Sergejs Šoigu - biogrāfija, foto, Krievijas Federācijas aizsardzības ministra personīgā dzīve. Sergejs Šoigu, biogrāfija, ziņas, fotogrāfijas Šoigu biogrāfija

Sergejs Kužugetovičs Šoigu (Tuv. Sergey Kuzhuget oglu Shoigu; dzimis 1955. gada 21. maijā Čadānā, Tuvas autonomajā apgabalā, RSFSR, PSRS) ir Krievijas militārpersona un valstsvīrs. Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs kopš 2012. gada 6. novembra. Armijas ģenerālis (2003). Krievijas Federācijas varonis (1999).

RSFSR un Krievijas Federācijas Civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un katastrofu seku likvidēšanas Valsts komitejas priekšsēdētājs (1991-1994), Krievijas Federācijas civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un katastrofu seku likvidēšanas ministrs (1994-2012), Maskavas apgabala gubernators (2012).

Biogrāfija

Sergejs Šoigu dzimis 1955. gada 21. maijā mazā Čadanas pilsētiņā, Tuvas autonomajā apgabalā reģionālā laikraksta Kuzhuget Sereeevich Shoigu redaktora un lopkopības speciālistes Aleksandras Jakovļevnas Šoigu (dzim. Kudrjavceva) ģimenē.

Viņš nedienēja armijā.

Izglītība

No 1962. līdz 1972. gadam viņš mācījās vietējā skolā. No 1972. līdz 1977. gadam Sergejs Šoigu studējis Krasnojarskas Politehniskajā institūtā un absolvējis inženiera inženiera grādu.

1996. gadā viņš aizstāvēja disertāciju "Valsts pārvaldes organizācija ārkārtas situāciju prognozēšanā, lai samazinātu sociālekonomisko kaitējumu" RANEPA ekonomikas zinātņu kandidāta grāda iegūšanai.

Starpreģionālās kustības "Vienotība" vadītājs (1999-2001), partijas "Vienotā Krievija" līdzpriekšsēdētājs (2001-2002, kopā ar Ju.M.Lužkovu un M.Š.Šaimijevu), Augstākās padomes loceklis "Vienotā Krievija". Partijas Vienotā Krievija dibinātājs.

Krievijas Ģeogrāfijas biedrības prezidents (kopš 2009).

Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas vadītājs

Kopš 1991. gada viņš ir Krievijas glābšanas korpusa priekšsēdētājs; RSFSR Valsts ārkārtas situāciju komitejas priekšsēdētājs. No 1991. līdz 1994. gadam - pirmais jaunās Krievijas Federācijas Civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un dabas katastrofu seku likvidēšanas valsts komitejas priekšsēdētājs.

1992. gadā viņš tika iecelts par pagaidu administrācijas vadītāja vietnieku Ziemeļosetijas un Ingušijas teritorijā Osetijas un Ingušijas konflikta laikā. No 1993. līdz 2003. gadam - Krievijas Federācijas Nacionālās komisijas priekšsēdētājs ANO Starptautiskās dabas katastrofu samazināšanas desmitgades īstenošanai.

No 1994. līdz 2012. gadam - Krievijas Federācijas civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un katastrofu seku likvidēšanas ministrs (Vienlaikus no 2000. gada 10. janvāra līdz 7. maijam - Krievijas Federācijas premjerministra vietnieks). Būdams ārkārtas situāciju ministrs, viņš vadīja daudzas Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas glābšanas un humānās palīdzības operācijas. Krievijas pilsoņi viņu vairākkārt nosaukuši par populārāko ministru, kura darbību apstiprina lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju.

1996. gadā - Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanu kampaņas kurators Krievijas Federācijas veidojošajās vienībās.

Kopš 1996. gada - Krievijas Federācijas Drošības padomes loceklis (kopš 2012. gada - pastāvīgais Krievijas Federācijas Drošības padomes loceklis).

2000. gadā viņš vadīja partiju Vienotība, kas vēlāk kopā ar partijām Tēvzeme (Jurijs Lužkovs) un Visu Krieviju (Mintimer Šaimijevs) tika pārveidota par partiju Vienotā Krievija.

Kopš 2003. gada 15. oktobra - Krievijas Federācijas valdības Jūrniecības padomes loceklis. Kopš 2009. gada novembra - Krievijas Ģeogrāfijas biedrības prezidents. Kopš 2010. gada oktobra - Krievijas Nacionālās pretterorisma komitejas loceklis. Kopš 2011. gada jūlija - Starpresoru komisijas ekstrēmisma apkarošanai Krievijas Federācijā loceklis. Līdz 2011. gada 30. jūnijam viņš bija federālā tīkla operatora NIS GLONASS navigācijas darbību jomā direktoru padomes priekšsēdētājs.

Sergeja Šoigu politiskā karjera

Sergejs Šoigu savu politiķa karjeru sāka 1995. gadā, kad viņš pievienojās Viktora Černomirdina vadītajai biedrībai Mūsu mājas – Krievija. 1996. gadā viņš pārraudzīja vēlēšanu kampaņu Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanām federācijas subjektos. 2000. gadā viņš kļuva par partijas Vienotība vadītāju, kas Domes vēlēšanās zaudēja komunistiem, bet apgāja Ju.Lužkova vadīto bloku Tēvzeme-Visa Krievija. Pēc tam partijas "Vienotība", "OVR" un "Visa Krievija" (Mintimers Šaimijevs) apvienojās un izveidoja proprezidentālu partiju "Vienotā Krievija".

Domes vēlēšanās (2003., 2007. un 2011.) Vienotās Krievijas partiju sarakstos Šoigu vārds nemainīgi ierindojās pirmajā trijniekā, pateicoties politiķa augstajiem reitingiem.

2012. gada martā Vienotā Krievija piedāvāja Šoigu Krievijas Federācijas prezidentam D. Medvedevam kā Maskavas apgabala gubernatora kandidātu. Tā paša gada aprīlī Maskavas apgabala dome atbalstīja kandidatūru, un 2012. gada 11. maijā Sergejs Šoigu kļuva par Maskavas apgabala gubernatoru. Bet viņš šajā krēslā nepalika pat gadu, jo. 2012. gada novembrī pēc Krievijas Federācijas prezidenta ieteikuma iecelts par Krievijas Federācijas aizsardzības ministru. Viņa priekšgājējs Anatolijs Serdjukovs atkāpās no amata saistībā ar iesaistīšanos Oboronservis skandālā.

Ģimene

Tēvs - Kuzhuget Sereevich Shoigu (1921-2010) (dzimis Kuzhuget Shoigu Seree oglu: sugas un personvārdi tika mainīti pases kļūdas dēļ) visu mūžu strādāja partijas un padomju struktūrās, bija PSKP Tuvas apgabala komitejas sekretārs. un atvaļināts kā Tuvas ASSR Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Viņš vadīja arī Tuvanas valsts arhīvu un sešus gadus strādāja par redaktoru Tuvanas valodā laikrakstā Shyn (Pravda), rakstīja romānus Laiks un cilvēki, Melnā grifa spalva (2001), Tannu-Tyva: ezeru valsts un zilās upes (2004).

Māte - Aleksandra Jakovļevna Šoigu (1924-2011), Tuvas Republikas goda lauksaimniecības darbiniece, līdz 1979. gadam - republikas Lauksaimniecības ministrijas plānošanas nodaļas vadītāja.

Māsa - Larisa - Valsts domes 5. sasaukuma un 6. sasaukuma deputāte no partijas Vienotā Krievija.

Sieva - Irina Aleksandrovna, uzņēmuma Expo-EM prezidente, kas nodarbojas ar biznesa tūrismu (starp galvenajiem klientiem ir Krievijas Ārkārtas situāciju ministrija).

Divas meitas:

1. Jūlija (dzimusi 1977. gadā), psiholoģijas zinātņu kandidāte, no 2008. gada septembra - Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas Ārkārtas psiholoģiskās palīdzības centra direktore (kopš 2002. gada).
2. Ksenija (1991) - MGIMO Ekonomikas fakultātes studente.

Sergejs Kužugetovičs Šoigu (dzimis 1955. gada 21. maijā, Čada, Tuvas autonomais apgabals) ir Krievijas valstsvīrs, Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs kopš 2012. gada 6. novembra. Armijas ģenerālis (2003). Krievijas Federācijas varonis (1999).

RSFSR un Krievijas Federācijas Civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un katastrofu seku likvidēšanas valsts komitejas vadītājs (1991-1994), Krievijas Federācijas civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un katastrofu seku likvidēšanas ministrs (1994-2012), Maskavas apgabala gubernators (2012).

Starpreģionālās kustības "Vienotība" vadītājs (1999-2001), partijas "Vienotā Krievija" līdzpriekšsēdētājs (2001-2002, kopā ar Ju.M.Lužkovu un M.Š.Šaimijevu), Augstākās padomes loceklis "Vienotā Krievija".

Kopš 1991. gada viņš vadīja RSFSR un Krievijas Federācijas Civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un dabas katastrofu seku likvidēšanas valsts komiteju. Viņam pieder absolūtais amata rekords starp visiem Krievijas postpadomju ministru ranga politiķiem: viņš kopš 1991. gada ir vadījis cīņu pret ārkārtas situācijām visās Krievijas valdības struktūrās. Armijas ģenerālis. Krievijas Federācijas varonis. Tuvinietis pēc dzimšanas. Viskrievijas politiskās partijas "Vienotā Krievija" Augstākās padomes loceklis. Viņš bija partijas Vienotā Krievija līdzpriekšsēdētājs (kopā ar Šaimijevu).

Izglītība

1977. gadā absolvējis Krasnojarskas Politehnisko institūtu, iegūstot inženiera diplomu.

1996. gadā viņš aizstāvēja disertāciju "Valsts pārvaldes organizācija ārkārtas situāciju prognozēšanā, lai mazinātu sociāli ekonomisko kaitējumu" ekonomikas zinātņu kandidāta grāda iegūšanai.

