Pēcmenopauzes osteoporoze. Pēcmenopauzes osteoporoze: kalcija preparāti mūsdienīgā profilakses un ārstēšanas stratēģijā. Osteoporozes cēloņi sievietēm

Pēc menopauzes iestāšanās sievietes organismā notiek vairākas izmaiņas, kas vairāk saistītas ar hormonu līdzsvara pārstrukturēšanu. Tas ietekmē gandrīz visu ķermeņa sistēmu stāvokli, tostarp kaulu audus. Hipoestrogēnisms, ko izraisa vielmaiņas traucējumi, bieži noved pie kaulu audu iznīcināšanas, kas izraisa osteoporozi. Lai novērstu slimības attīstību, ir nepieciešama efektīva profilakse.

Pēcmenopauzes osteoporoze: galvenie cēloņi

Saskaņā ar statistiku, 33% sieviešu vecumā no 50 gadiem ir samazinājies audu minerālais blīvums. Primārā pēcmenstruālā osteoporoze ir viens no visizplatītākajiem osteoporozes veidiem.

Osteoporoze pēc menopauzes ir diezgan izplatīta parādība. Tas izpaužas kā palielināts kaulu trauslums un tendence uz lūzumiem. Patoloģijas diagnostika notiek pēc lūzumu parādīšanās. Galvenais pēcmenopauzes osteoporozes cēlonis ir olnīcu funkcijas samazināšanās, kas saistīta ar ar vecumu saistītām izmaiņām.

Skeleta masas samazināšanās sākas jau no 35-40 gadiem. Tas ir saistīts ar menopauzes iestāšanos, kad samazinās estrogēna ražošana, tāpēc ir nepieciešama savlaicīga profilakse, lai novērstu slimību.

Pēcmenopauzes osteoporoze: kas tas ir un kas to provocē?

Pēcmenopauzes osteoporoze ir paātrināta kaulu masas samazināšanās, kas saistīta ar menstruāciju pārtraukšanu. Turpmāki kaulu mikroarhitektonikas traucējumi var būt saistīti ar dzīvesveida izmaiņām. Galvenie patoloģijas attīstības iemesli ir:

• Samazināta estrogēna ražošana. Sieviešu hormoni aktīvi iesaistās kalcija – viena no kaulu celtniecības materiāliem – asimilācijas procesā. Ar šī elementa trūkumu kauli sāk sabrukt.
• Nepareizs uzturs. Kalcija trūkumu var izraisīt nesabalansēts uzturs, kad uzturā nav pietiekami daudz piena produktu, zivju, gaļas, dārzeņu, pākšaugu un augļu.
• Nepietiekama fiziskā aktivitāte. Ar vecumu sieviete kļūst mazāk kustīga. Liekais svars, dažādas slimības, kas izslēdz iespēju patstāvīgi pārvietoties, un gultas režīms var pasliktināt situāciju.
• Vecums virs 65 gadiem. Sievietes, kas vecākas par 65 gadiem, ir visvairāk pakļautas osteoporozes attīstības riskam.

Slimības attīstības risks palielinās ar iedzimtu predispozīciju, spēcīgu ķermeņa masas samazināšanos, smēķēšanu un pārmērīgu alkohola lietošanu.

Pēcmenopauzes osteoporoze: diagnoze un simptomi

Lielākajā daļā sieviešu patoloģija norit bez simptomiem. Diagnoze tiek veikta jau nelielas traumas izraisīta lūzuma brīdī.

Pēcmenstruālās osteoporozes simptomi pakāpeniski progresē. Samazinoties kaulu masai, sāk parādīties sāpes jostasvietā, kas pastiprinās kustību, svaru celšanas laikā.

Lai atbrīvotos no sāpēm un diskomforta mugurā dienas laikā, nepieciešama papildu atpūta horizontālā stāvoklī.

Citi osteoporozes simptomi ir:

• nogurums, smaguma sajūta mugurkaulā;
• sāpes iegurņa kaulos, kājās;
• mugurkaula, rādiusa kaulu, potīšu, augšstilba kaulu kompresijas lūzumi, kas rodas ar mazākajiem kritieniem un izciļņiem;
• pareizas stājas pārkāpums.

Viena no pēcmenopauzes osteoporozes pazīmēm ir lūzums jeb dažu centimetru garuma zudums gada laikā.

Pēcmenopauzes osteoporoze: diagnozes formulēšana, kā noteikt pārkāpumu

Pēcmenopauzes osteoporozes diagnostika sastāv no testu veikšanas un dažu procedūru veikšanas, tostarp:

• pacienta simptomu un sūdzību analīze;
• informācijas izpēte par radinieku slimībām;
• ginekoloģisko slimību, operāciju, grūtniecību skaita un to pārtraukumu analīze;
• noteikt, kādā vecumā menstruācijas sākās un beidzās;
• veicot divu enerģiju rentgena absorbcijas metodi, kas nosaka kaulu blīvumu
• ikdienas urīna analīze kalcija līmeņa noteikšanai;
• asins ķīmija;
• kaulu bojājumu bioķīmisko rādītāju izpēte.

Osteoporoze pēcmenopauzes periodā: ārstēšana un profilakse

Viena no efektīvākajām iespējām pēcmenopauzes osteoporozes ārstēšanā ir bisfosfonāti (zāles, kuru struktūrā skābekļa atoms ir aizstāts ar oglekļa atomu).

Pēcmenopauzes osteoporozes ārstēšana ir vērsta uz kaulu masas saglabāšanu un palielināšanu. Terapija ietver šādas sastāvdaļas:

• ārstnieciskā vingrošana un diēta, kas bagāta ar piena produktiem, pākšaugiem, jūras veltēm;
• speciālu ortopēdisko izstrādājumu nēsāšana, kas samazina lūzumu risku;
• viens no efektīviem pēcmenopauzes osteoporozes ārstēšanas līdzekļiem ir zāles ar augstu kalcija un D vitamīna saturu;
• hormonālā līdzsvara stāvokļa uzlabošana hormonu terapijas dēļ;
• tādu zāļu lietošana, kuru darbība ir vērsta uz kaulu audu iznīcināšanas palēnināšanu - tie ir, piemēram, bisfosfonāti pēcmenopauzes osteoporozes ārstēšanai;
• līdzekļu iecelšana kaulu veidošanās uzlabošanai.

Pēc menopauzes osteoporozes diagnozes formulēšanas nepieciešama neatliekamā terapija, kas palīdzēs izvairīties no dažādām komplikācijām.

Vienmēr ir ieteicams veikt profilaktiskus pasākumus, lai izslēgtu pēcmenopauzes osteoporozes ārstēšanas simptomus. Savlaicīgas vizītes pie ārsta, sabalansēts uzturs, fiziskās aktivitātes ir galvenais slimību profilakses garants.

Klīniskie ieteikumi pēcmenopauzes osteoporozes gadījumā ietver ne tikai pareizu uzturu un aktīvu dzīvesveidu, bet arī papildus kalcija un D vitamīna uztura bagātinātāju uzņemšanu, kas jāveic paaugstināta kaulu noplicināšanas riska brīžos: bērnībā, grūtniecībā, menopauzes periodā. Svarīgi ir arī atteikties no kaitīgiem ieradumiem, samazināt kofeīna uzņemšanu, dozēties saulē, laicīgi veikt ginekoloģiskās pārbaudes. Jūs varat veikt diagnozi un konsultēties ar speciālistu.

17259 0 0

INTERAKTĪVS

Sievietēm ir ārkārtīgi svarīgi zināt visu par savu veselību – īpaši primārajai pašdiagnozei. Šis ātrā tests ļaus labāk ieklausīties sava ķermeņa stāvoklī un nepalaist garām svarīgus signālus, lai saprastu, vai ir jāvēršas pie speciālista un jāpiesaka vizīte.

