jādara?", kurā attēlots Rahmetova "īpašās personas" tēls un cerības uz gaidāmo revolūciju, kļūst par sava veida programmu progresīvi domājošai jaunatnei.

Tajā pašā laika posmā tika izdots vēl viens romāns - F. M. Dostojevska "Noziegums un sods", kura varonis Raskolņikovs, kurš arī uzskata sevi par "īpašu", cieš neveiksmi un vīlušies savās idejās, kas ir tuvas Nīčes idejām.

Slavenajā filozofiskajā romānā, kas kļuva par notikumu krievu literatūrā, L.N.Tolstojs pauž arī savus uzskatus par sabiedrību, tās vērtībām, cilvēka centieniem.

Populisms

19. gadsimta 60. gados radās kustība, kas saņēma nosaukumu populisms. Tās pārstāvji, pārsvarā raznočinci intelektuāļi, centās atjaunot zaudēto saikni ar tautu, zemnieku kopienu. Slavenākie bija sociālrevolucionārie un anarhistiskie populisma virzieni. Pirmā pārstāvis bija Tkačovs, kurš uzskatīja, ka Krievijai ir vajadzīga kareivīga revolucionāru organizācija, kas gāztu autokrātiju un nodibinātu komūnas varu. Otrās - Bakuņins un Kropotkins - pārstāvji bija skeptiski pret valsti un noliedza iespēju mainīties jebkuras valdības ietvaros.

Nīčenisms krievu filozofijā

Nīčes darbi Krievijā jau ilgu laiku ir bijuši cenzūrā. Tikai 1890. gadu beigās N.K. Mihailovskis, iepazīstinot lasītājus ar filozofu. Viņa slavenākais darbs "Tā runāja Zaratustra", ko sauc par "jauno Bībeli", sasaucas ar Dostojevska romānu "Noziegums un sods". Viņu varoņi patiesībā ir dubultnieki: abi pretojas pūlim, abi uzskata, ka cilvēks ir virves būtība “starp dzīvnieku un pārcilvēku”, bet varoņu meklēšanas beigas ir atšķirīgas.

Nīčes ideju turpinājumu var atrast krievu filozofos -

• (dievcilvēka teorija un personas pielūgšana),
• L. Šestova (piespiedu morāles noraidīšana),
• , kurš tika saukts par "krievu Nīči" par viņa Nīčeisma interpretāciju.

Nīčes uzskatiem ir ietekme uz divdesmitā gadsimta filozofiskajiem un literārajiem strāvojumiem: uz (Brjusovu, Bloku, Beliju), uz filozofiem, uz kultūras un reliģiskās renesanses motīviem un pat uz krievu marksistu uzskatiem.

Krievu marksisms

Vilšanās populismā, apziņa par sociāli politisko pārmaiņu nepieciešamību un K. Marksa ideju ietekme noved pie tā, ka 19. gadsimta beigās Krievijā dzima marksisms - šķiru un šķiru cīņas doktrīna. Tā sludina, ka šķiru pastāvēšana ir saistīta ar ražošanas attīstību, šķiru cīņa beidzas ar proletariāta diktatūru un tas savukārt noved pie bezšķiru sabiedrības. Slavenākie marksisti krievu filozofijas vēsturē bija G.V.Plehanovs, L.D.Trockis, A.A. Bogdanovs, Ju.O. Martovs, V.I.Ļeņins savos darbos atsaucās uz Marksa idejām.

Krievu filozofiskā simbolika

Krievu filozofijas vēsture 19.-20.gadsimta mijā vienu no īpašām vietām atvēl filozofiskajai simbolikai, kas absorbēja krievu domātāju, dzejnieku un mākslinieku kultūras un filozofiskās darbības sasniegumus. Viņa galvenā ideja bija mākslas, literatūras, filozofijas sintēze. Atšķirībā no Rietumu simbolikas viņš apgalvoja, ka Krievijas sabiedrībā veic ideoloģiskas funkcijas. Viņa literārā virziena ideologi ir A. Bloks, V. Ivanovs, A. Belijs, V. Brjusovs, filozofiskie - A. Losevs, G. Špets.

20. gadsimta kultūras un reliģiskā renesanse

Divdesmitā gadsimta sākumā krievu filozofijā parādība, kas pazīstama kā. Tās pārstāvji - V. Rozanovs, S. Bulgakovs, P. Florenskis, N. Berdjajevs, D. Merežkovskis, S. Franks un citi - uzskatīja to par pagājušā gadsimta atdzimšanu, sagaidot no tā nozīmīgumu un diženumu, kas mērogā salīdzināms ar Krievu literatūra tās ziedu laikos. Šajā laikā jaunu attīstību iegūst slavofilu, Dostojevska idejas, V. Solovjova filozofiskās un elku radīšanas teorijas par "Sofiju - pasaules dvēseli".

Vecās idejas tiek pārinterpretētas:

• "supercilvēka" teorija pārvēršas par "dievcilvēka" Solovjova teoriju,
• un “visatļautība” tiek aizstāta ar ideju par kalpošanu kopējam labumam.

Sobornost ir saistīta ar radošās brīvības un individualitātes idejām un pieturēšanos pie nacionālās kultūras tradīcijas - ar vispārēju vienotību. , kas saņēma jaunu attīstību, tiek interpretēti kā ideja par "universālu atsaucību".

Kopā ar filozofiem atbildes meklējumos uz Krievijas sabiedriskās dzīves izaicinājumiem nodarbojas arī rakstnieki - A. Belijs, L. Andrejevs un citi, kuri iestājas pret "vecajām" formām mākslā.

Ar to, pēc vairāku pētnieku domām, krievu filozofijas attīstības posmi beidzas. To turpinājums ir krievu diasporas, padomju un pēcpadomju perioda filozofija.

Krievu filozofija ir oriģināla pasaules filozofiskās domas sadaļa. Mēs piedāvājam 20 lielākos krievu domātājus, kuri visspēcīgāk ietekmējuši laikabiedru un pēcteču uzskatus un Krievijas vēstures gaitu.

Krievu filozofu uzmanības centrā, kā likums, ir nevis abstraktas metafiziskas konstrukcijas, bet gan ētiskas un reliģiskas problēmas, brīvības un taisnīguma jēdzieni, kā arī jautājums par Krievijas lomu un vietu pasaules vēsturē.

Pjotrs Jakovļevičs Čadajevs (1794-1856)

"Basmana filozofs"

"Mēs nepiederam ne Rietumiem, ne Austrumiem, mēs esam izņēmuma tauta."

Pjotrs Jakovļevičs Čadajevs jaunībā bija pasaules cilvēks, izcils zemessargu virsnieks. Puškins un citi ievērojamākie laikmeta cilvēki lepojās ar viņu satikšanos. Pēc aiziešanas pensijā un ilga ceļojuma uz ārzemēm viņš mainījās un sāka dzīvot tuvu atstumtībai.

Lielāko daļu laika Čadajevs pavadīja Maskavas mājā Novaya Basmannaya, par ko viņš saņēma segvārdu "Basmanijs filozofs".

Viņa "Filozofisko vēstuļu" publicēšana izraisīja Nikolaja I dusmas: "Izlasot rakstu, es atklāju, ka tā saturs ir nekaunīgu muļķību sajaukums, kas ir ārprātīgā cienīgs." Čadajevs tika oficiāli pasludināts par vājprātīgu. Pēc tam medicīniskā uzraudzība tika noņemta, taču ar nosacījumu, ka viņš "neuzdrošinājās neko rakstīt". Neskatoties uz to, filozofs uzrakstīja trakā atvainošanos, kas ilgu laiku palika nepublicēta pat pēc viņa nāves.

Čadajeva filozofisko rakstu galvenā tēma ir pārdomas par Krievijas vēsturisko likteni un lomu pasaules civilizācijā. No vienas puses, viņš bija pārliecināts, ka "mēs esam aicināti atrisināt lielāko daļu sociālās kārtības problēmu..., atbildēt uz svarīgākajiem jautājumiem, kas nodarbina cilvēci". No otras puses, viņš sūdzējās par to, ka Krievija ir izslēgta no pasaules vēsturiskā procesa. Čadajevs saskatīja vienu no iemesliem pareizticībā un uzskatīja, ka visiem kristiešiem vajadzētu apvienoties katoļu baznīcas aizgādībā. Vēstures galvenais mērķis pēc Čadajeva domām ir Dieva valstības īstenošana uz zemes, ko viņš saprata kā vienotu, taisnīgu sabiedrību. Gan slavofili, gan rietumnieki paļāvās uz viņa koncepcijām.

Aleksejs Stepanovičs Homjakovs (1804–1860)

Pirmais slavofīls

"Katra tauta pārstāv to pašu dzīvo seju kā katrs cilvēks."

Aleksejs Stepanovičs Homjakovs bija daudzpusīgs domātājs: filozofs, teologs, vēsturnieks, ekonomists, dzejnieks, inženieris. Vīlies Rietumu civilizācijā, Homjakovs nāca klajā ar ideju par īpašu ceļu Krievijai un laika gaitā kļuva par Krievijas sociālās domas jauna virziena līderi, ko vēlāk sauca par slavofilismu. Aleksejs Stepanovičs nomira holēras epidēmijas laikā, inficējoties no zemniekiem, kurus viņš pats ārstēja.

Galvenais (un, diemžēl, nepabeigtais) Khomjakova filozofiskais darbs ir “Piezīmes par pasaules vēsturi”, ar iesauku “Semiramīds” ar Gogoļa vieglo roku. Viņaprāt, katrai tautai ir īpaša vēsturiska misija, kurā izpaužas viena no pasaules Absolūta pusēm.

Krievijas misija ir pareizticība, un tās vēsturiskais uzdevums ir pasaules atbrīvošana no Rietumu civilizācijas uzspiestās vienpusējās attīstības.

Homjakovs uzskatīja, ka katra tauta var novirzīties no savas misijas; tā notika ar Krieviju Pētera Lielā reformu dēļ. Tagad viņai jāatbrīvojas no verdziskās Rietumu imitācijas un jāatgriežas uz sava ceļa.

Nikolajs Gavrilovičs Černiševskis (1828-1889)

"Saprātīgs egoists"

“Cilvēku galvās ir muļķības, tāpēc viņi ir nabagi un nožēlojami, ļauni un nelaimīgi; viņiem ir jāpaskaidro, kas ir patiesība un kā viņiem jādomā un jādzīvo.

Nikolajs Gavrilovičs Černiševskis dzimis priestera ģimenē un mācījies teoloģijas seminārā. Laikabiedri par viņu teica, ka viņš ir "cilvēks, kas tuvs svētumam". Neskatoties uz to, viņa filozofiskie uzskati izcēlās ar ārkārtēju materiālismu. Černiševskis bija atzīts revolucionāro demokrātu līderis. 1862. gadā pēc nepierādītas apsūdzības viņš tika arestēts, notiesāts un vairāk nekā divdesmit gadus pavadīja cietumā, smagajos darbos un trimdā. Viņa galvenais darbs ir romāns Kas jādara? rakstījis viņš Pētera un Pāvila cietoksnī. Viņam bija milzīga ietekme uz tā laika jaunatni, jo īpaši uz Vladimiru Uļjanovu, kurš teica, ka šis romāns "visu uzara dziļi".

Černiševska ētiskās koncepcijas pamatā ir "saprātīgs egoisms":

"Indivīds dara to, kas viņam ir patīkamāks, vadoties pēc aprēķiniem, kas liek viņam atteikties no mazāka labuma un mazāka prieka, lai iegūtu lielāku labumu, vairāk prieka."

Tomēr no tā viņš izdara secinājumus par altruisma nepieciešamību. Balstoties uz to, Černiševskis pamatoja iespēju brīvprātīgi veidot brīvu un taisnīgu sabiedrību, kurā valda nevis konkurence, bet gan sadarbība un savstarpēja palīdzība.

Ļevs Nikolajevičs Tolstojs (1828-1910)

nepretošanās

"Esi laipns un nepretojies ļaunumam ar vardarbību."

Ļevs Nikolajevičs Tolstojs, lielākais krievu rakstnieks, filozofiskie jautājumi nodarbināja visu savu dzīvi. Laika gaitā viņš praktiski atteicās no literārās jaunrades un veltīja sevi morāles un reliģisko jautājumu risināšanai. Rezultātā radās jauna doktrīna – tolstojams. Pats Tolstojs uzskatīja, ka tādā veidā viņš attīra kristietību no vēsturiskiem sagrozījumiem un pretstata Kristus morālo mācību oficiālajai reliģijai. Viņa uzskati izraisīja konfliktus ar laicīgām un garīgām autoritātēm un beidzās ar ekskomunikāciju.