Ģimene

Tēvs - Kuzhuget Sereevich Shoigu (1921-2010) (dzimis Kuzhuget Shoigu Seree oglu: sugas un personvārdi tika mainīti pases kļūdas dēļ) visu mūžu strādāja partijas un padomju struktūrās, bija PSKP Tuvas apgabala komitejas sekretārs. un atvaļināts kā Tuvas ASSR Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Viņš vadīja arī Tuvanas valsts arhīvu un sešus gadus strādāja par redaktoru Tuvanas valodā laikrakstā Shyn (Pravda), rakstīja romānus Laiks un cilvēki, Melnā grifa spalva (2001), Tannu-Tyva: ezeru valsts un zilās upes (2004).

Māte - Aleksandra Jakovļevna Šoigu (1924-2011), Tuvas Republikas goda lauksaimniecības darbiniece, līdz 1979. gadam - republikas Lauksaimniecības ministrijas plānošanas nodaļas vadītāja.

Māsa - Larisa - Valsts domes 5. sasaukuma un 6. sasaukuma deputāte no partijas Vienotā Krievija.

Sieva - Irina Aleksandrovna, uzņēmuma Expo-EM prezidente, kas nodarbojas ar biznesa tūrismu (starp galvenajiem klientiem ir Krievijas Ārkārtas situāciju ministrija).

Divas meitas:

1. Jūlija (dzimusi 1977. gadā), psiholoģijas zinātņu kandidāte, no 2008. gada septembra - Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas Ārkārtas psiholoģiskās palīdzības centra direktore (kopš 2002. gada).
2. Ksenija (1991) - MGIMO Ekonomikas fakultātes studente.
Karjera
1972-1977 - Krasnojarskas Politehniskā institūta students
1977-1978 - Trasta Promkhimstroy kapteinis, Krasnojarska
1978-1979 - meistars, Tuvinstroy tresta nodaļas vadītājs Kyzyl (Tuvas Autonomās Padomju Sociālistiskās Republikas galvaspilsēta)
1979-1984 - vecākais meistars, galvenais inženieris, celtniecības tresta "Achinskalumiystroy" vadītājs, Ačinska
1984-1985 - Tresta Sayanalyuminstroy vadītāja vietnieks Sajanogorskā
1985-1986 - tresta Sayantyazhstroy vadītājs Abakanā
1986-1988 - tresta Abakanvagonstroy vadītājs Abakanā
1988-1989 - PSKP Abakanas CC otrais sekretārs, Abakans
1989-1990 - PSKP Krasnojarskas apgabala komitejas inspektors, Krasnojarska
1990-1991 - RSFSR Valsts arhitektūras un būvniecības komitejas priekšsēdētāja vietnieks, Maskava
1991. gads - Krievijas glābšanas korpusa priekšsēdētājs, Maskava
1991. gads - RSFSR Valsts ārkārtas situāciju komitejas priekšsēdētājs, Maskava
1991-1994 - Krievijas Federācijas Civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un dabas katastrofu seku likvidēšanas valsts komitejas priekšsēdētājs
1992. gads — iecelts par Ziemeļosetijas un Ingušijas teritorijas pagaidu administrācijas vadītāja vietnieku Osetijas un Ingušijas konflikta laikā
naktī no 1993. gada 3. uz 4. oktobri pēc Jegora Gaidara lūguma piešķīra viņam 1000 ložmetējus ar munīciju no viņam pakļautās civilās aizsardzības sistēmas.
1993-2003 - Krievijas Federācijas Nacionālās komisijas ANO Starptautiskās dabas katastrofu samazināšanas desmitgades īstenošanai priekšsēdētājs
1994-2012 - Krievijas Federācijas civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un dabas katastrofu seku likvidēšanas ministrs (Tajā pašā laikā no 2000. gada 10. janvāra līdz 2000. gada 7. maijam - Krievijas Federācijas valdības priekšsēdētāja vietnieks.)
1996. gads - Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanu kampaņas kurators Krievijas Federācijas veidojošajās vienībās
Kopš 1996. gada - Krievijas Federācijas Drošības padomes loceklis
2000. gadā viņš vadīja partiju Vienotība, kas vēlāk kopā ar partijām Tēvzeme (Jurijs Lužkovs) un Visu Krieviju (Mintimer Šaimijevs) tika pārveidota par partiju Vienotā Krievija.
Kopš 2001. gada - Krievijas Federācijas valdības Jūrniecības padomes loceklis
Kopš 2009. gada novembra - Krievijas Ģeogrāfijas biedrības prezidents.
Līdz 2011. gada 30. jūnijam viņš bija federālā tīkla operatora NIS GLONASS navigācijas darbību jomā direktoru padomes priekšsēdētājs.
2012. gada 4. aprīlī Vienotā Krievija viņu ierosināja Maskavas apgabala gubernatora amatam.
2012. gada 5. aprīlī Šoigu kandidatūru Maskavas apgabala gubernatora amatam vienbalsīgi atbalstīja Maskavas apgabala dome.
2012. gada 11. maijs bija Šoigu inaugurācija, un viņš oficiāli kļuva par Maskavas apgabala gubernatoru
2012. gada 6. novembrī viņš tika iecelts par Krievijas Federācijas aizsardzības ministru atlaistā Anatolija Serdjukova vietā. Kā informēja premjerministres preses sekretāre Natālija Timakova, Dmitrijs Medvedevs ieteicis Šoigu iecelt aizsardzības ministra amatā.

Balvas un tituli

Rezerves leitnants (1977)

Augstākās militārās pakāpes

Ģenerālmajors (1993. gada 26. aprīlis)
Ģenerālleitnants (1995. gada 5. maijs)
Ģenerālpulkvedis (1998. gada 8. decembris)
Armijas ģenerālis (2003. gada 7. maijs)

Premium un nosauktie ieroči

9 mm Yarygin pistole

Krievijas valsts apbalvojumi

Krievijas Federācijas varonis - par drosmi un varonību, kas parādīta, pildot militāro pienākumu ekstremālās situācijās (20.09.1999.)
Ordenis "Par nopelniem tēvzemei" II pakāpe (28.12.2010.) - par nopelniem valsts labā un daudzu gadu godprātīgu darbu
ordenis "Par nopelniem tēvzemei" III pakāpe (21.05.2005.) - par lielu ieguldījumu civilās aizsardzības stiprināšanā un nopelniem dabas stihiju novēršanā un seku likvidēšanā.
Goda ordenis (2009) - par nopelniem valsts labā un lielu ieguldījumu Krievijas Federācijas drošības sistēmas uzlabošanā civilās aizsardzības jomā, iedzīvotāju un teritoriju aizsardzībā no ārkārtas situācijām
Ordenis "Par personīgo drosmi" (1994. gada februāris)
Medaļa "Brīvās Krievijas aizstāvis" (1993. gada marts)
Medaļa "Maskavas 850. gadadienai"
Medaļa "Sanktpēterburgas 300. gadadienas piemiņai" (2003)
Goda nosaukums "Krievijas Federācijas cienītais glābējs" (2000. gada 18. maijs) - par nopelniem avāriju, katastrofu un dabas stihiju novēršanā un seku likvidēšanā.
Medaļa "Kazaņas 1000. gadadienas piemiņai" (2005. gada augusts)

Krievijas prezidenta un valdības pamudinājums

Krievijas Federācijas prezidenta pateicība (1993)
Krievijas Federācijas prezidenta pateicība (17.07.1996.) - par aktīvu līdzdalību Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanu kampaņas organizēšanā un vadīšanā 1996.gadā
Krievijas Federācijas prezidenta pateicība (22.02.1999.) - par lielo ieguldījumu valsts aizsardzības spēju stiprināšanā un saistībā ar Tēvzemes aizstāvju dienu
Krievijas Federācijas prezidenta pateicība (1999. gada 30. jūlijs) - par aktīvu līdzdalību Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas un NATO konflikta politiskā noregulējuma plāna īstenošanā un humānās palīdzības sniegšanā Latvijas iedzīvotājiem. Dienvidslāvijas Federatīvā Republika
Krievijas valdības Goda raksts (2000. gada 16. aprīlis) - par nopelniem valsts labā un daudzu gadu nevainojamu darbu
Krievijas valdības pateicība (2005. gada 21. maijs) - par nopelniem civilās aizsardzības uzlabošanā un personīgo ieguldījumu iedzīvotāju aizsardzībā no dabas katastrofu sekām, katastrofām un palīdzības sniegšanā cietušajiem[
Nominālie kaujas īsstobra kājnieku ieroči - 9 mm PYa pistole (6P35) ar 36 patronām tai (2008. gada 29. decembris) - par dienestiem valsts labā

Krievijas Federācijas subjektu apbalvojumi

Ordenis par nopelniem Altaja apgabalā, 1. šķira (Altaja apgabals, 2011) - par praktiskas palīdzības sniegšanu dabas katastrofu novēršanā un likvidēšanā[
Ordenis par nopelniem (Ingušija, 2007)
Medaļa "Goda zīme" (Ziemeļosetijas Republika - Alānija, 2005)
Medaļa "Par nopelniem Stavropoles apgabalā" (2003. gada janvāris)
Kemerovas apgabala Goda pilsonis (2005)
Atzinības zīme "Par nopelniem Maskavas apgabalā" (2007. gada 24. decembris)

Nodaļu balvas

Trīs medaļas "Par kaujas sadraudzības stiprināšanu" (Krievijas Aizsardzības ministrija)
Krievijas Aizsardzības ministrijas medaļa "Par rūpību inženiertehniskā atbalsta uzdevumu veikšanā"
Medaļa "Aizsardzības ministrijas 200 gadi" (Krievijas Aizsardzības ministrija)
Medaļa "Krievijas Iekšlietu ministrijas 200 gadi" (Krievijas MVD)
Krievijas Federācijas Centrālās vēlēšanu komisijas goda zīme "Par nopelniem vēlēšanu organizēšanā" (2008. gada 9. aprīlis) - par aktīvu palīdzību un nozīmīgu palīdzību vēlēšanu kampaņu organizēšanā un vadīšanā Krievijas Federācijā.

