Jūlija Popova kā atjaunot veselību pēc slimībām, traumām, operācijām. Pagātnes slimības Pagātnes slimības Traumas

Vairumā gadījumu pēc slimības vai operācijas pacientiem jāzina par svarīgu posmu - atveseļošanās (rehabilitācija) pēc traumām un/vai lūzumiem. Galu galā ilgstoša bojātas vai slimas ķermeņa daļas nekustīgums, parasto slodžu trūkums, asinsvadu un citas izmaiņas izraisa muskuļu atrofiju un ierobežotu locītavu kustīgumu. Ārstēšanas panākumi pēc traumām vairāk nekā uz pusi ir atkarīgi ne tikai no operācijas kvalitātes, bet arī no labi veiktās pēctraumatiskās rehabilitācijas. Sakausēts lūzums, samazināta dislokācija ne vienmēr nozīmē atveseļošanos.

Bieži gadās, ka, piemēram, ir notikusi lūzuma saplūšana, un ekstremitātes funkcija nav. Un šeit mums palīgā nāk dažādi rehabilitācijas veidi pēc traumām. Galvenais šādas rehabilitācijas veids ir pasīvās mehanoterapijas (SRM) izmantošana, kas ir iespējama agrīnākajos posmos.

Rehabilitācija pēc traumām. Kā tas ir?

Starp galvenajiem rehabilitācijas veidiem pēc traumām var izdalīt fizioterapijas vingrinājumus (LFK), masāžu, mehanoterapiju un fizioterapiju.

Ārstnieciskā vingrošana ir fizisko vingrinājumu kopums, kas palīdz attīstīt bojātās ķermeņa daļas. Fiziskie vingrinājumi novērš atrofijas attīstību un deģeneratīvas izmaiņas audos un orgānos. Vairāk par vingrošanas terapiju varat lasīt šeit.

Mehanoterapija tiek izmantota, lai attīstītu muskuļu spēku, uzlabotu kustību koordināciju un veidotu pareizu motorisko stereotipu. Viens no mehanoterapijas veidiem ir CPM-terapija – mūsdienīga traumu ārstēšanas metode, kas ļauj atjaunot locītavu kustīgumu ar "pasīvo darbību".

Ievads

Kas ir rehabilitācija

"Labs ārsts neārstē cilvēku, bet palīdz izārstēties," teica senie cilvēki. Taču mūsdienu praktiķi dažkārt, mūsu kopējai nožēlai, aizmirst šo patiesību. Tikmēr atjaunojošā medicīna kā "zinātne augšāmcelties" pastāv jau daudzus gadsimtus, palīdzot mobilizēt organisma slēptos resursus un aktivizēt tā aizsardzības mehānismus. Pateicoties maigām un beztabletēm atjaunojošās (jeb rehabilitācijas - šī termina mūsdienu interpretācijā) terapijas metodēm, cilvēka ķermenis kā fēniksa putns paceļas no zaudējumu pelniem, patstāvīgi tiekot galā ar slimībām un nelaimēm: atjauno bojātos audus. , atgriež slimiem orgāniem normālu darbību, savieno kaulus... Daudzos gadījumos atjaunojošā medicīna ir pievilcīgāka slimajam cilvēkam nekā tradicionālā medicīna. Un kā gan varētu būt savādāk? Galu galā pozitīvi rezultāti ir burtiski acīmredzami, un negatīvu seku praktiski nav, ko nevar teikt par lielāko daļu ķīmisko farmaceitisko līdzekļu, kas ņemti no oficiālās medicīnas arsenāla. Un laiks, dārgais laiks! Ilggadējā dziedniecības prakse liecina, ka atveseļošanās periods ir ievērojami samazināts, atliek tikai pielietot kādu no daudzajām gadījumam atbilstošu atjaunojošās medicīnas metodēm.

Ko jums var piedāvāt rehabilitācijas medicīna? Kādu dziedniecības loku pacientu vadīs pieredzējis rehabilitācijas ārsts (oficiālajā medicīnā ir tik reta specializācija)? Atjaunojošās medicīnas pamatmetodes ir tikpat senas kā mūsu pasaule. Tie tradicionāli ietver:

ķermeņa attīrīšana. Piemēram, zarnu attīrīšana ar hidrokolonoterapiju (slavenā "Holivudas diēta"), asins plazmaforēze, attīrīšana ar ārstniecības augiem. Bieži vien šāda tīrīšana ir pirmais solis ķermeņa atjaunošanai un uzlabošanai;

hidroterapija, vai ārstnieciskās vannas un laistīšanas, piemēram, minerālūdens, terpentīna, aromātiskās, sālsskābes, ogļskābās un citas, kā arī pirts un pirts, akvafizikālā kultūra, minerālūdeņu ārstnieciskie kursi. Speciāli atlasīti un sagatavoti šķidrumi mazgā un piesātina audus ar barības vielām, palīdz atjaunot izjaukto vielu un mikroelementu līdzsvaru organismā, ārstē daudzas slimības – sākot no kuņģa-zarnu trakta un līdz šķietami neatrisināmām sieviešu problēmām, nemaz nerunājot par to, ka tie atjauno un noved pie . vēlamais tonis.ne tikai ķermenis, bet arī domas;

fizioterapija: elektroforēze, jonoforēze, fonoforēze, lāzerterapija, ultraskaņas terapija, magnetoterapija, miostimulācija, vakuuma terapija un tā tālāk. Mēs visi kaut reizi dzīvē, bet apmeklējām rajona klīnikas fizioterapijas nodaļu, un nav vajadzības šeit uzskaitīt visus pieejamos atveseļošanās brīnumus: aizsardzības sistēmas aktivizēšanu, vielmaiņu, asins un limfas plūsmu, paātrina atjaunošanos. un paaugstinot orgānu un audu vispārējo tonusu;

hirudoterapija, vai ārstēšana ar dēlēm;

refleksoloģija, vai ietekme uz cilvēka ķermeņa aktīvajiem punktiem, aktivizējot iekšējos resursus;

balneoterapija, vai dūņu terapija;

Daudzas ārstnieciskās un atjaunojošās masāžas tehnikas;

augu izcelsmes zāles, vai augu ārstēšana, un daudz, daudz vairāk.

Konsultējieties ar ārstu, izvēlieties sev procedūru kompleksu un sāciet strādāt pie veselības atjaunošanas. Un neklausieties tajos, kuri teiks, ka atjaunojošā medicīna ir radniecīga šamanismam, vai pielīdzinās to alternatīvajai medicīnai. Rehabilitācijas medicīna ir nopietns virziens mūsdienu medicīnas zinātnē un tam nav nekāda sakara ar nezinātniskām un neuzticamām "vecmāmiņas metodēm". Atjaunojošā medicīna, izmantojot mūsdienu zinātnes sasniegumus, progresīvas cilvēka dabisko spēju izpētes metodes, izstrādā zinātniski pamatotas metodes un tehnoloģijas, kas veicina mūsu ķermeņa snaudošo resursu izpaušanu, kā rezultātā uzlabojas visu cilvēku funkcionēšana. orgāniem un sistēmām, nevis tikai tiem, kurus skārusi slimība. Un tas ir nopietni. Visas šīs metodes darbojas maigi, izslēdzot ķīmijterapijas efekta paradoksu, kad "mēs ārstējam vienu, bet otru kroplējam". Rehabilitācijas terapijas pamatā ir vienkāršs postulāts: “Cilvēka organisms pats spēj tikt galā ar gandrīz jebkuru slimību, vajag tikai palīdzēt, nevis traucēt.” Rehabilitācijas terapija un palīdz viņam šajā. Ar rehabilitāciju šobrīd saprot medicīniska, psiholoģiska un sociāla rakstura kompleksu pasākumu sistēmu, kuras mērķis ir uzlabot cilvēka pielāgošanos ikdienas dzīves prasībām, darba slodzēm. Kad ir pieejams viņas dziedināšanas atbalsts?

Atjaunojošā medicīna ir piemērota ļoti dažādām slimībām un traumām. Šeit ir aptuvens un līdz ar to nepilnīgs saraksts ar oficiālās medicīnas nozarēm, kurās tās metodes tiek veiksmīgi izmantotas: kardioloģija, neiroķirurģija, vīriešu un sieviešu uroģenitālās sfēras slimību ārstēšana, dzemdniecība, endokrinoloģija, kuņģa-zarnu trakta slimību ārstēšana, nefroloģija, pulmonoloģija, traumatoloģija un ķirurģija, neiroloģisko slimību un psihiatrija ārstēšana, otorinolaringoloģija (ausu, rīkles, deguna), artroloģija un ortopēdija, dermatoloģija. Pēc lielām operācijām vai konservatīvām ārstēšanas metodēm, kurām nepieciešama nopietna iejaukšanās organismā, atjaunojošā medicīna nodrošina ātru rehabilitāciju un palīdz pilnīgai atveseļošanai, un vieglākos gadījumos bieži var iztikt bez tablešu, injekciju un pilinātāju palīdzības un pat bez tiešas ķirurgs.