Dzīves beigās Tolstojs mēģināja dzīvot pilnīgā saskaņā ar savām mācībām un slepus pameta mājas, taču drīz nomira.

Tolstoja mācības galvenais princips ir nepretošanās ļaunumam ar vardarbību. Tas ietver pacifismu, atteikšanos veikt jebkādus sabiedriskos pienākumus un stingru veģetārismu. Tolstojs noliedza valsts institūciju nepieciešamību un piekrita anarhistiem, taču uzskatīja, ka valsts likvidēšanai jānotiek dabiskā, nevardarbīgā ceļā.

Nikolajs Fjodorovičs Fjodorovs (1829-1903)

"Maskavas Sokrāts"

"Ja starp dēliem un tēviem pastāv mīlestība, tad pieredze ir iespējama tikai ar augšāmcelšanās nosacījumu, dēli nevar dzīvot bez tēviem, un tāpēc viņiem jādzīvo tikai tēvu augšāmcelšanās dēļ, un tas arī viss."

Nikolajs Fedorovičs Fedorovs gandrīz visu savu dzīvi strādāja par pieticīgu bibliotekāru. Viņš dzīvoja skapī, ēda maizi un tēju, bet atlikušo naudu izdalīja nabadzīgajiem studentiem. Ar enciklopēdiskām zināšanām Fjodorovs varēja ieteikt pareizo grāmatu gandrīz jebkurā specialitātē. Pieticīga dzīvesveida, dziļa prāta un plašo zināšanu dēļ viņš tika saukts par "Maskavas Sokratu". Par viņa personību un idejām ar entuziasmu stāstīja dažādu uzskatu cilvēki, tostarp Ļevs Tolstojs, kurš lepojas ar to, ka dzīvo vienlaikus ar Fjodorovu, un Dostojevskis.

Fjodorovs tiek uzskatīts par krievu kosmisma pamatlicēju. Viņa uzskati ir izklāstīti grāmatā ar pārliecinošu nosaukumu "Kopējās lietas filozofija". Viņš uzskatīja, ka cilvēces galvenajam mērķim jābūt visu cilvēku, kas jebkad dzīvojuši, augšāmcelšanās.

Savu mācību viņš sauca par "Jaunajām Lieldienām". Turklāt Fjodorovs augšāmcelšanos un tai sekojošo nemirstību saprata ne tikai garīgajā, bet arī fiziskajā nozīmē, pamatojoties uz zinātnes sasniegumiem.

Lai nodrošinātu mūžīgo dzīvību, būs jāveic dabas regulēšana, un visu augšāmcelto pārvietošanai būs nepieciešama kosmosa izpēte. Acīmredzot šie viņa uzskati ietekmēja Ciolkovski, kurš bija pazīstams ar Fjodorovu jaunībā.

Pjotrs Aleksejevičs Kropotkins (1842–1921)

Anarhistu princis

"Ja jūs vēlaties, kā mēs to darām, lai tiktu ievērota pilnīga indivīda brīvība un viņa dzīvība, jūs neviļus būsiet spiesti noraidīt cilvēka kundzību pār cilvēku, lai kāda tā būtu."

Princis Pjotrs Aleksejevičs Kropotkins bija vienas no izcilākajām krievu ģimenēm. Tomēr viņš apņēmīgi izšķīrās no savas vides, kļūstot par revolucionāru un patieso anarhokomunisma mācību radītāju. Kropotkins neaprobežojās tikai ar revolucionāru darbību un filozofiju: viņš bija ievērojams ģeogrāfs, mēs viņam esam parādā terminu "mūžīgais sasalums". Viņš atstāja savas pēdas citās zinātnēs. Kropotkina dzīvesveids padarīja viņu par vienu no sava laika augstākajām morālajām autoritātēm.

Kropotkins sapņoja par bezvalstnieku komunisma valdīšanu uz Zemes, jo katra valsts ir vardarbības instruments.

Viņaprāt, vēsture ir cīņa starp divām tradīcijām: varu un brīvību. Par patiesajiem progresa dzinējspēkiem viņš uzskatīja nevis konkurenci un cīņu par eksistenci, bet gan savstarpēju palīdzību un sadarbību. Kropotkins pieņēma Darvina teoriju, savdabīgi interpretējot to nevis kā cīņu starp indivīdiem, bet gan kā cīņu starp sugām, kur priekšroka tiek dota veidam, kurā valda savstarpēja palīdzība. Savus secinājumus viņš pamatoja ar daudziem piemēriem gan no dzīvnieku pasaules, gan no cilvēces vēstures.

Vladimirs Sergejevičs Solovjovs (1853-1900)

Sofija Knight

“Lai pareizi izmantotu labo, ir jāzina patiesība; lai darītu to, kas jādara, ir jāzina, kas ir.

Slavenā vēsturnieka dēls Vladimirs Sergejevičs Solovjovs sāka studēt Fizikas un matemātikas fakultātē, taču ātri vien vīlies dabaszinātnēs un pārgājis uz filozofiju. 22 gadu vecumā viņš par to jau lasīja lekcijas universitātē. Tomēr izmērīts skolotāja mūžs nebija viņam. Solovjovs daudz ceļoja, lielākoties dzīvoja ar draugiem un paziņām, ģērbās un ēda, kā vajag, un viņam bija daudz dīvainu ieradumu. Neskatoties uz savu mīlestību un apbrīnu par sievišķību, viņš nekad nav izveidojis ģimeni. Vairākas reizes viņam bija vīzija par Sofiju, dievišķo gudrību, pasaules Dvēseli, un šie mistiskie pārdzīvojumi viņu spēcīgi ietekmēja. Solovjovs bija ne tikai filozofs, bet arī dzejnieks, un tiek uzskatīts par simbolisma priekšteci.

Jau Solovjova galveno filozofisko darbu nosaukumi - "Labuma pamatojums", "Mīlestības jēga" vislabāk raksturo viņa domas virzienu.

Mīlestības galvenā nozīme, pēc Solovjova domām, ir jauna cilvēka radīšana, un, pirmkārt, tas nozīmē garīgo, nevis fizisko komponentu.

Filozofs sapņoja par cilvēces apvienošanos uz kristietības pamata (ceļš uz to veda baznīcu atkalapvienošanās ceļā). Vēstures galvenais mērķis viņam ir Dieva vīrišķība un galīgā Labā uzvara. Vadošo lomu šajā procesā viņš piešķīra Krievijai.

Vasilijs Vasiļjevičs Rozanovs (1856-1919)

"Mūžības sevis eksponents"

"Lai ko es darīju, ko es teicu vai rakstīju, tieši vai īpaši netieši, es runāju un domāju, patiesībā, tikai par Dievu."

Vasilijs Vasiļjevičs Rozanovs ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem krievu domātājiem. Viņš uzskatīja, ka katram objektam ir jābūt 1000 skatu punktiem, un tikai tad jūs varat noķert "realitātes koordinātes". Dažreiz viņš rakstīja par vienu un to pašu notikumu ar dažādiem pseidonīmiem no pretējām pozīcijām. Šis ārkārtīgi ražīgais rakstnieks un žurnālists sevi raksturoja kā "mūžīgu sevis eksponētāju" un mīlēja aprakstīt savas dvēseles mazākās kustības un vibrācijas.

Savā filozofijā Rozanovs sevi nostādīja "mazā reliģioza cilvēka" vietā, kas saskaras ar visnopietnākajiem jautājumiem. Viena no galvenajām viņa pārdomu tēmām bija seksa problēma.

Viņš uzskatīja, ka "esības noslēpums patiesībā ir piedzimšanas noslēpums, tas ir, ka tas ir seksa dzimšanas noslēpums". Šāda uzmanība seksuālajam jautājumam izraisīja kolēģu izsmieklu, un Losevs viņu pat nosauca par "seksuālo attiecību meistaru".

Konstantīns Eduardovičs Ciolkovskis (1857-1935)

kosmosa redzētājs

"Zeme ir prāta šūpulis, bet šūpulī jūs nevarat dzīvot mūžīgi."

Konstantīns Eduardovičs Ciolkovskis ir lielisks krievu autodidakts zinātnieks. Bērnībā viņš zaudēja dzirdi, taču, neskatoties uz to, turpināja izglītību, kļūstot par fizikas un matemātikas skolotāju. Visu savu dzīvi viņš sapņoja par lidošanu kosmosā un visu savu brīvo laiku veltīja eksperimentiem un teorētiskajam darbam par aerodinamiku un reaktīvo dzinējspēku. Viņš teorētiski pamatoja kosmosa lidojumu iespējamību un norādīja uz veidiem, kā tos īstenot. Konstantīns Eduardovičs savu ideju atzīšanu sasniedza tikai savas dzīves beigās.

Ciolkovskis ir pazīstams galvenokārt kā kosmonautikas pamatlicējs, raķešu tehnoloģiju pionieris, taču pats zinātnieks atzīmēja, ka viņam "raķete ir līdzeklis, nevis mērķis".

Viņš uzskatīja, ka cilvēcei vajadzētu apgūt visu kosmosu, izplatot prātu visā Visumā. Tajā pašā laikā augstākās dzīvības formas “nesāpīgi likvidē” zemākās, lai glābtu tās no ciešanām.

Pēc Ciolkovska domām, katrs atoms ir apveltīts ar jutīgumu un spēju uztvert: neorganiskajā vielā tas guļ, un organiskajās vielās tas piedzīvo tādus pašus priekus un ciešanas kā ķermenis kopumā. Saprāts veicina laimi, tāpēc augstā attīstības līmenī "visi šie iemiesojumi subjektīvi saplūst vienā subjektīvi nepārtrauktā skaistā un nebeidzamā dzīvē". Pēc Ciolkovska teiktā, cilvēces evolūcija turpinās, un laika gaitā tā pāries starojuma fāzē, tīri enerģētiskā stāvoklī, dzīvos starpplanētu telpā, "lai zinātu visu un neko nevēlētos". Pēc tam "kosmoss pārvērtīsies par lielu pilnību".

Vladimirs Ivanovičs Vernadskis (1863-1945)

Noosfēras atklājējs

“Domājošs un strādājošs cilvēks ir visa mērs. Viņš ir milzīga planētu parādība.

Vladimirs Ivanovičs Vernadskis bija sava veida universāls zinātnieks. Viņa zinātniskās intereses bija ārkārtīgi plašas, sākot no ģeoloģijas līdz vēsturei. Neapmierinoties ar to, viņš radīja jaunu zinātni – bioģeoķīmiju. Vernadskim nebija sveša politiskā darbība: viņš bija ievērojams Kadetu partijas biedrs, bija Valsts padomes un vēlāk Pagaidu valdības loceklis, bija Ukrainas Zinātņu akadēmijas izveides aizsākumi un bija tās pirmais. prezidents. Neskatoties uz saviem nekomunistiskajiem uzskatiem, viņš baudīja lielu prestižu Padomju Savienībā.

Galvenais Vernadska kā filozofa sasniegums ir doktrīna par biosfēru, visas dzīvības uz Zemes kopumu un tās pāreju uz noosfēras stadiju, prāta valstību.

Tās parādīšanās priekšnoteikumi ir cilvēces apmešanās uz planētas, vienotas informācijas sistēmas izveide, valsts pārvalde un ikviena iesaistīšanās zinātniskajā darbībā. Sasniegusi šo posmu, cilvēce spēs kontrolēt dabiskos procesus. Šīs idejas ir izklāstītas viņa darbā Zinātniskā doma kā planētu parādība.

Nikolajs Onufrijevičs Losskis (1870-1965)

"Ideāls reālists"

"Ļaunums, kas valda mūsu dzīvē, var kaitēt tikai tiem cilvēkiem, kuri paši ir aptraipīti ar egoisma vainu."

Nikolajs Onufrijevičs Losskis, slavenais reliģijas filozofs, savulaik tika izslēgts no ģimnāzijas ... par ateisma veicināšanu. Jaunībā viņš daudz ceļojis, mācījies ārzemēs un pat kādu laiku dienējis Francijas ārzemju leģionā. Pēc tam Losskis nonāca kristietībā, un pēc revolūcijas viņš kopā ar daudziem kolēģiem tika izraidīts no Krievijas viņa uzskatu dēļ. Ārzemēs viņš dzīvoja diezgan pārtikušu dzīvi, mācīja dažādās universitātēs un ieguva starptautisku atzinību.

Losskis, viens no intuīcijas pamatlicējiem, savu mācību nosauca par "ideālreālismu".