Osteoporoze (OP) attīstās pakāpeniski un bieži tiek klīniski atklāta pēc lūzumiem, kas bija pamats to saukt par “slēpto epidēmiju”. Pēc PVO ekspertu domām, OP mūsdienās ir viena no izplatītākajām slimībām: Eiropā, ASV un Japānā ar OP slimo 75 miljoni cilvēku, un no visiem OP slimniekiem 80% ir sievietes. Tiek uzskatīts, ka katrai trešajai sievietei, kas vecāka par 50 gadiem, ir OP. Maskavas populācijā OP biežums saskaņā ar epidemioloģisko pētījumu pacientiem vecumā no 50 gadiem bija 33,8%. Jāņem vērā, ka AP biežums pieaug līdz ar vecumu, tāpēc pēdējās desmitgadēs attīstītajās valstīs novērotais paredzamā mūža ilguma pieaugums un ar to saistītais straujais vecāka gadagājuma cilvēku, īpaši sieviešu, skaita pieaugums izraisa šīs saslimšanas biežuma pieaugumu. slimība. No pacientu stāvokļa prognozes un sabiedrības veselības perspektīvām viedokļa OP izraisīti augšstilba kaula lūzumi ir vissmagākie. Relatīvais nāves risks pēc šādiem lūzumiem ir 6 reizes lielāks nekā attiecīgā vecuma vispārējā populācijā. Puse gūžas kaula lūzumu pārdzīvojušo nekad nepamet savas mājas, un aptuveni 30% viņiem visu laiku ir nepieciešama palīdzība no ārpuses. Globālās tendences novērtējums parādīja, ka tikai pasaules iedzīvotāju novecošanās dēļ lūzumu biežums, piemēram, augšstilba kaula kakliņā, laika posmā no 2005. līdz 2050. gadam. vajadzētu dubultot. Ņemot vērā tik katastrofālu lūzumu biežuma pieaugumu, ir diezgan acīmredzama vajadzība pēc liela mēroga profilaktiskiem pasākumiem kā galvenajiem līdzekļiem, kas var novērst šo tendenci un nedaudz palēnināt AP biežuma pieaugumu.

Pašlaik ir divi galvenie OP veidi - primārais un sekundārais. Primārā OP ir visizplatītākā: tās biežuma attiecība pret visu sekundāro OP formu biežumu sasniedz 4:1. Sekundāro OP var iedalīt divās lielās grupās: OP, ko izraisa pamatslimība, piemēram, reimatoīdais artrīts, un OP, kas rodas ārstēšanas rezultātā (jatrogēna). Pirmajā gadījumā ir jānosaka pamatslimība, kuras simptoms ir OP, otrajā gadījumā jāanalizē terapija, kas varētu būt izraisījusi OP attīstību.

Primārā OP ietver ar vecumu saistītu kaulu zudumu un nezināmas etioloģijas osteopātiju: juvenīlu (OP bērniem un pusaudžiem), idiopātisku (OP jauniem un vidēja vecuma pieaugušajiem). Tomēr visizplatītākā primārā OP, kas ir sadalīta pēcmenopauzes un senils. Pēcmenopauzes OP ir saistīta ar paātrinātu kaulu masas zudumu sievietēm pēc menstruāciju pārtraukšanas, tās attīstības cēlonis ir estrogēna deficīts. Visizteiktākās izmaiņas uz estrogēna deficīta fona notiek trabekulārajā kaulā. Kaulu vielmaiņas aktivāciju audu līmenī raksturo kaula remodelācijas aktivēto vienību skaita palielināšanās, līdz ar rezorbcijas palielināšanos, palielinās arī kaulaudu veidošanās, taču tā nevar pilnībā kompensēt rezorbciju, kā rezultātā. no kuriem palielinās kaulu trabekulārās arhitektonikas nestabilitāte, kas izraisa paaugstinātu trabekulāro kaulu lūzumu attīstības risku.

Senilu OP raksturo proporcionāls trabekulārā un kortikālā kaula zudums. Galvenie senila OP attīstības iemesli abiem dzimumiem ir kalcija uzņemšanas samazināšanās, traucēta uzsūkšanās zarnās un D vitamīna deficīts, kas var izraisīt sekundāru hiperparatireozi un rezultātā paātrinātu kaulu remodelāciju. Viens no faktoriem, kas ietekmē senils OP attīstību, tiek uzskatīts par fizisko aktivitāšu samazināšanos vecumdienās. Jāuzsver, ka hormonu mijiedarbība ar augšanas faktoriem un citiem citokīniem, kas ietekmē osteoblastoģenēzes procesu, novecošanas procesā piedzīvo būtiskas izmaiņas, un daudzu lokālu faktoru aktivitāte samazinās. Histomorfometriskie pētījumi šiem pacientiem uzrādīja būtisku osteoblastu skaita samazināšanos, kā arī remodelācijas procesu palēnināšanos (osteoblastoģenēzes un osteoklastoģenēzes samazināšanos, osteocītu dzīves ilguma samazināšanos).

Zems kaulu minerālais blīvums (KMB) nav saistīts ar specifiskām klīniskām izpausmēm, un, kā minēts iepriekš, galvenais OP klīniskais simptoms ir kaulu lūzumi, kas attīstās ar minimālu traumu, no kuriem visizplatītākie ir krūšu kurvja un jostas skriemeļu lūzumi, distālais apakšdelms un augšstilba kaula proksimālā daļa. Skriemeļu lūzumi var izpausties kā samazināts augums, palielināta krūšu kurvja kifoze, samazināts attālums starp piekrastes velvēm un gūžas krokām, kā arī attāluma parādīšanās starp galvas aizmuguri un sienu, mērot augstumu. Muguras sāpēm mugurkaula lūzumu gadījumā nav specifisku pazīmju, jo tās var būt gan akūtas (piemēram, ar kompresijas lūzumu), gan hroniskas (ar pakāpenisku mugurkaula ķermeņu nogrimšanu zem sava ķermeņa svara). Skriemeļu lūzumi kombinācijā ar sāpēm ierobežo pacientu ikdienas dzīvi (ģērbšanās, tīrīšana, ēdiena gatavošana, trauku mazgāšana), palielinoties kifozei, tiek zaudēta ortostatiskā stabilitāte, kas var palielināt kritienu risku.

OP slimības diagnoze ir vērsta uz diviem parametriem, kas raksturo kaulu stiprumu: KMB un kaulu kvalitāti. Vienlaikus jāatzīmē, ka šobrīd nav klīnisku un instrumentālu metožu kaulaudu kvalitātes novērtēšanai papildus KMB, tāpēc klīniskajā praksē OP diagnostikai tiek izmantota kaulu masas definīcija. , kura ekvivalents ir KMB, ko mēra, izmantojot rentgenstaru densitometriju (DM). ).

Ir labi zināms, ka, pamatojoties uz DM izmeklējumu atbilstoši PVO kritērijiem, sievietei tiek noteikta diagnoze un pēc tam tiek sniegti ieteikumi. Kad tiek konstatētas normālas KMB vērtības - T-rādītājs, kas pārsniedz -1 standarta novirzi, pacientam tiek izskaidrota pietiekama kalcija uzņemšana ar uzturu, adekvāta fiziskā aktivitāte, kā arī smēķēšanas un alkohola lietošanas negatīvā ietekme. Ja T rādītājs ir no -1 līdz -2 standarta novirzes zem vidēji vesela jaunieša, tad ir norādīts, ka profilakses pasākumiem ir jāpievieno kalcija un D vitamīna piedevas, un, ja T rādītājs ir zem -2,5 standarta novirzes, nepieciešams nozīmēt antiresorbtīvu terapiju.

Tomēr jāņem vērā, ka normāls KMB, kas mērīts, izmantojot DM, ne vienmēr ir garantija, ka pacientei nebūs lūzumu, tāpēc, pēc dažu ekspertu domām, nav vēlams izmeklēt visas sievietes pēcmenopauzes periodā, kuras lieto DM. Līdz šim OP riska faktori (FR) ir labi izpētīti, un tos ir viegli identificēt katrai sievietei. Šie riska faktori ietver zemu ķermeņa masu; iepriekšējie lūzumi, kas notikuši ar minimālu traumu; gūžas kaula lūzumi vecākiem; pašreizējā smēķēšana; ilgstoša glikokortikoīdu lietošana iekšā; ikdienas alkohola patēriņš trīs vai vairāk glāzes alus 285 ml vai trīs vai vairāk glāzes vīna 120 ml apjomā; reimatoīdais artrīts un citi sekundārās OP cēloņi. Šajā sakarā pacientu identificēšana, kuriem ir indicēta terapija, balstās uz individuālu gadījumu meklēšanas stratēģiju, kas ietver personu ar augstu lūzumu risku identificēšanu, pamatojoties uz RF novērtējumu, un diagnozes prioritāte nav OP klātbūtne, bet lūzuma riska novērtējums.

Saskaņā ar Starptautiskā Osteoporozes fonda un PVO ieteikumiem lūzumu risks, kas saistīts ar kaulu trauslumu, ir jāizsaka kā īstermiņa absolūtais risks, t.i., notikuma iespējamība 10 gadu periodā. 10 gadu periods tika izvēlēts, jo tas aptver paredzamo ārstēšanas ilgumu un ietver labvēlīgas ietekmes attīstību, kas turpinās pēc terapijas pārtraukšanas.

