Kur dzimis Ļeņins? Kurā pilsētā? Kāpēc un kad Ļeņins nomira trimdā?

Biogrāfija

Pirmā emigrācija 1900-1905

Atgriešanās Krievijā

Preses reakcija

1917. gada jūlijs - oktobris

Loma sarkanajā terorā

Ārpolitika

Pēdējie gadi (1921-1924)

Ļeņina galvenās idejas

Par šķiras morāli

Pēc nāves

Ļeņina ķermeņa liktenis

Ļeņina balvas

Tituli un balvas

Pēcnāves "balvas"

Ļeņina personība

Ļeņina pseidonīmi

Ļeņina darbi

Ļeņina darbi

Interesanti fakti

Vladimirs Iļjičs Ļeņins(īsts vārds Uļjanovs; 1870. gada 10. (22.) aprīlis, Simbirska - 1924. gada 21. janvāris, Gorki muiža, Maskavas guberņa) - Krievijas un padomju politiskais un valstsvīrs, revolucionārs, boļševiku partijas dibinātājs, viens no 1917. gada Oktobra revolūcijas organizatoriem un vadītājiem, RSFSR un PSRS Tautas komisāru padomes (valdības) priekšsēdētājs. Filozofs, marksists, publicists, marksisma-ļeņinisma dibinātājs, ideologs un Trešās (komunistiskās) internacionāles veidotājs, padomju valsts dibinātājs. Viņa galvenā zinātniskā darba joma ir filozofija un ekonomika.

Biogrāfija

Bērnība, izglītība un audzināšana

Vladimirs Iļjičs Uļjanovs dzimis Simbirskā (tagad Uļjanovska) Simbirskas guberņas inspektora un valsts skolu direktora Iļjas Nikolajeviča Uļjanova (1831-1886), bijušā Ņižņijnovgorodas guberņas zemnieka Nikolaja Uļjanova dēla ģimenē. (uzvārda pareizrakstības variants: Uļjaņina), precējusies ar Annu Smirnovu - Astrahaņas tirgotāja meitu (pēc padomju rakstnieka M. E. Šaginjana teiktā, kas nākusi no kristītu čuvašu ģimenes). Māte - Marija Aleksandrovna Uļjanova (dzimusi Blank, 1835-1916), no zviedru-vācu izcelsmes no mātes puses un ebreju izcelsmes no tēva puses. I. N. Uļjanovs kļuva par pilntiesīgu valsts padomnieku.

1879.-1887.gadā Vladimirs Uļjanovs mācījās Simbirskas ģimnāzijā, kuru vadīja F. M. Kerenskis, topošā Pagaidu valdības vadītāja A. F. Kerenska tēvs (1917). 1887. gadā viņš pabeidza vidusskolu ar zelta medaļu un iestājās Kazaņas universitātes Juridiskajā fakultātē. F. M. Kerenskis bija ļoti vīlies par Volodja Uļjanova izvēli, jo viņš ieteica viņam iestāties universitātes vēstures un literatūras nodaļā sakarā ar jaunākā Uļjanova lielajiem panākumiem latīņu valodā un literatūrā.

Tajā pašā 1887. gadā, 8. (20.) maijā, Vladimira Iļjiča vecākajam brālim Aleksandram tika izpildīts nāvessods kā Narodnaja Volja sazvērestības dalībnieks, lai nogalinātu imperatoru Aleksandru III. Trīs mēnešus pēc uzņemšanas Vladimirs Iļjičs tika izraidīts par piedalīšanos studentu nemieros, ko izraisīja jaunā universitātes harta, studentu policijas uzraudzības ieviešana un “neuzticamo” studentu apkarošanas kampaņa. Kā stāsta studentu inspektors, kurš cieta no studentu nemieriem, Vladimirs Iļjičs bija trakojošo studentu priekšgalā, gandrīz ar sažņaugtām dūrēm. Nemieru rezultātā Vladimirs Iļjičs kopā ar 40 citiem studentiem nākamajā naktī tika arestēts un nosūtīts uz policijas iecirkni. Visi arestētie tika izslēgti no universitātes un nosūtīti uz savu "dzimteni". Vēlāk vēl viena studentu grupa pameta Kazaņas universitāti, protestējot pret represijām. Starp tiem, kas brīvprātīgi pameta universitāti, bija Ļeņina brālēns Vladimirs Aleksandrovičs Ardaševs. Pēc Vladimira Iļjiča tantes Ļubovas Aleksandrovnas Ardaševas lūgumrakstiem viņš tika izsūtīts uz Kazaņas guberņas Kokuškino ciemu, kur dzīvoja Ardaševu mājā līdz 1888.–1889. gada ziemai.

Revolucionārās darbības sākums

1888. gada rudenī Uļjanovam atļāva atgriezties Kazaņā. Šeit viņš iestājās vienā no N. E. Fedosejeva organizētajām marksistu aprindām, kur tika pētīti un apspriesti K. Marksa, F. Engelsa un G. V. Plehanova darbi. 1924. gadā N.K. Krupskaja žurnālā Pravda rakstīja: “Vladimirs Iļjičs kaislīgi mīlēja Plehanovu. Plehanovs spēlēja lielu lomu Vladimira Iļjiča attīstībā, palīdzēja viņam atrast pareizo revolucionāro ceļu, un tāpēc Plehanovu ilgu laiku apņēma oreols: viņš ārkārtīgi sāpīgi pārdzīvoja visas mazākās nesaskaņas ar Plehanovu.

Kādu laiku Ļeņins mēģināja nodarboties ar lauksaimniecību mātes nopirktajā īpašumā Alakaevkā (83,5 desiatīni) Samaras provincē. Padomju laikos šajā ciematā tika izveidots Ļeņina nams-muzejs.

1889. gada rudenī Uļjanovu ģimene pārcēlās uz Samaru, kur arī Ļeņins uzturēja sakarus ar vietējiem revolucionāriem.

1891. gadā Vladimirs Uļjanovs kā eksterns nokārtoja eksāmenus Sanktpēterburgas Universitātes Juridiskās fakultātes kursam.

1892.–1893. gadā Vladimirs Uļjanovs strādāja par Samāras advokāta (jurista) N. A. Hardina palīgu, vadot lielāko daļu krimināllietu un veicot “valsts aizsardzību”.

1893. gadā Ļeņins ieradās Pēterburgā, kur iekārtojās darbā par zvērināta advokāta (advokāta) M. F. Volkenšteina palīgu. Sanktpēterburgā viņš rakstīja darbus par marksistiskās politekonomijas problēmām, Krievijas atbrīvošanas kustības vēsturi un pēcreformas Krievijas ciemata un rūpniecības kapitālistiskās evolūcijas vēsturi. Daži no tiem tika publicēti legāli. Šajā laikā viņš izstrādāja arī Sociāldemokrātiskās partijas programmu. V. I. Ļeņina kā publicista un kapitālisma attīstības pētnieka darbība Krievijā, pamatojoties uz plašiem statistikas materiāliem, padara viņu slavenu sociāldemokrātu un opozīcijas liberāļu vidū, kā arī daudzās citās Krievijas sabiedrības aprindās.

1895. gada maijā Uļjanovs devās uz ārzemēm. Tiekas Šveicē ar Plehanovu, Vācijā - ar V. Lībknehtu, Francijā - ar P. Lafargu un citiem starptautiskās strādnieku kustības pārstāvjiem, kā arī pēc atgriešanās galvaspilsētā 1895. gadā kopā ar Ju. Martovu un citiem jaunajiem revolucionāriem , apvieno atšķirīgās marksistu aprindas “Strādnieku šķiras atbrīvošanas cīņas savienībā”.

“Cīņas savienība” veica aktīvu propagandas darbību strādnieku vidū, izdeva vairāk nekā 70 skrejlapas. 1895. gada decembrī, tāpat kā daudzi citi “Savienības” biedri, Uļjanovs tika arestēts un pēc ilga laika cietumā 1897. gadā tika izsūtīts uz 3 gadiem uz Šušenskoje ciematu Jenisejas guberņā, kur 1898. gada jūlijā apprecējās ar N.K. Krupskaja. Trimdā viņš, pamatojoties uz savāktajiem materiāliem, uzrakstīja grāmatu “Kapitālisma attīstība Krievijā”, kas vērsta pret “legālo marksismu” un populisma teorijām. Viņa trimdas laikā sarakstīti pāri par 30 darbiem, nodibināti kontakti ar sociāldemokrātiem Pēterburgā, Maskavā, Ņižņijnovgorodā, Voroņežā un citās pilsētās. Līdz 90. gadu beigām ar pseidonīmu “K. Tulins” V.I. Uļjanovs iegūst slavu marksistu aprindās. Atrodoties trimdā, Uļjanovs konsultēja vietējos zemniekus juridiskajos jautājumos un izstrādāja viņiem juridiskus dokumentus.

Pirmā emigrācija 1900-1905

1898. gadā Minskā, Sanktpēterburgas Cīņu savienības vadītāju prombūtnē, notika RSDLP I kongress, kas, pieņemot Manifestu, “dibināja” Krievijas Sociāldemokrātisko darba partiju; nekavējoties tika arestēti visi kongresā ievēlētie Centrālās komitejas locekļi un lielākā daļa delegātu; Daudzas kongresā pārstāvētās organizācijas iznīcināja policija. Cīņas savienības vadītāji, kuri atradās trimdā Sibīrijā, nolēma ar laikraksta palīdzību apvienot neskaitāmās sociāldemokrātiskās organizācijas un marksistiskās aprindas, kas izkaisītas pa visu valsti.

Pēc trimdas beigām 1900. gada februārī Ļeņins, Martovs un A. N. Potresovs ceļoja pa Krievijas pilsētām, veidojot sakarus ar vietējām organizācijām. 1900. gada 29. jūlijā Ļeņins devās uz Šveici, kur veica sarunas ar Plehanovu par laikraksta un teorētiskā žurnāla izdošanu. Laikraksta, kas saņēma nosaukumu “Iskra” (vēlāk parādījās žurnāls “Zarya”) redakcijas kolēģijā bija trīs emigrantu grupas “Darba emancipācija” pārstāvji - Plehanovs, P. B. Akselrods un V. I. Zasuličs un trīs “Darba emancipācijas” pārstāvji. Cīņas savienība” - Ļeņins, Martovs un Potresovs. Laikraksta vidējā tirāža bija 8000 eksemplāru, dažu numuru - līdz 10 000 eksemplāru. Laikraksta izplatība veicināja pagrīdes organizāciju tīkla izveidi Krievijas impērijas teritorijā.

1901. gada decembrī Ļeņins pirmo reizi parakstīja vienu no saviem Iskrā publicētajiem rakstiem ar pseidonīmu “Ļeņins”. 1902. gadā darbā “Ko darīt? “Ļoti aktuāli mūsu kustības jautājumi” Ļeņins nāca klajā ar savu partijas koncepciju, kuru viņš uzskatīja par centralizētu kaujinieku organizāciju. Šajā rakstā viņš raksta: "Dodiet mums revolucionāru organizāciju, un mēs nodosim Krieviju!"

Piedalīšanās RSDLP Otrā kongresa darbā (1903)

No 1903. gada 17. jūlija līdz 10. augustam Londonā notika RSDLP otrais kongress. Ļeņins aktīvi piedalījās kongresa sagatavošanā ne tikai ar rakstiem Iskra un Zarjā; Kopš 1901. gada vasaras viņš kopā ar Plehanovu strādāja pie partijas programmas projekta un sagatavoja hartas projektu. Programma sastāvēja no divām daļām – minimālās programmas un maksimālās programmas; pirmais bija saistīts ar carisma gāšanu un demokrātiskas republikas nodibināšanu, dzimtbūšanas palieku iznīcināšanu laukos, jo īpaši zemnieku atgriešanu zemniekiem, ko dzimtbūšanas atcelšanas laikā zemes īpašnieki no viņiem atcēla (t.s. “samazinājumi”), astoņu stundu darba dienas ieviešana, tautu pašnoteikšanās tiesību atzīšana un vienlīdzīgu tiesību nāciju izveide; maksimālā programma noteica partijas gala mērķi - sociālistiskas sabiedrības uzbūvi un nosacījumus šī mērķa sasniegšanai - sociālistisko revolūciju un proletariāta diktatūru.

Pašā kongresā Ļeņins tika ievēlēts birojā, strādāja pie programmas, organizatoriskajām un pilnvaru komisijām, vadīja vairākas sanāksmes un runāja par gandrīz visiem darba kārtības jautājumiem.

Kongresā tika aicinātas piedalīties gan organizācijas, kas bija solidāras ar Iskru (un saucās “Iskra”), gan tās, kuras nepiekrita tās nostājai. Raidījuma apspriešanas laikā izcēlās polemika starp Iskras atbalstītājiem, no vienas puses, un “ekonomistiem” (kuriem proletariāta diktatūras pozīcija izrādījās nepieņemama) un Bundu (nacionālajā jautājumā). ) no otras puses; rezultātā kongresu pameta 2 “ekonomisti”, vēlāk 5 bundisti.

Taču partijas statūtu 1.punkta apspriešana, kas definēja partijas biedra jēdzienu, atklāja nesaskaņas pašu iskraistu vidū, kuri dalījās “cietajos” Ļeņina un “mīkstajos” Martova atbalstītājos. "Manā projektā," pēc kongresa rakstīja Ļeņins, "šī definīcija bija šāda: "Par Krievijas Sociāldemokrātiskās darba partijas biedru tiek uzskatīts ikviens, kurš atzīst tās programmu un atbalsta partiju gan ar materiāliem, gan personīgiem līdzekļiem. dalība kādā no partijas organizācijām“. Martovs pasvītrotu vārdu vietā ieteica teikt: strādāt kādas partijas organizācijas kontrolē un vadībā... Mēs iebildējām, ka vajag sašaurināt partijas biedra jēdzienu, lai nodalītu strādājošos no runājošajiem. , likvidēt organizatorisko haosu, likvidēt tādu neglītumu un absurdu, lai varētu būt organizācijas, kas sastāv no partijas biedriem, bet ne partijas organizācijām utt. Martovs iestājās par partijas paplašināšanos un runāja par plašu šķiru kustību, kas prasa plašu - neskaidra organizācija utt. ... "Kontrolēts un vadīts," es teicu, - patiesībā tas nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā: bez jebkādas kontroles un bez jebkādiem norādījumiem. Ļeņina oponenti viņa formulējumā saskatīja mēģinājumu izveidot nevis strādnieku šķiras partiju, bet gan sazvērnieku sektu; Martova piedāvātā 1.punkta redakcija atbalstīta ar 28 balsīm pret, 22 pret un 1 atturoties; bet pēc bundistu un ekonomistu aiziešanas Ļeņina grupa saņēma vairākumu partijas Centrālās komitejas vēlēšanās; Šis nejaušais apstāklis, kā liecināja turpmākie notikumi, uz visiem laikiem sadalīja partiju “boļševikos” un “menševikos”.

RSDLP Centrālās komitejas loceklis Rafails Abramovičs (partijā kopš 1899. gada) 1958. gada janvārī atcerējās: “Protams, tad es vēl biju ļoti jauns vīrietis, bet pēc četriem gadiem jau biju Centrālās komitejas loceklis, un tad šajā CK ne tikai ar Ļeņinu un citiem vecajiem boļševikiem, bet arī ar Trocki, ar visiem mēs bijām vienā CK. Toreiz vēl bija dzīvi Plehanovs, Akselrods, Vera Zasuliča, Ļevs Deičs un virkne citu vecu revolucionāru. Tā mēs visi kopā strādājām līdz 1903. gadam. 1903. gadā otrajā kongresā mūsu nostājas šķīrās. Ļeņins un daži viņa draugi uzstāja, ka partijā un ārpus tās ir jārīkojas, izmantojot diktatoriskas metodes. Ļeņins vienmēr atbalstīja kolektīvās vadības izdomājumus, taču arī tad viņš bija partijas saimnieks. Viņš bija tā faktiskais īpašnieks, tā viņu sauca par "meistaru".