Pēc viņa koncepcijas pasaule ir vienots veselums, un cilvēks kā šīs pasaules organiska daļa spēj tieši kontemplēt zināšanu objektu "tā neaizskaramajā autentiskumā".

Formāli palikdams pareizticīgais kristietis, Losskis tomēr pieturējās pie teorijas par dvēseles eksistenci pirms dzimšanas un tās pēcnāves reinkarnācijas. Turklāt viņš uzskatīja, ka visas būtnes (arī Velns) ir pakļautas augšāmcelšanai un pestīšanai.

Vladimirs Iļjičs Ļeņins (1870-1924)

Filozofs - praktiķis

"Cilvēka domāšana pēc savas būtības spēj dot un dod mums absolūtu patiesību, kas sastāv no relatīvo patiesību summas."

Nav jēgas detalizēti apcerēt Vladimira Iļjiča Uļjanova (Ļeņina) biogrāfiju, visi to zina. Atliek tikai atzīmēt, ka viņš bija ne tikai revolucionārs un valstsvīrs, bet arī ievērojams filozofs, un viņa darbība izrietēja no viņa filozofiskajiem uzskatiem.

Ļeņina filozofijas pamatā ir dialektiskais materiālisms. Visas mūsu zināšanas atspoguļo realitāti ar dažādu uzticamības pakāpi, un dabaszinātnes un filozofija ir nesaraujami saistītas. Marksisms, viņaprāt, "ir likumīgs pēctecis tam labākajam, ko cilvēce radīja 19. gadsimtā vācu filozofijas, angļu politiskās ekonomijas, franču sociālisma formā".

Viņa filozofisko darbu galvenā tēma ir pāreja no viena vēsturiska veidojuma uz otru un iespēja veidot taisnīgu komunistisku sabiedrību.

Ļeņins formulēja klasisko revolūcijas nosacījumu: "Tikai tad, kad "zemākās kārtas" negrib veco un kad "topi" nevar turpināties vecajā veidā, tikai tad revolūcija var uzvarēt." Vissvarīgākā loma šādās pārejās, viņaprāt, ir nevis atsevišķiem indivīdiem, bet gan progresīvajai klasei kopumā.

Sergejs Nikolajevičs Bulgakovs (1871-1944)

"Reliģiskais materiālists"

“Ticība ir pilnīgi neatkarīga gara spēja, kas ir nevienmērīgi sadalīta starp cilvēkiem. Ir talanti un ticības ģēniji.

Sergejs Nikolajevičs Bulgakovs jaunībā mīlēja marksismu. Pēc tam viņš pārgāja uz kristīgā sociālisma amatu un šajā amatā pat tika ievēlēts Valsts domē. Revolucionārajos gados Bulgakovs nonāca pie tradicionālās pareizticības un kļuva par priesteri. Taču tad, jau trimdā, viņš pareizticības ietvaros radīja savu Sofijas doktrīnu, Dieva gudrību, ko nosodīja Maskavas patriarhāts.

Bulgakovs savu pasaules uzskatu definēja kā "reliģisko materiālismu".

Viņa filozofijas centrā ir Sofijas doktrīna. Dievišķā Sofija mistiskas darbības rezultātā kļūst par radību Sofiju, materiālās pasaules pamatu.

Zeme – “visa matērija, jo tajā potenciāli ir ietverts viss” – kļūst par Dievmāti, kas ir gatava pieņemt Logosu un nest pasaulē Dievcilvēku. Šajā Bulgakovs saskatīja matērijas patieso mērķi.

Nikolass Konstantinovičs Rērihs (1874–1947)

Krievu Mahariši

“Sirds nemitīgi pukst, tāpat kā nemainīgs ir domu pulss. Cilvēks vai nu rada, vai iznīcina. Ja doma ir enerģija un nesadalās, tad cik cilvēce ir atbildīga par katru domu!

Nikolass Rērihs dzīves pirmajā pusē bija pazīstams galvenokārt kā mākslinieks un arheologs. Laika gaitā viņš arvien vairāk sāka interesēties par Austrumu kultūru un reliģiju. Pēc tikšanās ar noslēpumaino garīgo skolotāju, kuru Rērihs sauca par "Austrumu Mahatmu", viņš sāka veidot savu mācību "Agni Joga". Rērihs kļuva par kultūras vērtību aizsardzības pakta (pazīstams kā Rēriha pakts), kas vēlāk veidoja Hāgas konvencijas pamatu, autoru. Savas dzīves pēdējos gadus Rērihs pavadīja Indijā, kur viņu ļoti cienīja.

Savos rakstos Rērihs centās apvienot Rietumu un Austrumu ezotēriskās tradīcijas un mācības.

Pasaulē notiek nemitīga cīņa starp Gaismas Hierarhiju un Tumsas Hierarhiju. Lieli filozofi, reliģiju dibinātāji, garīgie skolotāji ir Gaismas hierarhu iemiesojumi.

Cilvēkam jācenšas pāriet uz augstākām eksistences formām, uz kurām ceļš ved caur garīgo sevis pilnveidošanu. Īpaša uzmanība Rēriha mācībās tiek pievērsta ne tikai ļauno darbu, bet arī domu noraidīšanai. Vissvarīgākais izglītības līdzeklis ir māksla, kas, pēc Rēriha domām, vienos cilvēci.

Nikolajs Aleksandrovičs Berdjajevs (1874–1948)

Brīvības filozofs

"Zināšanas ir obligātas, ticība ir bezmaksas."

Nikolajs Aleksandrovičs Berdjajevs, kurš nāca no turīgas ģimenes, jaunībā pieturējās pie marksistiskās filozofijas, bija tuvu revolucionārajām aprindām un pat nonāca trimdā. Tomēr pēc tam viņš atgriezās pie pareizticības, un viņa filozofiskās domas virzienu var saukt par reliģisko eksistenciālismu. Pēc revolūcijas, kurai viņš bija simpātisks, Berdjajevs tika izraidīts no Krievijas uz "filozofiskā kuģa". Ārzemēs viņš bija filozofiskā žurnāla "Ceļš" redaktors un apvienoja ap sevi kreiso kristīgo jaunatni, kas, tāpat kā viņš, sapņoja apvienot komunistiskās un kristīgās idejas. Šādu uzskatu dēļ viņš šķīrās no lielākās daļas krievu emigrantu. Berdjajevs vairākkārt tika nominēts Nobela prēmijai literatūrā, bet nekad to nesaņēma.

Pats Berdjajevs savu filozofiju nosauca par "brīvības filozofiju".

Pēc viņa uzskatiem, Brīvība ir primārā haosa izpausme, un pat Dievam, kurš radīja sakārtotu pasauli, pār to nav varas.

Tāpēc cilvēks pats ir atbildīgs par savu rīcību, un ļaunums nāk no viņa paša, nevis no Dieva. Vēl viena galvenā viņa meklējumu tēma ir Krievijas vēsturiskais ceļš. Savas domas par to viņš izklāstīja grāmatā "Krievu ideja".

Pāvels Aleksandrovičs Florenskis (1882–1937)

priesteris zinātnieks

“Cilvēks ir Pasaules summa, tās saīsināts kopsavilkums; Pasaule ir Cilvēka atklāsme, viņa projekcija.

Pāvels Aleksandrovičs Florenskis harmoniski apvienoja dabaszinātņu studijas un dziļu reliģisko ticību. Viņš ieguva fizisko un matemātisko izglītību, bet pēc universitātes absolvēšanas nolēma kļūt par priesteri. Pēc revolūcijas viņam bija jāatgādina dabaszinātņu zināšanas un prasmes. Viņš piedalījās GOELRO plāna izstrādē. Tiesa, dažiem viņa pētījumiem bija kuriozs raksturs: darbā "Imaginations in Geometry" viņš mēģināja atgriezties pie pasaules ģeocentriskās sistēmas un pat noteica robežu starp debesīm un Zemi. 1933. gadā Florenskis tika arestēts. Jau cietumā viņš veica pētījumus par būvniecību mūžīgā sasaluma apstākļos, bet Solovkos pētīja jūras aļģu izmantošanas iespējas. Neskatoties uz nozīmīgiem zinātnes sasniegumiem, 1937. gadā Florenskis tika nošauts.

Florenska galvenais filozofiskais darbs ir "Patiesības pīlārs un pamats". Savu filozofa uzdevumu viņš saskatīja "ceļa ielikšanā uz nākotnes vienotu pasaules uzskatu", kas vieno zinātni un reliģiju. Svarīga Florenska filozofisko uzskatu daļa ir vārda došana. Viņš uzskatīja, ka “Dieva Vārds ir Dievs; bet Dievs nav vārds”, un vispār viņš vārdiem piešķīra īpašu, sakrālu nozīmi.

Ivans Aleksandrovičs Iļjins (1882-1954)

Baltais ideologs

"Dzīves jēga ir mīlēt, radīt un lūgt."

Ivans Aleksandrovičs Iļjins bija starp tiem, kas 1922. gadā tika izraidīti no Krievijas uz "filozofiskā kuģa". Ārzemēs viņš sāka veikt aktīvu politisko darbību un kļuva par vienu no odiozā Krievijas Militārās savienības ideologiem, kas par savu mērķi izvirzīja "Krievijas atbrīvošanu". Iļjins, kuram bija negatīva attieksme gan pret boļševismu, gan buržuāzisko demokrātiju, atklāti simpatizējot fašismam. "Ko izdarīja Hitlers? Viņš apturēja Vācijas boļševizācijas procesu un tādējādi sniedza vislielāko pakalpojumu Eiropai,” viņš rakstīja 1933.

Pēc kara viņš atzina, ka Hitlers un Musolīni "kompromitēja fašismu", taču turpināja simpatizēt frankisma un radniecīgo režīmu.

Interese par Iļjina rakstiem Krievijā atdzima 90. gados. Viņa idejas ir populāras konservatīvajās un reliģiskajās aprindās. 2005. gadā Iļjina pelni tika nogādāti viņu dzimtenē un apglabāti Donskojas klosterī Maskavā.

Filozofija saskaņā ar Iļjinu ir empīriska zinātne. Pēc viņa koncepcijas cilvēks, izzinot objektīvo pasauli, apzinās arī tajā ietvertos priekšstatus un tādējādi pazīst Dievu. Filozofija un reliģija ir arī veidi, kā iepazīt Dievu, izmantojot abstraktus jēdzienus vai attēlus. Dievs Iļjinam ir patiesības, mīlestības un skaistuma iemiesojums.

Aleksejs Fjodorovičs Losevs (1893-1988)

senais gudrais

"Ar to man nepietiek, lai dzīvotu. Es arī gribu saprast, kas ir dzīve.

Aleksejs Fedorovičs Losevs bija ievērojamākais padomju senatnes speciālists. Šī zinātniski interesējošā joma bija samērā droša laikā, kad neuzmanīgs vārds varēja maksāt ļoti dārgi. Neskatoties uz to, pēc grāmatas "Mītu dialektika" izdošanas viņš uz vairākiem gadiem nokļuva Baltās jūras kanālā.

Losevs, Florenska students un sekotājs, bija dziļi reliģiozs cilvēks; kopā ar sievu viņi nodeva slepenus klostera solījumus.

Filozofs bija gandrīz akls, viņš izšķīra tikai gaismu un tumsu, taču tas viņam netraucēja izveidot ap 800 zinātnisku rakstu.

Par saviem filozofiskajiem uzskatiem Losevs sāka atklāti runāt tikai savas ilgās dzīves beigās. Pēc Florenska viņš bija imjaslavijas atbalstītājs. Vārds, Logos viņam bija "pasaules sākotnējā būtība". Loseva daudzsējumu "Senās estētikas vēsture" piespieda ekspertus no jauna paskatīties uz senatni un klasisko grieķu filozofiju.

Aleksandrs Aleksandrovičs Zinovjevs (1922-2006)

Mūžīgais disidents

"Mums ir vajadzīgs sapnis, cerība, utopija. Utopija ir lielisks atklājums. Ja cilvēki neizgudros jaunu, šķietami bezjēdzīgu utopiju, viņi neizdzīvos kā cilvēki.

Aleksandrs Aleksandrovičs Zinovjevs bija disidents jau no mazotnes. Vēl būdams students, viņš pievienojās antistaļiniskajai pagrīdes organizācijai un brīnumainā kārtā izvairījās no aresta. Pēc tam, jau būdams pazīstams loģiķis un filozofs, viņš izdeva Rietumos satīrisku grāmatu “Žāvošie augstumi”, izsmejot padomju iekārtu, un bija spiests pamest PSRS. Nonācis ārzemēs, Zinovjevs drīz vien kļuva vīlies Rietumu vērtībās un sāka kritizēt kapitālismu, patērētāju sabiedrību un globalizāciju ne mazāk asi kā sava laika sociālismu. Viņu ļoti sarūgtināja procesi, kas mūsu valstī sākās pēc perestroikas, un viņš tos daļēji uzskatīja par disidentu vainu: "Viņi mērķēja uz komunismu, bet nonāca Krievijā." Mūža beigās Zinovjevs atgriezās dzimtenē, uzskatot, ka nevar "būt to nometnē, kas iznīcina manu tautu un manu valsti".

