Semantiskās telpas pamatjēdzieni. Eksperimentālā psihosemantika. Klīniskajā psihodiagnostikā
: INDIVIDUĀLĀS APZIŅAS IZPĒTE
V. F. PETRENKO
Psihosemantikas uzdevums ietver individuālas nozīmju sistēmas rekonstrukciju, caur kuras prizmu subjekts uztver pasauli, citus un sevi. Terminu "psihosemantika" mēs aizņēmām no K. Parfeti un izmantojām, lai apzīmētu studiju jomu, kas rodas psiholingvistikas un uztveres psiholoģijas un individuālās apziņas pētījumu krustpunktā. A. N. Ļeontjevs iepazīstina ar īpašas “piektās kvazidimensijas jēdzienu, kurā cilvēkam atklājas objektīvā pasaule. Tas ir "semantisks lauks", "nozīmju sistēma".
Jēdziens "nozīme" ir viens no padomju psiholoģijas teorētiskā aparāta pamatjēdzieniem. Šīs problēmas risināšanai ir vairākas pieejas. Vienu no tiem izvirzīja L. S. Vigotskis augstāko garīgo procesu semiotiskās starpniecības koncepcijā. Gandrīz katrā psiholoģijas zinātnes nozarē pētnieki vienā vai otrā veidā pieskaras problēmām, kas saistītas ar nozīmes asimilāciju un tās funkcionēšanu. Cilvēka apziņas sistemātiska analīze, domāšanas un runas izpēte ir nepieciešama prasība; saskaņā ar L. S. Vigotski, šīs apziņas vienības izpēte, kas ir mezgls, kas savieno komunikāciju un vispārināšanu. Kā uzsvēra Vigotskis, nozīmes analīzei ir nepieciešama semantisko metožu izstrāde. "Mūs interesējošās problēmas izpētes metode nevar būt cita kā semantiskās analīzes metode, runas semantiskās puses analīzes metode, verbālo nozīmju izpētes metode."
A. N. Ļeontjeva teorijā individuālā apziņa tiek uzskatīta par nozīmju sistēmu, kas dota vienotībā ar citiem komponentiem: maņu audumu un personīgo nozīmi. Tajā pašā laikā jēga, personiskā nozīme un jutekliskais audums tiek saprasti nevis kā neatkarīgas vienības, bet gan kā ģeneratori - noteiktas integritātes dažādu aspektu galīgās abstrakcijas - individuālā nozīme. Nozīmes psiholoģiskā struktūra tiek saprasta kā vārdu korelācijas un opozīcijas sistēma to lietošanas procesā un izziņas darbībā (A. A. Ļeontjevs). Šāda definīcija uzsver nozīmes procesuālo raksturu, ko saprot kā “pārvietošanos no domas uz vārdu”.
Vērtības katra indivīda apziņā tiek ierakstītas kā viņa paaudzes noteikumi, . Hierarhizētu globālāko kategoriju kopumu, kas nosaka nozīmes uzbūvi un saturu, sauksim par individuālās apziņas kategorisko struktūru.
Kā apziņas līdzeklis pašas kategoriskās struktūras var neatzīt par tādām, un to neatspoguļotais, "nezinātniskais" saturs atspoguļo "naivas", "parastās", "ikdienišķās" apziņas struktūru.
A. N. Ļeontjeva teorijā tiek uzsvērta nozīmes duālā daba. No vienas puses, nozīme darbojas kā sociālās apziņas vienība, no otras puses, kā individuālās apziņas sastāvdaļa. Ideja par jēgu kā sociālās apziņas vienību, kas izkristalizē kopējo sociālo pieredzi, galvenokārt attiecas uz tās attīstīto.
konceptuālās formas, universālo cilvēcisko zināšanu fiksācijas formām. Taču sabiedriskā apziņa, tāpat kā individuālā apziņa, ir neviendabīga, un tajā līdzās zinātniskajām zināšanām ir arī pasaulīgas idejas, sociālie stereotipi, kam raksturīgas dažādas patiesības pakāpes, un pat māņticības un aizspriedumi. Arī pēdējie tiek nodoti no paaudzes paaudzē un atspoguļo noteiktas vēsturiskas nacionāli kultūras sociālās apziņas formas. Visbeidzot, atsevišķas mazo sociālo grupu darbības formas rada savas īpašās šo darbību realizējošo cilvēku apziņas "figūras", kas ir raksturīgas tikai viņiem. Tātad personāla nodaļas darbinieki un vadītāji, sporta komandas treneris, kurš atlasa spēlētājus, un izmeklētājs, kas veic izmeklēšanu, viesmīļi un taksisti – viņiem visiem ir sava nozīmju sistēma, kas sakārtota "standartos" un "stereotipos", kas veido kategorisku režģis caur prizmu, ko viņi izšķir situācijā, citā cilvēkā, viņu darbībai nozīmīgas zīmes. Turklāt šo nozīmju sistēmu ne vienmēr var izskaidrot verbālā izteiksmē, bet to var iestatīt tēlu, uzvedības noteikumu sistēmā. No otras puses, katra indivīda ideju sistēmā ir specifiski komponenti, kas raksturīgi tikai viņam, viņa individuālās pieredzes dēļ. Piemēram, “laba vecāka”, “ideāla vīra vai sievas” tēli veidojas, tieši imitējot, asimilējot vecāku ģimenes pieredzi, no lasītām grāmatām, izmantojot masu komunikācijas kanālus (kino, televīziju utt.) un nosaka morāles elementu veidošanos, “ideālus standartus, ar kuriem indivīds tuvojas sevis vai citu vērtējumam un galu galā nosaka viņa dzīves organizāciju un caur to nosaka savu personību. Goda, pienākuma un citu ētisku kategoriju jēdzieniem arī ir savs kognitīvs priekšstats. Un, visbeidzot, indivīda pašapziņa, viņa dzīves mērķu un motīvu apzināšanās, viņa attiecību rakstura apziņa ar citiem cilvēkiem, acīmredzot, ir iekļauta arī tajā integrālajā indivīda regulējuma līmenī, kas tiek saukts. personība. Tādu kategorisku struktūru piešķiršana, kas veicina dažādu jēgpilnu darbības jomu subjekta uztveri un apzināšanos - "parastās" apziņas struktūras - ir nepieciešams uzdevums, jo izglītība, apmācība vai pāraudzināšana nav vērsta uz abstraktu cilvēku. būt, bet pie reāliem, konkrētiem cilvēkiem ar individuālu pieredzi, viņu pasaules "redzējumu". Šīs pieredzes rekonstrukcija ir šī cikla pētījuma uzdevums. Plašā nozīmē šī ir komunikācijas gnostisko komponentu izpētes joma, ieskaitot kognitīvā stila problēmas, darbību cēloņu piedēvēšanas raksturu - "cēloņsakarību" _, ārēju vai iekšēju notikumu noteikšanu - "kontroles vieta".
Šajā darbā uzsvars tiek likts uz jaunu semantiskās analīzes metodisko rīku izstrādi un galvenokārt uz subjektīvu semantisko telpu konstruēšanu, kas ir ne tikai apraksta valoda, bet arī individuālās apziņas kategoriskās struktūras modelis. satura apgabalos.