Kad nepieciešama rehabilitācija? Parasti rehabilitācija ir nepieciešama pacientiem, kas atveseļojas pēc akūtas slimības, traumas vai operācijas, cilvēkiem, kuri cieš no hroniskām slimībām, kā arī tiem, kuri darbā vai ikdienas dzīvē ir pakļauti lielam fiziskam un psihoemocionālam stresam. Turklāt, jo nopietnāka un smagāka ir slimība, trauma, operācija, jo ilgāka un grūtāka ir atveseļošanās.

Slimības, kurām nepieciešama rehabilitācija:

Vegetovaskulārā distonija;

Išēmiska sirds slimība, tai skaitā akūts miokarda infarkts, stāvoklis pēc koronārās šuntēšanas operācijas;

Hipertoniskā slimība;

Smadzeņu asinsvadu slimību hroniskas formas;

Stāvoklis pēc insulta;

Hronisks bronhīts;

Bronhiālā astma;

Hronisks gastrīts;

Kuņģa un/vai divpadsmitpirkstu zarnas peptiska čūla;

hronisks kolīts;

Kairinātu zarnu sindroms;

Urolitiāzes slimība;

hronisks hepatīts;

Aknu ciroze;

Hronisks pankreatīts;

Diabēts;

Vairogdziedzera slimības;

Hronisks pielonefrīts;

Mugurkaula un perifērās nervu sistēmas slimības;

Locītavu slimības;

Ekstremitāšu asinsvadu slimības (obliterējoša ateroskleroze, obliterējošs endarterīts);

Prostatas dziedzera slimības;

Elpošanas traucējumi miega laikā (krākšana, miega apnoja);

Bezmiegs;

Pārmērīgs darbs;

hronisks noguruma sindroms;

Aptaukošanās un daudzi citi.

Protams, mūsu grāmatā mēs nevarēsim izskatīt visus uzskaitītos gadījumus, tāpēc mēs koncentrēsimies uz populārākajiem, ja tā var teikt, populārākajiem. Turklāt šādu pieeju pamato Jūsu drošības apsvērumi: katrs konkrētais gadījums ir jāizskata rehabilitācijas medicīnas speciālistam, un, jo smagāks ir konkrētā pacienta stāvoklis, jo rūpīgākai ir jābūt medicīniskajai pieejai viņam.

Asins pārliešanas un tās preparātu vēsture, proteīna asins aizstājēju parenterāla ievadīšana.

Reakcijas uz asins un to preparātu, serumu un vakcīnu, dažādu medikamentu pārliešanu (kad, kādā veidā tā tika pārtraukta pati par sevi vai veikta kāda ārstēšana).

Iepriekšējās slimības, traumas un operācijas

Sīki iztaujājiet pacientu par visām pārciestajām slimībām, sākot no agras bērnības līdz pat uzņemšanai slimnīcā, norādot pacienta vecumu, katras slimības pārnešanas gadu, ilgumu, smagumu, ārstēšanu slimnīcā vai ambulatorā. pamata. Ja pacients nevar precīzi nosaukt slimības laiku, tad var aprobežoties ar aptuvenām indikācijām (“...apmēram pirms 10 gadiem...”). Šajā sadaļā galvenais ir nevis slimību hronoloģija, bet gan to seku apraksts uz pacienta veselību kopumā un slimības atstātās esošās slimības gaitu.

Atsevišķi jautājiet par sifilisa, vīrusu hepatīta, tuberkulozes pārnešanu. Ja anamnēzē nav šo slimību pazīmju, atzīmējiet šo faktu slimības vēsturē.

Šajā sadaļā ir aprakstītas tikai pārnestās, tas ir, pabeigtās slimības. Šajā sadaļā sniegtais vienlaicīgu, šobrīd esošo slimību apraksts jāuzskata par nopietnu kļūdu.

Ģimenes vēsture un iedzimtības dati

Veselības stāvoklis vai nāves cēlonis, kas norāda tuvāko radinieku paredzamo dzīves ilgumu. Īpašu uzmanību pievērsiet tuberkulozes, ļaundabīgo audzēju, sifilisa, alkoholisma, garīgo slimību, endokrīno slimību, sirds un asinsvadu sistēmas slimību klātbūtnei ģimenē. Ar vairākām slimībām, kurām ir iedzimta predispozīcija, ir ieteicams norādīt līdzīgu slimību esamību vai neesamību asinsradiniekiem.