Akadēmiskajās aprindās Zinovjevs galvenokārt ir pazīstams kā izcils zinātnes loģiķis un metodiķis. Tomēr patiesa slava viņam atnesa mākslas un žurnālistikas rakstus, kuros viņš pēta cilvēku sabiedrības funkcionēšanas un attīstības modeļus. Lai to aprakstītu, Zinovjevs ieviesa jēdzienu "cilvēka dzīvība": no vienas puses, tā veido vienotu veselumu, un, no otras puses, tās locekļiem ir zināma brīvība. Cilvēka dzīve attīstās no pirmssabiedrības caur sabiedrību uz supersabiedrību.

"Ideāls" marksists

Ēvalds Vasiļjevičs Iļenkovs (1924–1979)

"Patiess saprāts vienmēr ir morāls."

Ēvalds Vasiļjevičs Iļenkovs pēc savas pārliecības bija marksists, taču gandrīz visu savu zinātnisko darbību viņš tika kritizēts par ideālismu. Viņa grāmata "Ideāla dialektika" joprojām izraisa sīvas diskusijas. Viņš lielu uzmanību pievērsa izglītības un audzināšanas problēmām, uzskatot, ka skola nav pietiekami iemācījusi bērniem domāt.

Iļenkovs kļuva par vienu no kurlredzīgo mācīšanas metodikas izstrādātājiem, ar kuras palīdzību šie cilvēki var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Darbā "Gara kosmoloģija" Ilyenkovs sniedz savu atbildi par dzīves jēgu. Viņaprāt, saprātīgu būtņu galvenais uzdevums ir pretoties entropijai, pasaules haosam. Vēl viena liela viņa pārdomu tēma bija jēdziena "ideāls" izpēte. Saskaņā ar viņa koncepciju mēs pētām reālo pasauli tādā mērā, kādā tā ideāli izpaužas mūsu domāšanā.

IEVADS

Filozofija- īpaša radošuma joma. Tajā dziļi un organiski apvienota zinātniski teorētiskā un vērtīgi garīgā attieksme pret pasauli. Filozofisko mācību intīmais-personiskais, konfesionālais raksturs ir saistīts ar pēdējo apstākli. Filozofs lauž pasaules vēsturisko pieredzi caur savas tautas, savas tautas pieredzi, caur sava individuālā pasaules uzskata īpatnībām.

Filozofiskās zināšanas ir zināšanas ne tikai par to, kas ir, bet arī par to, kam vajadzētu būt – tās rosina uz noteiktu darbību. Filozofija nekad nav darbojusies kā pastāvošās sociālās kārtības atvainošanās. Gluži pretēji, viņa bija viņu kritika. Esošās būtnes un tagadnes apziņas kritika ir filozofijas galvenā funkcija, mūžīgā "traucēju cēlēja" cilvēku pasaulē. Šeit slēpjas autoritātes “nepatīkas” avots pret filozofiju un filozofiem, daudzu dzīves traģēdiju avots tiem, kuri uzņēmušies smagu nastu: stāstīt cilvēkiem patiesību, lai kāda tā arī būtu.

Filozofija necieš diktātu pār sevi (baznīca, valsts, dominējošā ideoloģija). Nekas nav tik pretrunā tās garam kā blāva domu vienveidība. Katram filozofam ir sava pasaule, savs Visums.

Bet ir arī vispārīgi dzīves likumi, garīgās ražošanas likumi. Reālajā kultūras kontekstā veidojas un veidojas vēsturiskie filozofēšanas veidi. Senā filozofija ir kontemplatīva, tāpat kā visa tālā, bet mums vienmēr tuvā cilvēces laikmeta sociālā apziņa ir kontemplatīva. Viduslaiku sabiedrības filozofija ir spekulatīvi spekulatīva. Jaunais laiks ievieš citādu patosu un filozofiskās domas imperatīvu - aktīvu uzbrukumu dabai, mērķtiecīgu apkārtējās pasaules pārveidošanu. Taču arī šodien tā piekāpjas citai paradigmai - sociālekoloģiskai paradigmai, kas orientē cilvēci uz piesardzīgāku un līdzsvarotāku dzīves stratēģiju: uz mūsu civilizācijas harmonisku ieiešanu Zemes un kosmosa ritmos.

Filozofija ir sadalīta dabiskajā, racionālajā un morālajā. Pirmais attiecas uz esamības cēloni un tāpēc ved uz Tēva visvarenību; otrais attiecas uz dzīves kārtību un tāpēc ved uz Vārda gudrību; trešais attiecas uz dzīves kārtību un tātad Svētā Gara labā.

Krievu filozofi

Čadajevs Petrs Jakovļevičs (1794-1856) - domātājs, publicists, sensacionālās "Filozofiskās vēstules" autors, kas aizsāka slavofilu un rietumnieku strīdu par Krievijas vietu pasaules kultūrā. Šī vēstule tika uzrakstīta Nikolaja I valdīšanas laikā, kad to izraisīja Krievijas ieroču uzvara pār Francijas armiju Tēvijas karā un Krievijas un Turcijas karā 1828-1829. patriotiskais uzplaukums valstī sakrita ar strauju tās Eiropas prestiža kāpumu. Tajā Čadajevs pirmais krievu filozofijā sniedza pesimistisku vērtējumu par krievu idejas interpretāciju. Par ko viņš tika pasludināts par vājprātīgu. Septiņus gadus vēlāk Čadajevs "Neprātīgā atvainošanā", kurš noliedza Krievijas vēsturi, papildināja hronoloģisko sēriju "pagātne - tagadne" ar tādu saiti kā "tagadne - nākotne", paredzot Krievijai cienīgu nākotni.

Krievu ideja. Viena no mūsu savdabīgās civilizācijas skumjākajām iezīmēm ir tā, ka mēs joprojām atklājam patiesības, kas ir kļuvušas sagrautas citās valstīs un pat starp tautām, kas dažos aspektos ir atpalikušās nekā mēs. Fakts ir tāds, ka mēs nekad negājām kopā ar citām tautām, mēs nepiederējām nevienai no zināmajām cilvēku dzimtas ģimenēm, ne Rietumiem, ne Austrumiem, un mums nav nevienas no tām tradīcijām. Mēs stāvam it kā ārpus laika; cilvēces vispārējā audzināšana līdz mums nav izplatījusies. Pirmkārt, mežonīgs barbarisms, tad rupja māņticība, pēc tam - sveša kundzība, nežēlība, pazemojoša, kuras garu pēc tam pārņēma valsts valdība - tas ir mūsu jaunības skumjš stāsts.

Izkliedējoties starp divām lielajām pasaules šķirtnēm, starp divām lielajām pasaules dalībām, starp Austrumiem un Rietumiem, ar vienu elkoni noliecoties uz Ķīnu, otru uz Vāciju, mums būtu sevī jāapvieno divi lielie garīgās dabas pamati - iztēle un saprāts un apvienoties mūsu apgaismības vēsturiskajā liktenī visā pasaulē. Laika pieredze mums nepastāv. Gadsimti un paaudzes mums ir pagājušas bez pēdām. Vērojot mūs, mēs varam teikt, ka cilvēces universālais likums ir atcelts. Vientuļi pasaulē, mēs pasaulei neko nedevām, neko no pasaules neņēmām, mēs neveicinājām nevienu domu cilvēku ideju masai, mēs nekādā veidā neveicinājām cilvēka prāta virzību uz priekšu, un mēs izkropļoja visu, ko ieguvām no šīs kustības. Esam atkrituši to tautu skaitā, kurām kristietības ietekmi visā tās spēkā lemts izmantot tikai netieši un ar lielu nokavēšanos, tad ir jācenšas visiem līdzekļiem atdzīvināt mūsu uzskatus un dot mums patiesi kristīgu impulsu. , jo kristietība tur darīja visu.

Kirejevskis Ivans Vasiļjevičs(1806-1856) - krievu filozofs un literatūrkritiķis, "Filozofu biedrības" dibinātājs, viens no vadošajiem slavofilisma teorētiķiem, kurš mēģināja radīt oriģinālu krievu filozofiju uz paša pareizticības un "komunālā" gara pamata. krievu cilvēks, pretstatā Rietumu cilvēkam - noliegšanas, egoisma un individuālisma gara nesējs.

Filozofija un dzīve. Mums ir vajadzīga filozofija: visa mūsu prāta attīstība to prasa. Tā vien dzīvo un dveš mūsu dzeju; Viņa vienīgā var dot dvēseli un integritāti mūsu zīdaiņa zinātnēm, un, iespējams, mūsu dzīve paņems no viņas harmonijas žēlastību. Mūsu filozofijai ir jāveidojas no mūsu dzīves, jāveido no aktuāliem jautājumiem, no mūsu nacionālās un privātās dzīves dominējošajām interesēm. Tiekšanās pēc vācu filozofijas, kas sāk izplatīties mūsu vidū, jau ir nozīmīgs solis ceļā uz šo mērķi.

Zināšanas un ticība. Senkrievu, pareizticīgo-kristīgā izglītība, kas bija visas Krievijas sabiedriskās un privātās dzīves pamatā, radīja īpašu krievu prāta pavērsienu, tiecoties pēc iekšējās domāšanas integritātes, un radīja īpašu krievu pamatiedzīvotāju paradumu raksturu, kas bija piesātināts ar pastāvīgu atmiņu. visa laicīgā attiecībām ar mūžīgo un cilvēciskā ar dievišķo, - šī izglītība, no kuras pēdas joprojām ir saglabājušās ļaužu vidū, tika apturēta savā attīstībā, pirms tā varēja nest paliekošus dzīves augļus vai pat izpaust savu labklājību prāts. Krievu dzīves virspusē dominē aizgūtā izglītība, kas aug uz citas saknes. Savā starpā strīdojošo kultūru pamatprincipu pretruna ir galvenais, visu to ļaunumu un trūkumu cēlonis, kas redzami krievu zemē. Tāpēc abu kultūru samierināšana tādā domāšanā, kuras pamatā būtu senās krievu izglītības sakne, un attīstība būtu visas Rietumu izglītības apziņa un tās secinājumu pakļaušana valdošajam pareizticīgo garam. Kristīgā gudrība – šāda samiernieciska domāšana varētu būt jaunas garīgās dzīves sākums Krievijā. Ārējās ārzemju izglītības izplatības tēls krievu tautā jau nosaka tās morālās ietekmes raksturu. Jo šī paplašināšanās notiek nevis ar iekšējas pārliecības spēku, bet gan ar ārēju kārdinājumu vai ārējas nepieciešamības spēku. Savu tēvu paražās un manierēs krievs saskata kaut ko svētu; viņš ienākošās mācīšanās paražās un manierēs saskata tikai to, kas ir pievilcīgs vai izdevīgs, vai vienkārši piespiedu kārtā nesaprātīgs.

Ticība ir dzīva saikne, harmoniska saskaņa starp abstraktu un būtisku pārliecību. Šāda ticība nav akla uzticēšanās kāda cita pārliecībai, bet gan reāls un racionāls iekšējās dzīves notikums, caur kuru cilvēks nonāk būtiskā kopībā ar augstāko patiesību.

Černiševskis Nikolajs Gavrilovičs(1828-1889) - materiālistisks filozofs, radikāla virziena sabiedrisks darbinieks, žurnāla Sovremennik redaktors, revolucionārs. Tā veidojusies Šellinga, Hēgeļa, L.Fērbaha uzskatu ietekmē; Bentham un Mill; Beļinskis un Hercens. Viņš apgalvoja, ka māksla ir realitātes aizstājējs, un patiess skaistums ir raksturīgs reālajai dzīvei. Atzīstot "antropoloģismu", viņš izveidoja priekšstatu par cilvēku kā vienotu organismu ar "garīgu" dimensiju. Par centrālo likumu viņš uzskatīja cēloņsakarības principu, ko viņš izstrādāja cīņā pret brīvās gribas doktrīnu. Mīļākā ētikas teorija bija racionāla egoisma teorija ar lietderības ideju. Radikālie sociālie uzskati un sadarbība ar slepenās biedrības "Zeme un brīvība" biedriem noveda viņu līdz arestam, izsūtīšanai Sibīrijā, tikai pirms nāves viņam ļāva atgriezties dzimtajā Saratovā.