Sadalīt

Bet ne strīdi par hartu sašķēla iskraistus, bet gan Iskras redakcijas vēlēšanas. Jau no paša sākuma redakcijā nebija savstarpējas sapratnes starp jau sen no Krievijas un strādnieku kustības atdalītās grupas “Darba emancipācija” pārstāvjiem un jaunajiem Pēterburgas iedzīvotājiem; strīdīgie jautājumi netika atrisināti, jo redakcijas kolēģija tika sadalīta divās vienādās daļās. Jau ilgi pirms kongresa Ļeņins mēģināja atrisināt problēmu, ierosinot kā septīto locekli iepazīstināt redakciju ar L. D. Trocki; taču priekšlikumu, ko atbalstīja pat Akselrods un Zasuličs, Pļehanovs kategoriski noraidīja. Plehanova nepiekāpība pamudināja Ļeņinu izvēlēties citu ceļu: redkolēģiju samazināt līdz trim cilvēkiem. Kongresam – laikā, kad Ļeņina atbalstītāji jau veidoja vairākumu – tika piedāvāta redkolēģija Pļehanova, Martova un Ļeņina sastāvā. “Iskras politiskais vadītājs,” liecina Trockis, “bija Ļeņins. Galvenais laikraksta žurnālistikas spēks bija Martovs. Un tomēr, lai arī nedaudzu strādājošu, bet cienītu un godājamu “veču” izņemšana no redakcijas gan Martovam, gan pašam Trockim šķita nepamatota cietsirdība. Kongress ar nelielu balsu vairākumu atbalstīja Ļeņina priekšlikumu, bet Martovs atteicās strādāt redakcijas kolēģijā; viņa atbalstītāji, kuru vidū tagad atradās Trockis, pasludināja “ļeņiniskās” CK boikotu un atteicās sadarboties Iskrā. Ļeņinam nekas cits neatlika, kā pamest redakciju; Plehanovs, palicis viens, atjaunoja iepriekšējo redakciju, bet bez Ļeņina - Iskra kļuva par Menševiku frakcijas drukāto orgānu.

Pēc kongresa abām frakcijām bija jāizveido savas struktūras; tajā pašā laikā izrādījās, ka kongresa mazākumam ir partijas biedru vairākuma atbalsts. Boļševiki palika bez drukātām ērģelēm, kas liedza viņiem ne tikai popularizēt savus uzskatus, bet arī atbildēt uz oponentu bargo kritiku. Tikai 1904. gada decembrī tika izveidots laikraksts “Uz priekšu”, kas uz īsu brīdi kļuva par drukāto ērģeļu Ļeņinieši.

Partijā izveidojusies nenormālā situācija pamudināja Ļeņinu vēstulēs Centrālkomitejai (1903. gada novembrī) un Partijas padomei (1904. gada janvārī) uzstāt uz partijas kongresa sasaukšanu; neatrada atbalstu no opozīcijas, boļševiku frakcija galu galā pārņēma iniciatīvu. Visas organizācijas tika uzaicinātas uz RSDLP Trešo kongresu, kas tika atklāts Londonā 1905. gada 12. (25.) aprīlī, taču meņševiki atteicās tajā piedalīties, atzina kongresu par nelikumīgu un sasauca savu konferenci Ženēvā – notika šķelšanās. tādējādi partija tika formalizēta.

Pirmā Krievijas revolūcija (1905-1907)

Jau 1904. gada beigās uz pieaugošās streiku kustības fona starp “vairākuma” un “mazākumtautību” frakcijām, papildus organizatoriskajām, parādījās domstarpības politiskajos jautājumos.

1905.-1907. gada revolūcija atrada Ļeņinu ārzemēs, Šveicē.

RSDLP trešajā kongresā, kas notika Londonā 1905. gada aprīlī, Ļeņins uzsvēra, ka notiekošās revolūcijas galvenais uzdevums ir pielikt punktu autokrātijai un dzimtbūšanas paliekām Krievijā. Neskatoties uz revolūcijas buržuāzisko raksturu, pēc Ļeņina domām, tās galvenais dzinējspēks bija strādnieku šķira, jo tās uzvarā visvairāk interesēja, un tās dabiskais sabiedrotais bija zemnieki. Apstiprinot Ļeņina viedokli, kongress noteica partijas taktiku: organizēt streikus, demonstrācijas, sagatavot bruņotu sacelšanos.

Pie pirmās izdevības 1905. gada novembra sākumā Ļeņins nelegāli, ar viltus vārdu ieradās Sanktpēterburgā un vadīja kongresā ievēlēto Centrālās un Pēterburgas boļševiku komiteju darbu; lielu uzmanību pievērsa laikraksta “Jaunā dzīve” vadībai. Ļeņina vadībā partija gatavoja bruņotu sacelšanos. Tajā pašā laikā Ļeņins uzrakstīja grāmatu “Divas sociāldemokrātijas taktikas demokrātiskajā revolūcijā”, kurā viņš norāda uz nepieciešamību pēc proletariāta hegemonijas un bruņotas sacelšanās. Cīņā par zemnieku iekarošanu (kuru aktīvi risināja sociālistiskie revolucionāri) Ļeņins uzrakstīja brošūru “Ciema nabagiem”.

1906. gadā Ļeņins pārcēlās uz Somiju, bet 1907. gada rudenī atkal emigrēja.

Pēc Ļeņina domām, neskatoties uz decembra bruņotās sacelšanās sakāvi, boļševiki izmantoja visas revolucionārās iespējas, viņi bija pirmie, kas devās uz sacelšanās ceļu un pēdējie to atstāja, kad šis ceļš kļuva neiespējams.

Loma 20. gadsimta sākuma revolucionārajā terorā

1905.-1907.gada revolūcijas laikā Krievija piedzīvoja revolucionārā terorisma virsotni, valsti pārņēma vardarbības vilnis: politiskas un kriminālas slepkavības, laupīšanas, ekspropriācijas un izspiešana. Tāpat kā sociālistiskajiem revolucionāriem, kuri plaši praktizēja teroru, arī boļševikiem bija sava militārā organizācija (pazīstama kā “Cīņas tehniskā grupa”, “Tehniskā grupa pie Centrālās komitejas”, “Militāri tehniskā grupa”). Ekstrēmistu revolucionāro aktivitāšu konkurences apstākļos ar Sociālistisko revolucionāro partiju, kas “slavena” ar savas kaujas organizācijas darbību, pēc nelielas vilcināšanās (viņa redzējums par šo jautājumu mainījās daudzkārt atkarībā no pašreizējās situācijas) boļševiku līderis Ļeņins izstrādāja savu. nostāja pret terorismu. Kā atzīmē vēsturniece profesore, revolucionārā terorisma problēmas pētniece Anna Geifmane, Ļeņina protesti pret terorismu, kas formulēti pirms 1905. gada un vērsti pret sociālistiskajiem revolucionāriem, ir krasā pretrunā ar Ļeņina praktisko politiku, ko viņš izstrādāja pēc Krievijas uzliesmojuma. revolūcija “jauno dienas uzdevumu gaismā” savas partijas interesēs. Ļeņins aicināja izmantot “radikālākos līdzekļus un pasākumus kā vislietderīgākos”, kam, Anna Geifmane citē dokumentus, boļševiku līderis ierosināja izveidot “revolucionāras armijas vienības ... visu izmēru, sākot ar diviem vai trim cilvēkiem, [ kam] jāapbruņojas, kam nekā var (ierocis, revolveris, bumba, nazis, misiņa dūres, nūja, lupata ar petroleju dedzināšanai...)” un secina, ka šīs boļševiku vienības būtībā nebija nekādas. atšķiras no kareivīgo sociālistu revolucionāru teroristu “kaujas brigādēm”.

Ļeņins mainītajos apstākļos jau bija gatavs iet vēl tālāk par sociālistiskajiem revolucionāriem un, kā atzīmē Anna Geifmane, pat nonāca acīmredzamā pretrunā ar Marksa zinātniskajām mācībām, lai veicinātu savu atbalstītāju teroristiskās aktivitātes, argumentējot vienībām jāizmanto visas iespējas aktīvam darbam, neatliekot savas darbības līdz vispārējas sacelšanās uzliesmojumam.

Ļeņins būtībā deva pavēles terora aktu sagatavošanai, ko viņš pats iepriekš bija nosodījis, aicinot savus atbalstītājus veikt uzbrukumus pilsētas amatpersonām un citām valdības amatpersonām 1905. gada rudenī viņš atklāti aicināja nogalināt policistus un žandarmus; Melnie simti un kazaki, uzspridzināt policijas iecirkņus, apliet karavīrus ar verdošu ūdeni un policistus ar sērskābi.

Vēlāk, neapmierināts ar savas partijas nepietiekamo teroristiskās aktivitātes līmeni, viņaprāt, Ļeņins sūdzējās Sanktpēterburgas komitejā:

Meklējot tūlītēju teroristu darbību, Ļeņinam pat nācās aizstāvēt terora metodes, saskaroties ar saviem kolēģiem sociāldemokrātiem:

Boļševiku līdera sekotāji Jekaterinburgā nebija spiesti ilgi gaidīt, saskaņā ar dažiem pierādījumiem boļševiku kaujas vienības locekļi Ya Sverdlova vadībā “pastāvīgi terorizēja Melnā simta atbalstītājus, nogalinot tos pie katras izdevības. ”

Kā liecina viena no Ļeņina tuvākajām kolēģēm Jeļena Stasova, boļševiku līderis, formulējis savu jauno taktiku, sācis uzstāt uz tās tūlītēju ieviešanu un pārvērties par "dedzīgu terora atbalstītāju". Vislielākās bažas ar teroru šajā periodā izrādīja boļševiki, kuru vadonis Ļeņins 1916. gada 25. oktobrī rakstīja, ka boļševiki nemaz neiebilst pret politiskajām slepkavībām, tikai individuālais terors ir jāapvieno ar masu kustībām.

Analizējot boļševiku teroristisko darbību pirmās Krievijas revolūcijas gados, vēsturniece un pētniece Anna Geifmane nonāk pie secinājuma, ka terors boļševikiem izrādījās efektīvs un bieži izmantots instruments dažādos revolucionārās hierarhijas līmeņos.

Papildus personām, kas specializējas politiskajās slepkavībās revolūcijas vārdā, katrā no sociāldemokrātiskajām organizācijām bija personas, kas iesaistītas bruņotās laupīšanā, izspiešanā un privātā un valsts īpašuma konfiskācijā. Oficiāli šādu rīcību nekad nav mudinājuši sociāldemokrātisko organizāciju vadītāji, izņemot boļševikus, kuru vadītājs Ļeņins laupīšanu publiski pasludināja par pieņemamu revolucionāras cīņas līdzekli. Boļševiki bija vienīgā sociāldemokrātiskā organizācija Krievijā, kas organizēti un sistemātiski ķērās pie ekspropriācijām (tā sauktajiem “eksāmeniem”).

Boļševiku kaujinieku rīcība nepalika nepamanīta arī RSDLP vadībai. Martovs ierosināja izslēgt boļševikus no partijas par viņu veiktajām nelikumīgajām ekspropriācijām. Pļehanovs aicināja cīnīties pret “boļševiku bakuņinismu”, daudzi partijas biedri uzskatīja Ļeņinu un Co par parastiem blēžiem, bet Fjodors Dans RSDLP CK boļševikus nosauca par noziedznieku kompāniju. Ļeņina galvenais mērķis bija ar naudas palīdzību nostiprināt savu atbalstītāju pozīcijas RSDLP un novest atsevišķus cilvēkus un pat veselas organizācijas finansiālā atkarībā no “boļševiku centra”. Menševiku frakcijas vadītāji saprata, ka Ļeņins darbojas ar milzīgām atsavinātām summām, subsidējot boļševiku kontrolētās Pēterburgas un Maskavas komitejas, pirmajai dodot tūkstoš rubļu mēnesī, bet otrajai piecsimt. Tajā pašā laikā salīdzinoši maz no boļševiku izlaupīšanas ieņēmumiem nonāca vispārējā partijas kasē, un meņševiki bija sašutuši, ka viņi nevarēja piespiest Boļševiku centru dalīties ar RSDLP Centrālo komiteju.

RSDLP V kongress sniedza menševikiem iespēju asi kritizēt boļševikus par viņu “gangsteru praksi”. Kongresā tika nolemts izbeigt jebkādu sociāldemokrātu līdzdalību teroristiskās darbībās un atsavināšanās. Martova aicinājumi atdzīvināt revolucionārās apziņas tīrību neatstāja Ļeņinu iespaidu, boļševiku vadonis uzklausīja viņus ar atklātu ironiju, un, lasot finanšu atskaiti, runātājs pieminēja lielu ziedojumu no anonīma labvēļa, X; Ļeņins sarkastiski atzīmēja: "Ne no X, bet no bijušā"

Turpinot ekspropriācijas praksi, Ļeņins un viņa biedri boļševiku centrā naudu saņēma arī no tādiem apšaubāmiem avotiem kā fiktīvas laulības un piespiedu atlīdzības. Visbeidzot, Ļeņina ieradums nepildīt savas frakcijas finansiālās saistības saniknoja pat viņa atbalstītājus.

1916. gada beigās, pat tad, kad revolucionārā ekstrēmisma vilnis bija gandrīz izmiris, boļševiku līderis Ļeņins savā 1916. gada 25. oktobra vēstulē apgalvoja, ka boļševiki nekādā gadījumā nav pret politiskām slepkavībām, norāda vēsturniece Anna Geifmane. bija gatavs vēlreiz mainīt savus teorētiskos principus, ko arī izdarīja 1916. gada decembrī: atbildot uz Petrogradas boļševiku lūgumu par partijas oficiālo nostāju terora jautājumā, Ļeņins pauda savu: “šajā vēsturiskajā brīdī terorists darbības ir atļautas." Vienīgais Ļeņina nosacījums bija, lai sabiedrības acīs iniciatīva teroristu uzbrukumiem nenāktu no partijas, bet gan no atsevišķiem biedriem vai mazām boļševiku grupām Krievijā. Ļeņins arī piebilda, ka cer pārliecināt visu Centrālkomiteju par savas pozīcijas lietderīgumu

Liels skaits teroristu palika Krievijā pēc boļševiku nākšanas pie varas un piedalīšanās Ļeņina “sarkanā terora” politikā. Virkne padomju valsts dibinātāju un ievērojamākās figūras, kas iepriekš piedalījušies ekstrēmistu akcijās, savu darbību pārveidotā formā turpināja arī pēc 1917. gada.

Otrā emigrācija (1908. gada – 1917. gada aprīlis)

1908. gada janvāra sākumā Ļeņins atgriezās Ženēvā. 1905.–1907. gada revolūcijas sakāve nepiespieda viņu salikt rokas. “Sakautās armijas labi mācās,” par šo periodu vēlāk rakstīja Ļeņins.

1908. gada beigās Ļeņins kopā ar Zinovjevu un Kameņevu pārcēlās uz Parīzi. Šeit notika viņa pirmā tikšanās un cieša iepazīšanās ar Inesi Armandu, kura kļuva par viņa saimnieci līdz savai nāvei 1920. gadā.

1909. gadā viņš publicēja savu galveno filozofisko darbu "Materiālisms un empīriskā kritika". Darbs tika uzrakstīts pēc tam, kad Ļeņins saprata, cik plaši sociāldemokrātu vidū ir kļuvis populārs mašisms un empīriskā kritika.

1912. gadā viņš izlēmīgi izšķīrās ar meņševikiem, kuri uzstāja uz RSDLP legalizāciju.

1912. gada 5. maijā Sanktpēterburgā iznāca legālā boļševiku laikraksta Pravda pirmais numurs. Ārkārtīgi neapmierināts ar laikraksta rediģēšanu (Staļins bija galvenais redaktors), Ļeņins nosūtīja L. B. Kameņevu uz Pēterburgu. Viņš gandrīz katru dienu rakstīja rakstus Pravda, sūtīja vēstules, kurās sniedza norādījumus, padomus un laboja redaktoru kļūdas. 2 gadu laikā Pravda publicēja ap 270 ļeņinisko rakstu un piezīmju. Arī trimdā Ļeņins vadīja boļševiku darbību IV Valsts domē, bija RSDLP pārstāvis II Internacionālē, rakstīja rakstus par partijas un nacionālajiem jautājumiem, studēja filozofiju.

Kad sākās Pirmais pasaules karš, Ļeņins dzīvoja Austroungārijas teritorijā Galīcijas pilsētā Poroninā, kur viņš ieradās 1912. gada beigās. Saistībā ar aizdomām par spiegošanu Krievijas valdības labā Ļeņinu arestēja Austrijas žandarmi. Viņa atbrīvošanai bija nepieciešama Austrijas parlamenta sociālistu deputāta V. Adlera palīdzība. 1914. gada 6. augustā Ļeņins tika atbrīvots no cietuma.

17 dienas vēlāk Šveicē Ļeņins piedalījās boļševiku emigrantu grupas sanāksmē, kur paziņoja par savām tēzēm par karu. Pēc viņa domām, karš, kas sākās, bija imperiālistisks, negodīgs no abām pusēm un svešs darba tautas interesēm.

Starptautiskajās konferencēs Cimmervaldē (1915) un Kīntālē (1916) Ļeņins saskaņā ar Štutgartes kongresa rezolūciju un Otrās internacionāles Bāzeles manifestu aizstāvēja savu tēzi par nepieciešamību pārveidot imperiālistisko karu par pilsoņu karu un nāca klajā ar saukli "revolucionārs sakāvi".

