Vides pārvaldība. Vides pārvaldība. Teritoriālās varas iestādes atrod jaunas iedzīvotāju līdzdalības formas

Nepieciešamība aizsargāt dabisko vidi. Vides aizsardzības principi un objekti. Valsts pārvalde vides aizsardzības jomā. Nepieciešamība aizsargāt dabisko vidi Ekoloģijas jēdziens grieķu val.

Ja šis darbs jums neder, lapas apakšā ir saraksts ar līdzīgiem darbiem. Varat arī izmantot meklēšanas pogu

7.tēma. Vides pasākumu valsts vadība (2 stundas)

1. Nepieciešamība aizsargāt dabisko vidi.

2. Vides aizsardzības principi un objekti.

3. Vides valsts regulējums.

4. Valsts pārvalde vides aizsardzības jomā.

Ekoloģijas jēdziens (grieķu . - māja, mājoklis), ko 1869. gadā ierosināja E. Hekels, nozīmē zinātni par augu un dzīvnieku organismu attiecībām ar vidi. 70. gados. Divdesmitajā gadsimtā veidojās sociālā ekoloģija jeb cilvēka ekoloģija, kas pēta sabiedrības un vides mijiedarbības modeļus.

Ukrainas valstiskuma veidošanās problēma ir ārkārtīgi sarežģīta un daudzšķautņaina. Tradicionālās valsts izveides sastāvdaļas ir sociāli ekonomiskās,politiskā un ideoloģiskā, ģeopolitiskais, bet citi tiek realizēti un vēl jo vairāk īstenoti ar lielām grūtībām, un šāds mūsdienu praksei nepieciešams aspekts kā ekoloģisks tikpat kā netiek uztverts.

Tikmēr kopējai dzīves līmeņa pasliktināšanās Ukrainā ir skaidri definēts vides konteksts. Šo apstākli neapzinoties un neņemot vērā reālajos valsts tapšanas procesos, nav iespējams efektīvi atrisināt tās politiskās, ekonomiskās, sociāli kulturālās, nacionālekonomiskās problēmas, kas šobrīd tik ļoti satrauc mūsu sabiedrību. Visas mūsu nepatikšanas tieši vai netieši ir saistītas ar ārkārtīgi draudīgo vides situāciju, kas izveidojusies mūsu valsts laukā.

Tautsaimniecības strukturālās deformācijas Ukrainā ir notikušas jau diezgan sen, kad prioritāte bija izejvielu ieguves, videi bīstamāko nozaru attīstībai. Ukrainas ekonomiku raksturo augsts īpatsvars resursietilpīgs un energoietilpīgas tehnoloģijas, kuru izmantošana rūpniecībā un lauksaimniecībā tika veikta "lētākajā" veidā - bez atbilstošu attīrīšanas iekārtu būvniecības.

Nebija efektīvu tiesisko, administratīvo un ekonomisko mehānismu dabas vides aizsardzībai. Šie un citi faktori, īpaši sabiedrības zemā ekonomiskā apziņa, augsts rūpniecības un intensīvās lauksaimniecības koncentrācijas līmenis, nepārdomāta, videi nepamatota ražošanas jaudu izvietošana un paplašināšana, vides pasākumu finansēšana un īstenošana, atbilstoši atlikušajam Princips izraisīja augstu tehnogēno spiedienu uz dabisko vidi, tās degradāciju, pārmērīgu virszemes un gruntsūdeņu, atmosfēras gaisa un zemes piesārņojumu, kaudzes milzīgos daudzumos kaitīgu, tostarp ļoti toksisku ražošanas atkritumu. Šādi procesi ilga gadu desmitiem un izraisīja būtisku cilvēku veselības pasliktināšanos, dzimstības samazināšanos un mirstības pieaugumu, kas apdraud visas Ukrainas tautas izmiršanu un bioloģisko un ģenētisko degradāciju.

Un joprojām daudzās rūpnieciskajās aglomerācijas un lielajās pilsētās joprojām ir augsts pat atmosfēras gaisa, ūdens baseinu, zemes, pārtikas piesārņojums.

Turpinās bioloģisko resursu, ainavu un citu vērtīgu dabas kompleksu noplicināšana un iznīcināšana.

Situāciju būtiski sarežģīja pasaulē lielākā kodolkatastrofa Černobiļas atomelektrostacijā. Saimnieciskās darbības ietekme uz vidi pēc sava mēroga un nozīmīguma zināmā mērā ir adekvāta spontāniem dabas procesiem. Černobiļas atomelektrostacijas avārija 1986. gadā tās ārkārtīgi negatīvo medicīnisko, bioloģisko, ekonomisko un sociālo seku dēļ Ukrainā noveda pie situācijas, kas tuvojas globālas vides katastrofas līmenim.

Valsts parlaments visu Ukrainas teritoriju ir pasludinājis par vides katastrofas zonu.

Izskatās, ka rezervuāros ir 2,6 miljardi m3 piesārņotajās notekūdeņos, bet atmosfērā - 17,5 miljoni tonnu bīstamo vielu, īpaši rūpniecībā - 11 miljoni tonnu.

Aramzemes īpatsvars ir 55%. Tomēr vairāk nekā 31 no 42 milj hektāriem lauksaimniecības zemes piedzīvo ūdens un vēja eroziju, 10 milj hektāriem ir augsts skābums, 4,7 milj hektāriem - zemes ir sāļas un fizioloģiskais šķīdums . Pēdējo 15 gadu laikā no lauksaimniecības apgrozības izņemti 450 dzeloņi hektārs , no kurām 97% ir bijušās augsti produktīvas zemes.

Visaugstākais piesārņojuma līmenis ir Doņeckas, Mariupoles, Odesas, Dņepropetrovskas, Zaporožjes, Lisičanskas, Krivojrogas, Dņeprodzeržinskas, Luganskas, Makejevkas, Komunarskas, Poltavas, Jaltas, Kijevas pilsētās.

Azovas jūras akvatorijā ir augsts ķīmiskā un bakterioloģiskā piesārņojuma līmenis, īpaši Mariupoles un Berdjanskas apgabalos. Melnajā jūrā ir ļoti piesārņoti ūdens apgabali netālu no Odesas un Karkinitskiy estuāra.

Ukrainā ir 1130 m3 ūdens gadā, kas ir 15 reizes mazāk nekā Eiropas valstīs. Donbasa, Krimas un Dņepras apgabalos jūtams akūts ūdens trūkums. Piesārņotas upes un upes, jo īpaši Dņepra, Siversky Donets un citas. Hidroloģiskā režīma pārkāpuma rezultātā no Ukrainas kartes šobrīd ir pazudušas daudzas mazas upītes, ezeri un citas ūdenstilpes.

Ukrainas ūdens resursi ir pakļauti pastāvīgam smagam ķīmiskam spiedienam. Trešdaļa rūpniecisko un sadzīves notekūdeņu upēs netiek attīrīti vispār, un tajās ir vairāk nekā 7 miljoni tonnu kaitīgu un toksisku vielu, kas ūdens vidē veido jaunus toksiskus savienojumus.

Dabisko ūdeņu termiskais piesārņojums rodas karstā ūdens novadīšanas rezultātā no elektrostaciju un citu rūpniecības uzņēmumu dzesēšanas sistēmām. Notiek ūdens ziedēšana, ko aktivizē minerālmēslu un organisko mēslojumu ķīmiskie elementi, kas arī nonāk rezervuāros.

Šobrīd 17% Ukrainas iedzīvotāju dzer nekvalitatīvu ūdeni, kas izraisa žultsakmeņu slimības, vīrusu hepatītu un pat holēru.

Ukraina, vēl nesen plaukstošs reģions ar labvēlīgu klimatu ar tīrām upēm un auglīgām augsnēm, vienas paaudzes acu priekšā pārvēršas par dzīvībai nepiemērotu tuksnesi, par rūpniecības pārsātinātu zonu, kur pilsētas smacē no toksiskām rūpnieciskajām emisijām, nav pietiekami daudz ūdens, kur pieaugušie un bērni cieš no dažādām slimībām, kur lauki, kas agrāk baroja miljoniem cilvēku, tagad ir saindēti pesticīdi , un gleznainās upes, kas izkropļotas ar visvareno melioratoru zemes pārvietošanas tehniku, vēl nesen bija dzīvības pilnas, tagad pārtop purvainos grāvjos.

Mūsu varenā Dņepra, šī ukraiņu tautas svētā upe, ko slavināja Gogolis un Ševčenko, tagad ir sadalīta tā saucamajās jūrās, kas katru vasaru pūst plašās platībās, kļūstot par indīgo audzētavu. zili zaļās aļģes.

No ekoloģiskā viedokļa Ukraina šobrīd lielā mērā var būt skumjš cilvēces nākotnes piemērs, mūsu nelaimīgās planētas paraugs, kur ar Sarkanajām grāmatām vairs nepietiek, lai reģistrētu mirušās floras sugas un fauna, ko cilvēks tik bezjēdzīgi un nesaudzīgi iznīcināja.

Černobiļa ir kļuvusi par draudīgu cilvēka likteņa zīmi, kas ir dramatiskākās sekas nepazīstami konfrontācija ar dabu.

Černobiļa ir sakāve departamentu zinātnei, zinātnei, kas ir vienaldzīga pret humānisma idejām.

"Prāts iet uz priekšu," sacīja Nikolajs Gogolis, "kad visi morālie spēki iet uz priekšu."

Ja mūsdienu civilizācija neatrisinās galveno problēmu – kodolenerģiju un ar to saistīto vides –, tā neatrisinās nevienu no savām problēmām.

Cilvēki nav nacionālās zemes saimnieki, bet tikai arāji uz tās, kas nodrošina sabiedrības labklājību. Mēģinājums nevis pielāgoties dabai, bet piesaistīt to sev bija visbriesmīgākā kļūda cilvēces vēsturē.

Tāpēc neatkarīgai Ukrainas valstij ir ja ne jāatjauno iepriekšējais savvaļas dzīvnieku stāvoklis (tas diemžēl vairs nav iespējams!), Tad vismaz jāparūpējas par to, lai videi nodarītu minimālu kaitējumu. Alternatīva – stādīt mežu vai būvēt rūpnīcu – vienmēr un jebkuros apstākļos ir atļauta par labu mežam. Mūsu situāciju vēl vairāk sarežģī fakts, ka dabas aizsardzības un vides problēmu risināšanai nepieciešama ne tikai “pasākumu” izstrāde, kā tas bija agrāk, bet arī visu iedzīvotāju liela entuziasma, kopīgas kultūras izaugsme. , un dziļas un precīzas zināšanas par dabas likumiem.