DARBĪBAS PRINCIPS
STARPNIECĪBAS
SEMANTISKĀ ANALĪZĒ
VĒRTĪBAS
Mūsdienu “nozīmes” interpretācija balstās uz priekšstatu par to kā sarežģītu daudzkomponentu struktūru, kas sastāv no vienībām, kas ir vairāk frakcionētas nekā nozīme - semantiskas pazīmes, semantiski faktori, “nozīmes atomi” utt. (sk. L. Elmslev, 1960; B. Pottier, 1965; A. Greimas, 1964; V. G. Gaka, 1971; Yu. D. Apresyan, 1974). Atšķirībā no tradicionālās lingvistiskās pieejas, kas vērsta uz darbu ar tekstiem, psihosemantiskās metodes ļauj izpētīt nozīmes tieši konkrēta subjekta runas darbībā, tā sakot, "lietošanas režīmā".
Tā kā vērtība ir vispārinājuma forma, tā vienlaikus darbojas kā klasifikācijas operators, sakārtojot objektus, apkārtējās realitātes notikumus. Un semantiskos komponentus, kas nosaka šādas klasifikācijas pamatu, var izdalīt vairākās procedūrās, kas parādās īpaši organizētas priekšmetu aktivitātes veidā. Šādas procedūras ir, piemēram, sevis vai citu vērtēšana, izmantojot īpaši izvēlētas vai piedāvātas subjektiem skalas, objektu, jēdzienu klasificēšana pēc noteikta pamata, komunikācijas problēmu risināšana, dialoga organizēšana, izmantojot mākslīgi dotus līdzekļus (teicienus u.c.), triādiskā izvēle. rakstzīmes (pēc Kellija vārdiem), meklējiet sinonīmus un antonīmus stimulam, asociācijām utt.
Dažādi eksperimentālajā semantikā izmantotie paņēmieni ir mākslīgi konstruētas darbības, kas modelē jebkuras reālas verbāli-kogitatīvās darbības formas un ļauj identificēt dažādus nozīmes funkcionēšanas un organizācijas aspektus.
Psihosemantiskās pieejas ietvaros semantiskās sastāvdaļas tiek uzskatītas par funkcionālām, nevis morfoloģiskām vienībām. (Pēdējais neizbēgami noved pie jaunas atomiskās, "mozaīkas" psiholoģijas formas rašanās.) Izšķirto semantisko vienību raksturs ir atkarīgs no eksperimentālā materiāla, kas ļauj realizēt noteiktas attiecības, pretstatījumus, no subjekta motivācijas, no eksperimentētāja instrukcija un subjekta pašmācība, kas imanenti nosaka kategorizēšanas līmeni.
SEMANTISKĀS TELPAS – DARBĪBAS VALODA
PSIHOSEMANTIKA
Galvenā eksperimentālās psihosemantikas metode ir subjektīvo semantisko telpu rekonstrukcijas metode. Semantiskā telpa ir noteiktā veidā organizētu pazīmju telpa, kas apraksta un atšķir noteikta satura apgabala objektus (vērtības). Tajā pašā laikā tiek izdalīts noteikts noteikums atsevišķu pazīmju (deskriptoru) grupēšanai ietilpīgākās kategorijās, kas ir šīs reducētās valodas - semantiskās telpas - sākuma alfabēts. Šī definīcija ietver, piemēram, satura analīzes procedūras vai informācijas izguves valodas, ko izmanto datorzinātnēs, lai formalizētu un sakārtotu informāciju lielos informācijas masīvos, piemēram, grāmatu satura formalizētu ierakstīšanu un sakārtošanu atbilstoši dažādām tematiskajām sadaļām bibliotēkā. Šā vārda šaurākā nozīmē semantiskā telpa ir pazīmju telpa, kurai atsevišķu deskriptora pazīmju apvienošanas noteikumus nosaka statistikas procedūras. Termins "subjektīvās" semantiskās telpas ir paredzēts, lai uzsvērtu to uzbūves specifiku, kas saistīta ar psiholingvistiskā eksperimenta veikšanu ar atsevišķu subjektu un viņa individuālās nozīmju sistēmas rekonstrukciju, kas var būtiski atšķirties no "objektīvi" lingvistiskās sistēmas. sabiedrības apziņas nozīmes.
Kā slavenākās un vienkāršākās semantiskās telpas versijas piemēru var minēt Ch. Osgood semantiskā diferenciāļa (SD) metodi. Šo metodi 1952. gadā izstrādāja amerikāņu pētnieku grupa, kuru vadīja C. Osgood, pētot sinestēzijas mehānismus. Semantiskā diferenciāļa metodē mērītie objekti (jēdzieni, attēli, atsevišķas rakstzīmes u.c.) tiek novērtēti pēc vairākām bipolārām graduētām skalām, kuru stabi tiek iestatīti, izmantojot verbālos antonīmus. Izrādījās, ka jēdzienu vērtējumi atsevišķās skalās korelē savā starpā, un, izmantojot faktoru analīzi, bija iespējams identificēt šādu ļoti korelētu skalu saišķus un sagrupēt tos faktoros. No satura puses faktoru var uzskatīt par korelāciju kūlī iekļauto skalu satura semantisko invariantu. Tiek dots faktora nosaukums
parasti ar nosaukumu vienam no skalas antonīmiem, kam ir maksimālā slodze uz šo faktoru. Šādu neatkarīgu faktoru kopums veido semantiskās telpas struktūru, un katras analizētās vērtības saturu var attēlot kā polinomu, kas sastāv no faktoru kategorijām, kas norādītas ar dažādiem svara koeficientiem. Izmantojot semantiskās telpas ģeometrisko attēlojumu, kategorijas-faktori darbojas kā šādas telpas koordinātu asis. n -dimensiju semantiskā telpa (kur telpas dimensiju nosaka neatkarīgu, nekorelētu faktoru skaits), un analizētā satura apgabala vērtības tiek norādītas kā koordinātu punkti (vai vektori) šajā telpā.
Matemātiski semantiskās telpas konstruēšana ir pāreja no augstas dimensijas bāzes (pazīmes, ko dod skalas) uz zemākas dimensijas bāzi (kategorijas-faktori). Semantiski faktoru kategorijas ir rupjāka metavaloda vērtību aprakstīšanai, tāpēc semantiskās telpas ļauj sadalīt vērtības fiksētā faktoru kategoriju alfabētā, ti, veikt šo vērtību semantisko analīzi, pieņemt spriedumus par to līdzību un atšķirību, kā arī aprēķināt atbilstošo vērtību semantiskie attālumi, aprēķinot attālumu starp atbilstošajiem koordinātu punktiem iekšpusē n - dimensiju telpa.
Ch. Osgood pētījumā, kas ietvēra semantiskās telpas konstruēšanu, pamatojoties uz dažādu satura apgabalu jēdzienu mērogošanu, šāda telpa izrādījās trīsdimensiju Dekarta telpa, kur tās koordinātu asis veido ortogonālus faktorus, kas identificēti faktoriālajā analīzē. : "novērtējums", "spēks", "aktivitāte", t.i., visu analizēto vērtību kopa šajā telpā tiek attēlota kā kombinācija ar dažādu šo trīs komponentu svaru.