Ārvalstu balvas

Ordenis "Danaker" (Kirgizstāna, 2002. gada 21. maijs) - par lielu ieguldījumu Krievijas Federācijas un Kirgizstānas Republikas draudzības un sadarbības stiprināšanā.
Medaļa "Danka" (Kirgizstāna, 1997. gada 22. janvāris) - par ieguldījumu Kirgizstānas Republikas un Krievijas Federācijas sadarbības attīstībā un stiprināšanā un saistībā ar Neatkarīgo Valstu Sadraudzības izveidošanas 5. gadadienu[

Baznīcas apbalvojumi

Sv. Savas ordenis, 1. šķira (Serbijas pareizticīgo baznīca, 2003)

Publiskās balvas

1997. gada Svētā Andreja pirmā izsaukuma balvas laureāts - par izcilu risinājumu pēc iespējas īsākā laikā uzdevumam izveidot visas Krievijas "palīdzības un glābšanas" dienestu, kas kļuvis par uzticamības un miljoniem cerības simbolu. cilvēku
Vladimira Visocka balvas "SAVA TRAKA" laureāts 1998. gadā - par oriģinālu risinājumu meklējumiem, radošu centību un augstu profesionālo līmeni
Pētera Lielā vārdā nosauktās Nacionālās sabiedriskās balvas laureāts 1999. gadā - par efektīvu Krievijas nacionālās civilās drošības sistēmas pārvaldību un attīstību
Krievijas Federācijas Kvalitātes problēmu akadēmijas, Starptautiskās Vides drošības zinātņu akadēmijas, kā arī Krievijas un Starptautiskās Inženieru akadēmijas akadēmiķis
Kopš 2012. gada 11. maija Maskavas apgabala gubernators.

Interesanti fakti

Ministra ienākumi 2006.gadā bija 1,74 miljoni rubļu.
Viduslaiku cietoksnis Por-Bazhyn Tuvā kļuva par federālas nozīmes pieminekli, pateicoties Sergeja Šoigu pūlēm.
Viņš ir HC "CSKA" spēlētājs unikālajā projektā "CSKA - Spartak". Konfrontācija”, kurā piedalās hokeja veterāni, pazīstami politiķi un jaunie hokejisti no CSKA un Spartak skolām.
Viņš ir Starptautiskās ugunsdzēsēju un glābēju sporta federācijas prezidents.
2012. gada aprīlī viņš izteica viedokli par Krievijas galvaspilsētas pārvietošanas lietderību uz Sibīriju.
2010.gada 14.oktobrī tika ziņots, ka Federālais pretmonopola dienests aizliedza uz Viktora Petrika ūdens filtriem izvietot Ārkārtas situāciju ministrijas vadītāja Sergeja Šoigu vārdu. Speciāli izveidota pretmonopola dienesta komisija atzina, ka ūdens filtru ražotāji OJSC Heracles un LLC Holding Golden Formula pieļāvuši negodīgas konkurences aktu, savu produktu reklamēšanai izmantojot vārdu Šoigu. Noskaidrots, ka Ārkārtējo situāciju ministrija un Šoigu uzņēmējiem nav devuši atļauju šādai reklāmai. FAS arī sodīja uzņēmumu Golden Formula 200 tūkstošu rubļu apmērā par filtra nosaukuma “ZF Ārkārtas situāciju ministrija (SHOYGU)” izmantošanu.

Literatūrā

Dmitrija Gluhovska grāmatā "Krēsla" parādās ar nosaukumu "Sergejs Kochubeevich Shaibu", "Ārkārtas situāciju ministrijas vadītājs".

Andreja Maksimuškina romānā "Baltā atriebība" parādās ar vārdu Sergejs Kozhutdinovičs Boigu.

Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs

Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs

Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs. Iepriekš viņš bija Maskavas apgabala gubernators (no 2012. gada maija līdz novembrim), Krievijas Federācijas civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un katastrofu seku likvidēšanas ministrs (no 1994. gada līdz 2012. gadam). Armijas ģenerālis. Krievijas Federācijas Drošības padomes loceklis, partijas Vienotā Krievija līdzpriekšsēdētājs, Krievijas Ģeogrāfijas biedrības prezidents. Krievijas varonis. Viņa vadībā 1991. gadā izveidotais Krievijas glābšanas korpuss no entuziastu kustības pārtapa par spēcīgu civilu paramilitāru struktūru ministrijas statusā.

Sergejs Kužugetovičs Šoigu dzimis 1955. gada 21. maijā Čadanas pilsētā, Tuvas autonomajā apgabalā (kopš 1961. gada - Tuvas ASSR) iedzimtu nomadu lopkopju ģimenē. Tēvs, Kužugets Sergejevičs Šoigu, dzimis Šoigu Kužugets - sugas un personvārdi tika mainīti pēc pases darbinieka iegribas, visu mūžu strādāja partijas un padomju struktūrās un aizgāja pensijā par Tuvas ASSR Ministru padomes pirmo vietnieku.

Šoigu jaunākais mācījās viduvēji, bija stabils C students. Viņš bija pazīstams kā kauslis (saņēma pat iesauku Šaitans), taču, pateicoties tēva augstajam amatam, tika galā ar visām palaidnībām.

1967. gadā vecāki nosūtīja Šoigu uz vasaru uz Tuvas arheoloģisko ekspedīciju, kas notika PSRS Zinātņu akadēmijas Ļeņingradas filiāles aizbildniecībā. Rezultātā viņš strādāja kopā ar arheologiem Sayano-Shushenskaya hidroelektrostacijas plūdu zonā visas vasaras brīvdienas no piektās klases līdz skolas beigšanai.

1972. gadā pēc skolas beigšanas aizbrauca mācīties uz Krasnojarskas Politehnisko institūtu. Tajā pašā gadā viņš satika Irinu Antipinu, Aleksandra Antipina meitu, Krasnojarskas būvniecības tresta vadītāju. Šoigu un Antipina studēja vienā grupā Būvniecības fakultātē. Viņi apprecējās 1977.

Pēc vidusskolas beigšanas Šoigu strādāja Sibīrijas celtniecības trestos, 11 gadu laikā no meistara kļūstot par tresta vadītāju.

Sievastēvs iepazīstināja Šoigu ar Ačinskas pilsētas partijas komitejas pirmo sekretāru Oļegu Semenoviču Šeņinu. Šeņins Šoigu ir parādā savu paaugstināšanu amatā partijas līnijā. Tātad 1988. gadā, pateicoties Šeņinam, Šoigu kļuva par PSKP Abakānas pilsētas komitejas otro sekretāru, bet 1989. gadā - par PSKP Krasnojarskas apgabala komitejas inspektoru, kur vienlaikus bija viņa nākamais līdzstrādnieks un pastāvīgais vietnieks Jurijs. Leonidovičs Vorobjovs strādāja.

1990. gadā Šoigu aizbrauca uz Maskavu, paļaujoties uz Šeņina, tolaik PSRS tautas deputāta, palīdzību. Šoigu vēlējās vadīt topošajā Ivana Silajeva valdībā Černobiļas avārijas seku likvidēšanas komiteju, taču Augstākās padomes deputāti balsoja pret. Bet nedaudz vēlāk Šoigu saņēma RSFSR Valsts arhitektūras un būvniecības komitejas priekšsēdētāja vietnieka amatu.

1991. gada pavasarī Šoigu vadīja Krievijas glābšanas korpusu, 1990. gada decembrī izveidoto organizāciju, kas apvieno alpīnistu brīvprātīgās glābšanas komandas pēc postošajām zemestrīcēm Ļeņinakanā un Spitakā. RSFSR prezidents piedāvāja šai organizācijai valsts statusu un finansiālu palīdzību apmaiņā pret brīvām un demokrātiskām vadības vēlēšanām. Šajās vēlēšanās uzvarēja Šoigu, piesaistot Jeļcinam reālu vai fiktīvu atbalstu.

1991. gada 17. aprīlī ar RSFSR Ministru padomes dekrētu Šoigu tika apstiprināts par glābšanas korpusa vadītāju. Jūlijā RKS tika pārdēvēta par RSFSR Valsts ārkārtas situāciju komiteju, par tās priekšsēdētāju ieceļot Šoigu.

Jaunajai organizācijai nebija ne telpu, ne darbinieku, ne skaidra rīcības plāna. Pirmās glābšanas vienības izveidošana prasīja vairākus mēnešus.

1991. gada augustā Šoigu aktīvi atbalstīja Jeļcinu, par ko viņam vēlāk tika piešķirta Brīvās Krievijas aizstāvja medaļa. Šeit šķīrās Šoigu un Oļega Šeņina ceļi, kuri atbalstīja Valsts ārkārtas situāciju komiteju. Puča laikā Šoigu glābēji ieņēma Dogužijeva komisijas (Ārkārtas situāciju valsts komisija, kas izveidota pēc zemestrīces Armēnijā) ēku. Vēlāk viņi pārņēma komisijas sakaru sistēmas, infrastruktūru un stratēģiskos krājumus, kas tika izveidoti visā valstī ārkārtas situācijām.

Pirmā Ārkārtas situāciju komitejas glābšanas operācija 1991. gada septembrī bija incidents Ufas naftas pārstrādes rūpnīcā, kur pastāvēja 700 tonnu smagas caurules fragmenta nokrišanas draudi. Šāda kritiena ietekme būtu līdzvērtīga 9 magnitūdu zemestrīcei. Ar virzītu sprādzienu glābēji briesmas likvidēja, un pati operācija tika iekļauta Ginesa rekordu grāmatā.

Rudenī Šoigu izdevās panākt civilās aizsardzības spēku nodošanu ar visiem viņa pārziņā esošajiem ieročiem, infrastruktūru un aptuveni 20 tūkstošu cilvēku personālu. Tādējādi viņš paaugstināja savas nodaļas statusu, kas jau personīgi bija Jeļcina pakļautībā. Pats departaments 1991. gada novembrī tika pārdēvēts par Valsts civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un dabas katastrofu seku likvidēšanas komiteju, kas pakļauta RSFSR prezidentam.

Šoigu piedalījās vairāku bruņotu konfliktu risināšanā, kas 90. gadu sākumā izcēlās Kaukāzā: Ziemeļosetijā un Dienvidosetijā, Abhāzijā, Ingušijā.

1993. gadā konfrontācijas laikā ar Augstāko Padomi Jeļcins atkal paļāvās uz glābēju vadītāju: naktī uz 4. oktobri Šoigu nodaļa pēc Jegora Gaidara lūguma saņēma atļauju izsniegt darbiniekiem ieročus.