Lielākie filozofiskie darbi: "Mākslas estētiskās attiecības ar realitāti" (1855), "Esejas par krievu literatūras Gogoļa periodu" (1855-1856), "Antropoloģiskais princips filozofijā" (1860).

Mācība par cilvēku. Filozofiskā skatījuma uz cilvēka dzīvi ar visām tās parādībām princips ir dabaszinātņu izstrādātā ideja par cilvēka organisma vienotību. Filozofija tajā ir tāda, ka, ja cilvēkam papildus viņa patiesajai būtībai būtu cita daba, tad šī daba noteikti kaut ko atklātos, un tā kā tā nav atrodama nekur, jo viss, kas notiek un izpaužas cilvēkā. notiek saskaņā ar vienu no viņa patiesās dabas, tad viņā nav citas dabas.

Cilvēka impulsos, tāpat kā visos viņa dzīves aspektos, nav divu atšķirīgu dabu, divi pamata likumi, kas ir atšķirīgi vai pretēji viens otram, un visu parādību daudzveidība cilvēka darbības impulsu sfērā, tāpat kā visā cilvēka dzīvē. , nāk no vienas un tās pašas dabas, saskaņā ar to pašu likumu.

Ja ir kāda atšķirība starp labo un lietderīgo, tad tas sastāv tikai no tā, ka labā jēdziens ļoti spēcīgi atklāj noturības, spēka, auglības, labuma pārpilnības, ilgtermiņa un daudzu rezultātu iezīmi, kas tomēr tiek atrasta. lietderības jēdzienā; tieši šī iezīme atšķiras no baudas, baudas jēdzieniem. Visu cilvēku centienu mērķis ir gūt prieku. Ļoti spēcīgus ilgstošu, pastāvīgu, ļoti daudzu prieku avotus sauc par labiem. Labestību piedēvēja visi saprātīgie cilvēki, kuri runāja par cilvēciskām lietām. Laipnība ir augstākā labuma pakāpe.

Krievu filozofija ir viena no sākotnējām pasaules filozofijas tendencēm. Starp tās iezīmēm, pirmkārt, jānosauc ontoloģisms - liela uzmanība būtības pamatu un cilvēkam būtisku dzīves aspektu izpētei.

Ar ontoloģismu saistītas tādas krievu filozofijas kategorijas kā pochvennichestvo, pan-unity un katolicitāte. No ontoloģijas izriet tāda krievu filozofijas iezīme kā universālisms, “universālā cilvēcība” (F. M. Dostojevskis), vēlme sintezēt dažādus dzīves aspektus, pārvarēt garīgā un materiālā, personības un sabiedrības, varas un brīvības nošķirtību. Arī krievu filozofija pārsvarā ir vērtīga: morālā, estētiskā un reliģiskā. Nākamā krievu filozofijas atšķirība ir historismā. Jau Senajā Krievijā atrodami darbi, kas veltīti slāvu cilšu vēstures izpētei: hronists Nestors, Kijevas Hilarions un citi rakstīja par Krievijas vēsturi un slāvu cilšu paražām. Visbeidzot, jānosauc tāda krievu filozofijas iezīme kā vēršanās uz sociālo praksi - “konkrētisms” (B. V. Jakovenko). Neatkarīgi no saviem pasaules uzskatu principiem, krievu filozofi bieži izdarīja praktiskus secinājumus no vispārīgām diskusijām par cilvēku un sabiedrību, izstrādāja projektus sabiedrības un valsts reorganizācijai un indivīda dzīves uzlabošanai, viņa audzināšanai un garīgajai pilnveidei. Tajā pašā laikā abstrakto filozofisko spriešanu krievu filozofi konkretizēja lielā mērā, balstoties uz patiesības un taisnīguma principu, kas savā ziņā pastiprina morāles principu lomu un nozīmi krievu domātāju sociālajās konstrukcijās.

19. gadsimtā ievērojami samazinās krievu filozofijas teorētiskā atkarība no Rietumu filozofijas doktrīnām. Šis ir sākotnējās krievu kultūras ziedu laiki, kas sākās kā A. Puškina, M. Ļermontova, N. Gogoļa, I. Turgeņeva, Ļ. Tolstoja un F. Dostojevska krievu literatūras "zelta laikmets" un beidzās ar " sudraba laikmets" krievu kultūras, mākslas un filozofijas, A. Čehova un A. Bloka, S. Franka un N. Berdjajeva gadsimts. 19. gadsimtā veidojas jaunas augstskolas un jauni kultūras centri, veiksmīgi, kaut arī ne bez pretrunām, attīstās pašmāju zinātne un ekonomika. Pienāk vissarežģītāko pārejas periods no dzimtbūšanas Krievijas un tradicionālās sabiedrības uz jaunu valstiskumu bez īpašumiem.

Vislielākā nozīme filozofijas izpratnē XIX gs. reliģijas filozofija, kas visskaidrāk pārstāvēta P. Ya. Chaadajeva koncepcijās, slavofilu mācībās un V. S. Solovjova uzskatos.

Pjotra Jakovļeviča Čadajeva (1794-1856) historiozofija būtiski ietekmēja daudzus krievu domātājus un turpina ietekmēt arī šobrīd. Neatkarīgi no saviem uzskatiem, filozofi pagātnē un tagadnē ir spiesti atrisināt Čadajeva "mokošos" jautājumus par Krievijas kultūras, valsts un tiesību specifiku, pieņemt vai noraidīt viņa tēzi no Filozofiskām vēstulēm, ka "pienākuma idejas, kārtība un likumi ir sveši Krievijas realitātei. Galvenā filozofiskā problēma, kas interesēja Čadajevu, bija Krievijas un Eiropas salīdzinājums to vēsturiski kultūras un reliģiski garīgajos pamatos.

Progresīvā vēstures gaita, pēc Čadajeva domām, ir secīga monoteisma formu maiņa: Vecā Derība Izraēla - Platona mācība - Eiropas kristietība (katolicisms).

Musulmaņu austrumi ir tuvu šim procesam, un Japāna, Ķīna un Indija ir ļoti tālu. Īpašu vietu Čadajeva filozofijā ieņēma Krievijas izpēte. Viņš raksta, ka Rietumi katolicisma iespaidā personificē trīskāršu vienotību: reliģiju, kultūru, morāli, un tāpēc šeit būtībā ir sasniegti Dieva valstības ideāli uz zemes. No šī viedokļa visas pārējās civilizācijas formas ir pasaules kultūras attīstības strupceļa formas. Krievija pēc kristietības pārņemšanas no Bizantijas atradās starp civilizācijas attīstības ceļiem, nekļūstot ne par Eiropas, ne par Āzijas civilizāciju. Tādējādi Krievijā, pēc Čadajeva domām, potenciāli pastāv jebkādas tālākas kultūras attīstības iespējas, un tai ir zināma "atpalicības priekšrocība", jo tā nevar atkārtot Rietumu civilizācijas kļūdas.

Slavofilismu pārstāv Alekseja Stenanoviča Homjakova (1804-1860), Ivana Vasiļjeviča Kirejevska (1800-1856), Konstantīna Sergejeviča Aksakova (1817-1860), Jurija Fedoroviča Samarina (1819-1876) vārdi. Slavofilismā katolicitātes kategorija ir galvenā, kas ļauj definēt šo strāvu kā katolicitātes filozofiju. Attiecīgi slavofilismā tiek definēti šādi katolicitātes kritēriji: iekšējais - reliģiskais un ētiskais un ārējais - sociālpolitiskais. Atšķirība starp slavofīlo sobornost jēdzienu ir trīs punktu kombinācija: pareizticīgā ticība, personiskā brīvība un mīlestība. Slavofilu epistemoloģijas pamatā ir ticības ideja. Ticību apvienojumā ar empīriskām zināšanām Homjakovs sauc par "dzīvām zināšanām", zināšanas no ticības un zināšanas no saprāta kopā veido vienotu prātu. Tādējādi indivīda samiernieciskajā apziņā valda saprāta, brīvības un morālās mīlestības sajūtas vienotība. Slavofilu filozofijas vērtīgā puse bija politikas un tiesību morālo un reliģisko pamatu identificēšana visas krievu tautas garīgās kultūras dēļ. No slavofilu viedokļa valsts politikā būtu jāņem vērā atsevišķu šķiru finansiālais stāvoklis, bagātajiem jādalās savā bagātībā ar nabagajiem. No tā izriet, ka valsts nevar būt veidota uz formālām tiesībām, bet gan paredz morāles likumu esamību.

Slavofilu filozofija tika tālāk attīstīta 19. gadsimta otrajā pusē. Tas ir saistīts ar tā dēvētā neoslavofilisma pārstāvju: Nikolaja Jakovļeviča Daņiļevska (1822-1885), Konstantīna Nikolajeviča Ļeontjeva (1831-1891), Nikolaja Nikolajeviča Strahova (1828-1896) aktivitātēm un darbu.

Vissistemātiskākā un konsekventākā savos teorētiskajos pamatos ir Krievijas lielākā filozofa Vladimira Sergejeviča Solovjova (1853-1900) filozofija. Viņa reliģiskos uzskatus var kvalificēt kā kristīgo universālismu, kas ir kļuvis par domātāja atbilstošās filozofiskās sistēmas ideoloģisko priekšnoteikumu. To sauca par visas vienotības filozofiju, un attiecīgi Solovjova sekotāji tiek saukti par "visu vienotību". Vienotības filozofijā tika izvirzīts uzdevums atklāt būtnes un kultūras vienotību kristiešu morālo un reliģisko vērtību kontekstā.

Pēc Solovjova domām, katra sociālā savienība rodas, pamatojoties uz tās savienības morāles principu, kas bija pirms tās. Labais vai augstākais labums, absolūti pastāvošs, ir vēsturiskā procesa vadmotīvs. Cilvēka gribas priekšmets ir sabiedriskais labums, kura momenti ir formālais (materiālais) labums, absolūtā esamība un taisnīgums. Visas sociālo savienību formas izriet no cilvēka vēlmes pēc labā. Tādējādi no tieksmes pēc formāliem labumiem rodas valsts, no tieksmes pēc mūžīgās dzīves - garīgas sabiedrības un no tieksmes pēc taisnīguma - likums. Solovjovs identificē trīs cilvēces attīstības posmus. Pirmais – ekonomiskais sākas ar ģimeni, kur dominē materiālās vajadzības. Nākamais ir politisks: visu indivīdu savstarpējā komunikācija. Un augstākais pakāpiens ir garīgā sadraudzība, tas ir, baznīca.

Solovjova filozofija izriet no brīva cilvēka vērtības un viņa cieņas apliecināšanas. Brīvības būtība slēpjas cilvēka brīvprātīgā dievišķā mērķa izvēlē, attiecībā pret kuru pat brīvībai ir pakārtota loma. “Augstākais morālais ideāls prasa, lai mēs mīlētu visus cilvēkus kā sevi pašu, bet, tā kā cilvēki ārpus tautībām neeksistē (tāpat kā tautība neeksistē ārpus atsevišķiem cilvēkiem) un šī saikne jau ir kļuvusi morāla, iekšēja un ne tikai fiziska, tad tieša. No tā izriet loģisks secinājums, ka mums ir jāmīl visas tautas kā sava tautība. Solovjovs uzskatīja, ka kristietība neatceļ tautības, bet tikai paveicot lielu darbu - visas cilvēces radīšanu - cilvēki izglābj savu dvēseli. Solovjova ideāls ir brīva teokrātija – kristīgas valsts un normālas sabiedrības attīstības augstākais mērķis, kur ir paveikta garīgās un laicīgās varas, personības un valsts vienotība.

Solovjova idejas guva konkretizāciju tiesību filozofijā. Viņš izceļ šādus tiesību pamatus: spēks, saprāts un brīvība. Pretstatā žēlastības tiesībām un tiesisko likumību, Solovjovs atveido krievu domāšanai raksturīgo likuma un žēlastības sadursmi un saskata krievu tautas cieņu "nespējā savu nepilnību pacelt likumā".

Kopā ar reliģisko filozofiju Krievijā XIX gs. Radoši attīstījās arī racionālā metafizika, cieši saistīta ar Kanta un Hēgeļa filozofijas attīstību. Šajā sakarā krievu filozofijā

rodas neohēgeliānisms un neokantiānisms, kas jo īpaši ir pārstāvēti B. N. Čičerina un A. I. Vvedenska filozofijā.