Atsevišķu augsta lūzuma riska gadījumu identificēšanas algoritmu Lielbritānijā izstrādāja speciālistu ekspertu grupa J. Kaņa vadībā, ņemot vērā lūzumu klīnisko riska faktoru mijiedarbību, vecumu un datu esamību vai neesamību par lūzumu risku. KMB. Izmantojot datorprogrammas FRAXTM rīku (http://www.shef.ac.uk/FRAX), ir iespējams aprēķināt augšstilba kaula kakliņa lūzuma un citu tipisku ar OP saistītu lūzumu iespējamību 10 gadu laikā (skriemeļi, rādiuss un pleca kauls) personām vecumā no 40 līdz 90 gadiem.

Šajā sakarā jaunas pieejas AP diagnostikā, balstoties uz lūzumu absolūtā riska noteikšanu, kas izteikta lūzuma rašanās varbūtībā nākamo 10 dzīves gadu laikā, ļauj uzsākt ārstēšanu pacientiem ar iepriekšējiem lūzumiem ar minimālu traumu un. 65 gadus veci un vecāki pacienti ar citu RF klātbūtni, neņemot vērā IPC. Pacientiem, kas jaunāki par 65 gadiem, terapijas taktika tiek noteikta, pamatojoties uz riska faktoru un densitometrijas rezultātu kombināciju.

OP ārstēšana ietver gan nemedikamentozo terapiju (slikto ieradumu noraidīšanu, fizisko audzināšanu, kritienu novēršanu), gan farmakoloģisko iejaukšanos. Terapeitiskās iejaukšanās galvenais mērķis pēcmenopauzes OP gadījumā ir normalizēt kaulu remodelācijas procesu, kas noved pie KMB stabilizēšanās vai palielināšanās, kaulu kvalitātes uzlabošanās un lūzumu biežuma samazināšanās, attiecīgi samazinot nepieciešamās izmaksas. no pacientu un veselības iestāžu puses.

OP patoģenētiskā terapija ietver zāles, kas palēnina kaulu rezorbciju: bisfosfonātus (BP), kalcitonīnus, selektīvos estrogēnu receptoru modulatorus, estrogēnus, kā arī zāles, kas galvenokārt veicina kaulu veidošanos (parathormons), un zāles ar daudzpusīgu iedarbību (D vitamīns un tā saturs). aktīvie metabolīti), divējāda iedarbība - palielināta kaulu veidošanās un samazināta kaulu destrukcija (stroncija ranelāts).

Pirmās rindas zāles OP ārstēšanā ir BP. Tie nomāc palielinātu pēcmenopauzes kaulu rezorbciju, fizikāli un ķīmiski saistoties ar hidroksiapatītu uz rezorbcijas virsmas un tieši iedarbojoties uz osteoklastiem, izraisot to metabolisma un funkcionālās aktivitātes traucējumus, to apoptozes indukciju, kas veicina līdzsvara maiņu pret kaulu veidošanos. Starp BP pēcmenopauzes OP ārstēšanai klīniskajā praksē tiek izmantota ibandronskābe (Bonviva) - zāles, kuras, lietojot 1 tableti 150 mg devā reizi mēnesī vai 3 mg devā IV reizi 3 mēnešos. , noved pie kaulu vielmaiņas normalizēšanās un KMB palielināšanās, samazina lūzumu risku. Daudzos randomizētos klīniskos pētījumos (RCT) ir novērtēta Bonviva ikdienas perorālas lietošanas efektivitāte un panesamība, tostarp shēmas ar pagarinātiem devu intervāliem un intravenoza ievadīšana pēcmenopauzes OP gadījumā.

Randomizētā, dubultmaskētā, daudzcentru (73 centri) klīniskajā pētījumā (BONE) 2946 sievietēm pēcmenopauzes periodā ar viena līdz četriem mugurkaula skriemeļu lūzumiem un mugurkaula jostas daļas KMB, kas mazāks par -2,0 SD pēc T rādītāja, dienas ibandronāts bija efektīvs 2,5 mg. un periodiska 20 mg ievadīšana katru otro dienu pirmajās 24 dienās ik pēc 3 mēnešiem saistībā ar skriemeļu lūzumu riska samazināšanu pēc 3 gadu ilgas ārstēšanas attiecīgi par 62% un 50% (p

Lai optimizētu pacienta ievērošanu, tika veiktas divas RCT, izmantojot ērtāko reizi mēnesī ibandronāta shēmu. Ikmēneša perorālais izmēģinājuma pētījums (MOPS), izmēģinājuma, daudzcentru, dubultmaskēts, placebo kontrolēts RCT, pētīja dažādu reizi mēnesī lietota ibandronāta devu (50 mg, 100 mg un 150 mg) ietekmi uz kaulu rezorbciju 144 veseliem cilvēkiem. sievietes pēcmenopauzes periodā. Norādītajās devās zāles efektīvi nomāca kaulu rezorbciju, ko īpaši apstiprināja būtisks un nozīmīgs kaulu metabolisma marķieru (seruma CTX un urīna CTX) līmeņa pazemināšanās, savukārt grupās, kas saņēma 100 mg un 150 mg , seruma CTX samazinājās par 40,7% un 56,7%, un urīna CTX attiecīgi par 34,6% un 54,1% (p

MOBILE bija daudzcentru (65 centri, 1609 pacienti), dubultmaskēts, paralēlu grupu III fāzes RCT, kas salīdzināja reizi mēnesī iekšķīgi lietojama ibandronāta efektivitātes un drošības līdzvērtību ar 2,5 mg ibandronāta dienā. Pēc 1 gada vidējais KMB jostas rajonā palielinājās par 4,3%, iekšķīgi lietojot zāles 50 mg 2 dienas pēc kārtas reizi mēnesī, par 4,1% ar 100 mg 1 reizi mēnesī, par 4,9% shēmā - 150 mg 1 reizi mēnesī un par 3,9% - lietojot 2,5 mg dienā. ANOVA dispersijas analīze parādīja ievērojami augstāku 150 mg vienu reizi mēnesī shēmas efektivitāti, salīdzinot ar dienas shēmu. Ievērojams mugurkaula KMB pieaugums, kas tika novērots pēc 1 gada ar visiem ibandronāta lietošanas režīmiem reizi mēnesī, tika apstiprināts arī pēc diviem pētījuma gadiem: par 5,3%, 5,6% un 6,6%, lietojot 50/50 mg. attiecīgi 100 mg un 150 mg un par 5,0%, ja dienas deva ir 2,5 mg. Turklāt visās ārstēšanas grupās pēc 1 gada terapijas tika palielināts KMB proksimālajā augšstilba kaulā. Pēc 2 gadiem KMB palielināšanās, lietojot 150 mg ikmēneša devu, bija ievērojami augstāka nekā ar 2,5 mg dienas devu (p

Pētījumu rezultāti konsekventi apstiprināja, ka perorāla lietošana nebija saistīta ar paaugstinātu blakusparādību risku un tai ir līdzvērtīgs placebo drošības profils. Ibandronāta ikdienas un periodiska ievadīšana gados vecākiem cilvēkiem nebija saistīta ar paaugstinātu blakusparādību risku un neietekmēja aortas kalcifikāciju divos RCT. Salīdzinoši lielās devas, kas bija nepieciešamas, lai zāles lietotu reizi mēnesī, būtiski neietekmēja ibandronāta kopējo panesamību.

48 nedēļas ilgā, daudzcentru, atklātā, paralēlo grupu RCT novērtēja perorālā ibandronāta (2,5 mg/dienā) efektivitāti atkarībā no laika, kas pagājis starp devu un brokastīm (30 vai 60 minūtes). 30 minūšu intervālā bija mazāks KMB pieaugums mugurkaula jostas daļā un proksimālajā augšstilba kaulā, salīdzinot ar sākotnējo stāvokli, kā arī mazāk izteikta kaulu apmaiņas marķieru samazināšanās nekā 60 minūšu intervālā.

12 mēnešus ilga daudzcentru (65 centri) dubultmaskētā, dubultmaskētā paralēlo grupu RCT (MOTION) parādīja KMB dinamikas rezultātu salīdzināmību mugurkaula jostas daļā un proksimālajā augšstilba kaulā ar 70 mg alendronāta un iknedēļas devu. ikmēneša 150 mg ibandronāta pēc viena gada terapijas. Tādējādi ibandronātam un alendronātam mugurkaula KMB palielinājums bija attiecīgi par 5,1% un 5,78%, bet kopējais gūžas indekss - par 2,94% un 3,03%. Tādējādi retāka ibandronāta lietošana neietekmēja antiresorbcijas ārstēšanas efektivitāti.