Tajā pašā gadā Šoigu sāka veidot karjeru "varas partijā", iekļūstot "Krievijas izvēles" provizoriskajā sarakstā. Viņš nekad nav iekļuvis galīgajā sarakstā.

1994. gada 31. janvārī ar Krievijas prezidenta dekrētu Šoigu iepazīstināja ar Krievijas Federācijas Drošības padomi. Kā Drošības padomes loceklis Šoigu bija iesaistīts lēmuma pieņemšanā par kara sākšanu Čečenijā 1994.gadā, taču par viņa nostāju šajā jautājumā gandrīz nekas nav zināms.

1994. gada februārī viņa nopelni tika atzīmēti ar jaunu apbalvojumu - ordeni "Par personīgo drosmi". Tad glābēju departaments atkal paaugstināja savu statusu: komiteja tika pārveidota par ministriju. 1994. gada 20. novembrī Šoigu kļuva par Krievijas Federācijas civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un katastrofu seku likvidēšanas ministru.

Pēc reorganizācijas Šoigu iesniedza iesniegumu Krievijas Federācijas valdībai, ierosinot ministrijā ieviest vispārējos amatus: 9 pulkvežus, 33 ģenerālleitnantus, 76 ģenerālmajorus un 4 kontradmirāļus, vienlaikus piešķirot armijas ģenerāļa pakāpi. ministrs. Jurijs Baturins (Krievijas Federācijas prezidenta Personāla politikas padomes Augstāko militāro amatu, augstāko militāro pakāpju un augstāko īpašo pakāpju komisijas vadītājs), kura kompetencē bija šis jautājums, izskatīja un laboja priekšlikumu - Šoigu saņēma pakāpi. ģenerālmajors. Un jau 1995. gada 5. maijā ar Krievijas prezidenta dekrētu viņam tika piešķirta ģenerālleitnanta pakāpe.

Šoigu aktīvi atbalstīja Jeļcina komandu 1995.-1996.gada vēlēšanu kampaņas laikā. 1995. gadā viņš palīdzēja Černomirdinam organizēt kustību Mūsu mājas ir Krievija, pievienojoties kustības organizācijas komitejai. Vēlāk Šoigu bija politiskās padomes loceklis un bija Padomes Noziedzības apkarošanas un tiesiskās politikas komisijas priekšsēdētājs.

1996. gada 17. jūlijā viņš saņēma Jeļcina pateicību kā aktīvs "prezidenta vēlēšanu kampaņas organizēšanas un norises" dalībnieks, vēlēšanu kampaņas kurators Krievijas Federācijas veidojošajās vienībās.

1999. gada 20. septembrī Šoigu saņēma Krievijas varoņa titulu "par drosmi un varonību, kas izpaudās, pildot militāro pienākumu ekstremālās situācijās".

1999.-2000.gada vēlēšanu kampaņās Šoigu spēlēja vienu no pirmajām lomām. 1999. gadā viņš kļuva par jaunizveidotās starpreģionu kustības "Vienotība" vadītāju. Žurnālisti šo jauno asociāciju nodēvēja par Shokagur (ar pirmo trīs vārdu sākuma burtiem). Sergejam Šoigu, Aleksandram Kareļinam un Aleksandram Gurovam izdevās piesaistīt vēlētāju atbalstu un viņi saņēma 23,32 procentus balsu, zaudējot tikai Krievijas Federācijas Komunistiskajai partijai. Daudzējādā ziņā šīs kustības panākumi atviegloja Putina darbu, kurš saņēma Šoigu bezierunu atbalstu prezidenta vēlēšanās. 2000.gadā, no 10.janvāra līdz 7.maijam, vissvarīgākajā priekšvēlēšanu laikā, Šoigu pildīja ne tikai Ārkārtas situāciju ministrijas vadītāja, bet arī Krievijas Federācijas vicepremjera pienākumus. Tieši trīs gadus pēc Putina inaugurācijas, 2003.gada 7.maijā, Šoigu tika piešķirta cita militārā pakāpe - armijas ģenerāļa pakāpe.

Pēc vēlēšanām Šoigu turpināja nodarboties ar partiju veidošanu, piesaistot Vienotības rindās slavenus sportistus, zinātnes un mākslas pārstāvjus un izveidoja savas kustības jaunatnes nodaļu - Jauniešu vienotību.

2001. gada 1. decembrī Šoigu kļuva par līdzpriekšsēdētāju partijai "Vienotā Krievija", kas tika izveidota no bijušajiem konkurentiem 1999. gada Valsts domes vēlēšanās (starpreģionu kustība Vienotība un sabiedriski politiskā organizācija Tēvzeme - visa Krievija). Šoigu zaudēja Vienotās Krievijas līdera amatu Borisam Grizlovam.

2002. gadā Ārkārtas situāciju ministrija beidzot tika paplašināta, absorbējot Valsts ugunsdzēsības dienestu. Tātad Šoigu savā vadībā apvienoja valsts galvenos glābšanas dienestus.

2003. gada Valsts domes deputātu vēlēšanās Šoigu bija otrais Vienotās Krievijas sarakstā. Viņš pat bija spiests doties atvaļinājumā un formāli nevadīja Ārkārtas situāciju ministrijas darbību priekšvēlēšanu laikā. Šoigu vēlēšanu kampaņas laikā ierosināja trīs reizes bez pamatota iemesla atņemt pilsonību tiem krieviem, kuri vēlēšanās nepiedalījās. Pirmajā vietā ierindojās "Vienotā Krievija", kas saņēma 37,57 procentus balsu.

2007. gada 12. septembrī Šoigu kļuva par Krievijas Federācijas Ārkārtas situāciju ministrijas vadītāja pienākumu izpildītāju, jo premjerministrs Mihails Fradkovs lūdza prezidentu Putinu pilnībā atkāpties no sava kabineta. Savu lūgumu premjers pamatoja ar vēlmi piešķirt prezidentam personāla lēmumu brīvību Saeimas un prezidenta vēlēšanu priekšvakarā. Putins demisiju pieņēma, lūdzot premjerministru un citus ministrus uz laiku pildīt savus pienākumus.

Fradkova vietā prezidents izvirzīja Federālā finanšu uzraudzības dienesta vadītāju Viktoru Zubkovu, kura iecelšanu Valsts dome apstiprināja 14.septembrī. 24. septembrī kļuva zināms par jaunām iecelšanām valdībā. Šoigu palika savā bijušajā ministra amatā,,.

Bija paredzēts, ka Šoigu tiks iekļauts "Vienotās Krievijas" federālajā sarakstā 2007.gada decembrī paredzētajās Valsts domes piektā sasaukuma vēlēšanās. Tomēr 2007. gada 1. oktobrī partijas kongresā prezidents Putins piekrita ieņemt sarakstu, pēc kura tika nolemts neveidot partijas trijotni. Šoigu ierindojās "Vienotās Krievijas" saraksta augšgalā Stavropoles apgabalā, kur 2002.gadā nodarbojās ar plūdu seku likvidēšanu. Turklāt viņa māsa Larisa Šoigu, kura kļuva par otro partijas kandidāti Tuvas Republikā, iekļuva Vienotās Krievijas vēlēšanu sarakstā,,.

2007. gada 2. decembrī notikušajās vēlēšanās Vienotā Krievija saņēma 64,3 procentus Krievijas vēlētāju balsu. Šoigu, kā gaidīts, atteicās no deputāta mandāta par labu citiem kandidātiem, un viņa māsa Larisa kļuva par Krievijas Federācijas Valsts domes deputāti.

2008. gada martā Krievijas premjerministra pirmais vietnieks Dmitrijs Medvedevs uzvarēja prezidenta vēlēšanās (viņa kandidatūru 2007. gada decembrī izvirzīja vairākas valsts politiskās partijas, tostarp Vienotā Krievija, un to atbalstīja prezidents Putins). 2008. gada 7. maijā Medvedevs stājās Krievijas prezidenta amatā. Saskaņā ar valsts konstitūciju tajā pašā dienā valdība atkāpās, pēc kā jaunais valsts prezidents parakstīja dekrētu "Par Krievijas Federācijas valdības atkāpšanos no pilnvarām", uzdodot Ministru kabineta locekļiem, tostarp Šoigu, turpināt darboties līdz jaunas Krievijas valdības izveidošanai. Vienlaikus Medvedevs ierosināja Valsts domei apstiprināt Putinu par Krievijas Federācijas valdības priekšsēdētāju. 2008. gada 8. maijā Valsts domes sēdē Putins tika apstiprināts premjerministra amatā.

2008. gada 12. maijā Putins iecēla amatus Krievijas valdībā. Šoigu atkal kļuva par Ārkārtas situāciju ministrijas vadītāju.

2008. gada augusta sākumā notika notikumi, kas vēlāk medijos tika dēvēti par "piecu dienu karu". Gruzijas karaspēka ienākšanu neatzītās Dienvidosetijas Republikas teritorijā un tās galvaspilsētas - Chinvali pilsētas - apšaudīšanu 2008.gada 8.augustā Krievija uzskatīja par agresijas aktu pret miera uzturētājiem un republikas civiliedzīvotājiem. Tajā pašā dienā prezidents Medvedevs uzdeva premjerministram Putinam, Šoigu un iekšlietu ministram Rašidam Nurgalijevam organizēt humānās palīdzības sniegšanu upuriem, un nākamajā dienā Krievijas līderis paziņoja par operācijas sākšanu "miera nodrošināšanai". Gruzijas un Dienvidosetijas konflikta zona." 11. augustā kļuva zināms, ka pirmajā posmā Krievija atvēlēs aptuveni 10 miljardus rubļu infrastruktūras atjaunošanai Dienvidosetijā un 500 miljonus rubļu, lai palīdzētu humanitārās katastrofas upuriem gadā. Dienvidosetija.

Konfliktu izšķiršanas plānu pretējās puses parakstīja tajā pašā mēnesī. Pēc karadarbības beigām Krievijas Ārkārtas situāciju ministrija un Krievijas enerģētiķi sāka atjaunot sakarus un elektroapgādi Dienvidosetijā, galvenokārt Chinvali, kur, pēc republikas pārstāvju domām, tika iznīcināti "90 procenti enerģētikas ekonomikas". Šoigu pauda viedokli, ka Dienvidosetijas galvaspilsētas atjaunošana prasīs vismaz divus gadus un daudzas ēkas būs "jāpārbūvē".