1916. gada februārī Ļeņins pārcēlās no Bernes uz Cīrihi. Šeit viņš pabeidz darbu “Imperiālisms kā kapitālisma augstākais posms (populārā eseja)”, aktīvi sadarbojas ar Šveices sociāldemokrātiem (tostarp radikāli kreiso Fricu Platenu) un apmeklē visas viņu partijas sanāksmes. Šeit viņš no laikrakstiem uzzina par februāra revolūciju Krievijā.

Ļeņins negaidīja revolūciju 1917. gadā. Ir zināms, ka Ļeņina publiskais paziņojums 1917. gada janvārī Šveicē negaidīja, ka viņš nodzīvos līdz gaidāmajai revolūcijai, bet gan to, ka to redzēs jaunieši. Ļeņins, kurš zināja galvaspilsētas pagrīdes revolucionāro spēku vājumu, drīzumā notikušo revolūciju uzskatīja par "anglo-franču imperiālistu sazvērestības" rezultātu.

Atgriešanās Krievijā

1917. gada aprīlī Vācijas varas iestādes ar Friča Platena palīdzību atļāva Ļeņinam kopā ar 35 partijas biedriem ar vilcienu caur Vāciju izbraukt no Šveices. Starp tiem bija Krupskaja N.K., Zinovjevs G.E., Lilina Z.I., Armands I.F., Sokolnikovs G.Ya., Radeks K.B.

1917. gada aprīlis - jūlijs. “Aprīļa tēzes”

1917. gada 3. aprīlī Ļeņins ieradās Krievijā. Petrogradas padome, kurā lielākā daļa bija menševiki un sociālistiskie revolucionāri, sarīkoja viņam kā ievērojamam cīnītājam pret autokrātiju svinīgu sanāksmi. Nākamajā dienā, 4. aprīlī, Ļeņins sniedza ziņojumu boļševikiem, kuru tēzes tika publicētas Pravdā tikai 7. aprīlī, kad Ļeņins un Zinovjevs pievienojās Pravda redakcijai, jo, pēc V. M. Molotova teiktā, jaunā Vadoņa idejas šķita pārāk radikālas pat viņa tuviem domubiedriem. Tās bija slavenās “Aprīļa tēzes”. Šajā ziņojumā Ļeņins asi iebilda pret noskaņojumu, kas Krievijā valdīja starp sociāldemokrātiju kopumā un jo īpaši boļševikiem, un beidzās ar ideju paplašināt buržuāziski demokrātisko revolūciju, atbalstīt Pagaidu valdību un aizstāvēt revolucionāro tēviju. karā, kas mainīja savu raksturu līdz ar autokrātijas krišanu. Ļeņins pasludināja saukļus: “Pagaidu valdībai nav atbalsta” un “visa vara padomju varai”; viņš pasludināja kursu buržuāziskās revolūcijas attīstībai par proletārisko revolūciju, izvirzot mērķi gāzt buržuāziju un varas nodošanu padomju un proletariātam, kam sekoja armijas, policijas un birokrātijas likvidācija. Visbeidzot, viņš pieprasīja plašu pretkara propagandu, jo, pēc viņa domām, karš no Pagaidu valdības puses turpināja būt imperiālistisks un “plēsonīgs”. Pārņēmis kontroli pār RSDLP(b), Ļeņins īsteno šo plānu. No 1917. gada aprīļa līdz jūlijam viņš uzrakstīja vairāk nekā 170 rakstus, brošūras, boļševiku konferenču un partijas CK rezolūciju projektus un aicinājumus.

Preses reakcija

Neskatoties uz to, ka menševiku laikraksts Rabochaya Gazeta, rakstot par boļševiku līdera ierašanos Krievijā, šo vizīti novērtēja kā “briesmu rašanos no kreisā flanga”, laikraksts Rech - ārlietu ministra oficiālā publikācija. P. N. Miļukovs - pēc Krievijas revolūcijas vēsturnieka S. P. Melgunova domām, pozitīvi runāja par Ļeņina ierašanos un to, ka tagad ne tikai Plehanovs cīnīsies par sociālistisko partiju idejām.

1917. gada jūlijs - oktobris

5. jūlijā sacelšanās laikā Pagaidu valdība publiskoja tās rīcībā esošās ziņas par boļševiku sakariem ar vāciešiem. 20. jūlijs (7) Pagaidu valdība pavēlēja arestēt Ļeņinu un vairākus ievērojamus boļševikus, apsūdzot valsts nodevībā un bruņotas sacelšanās organizēšanā. Ļeņins atkal nokļūst pagrīdē. Petrogradā viņam nācās nomainīt 17 drošās mājas, pēc tam līdz 1917. gada 21. (8.) augustam kopā ar Zinovjevu slēpās netālu no Petrogradas – būdā pie Razļivas ezera. Augustā ar tvaika lokomotīvi N-293 viņš pārcēlās uz Somijas Lielhercogisti, kur līdz oktobra sākumam dzīvoja Jalkalā, Helsingforsā un Viborgā.

1917. gada oktobra revolūcija

Ļeņins ieradās Smoļnijā un sāka vadīt sacelšanos, kuras tiešais organizators bija Petrogradas padomju priekšsēdētājs L. D. Trockis. Bija nepieciešamas 2 dienas, lai gāztu A. F. Kerenska valdību. 7. novembrī (25. oktobrī) Ļeņins uzrakstīja aicinājumu gāzt Pagaidu valdību. Tajā pašā dienā, atklājot Otro Viskrievijas padomju kongresu, tika pieņemti Ļeņina dekrēti par mieru un zemi un izveidota valdība - Tautas komisāru padome Ļeņina vadībā. 1918. gada 5. janvārī atvērās Satversmes sapulce, kuras vairākumu ieguva sociālistiskie revolucionāri, kas pārstāvēja zemnieku intereses, kas tolaik veidoja 90% no valsts iedzīvotājiem. Ļeņins ar kreiso sociālrevolucionāru atbalstu lika Satversmes sapulcei izvēlēties: ratificēt padomju varu un boļševiku valdības dekrētus vai izklīst. Satversmes sapulce, kas nepiekrita šādam jautājuma formulējumam, tika piespiedu kārtā atlaista.

Smolnija perioda 124 dienu laikā Ļeņins uzrakstīja vairāk nekā 110 rakstus, dekrētu un rezolūciju projektus, sniedza vairāk nekā 70 ziņojumus un runas, uzrakstīja aptuveni 120 vēstules, telegrammas un piezīmes, kā arī piedalījās vairāk nekā 40 valstu un partiju rediģēšanā. dokumentus. Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja darba diena ilga 15-18 stundas. Šajā laika posmā Ļeņins vadīja 77 Tautas komisāru padomes sēdes, vadīja 26 CK sēdes un sanāksmes, piedalījās 17 Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas un tās prezidija sanāksmēs, kā arī 6 dažādu sanāksmju sagatavošanā un vadīšanā. Viskrievijas strādājošo kongresi. Pēc tam, kad partijas Centrālā komiteja un padomju valdība pārcēlās no Petrogradas uz Maskavu, no 1918. gada 11. marta Ļeņins dzīvoja un strādāja Maskavā. Ļeņina personīgais dzīvoklis un birojs atradās Kremlī, bijušās Senāta ēkas trešajā stāvā.

Pēc revolūcijas un pilsoņu kara laikā (1917-1921)

1918. gada 15. (28.) janvāris Ļeņins paraksta Tautas komisāru padomes dekrētu par Sarkanās armijas izveidi. Saskaņā ar Miera dekrētu bija nepieciešams izstāties no pasaules kara. Neskatoties uz kreiso komunistu un L. D. Trocka pretestību, Ļeņins panāca Brestļitovskas miera līguma noslēgšanu ar Vāciju 1918. gada 3. martā, kreisie sociālisti-revolucionāri, protestējot pret Brestļitovskas miera līguma parakstīšanu un ratifikāciju. , izstājās no padomju varas. 10.-11.martā, baidoties no Petrogradas ieņemšanas vācu karaspēkam, pēc Ļeņina ierosinājuma Tautas komisāru padome un RKP (b) CK pārcēlās uz Maskavu, kas kļuva par jauno Padomju Krievijas galvaspilsētu. 6. jūlijā divi aizgājušie sociālistiskie revolucionāri, čekas darbinieki Jakovs Bļumkins un Nikolajs Andrejevs, uzrādot čekas mandātus, devās uz Vācijas vēstniecību Maskavā un nogalināja vēstnieku grāfu Vilhelmu fon Mirbahu. Tā ir provokācija, lai izraisītu attiecību saasināšanos ar Vāciju pat līdz karadarbībai. Un jau bija draudi, ka uz Maskavu tiks nosūtītas vācu karaspēka daļas. Tūlīt - kreiso sociālistu revolucionārā sacelšanās. Īsāk sakot, viss balansē uz robežas. Ļeņins pieliek lielas pūles, lai kaut kā nogludinātu uzspiesto padomju un vācu konfliktu un izvairītos no sadursmes. 16. jūlijā Jekaterinburgā tika nošauts pēdējais Krievijas imperators Nikolajs II un visa viņa ģimene kopā ar viņu kalpiem.

Savos memuāros Trockis apsūdz Ļeņinu karaliskās ģimenes nāvessoda organizēšanā:

Mana nākamā vizīte Maskavā notika pēc Jekaterinburgas krišanas. Sarunā ar Sverdlovu garāmejot jautāju:

Krievijas Ģenerālprokuratūras īpaši svarīgu lietu vecākais izmeklētājs Vladimirs Solovjovs, kurš vadīja karaliskās ģimenes nāves krimināllietas izmeklēšanu, atklāja, ka Tautas komisāru padomes sēdes protokolā plkst. kurā Sverdlovs paziņoja par Urālu padomes lēmumu par karaliskās ģimenes nāvessodu, klātesošo vidū parādās Trocka vārds. Tāpēc viņš vēlāk veidoja šo sarunu “pēc ierašanās no frontes” ar Sverdlovu par Ļeņinu. Solovjovs nonāca pie secinājuma, ka Ļeņins ir pret karaliskās ģimenes nāvessodu, un pašu nāvessodu organizēja tie paši kreisie sociālistu revolucionāri, kuriem bija milzīga ietekme Urālu Padomē, ar mērķi izjaukt Brestļitovskas līgumu starp Padomju Savienības valstīm. Krievija un ķeizara Vācija. Pēc februāra revolūcijas vācieši, neskatoties uz karu ar Krieviju, bija noraizējušies par Krievijas imperatora ģimenes likteni, jo Nikolaja II sieva Aleksandra Fjodorovna bija vāciete, un viņu meitas bija gan krievu princeses, gan vācu princeses. Lielās franču revolūcijas gars ar toreizējo karaļa un karalienes nāvessodu lidinājās pār Urālu sociālistu revolucionāru un tiem pievienojušos vietējo boļševiku, Urālu padomes vadītāju (Aleksandrs Beloborodovs, Jakovs Jurovskis, Filips Gološčekins) galvām. Ļeņins savā ziņā kļuva par Urālu padomes vadītāju radikālisma un apsēstības ķīlnieku. Publicēt Urālu “varoņdarbu” – vācu princešu slepkavību un atrasties starp klinti un cieto vietu – starp baltgvardiem un vāciešiem? Informācija par visas karaliskās ģimenes un kalpu nāvi tika slēpta gadiem ilgi. Atsaucoties uz Trocka viltojumu, slavenais krievu režisors Gļebs Panfilovs uzņēma filmu “Romanovi. Kronētā ģimene”, kurā Ļeņins tiek pasniegts kā karaliskās ģimenes nāvessoda organizētājs, kuru atveido Krievijas tautas mākslinieks Aleksandrs Filippenko.

1918. gada 30. augustā Ļeņinam, saskaņā ar oficiālo versiju, mēģināja sociālistu revolucionārs Fanijs Kaplans, kā rezultātā tika gūti smagi ievainojumi.

Kā RSFSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs no 1917. gada novembra līdz 1920. gada decembrim Ļeņins vadīja 375 padomju valdības sēdes no 406. No 1918. gada decembra līdz 1920. gada februārim no 101 Strādnieku un zemnieku padomes sēdes. Aizsardzība, tikai divas viņš nevadīja. 1919. gadā V.I.Ļeņins vadīja 14 Centrālās komitejas plēnumus un 40 Politbiroja sanāksmes, kurās tika apspriesti militārie jautājumi. No 1917. gada novembra līdz 1920. gada novembrim V. I. Ļeņins rakstīja vairāk nekā 600 vēstuļu un telegrammu par dažādiem padomju valsts aizsardzības jautājumiem un vairāk nekā 200 reižu uzstājās mītiņos.

Ļeņins lielu uzmanību pievērsa valsts ekonomikas attīstībai. Ļeņins uzskatīja, ka, lai atjaunotu kara izpostīto ekonomiku, valsts ir jāorganizē "nacionālā, valstiskā sindikātā". Drīz pēc revolūcijas Ļeņins izvirzīja zinātniekiem uzdevumu izstrādāt plānu rūpniecības reorganizācijai un Krievijas ekonomikas atdzimšanai, kā arī veicināja valsts zinātnes attīstību.

1919. gadā pēc Ļeņina iniciatīvas tika izveidota Komunistiskā Internacionāle.

Loma sarkanajā terorā

Krievijas pilsoņu kara laikā Ļeņins bija viens no galvenajiem boļševiku sarkanā terora politikas organizētājiem, ko īstenoja tieši pēc viņa norādījumiem. Šīs ļeņiniskās instrukcijas noteica masu terora sākšanu, nāvessodu organizēšanu, neuzticamu cilvēku izolēšanu koncentrācijas nometnēs un citu ārkārtas pasākumu veikšanu. 1918. gada 9. augustā Ļeņins nosūtīja norādījumus Penzas guberņas izpildkomitejai, kur rakstīja: “Ir jāīsteno nežēlīgs masu terors pret kulakiem, priesteriem un baltgvardiem; šaubīgos ieslēgs koncentrācijas nometnē ārpus pilsētas. 1918. gada 10. augustā Ļeņins nosūtīja telegrammu par kulaku sacelšanās apspiešanu Penzas guberņā, kurā aicināja pakārt 100 kulakus, atņemt viņiem visu maizi un nozīmēt ķīlniekus.

Boļševiku līdera norādījumu par masveida sarkano teroru īstenošanas veidu apraksts ir sniegts Speciālās komisijas boļševiku zvērību izmeklēšanai aktos, izmeklēšanās, izziņās, ziņojumos un citos materiālos.

VDK vēstures mācību grāmatā teikts, ka Ļeņins runājis ar čekas darbiniekiem, uzņēmis drošībniekus, interesējies par operatīvās attīstības un izmeklēšanas gaitu, devis norādījumus par konkrētiem gadījumiem. Kad čekisti 1921. gadā safabricēja Viesuļa lietu, Ļeņins personīgi piedalījās operācijā, ar savu parakstu apliecinot viltotu čekas aģenta provokatora mandātu.

1920. gada augusta vidū saistībā ar informācijas saņemšanu, ka Igaunijā un Latvijā, ar kurām Padomju Krievija bija noslēgusi miera līgumus, brīvprātīgie tiek uzņemti antiboļševistiskajos vienībās, Ļeņins vēstulē E. M. Skļanskim aicināja “pakārt kulakus, priesterus. , zemes īpašnieki" Citā vēstulē viņš rakstīja par "vairāku desmitu vai simtu vainīgu vai nevainīgu kūdītāju ievietošanu cietumā", lai glābtu "tūkstošiem Sarkanās armijas karavīru un strādnieku" dzīvības.

Pat pēc pilsoņu kara beigām 1922. gadā V. I. Ļeņins paziņoja, ka nav iespējams izbeigt teroru un nepieciešamību pēc tā likumdošanas.

Padomju historiogrāfijā šī problēma netika izvirzīta, bet šobrīd to pēta ne tikai ārvalstu, bet arī pašmāju vēsturnieki.

Vēstures zinātņu doktori Ju G. Felštinskis un G. I. Čerņavskis savos darbos skaidro, kāpēc tikai mūsdienās kļūst acīmredzama neatbilstība starp padomju historiogrāfijai tradicionālo boļševiku līdera tēlu.

2007. gada mācību grāmatā par Krievijas vēsturi teikts:

Ārpolitika

Tūlīt pēc Oktobra revolūcijas Ļeņins atzina Somijas neatkarību.

Pilsoņu kara laikā Ļeņins mēģināja panākt vienošanos ar Antantes lielvarām. 1919. gada martā Ļeņins veica sarunas ar Viljamu Bulitu, kurš bija ieradies Maskavā. Ļeņins piekrita dzēst pirmsrevolūcijas Krievijas parādus apmaiņā pret intervences izbeigšanu un Antantes atbalstu baltajiem. Tika izstrādāts līguma projekts ar Antantes lielvalstīm.