Osgūds savos pētījumos semantiskās telpas konstruēšanai izmantoja skalas, kas veidotas, pamatojoties uz visbiežāk sastopamajiem īpašības vārdiem-antonīmiem. Taču lielākā daļa augstfrekvences īpašības vārdu ir vērtējoši, un spēcīga skalu grupēšana atbilstoši “novērtējuma” faktoram neļāva faktoru analīzes statistiskajās procedūrās izdalīt citus faktorus (izņemot “spēku” un “aktivitāte”), kas ir vājākas par “novērtējumu”. Izmantojot plašāku mērogu kopumu un plašāku jēdzienu klāstu nekā klasiskajos Osgūda darbos, ir iespējams paplašināt universālo semantisko telpu un līdzās faktoriem "vērtējums", "spēks" un "aktivitāte" izdalīt tādus. tādi faktori kā "blīvums", "sakārtotība". , "realitāte" un "parastība" vai "atbilstības biežums", . Acīmredzot, skalu atlases laikā samazinot vadošo faktoru spēku, var izdalīt “universālās” semantiskās telpas papildu faktorus, t.i., telpu, kas atspoguļo dažādu semantisko apgabalu vārdu krājuma klasifikācijas pamatus. SD konstruēšana, pamatojoties uz atsevišķām semantiskajām klasēm - privātajām semantiskajām telpām - demonstrēja semantiskās telpas transformācijas iespēju, jaunu faktoru rašanos. Piemēram, mērogojot politiskos jēdzienus, tika konstatēts, ka trīs parasti neatkarīgi faktori (“vērtība”, “spēks”, “aktivitāte”) sāka korelēties un saplūst vienā, ko var raksturot kā “labvēlīgu dinamismu” pretstatā “ļaunumam”. impotence”. Personības tēzaura izpētē, mērogojot tādus jēdzienus kā "tuvs draugs", "es", "vecāki", "mans visdziļākais es" utt., tika identificēti astoņi faktori, un trīs faktori atbilda trim klasiskajiem Osgudiem. faktoriem, bet jaunos apstākļos tika interpretēti kā "morāle", "stingrība", "uzbudināmība", bet pieci citi tika interpretēti kā "racionalitāte", "unikalitāte", "draudzīgums", "lepnums", "noteiktība". Ekmans, izmantojot līdzīgu procedūru, lai izpētītu zviedru valodas jēdzienu semantisko struktūru, kas apzīmē emocionālo
valstis, izdalīja deviņus vienpolārus faktorus utt.
Šādu diferencētāku telpu konstrukcija ļauj veikt smalkāku semantisko analīzi, un pašas faktoru struktūras var interpretēt kā šo konceptuālo klašu kategorisku režģi. Nozīme šajā izpratnē tiek dota kā kategoriju krustpunkts. Mēs uzsveram, ka runa ir par individuālo nozīmi, par "naivās" apziņas kategorisko režģi. Tā, piemēram, Osguda personības tēzarā identificētās kategorijas nav personības teorijas zinātniskas kategorijas, bet gan "ikdienas" apziņas kategorijas, caur kuru prizmu mēs uztveram citus un sevi.
Kamēr klasiskā universālā SD atspoguļo globālās emocionāli-vērtējošās klasifikācijas formas, daļēju semantisko diferenciāļu faktoru struktūras atspoguļo šaurākus diezgan kognitīva rakstura klasifikācijas pamatus un atspoguļo "indivīda netiešo semantisko teoriju par objektu, t.i., kategorizēšanu".
Viena no privāto semantisko telpu paveidēm ir tā sauktās semantiskās personiskās atšķirības, kas īpaši orientētas uz sevis un cita personisko īpašību novērtēšanu.
Pamatojoties uz krievu valodas materiālu, semantiskā personiskā diferenciāļa konstruēšana tika veikta divās versijās: AG Šmeļeva vadītā personīgā diferenciāļa repertuāra versijas veidā, kur mērogotie varoņi tika iestatīti, izmantojot repertuāra pozīcijas J. Kellijs (piemēram, "vecāks vīrietis, pret kuru jūs labi izturaties "), un pamatojoties uz mūsu veikto portretu attēlu mērogošanu. Mūsu pētījumā par personiskā semantiskā diferenciāļa konstruēšanu semantiskā telpa tika veidota, pamatojoties uz 20 laikabiedru vīriešu portreta attēliem, kurus subjekti mērogoja 50 vienpolārās skalās, ko piešķir personīgie īpašības vārdi. Mēru semantiskās līdzības mērs bija portretiem piešķirto vērtējumu līdzība šajās skalās. Šādā veidā iegūtā mēroga līdzības matrica 50 × 50 atsevišķi vīriešu un sieviešu paraugiem tika pakļauta faktoru analīzes procedūrai. Izvēlētie faktori ļauj sagrupēt personiskās īpašības ietilpīgākās kategorijās-faktoros, pēc šīm kopējām īpašībām iegūt katra portreta vērtējumu. Vīriešu izlasei tika identificēti 7 nozīmīgi faktori, kas saņēma šādu interpretāciju: “morāle” (godīgs, laipns utt. - liekulīgs, ļauns utt.), “Atklātība” (atklāts, vienkāršs - asprātīgs, viltīgs) , “ spēks, stingrība ”(spēcīgs, drūms - kautrīgs, gļēvs); "sabiedriskums" (sabiedrisks, neuzmanīgs - garlaicīgs, sauss); nākamo vienpolāro faktoru mēs nosacīti saucam par “akcentētu sevis” faktoru (kaprīzs, ātrs, lepns, pašpārliecināts), nākamo, arī vienpolāro faktoru var saukt par “noturīgu” (mierīgs, bezjūtīgs, inteliģents, stingrs). ); visbeidzot, pēdējais, septītais faktors atspoguļo acīmredzami sociāli nozīmīgus cilvēka uzvedības dinamikas aspektus un ir saistīts ar viņa sociālo aktivitāti (izlēmīgs, cēls - slinks, konformāls). Interesanti ir atzīmēt diezgan būtiskas atšķirības semantisko telpu organizācijā un attiecīgi vīriešu portretu kategorizēšanā sieviešu un vīriešu subjektos. Tā, piemēram, ja visspēcīgākais faktors, kas dod lielu ieguldījumu kopējā dispersijā vīriešiem, bija faktori, kas saistīti ar komunikācijas iespēju, kopīgām aktivitātēm: "morāle" un "atvērtība-slēgtība", tad sievietēm vadošais pamats. kategorizēšanai bija faktors "spēks" , kas vīriešu izlasē ieņem trešo vietu, un visa personisko īpašību grupēšanas loģika kategorijās-faktoros lielā mērā bija saistīta ar attēloto varoņu rakstura, emocionālajām un gribas īpašībām.
Tālākai personiskās SD metodoloģijas adaptācijai acīmredzot jānotiek semantiskās konstruēšanas virzienā
telpas dažādām sociālajām grupām. Šajā funkcijā SD var izmantot kā līdzekli masu apziņas formu izpētei. To var izmantot, lai rekonstruētu lielu iedzīvotāju grupu priekšstatus par noteiktām sabiedriski nozīmīgām vai populārām personībām, piemēram, par slavenu sportistu, dziedātāju-dziesmu autoru vai seriāla tēlu. Personisko SD var plaši izmantot masu komunikācijas formu pētījumos.