Vairākās programmās ir pētīta iespēja izmantot ibandronātu pēcmenopauzes OP ārstēšanai intravenozu injekciju veidā. Jaunākais no tiem bija 2 gadus ilgs DIVA pētījums, kurā tika pierādīta ibandronāta ietekmes uz KMB un kaulu marķieriem salīdzināmība ar dažādiem ievadīšanas ceļiem - 2 mg intravenozi ik pēc 2 mēnešiem vai 3 mg ik pēc 3 mēnešiem, salīdzinot ar dienas devu 2,5 mg iekšķīgi. Svarīgi atzīmēt, ka gada kumulatīvā deva (AKD) intravenozai ievadīšanai bija 12 mg gadā, bet perorālai ievadīšanai – aptuveni 5,5 mg/gadā, kas ir saistīts ar zemu zāļu uzsūkšanos kuņģa-zarnu traktā, kas ir apm. 0,6% no iekšā pieņemtās devas. Visi pacienti tika papildināti ar 500 mg kalcija un 400 SV D vitamīna. Pēc 2 gadus ilgas ārstēšanas grupā, kas tika ārstēta ar 3 mg ibandronāta intravenozi, mugurkaula KMB palielinājās par 6,3%, salīdzinot ar 4,8% ar dienas devu. 2,5 mg (R

Intravenoza ibandronāta panesamība bija salīdzināma ar ikdienas perorālas lietošanas panesamību, ar pētāmajām zālēm saistītās nevēlamās blakusparādības radās līdzīgā biežumā attiecīgi 39,0% un 33,3%. Jāatzīmē, ka, ievadot intravenozi, gripai līdzīgs sindroms bija biežāk sastopams (4,9%). Tas galvenokārt bija saistīts ar pirmo zāļu ievadīšanu, radās pirmajā dienā pēc intravenozas injekcijas, bija vieglas vai mērenas intensitātes un izzuda atsevišķi vai pēc pretdrudža zāļu lietošanas pēc 1-2 dienām bez nopietnām sekām pacientam. Nevēlamās blakusparādības, kas saistītas ar nieru bojājumu, bija reti (mazāk nekā 3% sieviešu katrā grupā), un kreatinīna klīrensa samazināšanās bija aptuveni vienāda visu trīs grupu pacientiem (14-17%).

Iepriekš aprakstītajos pētījumos nav īpaši pētīta dažādu ibandronāta devu un lietošanas shēmu ietekme uz lūzumu risku. Visos pētījumos kā blakusparādība tika ziņots par klīniskiem lūzumiem ar radioloģisko apstiprinājumu. Šī iemesla dēļ tika veiktas divas pētījumu metaanalīzes, lai novērtētu ibandronāta ietekmi uz neskriemeļu lūzumu biežumu, kas noteica ietekmes atkarību no zāļu gada kumulatīvās devas. Metaanalīzē, ko veica Cranneny A. et al. lielas ibandronāta devas (150 mg vienu reizi mēnesī 2 gadus un 3 mg intravenoza ievadīšana ik pēc 3 mēnešiem) samazināja ar skriemeļu nesaistītu lūzumu risku par 38%, salīdzinot ar 2,5 mg dienas devu. Lielu devu iedarbīgumu apstiprināja 2008. gada metaanalīzē, ko veica Hariss ST et al., kas parādīja, ka divus gadus ilgas šīs shēmas, salīdzinot ar placebo, ievērojami samazināja sešu lielu lūzumu risku (atslēgas kaula, augšdelma kaula, apakšdelma, iegurņa, gūžas un stilba kaula) par 34,4% (p = 0,032), visi ar skriemeļiem nesaistīti lūzumi par 29,9% (p = 0,041) un klīniskie lūzumi par 28,8% (p = 0,010). Lielas ibandronāta devas, salīdzinot ar placebo, pagarināja laiku līdz sešu lielu lūzumu sākumam (p = 0,031), visiem ar skriemeļiem nesaistītiem lūzumiem (p = 0,025) un klīniskiem lūzumiem (p = 0,002).

Ikdienas klīniskajā praksē perorālās bisfosfonātu terapijas terapeitiskos ieguvumus bieži kompensē tas, ka pacients neievēro ārsta norādījumus un nelieto nozīmētos medikamentus. Tajā pašā laikā stingra ārsta recepšu ievērošana ir galvenais faktors, kas nosaka ārstēšanas efektivitāti. Hronisku slimību, tostarp pēcmenopauzes OP, terapijai raksturīga zema atbilstība ārsta receptēm. Tādēļ lielākas ērtības ilgstošas ​​terapijas laikā nodrošina retāka zāļu perorāla dozēšana, kas samazina bisfosfonātu kairinošo iedarbību uz barības vada gļotādu un palīdz samazināt kuņģa-zarnu trakta blakusparādību rašanos. Turklāt, pastāvot kontrindikācijām perorālai bisfosfonātu lietošanai, kā arī nespējai stundu noturēties vertikālā stāvoklī vai gadījumā, ja tika lietots liels skaits tablešu blakusslimību ārstēšanai pacientiem ar pēcmenopauzes OP, kļuva iespējams. ilgstoši saņemt antiresorbtīvu terapiju, intravenozi ievadot zāles ar pierādītu iedarbību uz lūzumu riska mazināšanu.

Literatūra

1. National Osteoporosis Foundation 2004. Slimību statistika.
2. Cauley J. A., Thompson D. E., Ensrud K. C. u.c. Mirstības risks pēc klīniskiem lūzumiem // Osteoporosis Int., 2000; 11:556-561.
3. Klīniskās rekomendācijas “Osteoporoze. Diagnoze, profilakse, ārstēšana”, rediģēja L. I. Benevolenska, O. M. Lesņaka. M.: GEOTAR-Media, 2008, 74-75.
4. Kanis J. A., Johnell O., Oden A., Johanson H. un McCloskey E. FRAXTM un lūzumu varbūtības novērtējums vīriešiem un sievietēm no Apvienotās Karalistes // Osteoporosis Int. 2008. gada aprīlis; 19(4): 385-397.
5. Chesnut C. H., Skag A., Christiansen C. et al. Perorālā ibandronāta, ko lieto katru dienu vai periodiski, ietekme uz lūzumu risku pēcmenopauzes osteoporozes gadījumā // J Bone Miner Res. 2004, augusts; 19(8): 1241-1249.
6. Recker R. R., Weinstein R. S., Chesnut C. H. 3rd et al. Ibandronāta ikdienas un periodiska perorālā ibandronāta histomorfometriskais novērtējums sievietēm ar pēcmenopauzes osteoporozi: pētījuma BONE rezultāti // Osteoporos Int. 2004. gada marts; 15(3):231-237.
7. Reginster J. Y., Wilson K. M., Dumont E., Bonvoisin B., Barrett J. Ikmēneša perorālais ibandronāts ir labi panesams un efektīvs sievietēm pēcmenopauzes periodā: ikmēneša perorālā izmēģinājuma pētījuma rezultāti // J Clin Endocrinol Metab. 2005, septembris; 90(9): 5018-5024.
8. Millers P.D., McClung M.R., Macovei L. et al. Ikmēneša perorālā ibandronāta terapija pēcmenopauzes osteoporozes gadījumā: viena gada MOBILE pētījuma rezultāti // J Bone Miner Res. 2005, augusts; 20(8): 1315-1322.
9. Reginster J. Y., Addami S., Lakatos P. et al Reizi mēnesī perorālā ibandronāta efektivitāte un panesamība pēcmenopauzes osteoporozes gadījumā: 2 gadu rezultāti no MOBILE pētījuma // Ann Rheum Dis. 2006, maijs; 65(5): 654-661.
10. Etingers M. P., Felsenbergs D., Hariss S. T. u.c. Perorāla ikdienas un periodiska ibandronāta drošību un panesamību neietekmē vecums // J Rheumatol. 2005. gada oktobris; 32(10): 1968-1974.
11. Tanko L. B., Qin G., Alexander P., Bagger Y. Z., Christiansen C. Efektīvas ibandronāta devas neietekmē aortas kalcifikācijas 3 gadu progresēšanu gados vecākām sievietēm ar osteoporozi // Osteoporos Int. 2005. gada februāris; 16(2): 184-190.
12. Tanko L. B., McClung M. R., Schimmer R. C. u.c. 48 nedēļas perorālas ibandronāta terapijas efektivitāte pēcmenopauzes osteoporozes gadījumā, lietojot 30 minūtes pret 60 minūtēm pirms brokastīm // Bone 2003, apr.; 32(4): 421-426.
13. Miller P. D., Epstein S., Sedarati F., Reginster J. Y. Reizi mēnesī iekšķīgi lietojams ibandronāts salīdzinājumā ar iknedēļas perorālo alendronātu pēcmenopauzes osteoporozes gadījumā: rezultāti no head-to-head MOTION pētījuma // Curr Med Res Opin 2008, Jan; 24(1):207-213.
14. Delmas P. D., Adami S., Strugala C. u.c. Intravenozas ibandronāta injekcijas sievietēm pēcmenopauzes periodā ar osteoporozi: viena gada rezultāti no dozēšanas intravenozas ievadīšanas pētījuma // Arthritis Rheum. 2006. gada jūnijs; 54(6): 1838-1846.
15. Cranneny A., Wells G., Adachi R. Non-skriemeļu lūzumu samazināšana ar lielu un mazu ibandronāta devu: atsevišķu pacientu datu metaanalīze // Ann Rheum Dis. 2007. V. 66 (2. pielikums): 681.
16. Harris S. T., Blumentals W. A., Miller P. D. Ibandronāts un ne-skriemeļu un klīnisku lūzumu risks sievietēm ar pēcmenopauzes osteoporozi: III fāzes pētījumu metaanalīzes rezultāti // Curr Med Res Opin. 2008. gada janvāris; 24(1):237-245.