Starptautiskās Vides komisijas ziņojumā norādīts, ka, lai sasniegtu ilgtspējīgas dabiskas pozitīvas attīstības stāvokli, ir nepieciešami šādi priekšnosacījumi:

• politiskā sistēma, kas spēj nodrošināt plašas sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā;
• ekonomikas sistēma, kas uz savas stiprās bāzes varētu nodrošināt paplašinātu ražošanu un tehnoloģisko progresu;
• sociālā sistēma, kas spēj mazināt spriedzi, kas rodas neharmoniskas ekonomiskās attīstības rezultātā;
• efektīvas ražošanas sistēma, kas orientēta uz saglabāšanuvides resurss bāzes;
• tehnoloģiska sistēma, kas varētu stimulēt pastāvīgu jaunu risinājumu meklēšanu;
• starptautiska sistēma, kas veicinātu pastāvīgu tirdzniecības un finanšu saišu nodibināšanu;
• pietiekami elastīga, paškorektīva, administratīva
  sistēma.

Tik plašs nepieciešamo priekšnoteikumu klāsts modernās materiāliietilpīgās un energoietilpīgās videi bīstamās vides pārvaldības sistēmas pārorientācijai attur no cilvēces priekšā radušos uzdevumu apjoma.

Dabas vides saglabāšanas un ekonomiskās attīstības uzdevumu nedalāmība bija viens no galvenajiem jautājumiem, kas tika izskatīts ANO konferencē par vidi un attīstību (Riodežaneiro, 1992. gada jūnijs). Tika formulēti šādi iestatījumi:

• ekonomiskā attīstība, šķirta no vides problēmu risināšanas, noved pie Zemes pārvēršanās par tuksnesi, iemūžina nabadzību un netaisnību;
• tiesības rīkoties, neņemot vērā ekoloģijas uzdevumus, paver ceļu cilvēces kolektīvai pašiznīcināšanai.

Šie apsvērumi veido attīstīto valstu ekonomiskās politikas pamatu, kur, pateicoties lieliem ieguldījumiem vides aizsardzībā un augstajā tehnoloģiskajā kultūrā, ir zināmi sasniegumi progresīvu dabas apsaimniekošanas līdzekļu attīstībā. Un ko darīt situācijā, kas izveidojusies mūsu jomā?

Lai cik dīvaini tas nešķistu, Rietumu ekologi mūsu potenciālās iespējas vērtē ne zemāk par savām. Viss ir atkarīgs no tā, vai mēs spēsim izvairīties no tām vides kļūdām, no kurām daudzas jau ir pieļāvušas attīstītās kapitālistiskās valstis.

Pēc Rietumu ekspertu domām, mūsu priekšrocības ir šādas:

• steidzami jānomaina ražošanas iekārtu morālais un fiziskais nolietojums, un tas ir labvēlīgs priekšnoteikums modernizācijai, jaunu, videi draudzīgu modifikāciju ieviešanai;
• akūta vides krīze, energoresursu trūkums Ukrainā, kā tas notika 1973. gadā Rietumos, var stimulēt lētu enerģiju taupošu un inovatīvu tehnoloģiju un jaunu "al-
  alternatīva » enerģijas avoti. Ņemot vērā pietiekami augstu
  Ukrainas zinātnes attīstības līmenis, šādas cerības nav nepamatotas;
• NVS valstīs gandrīz nav "auto atkarības sindroma", ir labi attīstīta sistēma ekoloģisks un ekonomiskāks sabiedriskais transports;
• Ukrainā vienreizējās lietošanas iepakojums vēl nav saņēmis masveida izplatīšanu, kas Rietumos ir viens no galvenajiem vides piesārņotājiem.

Šobrīd Ukraina īpaši asi izjūt ekoloģiski nepārdomātas un neracionālas ekonomiskās attīstības sekas. Nebūdams pietiekamā daudzumā savu enerģijas nesēju, tā turpina "turēties" pie tautsaimniecības kompleksa struktūras, kas veidojās agrāk, kad no Krievijas nepārtraukti tika piegādātas lētas izejvielas un energoresursi. Šī struktūra ir postoša ne tikai no ekoloģijas viedokļa, jo tā ir slikti pielāgota vissvarīgāko cilvēku vajadzību apmierināšanai.

Līdzekļu trūkuma dēļ vides problēmas Ukrainā šobrīd praktiski netiek atrisinātas, lai gan dažas no tām kļūst arvien draudīgākas. Dabas pārvaldības, vides aizsardzības, šo procesu kontroles organizēšanas sistēma, kas tika izveidota administratīvās vadības sistēmā un valsts īpašumā bija visa valsts bagātība, izrādījās neizturama, lai veiktu efektīvu vides regulējumu valsts attīstības jomā. sabiedrības produktīvajiem spēkiem, risināt sarežģītas vides un ekonomikas problēmas.

Līdz ar to rodas jautājums: kā rīkoties ekoloģijas jomā pašreizējā posmā, ņemot vērā ekonomiskās krīzes smagumu un nepieciešamību veikt fundamentālas sociālās un vides reformas?

Šeit ir divas iespējamās iespējas. Pirmā ir esošās apsaimniekošanas sistēmas modernizācija un pilnveidošana, bet otrā – principiāli jaunas pārvaldības un regulēšanas sistēmas izveide dabas apsaimniekošanas un vides aizsardzības jomā, kas pilnībā ietvertu tirgus mehānismus. Mūsuprāt, otrajam variantam ir vairākas būtiskas priekšrocības, jo tieši tirgu var veiksmīgi izmantot, lai ierobežotu sabiedrības postošo ietekmi uz vidi, izmantojot elastīgu preču un naudas attiecību sistēmu. Valstu ar tirgus ekonomiku pieredze mūs pārliecina, ka tirgus mehānismi, pienācīgi valsts kontrolējot vides likumdošanas prasību ievērošanu, nodrošinās labvēlīgākus nosacījumus daba un resursu taupīšana, videi draudzīgu tehnoloģiju un tautsaimniecības vadīšanas metožu izmantošana un tamlīdzīgi, nevis stingrs plānotais administratīvais regulējums.

Dabas vides aizsardzība, dabas resursu racionāla izmantošana, cilvēka dzīvības vides drošības nodrošināšana ir priekšnoteikums Ukrainas ilgtspējīgai ekonomiskajai un sociālajai attīstībai.

Šajā nolūkā Ukraina īsteno vides politiku, kuras mērķis ir saglabāt drošu vidi dzīvās un nedzīvās dabas pastāvēšanai, aizsargāt iedzīvotāju dzīvību un veselību no negatīvās ietekmes, dabas vides piesārņojuma, panākt harmonisku mijiedarbību starp sabiedrību un dabu, aizsargājot, racionāli izmantojot un atjaunojot dabas resursus.

Ukrainas valsts, izmantojot juridiskos instrumentus, regulē attiecības dabas resursu aizsardzības, izmantošanas un atjaunošanas jomā, nodrošinot vides drošību, novēršot un novēršot saimniecisko un citu darbību negatīvo ietekmi uz dabas vidi, saglabājot dabas resursus, ģenētisko fondu. savvaļas dzīvniekiem, ainavām un citiem dabas kompleksiem, unikālām teritorijām un dabas objektiem, kas saistīti ar vēstures un kultūras mantojumu.

Attiecības vides aizsardzības jomā Ukrainā regulē likums "Par vides aizsardzību", kā arī zemes, ūdens, meža likumdošana, zemes dzīļu likumdošana, atmosfēras gaisa aizsardzība, floras un faunas aizsardzība un izmantošana un citi īpašie tiesību akti.

UZ vides aizsardzības pamatprincipipieder pie šiem:

1. Vides drošības prasību prioritāte, pienākums ievērot vides standartus, noteikumus un dabas resursu izmantošanas ierobežojumus saimniecisko, vadības un citu darbību īstenošanas laikā.
2. Ekoloģiski drošas vides garantēšana cilvēku dzīvībai un veselībai.
3. Dabas vides aizsardzības pasākumu profilaktiskais (piesardzības) raksturs.
4. Materiālu ražošanas ekoloģizācija, ņemot vērā sarežģītos lēmumus par vides aizsardzību, atjaunojamo dabas resursu izmantošanu un rekreāciju, kā arī plašu jaunāko tehnoloģiju ieviešanu.
5. Dabas objektu un kompleksu telpiskās un sugu daudzveidības un integritātes saglabāšana.
6. Zinātniski ir pamatota sabiedrības ekoloģisko, ekonomisko un sociālo interešu saskaņošana, pamatojoties uz vides un tehnisko zinātņu starpdisciplināru zināšanu un dabas vides stāvokļa prognozēšanas kombināciju.
7. Obligātā ekoloģiskā ekspertīze.
8. Publicitāte un demokrātija lēmumu pieņemšanā, kuru īstenošana ietekmē dabiskās vides stāvokli, veidošanos, iedzīvotājos ekoloģisko pasaules uzskatu.
9. Saimniecisko un citu darbību ietekmes uz dabas vidi regulējums ir zinātniski pamatots.
10. Vispārējā bezatlīdzība un samaksa par īpašu dabas resursu izmantošanu saimnieciskajai darbībai.
11. Maksājuma iekasēšana par dabas vides piesārņošanu un dabas resursu kvalitātes pasliktināšanos, kaitējuma atlīdzināšana, kas nodarīts, pārkāpjot dabas vides aizsardzības tiesību aktus.
12. Dabas vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jautājumu risināšana, ņemot vērā teritorijas antropogēnās mainības mērauklu, ekoloģisko situāciju negatīvi ietekmējošo faktoru kopējo ietekmi.
13. Pasākumu kombinācija, lai stimulētu aizsardzību un atbildību par kaitējumu videi.
14. Vides aizsardzības problēmu risināšana plašas starptautiskās sadarbības spārnos.

Uz tālāk norādītajām precēm Ukrainas teritorijā attiecas valsts aizsardzība un lietošanas noteikumi:

• dabiskā vide kā dabisko un dabiski sociālo apstākļu un procesu kombinācija;
• dabas resursi, kas ir gan iesaistīti ekonomiskajā apritē, gan nav izmantoti tautsaimniecībā noteiktā laika posmā (zeme, zemes dzīles, ūdens, atmosfēras gaiss, meži un citi augi, savvaļas dzīvnieki);
• ainavas un citi dabas kompleksi;
• Ukrainas dabas rezervāta fonda teritorijas un objekti;
• cilvēku veselība un dzīvība.

Vides regulējumsir aktīvo likumdošanas, administratīvo un ekonomisko pasākumu un ietekmes sviru sistēma, ko izmanto dažāda līmeņa valsts institūcijas, lai piespiestu vidi piesārņojošās vielas ierobežot kaitīgo vielu emisijas dabiskajā un cilvēka radītajā vidē, kā arī nodrošināt finansiālus stimulus apzinīgsvides aizstāvji.

Būtiska loma šajā ziņā ir tiesību institūcijai, kas skaidri nosaka fiziskām un juridiskām personām starp ir pieļaujama to uzvedībā uz vidi un paredz juridisku atbildību par šī ierobežojuma pārkāpšanu. Taču galvenais piesārņojuma apjoms un cita veida vides kvalitātes pārkāpumi, kuru avots ir materiālu ražošana, transports u.c., ekonomisku un tehnoloģisku ierobežojumu dēļ nav novēršami uzreiz. Attiecībā uz šiem piesārņojuma avotiem tieši vides regulējums ir paredzēts vairāk vai mazāk nozīmīgam periodam. Vides regulēšanas pamati tiek ieviesti ar dabas vides aizsardzības likumiem.