SD metode ir īpaša semantisko telpu konstruēšanas metodes versija. Kā atzīmē pats Osgūds, tā būtībā ir kontrolētas asociācijas metodes un mērogošanas procedūru kombinācija, kam seko datu apstrāde, izmantojot faktoru analīzi. Iespējamais semantisko telpu konstruēšanas metožu klāsts ir daudz plašāks un ir saistīts ar metožu kombināciju nozīmes semantisko attiecību noteikšanai ar matemātiskās apstrādes metodēm.
SEMANTISKĀS TELPAS KONSTRUKCIJAS KĀRTĪBA
Sekojot J. Milleram, mēs izceļam trīs secīgus semantiskās telpas konstruēšanas posmus:
1. Pirmais posms ir saistīts ar analizējamo objektu jēgpilno (semantisko) saišu izvēli. Eksperimentālajā semantikā kā semantisko savienojumu izcelšanas metodes tiek izmantotas: asociatīvais eksperiments, kur objektu pāra semantiskās saiknes mērs ir to asociāciju sadalījumu līdzība; subjektīvā mērogošana, kur subjekti spriež par katra objektu pāra līdzību pēc kādas pakāpeniskas skalas, kuras saturs nav precizēts, t.i., subjekts pats domā par klasifikācijas pamatu , ; semantiskais diferenciālis, kur objektu līdzības mērs ir to datu aplēšu līdzība bipolārās, graduētās skalās, kas satur īpašības vārdus-antonīmus kā polus , ; šķirošanas tehnika, kur objektu pāra semantiskā līdzība ir proporcionāla to asociāciju skaitam kopīgās klasēs klasifikācijas procedūras laikā , ; nosacīto refleksu paņēmieni, kur semantiskos savienojumus nodibina, pamatojoties uz izstrādātā nosacītā refleksa vispārinājumu - tā pārnešanu no viena objekta uz otru, semantiski ar to sasaistītu utt. Pirmā posma produkts ir līdzības matricas konstruēšana (attālumi) no analizējamajiem objektiem. Redundances dēļ matrica faktiski satur semantiskās telpas iekšējo struktūru. Tās izvēle ir otrā posma uzdevums.
2. Pētījuma otrajā posmā tiek veikta sākotnējās līdzības matricas matemātiska apstrāde, lai identificētu tos Visumus, kas ir tās pamatā. Kā matemātiskais aparāts parasti tiek izmantotas faktoru analīzes, daudzfaktoru mērogošanas, klasteru analīzes utt.
Matemātiskās apstrādes posms nerada "jaunu saturu", bet ļauj oriģinālos datus pasniegt kompaktā, labi strukturētā formā.
3. Trešais semantiskās telpas veidošanas posms ir saistīts ar izvēlēto struktūru interpretāciju. Izvēlēto faktoru (klasteru) interpretācija balstās uz semantisko invariantu meklēšanu, kas apvieno objektus, kas sagrupēti noteiktā faktorā vai klasterī. Lai formulētu hipotēzi par faktoru saturu, tiek piesaistīti kompetenti eksperti (neatkarīgo tiesnešu metode), interpretācijas atvieglošanai sākotnējā komplektā tiek ievadīti atsauces objekti utt.
DARBĪBAS ANALOĢIJAS PRINCIPS
STARP SUBJEKTĪVĀS SEMANTIKAS PARAMETRIEM
TELPAS UN KATEGORIĀLĀ STRUKTŪRA
INDIVIDUĀLS
APZIŅA
Tā kā semantisko telpu aparāta ietvaros tiek noteiktas nozīmes (objekti, jēdzieni, mērogi utt.).
kā koordinātu projekciju krustpunktus uz semantiskās telpas asīm, pēdējo var uzskatīt par individuālās apziņas kategoriskās struktūras darbības analogu. Tajā pašā laikā atsevišķi semantiskās telpas parametri atbilst atsevišķiem individuālās apziņas kognitīvās organizācijas aspektiem.
Tādējādi telpas dimensija (neatkarīgo faktoru-kategoriju skaits) atbilst subjekta apziņas kognitīvajai sarežģītībai noteiktā satura apgabalā. Piemēram, mūsu darbā tika pētīta bērna kognitīvā sarežģītība sociālās uztveres jomā. Tika izveidota semantiskā telpa - "pasaku diferenciālis" -, pamatojoties uz bērnu (5-8 gadus vecu) pasaku varoņu (Pinokio, Čipolino, Karlsona u.c.) mērogošanu atbilstoši personisko īpašības vārdu veidotajām skalām. (labs - slikts, veikls - slinks, drosmīgs - gļēvs utt.). Atsevišķas skalas, novērtējot varoņus, korelē. Un, ja jaunākajiem priekšmetiem ir tendence vērtēšanas faktorā "līmēt" dažādas skalas, ja varonis ir "slikts", tad viņš ir gan "gļēvs", gan "paviršs", gan "viltīgs" utt. tad vecākiem bērniem notiek diferenciācija zīmju apziņā - varonis var būt "slikts", bet "drosmīgs" utt., ti, palielinās semantiskās telpas dimensija - neatkarīgo faktoru skaits . Telpas izmēru noteica kovariācijas matricas īpašvērtību skaits, kas būtiski atšķīrās viena no otras. (Uzticamība tika noteikta pēc kritērija χ 2 - sk.)
Svarīgs semantiskās telpas organizācijas kvalitatīvais rādītājs ir pats atlasīto faktoru saturs, kas vienā satura apgabalā dažādiem priekšmetiem var būt atšķirīgs. Semantiskā telpa, kas veidota, pamatojoties uz noteikta satura apgabala objektu vērtējumiem, izrādās atvasināta no subjekta zināšanām par šo satura apgabalu, no viņa šīs jomas "implicītās teorijas". Vērtības vienlaikus ir arī klasifikācijas operatori. Un tikai tie klasifikācijas pamati, kas ir raksturīgi pašam subjektam, var izpausties psiholingvistiskā eksperimentā un pēc tam parādīties semantiskās telpas faktoru-koordinātu veidā. Piemēram, dzīvnieku sugu diferenciācijas semantiskajā telpā maz ticams, ka parādīsies faktors "ēdams - neēdams" veģetārietim vai faktors "politiskās pārliecības" cilvēku diferenciācijā mazā bērnā. Semantiskās telpas faktoru saturs, konkrētas priekšmetu jomas, tādējādi atspoguļo vadošos pamatus objektīvās un sociālās realitātes klasifikācijai, kas pieņemta noteiktā kultūrā un asimilēta ar šo konkrēto indivīdu.
Vēl viens individuālās apziņas kognitīvās organizācijas rādītājs ir tā sauktais "uztveres" (atšķirības) īpašības , , . Subjektīvi nozīmīgāki kategorizēšanas pamatojumi dod lielāku ieguldījumu arī kopējā objektu novērtējumu (devuma kopējā dispersijā) un tiem atbilstošo faktoru dispersijā - semantiskās telpas koordinātu asis spēcīgāk polarizē analizējamos objektus.