Pēc pilsoņu kara beigām Ļeņina ārpolitika bija neveiksmīga. No lielvalstīm tikai Vācija nodibināja diplomātiskās attiecības ar PSRS pirms Ļeņina nāves, parakstot Rappal līgumu (1922) ar RSFSR. Tika noslēgti miera līgumi un nodibinātas diplomātiskās attiecības ar vairākām robežvalstīm: Somiju (1920), Igauniju (1920), Poliju (1921), Turciju (1921), Irānu (1921), Mongoliju (1921).

1920. gada oktobrī Ļeņins tikās ar Mongoļu delegāciju, kas bija ieradusies Maskavā, cerot uz pilsoņu karā uzvarējušo “sarkano” atbalstu Mongolijas neatkarības jautājumā. Kā nosacījumu Mongolijas neatkarības atbalstam Ļeņins norādīja uz nepieciešamību izveidot “vienotu politisko un valsts spēku organizāciju”, vēlams zem sarkanā karoga.

Pēdējie gadi (1921-1924)

Ekonomiskā un politiskā situācija lika boļševikiem mainīt savu iepriekšējo politiku. Šajā sakarā pēc Ļeņina uzstājības 1921. gadā RKP 10. kongresā (b) tika atcelts “kara komunisms”, pārtikas piešķiršana tika aizstāta ar pārtikas nodokli. Tika ieviesta tā sauktā Jaunā ekonomiskā politika (NEP), kas pieļāva privāto brīvo tirdzniecību un deva iespēju lielai iedzīvotāju daļai patstāvīgi meklēt iztikas līdzekļus, ko valsts viņiem nevarēja dot. Tajā pašā laikā Ļeņins uzstāja uz valsts uzņēmumu attīstību, uz elektrifikāciju (ar Ļeņina līdzdalību tika izveidota īpaša komisija Krievijas elektrifikācijas projekta izstrādei - GOELRO), uz sadarbības attīstību. Ļeņins uzskatīja, ka, sagaidot pasaules proletāriešu revolūciju, visu lielo rūpniecību paturot valsts rokās, ir nepieciešams pakāpeniski veidot sociālismu vienā valstī. Tas viss, viņaprāt, varētu palīdzēt nostādīt atpalikušo padomju valsti vienā līmenī ar attīstītākajām Eiropas valstīm.

Ļeņins bija viens no baznīcas vērtību konfiskācijas kampaņas iniciatoriem, kas izraisīja garīdzniecības pārstāvju un dažu draudzes locekļu pretestību. Lielu rezonansi izraisīja draudzes locekļu apšaude Šujā. Saistībā ar šiem notikumiem 1922. gada 19. martā Ļeņins sastādīja slepenu vēstuli, kurā Šujas notikumi tika kvalificēti kā tikai viena izpausme vispārējam pretošanās plānam padomju varas dekrētam no “ietekmīgākās grupas” puses. Melnsimts garīdznieki.” 30. martā Politbiroja sēdē pēc Ļeņina ieteikumiem tika pieņemts baznīcas organizācijas iznīcināšanas plāns.

Ļeņins veicināja vienas partijas sistēmas izveidi valstī un ateistisko uzskatu izplatīšanos. 1922. gadā pēc viņa ieteikumiem tika izveidota Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS).

1923. gadā, neilgi pirms nāves, Ļeņins uzrakstīja savus pēdējos darbus: “Par sadarbību”, “Kā mēs varam reorganizēt strādnieku krinu”, “Mazāk ir labāk”, kuros viņš piedāvā savu redzējumu par padomju valsts ekonomisko politiku. un pasākumi valsts aparāta un partiju darba uzlabošanai. 1923. gada 4. janvārī V. I. Ļeņins diktē tā saukto “Papildinājumu 1922. gada 24. decembra vēstulei”, kurā īpaši raksturo atsevišķu boļševiku, kas pretendē uz partijas vadītāju (Staļins, Trockis, Buharins). , Pjatakovs) tika doti. Šajā vēstulē Staļinam tika sniegts neglaimojošs apraksts.

Slimība un nāve. Jautājums par nāves cēloni

Traumas un pārslodzes sekas, pēc ķirurga Jū teiktā, noveda Ļeņinu līdz smagai slimībai. 1922. gada martā Ļeņins vadīja RKP (b) 11. kongresa darbu - pēdējo partijas kongresu, kurā viņš uzstājās. 1922. gada maijā viņš smagi saslima, bet oktobra sākumā atgriezās darbā. Ārstēšanai tika izsaukti vadošie vācu speciālisti nervu slimību jomā. Ļeņina galvenais ārsts no 1922. gada decembra līdz viņa nāvei 1924. gadā bija Otfrīds Fērsters. Ļeņina pēdējā publiskā runa notika 1922. gada 20. novembrī Maskavas padomju plēnumā. 1922. gada 16. decembrī viņa veselības stāvoklis atkal strauji pasliktinājās, un 1923. gada maijā slimības dēļ viņš pārcēlās uz Gorki muižu pie Maskavas. Pēdējo reizi Ļeņins Maskavā bija 1923.gada 18.-19.oktobrī. Taču šajā laikā viņš diktēja vairākas piezīmes: “Vēstule kongresam”, “Par likumdošanas funkciju piešķiršanu Valsts plānošanas komitejai”, “Par tautību vai “autonomizācijas” jautājumu”, “Lapas no dienasgrāmatas”, “Par sadarbību”, “Par mūsu revolūciju (attiecībā uz N. Suhanova piezīmēm)”, “Kā mēs varam reorganizēt Rabkrinu (priekšlikums XII partijas kongresam)”, “Labāk mazāk, bet labāk”.

Ļeņina "Vēstule kongresam" (1922) bieži tiek uzskatīta par Ļeņina testamentu. Daži uzskata, ka šajā vēstulē bija patiesā Ļeņina griba, no kuras Staļins vēlāk atkāpās. Šī viedokļa atbalstītāji uzskata, ka, ja valsts būtu attīstījusies pa patiesi ļeņinisku ceļu, daudzas problēmas nebūtu radušās.

1924. gada janvārī Ļeņina veselība pēkšņi pasliktinājās; 1924. gada 21. janvārī pulksten 18:50 viņš nomira.

Plaši izplatīto uzskatu, ka Ļeņinam bija sifiliss, ar kuru viņš it kā saslimis Eiropā, padomju vai Krievijas varas iestādes nekad nav oficiāli apstiprinājušas.

Oficiālajā slēdzienā par nāves cēloni autopsijas ziņojumā teikts: “Mirušā slimības pamatā ir plaši izplatīta asinsvadu ateroskleroze to priekšlaicīgas nolietošanās dēļ (Abnutzungssclerose). Sakarā ar smadzeņu artēriju lūmena sašaurināšanos un tā uztura traucējumiem no nepietiekamas asins plūsmas, notika smadzeņu audu fokusa mīkstināšana, kas izskaidro visus iepriekšējos slimības simptomus (paralīzi, runas traucējumus). Tiešais nāves cēlonis bija: 1) pastiprināti asinsrites traucējumi smadzenēs; 2) asinsizplūdums pia mater četrdzemdību rajonā.

Pēc Aleksandra Grudinkina teiktā, baumas par sifilisu radās tāpēc, ka progresējošs sifiliss bija viena no provizoriskajām diagnozēm, ko ārsti izvirzīja slimības sākumā; Arī pats Ļeņins šo iespēju neizslēdza un paņēma salvarsānu, bet 1923. gadā – zāles uz dzīvsudraba un bismuta bāzes.

Ļeņina galvenās idejas

Mūsdienu kapitālisma historiozofiskā analīze

Komunisms, sociālisms un proletariāta diktatūra

Pirms komunisma veidošanas ir nepieciešams starpposms - proletariāta diktatūra. Komunisms ir sadalīts divos periodos: sociālismā un īstajā komunismā. Sociālismā nenotiek ekspluatācija, taču joprojām nav materiālo labumu pārpilnības, lai apmierinātu visu sabiedrības locekļu vajadzības.

1920. gadā Ļeņins savā runā “Jauniešu savienību uzdevumi” apgalvoja, ka komunisms tiks uzcelts 1930.–1950.

Attieksme pret imperiālistisko karu un revolucionāro sakāvi

Pēc Ļeņina domām, Pirmais pasaules karš bija imperiālistisks, negodīgs pret visām iesaistītajām pusēm un svešs darba tautas interesēm. Ļeņins izvirzīja tēzi par nepieciešamību pārveidot imperiālistisko karu pilsoņu karā (katrā valstī pret savu valdību) un nepieciešamību strādniekiem izmantot karu, lai gāztu “savu” valdību. Tajā pašā laikā, norādot uz nepieciešamību sociāldemokrātiem piedalīties pretkara kustībā, kas nāca klajā ar pacifistiskiem saukļiem par mieru, Ļeņins šādus saukļus uzskatīja par “tautas maldināšanu” un uzsvēra pilsoniskas sabiedrības nepieciešamību. karš.

Ļeņins izvirzīja revolucionārā sakāvisma saukli, kura būtība bija balsošana parlamentā pret kara aizdevumiem valdībai, revolucionāru organizāciju izveidošana un stiprināšana strādnieku un karavīru vidū, cīņa pret valdības patriotisko propagandu un atbalsts karavīru brālībai frontē. Tajā pašā laikā Ļeņins uzskatīja savu nostāju par patriotisku - nacionālais lepnums, viņaprāt, bija pamats naidam pret “vergu pagātni” un “vergu tagadni”.

Revolūcijas sākotnējās uzvaras iespēja vienā valstī

Ļeņins rakstā “Par Eiropas Savienoto Valstu saukli” 1915. gadā rakstīja, ka revolūcijai nav obligāti jānotiek vienlaicīgi visā pasaulē, kā uzskatīja Markss. Vispirms tas var notikt vienā valstī. Šī valsts tad palīdzēs revolūcijai citās valstīs.

Par šķiras morāli

Nav universālas morāles, ir tikai šķiru morāle. Katra šķira īsteno savu morāli, savas morālās vērtības. Proletariāta morāle ir morāla tā, kas atbilst proletariāta interesēm (“Mūsu morāle ir pilnībā pakārtota proletariāta šķiru cīņas interesēm. Mūsu morāle ir atvasināta no proletariāta šķiru cīņas interesēm”).

Kā atzīmē politologs Aleksandrs Tarasovs, Ļeņins ētiku no reliģisko dogmu sfēras pārcēla pārbaudāmības sfērā: ētika ir jāpārbauda un jāpierāda, vai konkrēta darbība kalpo revolūcijas mērķim, vai tā ir noderīga strādnieku šķiras lietai. .

Pēc nāves

Ļeņina ķermeņa liktenis

23. janvārī zārks ar Ļeņina līķi tika nogādāts Maskavā un uzstādīts Arodbiedrību nama Kolonnu zālē. Oficiālā atvadīšanās notika piecas dienas un naktis. 27. janvārī zārks ar balzamēto Ļeņina ķermeni tika ievietots īpaši uzbūvētajā mauzolejā Sarkanajā laukumā (arhitekts A. V. Ščusevs).

1923. gadā RKP(b) Centrālā komiteja izveidoja V. I. Ļeņina institūtu, un 1932. gadā, apvienojoties ar K. Marksa un F. Engelsa institūtu, tika izveidots vienots Marksa-Engelsa-Ļeņina institūts. PSKP(b) CK (vēlāk Marksisma-Ļeņinisma institūts PSKP Centrālās komitejas pakļautībā). Šī institūta Centrālās partijas arhīvā ir vairāk nekā 30 tūkstoši dokumentu, kuru autors ir V. I. Uļjanovs (Ļeņins).

Lielā Tēvijas kara laikā Ļeņina līķis no Maskavas mauzoleja tika evakuēts uz Tjumeņu, kur tas tika glabāts pašreizējās Tjumeņas Valsts lauksaimniecības akadēmijas ēkā. Pats mauzolejs bija nomaskēts kā savrupmāja.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā dažas politiskās partijas pauda viedokli, ka nepieciešams Ļeņina ķermeni un smadzenes izņemt no mauzoleja un apglabāt (smadzenes tiek glabātas atsevišķi, Prāta institūtā, tai skaitā desmitu veidā tūkstošiem histoloģisko preparātu). Paziņojumi par Ļeņina līķa izņemšanu no mauzoleja, kā arī par piemiņas apbedījumu likvidēšanu pie Kremļa mūra periodiski līdz pat šai dienai izskan no dažādām Krievijas valdības amatpersonām, politiskajām partijām un spēkiem, kā arī reliģisko organizāciju pārstāvjiem.

Attieksme pret Ļeņinu pēc nāves. Novērtējums

V. I. Ļeņina vārds un idejas PSRS tika slavinātas līdz ar Oktobra revolūciju un I. V. Staļinu (pirms PSKP 20. kongresa). 1924. gada 26. janvārī pēc Ļeņina nāves 2. Vissavienības padomju kongress apmierināja Petrogradas padomju lūgumu pārdēvēt Petrogradu par Ļeņingradu. Ļeņina bērēs Maskavā piedalījās pilsētas delegācija (apmēram 1 tūkstotis cilvēku). Ļeņina vārdā tika nosauktas pilsētas, pilsētas un kolhozi. Katrā pilsētā bija piemineklis Ļeņinam. Bērniem tika sarakstīti daudzi stāsti par “Vectēvu Ļeņinu”, tostarp Mihaila Zoščenko Stāsti par Ļeņinu, daļēji balstoties uz viņa māsas Annas Uļjanovas memuāriem. Pat viņa šoferis Gils rakstīja memuārus par Ļeņinu.

Ļeņina kults sāka veidoties viņa dzīves laikā ar partijas propagandu un plašsaziņas līdzekļiem. 1918. gadā Taldomas pilsēta tika pārdēvēta Ļeņinska, un 1923. gadā PSRS augstākās izglītības iestādes saņēma Ļeņina vārdu.

30. gados ciematus, pilsētu ielas un laukumus, izglītības iestāžu telpas, rūpnīcu aktu zāles sāka piepildīt ar desmitiem tūkstošu bišu un Ļeņina pieminekļu, starp kuriem līdzās padomju mākslas darbiem bija arī tipiski. “pielūgsmes objekti”, kuriem nav mākslinieciskas vērtības. Notika masveida dažādu objektu pārdēvēšanas akcijas un pretēji N. Krupskajas vēlmei tiem Ļeņina vārdu. Augstākais valsts apbalvojums bija Ļeņina ordenis. Dažkārt izskan viedoklis, ka šādas darbības Staļina personības kulta veidošanās kontekstā koordinējusi staļiniskā vadība ar mērķi uzurpēt varu un pasludināt Staļinu par Ļeņina pēcteci un cienīgu mācekli.

Pēc PSRS sabrukuma attieksme pret Ļeņinu Krievijas Federācijas iedzīvotāju vidū kļuva diferencēta; Saskaņā ar FOM aptauju 1999. gadā 65% Krievijas iedzīvotāju uzskatīja Ļeņina lomu Krievijas vēsturē par pozitīvu, 23% - negatīvu, 13% bija grūti atbildēt. Pēc četriem gadiem, 2003. gada aprīlī, FOM veica līdzīgu aptauju - šoreiz 58% Ļeņina lomu novērtēja pozitīvi, 17% negatīvi, un to cilvēku skaits, kuriem bija grūti atbildēt, pieauga līdz 24%, un tāpēc FOM atzīmēja tendenci.

Ļeņins kultūrā, mākslā un valodā

PSRS tika izdots daudz memuāru, dzejoļu, dzejoļu, īsu stāstu, stāstu un romānu par Ļeņinu. Tika uzņemtas arī daudzas filmas par Ļeņinu. Padomju laikos PSKP vadība iespēju spēlēt Ļeņinu filmā uzskatīja par augstas uzticības zīmi aktierim.

Ļeņina pieminekļi ir kļuvuši par padomju monumentālās mākslas tradīcijas neatņemamu sastāvdaļu. Pēc PSRS sabrukuma daudzus Ļeņina pieminekļus varas iestādes demontēja vai iznīcināja dažādas personas.

Drīz pēc PSRS rašanās radās virkne joku par Ļeņinu. Šie joki joprojām ir apritē līdz šai dienai.

Ļeņins izteica daudzus paziņojumus, kas ir kļuvuši par populārām frāzēm. Turklāt vairāki Ļeņinam piedēvētie apgalvojumi viņam nepieder, bet vispirms parādījās literārajos darbos un kino. Šie izteikumi kļuva plaši izplatīti PSRS un pēcpadomju Krievijas politiskajās un ikdienas valodās. Pie šādām frāzēm pieder, piemēram, vārdi “Mēs iesim citu ceļu”, ko viņš it kā izteicis saistībā ar sava vecākā brāļa nāvessodu, frāze “Ir tāda ballīte!”, ko viņš izteica First All. -Krievijas Padomju Kongress jeb raksturojums "Politiskā prostitūta".