Boriss Nikolajevičs Čičerins (1828-1904) ir viens no lielākajiem krievu hēgelisma metafiziķiem, viņa filozofiskā metode turpināja aristoteļa, Dekarta, Keita un Hēgeļa metafizikas tradīcijas, un to var saukt par metafizisko universālismu. Čičerins uzskatīja, ka zinātne ir augstākais dzīves mentors, un šajā sakarā viņš pētīja zinātnes un metafizikas loģiskos pamatus.

Empīriskā skola, bet pēc viņa domām, tiecoties pēc realitātes, atstāj visu reālo zemi. Subjekta domas, kas patiesībā ir aktīvs spēks, pats domu avots, pārvēršas "tukšā kastē", kurā saduras un apvienojas dažādi iespaidi. Čičerins aicināja apvienot filozofijas, zinātnes un teoloģijas centienus pasaules izzināšanā un cilvēka racionālās un morālās dabas izpaušanā, jo viņa garīgās būtības integritāte atbilst pārpasaulīgā-dievišķā principa vienotībai. pasaulē.

Kantiānisms bija svarīgs arī krievu filozofijas īpatnību izpratnei. Kanta idejas piesaistīja vairāku krievu domātāju uzmanību. Pie neokantiešiem var klasificēt A. I. Vvedenski, I. I. Lapšinu, G. I. Čelnanovu, B. V. Jakovenko un F. A. Stepunu. No tiem Aleksandrs Ivanovičs Vvedenskis (1856-1925), pēc visa spriežot, bija konsekventākais Kanta filozofijas piekritējs.

A. I. Vvedenskis, kopš 1887. gada - Sanktpēterburgas universitātes profesors, lasījis lekcijas par loģiku, psiholoģiju un filozofijas vēsturi. Viņš bija viens no Sanktpēterburgas universitātes Filozofiskās biedrības izveides iniciatoriem 1897. gadā un līdz 1921. gadam bija tās priekšsēdētājs.

Vvedenska filozofiskās sistēmas būtību var definēt kā kritiku. Šis termins ir kļuvis par raksturīgu visai 19.-20.gadsimta krievu filozofijas tendencei. Tieši Vvedenskim tiek piedēvēts kritiskās filozofijas loģisko un teorētisko pamatu izstrāde. sadalīta kā kritika. Šis termins ir kļuvis par raksturīgu visai 19.-20.gadsimta krievu filozofijas tendencei. Tieši Vvedenskim tiek piedēvēts kritiskās filozofijas loģisko un teorētisko pamatu izstrāde. Loģiskās doktrīnas ietvaros Vvedenskis izstrādā “krievu metodi” metafizikas pierādīšanai loģisma formā, kas zināšanu teoriju reducē uz formālu loģiku, pasludina to par epistemoloģiju un liek par pamatu filozofiskās konstruēšanas konstrukcijām. zināšanas.

Viens no svarīgākajiem XIX gadsimta krievu filozofijas virzieniem. jānosauc arī K. D. Kavelina, V. V. Lesēviča, M. M. Kovaļevska, N. I. Karejeva koncepcijās pasniegtais pozitīvisms. Pozitīvismam pievienojās dabaszinātņu filozofija, kuras ietvaros darbojās I. M. Sečenovs, D. I. Mendeļejevs, L. I. Mečņikovs, A. A. Uhtomskis. XX gadsimtā. zinātnes filozofiju veiksmīgi attīstīja V. I. Vernadskis, K. E. Ciolkovskis un A. L. Čiževskis.

No XIX - XX gadsimta sākuma krievu filozofijas galvenajiem strāvojumiem. jāmin arī filozofiskā antropoloģija, A. I. Galiča, N. G. Černiševska, P. L. Lavrova, V. I. Ņesmelova, I. I. Lapšina jēdzieni. Tas skaidri atspoguļots arī A. A. Kozlova personālismā, N. O. Losska intuīcijā, L. I. Šestova eksistenciālismā un citos.

Krievu filozofi turpināja savu darbu 20. gadsimtā. Šajā gadsimtā, kuru pamatoti var saukt par revolucionāru, ir vērts izcelt divus galvenos krievu filozofijas attīstības virzienus. Pirmā ir krievu diasporas filozofija, kurā tika uzsūktas domātāju idejas un koncepcijas, no kuriem daudzi jau pirms revolūcijas Krievijā intensīvi darbojās filozofijas jomā, bet emigrācijas un izraidīšanas no valsts dēļ nokļuva ārzemēs. Starp tiem ir tādi izcili vārdi kā

N. A. Berdjajevs, S. N. Bulgakovs, S. L. Franks, I. A. Iļjins. Viņi kļuva par piespiedu emigrantiem dažādās Eiropas valstīs un tur rakstīja fundamentālus filozofiskus darbus, kas atklāja viņu zinātniskā talanta šķautnes no jauna rakursa.

Starp interesantākajiem jēdzieniem šajā virzienā jāmin Sergeja Nikolajeviča Bulgakova (1871-1944) filozofija. Tā ir veidota, pamatojoties uz kristīgā pasaules uzskata un dabas filozofijas ontoloģisko sintēzi. Viņa filozofisko meklējumu iezīme bija pāreja no jēgpilnas ekonomisko attiecību analīzes uz sekojošu ekonomikas kā universālas kultūras kategorijas reliģisko un metafizisko pētījumu un pēc tam uz ortodoksālās mācības sākotnējo pamatojumu. Jau sava darba agrīnajā, marksistiskajā periodā Bulgakovs publicēja ķēdes pētījumus: "Par tirgiem kapitālistiskajā ražošanā", "Kapitālisms un lauksaimniecība". Bulgakova koncepcija ir ongoloģiska, jo viņš cenšas atklāt saimnieciskās un praktiskās dzīves dabā-filozofiskos pamatus. Šajā kontekstā viņa apelācija pie Šellinga dabasfilozofijas, viņa identitātes filozofijas ir diezgan pamatota. Ekonomika paplašina dzīvības un brīvības telpu, tā iekaro un humanizē dabu, “atdzīvina mirušo matēriju”, ekonomika atspoguļo cilvēka dabiskās tiesības uz pašsaglabāšanos, “ekonomika ir dzīvības pašaizsardzība”.

Bulgakovs nenoliedz ekonomikas nepieciešamību, lai nodrošinātu cilvēkus ar iztikas līdzekļiem, cilvēka pašsaglabāšanos. Tajā pašā laikā darbaspēka stimuli ir redzami gan ekonomikā, kur tas ir priekšnoteikums un līdzeklis nabadzības pārvarēšanai, gan morālajā sfērā. Šajā sakarā Bulgakovs piemin arī puritānisko morāli, kas ietekmēja kapitālisma veidošanos, kā arī runā par askētismu, kas varētu kalpot kā reliģiska motivācija darbam. Askētiska attieksme pret darbu kā paklausību tika audzināta Rietumeiropas un Krievijas klosteros. Saimnieciskās darbības morālā motivācija var būt atšķirīga Rietumu puritāniskajai kultūrai, kuras pamatā ir īpašuma un bagātības vairošanas ētika, un Krievijai, kur pozitīva attieksme pret ekonomiku var būt balstīta uz kalpošanas ētiku sabiedrībai un valsts. Pēc tam šī ideja tiks attīstīta eirāzismā.

Nikolajs Aleksandrovičs Berdjajevs (1874-1948) ir viens no slavenākajiem un ražīgākajiem krievu filozofiem. Viņa filozofiskais stils izceļas ar nevēlēšanos konsekventi pierādīt noteiktu tēzi un konsekventas teorētiskās sistēmas veidošanu. Šis stils

V. V. Rozanovs sauc par “paziņojumu”, tas ir saistīts ar emocionālu, tēlainu un māksliniecisku pašizpausmi, vēlmi nodot personīgo garīgo pieredzi, un šajā ziņā tam ir visai krievu filozofijai raksturīgs eksistenciāls raksturs. Savā filozofijā Berdjajevs ir atklāti neobjektīvs un subjektīvs, viņš netiecas pēc precīziem faktiem, taču ir ļoti pārliecinošs, jo spēj intelektuāli inficēt lasītājus, aizraujot tos nevis ar loģiku, bet ar vispārēju garīgu un kultūras argumentāciju. Viņš neapšaubāmi ir viens no redzamākajiem Eiropas un Krievijas eksistenciālisma pārstāvjiem, viņam tuvs ir Kērkegors, Dostojevskis, Nīče, Rozanovs un Šestovs. Galvenā filozofiskā problēma, kas vienmēr uztrauca Berdjajevu, ir cilvēka problēma, viņa eksistences un likteņa jēga. Cilvēka, personības jēdziens atšķiras no empīriskā cilvēka, kas, no vienas puses, ir Dabas daļa, no otras – sociālā veseluma elements. Cilvēka eksistences jēgas problēma slēpjas apstāklī, ka viņš atrodas divu pasauļu krustpunktā un apzinās sevi kā vienlaikus piederīgu dievišķajai un dabiskajai pasaulei. Cilvēka patiesās būtības vissvarīgākā īpašība ir brīvība kā "bez pamata" realitāte. Konkretizējot, viņš iedala brīvību negatīvajā un pozitīvajā. Pirmā brīvība ir brīvība grēkā, tā ir velnišķīgā noliegšanas brīvība. Otrā ir dievišķā brīvība, kas izpaužas radošumā. Pozitīvās brīvības saturs ir mīlestība un patiesība, kas iemiesota Kristus tēlā. Mīlestība ir arī eksistenciālās būtnes saturs, jo tie, kas mīl, ir visbrīvākie attiecībās vienam ar otru. Berdjajevs nenoliedz valsts nepieciešamību, kas nepieciešama elementāras sociālās kārtības izveidošanai, taču uzskata, ka patiesa sabiedrība ir iespējama tikai brīvas cilvēku savienības apstākļos. Patiesas sabiedrības ideāls ir cilvēku garīgā savienība, kurā valda individuālisms un brīvība.

Filozofs būvē arī sava veida vēstures filozofiju, saskaņā ar kuru cilvēce savā garīgajā attīstībā iziet trīs posmus, eonus. Pirmais, kas atbilst Vecajai Derībai, ir legālistiskās apziņas fāze, otrais posms atbilst Jaunajai Derībai. Pēc Berdjajeva domām, tikai kristietības laikmetā tika atklāts patiesās brīvības iracionālais elements, un ar to saistīta grēkā krišanas dogma, tas ir, atziņa, ka pirmā iracionālā brīvība ir pasaules pamatā. Trešais eons, uz kura sliekšņa atrodas cilvēce, ir radošās apziņas laikmets, kas atbilst antropoloģiskajai atklāsmei garā. Šajā sakarā vairākos darbos Berdjajevs aplūko Krievijas vēsturi un kultūru, kā arī aktualizē krievu mesiānisma tēmu. Viņš ir pārliecināts, ka Krievijai ir liktenīga nosliece uz eshatoloģisko problēmu risināšanu. Telpiski tas ir novietots pasaulē kā lielais "Austrumi-Rietumi", kas veido pasaules vēstures mezglu, kas satur iespēju atrisināt visas pasaules problēmas.

Sākotnējā XX gadsimta krievu filozofijas tendence. bija eirāzijasms. Tas bija diezgan rets starpdisciplināras zinātniskās sintēzes piemērs, jo tajā pulcējās dažādu zināšanu jomu speciālisti; filozofi, vēsturnieki, juristi, valodnieki, ekonomisti un ģeogrāfi.

Nozīmīgākās eirāzijas idejas ir ietvertas jau Nikolaja Sergejeviča Trubetskoja (1890-1938) darbā "Eiropa un cilvēce" (1920). Viņa grāmatas galvenais motīvs ir kritika par Eiropas kultūras priekšrocību absolutizāciju. Viņš rakstīja, ka “atnestā kultūra. . . jods kā sava veida universāla civilizācija, un patiesībā tur ir tikai noteiktas romānikas un ģermāņu tautu etniskās grupas kultūra. Eirāziālistiem Krievija nav ne Rietumi, ne Austrumi, bet tieši Eirāzija - īpaša ģeogrāfiska un kultūras pasaule ar savu specifisko subjektu - simfonisku personību. Kultūrā eirāzieši izcēla vērtību "divas kārtas": viena ir saistīta ar cilvēku dzīves virziena un mērķu noteikšanu, otra - ar to sasniegšanas līdzekļiem - tehnoloģijām un empīriskām zināšanām. No tā izrietēja secinājums par Krievijas-Eirāzijas garīgās kultūras priekšrocībām.