Visbeidzot, atlasīto faktoru savstarpējās korelācijas kalpo kā indikators jēgpilnām saiknēm starp individuālās apziņas kategorijām. Piemēram, A. P. Konjajevas (1980) diplomdarbā, kas tika veikts mūsu vadībā, tika pētīta noteiktu darbību attiecināšana (piedēvēšana) sievietēm, kuru portretu fotogrāfijas tika prezentētas subjektiem. Vīriešu izlasē “altruisma” faktors izrādījās korelēts ar “vizuālās izvēles” faktoru, t.i., ticamāki darbi tika attiecināti uz skaistākām sievietēm. Morālais un fiziskais skaistums mūsu subjektu prātos izrādījās savstarpēji saistīts.
Semantisko telpu konstruēšana īsteno divus uzdevumus: koordinātu asis, kas veido semantiskās telpas "skeletu", darbojas kā kategoriskas darbības analogs.
individuālās apziņas struktūras; izvietošana analizējamo nozīmju semantiskajā telpā ļauj rekonstruēt nozīmju kā individuālās apziņas vienību semantisko sastāvu. Gadījumā, ja apraksta pazīmju apvienošana faktoros notiek uz to konotācijas pamata, nozīmju izvietojums šādā telpā atspoguļo to konotatīvās nozīmes - nozīmes, kurās tiek sapludināta refleksija un attiecības, tās nozīmes, kuru personiskā nozīme un to maņu struktūra ir nedalītā vienotībā. Šādas telpas raksturo indivīda personiskās nozīmes un tiek izmantotas sociālo attieksmju, stereotipu u.c. izpētē.
IZTĒLES ATTEIKŠANAS SEMANTISKĀS STRUKTŪRAS PĒTĪJUMI
Neverbālās komunikācijas izpēte, subjektu piktogrammu un zīmējumu semantiskā analīze, vizuālo projekcijas paņēmienu semantiskā analīze (Rorschach plankumi, TAT utt.) noteikti prasa "nozīmes un attēla" attiecību izpēti. Uzsverot valodas kā sociālās pieredzes nesēja vadošo lomu, AN Ļeontjevs tomēr atzīmē iespēju fiksēt nozīmes ne tikai jēdzienu formā, bet arī "prasmes kā vispārināta darbības veida", "uzvedības normu" formā. ” utt. Līdzīgas domas pauž N. I. Žinkins, M. V. Gamezo, B. F. Lomovs, Rubakhins. J, Bruners izšķir trīs semantiskās reprezentācijas formas: caur attēlu, darbību (ieskaitot uzvedību) un caur zīmi (t.i., verbālo) formu.
Tādējādi principā ir iespējams konstruēt semantiskās telpas, t.i., semantiskās struktūras definīciju, visām trim reprezentācijas formām, lai gan pašlaik pētījumi attiecas tikai uz pēdējām divām un jo īpaši verbālo zīmju formu. Mūsu pētījumā uzdevums bija izpētīt dažādas nozīmes esamības formas individuālajā apziņā. Tātad, pamatojoties uz Čiurlioņa zīmējumu materiālu, tika konstruēta neverbālā semantiskā telpa, kuras koordinātes, kas identificētas ar faktoru analīzes palīdzību, atspoguļoja stabilu attiecību sistēmu, ti, kādu "tēlu valodas" paradigmātiku. . Tika parādīta figuratīvās reprezentācijas struktūras identitāte dažādos priekšmetos, gan verbālās, gan figurālās semantikas vienotība dziļo struktūru līmenī. Šie rezultāti tieši noved pie verbālās apziņas ģenētisko sakņu problēmas. Attiecību sistēmas stabilitātes demonstrēšana figurālā materiāla ietvaros pierāda figurālajā plānā tieši noteikto neverbālo nozīmju pastāvēšanas iespējamību un izstrādātās eksperimentālās paradigmas pielietojumu, apejot verbālās starpniecības līdzekļus ( subjektīvā mērogošana, "paralēlās polaritātes" tehnika, šķirošanas metodes), paver iespēju pētīt individuālās apziņas kategorisko struktūru, uztverot gleznas, portretus, cilvēka seju.
Tāpat kā verbālās nozīmes semantiskie komponenti ir neviendabīgi (ieskaitot arhizēmas, kas atspoguļo objektu klases kopīgu vispārīgu atribūtu; diferenciālās semes, konkretizē saturu līdz noteiktai nozīmei; asociatīvās semes, kas atspoguļo sekundārās, latentās pazīmes, aktualizētas metaforas pārneses laikā uc (sk. [ Yu]), figurālā attēlojuma semantiskā struktūra izrādās iekšēji neviendabīga. Mūsu eksperimentos par emblēmu zīmējumu semantisko analīzi, kas tika veikta, izmantojot klastera analīzi, tika parādīts, ka dažādos klasifikācijas līmeņos. koks, tiek izdalītas dažādas klasifikācijas bāzes un attiecīgi dažādas attēlu nozīmju semantiskās sastāvdaļas.Tāds pamatojums klasificēšanai bija emblēmu konotācijas, funkcionāli-kompozīcijas un grafiskās pazīmes.Materiāla daudzšķautņainas hierarhiskas organizācijas klātbūtne liecina par dažādu līmeņu esamību. attēlu nozīmē. uzmanīgi, reproducējot
zināmā attēlu satura precizēšanas loģika.
PĒTNIECĪBA
FAKTISKĀS DINAMIKAS
SUBJEKTĪVĀ SEMANTIKA
SISTĒMAS
Semantisko sistēmu dinamikas izpēte ir nepieciešama gan kognitīvo procesu pētīšanai, gan cilvēka motivācijas dinamikas atklāšanai, tai skaitā vajadzību objektivizācijas procesiem, neapzinātu dzinu simbolizēšanai un motīvu subjektu kategorizēšanai. Tipisks eksperimentālais paņēmiens dinamikas pētīšanai ir strukturālo veidojumu fiksācija pētāmā procesa laika šķēlēs. Tātad mūsu eksperimentos par mākslīgo jēdzienu veidošanu, izmantojot bipolārās mērogošanas procedūras un "semantiskā radikāļa" paņēmienu A. R. Luria, O. S. Vinogradova, tika veiktas formēšanas procesa semantiskās "sekcijas". Tika atklāta dažādu apzinātu un neapzinātu semantiskās apstrādes slāņu klātbūtne kategorizēšanas procesos, aprakstīta vispārinājumu veidošanas iespēja neapzinātos semantiskās organizācijas līmeņos.
Vairākos eksperimentos, izmantojot redzes lauka samazināšanas procedūras, vizuālā attēla pseidoskopisko transformāciju, tahistoskopisko attēlu prezentāciju ar konsekventu ekspozīcijas laika palielināšanu, tika pētīta nozīmes un apziņas dinamika uztveres darbības ievadā attēla veidošanai. . Veicot darbus, tika demonstrēts, ka pazīmju semantiskās organizēšanas process ir pakļauts ticamības principam, seko "subjektu normu loģikai". No otras puses, jau aktualizētās kategorijas un nozīmes iedarbojas arī apgrieztā veidā uz holistiskā tēla resignifikācijas dinamiku, kas var atpalikt no tā iezīmju adekvātas apzināšanās procesa.