Ekspertu vēsture

Norāda, vai pacients kārtējā gadā bija slimības atvaļinājumā, ja ir, tad kad un cik ilgi. Ja iespējams, norādiet slimības lapas numuru un to, kas to izsniedzis. Ja slimais ir invalīds, norāda invaliditātes noteikšanas laiku, nākamās atkārtotās apskates datumu.

Izglītības gadījumu vēsturē šī sadaļa var nebūt aprakstīta (kā norādījis skolotājs)

Pacienta apskates dati

Pacienta izmeklēšanas datus var aprakstīt vienas (Status praesens communis) vai divu (Status praesens communis un Status specialis) sadaļu veidā.

Vairākās ķirurģijas skolās visi izmeklējumu dati ir aprakstīti pa orgānu sistēmām vienas sadaļas “Pacienta vispārējais pašreizējais stāvoklis (Status praesens communis)” veidā. Taču tas var būt neērti no praktiskā viedokļa – ķirurgs bieži vien nodarbojas ar lokālu problēmu, vai arī ir lokāls efekts (veic operāciju). Tāpēc biežāk sastopams variants ir izmeklējuma rezultātu sadalīšana divās daļās - vispārējā (Status praesens communis) un speciālajā, kurā īpaši detalizēti aprakstīta pamatslimības skartā orgānu sistēma (Status specialis). Tajā pašā laikā Status specialis in Status praesens communis aprakstītā orgānu sistēma nav aprakstīta (tiek izlaista).

Diezgan bieži nav iespējams izolēt pamatslimības skarto orgānu sistēmu (cukura diabēts, ko sarežģī angiopātija un trofiskas čūlas apakšējās ekstremitātēs - endokrīnās sistēmas traucējumi izraisīja asinsvadu bojājumus, kā rezultātā visvairāk tika ietekmēta muskuļu un skeleta sistēma). Šajā gadījumā ir ieteicams aprakstīt īpašo daļu nevis sadaļas Status specialis veidā, bet sadaļā Status localis, kas apraksta skarto anatomisko reģionu vai reģionus (iepriekš minētajā piemērā apakšējās ekstremitātes).

Galvenie traumu cēloņi ir ceļu satiksmes negadījumi (40%), kritieni no liela augstuma (30%) un dažāda veida traumas (10%). Katrs ievainojums ir pilns ar desmitiem komplikāciju līdz pat nāvei, piemēram, sepses gadījumā. Dažas komplikācijas liek par sevi manīt uzreiz, bet citas netiek atklātas uzreiz. Lai izvairītos no nopietnām sekām pēc traumas, ir ļoti svarīgi pareizi pavadīt rehabilitācijas periodu.

Medicīniskās rehabilitācijas posmi pēc traumas

Diemžēl neviens no mums nav pasargāts no traumām. Ar dažiem no tiem organisms viegli tiek galā, citiem ir nepieciešama ilgstoša ārstēšana un zaudēto funkciju atjaunošana. Tas galvenokārt attiecas uz sarežģītiem lūzumiem, galvas, ekstremitāšu, locītavu, menisku un saišu traumām. Savainotā ķermeņa daļa parasti ilgstoši ir nekustīga, tāpēc rodas tūska, tiek traucēta asinsrite, atrofējas muskuļi. Un tas savukārt izraisa vispārēju organisma pavājināšanos un var provocēt jaunu slimību rašanos. Tāpēc ir tik svarīgi nopietni uztvert atveseļošanās periodu.

Rehabilitācijai pēc lūzumiem un traumām jānotiek pēc individuālas programmas, bet kopumā tā sastāv no sekojošiem posmiem:

• Asinsvadu izmaiņu un tūskas likvidēšana. Diemžēl šīs parādības ir neizbēgamas ar ilgstošu ekstremitāšu vai visa organisma nekustīgumu.
• Paaugstināta elastība un muskuļu tonuss. Pirms pāriet tieši uz fiziskām aktivitātēm, jums jāpārliecinās, vai muskuļi tam ir gatavi, pretējā gadījumā atgriešanās pie ierastā dzīvesveida var kļūt pārāk sāpīga.
• Motorisko funkciju atjaunošana. Procesam jābūt progresīvam un nedrīkst būt saistīts ar pārmērīgu fizisko piepūli. Tas ļaus izvairīties no sastiepumiem un fizioloģiska stresa.
• Ķermeņa vispārējā stāvokļa nostiprināšana - dienas režīma un uztura ievērošana, uzturēšanās svaigā gaisā. Šie ieteikumi ir jāievēro visos rehabilitācijas posmos, jo no tā lielā mērā ir atkarīgs atveseļošanās temps.