Eirāzijas ideoloģijā vadošo vietu ieņem Pjotra Nikolajeviča Savicka (1895-1968) mācība par vietējo attīstību, kas nozīmē ģeogrāfisko, etnisko, ekonomisko un vēsturisko principu vienotību atsevišķu tautu attīstībā. Savitskis uzsver, ka vietējās attīstības koncepcija ir diezgan savienojama ar cilvēces vēstures daudzveidīguma atzīšanu un dzīvības sākotnējā garīgā sākuma identificēšanu līdzās ģeogrāfiskajam. Attīstot savu domu, viņš definēja Krieviju gan pēc tās telpiskā mēroga, gan ģeogrāfiskā rakstura, kas daudzējādā ziņā ir viendabīga visā tās telpā un vienlaikus atšķiras no blakus esošo valstu dabas. Šis kontinents, galējā "Eiropa" un "Āzija", bet tajā pašā laikā nav līdzīgs ne vienam, ne otram, piestāv nosaukumam "Eirāzija". Eirāzieši vērsa uzmanību uz to, ka Eirāzijas vēsturiskās robežas sakrita ar Krievijas impērijas vēsturiskajām robežām, kas liecināja par to dabiskumu un stabilitāti. No ziemeļiem ar tundras joslu un no dienvidiem ar kalnu joslu ierobežotai Eirāzijai ir mazs kontakts ar Pasaules okeānu, un tai ir izslēgta aktīva līdzdalība Eiropai raksturīgajā okeāna (reģionālajā) ekonomikā. Tajā pašā laikā Eirāzijas dabas bagātību milzīgais apjoms un pieejamība pastāvīgi virzīja to uz ekonomiskās neatkarības ideju un apziņu, pārvēršoties par "kontinentu-okeānu". Visas Krievijas upes plūst meridiāna virzienā, un nepārtraukta stepju josla to vieno un caurstrāvo no rietumiem uz austrumiem. Eirāzijas vienotājs nevarēja būt valsts, kas radās un palika nekustīga vienā vai otrā upes baseinā. Jēdziens "robeža" izrādās svarīga Eirāzijas pārstāvētās kultūras būtības definīcija. Iepriekš minētie noteikumi par kontinentālo valstu īpašo attieksmi pret pasaules okeāna tirgu kalpoja par attaisnojumu valsts iejaukšanās ekonomikā neizbēgamībai. Skaidri apzinoties tādu trūkumu kā birokrātija, birokrātija un nesaimnieciskums saistību ar valsts iejaukšanos ekonomikā, eirāzijas iedzīvotāji apsvēra iespēju tos novērst, kā arī pašu valsts struktūru apzinātu cīņu pret tiem, kā arī privāto konkurenci. uzņēmējdarbība. Eirāzijas iedzīvotājiem bija nepieņemama Rietumu civilizācijas iegūstošā daba, cilvēka pakļaušana peļņas gūšanai, cilvēcisko attiecību aizstāšana ar stingru ekonomisko aprēķinu, racionālisma un konkurences gars. Viņuprāt, nepieciešams trešais ceļš, nodibinot saikni starp materiālo un garīgo un prasmīgi apvienojot to, kas jānacionalizē, ar to, kas jāpaliek privātam (zemi), jo "saimniecības vērtība sākas ar reliģisko sakni".

Tātad Nikolajs Nikolajevičs Aleksejevs (1879-1964) uzskatīja, ka īpašuma pārveidošanas ceļa vispārējo virzienu var izteikt formulā: "ne kapitālisms, ne sociālisms".

Eirāzijas jauktās ekonomikas modelis, viņuprāt, bija vispiemērotākais Krievijas ģeogrāfiskajiem, ekonomiskajiem un vēsturiskajiem apstākļiem. Plānveida ekonomika un indivīdam piešķirtā ekonomisko formu izvēles brīvība, pēc Savicka domām, ir divi ārēji pretrunīgi, bet pēc būtības visai konsekventi principi. Šajā sakarā Aleksejevs izstrādāja "taisnīgas valsts" jēdzienu. Tiesības nedrīkst šķirt no pienākuma, pienākumam jāattaisno autoritāte un jāsaplūst tiesiskajās attiecībās vienā organiskā veselumā, jo tas atbilst patiesi kristīgas dogmas garam. Tādējādi eirāziānisms attīstīja īpašu kultūras filozofiju, kas savā izcelsmē bija cieši saistīta ar slavofilismu. Tas turpinājās vēlāk L. G. Gumiļova filozofijā.

Īpaši svarīgi XX gadsimta krievu filozofijai. iepazīstina ar Ivana Aleksandroviča Iļjina (1883-1954) darbu - oriģinālu zinātnieku, kurš devis lielu ieguldījumu krievu filozofiskās un juridiskās domas attīstībā.

Viņa filozofija lielā mērā ir veltīta tiesību morālo un reliģisko pamatu izpētei. Laikā, kad tiesību filozofijā dominēja pozitīvisma tendences, viņš izrādīja nepieciešamību apelēt pie cilvēka garīguma filozofisku un juridisku jautājumu risināšanā, izvirzīja mērķi paspīdēt pretrunu starp valsti un indivīdu, privātajām un sabiedriskajām interesēm, dabiskām. un pozitīvas tiesības, indivīda ārējā un iekšējā brīvība.

Iļjina darbā pretošanās ļaunumam problēma tiek plaši un dziļi atspoguļota. To risinot, viņš kritizē L. Tolstoja teoriju par "nepretošanos ļaunumam ar vardarbību", uzskatot, ka nepretošanās ir ļaušanās ļaunumam. Pēc Iļjina vārdiem, "labs ir gara mīlošais spēks, ļaunais ir naida akls spēks". Tāpēc cīņā ar ļaunumu, pirmkārt, ir jāizmanto garīgā un garīgā ietekme uz cilvēku.

XX gadsimta krievu filozofijas attīstība. ir arī cieši saistīts ar filozofu darbiem, kuri turpināja dzīvot un strādāt PSRS teritorijā. G. G. Špets, P. A. Florenskis, A. F. Losevs, M. M. Bahtins, L. P. Karsavins, kam nebija iespējas brīvai filozofiskai jaunradei, tomēr turpināja rakstīt un radīt interesantus darbus. Daži no viņiem: P. A. Florenskis, L. P. Karsavins, G. G. Špets - gāja bojā staļina nometnēs. Viņu darbi ir vissvarīgākā krievu filozofijas sastāvdaļa tās nacionālā un universālā nozīmē.

XX gadsimta krievu filozofijas kontekstā. jānosauc arī padomju filozofi, kuri centās atklāt marksisma humānistiskos aspektus. A. A. Bogdanova, E. V. Iljenkova, M. K. Mamardašvili, M. S. Kagana, V. P. Tugarinova un citu darbi atklāja marksisma “cilvēcisko” saturu.

Jāsaka arī, ka, neskatoties uz zināmu sākotnējo atpalicību savā attīstībā no Rietumeiropas filozofijas, krievu filozofija spēja to pārvarēt. 19. gadsimtā viņa demonstrēja apbrīnojamu spēju paātrināt progresu, un attiecības starp Krievijas un Rietumeiropas filozofiju pārstāja būt vienpusīgas. Šajā laikā Krievijā notiek filozofiskās kultūras uzplaukums un "ziedēšanas sarežģītība", tiek radītas daudzas oriģinālas un dziļas filozofiskas koncepcijas.

4.6. Filozofija Krievijā

Dialektiskā un vēsturiskā materiālisma galvenie noteikumi

Krievu filozofijas oriģinalitāti pašreizējā attīstības stadijā lielā mērā nosaka divi apstākļi. Pirmkārt, turpinot turpināt no Markss, Engelss Un Ļeņins dialektiskā materiālistiskā tradīcija. Otrkārt, krievu filozofijas saturs, kas atgriežas filozofijā B.C. Solovjovs, P.A. Florenskis, S.N. Bulgakovs, N.A. Berdjajevs, A.F. Loseva, N.O. Losskis. Tā kā iepriekš tika aplūkota marksisma filozofija (sk. () 64.–66. lpp.), mēs aprobežojamies ar dialektiskā un vēsturiskā materiālisma galveno noteikumu uzskaitījumu un īsu komentēšanu.

Filozofijas galvenais jautājums ir jautājums par matērijas un apziņas attiecībām. Materiālisti uzskata primāro lietu. Ideālisti idejas, apziņu uzskata par primārajām. Materiālistiem ir taisnība: pirms aptuveni 10 miljoniem gadu planēta Zeme pastāvēja, bet nebija neviena cilvēka ar savu apziņu. Mūsdienu filozofu vidū ir grūti atrast kādu, kas noliegtu šo faktu. Diemžēl materiālistu un ideālistu opozīcija maz palīdz atrisināt patiešām aktuālas problēmas. Ir svarīgi izprast apziņas būtību, tās darbību (pateicoties tam, starp citu, cilvēks uzzināja, ka Zeme pastāvēja pirms cilvēka). Bet šajā ziņā vienkārša recepte - "matērija ir primāra" - "nestrādā".

Mēs zinām pasauli. Tas nozīmē, ka nav noslēpumu, kurus cilvēks agrāk vai vēlāk neatklās un neizpētīs. Daudzi filozofi seko postpozitīvismam Kārlis Popers viņi dod priekšroku runāt vienkārši par "zināšanu pieaugumu" (kāpēc viņi saka, ka tie attiecas uz noteiktiem noslēpumiem).

Apziņa ir augsti organizētas matērijas produkts. Atkal rodas jautājums par pašas apziņas būtību.

Izziņa ir realitātes atspoguļojums pacelšanās procesā no dzīvas kontemplācijas uz abstraktu domāšanu un no tās uz praksi. Prakse ir patiesības kritērijs. Daudzi mūsdienu filozofi uzskata, ka izziņa nav realitātes atspoguļojums, bet gan tās modeļu, modeļu konstruēšana, kuros notiek apziņas darbība (atcerieties fenomenologus, viņu uzmanību iztēles procesam).

Matērija un apziņa attīstās dialektiski, no vienas pretrunas uz otru; pretrunas ir pretstatu vienotība un cīņa. Tēze par pasaules nekonsekvenci daudziem ir iebilstoša. Ikviens zina, ka loģika, domāšanas zinātne aizliedz pretrunas. Izziņa ir problemātiska, bet konsekventa. Mūsdienu zinātnē netiek ievērots pretstatu vienotības un cīņas likums, kas, starp citu, zināms no senatnes. Fakts ir tāds, ka fizikas, bioloģijas, socioloģijas un citu zinātņu likumu saturu nevar iespiest šaurajos priekšstatu par pretstatu vienotību un cīņu ietvaros. Iedomājieties, pamatojoties uz pretstatu likumu, preču un naudas attiecības. Jums būs jāapliecina, ka visi ir viens (nevar iztikt viens bez otra), bet tajā pašā laikā viņi ir cīņas stāvoklī (katrs tiecas pēc savām interesēm). Šķiet, ka mēs sniedzam pareizu interpretāciju par notiekošo, bet ekonomistu diez vai tas apmierinās. Viņš paskaidros, ka, lai izprastu preču un naudas attiecības, ir jāizmanto jēdzieni pieprasījums, piedāvājums, nauda utt.

Ekonomiskais pamats, ražošanas spēku un ražošanas attiecību kopums nosaka politisko, sociālo un garīgo attiecību raksturu sabiedrībā.(tas ir pamata vēsturisks materiālisms). Daudzi filozofi uzskata, ka ne vienmēr ekonomikai ir izšķirošā loma sabiedrībā. Atkarībā no apstākļiem priekšplānā var izvirzīties visdažādākās, ne vienmēr ekonomiskās, sabiedriskās attiecības.

Ekonomisko attiecību attīstība un proletariāta darbība nodrošinās sociālisma uzvaru, kuru nomainīs komunisms.Šī hipotēze vēl nav apstiprināta.

Reliģija ir tautas opijs. Tikai daži šodien piekristu šādai skaidri vienkāršotai reliģijas interpretācijai.

Dialektiskā un vēsturiskā materiālisma ietekme mūsu valstī vājinās. Šī filozofija ir pārstājusi būt mūsu valsts oficiālā doktrīna. Grūti atbrīvoties no domas, ka dialektiskais un vēsturiskais materiālisms ir iekritis ilgstošas ​​krīzes zonā.

Kādi ir dialektiskā un vēsturiskā materiālisma neveiksmju izcelsme? Pirmkārt, nepietiekamā 20. gadsimta zinātņu, mākslas un prakses sasniegumu filozofiskā izpētē.