Tomēr semantisko “šķēles” tehnikas izmantošanas iespēju pētāmā uztveres, domāšanas, sociālās uztveres vai stereotipu veidošanās procesā ierobežo gan procesa laika rāmis, gan arī pētāmā procesa ietekmes iespēja. paši mērījumi procesa gaitā.
Eksperimentāls paņēmiens dinamikas pētīšanai, kas, mūsuprāt, paver plašas iespējas, ir semantisko telpu konstruēšana, kas atspoguļo dažādu kategorizācijas līmeņu semantisko organizāciju, un satura-interpretatīvo un korelācijas attiecību izpēte starp faktoriem-koordinātām. asīm, telpas, pieņemot, ka starp šīm telpām ir ģenētiska saistība, .
Līmeņi tiek saprasti kā tīri funkcionāli, nevis morfoloģiski veidojumi, kas savstarpēji pāriet viens otrā un ko nosaka pazīmju raksturs, vispārinājuma pakāpe, uz kuru pamata tiek veikta kategorizēšana. Tādējādi visvienkāršākais (dziļākais) vispārināšanas līmenis ir balstīts uz sinestēzijas mehānismiem. Šis kategorizācijas līmenis ir nemainīgs, universāls visai cilvēcei. Sinestēzijas pētījums nedzirdīgi neredzīgajiem (Kimas Čersu disertācijas darbs, 1977, vadītājs Petrenko), kas parādīja viņu sintētisko vispārinājumu saglabāšanu, ilustrē "pasaules tēla" maņu pamata amodalitātes principu. . Šo nostāju apstiprina arī mūsu dati par verbālo un figurālo semantisko struktūru sakritību dziļās semantikas līmenī. Šī līmeņa funkcionālās vienības acīmredzot ir konotatīvas nozīmes. Nozīmes šajā līmenī ir iegremdētas jutekliskā audumā, kas pastāv īpašā emocionāli bagātā un brīvi strukturētā tēlainības formā, kas nenes pilnīgu objektivitāti.
Nozīmes faktiskās ģenerēšanas procesu var attēlot kā satura plāna secīgu attīstību, kas tiek veikta kustībā no emocionāli-figurālām refleksijas formām uz nozīmju (t.i., kultūras) mediētiem subjekta (kategoriskā) sadalīšanas līmeņiem.
pasaulē un ietverot satura piepildīšanu katrā paaudzes līmenī. Modeļa reprezentācijas valodā ar semantisko telpu palīdzību šis process darbojas kā neliela skaita semantiski neskaidru konotatīvo faktoru secīga attīšana-sadalīšana semantiski šaurāku, specifiskāku, objektīvo (denotatīvo) faktoru raksturlielumu līmeni atspoguļojošos saišķos. . Attīstītāko kategorizācijas līmeņu sadalīšanas pakāpe, raksturs, ko veicina sociālās nozīmes, izrādās atvasināts no subjekta zināšanām par šo satura jomu. Un attiecīgi kādai konkrētai satura jomai uzbūvētās semantiskās telpas dimensija, faktoru spēks un saturs, to savstarpējās sakarības izrādās atvasinātas no subjekta zināšanām par šo satura apgabalu, no viņa subjektīvās kategorizācijas sistēmas, viņa imanentās “teorijas. " no šī satura apgabala, ti, semantiskajām telpām ir atšķirīgas psiholoģiskas īpašības.
Acīmredzot, mācīšanās jebkurā jomā veicina pāreju objektu kategorizācijā no semantiski vienkāršām konotatīvajām telpām uz semantiski vairāk sadalītām priekšmetu kategorijām. No otras puses, mūsu vadībā veiktajā V. V. Kučerenko (1978) promocijas darbā tika parādīts, ka emocijas var ietekmēt kategorizēšanas raksturu un pētāmo objektu afektīvas krāsojuma ieviešana noved pie semantiskās saplacināšanas. telpa (tās dimensijas samazināšana), pārejai no subjekti-kategorijas organizācijas uz konotatīvajiem faktoriem. Tādējādi var pieņemt, ka emociju funkcija kognitīvās darbības regulēšanā ir mainīt kategorizēšanas formas.
Iepriekšminētais pamatojums ļauj attēlot semantiskās telpas tēlu kā "elpojošu", "pulsējošu", kura dimensija ir atkarīga no tā uzdevuma izpildes, ar kuru saskaras subjekts un kas prasa atšķirīgu iespiešanās dziļumu objektā, un attiecīgi. , viena vai otra kategorizācijas līmeņa nozīmes aktualizācija.
PSIHOSEMANTISKĀ PIEEJA
UZ PERSONĪBAS PĒTĪJUMU
("DAĻAIZŠURSTĪBAS" PRINCIPS
APZIŅA)
Psihosemantiskās pieejas metodoloģiskais pamats personības izpētei, pētot individuālo apziņu, ir nodrošinājums par garīgās refleksijas neobjektīvo raksturu kopumā un apziņu kā augstāko refleksijas veidu cilvēka līmenī. Attiecības starp realitātes atspoguļojumu un attieksmi pret to mēs pētījām uz spēlfilmas uztveres piemēra ("Stalker", režisors Tarkovskis, sk.). Filmas novērtējums pēc īpaši konstruētas SD versijas sniedza augstu korelāciju ar personības konstrukciju skaitu (Kellija metode), ko subjekti izmantoja, diferencējot filmu varoņu tēlus. Mākslas darba uztveres kognitīvā sarežģītība un attieksme pret šo darbu izrādās savstarpēji atkarīgas. Eksperiments skaidri ilustrē afekta un intelekta "vienotības" principu.
Personības izpētes psihosemantiskās pieejas īpatnība ir saistīta ar izdalīto faktoru struktūru interpretācijas specifiku individuālo atšķirību izpētē. Ja agrīnajos darbos šajā jomā semantiskās analīzes objekts, kā likums, bija “vidējās grupas” dati, tad šobrīd arvien vairāk tiek parādīti darbi, kas veltīti individuālajām atšķirībām, kas identificētas, izmantojot semantisko telpu aparātu. Šajā gadījumā papildu grūtības rodas interpretācijas saitē, ko mēs centīsimies apsvērt, izmantojot kāda mūsu darba piemēru. Šajā pētījumā pētījām pārbaudāmo studentu individuālās apziņas kategoriskās struktūras, kas ir starpnieks no studentu dzīves paņemto darbību uztveres. Priekšmeti tika prezentēti ar teikumu sēriju, kas aprakstīja vienu vai otru skolēnam raksturīgu notikumu.
dzīve (piemēram: students iestājās NSO - Studentu zinātniskajā biedrībā; students gāja "pēc kartupeļiem", lai gan ārstu komisija viņu no tās atbrīvoja; students atteicās nodot savu kopsavilkumu citam studentam; students pārcēlās uz dzīvo privātā dzīvoklī, students diploma saņemšanas priekšvakarā mainīja specializāciju u.tml.. Kopā 42 teikumi, kas apraksta darbības.Priekšmetiem tika piedāvāts šis komplekts un tika lūgts piecu ballu skalā novērtēt, ar kādu varbūtību katrs motīvs no mūsu piedāvātā saraksta ir vēlme pēc zināšanām, vēlme sevi apliecināt, materiāla interese, vēlme izraisīt apbrīnu, vajadzība pēc komunikācijas, bailes no administratīvām sankcijām, atdarināšana, vēlme pārsteigt utt. par aktu.Kopā ir 29 spriedumi, kuros attiecīgi aprakstīti iespējamie rīcības pamatojumi.