Ārzemēs medicīniskā rehabilitācija sāka attīstīties 20. gadsimta vidū, kad radās nepieciešamība atjaunot un pielāgoties Otrā pasaules kara dalībnieku dzīvei. Vēlāk šis virziens savā aprūpē "paņēma" vecāka gadagājuma cilvēkus, invalīdus, pacientus, kuriem bija smagas slimības un traumas.
Krievijā pirmā rehabilitācijas klīnika parādījās 1976. gadā. Tas bija specializēts narkotiku rehabilitācijas centrs. Kopš tā laika šī medicīnas joma mūsu valstī ir veiksmīgi attīstījusies, izstrādājot savas metodes un ņemot vērā ārvalstu pieredzi.

Rehabilitācijas terapijas metodes

Galveno vietu atjaunojošajā medicīnā ieņem fiziskā rehabilitācija. Tas ietver gan fizisko vingrinājumu un ietekmju, gan dabas faktoru kompleksu izmantošanu. Šis rehabilitācijas veids ir vērsts uz bojāto orgānu funkciju atjaunošanu, adaptāciju pēc traumām, iesaistīšanos ierastajā dzīvesveidā. Sīkāk apsveriet fiziskās rehabilitācijas terapijas metodes:

• Masāža - viena no visizplatītākajām rehabilitācijas metodēm pēc traumām. Visbiežāk lieto insultu, lūzumu, osteohondrozes gadījumos. Ārstnieciskā masāža ir atsevišķu daļu vai visa ķermeņa glāstīšana, berzēšana un mīcīšana. Tas stimulē asinsriti, mazina pietūkumu, aktivizē muskuļus un ir lielisks sagatavošanās līdzeklis vingrošanas terapijai. Terapeitiskās masāžas kurss parasti ietver 10 seansus, tos ieteicams veikt katru dienu vai katru otro dienu.
• Terapeitiskā vingrošana (LFK) - Šis ir speciāli izstrādāts fizisko vingrinājumu komplekss, kas tiek veikts speciālista uzraudzībā. Tie palīdz novērst deģeneratīvas izmaiņas audos un orgānos un palīdz tikt galā ar atrofiju. Vingrošanas terapija veicina vielmaiņas normalizēšanos, uzlabo sirds un asinsvadu sistēmas darbību, stiprina muskuļus un kopumā “nomierina” nervu sistēmu un uzlabo garastāvokli. Ir svarīgi nepārspīlēt: tas jādara saskaņā ar ārsta izstrādāto programmu.
• Mehānoterapija ir papildinājums vingrošanas terapijai - tie ir tie paši vingrinājumi, taču tos pacients veic nevis patstāvīgi, bet ar speciālu ierīču palīdzību (Armeo, Locomat, Pablo, Gyrotonic dizaini). Tas ļauj uzlabot locītavu un muskuļu kustīgumu, tikt galā ar atrofiskiem un deģeneratīviem procesiem un atjaunot traumu rezultātā zaudētās funkcijas. Vingrinājumi jāveic speciālista uzraudzībā. Tikai viņš var pareizi uzstādīt un nostiprināt ķermeņa segmentu uz konstrukcijas, pareizi izvēlēties slodzi un pareizi novērtēt veikto kustību tempu.
• Fizioterapija - šī ir atjaunošana ar fizikālu faktoru palīdzību: siltumu, magnētisko starojumu, elektrisko strāvu, gaismu, gaisu un citus. Metode ietver īpašu instrumentu un aparātu izmantošanu.
• Motora aktivitātes pārkāpuma gadījumā tiek izmantota elektriskā stimulācija, tas ir, strāva. Termiskās procedūras, piemēram, parafīna vannas, tiek izmantotas atveseļošanās laikā pēc mugurkaula traumām. Lāzerterapija palīdz novērst sāpes un pietūkumu, un magnetoterapija uzlabo vispārējo ķermeņa stāvokli. Šīs procedūras ir nesāpīgas, taču dažām no tām ir vairākas kontrindikācijas, tāpēc fizioterapijas ārstēšana tiek izvēlēta individuāli.
• Refleksoloģija - šī metode sastāv no bioloģiski aktīvo punktu ietekmēšanas uz pacienta ķermeņa. Virziens radās pirms vairākiem gadu tūkstošiem austrumos un tagad ir populārs visā pasaulē. Refleksoloģijai ir vairākas metodes: akupunktūra (akupunktūra), ārstēšana ar dēlēm (hirudoterapija), ietekme uz ausu punktiem (aurikuloterapija), akupresūra, akmeņu masāža (sniega terapija), kausu masāža (vakuuma terapija). Refleksoloģijas būtība ir mobilizēt ķermeņa iekšējos resursus un iesaistīt tos aktīvā līdzdalībā dziedināšanas procesā.
• diētas terapija - ēdināšana ar noteiktu produktu izmantošanu medicīniskiem nolūkiem. Tātad ar lūzumiem kolagēns veicina kaulu saplūšanas procesu. Tas ir atrodams želejā, zivju un putnu gaļas aspic ēdienos. Kalcijs ir nepieciešams kaulu veidošanai. Liels daudzums tā ir piena produktos, īpaši zema tauku satura biezpienā. Un kalcija uzsūkšanos veicina D3 vitamīns, tas ir daudz zivju eļļā, ikros, sezamā, olas dzeltenumā, riekstos. Un, protams, ir lietderīgi ēst svaigus dārzeņus un augļus – tajos ir daudz vitamīnu un šķiedrvielu. Bet par pusfabrikātiem, kas satur konservantus, alkoholu un gāzētos dzērienus, labāk aizmirst: tie nodara lielu kaitējumu organismam un ne tikai rehabilitācijas periodā.