2009. gada 17. augustā Sajano-Šušenskas HES notika avārija, kuras rezultātā gāja bojā 75 cilvēki. Šoigu avārijas vietā koordinēja tā seku likvidēšanas darbus, negadījuma dienā ministrs sacīja, ka stacijas atjaunošana prasīs gadiem.

2009. gada novembrī Šoigu tika ievēlēts par Krievijas Ģeogrāfijas biedrības (RGS) prezidentu, šajā amatā aizstājot admirāli Anatoliju Komaricinu, kurš atkāpās no amata oktobrī. Jau nākamajā dienā biedrības pilnvaroto padomi vadīja premjerministrs Putins, kurš arī paziņoja, ka valdība piešķirs Krievijas ģeogrāfijas biedrībai 50 miljonus rubļu. Pēc Šoigu teiktā, sabiedrība šo naudu var tērēt populārzinātnisku filmu uzņemšanai un skolu ģeogrāfijas mācību grāmatu veidošanai. Viņš arī paziņoja par Krievijas Ģeogrāfijas biedrības nodomu iegūt savu TV kanālu un izveidot populārzinātnisku žurnālu,,,.

Šoigu vadīja glābšanas operāciju Raspadskas raktuvēs Kuzbasā, kur 2010.gada 9.maijā notika divi sprādzieni, kuru rezultātā gāja bojā ap 90 cilvēku,,.

No 2010.gada jūlija līdz augustam neparasti karstā un sausā laika dēļ vairākās Krievijas vietās izcēlās ugunsgrēki mežos un kūdras purvos. Katastrofas rezultātā gāja bojā vairāk nekā 50 cilvēki, tūkstošiem palika bez pajumtes, izdega vairāk nekā miljons hektāru meža. Vairākās pilsētās, tostarp Maskavā, ugunsgrēku radītā smoga dēļ izveidojās nelabvēlīga ekoloģiskā situācija. Lielāko daļu uzliesmojumu izdevās dzēst tikai augusta otrajā pusē, kad karstums rimās,,. Pēc ugunsgrēku dzēšanas uzraudzībā esošā Šoigu teiktā, no tiem nodarītie zaudējumi sasniedza aptuveni 12 miljardus rubļu, ieskaitot māju atjaunošanas izmaksas ugunsgrēkā cietušajiem, taču neatkarīgie eksperti norādīja, ka kopējais zaudējumu apjoms varētu būt aptuveni 450 miljardi. rubļi. Presē Šoigu un Ārkārtas situāciju ministriju kritizēja par slikto ekipējumu ar speciālo aprīkojumu un nesagatavotību tik liela mēroga dabas katastrofām,,. Daži avoti apgalvoja, ka meža un kūdras ugunsgrēki ir neatgriezeniski iedragājuši ārkārtas situāciju ministra popularitāti. Pats Šoigu norādīja, ka Ārkārtas situāciju ministrija saskaņā ar Meža kodeksu nav atbildīga par ugunsgrēku dzēšanu vai novēršanu, jo departaments likumā nav minēts, tādējādi uzvelkot daļu vainas uz Rosļeshozu, kas nesen informēja viņa departamentu situācija ar ugunsgrēkiem bija nekontrolējama . Ministrs arī lūdza piešķirt naudu papildu aprīkojuma iegādei ugunsgrēku dzēšanai, tostarp ugunsdzēsības lidmašīnām Il-76, Be-200ChS.

2011. gada septembrī Šoigu tika iekļauts Vienotās Krievijas kandidātu sarakstā sestā sasaukuma Valsts domes vēlēšanās kā pirmais numurs Krasnojarskas apgabala reģionālajā grupā. Pēc 2011.gada decembrī notikušajām vēlēšanām Šoigu atteicās no deputāta mandāta. Tajā pašā laikā viņa māsa Larisa Šoigu saglabāja Tuvas pārstāves vietu parlamenta apakšpalātā.

Prese rakstīja, ka, strādājot valdībā, Šoigu pierādījis sevi kā ārkārtīgi piesardzīgu un pretimnākošu politiķi. Viņš savu nodaļu uzsvērti attālināja no politikas, tiesības uz politisko darbību atstājot tikai sev. Mediji radīja Ārkārtas situāciju ministrijas vadītāja kā galvenā Krievijas glābēja tēlu: viņš pastāvīgi atrodas ziņās, kas veltītas lielām cilvēka izraisītām un dabas katastrofām, izsaka paziņojumus, dažreiz pat citu amatpersonu vietā. Viņi rakstīja, ka Šoigu ieņem uzvarētāju pozīciju, atbildot nevis par kataklizmu un avāriju novēršanu, bet gan par seku likvidēšanu un izpostītā atjaunošanu: viņam patīk personīgi vadīt glābšanas darbus, publiski apsūdzot vietējās varas nolaidībā, uzņemas personīgā atbildība par katastrofu seku likvidēšanu. Nemitīgi demonstrējot savu efektivitāti, viņš no priekšniekiem saņem ne tikai uzticības kredītu, bet arī pienācīgu finansējumu, atļauju pārņemt saistītās struktūras, atzīmēja mediji.

2012. gada 30. martā Vienotā Krievija iekļāva Šoigu partijas piedāvātajā Maskavas apgabala gubernatora amata kandidātu sarakstā, kurš tika atbrīvots saistībā ar Borisa Gromova atkāpšanos no amata. 2012. gada 4. aprīlī prezidents Medvedevs iesniedza savu kandidatūru gubernatora amatam Maskavas apgabala domē, un nākamajā dienā viņa kandidatūru atbalstīja deputāti pie Maskavas. Šoigu bija paredzēts stāties jaunajā amatā 2012. gada maijā. Pēc apstiprināšanas jaunā amatā Šoigu nekavējoties ierosināja palielināt reģiona ieņēmumus, uzliekot par pienākumu galvaspilsētā strādājošajiem Maskavas apgabala iedzīvotājiem maksāt nodokļus nevis Maskavas, bet gan reģiona budžetā. Mediji, atsaucoties uz ekspertiem, šo iniciatīvu nodēvēja par "neiespējamu".

2012. gada 10. aprīlī Šoigu paziņoja par vēl vienu savu jauno amatu: viņš "nepilna laika" vadīja vienu no Maskavas Valsts universitātes laboratorijām (kura nebija precizēta).

Maskavas apgabala dome 19. aprīlī pirmajā lasījumā pieņēma likumprojektu par Maskavas apgabala gubernatora un apgabala valdības priekšsēdētāja amatu nodalīšanu (Šoigu priekštecis Maskavas apgabala vadītāja amatā Boriss Gromovs šos apvienoja). ziņas). Tajā pašā laikā tika ierosināts izveidot jaunu iestādi - gubernatora administrāciju.

2012. gada 11. maijā Šoigu inaugurēja un viņš oficiāli kļuva par Maskavas apgabala gubernatoru. Tomēr jaunajā amatā viņš neizturēja ilgi. Krievijas prezidents Vladimirs Putins 2012. gada 6. novembrī iecēla Šoigu par Krievijas Federācijas aizsardzības ministru atlaistā Anatolija Serdjukova vietā. Tika atzīmēts, ka jauna Maskavas apgabala vadītāja vēlēšanas bija paredzētas 2013. gada septembrī. 8.novembrī reģiona gubernatora pienākumu izpildītāja amatā tika iecelts Vienotās Krievijas Domes frakcijas vadītājs Andrejs Vorobjovs. Stājoties Maskavas apgabala gubernatora amatā, Šoigu starp saviem galvenajiem uzdevumiem nosauca Maskavas apgabala iedzīvotāju sociālā nodrošinājuma palielināšanu, reģiona budžeta palielināšanu un pievilcīga investīciju klimata veidošanu tajā.

Šoigu gubernācijas laikā no amata atkāpās Himku mērs Vladimirs Streļčenko un Balašihas vadītājs Vladimirs Samodelovs. Lielu sabiedrības uzmanību piesaistīja jauna mēra ievēlēšana Himkos. Tajās cita starpā piedalījās bijušais Maskavas Ziemeļu administratīvā apgabala prefekts Oļegs Mitvols un kustības Maskavas apgabala ekoloģiskā aizsardzība vadītāja Jevgeņija Čirikova, bet uzvaru izcīnīja Oļegs Šahovs, kurš piesaistīja Vienotās Krievijas atbalstu.

Pēc Šoigu iniciatīvas tika sastādīts Maskavas apgabala negodīgo attīstītāju saraksts, kurā uz 2012. gada oktobri bija 31 uzņēmums. Turklāt Šoigu uzdeva sastādīt apkrāpto kapitāla daļu turētāju reģistru, kā arī tika grozīts likums "Par to pilsoņu tiesību aizsardzību, kuri ieguldīja ieguldījumus daudzdzīvokļu māju celtniecībā...", lai objektu atzītu par problemātisku, ja tā celtniecība. ir nokavēts par vairāk nekā trīs mēnešiem.

2012. gada augusta beigās Šoigu kopā ar Maskavas mēru Sobjaņinu parakstīja vienošanos par 9 miljardu rubļu piešķiršanu no Maskavas budžeta 2012.-2014. gadā trim Maskavas apgabala rajoniem, lai segtu līdzekļu trūkumu, kas radās nodokļu maksātāju uzņēmumu zaudējumi, kas nonāca "jaunās Maskavas" teritorijā. 2012. gada oktobrī Maskavas apgabala dome pieņēma budžetu, saskaņā ar kuru reģiona pašu ieņēmumiem nākamgad bija jāpalielinās par 6,6 procentiem līdz 23,6 miljardiem rubļu. Šoigu arī iestājās par to, lai iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiktu ieskaitīts ne tikai Maskavas, kur atradās lielākā daļa darba devēju, budžetā, bet arī tā reģiona budžetā, kurā reģistrēti nodokļu maksātāji.