Jebkura cilvēka darbība ir polimotivēta, un attiecīgi mūsu eksperimentā katrs subjekts saņēma dažādus svarus dažādu motīvu dēļ. Tajā pašā laikā subjekti neizbēgami "projicēja" paši savas pozīcijas un idejas, attiecinot tās uz šo iedomāto studentu. Šādi iegūtās datu matricas (42×29) katram subjektam tika kartētas darbību līdzības matricās (42×42) (kur darbību līdzības mērs bija motīvu piedēvēšanas līdzība) un pēc tam tika pakļautas faktoru analīzes procedūra. Konstruētās semantiskās telpas, kuru koordinātu asis bija izvēlētie faktori, tika uzskatītas par darbību uztveres kategorisko struktūru operacionāliem analogiem. Darbību konotatīvo nozīmju ievietošana individuālajā semantiskajā telpā ļauj rekonstruēt katras konkrētās darbības subjekta vērtējumu, rekonstruēt viņa darbības "vīziju". Nevarot detalizēti aprakstīt šeit iegūtos rezultātus, mēs atzīmējam, ka saskaņā ar AA Bodaļeva godīgo vērtējumu "atsevišķu darbību ārējā puse, kā likums, nepārprotami nenosaka to iekšējo psiholoģisko saturu", un mūsu eksperimentā. , iekļūstot kā faktoru tādām atšķirīgām darbībām kā “students seminārā vienmēr sēdēja viens”, “students patstāvīgi apguva sengrieķu valodu”, “students pārcēlās uz dzīvi privātā dzīvoklī” utt. pētniekam izrādās neiespējami izdalīt šo darbību un tēmu jēgpilno invariantu visvairāk interpretējamo faktoru. Lai saprastu, kas slēpjas aiz šī vai cita akta, ir nepieciešama empātija pret pašu subjektu, aktīvs eksperimentētāja dialogs ar viņu, kas var novest, piemēram, pie tā, ka “studenta pārcelšanās uz privāto dzīvokli” faktu interpretēs priekšmets kā iespēja strādāt brīvākā vidē.vidē, savukārt citam subjektam tāda pati darbība tiek iekļauta "jautrās dzīves" faktorā un tiek interpretēta kā iespēja nekontrolētai laika pavadīšanai. Izvēlēto faktoru, kas ir semantiskās telpas ģeneratori, interpretācija kļūst par kaut ko vairāk nekā eksperimentētāja patstāvīgu meklēšanu pēc jēgpilna invarianta, kas apvieno faktorā iekļautos punktus. Šī pieeja bija spēkā, interpretējot semantiskās telpas, kas ir universālas dažādiem priekšmetiem, piemēram, Č.Osgūda semantisko trīsfaktoru telpu, kur skalu organizēšana faktoros notika sinestēzijas mehānisma dēļ, universāla visai cilvēku rasei, pētnieka un subjektu "konotatīvā koda" kopība ļāva viņam domāt par subjektu faktora saturu. Pētot atšķirīgās atšķirības subjektu personības dēļ, mēs saskaramies ar principiāli jaunu uzdevumu klasi, kas prasa aktīvu empātiju, pētnieka iejūtību pret subjektu. Psihologs, kas strādā personības eksperimentālās psihosemantikas jomā, nonāk situācijā, kas ir tuvu seno tekstu pētnieka ("hermeneitikas" problēmu) vai citu kultūru pētnieka darbam, pieprasot pētniekam ieiet to cilvēku kultūrā, kuri iedomājies
"cits kods". Un mēs redzam daudzsološu psihosemantiskās pieejas uzdevumu personības izpētē, kā arī semantisko metožu un matemātisko rīku uzlabošanu dialogu un spēļu metožu izstrādē, kas paredz aktīvu mijiedarbību starp subjektu un eksperimentētāju.
1. Ayvazyan S. A., Bezhaeva Z. I., Staroverov O. V. Daudzdimensiju novērojumu klasifikācija. - M., 1974. -236 lpp.
2. Andreeva G.M.Cēloņsakarības procesi starppersonu uztverē. - Psiholoģijas jautājumi, 1979, Nr. 6, lpp. 26-38.
4. Bodaļevs A.A.Citas personas kā personas jēdziena veidošanās. - L., 1972. - 135 lpp.
5. Bodaļevs A.A.Komunikācijas gnostisko īpašību izpēte ārvalstu psiholoģijā. - In: Ārzemju pētījumi par izziņas psiholoģiju. M., 1977, 1. lpp. 201-214.
6. Bolčs B., Huans K. Dž. Daudzdimensiju statistikas metodes ekonomikai. - M., 1979-312 lpp.
7. Bruners Dž.Zināšanu psiholoģija. - M., 1977. - 413 lpp.
8. Vigotskis L. S.Domāšana un runa. - M.; L., 1934. -323 lpp.
9. VigotskisJI. NO.No nepublicētiem L. S. Vigotska materiāliem. - Gramatikas psiholoģija. - M., 1968, 1. lpp. 178-196.
10. Gaks V. G.Par semantiskās sintagmātikas problēmu. - In: Strukturālās valodniecības problēmas. M., 1972, 1. lpp. 367-395.
11. Gamezo M. V., Lomovs B. F., Rubakhins V. F. Metodoloģijas un zīmju un zīmju sistēmu vispārīgās teorijas psiholoģiskie aspekti. - In: Zīmju informācijas apstrādes psiholoģiskās problēmas. M., 1977, lpp. 5-48.
12. Durans B., Odels P. klasteru analīze. - M., 1977. - 128 lpp.
13. Žinkins N.I.Četras sakaru sistēmas un četras valodas. - In: Lietišķās valodniecības teorētiskās problēmas. M., 1965, lpp. 7-37.
14. Kļimenko A.P.Semantikas psiholingvistiskās izpētes jautājumi. - Minska, 1970. - 206 lpp.
15. Ļeontjevs A.N. Aktivitāte. Apziņa. Personība. - M., 1975.- 304 lpp.
16. Ļeontjevs A.P.Attēla psiholoģija. - Vestnik Mosk. universitāte 14. sērija. Psiholoģija, 1979, 2. nr., 1. lpp. 3-13.
17. Ļeontjevs A.A.Nozīmes psiholoģiskā struktūra. - In: Vārda semantiskā struktūra. M., 1971, 1. lpp. 7-19.
18. Logviņenko A.D.Uztveres darbība vizuālā tēla inversijas laikā.- Krājumā: Uztvere un darbība. M., 1976, 1. lpp. 208-265.
19. Lurija A.R., Vinogradova O.S. Objektīvs pētījums Semantisko sistēmu dinamika. - In: Vārda semantiskā struktūra. M., 1971, 1. lpp. 27-63.
20. Asaris I.Faktoru analīze. - M., 1974. -200 lpp.
21. Petrenko V.F.Semantiskās meklēšanas dinamika. - In: Runas-kognitīvās darbības izpēte. Alma-Ata, 1974, 1. lpp. 109-118.