Efektīvai vides regulēšanai ļoti svarīga ir pareizas regulēšanas metodes un instrumentu (sviru) izvēle. Vides regulēšanas sākumposmā, kas izrietēja no piesārņojuma pieauguma ierobežošanas (pasīvā regulējuma) ideoloģijas, galvenokārt tika izmantoti administratīvi preskriptīvi (regulējošie) instrumenti, vides standarti un normas, licencēšanas procedūras. Pārejot uz jaunu ideoloģiju vides aizsardzības politikā, kas vērsta uz pakāpenisku piesārņojuma samazināšanu (aktīva regulēšana), tika izmantoti daži ekonomiskie regulatori - emisiju standarti pakāpeniskai piesārņojuma samazināšanai, pagaidu emisiju atļaujas uc Valstīs ar attīstītām tirgus ekonomikām ir parādījies tiešais regulējums (administratīvi tiesiskā piespiešana), jauni un perspektīvi gan administratīvi preskriptīvi, gan ekonomiski instrumenti.

Tiešās vides regulēšanas mehānismi ir elastīgi, tas ir, ļauj diferencēt regulējuma objektu un dažādas vides situācijas, kā arī noteikt regulējuma stingrības mēru. Šie mehānismi neizslēdz, bet tieši otrādi paredz valsts palīdzības sniegšanu uzņēmumiem, jo ​​īpaši tehniskajai pārbūvei. Tas dod apmierinošus rezultātus attiecībā uz regulējuma ekonomiskās efektivitātes galveno kritēriju - emisiju samazināšanas specifisko izmaksu vērtību. Reālajā vides regulēšanas praksē Rietumvalstīs valsts stimulu apmērs pēc vispieticīgākajām aplēsēm sasniedz 0,1% no IKP.

Rietumvalstīs vides regulēšanas mehānismi ir būtiski mainījušies, un šis process turpinās. Šīs evolūcijas galvenie vektori ir ciešāku saikņu veidošana starp regulējošām institūcijām un katru regulējuma objektu, kā arī gan regulējošo, gan (īpaši) ekonomisko instrumentu arsenāla pilnveidošana un bagātināšana. Vispārinātā veidā tiešās vides regulēšanas mehānismam, ko pašlaik izmanto valstīs ar attīstītu tirgus ekonomiku, ir šāda forma un struktūra:

1. Regulēšanas instrumenti
   1. Piespiešanas mēģinājumi:
      1. Ietekmes uz vidi obligātā novērtējuma procedūra ir ekoloģiskā ekspertīze.
      2. Progresīvie standarti emisiju samazināšanai (emisijas standarti).
      3. Ekonomiskās sankcijas, administratīvā, civiltiesiskā un kriminālatbildība par emisijas normu prasību neievērošanu.
   2. Materiālās stimulēšanas un atbalsta instrumenti:
      1. Instrumenti, kas saistīti ar valsts darbībām vides jomā.
      2. tiešā un netiešā veidā uzņēmumu valsts stimulēšana.
      3. Daudzfunkcionālas sistēmas ar savstarpējas stimulācijas elementiem unsavstarpējās finanses (pārdislocēšanasistēma, piesārņojuma atļauju piešķiršanas kārtība).
   3. Ekonomiskās motivācijas sviras (cenu regulēšana precēm, produktiem, produktiem):
      1. Cenu diferenciācija.
      2. Nodokļi par produktiem un produktiem.
      3. Nodrošinājuma sistēmas.
2. palīgs ( neregulēts) nozīmē:
   1. Standarti un normas-vadlīnijas koncentrāciju un emisiju ierobežošanai.
   2. Teritorijas zonējums, zemes ierīcības plāni.
   3. Atbildība par vides pārkāpumu, vides piesārņojuma rezultātā radušos zaudējumu segšanas kārtība.
3. Saistītie fondi:
   1. administratīvie nodokļi;
   2. Līdzekļus veidojošie nodokļi un maksājumi (uz laiku).
   3. Vides risku obligātās apdrošināšanas kārtība (bīstamo un toksisko vielu pārvaldības jomā).

Ukrainā dabas vides stāvokļa un dabas resursu izmantošanas uzlabošana iespējama tikai ar šo procesu valsts atbalstu un regulēšanu, īpaši tirgus attiecību veidošanās procesā, ekonomiskās brīvības un ekonomisko struktūru bezatbildības un tiesiskā veidā. nihilisms, kas joprojām dominē uzņēmēju prātos.

Nozīmīgam valsts regulējuma līdzeklim jābūt Vides aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantošanas valsts programmai, kuras koncepcija tika izveidota 1995.gadā.

Saskaņā ar šo koncepciju Ukrainā vispārējais stratēģiskais mērķis attiecībā uz vides aizsardzību un dabas resursu racionālu izmantošanu ir tāda moderna sociāli ekonomiskā kompleksa attīstība, kurā nerastos pretrunas starp ekonomiskajām interesēm, vides pārvaldību, integritātes saglabāšanu. ekosistēmu un ilgtspējīgu attīstību. Ceļš uz vispārējo mērķi ved konsekventi risinot vairākas stratēģiskas problēmas:

• Nodrošināsim pašreizējo un nākamo paaudžu vides drošību, katram konkrētajam reģionam konsekventi sasniedzot atbilstošu vides kvalitāti.
• Floras un faunas ģenētiskā fonda biosfēras līdzsvara (vietējā, reģionālā un globālā līmenī) atjaunošana un saglabāšana, kā arī Ukrainas teritorijas ainaviskā daudzveidība.
• Racionāla un integrēta izmantošanadabas resurssUkrainas potenciālu, dabas resursu atjaunošanu, tautas labklājības, fiziskās un garīgās attīstības nodrošināšanas interesēs.
• Konsekventa Ukrainas ekonomikas attīstības problēmu risināšana, panākot tās pilnīgu biosfēras savietojamību.
• Vides likumdošanas sistēmas izveide un efektīva mehānisma veidošana tās īstenošanai.
• Tiek ieviests jauns vides pārvaldības regulēšanas mehānisms, kas balstīts uz administratīvo un ekonomisko sviru apvienošanas principiem: maksājumu iekasēšana par vides piesārņojumu un dabas resursu izmantošanu.
• Būtisks administratīvo un sodu ietekmes pieaugums par vides tiesību aktu pārkāpumiem, vides pārkāpumu un noziegumu novēršanas pasākumu piemērošana.
• Jaunas koncepcijas un shēmas izstrāde Ukrainas ražošanas spēku attīstībai kopumā un tās atsevišķos reģionos, ņemot vērā to vides iespējas, ievērojamu smagās rūpniecības valsts ekonomikas struktūras samazināšanos.
• Svarīgāko vides programmu izstrāde, pamatojoties uz visaptverošu un visaptverošu vides situācijas analīzi un visas ekonomikas attīstības perspektīvām Ukrainā, atsevišķos reģionos un pilsētās.
• Vides darba svarīgāko prioritāro jomu noteikšana, tostarp:

a) Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšana;

b) Dņepru ekoloģiskā stāvokļa un dzeramā ūdens kvalitātes problēmu risināšana;

c) Melnās jūras ūdeņu piesārņojuma novēršana;

d) ekoloģiskās situācijas stabilizācija Doņeckas-Pridņeprovskas apgabala pilsētās un rūpniecības centros;

e) rūpniecisko toksisko atkritumu, tostarp sadzīves atkritumu, neitralizācija, pārstrāde un apglabāšana.

• Nodrošināsim efektīvu valsts kontroles sistēmas darbību un pilnveidošanu pār vides tiesību aktu ierobežošanu visu šīs nozares kontroles un inspekcijas dienestu, attiecīgo uzņēmumu, organizāciju un iestāžu apakšnodaļu mijiedarbības slēpņā.
• Mūsdienīgu kontroles un mērīšanas iekārtu un iekārtu ar šo iekārtu ražošanas organizēšana attiecīgajiem vides iestāžu dienestiem.
• Stacionāro un mobilo tehnisko staciju tīkla izveide vides piesārņojuma avotu monitoringam.
• Informācijas par dabiskās vides stāvokli savākšanas, uzkrāšanas un apstrādes organizēšana, pirmkārt, veicot esošo monitoringa sistēmu inventarizāciju.
• Piesārņotāko vietu un galveno piesārņojuma avotu apzināšana un izvērtēšana.
• Ukrainas Nacionālās Zinātņu akadēmijas, pētniecības un projektēšanas grupu un militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumu un organizāciju zinātniskā un tehniskā potenciāla vides problēmu risināšanā, pamatojoties uz vienotu zinātniski tehnisko politiku.
• Ieviesīsim preferenciālu nodokļu aplikšanu daļai uzņēmumu produkcijas, kuras mērķis ir vides aizsardzības pasākumu īstenošana, un preferenciālu valsts kreditēšanu videi draudzīgu un resursus taupošu tehnoloģiju, ražošanas līdzekļu, tīrīšanas iekārtu, uzraudzības ierīču izstrādei un ieviešanai. vides stāvoklis, vides objektu būvniecība.
• Ārvalstu kapitāla piesaiste uz atvieglotiem noteikumiem, lai radītu papildu finanšu resursus vides aizsardzības pasākumiem.
• Uzsākto attīrīšanas iekārtu būvniecības pabeigšana piesārņotākajos rūpniecības centros.
• Vides informācijas sistēmu izveide, plaši izmantojot mūsdienīgus saziņas līdzekļus.

Šīs programmas koncepcija paredz arī citu visaptverošu programmu izstrādi un īstenošanu, kuru mērķis ir panākt līdzsvaru starp kaitīgās ietekmes līmeni uz dabisko vidi un tās spēju atjaunoties.

Šī posma galvenie uzdevumi ir:

• Valsts sistēmas izveide vides prognožu izstrādei, vides informācijas apkopošanai, sistematizēšanai, optimizēšanai un analīzei, sistēmu izveidei vides darbību automatizētai vadībai.
• Augstu (Eiropas līmeņa) vides normatīvo aktu un vides kvalitātes standartu pārskatīšana un noteikšana, vides kontroles metožu pilnveidošana, balstoties uz zinātnes un tehnikas sasniegumiem, vides drošības prasību prioritātes atzīšana.
• Dzeramā ūdens attīrīšanas problēmu risināšana ar tā kvalitātes sasniegšanu pasaules standartos, tīkla paplašināšana, pilsētas kanalizācijas iekārtu attīrīšanas iekārtu jaudas un efektivitātes paaugstināšana.
• Rūpniecisko uzņēmumu un citu videi bīstamu objektu sanitārajās aizsardzības zonās dzīvojošo cilvēku pakāpeniska pārvietošana.
• Materiālu ražošanas ekoloģizācija, pamatojoties uz integrētiem vides aizsardzības risinājumiem, atjaunojošo dabas resursu racionālu izmantošanu un atjaunošanu, jaunu tehnoloģiju ieviešanu atkritumu neitralizēšanai un izmantošanai, videi draudzīgu enerģijas avotu un jaunu materiālu radīšanai.
• Sabiedrības ekoloģisko, ekonomisko un sociālo interešu saskaņošana ekoloģisko, sociālo, dabas un tehnisko zinātņu sasniegumu un vides stāvokļa prognozēšanas sasniegumu slēpņā ir zinātniski pamatota.
• Piesārņojošo vielu novadīšanas un emisijas dabiskajā vidē tiesību pirkšanas un pārdošanas tirgus izveide noteiktajās robežās.
• Zemes izmantošanas organizēšana lauksaimniecībā uz augsnes aizsardzības principiem ar augsnes auglības atjaunošanu, izpostīto zemju rekultivāciju, atgriešanos lauksaimniecības apgrozījums applūstošās un sāļās zemes, pāreja uz pārsvarā bioloģisko augu aizsardzības metožu un augšanas stimulantu izmantošanu.