Īpaša terapijas metode pēc traumas ir darba terapija- medicīnas nozare, kuras mērķis ir atjaunot un uzturēt nepieciešamās dzīves prasmes. Burtiski šis termins tiek tulkots kā "ārstēšana ar darbu, nodarbinātība" (ergon (lat.) - darbs; therapia (grieķu val.) - ārstēšana). Pēc ievainojumiem un lūzumiem, kā arī ar to saistītā nekustīguma pacients var zaudēt pamata pašapkalpošanās prasmes. Viņam no jauna jāiemācās ģērbties, uzvilkt apavus, turēt galda piederumus un ievērot personīgo higiēnu. Bieži vien traumu guvušam cilvēkam nepieciešama arī sociālā adaptācija. Šajā darbā viņu atbalsta ergoterapeits, kas palīdz no jauna apgūt smalkās motorikas, attīstīt koordināciju un pielāgoties ikdienas dzīvei. Ārsts var lūgt pacientam uzzīmēt attēlu vai piesiet kurpju šņores, un, pamatojoties uz šiem mini testiem, viņš noteiks, ar ko tieši cilvēkam ir nepieciešama palīdzība, kādas kustības ir jāapgūst. Šī rehabilitācijas metode Rietumos ir pazīstama jau vairāk nekā 60 gadus. Bet mūsu valstī tas ir kļuvis plaši izplatīts salīdzinoši nesen.

Katra no iepriekš aprakstītajām metodēm tiek piemērota, ņemot vērā traumas raksturu un īpašības. Mēs par to runāsim tālāk.

Rehabilitācijas iezīmes pēc dažāda rakstura traumām

Mugurkaula ievainojums

Tos var iegūt sasitumu, kritienu, saspiešanas un citu ietekmju rezultātā. Šis ir viens no bīstamākajiem mehānisko bojājumu veidiem, jo ​​tas var izraisīt ārkārtīgi nopietnas sekas: muguras smadzeņu ceļu darbības traucējumus. Pēdējais ir saistīts ar nekustīgumu un jutības zudumu.

Rehabilitācijas programma un termiņi ir atkarīgi no traumas smaguma pakāpes, kā arī no pacienta individuālajām īpašībām.

Sākotnējais rehabilitācijas posms jāveic pirmajās dienās pēc traumas. Pirmkārt, pacientam jāpalīdz ieņemt pareizu pozu uz gultas, jānovērš izgulējumu rašanās un sastrēgumi plaušās. Pacientiem, kuri guvuši mugurkaula traumu, nekavējoties tiek nozīmēti arī elpošanas vingrinājumi un diētisks uzturs.

Trešajā posmā mainās vingrinājumu komplekts: peldēšanu baseinā var pievienot fizioterapijas vingrinājumiem, fizioterapijai un mehanoterapijai. Lai atjaunotu zaudētās prasmes, notiek nodarbības pie ergoterapeita.

Traumatisks smadzeņu bojājums

Rehabilitācijas noteikumi un rehabilitācijas terapijas komplekss šādām traumām ir atkarīgi no traumas smaguma pakāpes. Ar viegliem galvaskausa smadzeņu ievainojumiem - ievērojot režīmu, pareizu uzturu un fizioterapijas kursu - atveseļošanās parasti notiek mēneša laikā, un tai nav nepieciešami papildu rehabilitācijas pasākumi.