Ļeņina balvas

Oficiālā mūža balva

Vienīgais oficiālais valsts apbalvojums, ar kuru V.I. tika piešķirts Ļeņins, bija Horezmas Tautas Sociālistiskās Republikas Darba ordenis (1922).

Ļeņinam nebija citu valsts apbalvojumu ne no RSFSR un PSRS, ne no ārvalstīm.

Tituli un balvas

1917. gadā Norvēģija uzņēmās iniciatīvu piešķirt Nobela Miera prēmiju Vladimiram Ļeņinam ar formulējumu "Par miera ideju triumfu", atbildot uz Padomju Krievijā izdoto "dekrētu par mieru", kas atsevišķi pārņēma Krieviju. no Pirmā pasaules kara. Nobela komiteja noraidīja šo priekšlikumu sakarā ar pieteikuma novēlotu iesniegšanas termiņu - 1918. gada 1. februāri, bet pieņēma lēmumu, ka komiteja neiebilst pret Nobela Miera prēmijas piešķiršanu V. I. Ļeņinam, ja esošā Krievijas valdība ieviesīs mieru un klusumu. valstī (kā zināms, ceļu uz miera nodibināšanu Krievijā aizšķērsoja pilsoņu karš, kas sākās 1918. gadā). Ļeņina ideja par imperiālistiskā kara pārveidi pilsoņu karā tika formulēta viņa darbā “Sociālisms un karš”, kas sarakstīts 1915. gada jūlijā-augustā.

1919. gadā ar republikas Revolucionārās militārās padomes rīkojumu V.I.Ļeņins tika pieņemts par 195.Jeiskas kājnieku pulka 1.vada 1.rokas goda karavīru.

Pēcnāves "balvas"

1924. gada 22. janvārī Ļeņina sekretārs N. P. Gorbunovs izņēma no viņa jakas Sarkanā karoga ordeni (Nr. 4274) un piesprauda to jau mirušā Ļeņina jakai. Šī balva atradās uz Ļeņina ķermeņa līdz 1943. gadam, un pats Gorbunovs saņēma ordeņa dublikātu 1930. gadā. Saskaņā ar dažiem ziņojumiem N. I. Podvoiskis rīkojās tāpat, stāvot goda sardzē pie Ļeņina kapa. Pie Ļeņina zārka tika nolikts vēl viens Sarkanā karoga ordenis kopā ar vainagu no Sarkanās armijas Militārās akadēmijas. Pašlaik N.P.Gorbunova un Militārās akadēmijas pavēles glabājas Ļeņina muzejā Maskavā.

Ordeņa atrašanas faktu uz mirušā Ļeņina krūtīm bēru ceremonijas laikā Arodbiedrību nama kolonnu zālē iemūžināja V. Inbera dzejolis “Piecas naktis un dienas (Par Ļeņina nāvi) ”.

Ļeņina personība

Britu vēsturniece Helēna Rapaporta, kas uzrakstīja grāmatu par Ļeņinu, raksturoja viņu kā “prasīgu”, “punktuālu”, “glītu”, “izcilu” un “ļoti tīru” ikdienā. Tajā pašā laikā Ļeņins tiek raksturots kā “ļoti autoritārs”, “ļoti neelastīgs”, viņš “neizturēja domstarpības ar savu viedokli”, “nesaudzīgs”, “nežēlīgs”. Tiek norādīts, ka draudzība Ļeņinam bija otršķirīga aiz politikas. Rappaports norāda, ka Ļeņins "mainīja savu partijas taktiku atkarībā no apstākļiem un politiskās priekšrocības".

Ļeņina pseidonīmi

1901. gada beigās Vladimirs Uļjanovs ieguva pseidonīmu “N. Ļeņins”, ar kuru viņš šajā periodā īpaši parakstīja savus iespieddarbus. Ārzemēs sākuma burts “N” parasti tiek atšifrēts kā “Nikolajs”, lai gan patiesībā šis iniciālis netika atšifrēts nevienā Ļeņina mūža publikācijā. Bija daudz versiju par šī pseidonīma izcelsmi. Piemēram, toponīmisks - gar Sibīrijas Ļenas upi.

Pēc vēsturnieka Vladlena Loginova domām, ticamākā versija šķiet saistīta ar īstā Nikolaja Ļeņina pases izmantošanu.

Ļeņinu dzimta ir meklējama līdz kazakam Posņikam, kuram 17. gadsimtā tika piešķirta muižniecība un uzvārds Ļeņins par viņa pakalpojumiem, kas saistīti ar Sibīrijas iekarošanu un ziemas mītņu izveidi pie Ļenas upes. Viņa daudzie pēcnācēji vairāk nekā vienu reizi izcēlās gan militārajā, gan oficiālajā dienestā. Viens no viņiem Nikolajs Jegorovičs Ļeņins, sasniedzis valsts padomnieka pakāpi, aizgāja pensijā un 19. gadsimta 80. gados apmetās Jaroslavļas guberņā, kur nomira 1902. gadā. Viņa bērni, kuri simpatizēja topošajai sociāldemokrātiskajai kustībai Krievijā, bija labi pazīstami ar Vladimiru Iļjiču Uļjanovu un pēc tēva nāves iedeva Vladimiram Uļjanovam pasi, lai gan ar mainītu dzimšanas datumu. Pastāv versija, ka Vladimirs Iļjičs pasi saņēma 1900. gada pavasarī, kad vēl bija dzīvs pats Nikolajs Jegorovičs Ļeņins.

Saskaņā ar Uļjanovu ģimenes versiju Vladimira Iļjiča pseidonīms cēlies no Ļenas upes nosaukuma. Tādējādi V. I. Ļeņina brāļameita un viņa brāļa Uļjanova meita Olga Dmitrievna Uļjanova, kas darbojas kā autore, pētot Uļjanovu ģimenes dzīvi, raksta, pamatojoties uz sava tēva stāstiem.

Pēc V. I. Ļeņina nākšanas pie varas viņš parakstīja oficiālus partijas un valsts dokumentus. V. I. Uļjanovs (Ļeņins)».

Viņam bija arī citi pseidonīmi: V. Iļjins, V. Frejs, Iv. Petrovs, K. Tulins, Karpovs, Stariks u.c.

Ļeņina darbi

Ļeņina darbi

• Kas ir “tautas draugi” un kā viņi cīnās pret sociāldemokrātiem? (1894);
• "Par ekonomiskā romantisma iezīmēm", (1897)
• Kapitālisma attīstība Krievijā (1899);
• Ko darīt? (1902)
• Viens solis uz priekšu, divi soļi atpakaļ (1904);
• Partiju organizācija un partiju literatūra (1905);
• Materiālisms un empīriskā kritika (1909);
• Trīs marksisma avoti un trīs sastāvdaļas (1913);
• Par nāciju tiesībām uz pašnoteikšanos (1914);
• Kārlis Markss (īsa biogrāfiska skice, kurā izklāstīts marksisms) (1914);
• Sociālisms un karš (1915);
• Imperiālisms kā kapitālisma augstākais posms (populāra eseja) (1916);
• Valsts un revolūcija (1917);
• Par dubultu jaudu (1917);
• Kā organizēt konkursu (1918);
• Lielā iniciatīva (1919);
• “Kreisuma” bērnības slimība komunismā (1920);
• Jauniešu savienību uzdevumi (1920);
• Par pārtikas nodokli (1921);
• Lapas no dienasgrāmatas, Par sadarbību (1923);
• Par ebreju pogroma vajāšanu (1924);
• Kas ir padomju vara?;
• Par kreiso bērnišķīgumu un sīkburžuāzismu (1918);
• Par mūsu revolūciju

Uzrunas ierakstītas gramofona skaņuplatēs

1919.-1921.gadā V.I.Ļeņins ierakstīja 16 runas gramofona skaņuplatēs. Trīs sesijās 1919. gada martā (19., 23. un 31. martā) tika veikti 8 ieraksti, kas kļuva slavenākie un tika izdoti desmit tūkstošos eksemplāru, tostarp “Trešā komunistiskā internacionāle”, “Aicinājums Sarkanajai armijai” (2 daļas ierakstīts atsevišķi) un īpaši populārais “Kas ir padomju vara?”, kas tika uzskatīts par veiksmīgāko tehniskā ziņā.

Nākamajā ierakstu sesijā 1920. gada 5. aprīlī tika ierakstītas 3 runas - “Par darbu transportam”, 1. un 2. daļa, “Par darba disciplīnu” un “Kā uz visiem laikiem glābt strādniekus no zemes īpašnieku un kapitālistu apspiešanas”. Vēl viens ieraksts, visticamāk, veltīts Polijas kara sākumam, tika sabojāts un zaudēts tajā pašā 1920. gadā.

Piecas pēdējā sesijā 1921. gada 25. aprīlī ierakstītās runas izrādījās tehniski nepiemērotas masveida ražošanai - sakarā ar ārzemju speciālista inženiera A. Kibarta aizbraukšanu uz Vāciju. Šie gramofonu ieraksti ilgu laiku palika nezināmi, četri no tiem tika atrasti 1970. gadā. No tiem tikai trīs tika restaurēti un pirmo reizi izdoti ilgi atskaņojamos diskos - viena no divām runām “Par nodokli natūrā”. “Par patērētāju un tirdzniecības sadarbību” un “Bezpartejiskā un padomju vara” (Uzņēmums “Melodija”, M00 46623-24, 1986).

Līdzās otrajai neatrastajai runai “Par nodokli natūrā” vēl nav publicēts 1921. gada ieraksts “Par koncesijām un kapitālisma attīstību”. Runas pirmā daļa “Par darbu transporta jomā” nav atkārtoti izdota kopš 1929. gada, un runa “Par ebreju vajāšanu pogromā” nav parādījusies diskā kopš 30. gadu beigām.

Pēcnācēji

Maskavā 90 gadu vecumā nomira Ļeņina brāļameita (viņa jaunākā brāļa Olgas Dmitrijevnas Uļjanovas meita), pēdējā tiešā Uļjanovu ģimenes pēctece.

• Savas slavenās runas laikā Otrajā Viskrievijas padomju kongresā Ļeņinam nebija bārdas (sazvērestība), lai gan Vladimira Serova tagad mācību grāmatas gleznā viņš attēlots ar tradicionālu bārdu.
• Ņižņijnovgorodas iedzīvotāji joko (un ne velti), ka Ļeņins ieņemts Ņižņijnovgorodā, jo Iļja Uļjanovs tur bija provinces zēnu ģimnāzijas skolotājs līdz 1869. gada beigām, bet viņa dēls Vladimirs dzimis Simbirskā gada pavasarī. 1870. gads.
• 1921. gada 16. jūnijā Bernards Šovs nosūtīja Ļeņinam grāmatu “Atpakaļ pie Metuzala”. Titullapā viņš rakstīja: "Nikolajam Ļeņinam, vienīgajam valstsvīram Eiropā, kuram piemīt viņa atbildīgajam amatam atbilstošs talants, raksturs un zināšanas". Pēc tam Ļeņins manuskripta malās atstāja daudzas piezīmes, liecinot par viņa lielo interesi par Bernarda Šova darbu.
• Alberts Einšteins rakstīja par Ļeņinu: “Ļeņinā es cienu cilvēku, kurš ar pilnīgu nesavtību visus savus spēkus veltīja sociālā taisnīguma īstenošanai. Viņa metode man šķiet nepiemērota. Bet viens ir skaidrs: tādi cilvēki kā viņš saglabā un atjauno cilvēces sirdsapziņu..
• 1919. gada 19. janvārī automašīnai, kurā atradās Ļeņins un viņa māsa, uzbruka bandītu grupa slavenā Maskavas reidera Jakova Košeļkova vadībā. Bandīti visus izvilka no mašīnas un nozaga. Pēc tam, uzzinājuši, kas ir viņu rokās, viņi mēģināja atgriezties un sagrābt Ļeņinu par ķīlnieku, taču līdz tam laikam pēdējais jau bija pazudis.

Ļeņins ir pasaulslavens politiskais tēls, boļševiku partijas vadītājs (revolucionārs), PSRS valsts dibinātājs. Gandrīz visi zina, kas ir Ļeņins. Viņš ir lielo filozofu F. Engelsa un K. Marksa sekotājs.

Kas ir Ļeņins? Īss viņa biogrāfijas kopsavilkums

Uļjanovs Vladimirs dzimis Simbirskā 1870. gadā. Un Uļjanovskā viņš pavadīja savu bērnību un jaunību.

No 1879. līdz 1887. gadam mācījās ģimnāzijā. Pēc absolvēšanas ar zelta medaļu 1887. gadā Vladimirs ar ģimeni, jau bez Iļjas Nikolajeviča (miris 1886. gada janvārī), pārcēlās uz dzīvi Kazaņā. Tur viņš iestājās Kazaņas universitātē.

Tur 1887. gadā par aktīvu piedalīšanos studentu sapulcē viņš tika izraidīts no izglītības iestādes un izsūtīts uz Kokushkino ciemu.

Patriotiskais protesta gars pret toreiz pastāvošo cara iekārtu un tautas apspiešanu jauneklī pamodās agri.

Progresīvās krievu literatūras, lielo rakstnieku (Beļinska, Dobroļubova, Hercena, Pisareva) un īpaši Černiševska darbu izpēte noveda pie viņa progresīvo revolucionāro uzskatu veidošanās. Vecākais brālis iepazīstināja Vladimiru ar marksisma literatūru.

Kopš tā brīža jaunais Uļjanovs visu savu turpmāko dzīvi veltīja cīņai pret kapitālistisko sistēmu, tautas atbrīvošanai no apspiešanas un verdzības.

Uļjanovu ģimene

Zinot, kas ir Ļeņins, nevar nevēlēties sīkāk noskaidrot, no kādas ģimenes cēlies tik spožs, visos aspektos apgaismots cilvēks.

Pēc viņu domām, Vladimira vecāki piederēja krievu inteliģencei.

Vectēvs - Ņ.V. Uļjanovs - no Ņižņijnovgorodas guberņas dzimtcilvēkiem, parasts drēbnieks-amatnieks. Viņš nomira nabadzībā.

Tēvs - I. N. Uļjanovs - pēc studiju pabeigšanas Kazaņas universitātē bija skolotājs vidējās izglītības iestādēs Penzā un Ņižņijnovgorodā. Pēc tam viņš strādāja par inspektoru un skolu direktoru provincē (Simbirskā). Viņš patiešām mīlēja savu darbu.

Vladimira māte M.A. Uļjanova (Tukša) pēc izglītības ir ārste. Viņa bija apdāvināta un viņai bija lieliskas spējas: viņa zināja vairākas svešvalodas un labi spēlēja klavieres. Viņa ieguva savu izglītību mājās un, nokārtojusi ārējo eksāmenu, kļuva par skolotāju. Viņa veltīja sevi bērniem.

Vladimira vecākajam brālim A. I. Uļjanovam tika izpildīts nāvessods par piedalīšanos Aleksandra III dzīvības mēģinājumā 1887.

Vladimira māsas - A. I. Uļjanova (vīra Elizarova), M. I. Uļjanova un brālis D. I. Uļjanovs savulaik kļuva par ievērojamām komunistiskās partijas figūrām.

Vecāki viņos ieaudzināja godīgumu, smagu darbu, uzmanību un iejūtību pret cilvēkiem, atbildību par saviem darbiem, rīcību un vārdiem, un pats galvenais – pienākuma apziņu.

Uļjanova bibliotēka. Zināšanu iegūšana

Studiju laikā (ar daudziem apbalvojumiem) Simbirskas ģimnāzijā Vladimirs ieguva lieliskas zināšanas.

Uļjanovu mājas ģimenes bibliotēkā bija milzīgs skaits izcilu krievu rakstnieku - Puškina, Ļermontova, Turgeņeva, Gogoļa, Dobroļubova, Tolstoja, Hercena, kā arī ārzemju darbu. Bija Šekspīra, Hakslija, Darvina un daudzu citu izdevumi. utt.

Šai tā laika progresīvajai literatūrai bija liela un nozīmīga ietekme uz jauno Uļjanovu uzskatu veidošanos par visu notikušo.

Personīgo politisko uzskatu veidošanās, pirmo politisko laikrakstu izdošana

1893. gadā Sanktpēterburgā Vladimirs Uļjanovs studēja sociāldemokrātijas jautājumus, nodarbojās ar žurnālistiku un interesējās par politekonomiju.