Nākotnē kā sabiedrības kopējās attīstības vadīšanas neatņemamu sastāvdaļu plānots izveidot dabas resursu izmantošanas valsts vadības sistēmu, tehnogēnās ietekmes uz dabas vidi regulēšanu.

Galvenie uzdevumi šeit ir:

• Dabas vides valsts monitoringa sistēmas tālāka attīstība, kaitīgās ietekmes uz dabisko vidi prognozēšana, rīcības plānošana ārkārtas situācijās, pamatojoties uz novērtējumiem un notikumu attīstības scenārijiem.
• Dabas resursu un ražošanas spēku pārvaldības automatizēto tehnoloģiju ieviešanas izveide.
• Lielo industriālo pilsētu attīstības problēmu risināšana, nodrošinot tām labvēlīgus apstākļus cilvēku apdzīvošanai.
• Tautsaimniecības ekoloģizācijas nodrošināšana, tautsaimniecības pārorientācija, balstoties uz jaunākajām tehnoloģijām balstītas vides uzlabošanas vajadzībām.

Valsts regulēšanas sviras ietver dabas resursu kadastrus - dokumentus, kurus pieņem likumdevējs un kuru mērķis ir sniegt vietējām iestādēm, uzņēmumiem, organizācijām, iestādēm informāciju par dabas resursu stāvokli to racionālas izmantošanas un aizsardzības nolūkā, tiesisko un ekonomisko attiecību regulēšana, izmantošanas attaisnojuma maksas.

No jau zināmajiem un apstiprinātajiem dabas resursu kadastriem Ukrainā mums ir Zemes resursu kadastrs, kurā ir dokumenti par zemju tiesisko režīmu, to sadalījumu starp īpašniekiem un zemes lietotājiem pēc zemes kategorijām, izziņas, par kvalitatīvajām pazīmēm un zemju vērtība.

Valsts zemes kadastra ieviešanu nodrošinatopogrāfiskā un ģeodēziskā, kartogrāfiskā, grunts, ģeobotāniskā un cita veida uzmērīšana un izpēte, zemes īpašuma, zemes izmantošanas un zemes nomas līgumu reģistrācija, ņemot vērā zemes daudzumu un kvalitāti, bonituvannyam un zemes ekonomiskā vērtēšana.

Valsts zemes kadastrs tiek uzturēts par valsts, republikas un pašvaldību budžeta līdzekļiem.

Valsts uzskaite ir pakļauta objektiem, kas nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt dabiskās vides stāvokli, kaitīgo vielu veidus un daudzumus, kas nonāk dabiskajā vidē, kaitīgās fizikālās ietekmes uz to veidus un lielumus.

Uzņēmumi, iestādes un organizācijas veic primāro uzskaiti vides aizsardzības jomā un bez maksas iesniedz attiecīgo informāciju iestādēm, kas veic valsts uzskaiti šajā nozarē.

Svarīga valsts regulējuma svira ir ekonomiskā ekspertīze. Ukrainā tiek veikta valsts, sabiedriskā un cita veida vides ekspertīze. Vides pārbaudes veikšana ir obligāta likumdošanas, investīciju, pārvaldības, saimniecisko un citu darbību procesā.

Ekoloģiskā ekspertīze ir pakļauta:

• ražošanas spēku attīstības un izvietošanas, tautsaimniecības nozaru attīstības shēmu projekti, apdzīvoto vietu ģenerālplāni, rajonu plānošanas shēmas un cita pirmsplānošanas un pirmsprojekta dokumentācija;
• priekšizpēte un aprēķini, jaunu un esošo uzņēmumu un citu objektu, tostarp militāro objektu, būvniecības un rekonstrukcijas (paplašināšanas, tehniskās pārbūves) projekti, kas var nelabvēlīgi ietekmēt dabiskās vides stāvokli neatkarīgi no īpašumtiesībām un pakļautības.
• izstrādā pamāc-metodisko un normatīvi tehnisko aktu un dokumentu projektus, kas regulē saimniecisko darbību, kas var nelabvēlīgi ietekmēt dabisko vidi;
• jaunu iekārtu, tehnoloģiju, materiālu un vielu, tostarp no ārvalstīm ievesto, radīšanas dokumentācija;
• vietējas un valsts nozīmes saimnieciskus lēmumus, kuru īstenošana var izraisīt vides drošības standartu pārkāpumu un negatīvu ietekmi uz dabisko vidi.

Viens no vides aizsardzības regulatoriem ir standartizācija un regulēšana. Tie tiek veikti, lai noteiktu obligāto normu, noteikumu, prasību kopumu attiecībā uz vides aizsardzību, dabas resursu izmantošanu un vides drošības nodrošināšanu.

Valsts standarti vides aizsardzības jomā ir obligāti un satur attiecīgo terminoloģiju, dabas resursu izmantošanas un aizsardzības noteikumus (režīmus), dabiskās vides stāvokļa uzraudzības metodes, prasības vides piesārņojuma kaitīgās ietekmes uz cilvēku novēršanā. veselība un citi jautājumi, kas saistīti ar dabas vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu.

Dabas vides aizsardzības regulējums tiek nodrošināts ar vides standartu sistēmas palīdzību. Vides standartu sistēma ietver:

a) vides drošības standarti (maksimāli pieļaujamā piesārņojošo vielu koncentrācija dabiskajā vidē, maksimāli pieļaujamie akustiskās, elektromagnētiskās, radiācijas un citas kaitīgās ietekmes uz dabisko vidi līmeņi, maksimāli pieļaujamais kaitīgo vielu saturs pārtikas produktos);

b) maksimāli pieļaujamie standarti piesārņojošo ķīmisko vielu emisijām un izplūdēm dabiskajā vidē, fizikālo un bioloģisko faktoru kaitīgās ietekmes līmeņi.

Vides normatīvajiem aktiem, kā arī standartiem jāatbilst prasībām aizsargāt dabisko vidi un cilvēku veselību no piesārņojuma negatīvās ietekmes.

Nepieciešamības gadījumā kūrorta, veselības uzlabošanas, atpūtas un citās atsevišķās teritorijās var noteikt stingrākus standartus maksimāli pieļaujamām piesārņojošo vielu koncentrācijām un citai kaitīgai ietekmei uz dabisko vidi.

Vides standartus izstrādā un ievieš Ukrainas Vides aizsardzības un kodoldrošības ministrija, Ukrainas Veselības ministrija un citas pilnvarotas valsts institūcijas.

Galvenās valsts regulēšanas sviras ietver arī vides apdrošināšanu; palielinātas nolietojuma likmes galvenajiem vides ražošanas aktīviem; līgumi par integrētu dabas apsaimniekošanu; vides objektu noma, nodošana, pastāvīga izmantošana utt.

Šobrīd vides apdrošināšana ir kļuvusi plaši izplatīta. Tas sniedz iespēju kompensēt daļu no radušajiem zaudējumiem un rada papildu finansējuma avotus vides aizsardzības pasākumiem. Vides apdrošināšana par zaudējumu uzskata negaidītas avārijas radītos zaudējumus, kas izraisīja vides piesārņojumu un izrādījās pamatlīdzekļu kvalitātes, sabiedrības veselības, lauksaimniecības un mežsaimniecības produktivitātes pasliktināšanās un atpūtas resursu lietderības samazināšanās.

Ukrainā vides aizsardzības jomā pastāv pārvaldes institūciju sistēma - tās ir juridiski neatkarīgas valsts, pašpārvaldes un publiskas institūcijas, kas pilnvarotas šajā jomā veikt organizatoriskas preskriptīvās, koordinējošās, padomdevējas, organizatoriskās ekspertīzes, kontroles un citas funkcijas. vides drošības nodrošināšana, dabas resursu efektīva izmantošana un apkārtējās dabas vides aizsardzība.

Vides aizsardzības nozares pārvaldes institūciju sistēma ietver:

I. Vispārējās valsts pārvaldes orgāni

1. Centrālās valsts izpildvaras institūcijas:

• Ukrainas Ministru kabinets;
• Pastāvīgā valdības komisija tehnoloģiskās vides drošības un ārkārtējo situāciju jautājumos;
• Nacionālās drošības padome.

2. Krimas Autonomās Republikas valsts izpildvaras iestādes:

- Krimas Autonomās Republikas valdība.

3. Vietējās valsts izpildvaras institūcijas:

• reģionālās valsts pārvaldes;
• Kijevas pilsētas valsts pārvalde;
• Sevastopoles pilsētas valsts pārvalde;
• rajonu valsts pārvaldes iestādes;
• rajonu valsts pārvaldes Kijevas pilsētā;
• rajonu valsts pārvaldes Sevastopoles pilsētā;

1. Speciālās valsts pārvaldes iestādes
   1. Virsresoru vadības un kontroles institūcijas ekoloģijas jomā:

• Ukrainas Ekoloģijas un dabas resursu ministrija;
• Ukrainas Veselības ministrija.
  1. Īpašs resursu pārvaldība:
• Ukrainas Valsts zemes resursu komiteja;
• Ukrainas Valsts ūdenssaimniecības komiteja;
• Ukrainas Darba un sociālās politikas ministrija;
• Ukrainas Valsts mežsaimniecības komiteja.
  1. Specializētās funkcionālās vadības institūcijas:
• Ukrainas Ārkārtas situāciju un iedzīvotāju aizsardzības no Černobiļas katastrofas sekām ministrija;
• Ukrainas Iekšlietu ministrija;
• Ukrainas Valsts standartizācijas, metroloģijas un sertifikācijas komiteja.
  1. Specializētās filiāles vadības institūcijas:
• Ukrainas Degvielas un enerģētikas ministrija

1. Pašvaldības

1. Valsts pārvaldes iestādes
   1. Ukrainas dabas aizsardzības biedrība;
   2. Ukrainas Ekoloģijas zinātņu akadēmija;
   3. Ukrainas ekoloģiskā asociācija "Zaļā pasaule";
   4. Nacionālais ekoloģiskais centrs;
   5. Ukrainas ekoloģiskais fonds.