Viens no Šoigu projektiem bija tematiskā parka "Krievija miniatūrā" būvniecība netālu no Domodedovas lidostas ar samazinātām apskates objektu kopijām no visiem valsts reģioniem. Parka izveides izmaksas tika lēstas 50 miljardu rubļu apmērā, taču, pēc Šoigu domām, tām vajadzēja atmaksāties uz tūristu rēķina. Parka izveides ideju apstiprināja prezidents Vladimirs Putins, taču tā būvniecība vēl nav sākusies.

Laikraksts Kommersant atzīmēja, ka Šoigu gubernatora 179 dienu laikā Maskavas apgabalā palielinājās dzimstība, samazinājās bezdarbs, pieauga vidējā alga un samazinājās reģistrēto noziegumu skaits.

Saskaņā ar 2012.gada aprīlī publicēto ienākumu deklarāciju, Šoigu 2011.gadā nopelnīja 4 miljonus 942 tūkstošus rubļu, bet viņa sieva vairāk nekā 78 miljonus rubļu. Amatpersonai piederēja dzīvojamā ēka 477,3 kvadrātmetru platībā, divi zemesgabali 7434 un 11895 kvadrātmetru platībā, kapitāldaļas divos dzīvokļos un automašīna ZiM; viņa sieva - automašīna "Audi".

Šoigu padotie un radinieki veidoja veiksmīgu karjeru. Ārkārtas situāciju ministrijas vadītāju vietnieki Valērijs Vostrotins un Aleksandrs Moskaļecs 2003. gadā kļuva par Valsts domes deputātiem no Vienotās Krievijas. Andrejs Vorobjovs, deputāta Šoigu Jurija Vorobjova dēls, 2005. gada aprīlī vadīja Vienotās Krievijas Centrālo izpildkomiteju.

Ierēdņa sieva Irina Šoigu (Antipina) medijos tika minēta kā vairāku 90. gadu beigās izveidoto ceļojumu un konsultāciju uzņēmumu līdzdibinātāja. Viņi arī rakstīja par viņu kā 2002. gadā dibinātā uzņēmuma Expo-M prezidenti, kas organizēja izstādes un cita starpā apkalpoja Krievijas Ārkārtas situāciju ministriju un Rosoboronexport (saskaņā ar dažiem ziņojumiem Irina Šoigu pārtrauca darbu Expo-M 2003. gadā). , . Viena no divām Šoigu meitām Jūlija (dzimusi 1977. gadā) 2002. gadā kļuva par Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas Ārkārtas psiholoģiskās palīdzības centra direktori.

Mediji rakstīja par Šoigu kā Tuvanas diasporas vadītāju Maskavā. Tika atzīmēts, ka viņa vārds dzimtenē ir ļoti cienīts: viņa dzimtajā pilsētā Čadānā viņa vārdā nosaukta iela, parādījās Sergeja Šoigu kalnu virsotne, revolūcijas liesmas sovhozs tika svinīgi pārdēvēts par Balgažinas valsts vienoto uzņēmumu. Sergejs Šoigu. No viņa vārda ir atkarīgs vēlēšanu iznākums republikā .

Šoigu 50 gadu jubilejas dienā apbalvots ar ordeni Par nopelniem Tēvzemes labā III pakāpe.

Izmantotie materiāli

Un apmēram. Maskavas apgabala gubernators bija Domes frakcijas vadītājs EP Vorobjovs. - RIA ziņas, 08.11.2012

Ivans Makarovs. Sergeja Šoigu valdīšanas rezultāti. - Kommersant, 07.11.2012. - № 210 (4995)

Šoigu tika iecelts par aizsardzības ministru Serdjukova vietā. - RIA ziņas, 06.11.2012

Jaunais Maskavas apgabala gubernators tiks ievēlēts tiešās vēlēšanās 2013. gada septembrī. - Interfax, 06.11.2012

Ko Šoigu izdevās paveikt kā Maskavas apgabala gubernatoram. - RBC nekustamais īpašums, 06.11.2012

Sergejs Šoigu: sešu gubernatora mēnešu laikā paveiktais. - RBC, 06.11.2012

Šoigu stājās Maskavas apgabala gubernatora amatā. - RIA ziņas, 11.05.2012

Maskavas apgabala gubernatora un premjerministra amati var tikt nodalīti 26.aprīlī. - RIA ziņas, 19.04.2012

S. Šoigu atļāva sarīkot tandēmu priekšpilsētā. - RBC, 19.04.2012

Informācija par ienākumiem, īpašumiem un mantiskā rakstura saistībām, ko iesnieguši Krievijas Federācijas valdības locekļi par pārskata finanšu gadu no 2011. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrim. - Krievijas Federācijas valdības interneta portāls (government.ru), 12.04.2012

Šoigu informē Krievijas Ģeogrāfijas biedrību par savu jauno amatu - viņš uz pusslodzi kļuva par Maskavas Valsts universitātes laboratorijas vadītāju. - Interfax, 10.04.2012

Irina Gruzinova. Ienākumu pārdale. - Maskavas ziņas, 09.04.2012

Jevgeņijs Arsjukins. Šoigu piedāvāja maksāt nodokļus dzīvesvietā. - TVNZ, 08.04.2012

Maskavas apgabala dome apstiprināja Šoigu par Maskavas apgabala gubernatoru. - RIA ziņas, 05.04.2012

Šoigu apstiprināja Maskavas apgabala gubernators. - Newspaper.ru, 05.04.2012

Veronika Romaņenkova. Medvedevs piedāvāja Šoigu Maskavas apgabala gubernatora amatam. - ITAR-TASS, 04.04.2012

Grizlovs: "Vienotā Krievija" izvirzīs prezidentu Maskavas, Omskas, Saratovas apgabalu vadītāju amatiem. - Vienotā Krievija (partijas oficiālā vietne), 30.03.2012

Šoigu bija Maskavas apgabala gubernatora amata kandidātu sarakstā. - IA Rosbalt, 30.03.2012

Žukovs un Nariškins pieņēma Valsts domes deputāta mandātus, Šoigu no mandāta atteicās. - Interfax, 15.12.2011

Anna Timofejeva. Tuvas vadītājs Valsts domē piekāpās Larisai Šoigu. - Krievu laikraksts (rg.ru), 14.12.2011

Pilns Vienotās Krievijas kandidātu saraksts Valsts domes vēlēšanām. - IA REGNUM, 25.09.2011

Andrejs Bojkovs. Dūmu bez uguns. - Mūsu versija, 23.09.2010

Krievijas ugunsgrēki "sadedzināja" Šoigu un Putina reputāciju. - Avīžu zeme, 23.08.2010

Jevgeņijs Belovs. Viens, bet ugunīgs spēks. - Kommersant-Vlast, 23.08.2010. - №33 (887)

Krievija ir izgājusi no ārkārtas stāvokļa ugunsgrēku dēļ. - RBC, 23.08.2010

Madlēna Leroijere. Poutine ou la verticale du pouvoir russe. - Le Figaro (per. InoSMI.Ru), 22.08.2010

Šoigu par ugunsgrēkiem: Es vēlreiz saku: mēs neesam atbildīgi. Meža kodeksā mūs nekur neatradīsiet. - dienu pirms, 20.08.2010

S. Šoigu nosauca aptuveno zaudējumu apmēru ugunsgrēkos Krievijā. - RBC, 19.08.2010

Šoigu paziņoja, cik miljardu Krievijas ugunsgrēkos "sadedzināja" un kurš vainīgs. - NEWSru.com, 19.08.2010

Jeļena Račeva. Vai skaitļi ir galīgi? - Jaunā Avīze, 17.05.2010

Anastasija Smirnova. Meždurečenskas ieguve iekļuva blokādē. - Jauns reģions, 17.05.2010

Dienas bez gaisa. - Skats, 12.05.2010

Svetlana Alikina. Krievijas Ģeogrāfijas biedrība iegādāsies autoritatīvu specializētu žurnālu, un nākotnē veidos savu televīzijas kanālu - Šoigu. - ITAR-TASS, 18.11.2009

Krievijas ģeogrāfijas biedrība saņems 10 dotācijas par - ITAR-TASS, 18.11.2009

Darbu turpinās Krievijas Ģeogrāfijas biedrības kongress. - Vesti.Ru, 18.11.2009

Bērnība

Šoigu bērnības sapnis nebija oriģināls – viņš gribēja būt pilots. Gandrīz visi tā laika bērni sapņoja par debesīm un kosmosu. Tiesa, tad Sergejs Šoigu pārstāja sapņot par debesīm un izvēlējās ceļu. Viņš gribēja kļūt par kravas automašīnu vadītāju. Šo darbu viņš nosauca par romantisku, tu ej tālu, tālu, kur gribi, tu apstājies.

Mācoties vidusskolā, 7. klasē Sergejs sāka strādāt Tuvas ekspedīcijā no Zinātņu akadēmijas. Viņš strādāja 5 gadus (domāts par vasaru kā sezonu) Sayano-Shushenskaya HES.

Viņš nebija huligāns, taču neļāva sevi aizvainot. Ledus dreifēšanas laikā viņš pārliecinoši lēca pa ledus gabaliem, nebaidoties paslīdēt. Viņš piedalījās ielu kautiņos, nekad neatkāpās. Sergejam patika sports - futbols, vieglatlētika. Šoigu lielāko daļu sava brīvā laika veltīja sportam, kas viņu paglāba no nonākšanas nelabvēlīgā kompānijā.

Sergejs labi mācījās un skolu pabeidza bez problēmām. Pēc 10. klases absolvēšanas devos uz Krasnojarsku, lai stātos institūtā. 1972. gadā Sergejs Kužugetovičs tika uzņemts institūtā specialitātē "būvinženieris".

Izglītība un ceļojuma sākums

Uz to viņa karjeras izaugsme neapstājas, bet, gluži pretēji, tā strauji aug uz augšu. 1986. gadā Šoigu tika iecelts par būvniecības asociāciju vadītāju Abakanā. Pēc 2 gadu darba Šoigu iegūst darbu par Abakānas pilsētas PSKP CK sekretāru. Gadu vēlāk viņš pārceļas uz Krasnojarsku un kļūst par PSKP komitejas inspektoru.