Kopš 1895. gada ir veikti pirmie mēģinājumi ceļot uz ārzemēm. Tajā pašā gadā Ļeņins devās ārpus valsts, lai nodibinātu labus sakarus ar Darba atbrīvošanas grupu un citiem Eiropas sociāldemokrātisko partiju līderiem. Šveicē viņš tikās ar G.V. Tā rezultātā citu valstu politiskie darbinieki uzzināja par to, kas ir Ļeņins.

Pēc ceļojumiem Vladimirs Iļjičs jau savā dzimtenē organizēja partiju “Cīņas savienība par strādnieku šķiras atbrīvošanu” (Sanktpēterburga, 1895).

Pēc tam viņš tiek arestēts un nosūtīts uz Jeņisejas provinci. Trīs gadus vēlāk Vladimirs Iļjičs apprecējās ar N. Krupskaju un uzrakstīja daudzus viņa darbus.

Turklāt tajā laikā viņam bija vairāki pseidonīmi (izņemot galveno - Ļeņinu): Karpovs, Iļjins, Petrovs, Frejs.

Revolucionāras politiskās darbības tālāka attīstība

Ļeņins ir RSDLP 2. kongresa organizators. Pēc tam viņš izstrādāja partijas hartu un plānu. Vladimirs Iļjičs ar revolūcijas palīdzību mēģināja izveidot pilnīgi jaunu sabiedrību. 1907. gada revolūcijas laikā Ļeņins atradās Šveicē. Tad vadība pārgāja viņam pēc lielākās partijas biedru aresta.

Pēc kārtējā RSDLP kongresa (3.) viņš gatavoja sacelšanos un demonstrācijas. Lai gan sacelšanās tika apspiesta, Uļjanovs nepārstāja strādāt. Viņš izdod Pravda un raksta jaunus darbus. Tajā laikā daudzi jau zināja, kas ir Vladimirs Ļeņins no viņa daudzajām publikācijām.

Turpinās jaunu revolucionāru organizāciju nostiprināšanās.

Pēc 1917. gada februāra revolūcijas viņš atgriezās Krievijā un vadīja sacelšanos pret valdību. Iet pazemē, lai izvairītos no aresta.

Pēc revolūcijas (1917. gada oktobrī) Ļeņins sāka dzīvot un strādāt Maskavā saistībā ar partijas Centrālās komitejas un valdības pārcelšanos uz turieni no Petrogradas.

1917. gada revolūcijas rezultāti

Pēc revolūcijas Ļeņins nodibina proletāriešu Sarkano armiju, 3. komunistisko internacionāli un noslēdz miera līgumu ar Vāciju. Turpmāk valstī ir jauna ekonomiskā politika, kuras virziens ir valsts ekonomikas izaugsme. Tādējādi veidojas sociālistiska valsts – PSRS.

Gāztās ekspluatantu šķiras uzsāka cīņu un teroru pret jauno padomju valdību. 1918. gada augustā tika veikts Ļeņina slepkavības mēģinājums, kuru ievainoja F. E. Kaplans (sociālists-revolucionārs).

Kas tautai ir Vladimirs Iļjičs Ļeņins? Pēc viņa nāves viņa personības kults pieauga. Visur tika nolikti pieminekļi Ļeņinam, viņam par godu tika pārdēvēti daudzi pilsētu un lauku objekti. Tika atvērtas daudzas Ļeņina vārdā nosauktās kultūras un izglītības iestādes (bibliotēkas, kultūras centri). Lielā Ļeņina mauzolejs Maskavā joprojām saglabā lielākās politiskās figūras ķermeni.

Pēdējie gadi

Ļeņins bija kareivīgs ateists un smagi cīnījās pret baznīcas ietekmi. 1922. gadā, izmantojot briesmīgo bada situāciju Volgas reģionā, viņš aicināja konfiscēt baznīcas vērtības.

Diezgan intensīvs darbs un traumas sabojāja vadītāja veselību, un 1922. gada pavasarī viņš smagi saslima. Periodiski viņš atgriezās darbā. Viņa pēdējais gads bija traģisks. Smaga slimība viņam liedza pabeigt visas lietas. Šeit izcēlās cīņa starp tuviem biedriem par lielo "ļeņinisko mantojumu".

Viņš, pārvarot slimību, 1922. gada beigās un 1923. gada februāra sākumā varēja partijas kongresam (12.) diktēt vairākus rakstus un vēstules, kas veidoja viņa “politisko testamentu”.

Šajā vēstulē viņš ierosināja pārcelt I. V. Staļinu no ģenerālsekretāra amata uz citu vietu. Viņš bija pārliecināts, ka nespēs izmantot savu milzīgo spēku uzmanīgi, kā vajadzētu.

Neilgi pirms nāves viņš pārcēlās uz Gorki. Proletāriešu vadonis nomira 1924. gadā, 21. janvārī.

Attiecības ar Staļinu

Kas ir Staļins? Gan Ļeņins, gan Džozefs Vissarionovičs strādāja kopā partijas līnijā.

Viņi klātienē satikās 1905. gadā RSDLP konferencē Tammerforsā. Līdz 1912. gadam Ļeņins viņu neizcēla starp daudziem partijas darbiniekiem. Līdz 1922. gadam viņu starpā valdīja vairāk vai mazāk labas attiecības, lai gan bieži radās nesaskaņas. Attiecības ļoti pasliktinājās līdz 1922. gada beigām, domājams, ka tās iemesls bija Staļina konflikts ar Gruzijas vadību (“Gruzijas afēra”) un neliels incidents ar Krupskaju.

Pēc līdera nāves mīts par Staļina un Ļeņina attiecībām mainījās vairākas reizes: vispirms Staļins bija viens no Ļeņina cīņu biedriem, pēc tam kļuva par viņa studentu, pēc tam par uzticamu lielās lietas turpinātāju. Un izrādījās, ka revolūcijai sāka būt divi vadītāji. Tad Ļeņins nebija tik vajadzīgs, un Staļins kļuva par vienīgo līderi.

Apakšējā līnija. Kas ir Ļeņins? Īsumā par tās darbības posmiem

Ļeņina vadībā tika izveidots jauns valsts pārvaldes aparāts. Tika konfiscētas un nacionalizētas zemes īpašnieku zemes kopā ar transportu, bankām, rūpniecību uc Tika izveidota padomju Sarkanā armija. Tika atcelta verdzība un nacionālā apspiešana. Parādījās dekrēti par pārtikas jautājumiem. Ļeņins un viņa valdība cīnījās par mieru pasaulē. Vadītājs iepazīstināja ar kolektīvās vadības principu. Viņš kļuva par starptautiskās darba kustības vadītāju.

Kas ir Ļeņins? Ikvienam būtu jāzina par šo unikālo vēsturisko figūru. Pēc lielā līdera nāves cilvēki tika audzināti par Vladimira Iļjiča ideāliem. Un rezultāti bija diezgan labi.

V.I.Ļeņins ir pasaules proletariāta vadītājs, kurš mainīja miljoniem cilvēku likteņus. Var nojaust, kas inteliģentas un turīgas ģimenes pēcnācēju pamudināja uz revolucionāru darbību, taču viņa īso mūžu piepildīja notikumi, kas pagrieza vēstures viļņus.

Pasaules proletariāta līderis Vladimirs Iļjičs Ļeņins (Uļjanovs) dzimis Simbirskā 1870. gada 22. aprīlī. Viņš dzīvoja salīdzinoši īsu mūžu, taču ar to viņam pietika, lai uz visiem laikiem mainītu miljoniem cilvēku likteņus.

Volodja uzauga bagātā dižciltīgā ģimenē. Viņa tēvs Iļja Nikolajevičs Uļjanovs ieņēma valsts skolu inspektora amatu visā Simbirskas guberņā.

Laika gaitā viņš saņēma faktiskā valsts padomnieka pakāpi, kas viņam deva tiesības uz muižniecību. Māte Marija Aleksandrovna visu savu laiku veltīja bērniem. No 1879. līdz 1887. gadam Volodja Uļjanovs mācījās savas dzimtās pilsētas ģimnāzijā. Jaunā vidusskolnieka dzīve ritēja mierīgi un mēreni. Visi skolotāji atzīmēja skolēna īpašo talantu un centību.

Tāpēc nevienu nepārsteidza fakts, ka Vladimirs Uļjanovs vidusskolu pabeidza ar zelta medaļu. Visu viņa studiju laiku neviens nekad nebija pamanījis aiz šī nopietnā un koncentrētā zēna revolucionāras idejas un sentimentus. Pēc vidusskolas beigšanas 1887. gadā Vladimirs iestājās Kazaņas universitātes Juridiskajā fakultātē. Šogad jaunā vīrieša dzīve krasi mainījās. Viņa brālim Aleksandram tika sodīts ar nāvi par piedalīšanos sazvērestībā pret imperatoru Aleksandru III. Šis notikums šokēja Uļjanovu ģimeni, vecākiem nebija ne jausmas par vecākā dēla revolucionārajām aktivitātēm.

Jau studiju sākumā universitātē Vladimirs sāka piedalīties studentu nemieros, par kuriem viņš drīz tika izslēgts no universitātes. Bet šis apstāklis ​​tikai pamudināja viņu aktīvi pētīt Plehanova, Marksa un Engelsa darbus.

1891. gadā Vladimirs atkal kārtoja advokāta eksāmenu. Iepriekš to nebija iespējams izdarīt varas iestāžu pretestības dēļ. Kopš 1892. gada jaunais jurists saņēma advokāta palīga amatu un diezgan veiksmīgi tika galā ar saviem pienākumiem. Taču alkas pēc aktīvas darbības lika par sevi manīt. Uļjanovu ģimenes dumpīgais gars aicināja jaunekli uz revolucionāro cīņu. 1894. gadā Vladimirs jau bija formulējis savus revolucionāros pamatprincipus. Sākās pagrīdes darba, cīņas ar varu, arestu un trimdas periods.

Pirmais arests notika 1895. gadā. Un divus gadus vēlāk Vladimirs Iļjičs tika nosūtīts trimdā. Šajā laikā viņam izdevās apprecēties ar savu kopdzīves sievu Nadeždu Krupskaju. Neskatoties uz viņu ateismu, pārim bija jāvienojas ar savu sirdsapziņu, jo tikai baznīcas laulība tika uzskatīta par oficiālu.

Pēc trimdas beigām 1900. gadā Uļjanovs pārcēlās uz Šveici. Tur viņš aktīvi strādā pie idejas izveidot drukātas ērģeles, kas atspoguļotu revolucionāras noskaņas. Rezultātā parādījās laikraksts Iskra un žurnāls Zarya. Šajās publikācijās pirmo reizi publicēti Vladimira Iļjiča raksti ar parakstu “N. Ļeņins." Visā emigrācijas periodā no 1900. līdz 1905. gadam Ļeņins un Krupska vairākas reizes mainīja dzīvesvietu. Kopā ar viņiem adresi mainīja arī laikraksta redakcija. Tajā pašā laikā RSDLP partija sadalījās boļševikos un menševikos.

Pirmajā RSDLP konferencē 1905. gada decembrī Ļeņins tikās ar Josifu Staļinu. Šī tikšanās kļuva nozīmīga. 20. gadsimta sākumā Krievijā uzplauka revolucionārais terorisms, ko Ļeņins visos iespējamos veidos veicināja. Staļina personā viņš ieguva uzticamu terora aktu un ekspropriāciju izpildītāju.

1905.-1907.gada revolūcija nebija veiksmīga. Vladimirs Iļjičs atkal bija spiests doties uz ārzemēm. Otrā emigrācija turpinājās līdz 1917. gadam. Šajā periodā Ļeņinam izdevās dzīvot Ženēvā, Parīzē, Bernē, Cīrihē un Austrijas-Ungārijas teritorijā. Tur viņš tika arestēts aizdomās par spiegošanu, taču drīz vien tika atbrīvots no cietuma.

Ziņas par 1917. gada februāra revolūciju Krievijā atrada Vladimiru Iļjiču Šveicē. Izmantojot pirmo iespēju, ar svešiem dokumentiem un izdomātiem, Ļeņins ieradās Krievijā. Viņš uzskatīja, ka viņam personīgi jāvada strādnieku un zemnieku sacelšanās gaita.

Un tas viņam pilnībā izdevās 1917. gada 7. novembrī. Pagaidu valdība tika gāzta, un Krievijas teritorijā radās jauna sociālistiskā valsts, ko sauca par RSFSR, un pēc citu varu pievienošanās tai PSRS. Ļeņins kļuva par pirmo RSFSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju.

1918. gadā Vladimiram Iļjičam tika veikts slepkavības mēģinājums, kas nopietni ietekmēja viņa veselību. 1922. gadā arvien vairāk sāka izpausties veselības problēmas, viena pēc otras sekoja paralīze. Nāve iestājās 1924. gada 21. janvārī.