Ukrainas Augstākā Rada un Ministru kabinets jau ir apstiprinājuši dažus likumus un rezolūcijas par vides pārvaldības sistēmas pilnveidošanu. Tie ir likums “Par vides aizsardzību” (1991.gadā), likums “Par faunu” (1993.gadā), lēmumi: “Par vērtīgo zivju, zīdītāju, ūdensdzīvnieku sugu krājumu aizsardzības pastiprināšanu. bez mugurkaula un ūdensaugi", "Par kārtību, kādā ierobežo, uz laiku aizliedz vai izbeidz uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbību, ja tie pārkāpj dabas vides aizsardzības tiesību aktus", "Par nodevu noteikšanas un maksājumu iekasēšanas kārtību". par dabas vides piesārņošanu", "Par Vides aizsardzības un kodoldrošības ministrijas Valsts ekoloģiskās inspekcijas izveidi".

Ukrainas prezidents izdeva dekrētus par minēto problēmu, konkrēti: “Par pasākumiem, lai organizētu darbu Dņepro pilsētas ekoloģiskās situācijas un dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanai”, “Par papildu pasākumiem Černobiļas katastrofas seku likvidēšanai”. ”.

Valdības institūcijas no attiecību regulēšanas dabas vides aizsardzības jomā saņēma šādas pilnvaras:

Ukrainas Augstākā Rada:

• nosaka valsts politikas galvenos virzienus vides aizsardzības jomā;
• apstiprina valsts vides programmas;
• nosaka tiesisko pamatu attiecību regulēšanai vides aizsardzības jomā;
• lemj par uzņēmumu un objektu darbības izbeigšanu, ja tie pārkāpj dabas vides aizsardzības tiesību aktus;
• nosaka Tautas deputātu padomju pilnvaras, vides aizsardzības, dabas resursu izmantošanas un vides drošības nodrošināšanas pārvaldes orgānu organizēšanas un darbības kārtību;
• nosaka ārkārtas zonu tiesisko režīmu, izsludina šādas zonas republikas teritorijā un nosaka skarto pilsoņu statusu.

Krimas Autonomās Republikas Augstākā Rada:

• nosaka pārvaldes institūciju organizācijas un darbības kārtību vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jomā;
• nosaka Tautas deputātu padomju pilnvaras vides aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantošanas jomā;
• nodrošina Ukrainas vides politikas īstenošanu, iedzīvotāju vides tiesības;
• apstiprina vides programmas;
• organizē vides izpēti;
• veido un nosaka ārpusbudžeta, rezerves, t.sk. ārvalstu valūtas, līdzekļu programmu finansēšanas un citu vides aizsardzības pasākumu statusu;
• lemj par īpaši aizsargājamo teritoriju un objektu noteikšanu;
• izbeidz uzņēmumu darbību, ja tie pārkāpj vides aizsardzības tiesību aktus;
• ja nepieciešams, nosaka vides drošības standartus, kas ir augstāki par tiem, kas ir spēkā Ukrainas teritorijā.

Ukrainas Ministru kabinets:

• īsteno Ukrainas Augstākās Radas noteikto vides politiku;
• nodrošina valsts republikas, starpvalstu un reģionālo vides programmu izstrādi;
• koordinē Ukrainas ministriju, departamentu, citu iestāžu un organizāciju darbību vides jautājumos;
• nosaka vides standartu izstrādes un apstiprināšanas kārtību, dabas resursu izmantošanas ierobežojumus, piesārņojošo vielu emisijas un izplūdes dabiskajā vidē, atkritumu apglabāšanu (uzglabāšanu);
• nosaka samaksas kārtību un limitus par dabas resursu izmantošanu, dabas vides piesārņošanu, atkritumu apglabāšanu (uzglabāšanu), cita veida kaitīgo ietekmi uz vidi;
• pieņem lēmumu par kategorijā un jaunu valsts dabas rezervju fonda objektu organizēšana;
• organizē vides izglītību un iedzīvotāju vides izglītību;
• pieņem lēmumu pārtraukt vai izbeigt uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbību (neatkarīgi no īpašuma formas un padotības), ja tie pārkāpj vides tiesību aktus.

Ukrainas Ekoloģijas un dabas resursu ministrija un tās vietējās iestādes:

• veic integrētu vadību vides aizsardzības jomā valstī, īsteno vienotu zinātniski tehnisko politiku vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā, koordinē ministriju, resoru, uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbību šajā nozarē;
• veic valsts kontroli pār zemju, zemes dzīļu, virszemes un gruntsūdeņu, atmosfēras gaisa, mežu un citu augu, savvaļas dzīvnieku, jūras vides un teritoriālo ūdeņu dabas resursu, kontinentālā šelfa un ekskluzīvās (jūras) ekonomiskās zonas izmantošanu un aizsardzību valsts, kā arī kontroles vides drošības standartiem;
• nodrošina vides valsts informācijas sistēmas darbību;
• apstiprina normas, noteikumus, piedalās standartu izstrādē par dabas resursu izmantošanas regulējumu un dabas vides aizsardzību no piesārņojuma un citas kaitīgas ietekmes;
• veic valsts ekoloģisko ekspertīzi;
• bez maksas saņemt no ministrijām, resoriem, uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām tām uzdoto uzdevumu izpildei nepieciešamo informāciju;
• saskaņā ar Ukrainas likumdošanu izsniedz atļaujas rūpniecisko, sadzīves un citu atkritumu apglabāšanai (uzglabāšanai), kaitīgo vielu novadīšanai dabiskajā vidē un dabas resursu īpašai izmantošanai;
• ierobežot vai izbeigt uzņēmumu un objektu darbību neatkarīgi no to padotības un īpašuma formām, ja to darbība tiek veikta, pārkāpjot dabas vides aizsardzības likumdošanu, dabas resursu izmantošanas atļaujas, kas pārsniedz piesārņojošo vielu emisiju un izplūdes ierobežojumi;
• iesniedz prasības par zaudējumu un zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies dabas vides aizsardzības tiesību aktu pārkāpuma rezultātā;
• sastāda protokolus un izskata administratīvo pārkāpumu lietas vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jomā;
• pārrauga dabas liegumus, uztur Ukrainas Sarkano grāmatu;
• koordinē citu īpaši pilnvaroto valsts iestāžu darbu vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jomā;
• veikt starptautisko sadarbību vides aizsardzības jautājumos, pētīt, vispārināt un izplatīt starptautisko pieredzi šajā nozarē, nodrošināt Ukrainas saistību izpildi saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem par vides aizsardzību.

Vietējās tautas deputātu padomes:

• nodrošināt Ukrainas vides politikas īstenošanu, iedzīvotāju vides tiesības;
• dod piekrišanu izvietošanai, ievērojot vides prasības, uzņēmumu, iestāžu un organizāciju jurisdikcijas teritorijā;
• apstiprina, ņemot vērā vides prasības, apdzīvoto vietu plānošanas un attīstības projektus, to ģenerālplānus un rūpniecības vienību shēmas;
• izsniedz un atsauc atļaujas vietējas nozīmes dabas resursu atsevišķai īpašai izmantošanai;
• apstiprina vietējās vides programmas;
• organizēt dabiskās vides izpēti;
• veido un nosaka ārpusbudžeta, rezerves, tai skaitā ārvalstu valūtas, fondu programmu un citu dabas vides aizsardzības pasākumu finansēšanas statusu;
• ja nepieciešams, organizē vides pārbaudi;
• informēt iedzīvotājus par dabiskās vides stāvokli;
• organizē darbu avāriju vides seku likvidēšanai, iesaista šajā darbā uzņēmumus, iestādes un organizācijas (neatkarīgi no to pakļautības un īpašuma formas) un atsevišķus iedzīvotājus;
• lemj par vietējas nozīmes dabas rezervāta fonda teritoriju un objektu un citu īpaši aizsargājamo teritoriju organizēšanu;
• veic kontroli pār dabas vides aizsardzības tiesību aktu izpildi;
• izbeigt vietējās padotības uzņēmumu, iestāžu un organizāciju saimniecisko darbību, kā arī ierobežot vai izbeigt (uz laiku) padomēm nepadotībā esošo uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbību, ja tie pārkāpj dabas vides aizsardzības tiesību aktus. ;
• koordinē attiecīgo īpaši pilnvaroto valsts pārvaldes institūciju darbību vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jomā vietējās Tautas deputātu padomes teritorijā.

Vietējo Tautas deputātu padomju izpildinstitūcijas un priekšraksti:

• īsteno attiecīgo Tautas deputātu padomju lēmumus;
• koordinē vietējās Tautas deputātu padomes teritorijā esošo pašvaldību, uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbību neatkarīgi no īpašuma formas un pakļautības;
• organizē vietējo vides programmu izstrādi;
• nosaka maksāšanas kārtību un maksājumu apmēru par vides piesārņošanu un atkritumu apglabāšanu (uzglabāšanu);
• apstiprina uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām dabas resursu izmantošanas ierobežojumus, izņemot republikas nozīmes resursus, limitus piesārņojošo vielu emisijām un izplūdēm dabiskajā vidē, izņemot emisijas un izplūdes, kas rada dabas resursu piesārņojumu. republikas nozīmes vai dabas vides ārpus teritorijas šī Tautas deputātu padome;
• organizē savā teritorijā rūpniecisko, sadzīves un citu atkritumu savākšanu, pārstrādi, pārstrādi un apglabāšanu;
• veido un izmanto vietējos nebudžeta līdzekļus dabas vides aizsardzībai un dabas resursu izmantošanai;
• saskaņo uzņēmumu, iestāžu un organizāciju aktuālos un ilgtermiņa plānus par dabas vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu;
• nodrošināt sistemātisku un operatīvu uzņēmumu, iestāžu, organizāciju un iedzīvotāju informēšanu par dabiskās vides stāvokli, iedzīvotāju saslimstību;
• organizēt vides izglītību un iedzīvotāju vides izglītību;
• lemj par vietējas nozīmes dabas lieguma fonda teritoriju un objektu organizēšanu.

Valsts pārvaldi vides aizsardzības jomā veic sabiedriskās asociācijas, ja šādu darbību paredz to statūti, kas reģistrēti saskaņā ar Ukrainas likumdošanu.

Sabiedriskajām vides asociācijām ir tiesības:

• izstrādāt un veicināt vides programmas;
• veido valsts līdzekļus dabas aizsardzībai, vienojoties ar vietējām Tautas deputātu padomēm; uz savu līdzekļu un sabiedrisko biedrību biedru brīvprātīgas darba līdzdalības rēķina veikt dabas resursu aizsardzības un atjaunošanas, vides stāvokļa saglabāšanas un uzlabošanas darbus;
• piedalās īpaši pilnvarotu valsts iestāžu pārbaužu veikšanā, kā uzņēmumi, iestādes un organizācijas īsteno vides plānus un pasākumus;
• veic publisku vides pārbaudi, publicē tā rezultātus un nodod tos lēmumu pieņemšanai pilnvarotajām institūcijām;
• noteiktā kārtībā saņem informāciju par vides stāvokli, tās piesārņojuma avotu, vides aizsardzības programmām un pasākumiem;
• uzņemties iniciatīvu rīkot referendumus par jautājumiem, kas saistīti ar dabas aizsardzību, dabas resursu izmantošanu un vides drošības nodrošināšanu;
• iesniedz attiecīgajām institūcijām priekšlikumus par dabas rezervju fonda teritoriju un objektu organizēšanu.