Kas attiecas uz smagiem un vidēji smagiem galvaskausa smadzeņu bojājumiem, tie var apgrūtināt kustības, pacientiem kļūst grūti sevi aprūpēt. Var rasties runas traucējumi, pasliktināties redze. Masāža, vingrošanas terapija un fizioterapija būs efektīvas jau pirmajos rehabilitācijas posmos.

Skeleta-muskuļu sistēmas traumas

Šāda veida traumas ietver lūzumus, plaisas, locītavu traumas, izmežģījumus, muskuļu un cīpslu plīsumus un sastiepumus. Agrīnās rehabilitācijas periodā pacientiem individuāli tiek nozīmēta fizioterapija, kas palīdz atbrīvoties no tūskas, vingrošanas terapija un mehanoterapija. Palīdzēs arī ārstnieciskā masāža.

Kā redzējām, rehabilitācija pēc traumām un lūzumiem ir sarežģīts process. Tas sastāv no rehabilitācijas terapijas metožu kompleksa. Individuālu programmu var izveidot tikai speciālists.

Viņš cieta no masaliņām, vējbakām. Vīrusu hepatīts, tuberkuloze, sifiliss, AIDS noliedz. Asins pārliešana netika veikta.

2009. gadā tika veikta labās plaušas pulmonektomija centrālā vēža gadījumā.

Tuviniekiem elpceļu slimības nebija

Vidējā speciālā izglītība, specialitāte gāzes-elektriskais metinātājs. Armijā dienējis 2 gadus. Viņa smēķē 2 paciņas dienā no pusaudža vecuma, pārmērīgi lietoja alkoholu, pēc labās puses plaušu pulmonektomijas centrālā vēža dēļ cenšas nelietot alkoholu. Indeksa paka/gadi 20*46/20= 46 paka/gadi

Alerģiskas reakcijas ir noliegtas.

1. Āra studija

Vispārējā pārbaude

Mērenas smaguma vispārējais stāvoklis

Pacienta pozīcija ir aktīva

Apziņa ir skaidra

Normāla sejas izteiksme

Ķermeņa uzbūve ir pareiza, konstitucionālais tips ir astēnisks, augums 165, ķermeņa svars 48 kg, temperatūra 37,1 o C.

Āda normāla krāsa, elastība samazināta, mitruma pakāpe normāla, nav izsitumu, nav varikozu vēnu, nav izsitumu, vīriešu matu tips, bez asinsizplūdumiem.

gļotāda gaiši rozā, nav izsitumu, nav aplikuma uz mēles, nav aplikuma uz mandeles, gaiši rozā rīkle.

Zemādas taukaudi vidēji attīstīta, nav tūskas

Limfmezgli submandibulari, kakla, pakauša mezgli ir taustāmi, nav palielināti pēc izmēra, mīksti un viendabīgi pēc konsistences, nav pielodēti pie apkārtējiem audiem un viens pie otra, palpējot nav sāpju.

muskuļus muskuļu sistēma ir attīstīta atbilstoši vecumam, muskuļu spēks ir mērens, nav trīces, nav sāpes palpējot, tonuss ir normāls

Kauli nav deformāciju vai sāpju

locītavas konfigurācija ir normāla, nav ādas hiperēmijas un lokālas temperatūras paaugstināšanās locītavas zonā, kustības ir aktīvas, brīvas.

2. Nervu sistēmas un maņu orgānu izpēte

Apziņa ir skaidra, orientēta vietā un laikā, emocionāli stabila, atmiņa saglabāta, miegs nav traucēts, nav aizkaitināmības un paaugstināta noguruma.

Sāpju, taustes un temperatūras jutīgums ir izteikts, saglabājas oža un garša, saglabājas redzes asums, palpebrālās plaisas ir viendabīgas, nav šķielēšanas, zīlīšu izmērs ir simetrisks, forma ir apaļa, akomodācija un konverģence nav traucēta, dzirde laba, runa nav traucēta, kustību koordinācija laba.

3. Elpošanas sistēmas izmeklēšana

Elpošana caur degunu ir brīva, nav sausuma sajūtas degunā, nav novērojami izdalījumi no deguna ejām, nav deguna asiņošanas, saglabājas oža. Sāpes deguna mugurā un saknē, frontālās un augšžokļa deguna blakusdobumu rajonā netika novērotas. Pastāvīgs neproduktīvs klepus ar viskozu gļotādu krēpu. Klepu pastiprina fiziska piepūle, ēšana. Izelpas aizdusa, paceļoties uz 3. stāvu.

Krūtis ir mucas formas, simetriskas, elpošanā piedalās palīgmuskuļi, starpribu telpas ir paplašinātas, elpošana ir trokšņaina, elpošanas ātrums 21.