Ļeņins. Vladimirs Iļjičs Uļjanovs. Biogrāfija

Ļeņins, Vladimirs Iļjičs (īstajā vārdā - Uļjanovs) (1870 - 1924)
Ļeņins. Vladimirs Iļjičs Uļjanovs.
Biogrāfija
Krievijas politiskais un valstsvīrs, “K. Marksa un F. Engelsa darba turpinātājs”, Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) organizators, Padomju sociālistiskās valsts dibinātājs. Vladimirs Iļjičs Uļjanovs dzimis 1870. gada 22. aprīlī (vecajā stilā - 10. aprīlī) Simbirskā, valsts skolu inspektora ģimenē, kurš kļuva par iedzimtu muižnieku. Vladimira Iļjiča Uļjanova vectēvs - N.V. Uļjanovs; bija vergs zemnieks Ņižņijnovgorodas guberņā, vēlāk drēbnieks-amatnieks Astrahaņā. Tēvs - Iļja Nikolajevičs Uļjanovs; Pēc Kazaņas universitātes absolvēšanas viņš mācīja vidusskolās Penzā un Ņižņijnovgorodā, vēlāk tika iecelts par Simbirskas guberņas valsts skolu inspektoru un direktoru. Māte - Marija Aleksandrovna Uļjanova (dzimusi Blank); ārsta meita, ieguvusi mājas izglītību, nokārtoja eksāmenus skolotāja nosaukuma iegūšanai eksternā; apbedīts Pēterburgā Volkovas kapos. Vecākais brālis - Aleksandrs Iļjičs Uļjanovs; 1887. gadā viņam tika izpildīts nāvessods par piedalīšanos atentāta sagatavošanā pret caru Aleksandru III. Jaunākais brālis - Dmitrijs Iļjičs Uļjanovs. Māsas - Anna Iļjiņična Uļjanova (Uļjanova-Elizarova) un Olga Iļjiņična Uļjanova. Visi Uļjanovu ģimenes bērni savu dzīvi saistīja ar revolucionāro kustību.
1879.-1887.gadā Vladimirs Iļjičs Uļjanovs mācījās Simbirskas ģimnāzijā, kuru absolvēja ar zelta medaļu. Viņš iestājās Kazaņas Universitātes Juridiskajā fakultātē, bet 1887. gada decembrī par aktīvu dalību revolucionārā studentu sapulcē tika arestēts, izraidīts no universitātes kā sava nāvessodā izpildītā brāļa, Narodnaja Voljas biedra radinieks, un izsūtīts uz Kokushkino ciems, Kazaņas provincē. 1888. gada oktobrī Vladimirs Uļjanovs atgriezās Kazaņā, kur pievienojās vienai no marksistu aprindām. 1890. gada augusta otrajā pusē viņš pirmo reizi apmeklēja Maskavu. 1901. gada decembrī viens no viņa rakstiem, kas publicēts žurnālā "Zarja", pirmo reizi tika parakstīts ar pseidonīmu "Ļeņins" (pēc citiem avotiem pseidonīms "Ļeņins" pirmo reizi parādījās 1901. gada janvārī Ģ.V. Plehanovam adresētā vēstulē). 1903. gadā notika RSDLP II kongress, kurā praktiski tika izveidota boļševiku partija un Vladimirs Iļjičs Ļeņins, kurš uzrakstīja RSDLP hartu un partijas programmu, pieprasot proletariāta diktatūras nodibināšanu sociālistiskajai transformācijai. biedrību, vadīja partijas kreiso (“boļševiku”) spārnu. 1904. gadā Yu.O. Martovs vispirms lietoja terminu “ļeņinisms” (“Cīņa pret “aplenkuma stāvokli” Krievijas Sociāldemokrātiskajā darba partijā). 1905. gada 21. novembris (8. novembris, vecā stilā) Ļeņins nelegāli ieradās Sanktpēterburgā, kur sāka vadīt CK un Pēterburgas boļševiku komitejas darbību, gatavojot bruņotu sacelšanos, kā arī boļševiku laikrakstu darbību. “Uz priekšu”, “Proletārs”, “Jaunā dzīve”. Divu gadu laikā viņš nomainīja 21 drošo māju. Izvairoties no aresta, 1906. gada augustā Ļeņins pārcēlās uz Vasa dāmu Kuokkalas ciemā (Somija). 1907. gadā viņš bija neveiksmīgs kandidāts 2. Valsts domei Sanktpēterburgā, no kurienes periodiski brauca uz Pēterburgu, Maskavu, Viborgu, Stokholmu, Londonu un Štutgarti. 1907. gada decembrī viņš atkal emigrēja uz Šveici, bet 1908. gada beigās uz Franciju (Parīze). 1910. gada decembrī Sanktpēterburgā sāka izdot laikrakstu "Zvezda", bet 1912. gada 5. maijā (22. aprīlī pēc vecā stila) iznāca dienas legālā boļševiku strādnieku laikraksta "Pravda" pirmais numurs. Lai apmācītu partijas darbiniekus, 1911. gadā Ļeņins Longjumeau (netālu no Parīzes) organizēja partijas skolu, kurā lasīja 29 lekcijas. 1912. gada janvārī Prāgā viņa vadībā notika 6. (Prāgas) Viskrievijas RSDLP konference. 1912. gada jūnijā Ļeņins pārcēlās uz Krakovu, no kurienes vadīja 4. Valsts domes boļševiku frakcijas darbību un vadīja RSDLP CK biroja darbu Krievijā. No 1905. gada oktobra līdz 1912. gadam Ļeņins bija RSDLP pārstāvis 2. internacionāles Starptautiskajā sociālistiskajā birojā, vadot boļševiku delegāciju, kā arī piedalījās Štutgartes (1907) un Kopenhāgenas (1910) starptautisko sociālistu kongresu darbā. 1914. gada 8. augustā (26. jūlijā pēc vecā stila) Ļeņinu, kurš atradās Poroninā (Austrijas-Ungārijas teritorijā), Austrijas varas iestādes aizdomās par spiegošanu Krievijas labā arestēja un ieslodzīja Ņūtargas pilsētā, bet 19. augustā. (Old Style 6. augusts), pateicoties Polijas un Austrijas sociāldemokrātu palīdzībai, tika atbrīvots. 5. septembrī (pēc vecā stila 23. augustā) aizbrauca uz Berni (Šveice), bet 1916. gada februārī pārcēlās uz Cīrihi, kur dzīvoja līdz 1917. gada aprīlim (pēc vecā stila līdz martam). Ļeņins uzzināja par februāra revolūcijas uzvara Petrogradā no Šveices laikrakstiem no 1917. gada 15. marta (vecā stilā 2. marts) 1917. gada 16. aprīlis (vecajā stilā 3) 1917. Ļeņins atgriezās no emigrācijas uz Petrogradu. Finjanskas stacijas peronā notika svinīgā sapulce un viņam tika pasniegta Viborgas puses boļševiku organizācijas partijas karte Nr.600. No 1917. gada aprīļa līdz jūlijam viņš uzrakstīja vairāk nekā 170 rakstus, brošūras, boļševiku konferenču un partijas CK rezolūciju projektus un aicinājumus. 20. jūlijs (7. jūlijs vecā stilā) Pagaidu valdība deva rīkojumu par Ļeņina arestu. Petrogradā viņam nācās nomainīt 17 drošās mājas, pēc tam līdz 1917. gada 21. augustam (8. augusts, vecā stilā) slēpās pie Petrogradas - būdā aiz Razļiva ezera, līdz oktobra sākumam - Somijā (Jalkalā, Helsingforsā). , Viborga). 1917. gada oktobra sākumā Ļeņins nelegāli atgriezās no Viborgas uz Petrogradu. 23. oktobrī (10. oktobrī pēc vecā stila) RSDLP CK sēdē (b) pēc viņa priekšlikuma CK pieņēma rezolūciju par bruņotu sacelšanos. 6. novembrī (24. oktobrī pēc vecā stila) vēstulē Centrālkomitejai Ļeņins pieprasīja nekavējoties doties ofensīvā, arestēt Pagaidu valdību un pārņemt varu. Vakarā viņš nelegāli ieradās Smoļnijā, lai tieši vadītu bruņoto sacelšanos. 1917. gada 7. novembrī (25. oktobrī pēc vecā stila), atklājot 2. Viskrievijas padomju kongresu, tika pieņemti Ļeņina dekrēti par mieru un zemi un izveidota strādnieku un zemnieku valdība - Tautas komisāru padome. Ļeņina vadībā. Smolnija perioda 124 dienās viņš uzrakstīja vairāk nekā 110 rakstus, dekrētu un rezolūciju projektus, sniedza vairāk nekā 70 ziņojumus un runas, uzrakstīja aptuveni 120 vēstules, telegrammas un notas, kā arī piedalījās vairāk nekā 40 valsts un partijas dokumentu rediģēšanā. Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja darba diena ilga 15-18 stundas. Šajā laika posmā Ļeņins vadīja 77 Tautas komisāru padomes sēdes, vadīja 26 CK sēdes un sanāksmes, piedalījās 17 Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas un tās prezidija sanāksmēs, kā arī 6 dažādu sanāksmju sagatavošanā un vadīšanā. Viskrievijas strādājošo kongresi. Pēc tam, kad partijas Centrālā komiteja un padomju valdība pārcēlās no Petrogradas uz Maskavu, no 1918. gada 11. marta Ļeņins dzīvoja un strādāja Maskavā. Ļeņina personīgais dzīvoklis un birojs atradās Kremlī, bijušās Senāta ēkas trešajā stāvā. 1918. gada jūlijā viņš vadīja kreiso sociālistu revolucionāru bruņotās sacelšanās apspiešanu. 1918. gada 30. augustā pēc mītiņa beigām Mihelsonas rūpnīcā Ļeņinu smagi ievainoja Sociālistiskā revolucionāra F.E. Kaplan. 1919. gadā pēc Ļeņina iniciatīvas tika izveidota 3. komunistiskā internacionāle. 1921. gadā RKP(b) 10. kongresā Ļeņins izvirzīja uzdevumu pāriet no “kara komunisma” politikas uz jauno ekonomisko politiku (NEP). 1922. gada martā Ļeņins vadīja RKP (b) 11. kongresa darbu - pēdējo partijas kongresu, kurā viņš uzstājās. 1922. gada maijā viņš smagi saslima, bet oktobra sākumā atgriezās darbā. Ļeņina pēdējā publiskā runa bija 1922. gada 20. novembrī Maskavas padomju plēnumā. 1922. gada 16. decembrī Ļeņina veselības stāvoklis atkal strauji pasliktinājās, un 1923. gada maijā viņš slimības dēļ pārcēlās uz Gorki muižu pie Maskavas. Pēdējo reizi Maskavā viņš bija 1923. gada 18.-19. oktobrī. 1924. gada janvārī pēkšņi strauji pasliktinājās veselība un 1924. gada 21. janvārī plkst. 50 min. pm Vladimirs Iļjičs Uļjanovs (Ļeņins) miris.
23. janvārī zārks ar Ļeņina līķi tika nogādāts Maskavā un uzstādīts Arodbiedrību nama Kolonnu zālē. Oficiālā atvadīšanās notika piecas dienas un naktis. 27. janvārī zārks ar balzamēto Ļeņina ķermeni tika ievietots īpaši uzbūvētajā mauzolejā Sarkanajā laukumā (arhitekts A. V. Ščusevs). 1924. gada 26. janvārī pēc Ļeņina nāves 2. Vissavienības padomju kongress apmierināja Petrogradas padomju lūgumu pārdēvēt Petrogradu par Ļeņingradu. Ļeņina bērēs Maskavā piedalījās pilsētas delegācija (apmēram 1 tūkstotis cilvēku). 1923. gadā RKP(b) Centrālā komiteja izveidoja V.I. institūtu. Ļeņins, un 1932. gadā, apvienojoties ar K. Marksa un F. Engelsa institūtu, tika izveidots vienots Marksa – Engelsa – Ļeņina institūts PSKP Centrālās komitejas (b) pakļautībā (vēlāk institūts Marksisms-ļeņinisms PSKP Centrālās komitejas pakļautībā). Šī institūta Centrālās partijas arhīvā glabājas vairāk nekā 30 tūkstoši dokumentu, kuru autors ir V.I. Uļjanovs (Ļeņins).
Vinstons Čērčils par Ļeņinu rakstīja: “Neviens Āzijas iekarotājs, ne Tamerlans, ne Čingishans, neizbaudīja tādu slavu kā viņš. Nepielūdzams atriebējs, kas izauga no aukstas līdzjūtības, veselā saprāta, realitātes izpratnes. Viņa dvēsele ir auksta un plaša, viņa naids ir stingrs, kā bendes cilpa karalis, valsts, morāle, tiesa, parādi, īre, gadsimtu procenti, likumi un paražas, viņš gāza visu vēsturisko struktūru, piemēram, cilvēku sabiedrību Beidzot viņš gāza sevi... Ļeņina intelekts tajā brīdī tika gāzts. , kad viņa iznīcinošais spēks bija izsmelts un sāka parādīties viņa meklējumu patstāvīgās, pašatveseļojošās funkcijas. Viņš viens varēja izvest Krieviju no purva... Krievu tauta palika plekstēt purvā. Viņu lielākā nelaime bija viņa piedzimšana, bet nākamā nelaime bija viņa nāve." (Churchill W.S., The Aftermath; The World Crisis. 1918-1928; New York, 1929).
Ļeņins bija viens no galvenajiem “sarkanā terora”, kas 1919.-1920.gadā ieguva brutālākās un masīvākās formas, opozīcijas partiju un to preses orgānu likvidācijas, kas noveda pie vienpartijas sistēmas rašanās, represijām galvenajiem organizatoriem. "sociāli svešie elementi" - muižniecība, uzņēmēji, garīdzniecība, inteliģence, tās ievērojamo pārstāvju izraidīšana no valsts, kuri nepiekrita jaunās valdības politikai, bija "kara komunisma" un "jaunās" politikas iniciators un ideologs. ekonomikas politika." Valsts elektrifikācijas plāna (GOELRO) autors, saskaņā ar kuru tika uzbūvētas vairākas elektrostacijas. Pēc Ļeņina iniciatīvas tika izstrādāts monumentāls propagandas plāns: saskaņā ar dekrētu “Par republikas pieminekļiem” (1918. gada 12. aprīlī) ar Ļeņina personīgo līdzdalību “veco” pieminekļu nojaukšana Kremlī un citās Maskavas vietās. sākās, kā arī baznīcu iznīcināšana; Tajā pašā laikā tika uzcelti pieminekļi revolucionārajām personām.
"1919. gadā universitātēs tika likvidētas juridiskās fakultātes, un 1921. gadā Izglītības tautas komisariāts (Narkompros) likvidēja vēstures un filoloģijas zinātnes kā novecojušas un proletariāta diktatūrai nederīgas. [..] Līdz 1922. gada 5. februārim Maskavā tika reģistrētas 143 privātās izdevniecības. Pēc tam, kad par to izlasīja laikrakstā Izvestija, Ļeņins pieprasīja, lai drošības darbinieki apkopotu sistemātisku informāciju par visiem profesoriem un rakstniekiem. "Visi šie acīmredzamie kontrrevolucionāri ir Antantes līdzdalībnieki, tās kalpu organizācija un studentu jauniešu uzmākšanās, gandrīz visi ir likumīgi kandidāti izsūtīšanai uz ārzemēm.. [...] 19. maijā (1922) vadītājs nosūtīja uz Maskavu norādījumus “Par kontrrevolūcijai palīdzošo rakstnieku un profesoru izraidīšanu uz ārzemēm”, uz aploksnes ierakstot: “Biedrs Dzeržinskis personīgi, slepus šuj. ” Pēc desmit dienām viņu piemeklēja insults. Līdz 1922. gada 18. augustam smagi slimajam Iļjičam tika izsniegts pirmais arestēto saraksts, kuriem tika izdots deportācijas pavēle ​​un brīdinājums, ka par neatļautu iekļūšanu PSRS draud nāvessods. Pēc tam Ļeņins ārstējošajam ārstam teica: "Šodien, iespējams, ir pirmā diena, kad man vispār nesāp galva." [...] Pirmā izraidāmo grupa vēsturē saņēma nosaukumu “filozofiskais tvaikonis”. [...] Uz vienu cilvēku drīkstēja ņemt līdzi: vienu ziemas un vienu vasaras mēteli, vienu uzvalku, divus kreklus, vienu palagu. Nekādas rotaslietas, pat ne krustiņus, nevienas grāmatas. Vilciens Maskava - Petrograda. Tad daudzu stundu iekraušana uz vācu tvaikoņa "Oberburgomaster Haken": no ejas tiek izsaukts vārds, viņus pa vienam ieved vadības kabīnē, jautā un meklē, pieskaroties, caur kleitu..." . "Bija vairāki kuģi un ne viens vien vilciens. Viņi aizbrauca uz vairākiem mēnešiem [..] līdz gada beigām. [..] bez tiem, kas tika izraidīti no Maskavas un Petrogradas, bija izraidītu cilvēku grupa no Kijevas, no Odesas, no Novorosijskas universitātes, un saskaņā ar Trocka vēlāko atzīšanu no Gruzijas tika izraidīti aptuveni 60 cilvēki.
“Pēc oficiālajiem datiem vien vairāk nekā pieci miljoni cilvēku nomira no 1920. gada līdz 1922. gada badam. Visā valstī uzplauka neiedomājams kanibālisms, lai gan ne padomju presē, par to, ka Volgas reģionā bija nežēlīgi badā ēda ARA pārstāvjus - šī Amerikas palīdzības organizācija, kuru vadīja Hūvers, ASV topošais prezidents, tā izglāba no bada nezināmu skaitu miljonu cilvēku, pēc to pašu boļševiku pieņēmumiem, vismaz 20 miljoniem cilvēku vajadzēja mirt no bada, boļševiki uzskatīja, ka nomira tikai pieci, tas pats Trockis to gandrīz neslēpa, ka jo mazāk ēdāju, jo valstij būs vieglāk. (V.Topolyansky, “Līderi tiesībās. Esejas par krievu varas fizioloģiju”)“Izraisot badu valstī, masveidā sagrābjot zemniekiem labību, revolūcijas vadītājs rakstīja Molotovam: “Tieši tagad un tikai tagad, kad cilvēkus ēd badā un uz ceļiem guļ simtiem, ja ne tūkstošiem līķu, mēs varam (un tāpēc mums ir) veikt baznīcas vērtību konfiskāciju ar visniknāko. un nežēlīgo enerģiju, neapstājoties pie jebkādas pretestības apspiešanas. Tagad šai publikai ir jādod mācība, lai vairākus gadu desmitus viņi neuzdrošinās domāt par nekādu pretestību. (E. Olšanskaja, programma “Ļeņina saraksts”, 2002. gada 21. jūlijs; Radio Brīvība) “Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Ļeņins jau bija vienkārši maldīgs pacients. 1922. gadā viņu vajadzēja uzskatīt par vājprātīgu pacientu. ka viņš ir maldīgs un, kā teica pat dīkdieņi, Dievmāte viņu vajā par visām nepatikšanām, ko viņš valstij radīja. Tajā pašā 1922. gadā ārzemju prese aktīvi apsprieda, ar ko slimo Ļeņins , un nonāca pie secinājuma, ka ārsti, kas viņu ārstēja, ir tie paši ārsti, kuri runāja par līdera neirastēnisko sindromu, patiesībā slēpa, ka aiz šī neirastēniskā sindroma slēpjas viena vienīga slimība - progresējoša paralīze [...] Progresējošai paralīzei ir viena iezīme. , tas ir tieši tas pacientu kontingents, kas aizpildīja dažādu klīniku psihiatriskās nodaļas Tiklīdz pacientam parādījās pirmās progresējošas paralīzes pazīmes, šis pacients tika nekavējoties atzīts par vājprātīgu, pat ja viņam bija saglabājušās ārējas saprāta pazīmes. jaudu. Es nevaru pateikt, no kura laika Vladimirs Iļjičs ir jāatzīst par vājprātīgu. 1903. gadā Krupskaja redzēja viņam izsitumus, no kuriem viņš ļoti cieta, ir daudz pierādījumu, ka šie izsitumi, visticamāk, bija sifilītas izcelsmes, bet izsitumu parādīšanās nozīmē sekundāru sifilisu. Pēc 1903. gada viņam attīstījās terciārais sifiliss ar pakāpenisku asinsvadu bojājumu. Viņam netika veikta atbilstoša pārbaude un ārstēšana, tostarp no psihiatru puses. Pie viņa nepārtraukti dežurēja psihiatrs Osipovs, tas ir, viņš vienkārši dzīvoja Gorkos kopš 1923. gada, un pirms tam pie viņa ieradās vācieši, un viens no pirmajiem ieradās slavenais Fērsters, viens no lielākajiem neirosifilisa speciālistiem. Tieši Fērsters viņam izrakstīja pretsifilītu terapiju, kas bija sīki aprakstīta visās tā laika medicīnas dienasgrāmatās. Jau sen psihiatri pamanīja vienu apbrīnojamu lietu: progresējoša paralīze, pirms noveda cilvēku līdz pilnīgam neprātam, dod viņam iespēju sasniegt neticamu produktivitāti un veiktspēju. Tādu enerģijas pārpalikumu patiešām var atzīmēt Ļeņinā 1917.-1918.gadā, pat 1919.gadā. Bet kopš 1920. gada arvien biežāk parādās galvassāpes, kaut kādi reiboņi, vājuma un samaņas lēkmes, kas ārstiem nav saprotamas. Tas ir, jebkurā gadījumā, 1922. gads bija laiks, kad Ļeņins jau tā ļoti smagi slimoja ar atkārtotiem insultiem, apziņas traucējumiem, atkārtotām halucināciju epizodēm un vienkārši delīriju, ko aprakstīja tie paši ārsti. [...] Franču psihiatrija reiz aprakstīja ļoti dīvainu sindromu, to sauca par "ārprātu diviem". Ja kādā ģimenē bija kāds traks, tad vīrs vai sieva agri vai vēlu iegrima šī trakā idejās, un jau bija grūti atšķirt, kurš no viņiem ir trakāks. Rezultātā, ja pats trakais uz laiku atveseļojās, tas ir, ja iestājas remisija, tad šī ārprātīgā pamudinātais šīs idejas varētu saglabāt neskartas. Es nevaru izslēgt, ka šo ļoti ziņkārīgo sindromu var attiecināt uz lielu skaitu cilvēku. Neizslēdzu, ka Ļeņins savus tuvākos domubiedrus vienkārši izraisīja ar savu delīriju, un tad ar padomju propagandas palīdzību, kas, jāsaka, darbojās lieliski, šīs idejas tika ieviestas visu iedzīvotāju apziņā. Un tā notika padomju civilizācija." (V.Topolyanskis, “Līderi tiesībās. Esejas par Krievijas varas fizioloģiju”; raidījums “Ļeņina saraksts”, 2002.g. 21.07.; Radio Brīvība)
Starp Vladimira Iļjiča Uļjanova (Ļeņina) darbiem ir vēstules, raksti, brošūras, grāmatas: "Kas ir "tautas draugi" un kā viņi cīnās pret sociāldemokrātiem?" (1894), “Populisma ekonomiskais saturs un tā kritika Strūves kunga grāmatā (Marksisma atspoguļojums buržuāziskajā literatūrā)” (1894-1895), “Materiāli par jautājumu par Krievijas ekonomisko attīstību” (1895; raksts krājums ar pseidonīmu “Tuļins” ), “Kapitālisma attīstība Krievijā” (1899; grāmata izdota ar pseidonīmu “V. Iļjins”), “Ekonomikas pētījumi un raksti” (1899; izdots rakstu krājums ar pseidonīmu “V. Iļjins”), “Krievijas sociāldemokrātu protests” (1899), “Ko darīt mūsu kustības steidzamos jautājumos” (1902; brošūra), “Krievijas sociāldemokrātijas agrārā programma” (1902) , "Nacionālais jautājums mūsu programmā" (1903), "Solis uz priekšu, pirms diviem soļiem" (1904), "Divas sociāldemokrātijas taktikas demokrātiskajā revolūcijā" (1905. gada augusts), "Partijas organizācija un partijas literatūra" ( 1905), "Materiālisms un empīriskā kritika" (1909), "Kritiskas piezīmes par nacionālo jautājumu" (1913), "Par nāciju pašnoteikšanās tiesībām" (1914), "Imperiālisms kā kapitālisma augstākā pakāpe" " (1916), "Filozofiskās piezīmju grāmatiņas", "Karš un krievu sociāldemokrātija" (RSDLP Centrālās komitejas manifests), "Par lielkrievu nacionālo lepnumu", "Otrās internacionāles sabrukums", "Sociālisms" un karš”, “Par Eiropas Savienoto Valstu saukli”, “Proletāriskās revolūcijas militārā programma”, “Diskusijas par pašnoteikšanos rezultāti”, “Par marksisma karikatūru un par “imperiālisma ekonomismu””, “Vēstules no tālienes” (1917), “Par proletariāta uzdevumiem šajā revolūcijā” (“Aprīļa tēzes”; 1917), “Politiskā situācija” (1917; tēzes), “Ceļā uz saukļiem” (1917), “Valsts un revolūcija” (1917), “Gaidāmā katastrofa un kā ar to tikt galā” (1917), “Vai boļševiki saglabās valsts vara" (1917), “Boļševikiem ir jāpārņem vara” (1917), “Marksisms un sacelšanās” (1917), “Krīze ir nobriedusi” (1917), “Padomi no malas” (1917), “Kā organizēt konkurenci ?” (1917. gada decembris), “Deklarācija par strādnieku un ekspluatēto cilvēku tiesībām” (1918. gada janvāris; ņemta par pamatu 1918. gada pirmajai padomju konstitūcijai), “Padomju varas tūlītējie uzdevumi” (1918), “Proletāriešu revolūcija un Renegāts Kautskis” (1918. gada rudens), “RKP CK (b) tēzes saistībā ar situāciju Austrumu frontē” (1919. gada aprīlis), “Lielā iniciatīva” (1919. gada jūnijā), “Ekonomika un politika Proletariāta diktatūras laikmets" (1919. gada rudens), "No mūžsenā dzīvesveida iznīcināšanas līdz jauna radīšanai" (1920. gada pavasaris), "Kreisības" bērnības slimība komunismā" ( 1920), “Par proletāriešu kultūru” (1920), “Par pārtikas nodokli (Jaunās politikas jēga un nosacījumi)” (1921), “Oktobra revolūcijas četru gadu jubilejā” (1921), “ Par kaujinieciskā materiālisma nozīmi” (1922), “Par PSRS veidošanu” (1922), “Lapas no dienasgrāmatas” (1922. gada decembris), “Par sadarbību” (1922. gada decembris), “Par mūsu revolūciju” (decembris) 1922), "Kā mēs varam reorganizēt Rabkrinu (priekšlikums XII partijas kongresam)" (1922. gada decembris), "Mazāk ir labāk" (1922. gada decembris)
__________
Informācijas avoti:
Enciklopēdiskais resurss www.rubricon.com (Lielā padomju enciklopēdija, enciklopēdiskais direktorijs "Sanktpēterburga", enciklopēdija "Maskava", biogrāfiskā vārdnīca "Krievijas politiskās figūras 1917", Krievijas un Amerikas attiecību enciklopēdija, ilustrētā enciklopēdiskā vārdnīca, enciklopēdiskā vārdnīca "Histodicry" Tēvzemes")
Jeļena Olšanskaja, Irina Lagutina: programma "Ļeņina saraksts"; 2002. gada 21. jūlijs; Radio Liberty, Krugozor žurnāls Viktors Topolyansky. “Līderi tiesību jomā. Esejas par Krievijas autoritātes fizioloģiju", M. 1996 "Krievu biogrāfiskā vārdnīca"
Radio Brīvība
Projekts "Krievija apsveic!" - www.prazdniki.ru