Pārvaldības mērķis vides aizsardzības jomā ir likumdošanas īstenošana, vides drošības prasību ierobežošanas kontrole, efektīvu un visaptverošu dabas resursu izmantošanas pasākumu īstenošanas nodrošināšana, konsekvences panākšana valsts un publisko institūciju darbībā. .

Tiek kontrolēts vides aizsardzība valstis iesaistīja oficiālās un sabiedriskās organizācijas, likumdošanas un izpildvaras iestādes. Uz att. 5.1 parāda par vides drošību atbildīgās izpildstruktūras.

Oficiālā līmenī vides aizsardzības darbību koordinēšana ir uzticēta divām ministrijām: dabas resursu un vides aizsardzības. To funkcijas ietver atļauju izsniegšanu un ierobežojošas darbības, ģeosfēras sastāvdaļu stāvokļa uzraudzību un vides prasību izpildi.

Veselības ministrija ir netieši iesaistīta vadības sistēmā. Tās uzdevums ir uzturēt teritorijās atbilstošu ģeosfēras sanitāro stāvokli, tostarp nodrošināt apstākļus, kas novērš dažādu infekciju risku.

Ministrijām līdzīgi dienesti ir iekļauti teritoriālo izpildinstitūciju struktūrās. Tās ir federālās un vietējās iestādes.

Nozares ministrijas ar savu vietējo apakšvienību starpniecību pārvalda vidi pakļautajās rūpnīcās, rūpnīcās un citos uzņēmumos.

Ražotņu līmenī vides ekoloģiskā stāvokļa kontrole ir uzticēta uzņēmumu direkcijām. Tajos ietilpst rūpnieciskās un vides drošības departamenti. Viņi ir atbildīgi par attīrīšanas iekārtu un iekārtu efektivitāti un, visbeidzot, par procesu emisiju aktivitāti un vides piesārņojuma pakāpi.

Cīņā par vides aizsardzību aktīvi iesaistās sabiedriskās organizācijas. Arvien vairāk cilvēku interesējas

Rīsi. 5.1. Vides pārvaldības organizācijas shēma

(Ārkārtas situāciju ministrija - Ārkārtas situāciju ministrija; MNR - Dabas resursu ministrija; SCEP - Valsts vides aizsardzības komiteja; PR - Dabas resursi)

ekoloģija, gaisa, ūdens un augsnes stāvoklis apkārtējā teritorijā.

Iedibinātās demokrātijās "lietotāju līdzdalība" ļauj sabiedrībai ietekmēt vadības lēmumus. Politiķi un ierēdņi ir spiesti rēķināties ar iedzīvotāju viedokli. Viņi cenšas juridiski regulēt akūtos vides konfliktus, kas rodas sabiedrībā.

Teritoriālās varas iestādes atrod jaunas iedzīvotāju līdzdalības formas.

pilsētplānošana pakāpeniski kļūstot demokrātiskākam. Taču tas nenozīmē, ka sabiedriskajām organizācijām ir vadošā loma vides politikas veidošanā.

Rietumvalstu varas iestādes rod iespēju ņemt vērā pieaugošo sabiedrības interesi par cīņu ar ūdens un gaisa piesārņojumu, pesticīdu lietošanu pilsētu un lauksaimniecības sektoros. Atzīt tiesības uz dabas resursu, izņemot derīgo izrakteņu, kopīgu izmantošanu.

Krievija vēl nav sasniegusi tādu demokrātijas līmeni. Dabas aizsardzības sabiedriskās organizācijas valstī tikai dzimst. Viņu ir maz, taču viņi cenšas piedalīties dabas resursu apsaimniekošanā. Darbojas Greenpeace Krievijas filiāle. Ir izveidota sabiedriskā organizācija "Kedr" un dažas citas, mazāk zināmas.

Vides aizsardzības pasākumu valsts vadība ir iekļauta visas tautsaimniecības vadības sistēmā. Tas tiek organizēts saskaņā ar Krievijas Federācijas konstitūciju un ir balstīts uz Krievijas Federācijas 1991. gada 19. decembra likumu "Par vides aizsardzību".

Apakšvienības, kas regulē darbības vides jomā, ir pārstāvētas likumdošanas, izpildvaras un tiesu iestādēs.

Valsts domē ir Ekoloģijas un dabas resursu racionālas izmantošanas komiteja. Pārstāvniecības valdības kompetencē ietilpst valsts politikas noteikšana vides aizsardzības jomā, vides valsts programmas apstiprināšana, vietējo pārstāvniecības iestāžu pilnvaru noteikšana u.c.

Izpildvaras struktūrās ir ievērojams skaits institūciju, kas veic vadību un kontroli dažādās dabas pārvaldības jomās.

Vides drošības starpresoru komisija darbojas Krievijas Federācijas Drošības padomes pakļautībā.

Vides funkcijas (vienā vai citā pakāpē) veic:

Krievijas Federācijas Dabas resursu ministrija, kas izveidota 1996. gadā, pamatojoties uz divām likvidētām komitejām: Krievijas Federācijas Ūdenssaimniecības komiteja un Krievijas Federācijas Ģeoloģijas un zemes dzīļu izmantošanas komiteja;

Krievijas Federālais mežsaimniecības dienests (Rosleshoz).

Krievijas Federācijas Zemes resursu un zemes pārvaldības valsts komiteja (Goskomzem);

Krievijas Federācijas standartizācijas, metroloģijas un sertifikācijas valsts komiteja (Gosstandart);

Krievijas Federācijas Federālais hidrometeoroloģijas un vides uzraudzības dienests (Roshydromet);

Krievijas Federālais ģeodēzijas un kartogrāfijas dienests (Roskartografija);

Krievijas Federācijas civilās aizsardzības, ārkārtas situāciju un dabas katastrofu seku likvidēšanas ministrija (IZM);

Krievijas Federālā kodoldrošības un rūpnieciskās drošības uzraudzība (Gosatomnadzor);

Krievijas Federālā kalnrūpniecības un rūpniecības uzraudzība (Gosgortekhnadzor);

Krievijas Federācijas Veselības ministrija, kuras viena no funkcijām ir sanitārā un epidemioloģiskā uzraudzība.

Galvenais vides pasākumu analītiskais un koordinējošais centrs Krievijas Federācijā ir Valsts vides aizsardzības komiteja (Goskomekologiya).

Krievijas Valsts ekoloģijas komiteja veic:

Visaptveroša vides pasākumu vadīšana valstī;

Krievijas ministriju un departamentu darbības koordinēšana šajā jomā;

Valsts kontrole pār zemes, virszemes un gruntsūdeņu, atmosfēras gaisa, floras un faunas, kā arī derīgo izrakteņu izmantošanu un aizsardzību:

Saimniecisko normu, noteikumu un standartu apstiprināšana dabas resursu izmantošanas regulēšanai un vides aizsardzībai no piesārņojuma;

Valsts produktīvo spēku attīstības un izvietošanas vispārējo shēmu valsts vides ekspertīze;

Vides standartu ievērošanas uzraudzība jaunu iekārtu, tehnoloģiju, materiālu un vielu izstrādē;

aizsargājamās teritorijas apsaimniekošana;

Zināšanu izplatīšanas organizēšana par dabu iedzīvotāju vidū, starptautiskās attiecības vides jautājumos u.c.

Galvenā saikne Valsts ekoloģijas komitejas sistēmā ir šīs komitejas reģionālās (republikas, teritoriālās, reģionālās) struktūras, kas ietver: dabas pārvaldības vides regulējuma apakšnodaļas, vides ekspertīzi, analītiskās laboratorijas, vides valsts kontroles organizācijas, kadastru organizācijas.

Tiesu varas līdzdalība dabas resursu apsaimniekošanā joprojām ir ļoti niecīga. Pirmā vides prokuratūra un specializēta iekšlietu nodaļa ar mērķi aizsargāt un aizsargāt Kaspijas jūras un Volgas un Urālu lejteces dabas resursus tika izveidota 80. gados. Pēc tam Baikāla ezera apgabalā parādījās vides prokuratūras, tika izveidota Azovas-Melnās jūras vides prokuratūra. Vienota šo struktūru sistēma vēl nav izveidota.

Paātrinātā rūpnieciskās ražošanas attīstība un mūsdienu sabiedrības nepietiekamā gatavība veikt nepieciešamās aizsardzības darbības izraisa ārkārtas briesmu līmeņa paaugstināšanos tehnogēnajā sfērā. Saskaņā ar pasaules statistiku vairāk nekā puse no lielākajām rūpnieciskajām katastrofām ir notikušas pēdējo divu desmitgažu laikā. Taču arī normālā, bezavāriju darbības režīmā uzkrātais ražošanas potenciāls rada nopietnus vides apdraudējumus dažādu ražošanas atkritumu emisijas rezultātā, kuru pakāpeniska koncentrācija var novest pie biotopa apdzīvojamo īpašību zaudēšanas. , jo tā asimilācijas iespējas ir ierobežotas. Rūpnieciskā ražošana tiek uzskatīta par galveno vides problēmu avotu, un, lai gan tas nav gluži godīgi (galu galā lielajās pilsētās galvenais gaisa piesārņotājs ir mehāniskie transportlīdzekļi, un daudzās valstīs galvenais ūdens patērētājs ir mājokļi un komunālie pakalpojumi) , uzņēmumu vides aktivitātes ir obligāts nosacījums valsts vides politikas īstenošanai.

Vides darbība apvieno visus saimnieciskās darbības veidus, kuru mērķis ir samazināt un novērst negatīvo antropogēno ietekmi uz dabisko vidi, saglabājot, uzlabojot un racionāli izmantojot dabas resursu potenciālu. Tā ir mazatkritumu, bezatkritumu un enerģiju taupošu tehnoloģiju izveide un ieviešana, attīrīšanas un neitralizācijas iekārtu un iekārtu būvniecība un ekspluatācija, uzņēmumu un satiksmes plūsmas sistēmu izvietojums, ņemot vērā vides prasības, stāvokļa uzraudzība. dabas vidi utt. Saskaņā ar Eiropas statistiķu konferences ieteikumiem, kas izklāstīti Vides objektu un izdevumu kopējā Eiropas standarta statistiskajā klasifikācijā (Parīze, 1994. gada 13.-17. jūnijs, dokuments CES/ 822), lai nodrošinātu vienotu pieeju jēdzieniem "vides darbību veidi" un "vides izmaksas" NVS valstīs, tika pieņemti vides darbību veidu un vides izmaksu klasifikatori.