Būtiskas pārmaiņas aizsardzības ministra dzīvē sākās 1990. gadā, kad viņš ieradās Maskavā, lai pilnveidotu savas prasmes. Šajā laikā viņa uzmanību pievērsa kāds vīrietis, kurš nodarbojās ar valdības veidošanu. Šo cilvēku sauca Ivans Silajevs. Ivans noorganizēja Šoigu savam pirmajam dienestam galvaspilsētā - Valsts Būvniecības un arhitektūras komitejas vadītāja vietniekam. Šoigu šeit strādāja no 1990. līdz 1991. gadam.

Sergejam viņa darbs nepatika, tas bija diezgan garlaicīgs un vienmuļš. Šoigu galvenie pienākumi šajā amatā ietvēra darbu ar dokumentāciju. Jaunais menedžeris nolemj pārcelties atpakaļ uz Krasnojarsku. Tur Sergejam tiek piedāvāts glābšanas nodaļas vadītāja amats. Šis darbs bija ideāls jaunam un enerģiskam vadītājam. Šoigu praktiski no nulles uzbūvēja tādu Ārkārtas situāciju ministrijas sistēmu, kurai joprojām ir līdzvērtīgas visas pasaules valstis. Pirmajā darba gadā viņš lika izveidot glābšanas grupas visā Krievijā, un nedaudz vēlāk glābēju loks kļuva par Ārkārtas situāciju komiteju. Šīs struktūras nosaukums daudzkārt mainījās, līdz 1994. gadā Sergejs Šoigu vadīja Ārkārtas situāciju ministriju.

Sergejs Kužugetovičs spēja padarīt Ārkārtas situāciju ministriju par ietekmīgu iestādi. Šodien Krievijas Federācijas Ārkārtas situāciju ministrija sastāv no nodaļām un glābšanas komandām visos reģionos, pētniecības centrs, kā arī pēdējā laikā populārs kļuvis ārkārtas situāciju uzraudzības un prognozēšanas centrs. Visu šo sistēmu uzbūvēja Sergejs Kužugetovičs, kurš ir drosmes un atbildības paraugs daudziem krieviem.

Šoigu politiskais ceļš

Valsts domes vēlēšanās Šoigu vārds trīs reizes parādījās partijas labāko trijniekā, kas saistīts ar politiķa milzīgo popularitāti.

2012. gada pavasarī Sergejs Šoigu tika nominēts Maskavas apgabala gubernatora amatam. Tajā laikā prezidents bija Dmitrijs Medvedevs. Valsts prezidents kopā ar Maskavas domi atbalstīja un apstiprināja kandidātu Sergeju Šoigu. 2012. gada 12. maijs Sergejs Kužugetovičs oficiāli kļuva par Maskavas apgabala vadītāju. Tomēr šajā amatā viņš strādāja ļoti maz. 2012. gada beigās par aizsardzības ministru tika iecelts Sergejs Šoigu. Anatolijs Serdjukovs, kurš ieņem šo amatu, no šī amata tika atbrīvots publiska skandāla dēļ.

Personīgajā dzīvē

Laulības laikā Sergejam un Irinai bija divas meitas: Jūlija un Ksenija. Vecākā meita sekoja tēva pēdās, viņa ieņem Ārkārtas situāciju ministrijas Psiholoģiskās palīdzības centra direktores amatu. Jaunākā meita Ksenija ir studente, viņai izdevās nospēlēt epizodisku lomu vienā no Ņikitas Mihalkova filmām.

Valsts un sabiedriskie apbalvojumi

2012. gadā saņēmis augstāko apbalvojumu – Bruņinieka krustu kā žēlastības un pestīšanas zīmi. Šobrīd viņam ir armijas ģenerāļa pakāpe.
Sergeja Šoigu dzīve ir piemērs tam, kā, strādājot par parastu būvdarbu vadītāju, var sasniegt vēl nebijušus augstumus. Šoigu iemīlēja cilvēkus, pateicoties savai drosmei. Dabas katastrofu laikā viņš bija viens no pirmajiem, kas ceļoja notikumu vidū un palīdzēja cilvēkiem.

Spēcīgs, neatkarīgs, brutāls. Tas, iespējams, ir vislabākais veids, kā raksturot šo personu. Apbrīnojama ir neticamā izturība, ar kādu viņš devās uz savu mērķi. Šoigu ir lieliskā fiziskajā kondīcijā, bieži spēlē futbolu un mīl braukt.

Aplūkojot viņa balvu sarakstu, var droši teikt, ka Sergejs Šoigu ir lielisks cilvēks. Visu mūžu viņš ne reizi nenolaida rokas, nepadevās, nenomierinājās. Viņš spītīgi gāja pretī savam mērķim, un šodien daudziem cilvēkiem ir pārliecības garants par nākotni.

Sergejs Šoigu ir ievērojams valstsvīrs un Krievijas militārpersona, armijas ģenerālis, Krievijas Federācijas varonis, kurš ieņem Krievijas aizsardzības ministra amatu. Viens no retajiem politiskajiem simtgadniekiem, kuru krievi mūsdienās uzskata par "galveno valsts glābēju", jo Šoigu uzstādīja absolūtu rekordu Ārkārtas situāciju ministrijas vadītāja amatā: viņš no 1991. līdz 2012.gadam vadīja departamentu visās valdībās.

Sergejs Kužugetovičs Šoigu dzimis 1955. gada 21. maijā Čadanas pilsētā, Tuvas reģionā. Visa viņa bērnība pagāja Tuvā. Tēvs Kuzhuget Sereeevich pēc tautības ir tuvans, strādāja par redaktoru reģionālajā laikrakstā Shyn un pēc tam bija Tuvanas Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks. Sergeja māte Aleksandra Jakovļevna Kudrjavceva ir krieviete (dzimusi Jakovļevas ciemā pie Orelas), bija lopkopības speciāliste, pēc tam ilgu laiku vadīja republikas lauksaimniecības departamenta plānošanas nodaļu. Sergeja Šoigu uzvārds ir Kužugets, taču, atkārtoti izsniedzot tēva dokumentāciju, pieļauta kļūda, un viņa pasē nejauši samainīts vārds un uzvārds.

Sergejs Šoigu ar vecākiem un māsu

Skolas gados Sergejs bija parasts zēns un bērnu komandā ne ar ko neizcēlās. 1972. gadā ar labām atzīmēm pabeidza vietējo skolu un devās uz Krasnojarsku, kur ieguva augstāko izglītību, iestājoties Būvniecības fakultātes Politehniskajā institūtā.

1996. gadā Sergejs Šoigu aizstāvēja disertāciju par valsts pārvaldes organizāciju ārkārtas situāciju prognozēšanā, par ko saņēma ekonomikas zinātņu kandidāta grādu.

Sergejs Kužugetovičs jaunībā gandrīz 15 gadus strādāja būvniecības nozarē: strādāja lielos būvlaukumos Sibīrijā, kur ieņēma galvenokārt vadošus amatus.

Astoņdesmito gadu pašās beigās topošais ministrs izmēģināja spēkus partijas amatos: no 1988. līdz 1989. gadam strādāja par PSKP Abakānas komitejas otro sekretāru, vēl vienu gadu strādāja par inspektoru Krasnojarskas apgabala komitejā. PSKP.

1990. gadā sākas Sergeja Šoigu biogrāfijas Maskavas periods: viņš tiek iecelts par RSFSR Valsts arhitektūras un būvniecības komitejas priekšsēdētāja vietnieku. Taču šajā amatā viņš nepalika ilgi – tikai gadu.

Politika un civildienests

Dažus mēnešus vēlāk Sergejs Kužugetovičs Šoigu ierosināja izveidot Krievijas glābšanas korpusu, kuru viņš vadīja. Vēlāk šī nodaļa tika pārveidota par Krievijas Federācijas Valsts civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un dabas katastrofu seku likvidēšanas komiteju. Šoigu strādāja šīs nodaļas vadībā par priekšsēdētāju no 1991. līdz 1994. gadam.

Pateicoties Sergeja Kužugetoviča iniciatīvai un attīstībai, Krievijas Ārkārtas situāciju ministrija pašlaik ietver vairākas jomas, jo īpaši tai ir meklēšanas un glābšanas dienesti visos Krievijas reģionos, civilās aizsardzības karaspēks, Civilās aizsardzības akadēmija, specializēti centri Krievijas glābēju apmācībai un ārkārtas situāciju uzraudzība un prognozēšana, kā arī pētniecības institūts. Šī nodaļa ir kļuvusi par vienu no Šoigu svarīgākajiem nopelniem.

Politikā Sergejs Šoigu sāka parādīt sevi 1995. gadā kā daļa no viņa vadītās asociācijas Mūsu mājas - Krievija. 2000. gadā Sergejs Kužugetovičs kļuva par politiskās partijas Vienotība priekšsēdētāju, kas pēc kāda laika tika pārveidota par partiju Vienotā Krievija, kurā ietilpa arī Mintimera Šaimijeva partijas Visa Krievija un Tēvzeme.

Ārkārtas situāciju ministrijas aizsardzības ministra autoritāte ir neapstrīdama, un viņš to ieguva nevis ministrijas galvaspilsētas birojos, bet gan katastrofu zonu karstajos punktos visā pasaulē, kur kopā ar padotajiem lidoja Sergejs Šoigu. Par aktīvo glābšanas darbu viņš vairākkārt apbalvots ne tikai Krievijā, bet arī ārvalstīs, kur strādāja Krievijas glābēji. 1999. gadā Sergejam Šoigu tika piešķirts augstākais apbalvojums - Krievijas varoņa tituls.

2012. gadā Vienotā Krievija izvirzīja Šoigu Maskavas apgabala gubernatora amatam, kur viņu vienbalsīgi atbalstīja visi Maskavas apgabala domes deputāti. Šis gads Sergeja Šoigu biogrāfijā bija nozīmīgs - pēc ieteikuma viņš tika iecelts Krievijas Federācijas aizsardzības ministra amatā, skandāla dēļ atstādināto bijušo ministru nomainot ar Oboronservisu.

Jaunā atbildīgā amatā Sergejs Šoigu iezīmējās ar vairākām reformām. Pēc viņa iniciatīvas tika izveidots Arktikas karaspēks, sākās lielākā un vienīgā militāri patriotiskā parka "Patriot" būvniecība, un armijas sporta attīstība saņēma spēcīgu impulsu.