Simbirskā (tagad Uļjanovska) valsts skolu inspektora ģimenē, kurš kļuva par iedzimtu muižnieku.

Vecākais brālis Aleksandrs piedalījās populistiskajā kustībā gada maijā, kad viņam tika izpildīts nāvessods par atentāta sagatavošanu pret caru.

1887. gadā Vladimirs Uļjanovs ar zelta medaļu pabeidza Simbirskas ģimnāziju, tika uzņemts Kazaņas universitātē, bet trīs mēnešus pēc uzņemšanas tika izslēgts par dalību studentu nemieros. 1891. gadā Uļjanovs kā eksterns absolvēja Sanktpēterburgas universitātes Juridisko fakultāti, pēc tam strādāja Samarā par zvērināta advokāta palīgu. 1893. gada augustā viņš pārcēlās uz Sanktpēterburgu, kur pievienojās Tehnoloģiskā institūta marksistiskajam studentu lokam. 1895. gada aprīlī Vladimirs Uļjanovs devās uz ārzemēm un tikās ar Darba atbrīvošanas grupu. Tā paša gada rudenī pēc Ļeņina iniciatīvas un vadībā Sanktpēterburgas marksistiskās aprindas apvienojās vienotā “Cīņas savienībā par strādnieku šķiras atbrīvošanu”. 1985. gada decembrī policija arestēja Ļeņinu. Vairāk nekā gadu viņš pavadīja cietumā, pēc tam uz trim gadiem tika izsūtīts uz Krasnojarskas apgabala Minusinskas rajona Šušenskoje ciemu atklātā policijas uzraudzībā. 1898. gadā Savienības dalībnieki Minskā sarīkoja pirmo Krievijas Sociāldemokrātiskās darba partijas (RSDLP) kongresu.

Trimdā Vladimirs Uļjanovs turpināja savu teorētisko un organizatorisko revolucionāro darbību. 1897. gadā viņš publicēja darbu “Kapitālisma attīstība Krievijā”, kurā mēģināja apstrīdēt populistu uzskatus par sociāli ekonomiskajām attiecībām valstī un tādējādi pierādīt, ka Krievijā briest buržuāziskā revolūcija. Viņš iepazinās ar Vācijas sociāldemokrātijas vadošā teorētiķa Kārļa Kautska darbiem, no kura viņš aizguva ideju par Krievijas marksistiskās kustības organizēšanu centralizētas “jauna tipa” partijas veidā.

Pēc trimdas beigām 1900. gada janvārī viņš devās uz ārzemēm (nākamos piecus gadus dzīvoja Minhenē, Londonā un Ženēvā). Kopā ar Georgiju Plehanovu, viņa domubiedriem Veru Zasuliču un Pāvelu Akselrodu, kā arī draugu Jūliju Martovu Uļjanovs sāka izdot sociāldemokrātisko laikrakstu Iskra.

No 1901. gada viņš sāka lietot pseidonīmu "Ļeņins" un no tā laika partijā bija pazīstams ar šo nosaukumu.

No 1905. līdz 1907. gadam Ļeņins nelegāli dzīvoja Sanktpēterburgā, vadot kreisos spēkus. No 1907. līdz 1917. gadam Ļeņins atradās trimdā, kur aizstāvēja savus politiskos uzskatus Otrajā internacionālē. 1912. gadā Ļeņins un domubiedri atdalījās no Krievijas Sociāldemokrātiskās darba partijas (RSDLP), būtībā nodibinot savu – boļševiku. Jaunā partija izdeva laikrakstu Pravda.

Pirmā pasaules kara sākumā, atrodoties Austrijas-Ungārijas teritorijā, Ļeņins tika arestēts sakarā ar aizdomām par spiegošanu Krievijas valdības labā, taču, pateicoties Austrijas sociāldemokrātu līdzdalībai, tika atbrīvots, pēc tam viņš devās prom. Šveicei.

1917. gada pavasarī Ļeņins atgriezās Krievijā. 1917. gada 4. aprīlī, nākamajā dienā pēc ierašanās Petrogradā, viņš uzstājās ar tā sauktajām “Aprīļa tēzēm”, kurās izklāstīja programmu pārejai no buržuāziski demokrātiskās revolūcijas uz sociālistisko, kā arī sāka gatavoties bruņotai. sacelšanos un Pagaidu valdības gāšanu.

1917. gada oktobra sākumā Ļeņins nelegāli pārcēlās no Viborgas uz Petrogradu. 23. oktobrī RSDLP(b) CK (Centrālās komitejas) sēdē pēc viņa priekšlikuma tika pieņemta rezolūcija par bruņotu sacelšanos. 6. novembrī vēstulē Centrālajai komitejai Ļeņins pieprasīja tūlītēju ofensīvu, Pagaidu valdības arestu un varas sagrābšanu. Vakarā viņš nelegāli ieradās Smoļnijā, lai tieši vadītu bruņoto sacelšanos. Nākamajā dienā, 1917. gada 7. novembrī (vecajā stilā – 25. oktobrī), Petrogradā notika sacelšanās un lielinieku sagrābšana valsts vara. Vakarā atklātajā Otrā Viskrievijas padomju kongresa sēdē tika pasludināta padomju valdība - Tautas komisāru padome (SNK), kuras priekšsēdētājs bija Vladimirs Ļeņins. Kongress pieņēma pirmos Ļeņina sagatavotos dekrētus: par kara izbeigšanu un par privātās zemes nodošanu strādnieku lietošanā.

Pēc Ļeņina iniciatīvas 1918. gadā tika noslēgts Brestļitovskas līgums ar Vāciju.

Pēc galvaspilsētas pārcelšanas no Petrogradas uz Maskavu 1918. gada martā Ļeņins dzīvoja un strādāja Maskavā. Viņa personīgais dzīvoklis un birojs atradās Kremlī, bijušās Senāta ēkas trešajā stāvā. Ļeņins tika ievēlēts par Maskavas padomju deputātu.

1918. gada pavasarī Ļeņina valdība sāka cīņu pret opozīciju, 1918. gada jūlijā slēdzot anarhistiskās un sociālistiskās strādnieku organizācijas, Ļeņins vadīja kreiso sociālistu revolucionāru bruņotās sacelšanās apspiešanu.

Konfrontācija saasinājās pilsoņu kara laikā, sociālistiskie revolucionāri, kreisie sociālistiskie revolucionāri un anarhisti, savukārt, uzbruka boļševiku režīma vadītājiem; 1918. gada 30. augustā notika mēģinājums pret Ļeņinu.

Līdz ar pilsoņu kara beigām un militārās iejaukšanās pārtraukšanu 1922. gadā sākās valsts tautsaimniecības atjaunošanas process. Šim nolūkam pēc Ļeņina, “kara komunisma” uzstājības, pārtikas piešķiršana tika aizstāta ar pārtikas nodokli. Ļeņins ieviesa tā saukto jauno ekonomisko politiku (NEP), kas atļāva privāto brīvo tirdzniecību. Tajā pašā laikā viņš uzstāja uz valsts uzņēmumu attīstību, elektrifikāciju un sadarbības attīstību.

1922. gada maijā un decembrī Ļeņins cieta divus insultus, taču turpināja vadīt valsti. Trešais insults, kas sekoja 1923. gada martā, atstāja viņu praktiski rīcībnespējīgu.

Vladimirs Ļeņins nomira 1924. gada 21. janvārī Gorki ciemā pie Maskavas. 23. janvārī zārks ar viņa līķi tika nogādāts Maskavā un uzstādīts Savienību nama Kolonnu zālē. Oficiālā atvadīšanās notika piecas dienas. 1924. gada 27. janvārī zārks ar iebalzamēto Ļeņina ķermeni tika ievietots arhitekta Alekseja Ščuseva projektētajā īpaši uzbūvētajā Sarkanajā laukumā mauzolejā. Vadītāja ķermenis atrodas caurspīdīgā sarkofāgā, kas izgatavots pēc Kremļa zvaigžņu rubīna stikla radītāja inženiera Kuročkina plāniem un zīmējumiem.

Padomju varas gados pie dažādām ar Ļeņina darbību saistītām ēkām tika uzstādītas piemiņas plāksnes, pilsētās tika uzstādīti vadoņa pieminekļi. Tika izveidotas: Ļeņina ordenis (1930), Ļeņina balva (1925), Ļeņina balvas par sasniegumiem zinātnes, tehnikas, literatūras, mākslas, arhitektūras jomā (1957). 1924.-1991.gadā Maskavā darbojās Centrālais Ļeņina muzejs. Ļeņina vārdā tika nosaukti vairāki uzņēmumi, iestādes un izglītības iestādes.

1923. gadā RKP(b) Centrālā komiteja izveidoja V. I. Ļeņina institūtu, un 1932. gadā, apvienojoties ar Marksa un Engelsa institūtu, tika izveidots vienots Marksa-Engelsa-Ļeņina institūts. Vissavienības boļševiku komunistiskās partijas komiteja (vēlāk tā kļuva pazīstama kā Marksisma-ļeņinisma institūts PSKP Centrālās komitejas pakļautībā). Šī institūta Centrālās partijas arhīvā (tagad Krievijas Valsts sociālpolitiskās vēstures arhīvs) glabājas vairāk nekā 30 tūkstoši dokumentu, kuru autors ir Vladimirs Ļeņins.

Ļeņins par Nadeždu Krupsku, kuru viņš pazina no Sanktpēterburgas revolucionārās pagrīdes. Viņi apprecējās 1898. gada 22. jūlijā Vladimira Uļjanova trimdā uz Šušenskoje ciemu.

Materiāls sagatavots, pamatojoties uz informāciju no RIA Novosti un atklātajiem avotiem