Klasifikators izšķir divas specifiskas vides aizsardzības darbības formas - aktuālās vides aizsardzības darbības un vides aizsardzības pasākumus.

Pašreizējās saglabāšanas aktivitātes - tā ir nepārtraukta darbība, kuras mērķis ir panākt stabilitāti vai uzlabot vides stāvokli. Tas galvenokārt saistīts ar darbību, nevis ar pamatlīdzekļu izveidi vides vajadzībām. Vides pasākumi - tā ir saglabāšanas darbība, kas tiek veikta, lai būtiski uzlabotu dabiskās vides stāvokli vai radītu apstākļus tās uzlabošanai. Vides aizsardzības pasākumu rezultāts var būt pamatlīdzekļu izveide vides vajadzībām.

Klasifikators norāda raksturīgākos vides aizsardzības darbības veidus atsevišķu dabas vides tipu kontekstā:

• gaisa aizsardzība;
• ūdens resursu aizsardzība;
• zemes un zemes dzīļu aizsardzība;
• bioloģiskās daudzveidības un ainavu aizsardzība, tai skaitā meža resursu un nemeža augu kompleksu aizsardzība, savvaļas dzīvnieku aizsardzība un pavairošana, kompleksās vides aizsardzības teritorijas (īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un objektu izveide, attīstība un uzturēšana);
• īpašas vides aizsardzības jomas (ražošanas un patēriņa atkritumu apsaimniekošana, trokšņa un vibrācijas kontrole);
• vadība un kontrole vides aizsardzības jomā.

Atbilstoši vides darbību veidiem tiek piešķirtas šādas vides izmaksas:

• uzņēmumu, organizāciju un iestāžu kārtējās izmaksas vides aizsardzībai;
• pamatlīdzekļu kapitālā remonta izmaksas vides nolūkos;
• kapitālieguldījumi vides aizsardzībā un dabas resursu racionālā izmantošanā (tiešā un saistītā).

Uzņēmējdarbības subjektu līmenī racionālas dabas apsaimniekošanas un vides darbības vadību veic to administrācija. Vides pārvaldības funkcijas uzņēmumos sastāv no ražošanas vides politikas izstrādes, vides aizsardzības pasākumu plānošanas, galveno vides fondu darbības un piesārņojuma emisiju (izplūdes) kontroles. To ieviešanai būtu jāveicina ražošanas tehnoloģiju uzlabošana, apkopes un regulēšanas darbi, iekārtu darbība bez traucējumiem, savlaicīga plānoto profilaktisko un kārtējo remontu veikšana.

Uzņēmumu vides kompleksā ietilpst galvenā inženiera, galvenā enerģētiķa vai galvenā tehnologa pakļautībā esošās dabas aizsardzības grupas, attīrīšanas iekārtu un ūdens kanalizācijas, gāzes un putekļu savākšanas iekārtas un sanitāri rūpnieciskās laboratorijas. Vides vienībās nodarbināto skaits var būt 3-5% no kopējā strādājošo skaita. Parasti par dabas aizsardzību atbild viens no uzņēmuma direktora vietniekiem. Drošības daļa veic arī noteiktas vides funkcijas: pārbauda ventilācijas, sanitāro sistēmu u.c. darbību. Nozīmīga vieta vides aizsardzībā ir rūpnīcu laboratorijām, kas uzrauga notekūdeņu stāvokli un attīrīšanas iekārtu darbību. Savukārt viņu darbību kontrolē reģionālās sanitārās un epidemioloģiskās stacijas, Krievijas Dabas resursu ministrijas ūdens attīrīšanas sistēmas iestādes.

Neitrāla kombinācija- kad viena resursa izmantošana neietekmē cita resursa izmantošanu. Piemēram, mežu izmantošana ūdens aizsardzībai netraucē medībām.

Savstarpēji izdevīga kombinācija- kad viena resursa izmantošana palielina iespēju izmantot citu resursu. Piemēram, dārzkopība atpūtas zonā.

Vides pārvaldības veidi

Vadība - attiecību organizēšana un pastāvīga uzturēšana starp pārvaldītās sistēmas sastāvdaļām, kuru mērķis ir sasniegt plānotos rezultātus.

Dabas apsaimniekošanā izšķir dabisko sistēmu apsaimniekošanu un dabas lietotāju apsaimniekošanu.

Dabisko sistēmu vadība - pasākumi, kuru īstenošana ļauj mainīt dabas parādības un procesus (tos stiprināt vai ierobežot) cilvēkam vēlamajā virzienā. Dabas sistēmu pārvaldība balstās uz dabas likumu, galvenokārt vides likumu, izpēti un izmantošanu.

Dabas lietotāju apsaimniekošana (vides aizsardzības vadība un dabas resursu izmantošanas racionalizācija) - tādu normu un prasību nodrošināšana, kas ierobežo ražošanas procesu un produktu kaitīgo ietekmi uz vidi, un racionālu dabas resursu izmantošanu, to atjaunošanu un atražošanu. Dabas lietotāju apsaimniekošana balstās uz juridiski ekonomisku, t.i. sociālie, likumi.

Dabisko sistēmu pārvaldība var būt "cieta" un "mīksta":

Stingra kontrole- tieša, tieša ietekme uz dabu, ar tehnisko līdzekļu palīdzību rupji pārkāpjot dabas procesus, radikāli pārveidojot pašus dabas mehānismus un sistēmas. Piemēram, uzart zemi, būvēt dambjus uz upēm.

Mīksta vadība- galvenokārt netieša, mediēta ietekme uz dabu, izmantojot dabiskos pašregulācijas mehānismus;

cijas, t.i. dabisko sistēmu spēja atjaunot savas īpašības pēc antropogēnas iejaukšanās. Piemēram, agromežsaimniecība.

Stingra vadība dod ātru un augstu ekonomisko efektu ražošanas apjoma palielināšanas vai ražošanas izmaksu samazināšanas veidā, bet tikai salīdzinoši īsā laika intervālā. Pēc noteikta laika atmaksa neizbēgami izpaužas kā ekonomiskā un vides kaitējuma palielināšanās. Piemēram, neapstrādātu zemju attīstība.

Stingras pārvaldības pamatā ir dabisko sistēmu (piemēram, agroekosistēmu) pārmērīga noslogošana vai ārkārtēja atjaunošana, un tāpēc ir nepieciešami pasākumi ekoloģiskā līdzsvara uzturēšanai, ko galvenokārt veic ar maigu apsaimniekošanu (piemēram, augseku).

Tādējādi maksimālu vides un ekonomisko efektu var iegūt tikai ar saprātīgu cieto un mīksto apsaimniekošanas formu kombināciju.

Dabas lietotāju pārvaldība var būt komandējoša un ekonomiska:

Komanda un administrācija - dabas resursu apsaimniekošana

izstrādātāji, pamatojoties uz vides pārvaldības normu, standartu, noteikumu un attiecīgo plāna mērķu noteikšanu vides aizsardzības uzņēmumiem un sodiem no aizrādījuma līdz brīvības atņemšanai vai atlaišanai un naudas sodu samaksai uzņēmumiem un to vadībai.

ekonomikas vadība- uz ekonomiskiem stimuliem balstīta dabas resursu lietotāju apsaimniekošana, kad ar dažādu sviru (cenu, maksājumu, nodokļu atvieglojumu un sodu) palīdzību valsts padara to uzņēmumiem finansiāli izdevīgāku, t.i. izdevīgāk ievērot vides likumus nekā tos pārkāpt.

Paši uzņēmumi-dabas lietotāji nav ieinteresēti vides aizsardzības aktivitātēs. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, vides darbības nenes peļņu, izņemot gadījumus, kad ražošanas atkritumu (cieto atkritumu, notekūdeņu, izplūdes gāzu) apglabāšana (atkārtota izmantošana) ir ekonomiski izdevīga. Otrkārt, nereti pastāv laika neatbilstība starp kaitējuma videi nodarīšanas brīdi un brīdi, kad par to jāmaksā. Piemēram, vides piesārņojums var ietekmēt cilvēka veselību tikai pēc dažiem gadiem vai gadu desmitiem. Treškārt, nereti kaitējumu dabiskajai videi rada viena iepriekšēja

uzņēmumi vai nozares (uzņēmumi - "piesārņotāji"), un ekonomiski cieš, lielākā mērā, pilnīgi citi (uzņēmumi - "saņēmēji"). Piemēram, rūpniecība un enerģētika ir galvenie vides piesārņotāji, savukārt cieš veselības aprūpe, pašvaldības, lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība, jo pacientu ārstēšanas, ēku remonta, augkopības produktu ražas un kvalitātes paaugstināšanas, lopkopības produktivitātes u.c.

Tādējādi uzņēmumi-dabas lietotāji vides aktivitātēs tā vien neiesaistīsies, jo tas pats par sevi nav izdevīgi. Komandu administratīvais veids, kā pārvaldīt dabas lietotājus tīrā veidā, ir dārgs un neefektīvs, jo tas prasa lielu skaitu inspektoru un pastāvīgu uzraudzību. No otras puses, ekonomiskās metodes vien ne vienmēr nodrošina vēlamo rezultātu. Labākos rezultātus iegūst, saprātīgi apvienojot dabas lietotāju ekonomiskās intereses ar stingru kontroli un administratīvo piespiešanu.

Modelēšana, vides ekspertīze un vides monitorings

Racionalizācijas priekšnoteikums ir modelēšanas, vides ekspertīzes un vides stāvokļa monitoringa izmantošana vides pārvaldībā.

Modelēšana ir sarežģītu objektu, parādību un procesu izpētes metode, izmantojot to vienkāršotu atdarināšanu (dabisku, matemātisko, loģisko). Galīgais antropogēnās ietekmes rezultāts parasti parādās tikai pēc 10-30 gadiem vai ilgāk. Tas ir viens no galvenajiem vides pārvaldības kļūdu iemesliem. Modelēšanas izmantošana ļauj teorētiski prognozēt konkrēta ekonomiskā projekta sekas. Tomēr, ņemot vērā mūsu zināšanu ierobežoto raksturu un neiespējamību paredzēt visus negadījumus (informācijas nenoteiktības vai nepilnības princips), simulācijas rezultāti nevar būt pārāk precīzi.

Pirms katra liela ekonomiskā projekta ir jāveic vides apskats. Vides novērtējums- plānotās saimnieciskās darbības iespējamās negatīvās ietekmes uz vidi, dabas resursiem un cilvēku veselību līmeņa novērtējums. Tie. ekonomisko projektu izvērtēšana par to atbilstību vides prasībām

Vides pārskata veikšanas metodoloģijas pamatā ir projekta novērtējuma sarežģītības princips. Veicot vides apskatu, modelēšana (aprēķini) jāapvieno ar tiešo izpēti

iekšā dabu. Vides uzticamības pārbaudes izmaksas var būt vidēji 1% no piedāvātā projekta kopējām izmaksām (1% noteikums). Taču šīs izmaksas ir nepieciešamas, jo tās ir vairākas reizes mazākas par tām, kas varētu būt nepieciešamas, lai novērstu kļūdainu lēmumu rezultātā radīto ekonomisko, vides un sociālo kaitējumu.