Krūškurvja palpācija: Elastība un pretestība samazinās, sāpes nav, balss trīce kreisajā pusē ir novājināta.

Krūškurvja perkusijas;

• A) Salīdzinošās perkusijas: kārbveida sitaminstrumentu tonis kreisajā pusē.
• B) Topogrāfiskā perkusija: plaušu apakšējās robežas:

Plaušu augšdaļas augstums:

Plaušu apakšējo malu mobilitāte:

pareizi nē

pa kreisi 3-4-3

Plaušu auskultācija labajā pusē nav elpošanas, labajā pusē ir smaga elpošana.

4. Sirds un asinsvadu sistēmas izpēte

Sirds rajonā nav izvirzījuma, nav redzama pulsācija, kreisā kambara sitiens ir palpēts 5. starpribu telpā 1 cm mediāli no kreisās vidusklavikulas līnijas, labā kambara sitiens nav taustāms, nav sirds trīc, nav perikarda berzes trokšņa.

Sirds perkusijas

Sirds relatīvā truluma robežas

Sirds auskultācija

Sirds skaņas klusinātas, trokšņu nav, ritms pareizs, pulss 72, BP 90/60 mm Hg st.

5. Gremošanas sistēmas izmeklēšana

Mēle ir mitra, rozā, bez aplikuma.

Vēdera pārbaude: noapaļota konfigurācija, nav meteorisms, nabas apmierinošs stāvoklis, vēnas nav paplašinātas, nav trūces, vēdera apkārtmērs 100 cm, nav redzama peristaltika, vēdera virspusēja palpācija ir mīksta un nesāpīga, sāpju punkti ir nesāpīgi, simptomi Ortner, Kerr, Frenicus , Crovoisier ir negatīvi. Dziļās palpācijas dati: kuņģa apakšējā robeža ir 2 cm virs nabas, zarnu palpācija - bez pazīmēm. Vēdera perkusijas dati: nav šķidruma. Kuņģa un zarnu auskultācija: auskultācija ir klusa.

6. Hepatolienālās sistēmas izpēte

Aknas palpējot gar krasta arkas malu, izmēri pēc Kurlova 9-8-7. Žultspūslis nav taustāms, sāpīgums sāpju punktos nav konstatēts. Liesa nav taustāma.

7. Urīnceļu sistēmas izmeklēšana

Pārbaudot, nieres reģions netika mainīts, nieres nebija taustāmas, palpējot nesāpīgas, Pasternatsky simptoms bija negatīvs no abām pusēm.

8. Endokrīnā sistēma

Vairogdziedzeris nav palielināts, acu simptomi ir negatīvi, sekundārās dzimumpazīmes atbilst dzimumam un vecumam.

Diferenciāldiagnostikas meklēšanas I posms

Vadošais sindroms: bronhu obstrukcija

1) Identifikācijas metode:

Smagas HOPS diagnoze paasinājuma fāzē noteikta, pamatojoties uz sūdzībām par empīrisku aizdusu, pastāvīgu neproduktīvu klepu ar viskozu gļotādu krēpu, pamatojoties uz anamnēzi: smēķēšana kopš pusaudža vecuma, iepakojums/gads indekss 46 - ļoti augsts risks; pamatojoties uz fizisko izmeklēšanu: krūškurvja emfizematoza forma, līdzdalība palīgmuskuļu elpošanas aktā; sitaminstrumentu tonis ir kastīgs, plaušu robežas ir nolaistas, apakšējās malas kustīgums ir ierobežots, auskultācijā: apgrūtināta elpošana.

2) Izslēgšanas metode:

Bronhu obstrukcijas sindroms var būt ar šādām slimībām:

• · plaušu vēzis
• · bronhiālā astma
• · akūts bronhīts

Nav vēža pazīmju, piemēram, klepus ar asinīm, sāpes krūtīs, aizsmakums, pleiras izsvīdums.

Nav bronhiālās astmas pazīmju, jo nav saasinātas alerģiskas anamnēzes, nav astmas lēkmju, auskultācijas laikā nav mitru raļu un krepītu.

Akūtam bronhītam kā akūtam sākumam bez slimības anamnēzes nav pazīmju, nav slapja klepus, bāluma, paaugstināta ādas mitruma, gļotādu cianozes, pareizas formas krūtis, normāla balss trīce, sausa buzzing un sēkšana rales, mitri, smalki burbuļojoši rales, tahikardija.

Ir nepieciešamas papildu pētījumu metodes, lai izslēgtu plaušu vēža un bronhiālās astmas diagnozes.