N. V. Toropcova, Medicīnas zinātņu doktors
O. A. Ņikitinska, Medicīnas zinātņu kandidāts
IR RAMS, Maskava

Ja sievietei ir pēcmenopauzes osteoporoze, ārstēšana jāsāk nekavējoties. Šī slimība nerada draudus pacienta dzīvībai. Bet, ja netiek veikti steidzami pasākumi, var rasties nopietnas veselības problēmas, līdz pat pārvietošanās spējas ierobežošanai.

Osteoporoze ir slimība, ko raksturo kaulu masas samazināšanās un audu, no kuriem tas sastāv, struktūras pārkāpums. Slimība izraisa kaulu trauslumu un trauslumu. Daudzām sievietēm tas sāk attīstīties pēc menopauzes dabiski vai pēc operācijas.

Slimības cēloņi

Saskaņā ar jaunāko globālo slimību klasifikācijas pārskatīšanu šīs slimības kods ICD-10 ir M81.0, kas nozīmē "pēcmenopauzes osteoporoze". Diagnozes biežuma ziņā osteoporoze ieņem otro vietu aiz sirds, plaušu un onkoloģijas slimībām. Tas skar vismaz trešdaļu pasaules iedzīvotāju, kas vecāki par piecdesmit gadiem.

Slimības rašanos var izraisīt šādi faktori:

1. Sieviešu dzimumhormonu ražošanas samazināšana, kā rezultātā notiek kaulu audu atjaunošana un atjaunošana. Sieviešu hormoni ir atbildīgi par kalcija saglabāšanu, kas ir nepieciešams, lai kauliem nodrošinātu pietiekamu spēku.
2. Mazkustīga dzīvesveida vadīšana. Sakarā ar to pasliktinās vielmaiņa, samazinās kaulu blīvums kā reakcija uz fizisko aktivitāšu trūkumu. Līdzīgs rezultāts tiek novērots pacientiem, kuri ilgu laiku ir gulējuši.
3. Neracionāls uzturs. Bieži sievietes lielos daudzumos patērē pusfabrikātus un konservus, kuros praktiski nav organismam nepieciešamo vielu, vitamīnu, minerālvielu un olbaltumvielu.
4. Slikti pārdomāta diēta, kas izraisīja svara zudumu. No tā vājinās spiediens uz muskuļu un skeleta sistēmu, kā rezultātā kaulu audi kļūst plānāki, kļūst trausli un trausli.
5. ģenētiskā predispozīcija. Medicīnisko novērojumu rezultātā konstatēts, ka osteoporoze ir iedzimta. Viņi var ciest no vairākām radinieku paaudzēm sieviešu līnijā.
6. Ilgstoša nieru slimību ārstēšana, ko papildina glikokortikoīdu lietošana. Šīs zāles izspiež un nomāc sieviešu dzimumhormonu darbību.
7. Priekšlaicīga menopauzes sākums. Pēc šī notikuma sākas pakāpeniska endometrija noraidīšana - šūnu slānis, kas veido dzemdes gļotādas iekšējo slāni.
8. Smēķēšanas, alkohola, stipras kafijas un tējas ļaunprātīga izmantošana. Šie dzērieni negatīvi ietekmē vielmaiņas procesus kaulu audos.
9. Lūzumi, kas bijuši agrāk. Sekas var parādīties vairākus gadu desmitus pēc traumas. Osteoporoze ir viena no lūzumu komplikācijām.
10. 3 vai vairāk bērnu piedzimšana, ilgs laktācijas periods. Grūtniecības un zīdīšanas laikā no sievietes ķermeņa tiek aktīvi izvadīts fosfors un kalcijs.

Riska grupā ietilpst sportisti, vecāka gadagājuma dāmas un kaukāziešu rases pārstāvji.

Pēcmenopauzes osteoporozes simptomi

Šai slimībai nav raksturīga izteikta izpausme un attīstības ātrums. Slimība progresē pakāpeniski, pasludinot sevi ar jauniem vājiem un tikko pamanāmiem simptomiem.

Sekojošās pazīmes var liecināt par pēcmenopauzes osteoporozes parādīšanos:

Dažreiz lūzumi notiek bez mehāniskas ietekmes no ārpuses. Tas ir pierādījums tam, ka muskuļu un skeleta sistēmas kaulu audi ir sasnieguši ārkārtēja izsīkuma stāvokli.

Pēcmenopauzes osteoporozes diagnostika

Tā kā primārie osteoporozes simptomi ir raksturīgi daudzām muskuļu un skeleta sistēmas slimībām, precīzai diagnozei nepieciešama sarežģīta diagnostika. Bez tā nav iespējams noteikt efektīvu ārstēšanas kursu.

Pacienta izmeklēšana klīnikā tiek veikta ar šādām metodēm:

1. Sākotnējā pārbaude, ko veic speciālists. Ar virkni vadošo jautājumu ārsts noskaidro iespējamo slimības cēloni, simptomus un ilgumu. Fiziskā pārbaude ļauj vizuāli noteikt muskuļu un skeleta sistēmas patoloģijas pakāpi.
2. Kaulu densitometrijas veikšana. Šī metode ļauj noteikt kaulu audu minerālo blīvumu. Saskaņā ar iegūtajiem rādītājiem tiek noskaidrota slimības klātbūtne un pakāpe.
3. Ultraskaņas densitometrija. Tas ir efektīvs veids, kā diagnosticēt osteoporozi, pamatojoties uz ierīces rādījumiem, kas ir diezgan precīzi.
4. Asins analīze kalcija un kalcitonīna klātbūtnei. Rezultāti sniedz priekšstatu par barības vielu daudzumu, kas tiek izskalots no kaulaudiem.
5. Urīna analīze, kuras rezultāti nosaka hidroksiprolīna, I tipa kolagēna un osteokalcīna procentuālo daudzumu serumā.

Radiogrāfija palīdz iegūt priekšstatu par slimību tikai gadījumos, kad kaulu zudums ir vairāk nekā trešdaļa no sākotnējā.

Papildus pašas osteoporozes noteikšanai pacientam tiek nozīmēta diferenciāldiagnoze. Tas ir nepieciešams, lai noteiktu slimības cēloņus un faktorus, kas var traucēt tās efektīvai ārstēšanai. Pēc konsultācijām pie specializētiem speciālistiem sievietei tiek nozīmēts zāļu kurss, tiek sniegti ieteikumi un vingrošanas terapija.

Pēcmenopauzes osteoporozes ārstēšana

Galvenie slimības ārstēšanas mērķi ir kaulu audu rezorbcijas procesu bloķēšana un kaulu remodelācijas (veidošanās) procesu aktivizēšana.

Lai sasniegtu veiksmīgu rezultātu, pacientam jāatbilst šādiem nosacījumiem:

Galvenais pēcmenopauzes osteoporozes ārstēšanas līdzeklis ir sistēmiskā hormonu aizstājterapija.