2012. gada novembrī aizsardzības ministrs par savu padomnieci iecēla bijušo televīzijas raidījumu vadītāju Mariju Kitajevu, kura laikā, kad gubernators bija Sergejs Šoigu, strādāja viņa pakļautībā par padomnieci informācijas politikas jautājumos.

Jaunā ministra vadītās reformas padarīja Krievijas Federācijas bruņotos spēkus neievainojamus pret ārējiem draudiem. 2014. gada notikumos Krimas pussalā visa pasaule novēroja RF bruņoto spēku kaujas efektivitātes palielināšanos. Krievijas prezidents augstu novērtēja Aizsardzības ministrijas rīcību, kuras aizsegā ar Krievijas militāro objektu aizsardzības stiprināšanu Krimā izdevās ātri izvietot GRU speciālos spēkus un jūras kājniekus pussalā, kas nodrošināja ukraiņu atbruņošanos. pussalā izvietotie militārie spēki.

Laikā no 2015. līdz 2016. gadam atkal bija iespējams pierādīt Krievijas armijas spēku. Līdz 2015. gadam Krievijas armija kļūst par otro spēcīgāko pasaulē.

Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka armijas ģenerālis Sergejs Šoigu kopš 2013.gada ir līderis Krievijas valdības ministru darbības rezultātu novērtēšanā.

Papildus savām pamatdarbībām Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs kopš 2009. gada ir Krievijas Ģeogrāfijas biedrības vadītājs, ir Starptautiskās ugunsdzēsēju un glābēju sporta federācijas priekšsēdētājs, kā arī pārvalda Krievijas foruma vietni. Aizsardzības ministrija.

Beznosacījumu uzmanība tiek pievērsta neapšaubāmi spilgtajam un harizmātiskajam ministram, tāpēc viņa izteikumi un runas bieži tiek parsētas citātos. Piemēram, 2010. gada martā runājot ar Federācijas padomes locekļiem, Sergejs Šoigu par ugunsdzēšamo aparātu ražošanu izteicās tik krāšņi, ka viņa citāts ilgu laiku tika izgaršots dažādos medijos.

Taču dažkārt Šoigu pieskaita citu cilvēku izteikumiem. Piemēram, 2015. gadā ministrs tika notiesāts par ierakstu Twitter, kurā viņš it kā aicināja Krievijas tankus ienākt Polijā. Kā izrādījās, Sergejs Šoigu nekad neko tādu nav rakstījis.

Situācija Ukrainā

2014. gada jūlijā Ukrainas Iekšlietu ministrija uzsāka krimināllietu pret Sergeju Šoigu, kurā Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs tika apsūdzēts par milicijas finansēšanu Donbasā. Apsūdzētie šajā krimināllietā kopā ar Šoigu ir Konstantīns Malofejevs. Pēc Kijevas varasiestāžu domām, Sergejs Šoigu un vairāki Krievijas politiķi ir iesaistīti neidentificētu personu līdzdalības organizēšanā nelegālos bruņotos grupējumos Ukrainas dienvidaustrumos.

Kriminālvajāšana pret Sergeju Šoigu Ukrainā nav vienīgais gadījums, kad Ukrainas varas iestādes apsūdz Krievijas politiķus un uzņēmējus. Ukrainas Iekšlietu ministrijas krimināllietas tika ierosinātas pret Krievijas prezidenta padomnieku Sergeju Glazjevu un Krievijas Federācijas FSB robeždienesta priekšnieku Vladimiru Kuļišovu. Viņi tiek apsūdzēti par publiskiem aicinājumiem izvērst militāru konfliktu un par nelikumīgu ieroču piegādi Ukrainas dienvidaustrumiem.

Krimināllietu ierosināšana pret Krievijas politiķiem, pēc politiķu domām, ir Ukrainas varas iestāžu atbilde uz atsevišķu Ukrainas uzņēmēju un politiķu kriminālvajāšanu Krievijā. Proti, krimināllietas Krievijā ierosinātas pret Ukrainas Iekšlietu ministrijas ministru Arsenu Avakovu un bijušo Dņepropetrovskas apgabala gubernatoru oligarhu.

Personīgajā dzīvē

Atšķirībā no atklātām politiskām un sabiedriskām aktivitātēm Sergeja Šoigu personīgā dzīve ir ēnā. Zināms, ka Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs ar savu nākamo sievu iepazinās studentu gados, un jau universitātes piektajā kursā viņi savas attiecības legalizēja. Sergeja Šoigu sieva Irina Antipina ir pašpietiekama persona, kas darbojas biznesa jomā.

Sergeja Šoigu sieva vada tūrisma aģentūru Expo-EM, kuras klienti ir ne tikai privātpersonas, bet arī glābēji no Ārkārtas situāciju ministrijas. Turklāt Irina Šoigu ieņem Pļehanova Krievijas Ekonomikas universitātes Sporta industrijas augstskolas fakultātes dekānes amatu, kā arī ir Sporta Republikas bērnu sociālā fonda un Starptautiskās sporta fonda pilnvarotā padomes locekle. Sabiedriskā organizācija Humanitārā dimensija, kurā viņa īpaši interesējas par jaunatnes programmu veidošanu un īstenošanu.

Krievijas aizsardzības ministra ģimenē aug divas meitas - Jūlija un Ksenija. Sergeja Šoigu meita Jūlija šobrīd ir atbildīga par Ārkārtas situāciju ministrijas psiholoģiskās palīdzības dienestu, bet jaunākā meita Šoigu saņēma MGIMO Ekonomikas fakultātes diplomu. Zīmīgi, ka Ksenija filmējās drāmas Burnt by the Sun-2 epizodē, spēlējot medmāsu.

Pirms dažiem gadiem klīda runas, ka ministram ir otra sieva, neoficiāla, kuru viņš slēpj no sabiedrības. Viņas vārds ir Elena, un viņa iepriekš strādāja par stjuarti EMERCOM lidmašīnā. Pēc nepārbaudītās informācijas, sieviete no Sergeja Šoigu it kā dzemdējusi dēlu Daniilu, kurš ir ļoti līdzīgs viņa tēvam. Šīm baumām apstiprinājuma nav, Šoigu svīta uzskata, ka šādas tenkas tiek izplatītas, lai diskreditētu ministru, kura uzticības reitings šodien ir ļoti augsts.

Kas attiecas uz Šoigu paradumiem un vēlmēm, tad, pēc viņa teiktā, veselīgs dzīvesveids nav viņam. KF Aizsardzības ministrijas vadītājs mīl labu ēdienu, garšīgu gaļu, svaigas zivis un sarkanvīnu. Arī Sergejs Šoigu ir, un ministrs no savas atkarības negatavojas šķirties, savu nostāju skaidrojot ar nevēlēšanos zaudēt baudu. Sergejs Kužugetovičs ir lieliskā formā, aktīvi nodarbojas ar futbolu un izjādēm.

Zināms, ka Sergejam Šoigu patīk pētīt Krievijas laikmeta vēsturi un hokeju. Viņš ir vecs CSKA komandas fans, taču viņam patīk arī futbols un fano par Spartak.

Sergejs Kužugetovičs kolekcionē zobenus, dunčus un japāņu samuraju zobenus. Viņš ļoti labi spēlē ģitāru un glezno ar akvareļiem.

Ienākumi

Par ministra ienākumiem interesējas daudzi pilsoņi, īpaši tam rūpīgi seko opozīcija. Zināms, ka Sergejs Šoigu, 2012. gadā strādājot par aizsardzības ministru, nopelnīja vairāk nekā 15 miljonus rubļu, kas ir vairāk nekā 4 reizes vairāk nekā viņa priekšgājēja ienākumi 2011. gadā.

Pēc Forbes datiem, aizsardzības ministra ģimenes kopējie ienākumi 2012.gadā bija 83,02 miljoni rubļu.

• 1993. gada aprīlī pēc atkārtotas atestācijas Sergejs Šoigu (tolaik Ārkārtas situāciju ministrijas vadītājs bija rezerves virsleitnanta pakāpē) saņēma ģenerālmajora pakāpi. Zīmīgi, ka tajā pašā laikā tika pārkāpta virsnieka pakāpju piešķiršanas kārtība.
• 1993. gada oktobrī Šoigu atbildēja uz lūgumu, sagādājot viņam 1000 ložmetējus ar munīciju. Tiesa, līdz ložmetēju izplatīšanai tas nenonāca.
• Sergeja Kužugetoviča znots Aleksejs Kuzovkovs 2005. gadā uzvarēja Maskavas valdības izsludinātajā konkursā par valsts notāru vakancēm. Vēlāk konkurss tika atzīts par nelikumīgu.

• Pateicoties Sergeja Šoigu pūlēm, viduslaiku Tuvanas cietoksnis Por-Bazhyn ieguva federālas nozīmes pieminekļa statusu.
• 2009.gadā ministrs ierosināja ieviest kriminālatbildību tiem, kas noliedz PSRS uzvaru Lielajā Tēvijas karā.
• 2012.gada pavasarī lielu rezonansi izraisīja ministra paustais viedoklis, ka būtu jauki Krievijas galvaspilsētu pārcelt uz Sibīriju.

• 2012. gada oktobrī Federālais pretmonopola dienests noteica aizliegumu uz Viktora Petrika ūdens filtriem izvietot Sergeja Šoigu vārdu.
• 2015. gada 9. maijā ministrs, pirms Uzvaras parādes sākuma atstājot Spasskajas torņa vārtus, krustojas, jo virs vārtu arkas paceļas pareizticīgo ikona. Pirms parādes sākuma 2016. gadā Sergejs Kužugetovičs darīja to pašu.

Sergejs Šoigu šodien

2018. gada 18. martā atkal uzvarēja Vladimirs Putins. Tūlīt pēc ievēlētā Krievijas Federācijas prezidenta atkāpās priekšsēdētāja vadītā valdība.

Tūlīt pēc stāšanās amatā Vladimirs Putins atkārtoti piedāvāja premjerministra amatu Dmitrijam Medvedevam. 18. maijs tika paziņots žurnālistiem. Sergejs Šoigu saglabāja amatu Krievijas Iekšlietu ministrijas vadītāja amatā.