Vides monitorings- sistēmu cilvēku apkārtējās dabas vides stāvokļa novērošanai, novērtēšanai un prognozēšanai. Atšķirt uzraudzību globālā un reģionālā, ietekme un fons.

Globālā uzraudzība- globālo procesu attīstības izsekošana (piemēram, ozona slāņa stāvoklis, klimata pārmaiņas).

Reģionālais (lokālais) monitorings - dabas monitorings

procesi un parādības reģionā (piemēram, gaisa kvalitātes kontrole pilsētās).

Fona (pamata) monitorings- dabas parādību un procesu monitorings, kas notiek dabiskā vidē, bez antropogēnas ietekmes. To veic uz biosfēras rezervātu bāzes.

Ietekmes uzraudzība- antropogēnās ietekmes uzraudzību

iekšā īpaši bīstamas zonas.

Monitorings tiek veikts, izmantojot dažādus tehniskos līdzekļus, t.sk. aviācijas un kosmosa tehnoloģijas, un ar bioindikatoru palīdzību, t.i. jebkuri dzīvi organismi, pēc kuru klātbūtnes, stāvokļa un uzvedības var spriest par izmaiņām vidē (piemēram, ķērpju indikācija).

Vides pārvaldības organizācija

Dabas apsaimniekošanas un vides aizsardzības racionalizācijas pasākumiem nepieciešama īpaša organizācija. Tam nepieciešama no atsevišķu organizāciju un tautsaimniecības nozaru interesēm neatkarīga struktūra, kas spēj pārvaldīt dabas apsaimniekošanu kā vienotu kompleksu. Mūsu valstī pirmo reizi šāda struktūra tika izveidota 1988. gadā - PSRS Valsts dabas aizsardzības komiteja, 1991. gadā - RSFSR Ekoloģijas un dabas resursu ministrija, vēlāk pārdēvēta par ministriju.

Krievijas vide un dabas resursi. 1988. gadā tika izveidotas arī attiecīgās novadu un pilsētu dabas aizsardzības komitejas.

Šīs ministrijas galvenie uzdevumi ir:

- visu dabas resursu izmantošanas un aizsardzības kontrole;

- priekšlikumu izstrāde dabas apsaimniekošanas racionalizācijai;

- visām pārējām ministrijām un resoriem obligāto vides pārvaldības standartu un noteikumu apstiprināšana un to ievērošanas kontrole;

- aizsargājamās teritorijas apsaimniekošana un valsts Sarkanās grāmatas uzturēšana;

- vides zināšanu izplatīšana iedzīvotāju vidū;

- visu lielāko būvprojektu un projektu valsts vides ekspertīze;

- vides monitoringa organizēšana.

Papildus valstij ir arī starptautiskas dabas pārvaldības un dabas aizsardzības pārvaldes institūcijas. Tās ir Starptautiskā dabas un dabas resursu saglabāšanas savienība (IUCN), Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma (komiteja) (UNEP), Pasaules Dabas fonds (WWF).

Nepieciešamība pēc starptautiskas sadarbības globālās vides pārvaldības jomā

Šobrīd vides piesārņojums un ekoloģiskā līdzsvara pārkāpšana ir kļuvusi globāla. Šajā sakarā bija steidzami nepieciešama visu valstu sadarbība, lai novērstu globālu vides katastrofu.

1. pielikums

Dabas (dabas) resursu klasifikācija pēc avota un atrašanās vietas (Reimers, 1990)

Vienību klasifikācija

1. Enerģijas resursi

A. Piedalīšanās pastāvīgā enerģijas apritē un plūsmā

1.1 Saules enerģija

1.2. Kosmosa enerģija 1.3. Paisuma enerģija 1.4. Ģeotermālā enerģija

1.5. Gravitācijas enerģija un spiediena enerģija

1.6. Atmosfēras elektrība 1.7. Zemes magnētisms

1.8. Spontānu ķīmisko reakciju enerģija un dabiskā atomu sabrukšana 1.9. Bioenerģija

1.10. Sekundārie enerģijas veidi

B. Noguldītie energoresursi

1.12 Dabasgāze

1.14.Šīferis

B. Mākslīgi aktivizēti enerģijas avoti

1.16.Atomenerģija 1.17.Kodolsintēzes enerģija

Piezīme Jebkuri mehāniski, ķīmiski un fizikāli avoti

enerģijas, dabiskas un mākslīgi aktivizētas

Saules starojums un visi tā izraisītie enerģētiskie procesi: vēja enerģija, viļņi, jūras straumes, gaisa siltums, temperatūras starpība starp virszemes un dziļajiem ūdens slāņiem u.c.

Visu veidu kosmiskais starojums Enerģija, kas rodas Mēness gravitācijas spēka ietekmē uz okeāna virsmu

Zemes dzīļu enerģija. Var izmantot dabiskās ģeotermālo ūdeņu izplūdes vietas, akas šādu ūdeņu iegūšanai, kā arī dziļumā iesūknēto gāzu un šķidrumu sildīšanas enerģiju.Gaisa, ūdens un ūdens potenciālā un kinētiskā enerģija

ieži (ķermeņu relatīvā stāvokļa enerģija, spiediens, spiediena starpība, seismiskā enerģija utt.)

Praksē vēl nav izmantots

Vēl neizmantots kā enerģijas avots Tas pats. Mākslīgi aktivētu atomu sabrukšanu izmanto atomelektrostacijās

Visa veida enerģija, kas iegūta no dzīviem organismiem un to ķermeņu vai atkritumproduktu pārstrādes rezultātā - no malkas dedzināšanas līdz tehniskā spirta un biogāzes iegūšanai Atkritumu siltums, elektromagnētiskie un radiācijas atkritumi

izgarojumi, degoši cietie atkritumi utt.

Tostarp tā sauktās mikroeļļas – bitumenam līdzīgas vielas

Iegūts, sadaloties atoma kodolam. Iegūts, sapludinot vieglākus atomu kodolus smagākos (kontrolētas kodoltermiskās saplūšanas enerģija)

2.Atmosfēras gāzes resursi

2.18. Atsevišķu atmosfēras gāzu resursi 2.19. Hidrosfēras gāzes komponenti

2.20. Gāzes sastāvdaļas augsnē 2.21. Ozona vairogs

2.22.Fitoncīdi un citas biogēnas gaistošās vielas

2.23. Atmosfēras jonu sastāvs 2.24. Gāzes piesārņojums

3. Ūdens resursi

3.25. Atmosfēras mitrums 3.26. Okeāna (jūras ūdeņi)

3.27 Kontinentālās ūdenstilpes 3.28 Ūdensteces

3.29.Pagaidu mazās slēgtās ūdenskrātuves

3.30. Mitrums, kas saistīts ar augiem un dzīvniekiem 3.31. Šķidrie virsmas piesārņotāji

3.32. Hidroģeoloģiskie resursi 3.33. Augsnes mitrums

3.34. Dziļi šķidrie piesārņotāji

4. Litosfēras resursi

A. Augsne un zeme

Īpaši svarīgi ir ozona vairogs, O2 un CO2

Ūdenī izšķīdinātas gāzes. Parasti tie netiek uzskatīti par resursiem, bet zivju nogalināšanas gadījumā tie kļūst tik svarīgi Augsnes gaiss, kas nepieciešams augu sakņu elpošanai.

Cilvēku vēl ļoti vāji apgūta resursu grupa, kas ir būtisks nosacījums cilvēka veselības uzturēšanai Smagie un vieglie joni, noteikta koncentrācija un

kuru nēsāšana ir priekšnoteikums cilvēku veselības saglabāšanai Grupa "antiresursiem", t.i. aģenti, kas devalvē citus resursus. Tajā pašā laikā ražošanas procesā var būt iesaistītas daudzas gāzu emisijas.

Tagad tie ir kļuvuši par ierobežotu resursu piesārņojuma dēļ. Īpaši svarīga ir jūras ūdeņu absorbcijas spēja, piemēram, antropogēnā oglekļa dioksīda spēja tajos izšķīdināt Ezeru, rezervuāru, dīķu ūdeņi: svaigi, iesāļi un sāļi.

Upes, strauti, virszemes un grunts notece Peļķes, sekli izžūstošie ezeri, citi mazie

mūsu pagaidu baseini. To īpašā resursa vērtība rodas tāpēc, ka tās kalpo kā dzirdināšanas vietas savvaļas dzīvniekiem, vairošanās vietas bezmugurkaulniekiem, ūdens veģetācijas augšana utt.

Īpaša resursa nozīme sausos reģionos

No piesārņojuma šī vārda parastajā nozīmē līdz ūdens pārpalikumam dabiskajās ekosistēmās. "Pretresursi", kā arī gāzes piesārņojums Gruntsūdeņi - grunts un dziļi

Brīvs un saistīts (molekulārais) ūdens augsnē Dabiski sūcas, mākslīgi sūknēts un rodas ķīmisku ķēdes reakciju rezultātā. Var izmantot kā resursus un nevēlamus kā “pretresursus” Visa dabas resursu grupa, kas saistīta ar pieejamajiem

zemes biezuma cilvēkam

Dabisks veidojums, kas rodas organismu, atmosfēras gaisa, dabisko ūdeņu, ģeoloģisko iežu mijiedarbības rezultātā dažādu platuma grādu apstākļos

4.44. Nemetāla rūdas -

4.45. Nemetāliskie minerāli, Noderīgi ieslēgumi, kas nav koncentrēti noteiktā

5.50. Fitocenožu sistēmiski dinamiskās īpašības

5.51. Tīrīšanas spēja - - Augi

5.52. Botāniskie "piesārņojošieIevedēji, kas kaitīgi ekonomikai. "Pretresursu" pavedieni "

6.54. Patērētāju biomasa -

6.55. Sekundārā bioloģiskā produktivitāte

6.56. Ekonomiskā ražošana -

6.58. Patērētāju loma (īpaši palielinās resursu ziņā saistībā ar dzīvniekiem) kā sanitārā pastiprināšana cilvēka ietekmei uz konteineru īpašībām, augu apputeksnētājiem, ķīmisko vielu absorbētājiem utt.

6.59. Patērētāju "piesārņotāji" ir līdzīgi botāniskajiem "piesārņotājiem". "Pretresursu" pavedieni "

7. Sadalītāju resursi

7.60. Ģenētiskās sugas līdz- - kļūstot par sadalītājiem

7.61. Sadalītāju biomasa -

8. Klimata resursi

8.65. Dabas klimatiskie resursi

8.66. Pārveidoti klimatiskie rādītāji, modificēts Ch. arr. ar matemātisko resursu palīdzību (vietējām tehniskajām ierīcēm (t.sk. netīšām, piemēram,

Ekoloģiskās krīzes un revolūcijas cilvēku sabiedrības un dabas attiecību vēsturē (nosacīts mērogs) (Nature use, 1995).