Krievu filozofijas galvenās iezīmes

Mūsu grāmatā nav paredzēts detalizēti aplūkot to vai citu nacionālo filozofiju. Tas atbilst tam, ka matemātikas mācību grāmatās par pasaules kultūras fenomenu tiek uzskatīta nevis vācu vai franču matemātika, bet gan matemātika. Tāpat kā matemātika, fizika, kibernētika, arī filozofija ir pasaules kultūras fenomens. Protams, tas nenoliedz faktu, ka jebkurai filozofijai ir nacionālās un kultūras identitātes zīmogs. Tikpat neapstrīdami ir tas, ka krievu garīgumam, kas mums ir pie sirds, ja ne visā, tad daudzējādā ziņā jēgu veidojošu lomu spēlē krievu autoru filozofija: Čadajevs, Homjakovs, Hercens, Černiševskis, Solovjovs, Berdjajevs, Florenskis, Losskis, Losevs un daudzi citi. Šo autoru filozofiskos uzskatus raksturo plašs spektrs. Tomēr tālāk mēs mēģināsim pasniegt tradicionālo krievu filozofiju kā kaut ko holistisks. Pēc tam konkretizēsim galvenās filozofijas iezīmes, pievēršoties krievu tradīcijām, izmantojot filozofijas piemēru B.C. Solovjova, N.A. Berdjajevs, A.F. Losevs. Solovjovs gandrīz vienbalsīgi atzīts par 19. gadsimta izcilāko krievu filozofu, taču tagad viņa idejas tiek enerģiski atdzīvinātas. Berdjajevs iespējams, slavenākais no visiem 20. gadsimta krievu filozofiem, kas dzīvoja ārpus Krievijas. Losevs- lielākā 20. gadsimta filozofiskā figūra Krievijas iekšējā mērogā. Tātad, par tradicionālās krievu filozofijas raksturīgajām iezīmēm.

Absolūtajam vairākumam krievu filozofu ir raksturīgi veseluma ideāls izskatīšana vienotību visi cilvēka garīgie spēki – jutekliskie, racionālie, estētiskie, morālie, reliģiskie. Integritātes ideāls ir pretstats industriālās sabiedrības kultūras sadrumstalotībai, sadalīšanai.

Bet pasaule nav tikai integritāte, bet pozitīva vienotība (V. Solovjovs). Visbiežāk pozitīvā vienotība tiek saprasta kā dzīves reliģiskās pieredzes prioritāte. Filozofija saplūst ar reliģiju, galvenokārt ar pareizticību.

Ar pozitīvo vienotību saprot arī morāli, absolūtas labestības attaisnojumu.

Subjekta līmenī izprasta morāle noved pie ētiska personālisma.

Morāle sociālajā kontekstā noved pie principa katolicitāte. Katoļticība nozīmē cilvēku vienotību, kuras pamatā ir viņu mīlestība pret Dievu un stingras morāles ievērošana.

Katoliskuma princips tiek likts uz politisko un juridisko uzskatu interpretācijas pamatu.

Integritātes princips krievu filozofijā, kas tiek piemērots zināšanu teorijas problēmām, tiek konkretizēts jutekliskā, racionālā un augstā mistiskā apvienojumā.

Bieži zināšanu pamats tiek saprasts kā intuīcija, kā ārējā izpratne tās saplūšanā ar iekšējo, mentālo.

Patiesības jautājumā krievu filozofi bieži cenšas apvienot teorētisko un morāli-reliģisko pieredzi. Patiesība tuvojas taisnībai, augstam garīgumam.

Kosmisms: priekšstats par subjekta, cilvēces un fiziskā kosmosa universālo vienotību. Faktiski krievu kosmisma jēdziens ir vienotības idejas tālāka konkretizācija, kas nodarbināja prātus un sirdis. Solovjovs Un Florenskis, Fjodorova Un Ciolkovskis, Vernadskis Un Čiževskis. Krievu kosmisti redz gandrīz galveno cilvēka uzdevumu "pilnības izplatīšanā" (Ciolkovskis) visā Visumā. Šī ideja ir pārsteidzoša savā darbības jomā, taču joprojām trūkst datu tās zinātniskai analīzei.

Mūsdienās bieži runā un raksta par nepieciešamību atdzīvināt nacionālās filozofiskās tradīcijas. Protams, šādas idejas ir pelnījušas visu atbalstu. Bet pašmāju filozofiju ir lietderīgi atdzīvināt jaunā Krievijas realitātes posmā, tikai izmantojot mūsdienu pasaules filozofijas sasniegumus kopumā.

V.S. Solovjovs: "Absolūtais realizē labo caur patiesību skaistumā"

Filozofijā Vladimirs Sergejevičs Solovjovs Krievu filozofijas galvenās iezīmes ir attēlotas īpaši reljefā. Solovjovs neapmierināts ar pozitīvismu, racionālistu abstraktajiem principiem, empīristu vienpusību. Viņu piesaista integrālo zināšanu filozofiskie principi, viņš attaisno labo, attīsta Dieva-vīrišķības ideālus.

Bet kas ir absolūti eksistējošs, absolūti viens? Priekš Solovjovs Acīmredzot tikai Dievs var pretendēt uz šo lomu. Pati esības pilnība prasa, lai būtne būtu cilvēks - vislabvēlīgs, mīlošs, žēlsirdīgs, stipras gribas. Bet tas ir Dievs, kurš personificē pozitīvo visu vienotību. Filozofija Solovjovs tāpēc viņi to sauc: pozitīvas vienotības filozofija.

Visu dažādību satur dievišķā vienotība, Dieva gudrība, Sofija. Sofija ir pasaules dvēsele. Cilvēka eksistences jēga ir Sofijas pabeigšana līdz organiskai integritātei ar absolūtu, ar Dievu. Šāda atjaunošana var notikt cilvēka evolūcijas procesā. Šajā gadījumā cilvēce kļūst par Dieva vīrišķību.

Dievā un viņā iesaistītajās lietās labestība (kā realizēta griba), patiesība (kā realizēta atspulga) un skaistums (kā realizēta sajūta) ir iekļauti vienotībā. No tā izriet formula Solovjovs:"Absolūts panāk labo caur patiesību skaistumā." Trīs absolūtās vērtības - labestība, patiesība un skaistums - vienmēr veido vienotību, kuras nozīme ir mīlestība. Mīlestība ir spēks, kas grauj visa egoisma saknes, visas atšķirtības. Fizioloģiskā mīlestība, kas vieno heteroseksuālas būtnes, jau nāk par labu. Bet patiesa mīlestība ir atkalapvienošanās Dievā. Tas ir patiess garīgums. Lai gan mīlestība galvenokārt ir platoniska sajūta, Solovjovs Es uzminēju viņas sievišķajā šarmā. Kā izcils dzejnieks vienu no savām mistiskajām vīzijām viņš apraksta šādi:

Es redzēju visu, un bija tikai viena lieta, -

Tikai viens sievišķīga skaistuma tēls...

Acīmredzot tā nav nejaušība, ka filozofija Solovjovs bieži saukta par mūžīgās sievišķības filozofiju.

Priekš Solovjovs cilvēces pestīšanas garants ir mīlestība un morāle. Patiesību iegūst augsti morāls cilvēks. Amorāla zinātne kalpo iznīcināšanas spēkiem, tostarp karam. Tas pats attiecas uz mākslu, ja tā nav piepildīta ar morālu nozīmi.

Katra cilvēka dzīve ir radošums, brīva kustība uz labo. Dzīve ir garīguma varoņdarbs. Pigmalions uztaisīja statuju, un tā atdzīvojās; tāpēc īsts vīrietis, tāpat kā talantīgs tēlnieks, garīgo savus darbus. Attiecīgi cietušais Kristus pavēra ceļu cilvēces glābšanai.

Visi personīgie un sociālie konflikti tiek atrisināti, tiecoties pēc pilnīgas labestības. Morālei ir prioritāte pār likumu, politiku, ekonomiku. Iznīcinošie spēki nav visvareni, ceļā uz Dieva vīrišķību var tikt galā ar jebkuriem uzdevumiem, arī kariem, un baznīcu šķelšanos, un cilvēku sadalīšanu tautās.

Filozofija N.A. Berdjajeva: cilvēks ir atklāsme, brīvība un radošums

Filozofijas centrālā tēma Nikolajs Aleksandrovičs Berdjajevs ir cilvēks, brīvs, radošs cilvēks, un tāds viņš ir tikai dievišķā, precīzāk, dievišķā "nekā" gaismā. Dievs pasauli radīja no nekā, tāpēc Dieva priekšā ir primārais princips, kas neparedz nekādu atšķirību, nekādu būtni. Tas nav nekas. Dievs ir brīvs. Un vīrietis ir brīvs. Dievs palīdz cilvēkam kļūt labam, bet viņš nespēj kontrolēt nekas, brīvības princips. Savā patiesajā brīvībā cilvēks ir dievišķs. Dievs un cilvēks ir gars. Būdams brīvs, cilvēks rada, cilvēka attaisnojums viņa brīvībā, radošumā, viņa atklāsmē. Priekš Berdjajevs galvenais ir cilvēka attaisnojums, viņa filozofija ir spilgti personiska, romantiska, iekrāsota ar tūkstošiem cilvēka eksistences krāsu. Ir skaidrs, ka filozofs ar šādu pasaules uzskatu nevarēja nebūt totalitāro režīmu, melu, ļaunuma, vardarbības un terora pretinieks. Universālā augšāmcelšanās tiek panākta nevis tehnoloģijā, ne revolūcijās, bet gan dievišķajā garīgajā dzīvē. Berdjajevs uzskatīja, ka šajā ziņā daudz ko var sagaidīt no krievu dvēseles un krievu idejas.

Kad Krievijā šī gadsimta 90. gados viens pēc otra sāka parādīties darbi Berdjajevs, un viņš rakstīja vairāk nekā jebkurš cits krievu filozofs, tad krievi atklāja jaunu, lielā mērā nezināmu pasauli, viņi sāka dažādi vērtēt cilvēka mērķi, vēstures jēgu, krievu sociālisma likteni, Krievijas misiju. Grāmatas Berdjajevs parādīt saviem tautiešiem gudrības krātuvi. Vai tas nav īsta filozofa mērķis?

A.F. Losevs: "Man vajag no tulkot grieķu valodā ... "

Pirms dažiem gadiem vienam no šo rindu autores studentiem tika dots uzdevums uzrakstīt eseju par Dambis.Šim nolūkam skolēnam tika ieteikts izlasīt kādu no biezajām grāmatām Aleksejs Fedorovičs Losevs. Drīz vien kļuva skaidrs, ka students ir pametis mācības. Iedomājieties mūsu pārsteigumu, kad pēc diviem mēnešiem students atnesa brīnišķīgu eseju. Viņa skaidrojums bija vienkāršs: "Man patika Losevs."

Filozofija Loseva- šī ir dzīvīguma, gudrības, vienkāršības, zināma asuma, estētiskās elegances un neparastas filoloģijas zinātniskuma pasaule. Viņa grāmatas, zinātniski pirmszinātniskas, ir kā romāni. Tajā pašā laikā tie ir tik detalizēti, tajos ir tik daudz atsauču uz pašmāju un ārvalstu autoriem, ka dažreiz ir grūti noticēt viena cilvēka spējām paveikt tik milzīgu darbu. Par viņa sešu sējumu Senās estētikas vēsturi Losevs pelnīti saņēma Valsts balvu.

Kad Losevs nomira 1988. gadā, nenodzīvojot tikai 5 gadus pirms savas simtgades, tad patiesi "laiku saikne ir vājinājusies". Losevs tāpat kā neviens cits nesaistīja mūsu kultūru ar seno. Viņš nenogurstoši tulkoja no grieķu valodas, jo uzskatīja, ka tas ir viens no radikālākajiem ceļiem krievu filozofijas attīstībā.

Losevs savā filozofijā apvienoja četras sastāvdaļas: filoloģiju, fenomenoloģiju, dialektiku un simboliku. Loseva primāri interesē objekta dzīvā būtne, caurstrāvota ar nozīmēm. Jēdziens "neattēlo" dzīvās konkrētības būtību, to var izdarīt tikai eidoss. Taču pasaule nesastāv no nekustīgiem eidosiem un to izteicieniem vārdā. Saskaņā ar to patiesā filozofija iegūst dialektisku, kustīgu raksturu. Eidosa un vārdu kustība ved uz saikni ar kaut ko citu, savstarpēji saistītas realitātes liecina viena par otru, tās ir šajā nozīmē simboliem. Kā eidosu, vārdu, simbolu esamības sfēras Losevs uzskata valodu, mītu, reliģiju, mākslu, filozofiju. Viņam izdevās izveidot ļoti savdabīgu filozofisku sistēmu, kuras nopelni vēl nav pietiekami izpētīti. To var saukt par eidosu, vārdu un simbolu vitalitātes filozofiju.