Atkarībā no vecuma, kaulaudu bojājuma pakāpes un ķermeņa īpašībām pacientam tiek nozīmētas šādas zāles:

• Kalcitonīns intramuskulāri vai subkutāni 2-3 mēnešus;
• Etidronskābe injekciju veidā divu nedēļu kursos 3 mēnešus;
• Kalcija karbonāts jebkurā formā visā dzīves laikā;
• Tamoksifēns tablešu veidā 4-5 gadi.

Šīs zāles stiprina skeletu, samazinot lūzumu risku. Medikamentiem praktiski nav blakusparādību, tām ir estrogēnam līdzīga iedarbība uz kaulaudiem.

Ārstēšanas laikā pacientam jāievēro stingra diēta. Uzturā pastāvīgi jāiekļauj pārtikas produkti, kas satur magniju, kalciju un minerālvielas. Labu atjaunojošu efektu dod želeja, biezpiens, jūras zivis un graudaugi. Labāk ir atteikties no kafijas, jo šis dzēriens izvada kalciju no organisma.

Lai samazinātu lūzumu risku fiziskas slodzes laikā, pacientam ieteicams valkāt ortopēdisku atbalsta korseti. To vajadzētu lietot ikdienā un veicot vingrošanas vingrinājumus. Fizioterapijas vingrinājumu kursa mērķis ir izveidot muskuļu masu uz muguras un ekstremitātēm. Tas palīdzēs mazināt spiedienu uz kauliem un novērst lūzumus. Slodze tiek izvēlēta katram pacientam individuāli.

Pēcmenopauzes osteoporoze ir skeleta slimība, kurai raksturīgs palielināts kaulu trauslums un tendence uz lūzumiem ar vecumu saistītas olnīcu mazspējas rezultātā.
Skeleta masas un kaulu stipruma samazināšanās sākas jau 35-40 gados. Pēc menstruāciju pārtraukšanas (ikmēneša dzemdes asiņošana, kas saistīta ar endometrija - dzemdes gļotādas iekšējā slāņa fizioloģisko atgrūšanu) šis process ir ievērojami paātrināts, kas saistīts ar nepietiekamu estrogēnu - sieviešu dzimuma hormonu - veidošanos.
Attīstoties smagai pēcmenopauzes osteoporozei, raksturīgākie ir skriemeļu, apakšdelma kaulu un augšstilba kaula lūzumi.

Pēcmenopauzes osteoporozes simptomi

Ilgu laiku osteoporoze norit bez klīniskām izpausmēm. Un tikai pēc ievērojama kaulu masas zuduma parādās šādi simptomi:

• muguras sāpes (jostas un krustu rajonā), ko pastiprina staigāšana, rumpja pagriešana, smagumu celšana;
• smaguma sajūta mugurkaulā starp lāpstiņām, nogurums;
• sāpes iegurņa kaulos (apakšējo ekstremitāšu jostas), kāju kaulos;
• skriemeļu kompresijas lūzumi (samazinās mugurkaula ķermeņa augstums), rādiusa kaulu (kauls starp plaukstas locītavu un elkoņa locītavu), potīšu (apakšstilba kauli), augšstilbu kaulu lūzumi, kas rodas pēc nelielas slodzes vai neliela kritiena vai vispār bez iemesla;
• stājas pārkāpums, mugurkaula izliekums, augšanas samazināšanās (dažreiz par vairākiem centimetriem gadā).

Cēloņi

Pēcmenopauzes osteoporozes cēloņi:

• estrogēnu (sieviešu dzimumhormonu) daudzuma samazināšanās, kas regulē kaulaudu atjaunošanas un atjaunošanas procesus, tiek iesaistīti kalcija (kaulu stiprībai nepieciešamais minerāls) apmaiņā;
• nepietiekams uzturs (piena produktu, dārzeņu, zaļumu, pākšaugu, zivju, lieko tauku, viegli sagremojamo ogļhidrātu, sāls u.c. trūkums) uzturā;
• samazināta fiziskā aktivitāte.

• vecums virs 65 gadiem;
• Kaukāza rase;
• iedzimta predispozīcija (osteoporoze vai bieži lūzumi radiniekiem);
• ilgstoša glikokortikoīdu (zāles - virsnieru garozas hormoni un to analogi) lietošana;
• piespiedu nekustīgums (piemēram, pēc smadzeņu asinsrites pārkāpuma - insults), ilgstošs gultas režīms dažādām slimībām;
• samazināts ķermeņa svars;
• agrīna menopauzes sākums (pēdējās menstruācijas (ikmēneša dzemdes asiņošana, kas saistīta ar endometrija – dzemdes gļotādas iekšējā slāņa) fizioloģisku atgrūšanu) vecumā līdz 45 gadiem);
• iepriekšējās ginekoloģiskas slimības (neauglība, izņemtas olnīcas, niecīgas menstruācijas vai to neesamība utt.);
• smēķēšana;
• pārmērīgs kofeīna patēriņš (kafija, stipra tēja, kola utt.)
• pārmērīga alkohola lietošana.

Diagnostika

• Slimības un sūdzību anamnēzes analīze (sāpju klātbūtne mugurkaulā un kaulos, "nejauši" lūzumi, ilgstoša jebkādu medikamentu lietošana, uztura paradumi utt.).
• Iedzimtas vēstures analīze (vai radinieki ir cietuši no līdzīgām slimībām, bieži lūzumi utt.).
• Ginekoloģiskās vēstures analīze (bijušās ginekoloģiskās slimības, operācijas, grūtniecību skaits, aborti utt.).
• Menstruālo funkciju analīze (kurā vecumā sākās pirmās menstruācijas (ikmēneša dzemdes asiņošana, kas saistīta ar endometrija - dzemdes gļotādas iekšējā slāņa) fizioloģisku atgrūšanu), cik ilgs un regulāri mēnešreizes, cik ilgi menstruācijas apstājās, utt.).
• Duālās enerģijas rentgena absorbcija (DXA) ir rentgena metode dažādu skeleta daļu (visbiežāk mugurkaula, apakšdelma un augšstilba kaula) blīvuma izpētei, kas ir ļoti precīza un ļauj diagnosticēt osteoporozi. agrīnā stadijā (ar joprojām nelielu kaulu masas zudumu).
• Asins bioķīmiskā analīze (kalcija, fosfora, nātrija, kālija, hlora, olbaltumvielu, kreatinīna, urīnvielas, sārmainās fosfatāzes uc koncentrācijas noteikšana asinīs).
• Dienas urīna analīze kalcija koncentrācijai.
• Kaulu bojājuma bioķīmisko rādītāju (marķieru) noteikšana. Analīze, no vienas puses, parāda kaulu sabrukšanas produktu daudzumu un, no otras puses, aminoskābes un fermentus, kas iesaistīti tā veidošanā. Atkarībā no šo marķieru attiecības var secināt, ka osteoporozes gadījumā kaulu sairšanas (rezorbcijas) procesi dominē pār tā atjaunošanos.

Pēcmenopauzes osteoporozes ārstēšana

• Diēta, kas bagātināta ar piena produktiem, jūras veltēm, pākšaugiem.
• Fizioterapija.
• Valkājot korsetes vai īpašus fiksatorus, kas samazina lūzumu risku.
• Kalcija un D vitamīna piedevu lietošana.
• Hormonu aizstājterapija ar dzimumhormonu analogiem (estrogēniem, kā arī to kombinācijām ar citiem hormoniem).
• Tādu zāļu lietošana, kas palēnina kaulu iznīcināšanu (bisfosfonāti, kalcitonīni utt.).
• Kaulu veidošanos uzlabojošu zāļu lietošana (fluorīdi, anaboliskie steroīdi, parathormonu analogi, androgēni utt.).

Sarežģījumi un sekas

• Pastāvīgas sāpes kaulos.
• Kaulu lūzumi smagu celšanas laikā, viegli kritieni, sasitumi, neveiklas kustības, tas ir, ar minimālu traumu vai vispār bez redzama iemesla.
• Rachiocampsis.
• Izaugsmes samazināšanās - "mīdīšana", dažreiz līdz 4 cm gadā.
• Dzīves kvalitātes pazemināšanās.

Pēcmenopauzes osteoporozes profilakse

• Racionāls uzturs, uztura bagātināšana ar kalciju saturošiem pārtikas produktiem (piena produkti, zivju konservi, rieksti, jūras veltes, dārzeņi, lapu zaļumi).
• Mobils dzīvesveids, fiziskā kultūra, regulāri vingrojumi atbilstoši vecuma normām.
• Papildu kalcija un D vitamīna piedevu uzņemšana īpašos dzīves periodos (bērnībā, grūtniecības un zīdīšanas laikā, pēcmenopauzes periodā (menstruāciju neesamība (ikmēneša dzemdes asiņošana, kas saistīta ar endometrija - dzemdes gļotādas iekšējā slāņa) fizioloģisko atgrūšanu) uz vecuma izraisītas olnīcu funkciju izzušanas fona.
• Atteikšanās no sliktiem ieradumiem (smēķēšana, alkohols).
• Mērens kofeīna patēriņš (kafija, tēja, šokolāde, kola, enerģijas dzērieni).
• Dozēta saules iedarbība.
• Savlaicīga un pilnīga ginekoloģisko slimību ārstēšana, kā arī stāvokļi, kas saistīti ar hormonu deficītu vai nelīdzsvarotību organismā.
• Regulāra vizīte (2 reizes gadā).

• Autori

  1. Ginekoloģija: Nacionālais ceļvedis / Red. V. I. Kulakovs, G. M. Saveļjeva, I. B. Manuhins. - "GOETAR-Media", 2009.
  2. Ginekoloģija. Mācību grāmata augstskolām / Red. akad. RAMN, prof. G. M. Saveļjeva, prof. V. G. Breusenko. - "GOETAR-Media", 2007.
  3. Praktiskā ginekoloģija: Rokasgrāmata ārstiem / V.K. Lihačovs. - SIA "Medicīnas informācijas aģentūra", 2007.
  4. Ginekoloģija. Mācību grāmata medicīnas studentiem / V. I. Kulakovs, V. N. Serovs, A. S. Gasparovs. - "SIA Medicīnas informācijas aģentūra", 2005.g.
  5. Jauna koncepcija pēcmenopauzes osteoporozes ārstēšanā (literatūras apskats) / SV Yureneva. - žurnāls "Ārsts ārstējošais", 2010.gada 05.nr.
  6. Pēcmenopauzes osteoporoze / N. V. Toroptsova, O. A. Nikitinskaya. - žurnāls "Ārsts ārstējošais", 2009.g.03.nr.
  7. Pēcmenopauzes osteoporoze. Pēcmenopauzes osteoporozes ārstēšana un profilakse /S. V. Jureņeva. - Consilium Medicum sējums 06/N 9, 2004.

Kaulu audu patoloģiska iznīcināšana, ko izraisa sistēmiski vielmaiņas traucējumi hipoestrogēnisma dēļ. Pusē gadījumu tas notiek slēptā veidā un tiek diagnosticēts pēc lūzuma sākuma. Tas var izpausties kā sāpes krustu kaulā, muguras lejasdaļā, starplāpstiņu rajonā, iegurņa kaulos, apakšdelmā un apakšstilbā, mugurkaula izliekumā un augšanas samazināšanās veidā. To diagnosticē, izmantojot densitometriju, nosakot kalcija, fosfora, kaulu rezorbcijas marķieru, kalcitonīna un parathormona līmeni. Ārstēšanai izmanto hormonālos līdzekļus, osteoresorbcijas inhibitorus, osteosintēzes stimulatorus, kalcija un D vitamīna preparātus.

Galvenā informācija

Primārā pēcmenopauzes osteoporoze ir visizplatītākais osteoporozes variants, kas veido vairāk nekā 85% šīs muskuļu un skeleta sistēmas vielmaiņas slimības struktūrā. Saskaņā ar PVO datiem, densitometriski apstiprināts kaulu minerālā blīvuma samazinājums un to mikroarhitektonikas pārkāpums tiek novērots 30-33% sieviešu vecumā virs 50 gadiem. Krievijā osteoporozei raksturīgo apakšdelma lūzumu biežums ir vairāk nekā 560 gadījumi uz 100 000 pacientu pēcmenopauzes periodā, gūžas kaula osteoporozes lūzumi - vairāk nekā 120 uz 100 000. Patoloģijas sociālo nozīmi nosaka tās ietekme uz invaliditāti un vecāku sieviešu mirstību.

Cēloņi

Kaulu masas samazināšanās un kaulu mikroarhitektonikas pārkāpums pēcmenopauzes periodā ir saistīts ar involuīviem procesiem sievietes ķermenī un ar vecumu saistītām izmaiņām dzīvesveidā. Speciālisti ginekoloģijas jomā ir sīki izpētījuši traucējumu cēloņus un predisponējošos faktorus. Vecāku sieviešu osteoporozi izraisa:

• Pazemināts estrogēna līmenis. Sieviešu dzimumhormoni ir iesaistīti kalcija – svarīgas kaulu struktūras sastāvdaļas – vielmaiņā, kas nodrošina to izturību, atjaunošanos un kaulaudu atjaunošanos. Hipoestrogēnisms attīstās ar olnīcu funkcijas nepietiekamību vai izzušanu, estrogēnu sekrēcijas nomākšanu ar zālēm, orgāna ķirurģisku izņemšanu pacientiem ar audzējiem, endometriozi, ārpusdzemdes grūtniecību.
• Neracionāls uzturs. Kalcija deficīts rodas ar ierobežotu piena produktu, zivju, diētiskās gaļas, pākšaugu, garšaugu, dārzeņu, augļu patēriņu uz viegli sagremojamo ogļhidrātu, tauku, kafijas, stiprās tējas pārpalikuma. Šādai diētai raksturīgs zems kalcija saturs, vielas, kas veicina minerālvielas uzsūkšanos organismā, un palielināta tā uzsūkšanās inhibitoru koncentrācija zarnās.
• Zema fiziskā aktivitāte. Ar vecumu sievietes mobilitāte samazinās. Situāciju pasliktina dabiskās insolācijas laika samazināšanās, liekā svara klātbūtne, slimības un patoloģiski stāvokļi, kas ierobežo spēju patstāvīgi pārvietoties - ilgstošs gultas režīms hroniskas somatiskas patoloģijas ārstēšanā, cerebrovaskulāro traucējumu un sirdsdarbības sekas. uzbrukumiem.

Osteoporozes riska faktori pēcmenopauzes periodā ir vecums virs 65 gadiem, kaukāziešu rase, agrīna menopauze, nepietiekams svars, dishormonālie traucējumi anamnēzē, smēķēšana un pārmērīga alkohola lietošana. Nav izslēgta iedzimtības ietekme – slimība biežāk tiek atklāta sievietēm, kuru tuvi radinieki slimojuši ar osteoporozi vai bijuši bieži lūzumi. Skeleta sistēmas bojājumu iespējamība palielinās arī vairāk nekā trīs mēnešus lietojot glikokortikoīdus, kas ietekmē kalcija metabolismu.

Patoģenēze

Pēcmenopauzes osteoporozes gadījumā tiek traucēts līdzsvars starp osteosintēzi un osteoresorbciju, kas ir galvenie kaulu audu remodelācijas mehānismi. Uz estrogēna deficīta fona samazinās vairogdziedzera hormona kalcitonīna sekrēcija, kas ir funkcionāls parathormona antagonists, un palielinās kaulu audu jutība pret parathormona rezorbcijas darbību. Parathormona galvenā iedarbība ir kalcija koncentrācijas palielināšanās asinīs, ko izraisa palielināta transportēšana caur zarnu sieniņām, reabsorbcija no primārā urīna un osteoresorbcija. Paralēli tam tiek aktivizēti osteoklasti - šūnas, kas iznīcina kaulu audus, insulīnam līdzīgi augšanas faktori 1 un 2, osteoprotogerīns, transformējošais β-faktors, koloniju stimulējošais faktors un citi citokīni, kas uzlabo kaulu rezorbciju.

Papildu patoģenēzes elementi, kas veicina osteoporozes attīstību, ir minerālvielu uzsūkšanās pasliktināšanās zarnu epitēlija subatrofijas un D vitamīna deficīta dēļ, kuras pietiekamai sekrēcijai nepieciešama ilgāka uzturēšanās saulē. Motoriskās aktivitātes samazināšanās pēcmenopauzes periodā noved pie muskuļu un skeleta sistēmas dinamisko slodžu samazināšanās, kas arī palēnina tās pārveidošanas procesus. Situāciju pasliktina kalcija uzsūkšanās pasliktināšanās zarnās un tā pastiprināta izdalīšanās ar urīnu, lietojot glikokortikoīdus, ko bieži lieto endokrīno, autoimūno, iekaisuma un citu slimību ārstēšanā, kas skar gados vecākus pacientus.

Pēcmenopauzes osteoporozes simptomi

Gandrīz pusei sieviešu slimība ir asimptomātiska un tiek atklāta tikai pēc nelielas traumas izraisīta lūzuma. Citos gadījumos simptomi progresē pakāpeniski. Zaudējot kaulu masu, pacients sāk izjust sāpes jostas-krustu daļā, kas pastiprinās, ceļot smagus priekšmetus, griežoties, ejot. Pēc tam ir smaguma sajūta starplāpstiņu telpā, sāpes iegurņa gredzenā, garie kājas cauruļveida kauli. Lai atbrīvotos no sāpēm un diskomforta, visas dienas garumā ir nepieciešama papildu atpūta guļus stāvoklī.

Sāpīgu sajūtu intensitātes palielināšanās noved pie tā, ka laika gaitā tie traucē pacientu pat miera stāvoklī. Parasti mugurkaula stājas un izliekuma pārkāpumu pavada kifoze. Bieži vien sievietes pēcmenopauzes periodā ar osteoporozi sūdzas par vājumu, nogurumu fiziskas slodzes laikā. Krūškurvja apakšējo un augšējo jostas skriemeļu kompresijas lūzumi ar to augstuma samazināšanos, spontāni lūzumi vai potīšu, apakšdelma kaulu un augšstilba kaula kakliņa lūzumi kļūst par ekstremālām patoloģijas izpausmes formām. Raksturīga iezīme ir izaugsmes samazināšanās par vairākiem centimetriem gadā.

Komplikācijas

Visnopietnākās pēcmenopauzes osteoporozes sekas ir invaliditāte mugurkaula izliekuma un biežu ekstremitāšu lūzumu dēļ, ko pastiprina pastāvīgas sāpes kaulos. Pacientei ir grūti pārvietoties ne tikai lielos attālumos, bet arī pa māju, rūpēties par sevi, veikt vienkāršas sadzīves darbības. Būtiska dzīves kvalitātes pasliktināšanās var izraisīt emocionālus traucējumus - trauksmi, asarošanu, hipohondriju, tieksmi uz depresīvu reakciju. Dažām sievietēm ar osteoporozi ir ilgstošs bezmiegs.

Diagnostika

Ja pacientam pēcmenopauzes periodā tiek konstatētas kompresijas izmaiņas mugurkaulā vai tipiski ekstremitāšu lūzumi, vispirms ir jāizslēdz osteoporoze. Diagnostikas nolūkos tiek izmantotas metodes kaulaudu arhitektonikas un kalcija piesātinājuma pakāpes novērtēšanai, kā arī kaulu bojājumu bioķīmisko marķieru noteikšanai. Visinformatīvākie ir:

• Densitometrija. Mūsdienu divenerģijas rentgena osteodensitometri ar augstu precizitāti nosaka kaulu blīvuma samazināšanos. Ar to palīdzību ir viegli novērtēt "marķieru" kaulu (apakšdelma, gūžas locītavas, jostas skriemeļu) un visa ķermeņa mineralizāciju. Metode ir piemērojama pēcmenopauzes osteoporozes agrīno stadiju diagnosticēšanai. Klasiskā duālās enerģijas pētījuma vietā var veikt kaulu blīvuma ultraskaņas skrīningu (ehodensitometriju), CT densitometriju.
• Bioķīmiskā asins analīze. Laboratorisko izmeklējumu gaitā tiek noteikts kalcija, fosfora un dažu specifisku marķieru saturs, kas liecina par kaulu remodelācijas pārkāpumu. Palielinoties ar vecumu saistītai kaulu rezorbcijai, palielinās sārmainās fosfatāzes, osteokalcīna līmenis asinīs un deoksipiridonolīna līmenis urīnā. Korelē ar kreatinīna izdalīšanos kalcija noteikšana urīnā ir diezgan specifiska, un tā saturs palielinās, palielinoties rezorbcijas procesiem kaulu audos.
• Hormonu analīze. Tā kā pēcmenopauzes osteoporoze ir patoģenētiski saistīta ar ar vecumu saistītu hormonālo nelīdzsvarotību, diagnozei ir nepieciešams izpētīt tirokalcitonīna (TKT) un paratirīna līmeni. Ar involutive kaulu rezorbcijas traucējumiem kalcitonīna koncentrācija asinīs samazinās, bet parathormona līmenis paliek normāls vai zems. Dzimumhormonu satura kontroles pētījums apstiprina dabisko ar vecumu saistītu hipoestrogēnismu.

Diferenciāldiagnoze tiek veikta ar senilu un sekundāru osteoporozi, ļaundabīgiem kaulu audzējiem un metastāzēm kaulos, multiplo mielomu, šķiedru displāziju, Pedžeta slimību, biežiem traumatiskiem lūzumiem, skoliozi, mugurkaula osteohondropātiju, perifēro neiropātiju. Ja nepieciešams, pacientu konsultē ortopēds, traumatologs, endokrinologs.

Pēcmenopauzes osteoporozes ārstēšana

Terapijas galvenais mērķis ir novērst iespējamos lūzumus, uzlabojot kaulu mineralizāciju un arhitektoniku, vienlaikus uzlabojot pacientu dzīves kvalitāti. Šim nolūkam tiek izmantota kompleksa pretosteoporozes terapija, kas vērsta uz dažādām saiknēm slimības patoģenēzē. Standarta ārstēšanas shēma osteoporozei, ko izraisa sievietes organismā pēcmenopauzes perioda izmaiņas, ietver šādas zāļu grupas:

• Kaulu rezorbcijas inhibitori. Estrogēni, to kombinācijas ar progestīniem vai androgēniem novērš priekšlaicīgu kaulu iznīcināšanu un ir ieteicami, saglabājot menopauzes izpausmes pirmajos pēcmenopauzes gados. Ja ir kontrindikācijas vai pacients atsakās lietot dzimumhormonus, tos iespējams aizstāt ar fitoestrogēniem, selektīviem estrogēnu aktivitātes modulatoriem vai estrogēnu receptoriem. Papildus hormonu aizstājterapijai kalcitonīns, bisfosfonāti un stroncija preparāti palēnina rezorbciju.
• Kaulu stimulanti. Osteoģenēzes stiprināšana veicina parathormona, anabolisko steroīdu, androgēnu, somatotropīna, fluorīdu iecelšanu. Paātrināta kaulu remodelācija, lietojot šīs zāles, tiek panākta, aktivizējot osteoblastus, pastiprinot anaboliskos procesus un stimulējot hidroksilāciju. Jāpatur prātā, ka pēcmenopauzes traucējumu gadījumā šādu zāļu lietošanu ierobežo vairākas kontrindikācijas un iespējamās komplikācijas.
• Daudzpusīgas darbības līdzekļi. Lietojot kalcija preparātus, īpaši kombinācijā ar D vitamīnu, uzlabojas kaulu audu mineralizācija un arhitektonika, kas ļauj klasificēt šādas zāles kā bāzes. Osteino-hidroksilāta kompleksam un flavonu savienojumiem ir arī daudzpusīga ietekme uz osteoģenēzes un kaulu destrukcijas procesiem, kas ar minimālu komplikāciju iespējamību efektīvi nomāc par rezorbciju un demineralizāciju atbildīgo osteoklastu darbību, stimulējot osteoblastisku osteopoēzi.

Efektīva osteoporozes ārstēšana sievietēm pēcmenopauzes periodā nav iespējama bez dzīvesveida un uztura izmaiņām. Gados vecākiem pacientiem ieteicamas mērenas fiziskās aktivitātes, izņemot kritienus, smagumu celšanu, pēkšņas kustības. Uzturā ir jāpievieno ar kalciju bagāti pārtikas produkti - piens, biezpiens, cietais siers, pākšaugi, zivis un citas jūras veltes, atsakoties ļaunprātīgi izmantot kafiju un alkoholiskos dzērienus.

Prognoze un profilakse

Lai gan pēcmenopauzes osteoporoze ir progresējoša slimība, regulāra uzturošā aprūpe un veselīgs dzīvesveids var ievērojami samazināt lūzumu iespējamību. Sievietēm pēcmenopauzes periodā profilaktiski ieteicams lietot D vitamīnu saturošus kalcija preparātus, dozētu insolāciju, uztura korekciju, pietiekamu fizisko slodzi, ievērojot vecuma normu, smēķēšanas atmešanu, ierobežotu kofeīnu saturošu produktu (kafija, tēja, šokolāde, kola, enerģijas dzērieni). Atklājot osteoporozes pazīmes, korsetes un gūžas aizsargi var kļūt par efektīvu aizsardzību pret stresu, kas provocē lūzumus.