22. Petrenko V.F.Uz jautājumu par sensorā attēla semantisko analīzi. - In: Uztvere un darbība. M., 1976, 1. lpp. 268-292.
23. Petrenko V.F., Vasiļenko S.V. Par uztveres kategorizēšanu. - Vestņik Moska. universitāte 14. sērija. Psiholoģija, 1977, 1. nr., 1. lpp. 26-34;.
24. Petrenko V. F., Ņistratovs A. A. Verbālās semantiskās diferenciāļa konstruēšana, pamatojoties uz krievu valodas vārdu krājumu. - Grāmatā: Verbālās komunikācijas problēmu izpēte. M., 1979, 1. lpp. 139-156.
25. Petrenko V. F., Šmeļevs A. G., Ņistratovs A. A. Klasifikācijas metode kā eksperimentāla pieeja figurālās zīmes semantikai. - Vestņik Moska. universitāte 14. sērija, Psiholoģija, 1978, 4. nr., 1. lpp. 25-37.
26. Petrenko V. F., Ņistratovs A. A., Hairullajeva L. M. Figurālās reprezentācijas semantiskās struktūras izpēte ar neverbālās semantiskās diferenciāļa metodi. - Vestņik Moska. universitāte 14. sērija. Psiholoģija, 1980, 2. nr., 1. lpp. 27-36.
27. Petrenko V.F., Steņina I.I. Bērna sociālās uztveres kognitīvās sarežģītības izpētes metodes. - In: Ģimene un personības veidošanās. M., 1981, 1. lpp. 73-80.
28. Petrenko V. F., Šmeļevs A. G. “Personiskā semantiskā diferenciāļa” tehnikas uzbūve. - In: Runa un izziņas procesi. Alma-Ata, 1982. gads.
29. Petrenko V.F., Todorova E.N. Skolēnu morālās apziņas izpētes metodika. - In: Morālais un psiholoģiskais klimats universitātes kolektīvā. Alma-Ata, 1981, 1. lpp. 49-51.
29a. Petrenko V.F. Ievads eksperimentālajā psihosemantikā: reprezentācijas formu pētījums parastajā apziņā (presē). - 250 s.
30. Petrenko V.F., Alieva L.A., Šeiks S.A. Psihosemantiskās metodes kinodarba vērtēšanas un izpratnes pētīšanai. - Vestņik Moska. universitāte 14. sērija. Psiholoģija, 1982, 2. nr., 1. lpp. 13-21.
31. Smirnovs S.D.Attēlu pasaule un pasaules tēls. - Vestņik Moska. universitāte 14. sērija. Psiholoģija, 1981, 2. nr., 1. lpp. 15-29.
32. Stolins V.V.Nozīmes problēmas uztveres aktā un sensorā attēla vienības. - In: Ergonomika. VNIITES darbi, Nr.6. M., 1973, 1. lpp. 180-198.
33. Stolins V.V., Kalvīno M. Personiskā nozīme: esamības struktūra un forma. - Vestņik Moska. universitāte 14. sērija. Psiholoģija, 1982, 3. nr.
34. Šmeļevs A. G.Individuālo atšķirību psiholoģiskā kondicionēšana vārda nozīmes izpratnē. - In: Verbālās komunikācijas problēmu izpēte. M., 1979, 1. lpp. 157-177.
35. Bentlers P.M., La Vole A.L.Semantiskās telpas paplašinājums.-J. no Verbālās mācīšanās un verbālās uzvedības, 1972, v. 11, lpp. 491-496,
36. Bieri Dž.Sarežģītība - vienkāršība kā personības mainīgais kognitīvā un preferenciālā uzvedībā. - In: Dažādas pieredzes funkcijas. - Dorsey, 1961, lpp. 355-379.
37. Kerols Dž.D., Wish M.Modeļi un metodes trīsvirzienu daudzdimensiju mērogošana. - In: Mūsdienu attīstība matemātiskajā psiholoģijā. Sanfrancisko, 1974, lpp. 57-105.
38. Dīze Dž. Asociāciju struktūra valodā un domāšanā. Baltimora. 1965. 216 lpp.
39. Ekmans G.emociju dimensijas. - Nordisk Psychol., 1955, v. 7, lpp. 103-112.
40. Kellija G.A.Personisko konstrukciju psiholoģija. V. 1-2. N.Y.: Nortons, 1955. gads.
41. Kellija H.H.Cēloņsakarības shēma un attiecinājuma process. - In: Attiecinājums: Uzvedības cēloņu uztvere. Merrinstauna, 1971, lpp. 151-174.
42. Millers G.A.Empīriskās metodes semantikas izpētē. - In: Semantika. Kembridža, 1971, lpp. 569-585.
43. Osguds Č.Pētījumi par afektīvo nozīmju sistēmas vispārīgumu. - Amer. Psih., 1962, v. 17, lpp. 10-28.
44. Osgood Ch., Suci G. J., Tannenbautn P. H. Nozīmes mērīšana. Urbāna, 1957. 342 lpp.
45. Perffetti Č.Psihosemantika:Daži strukturālās nozīmes kognitīvie aspekti. - Psihols. Bullis., 1972, v. 78, Nr.4, lpp. 241-259.
46. Roters J.B.Vispārējas cerības uz pastiprinājuma iekšējo un ārējo kontroli. - Psihols. Monogr., 1966, v. 80, Nr.1.
47. Tzengs O.C., Veids V.H.Vairāk nekā E, P un A semantiskās diferenciālās skalas. - Psih., 1975, v. 10, Nr.2, lpp. 101-117.
48. Vitkins H. A., Diks R.IN., Faterson H.F., Karp S.A.psiholoģiskā diferenciācija. N.Y., 1974. gads.
Saņemts 1982. gada 10. februārī
AD
Apgāds "Pedagoģija" izdeva rakstu krājumu "Diferenciālās psihofizioloģijas problēmas", sēj. X , red. E. A. Golubeva un I. V. Ravihs-Ščerbo. Šī sējuma raksti aplūko trīs galvenos jautājumus: nervu sistēmas īpašību ontoģenēze; cilvēka stabila emocionālā stāvokļa izpēte; trauksmes un adaptīvo spēju izpēte, lai pārvarētu stresa stāvokli saistībā ar stabilām individuālajām reakcijas īpašībām.
Tilpums - 10 lpp. Cena 65 kop.
Kolekciju var iegādāties adresē: 103009, Maskava, Marksa prospekts, 20, B korpuss, PSRS Pedagoģijas zinātņu akadēmijas Vispārīgās un pedagoģiskās psiholoģijas pētniecības institūts, ģenētiskās psihofizioloģijas laboratorija.
2.1. Semantiskās telpas jēdziens.
Kā jau minēts, pasaka kā psihologa darba instruments ir ērta daudzu iemeslu dēļ. Tas ir piemērots klientiem, jo (1) ir pieejams - "padevīgs visiem vecumiem", piemērots cilvēkiem ar dažādām intelektuālajām spējām, neprasa garus skaidrojumus, uzdevumi tiek uztverti lidojumā; un (2) pievilcīgs – pasakām ir stabila pozitīva attieksme, kas izriet no tālās bērnības pieredzes. Psihologam pasaka ir laba, jo (3) tā ir alegoriska - tā ir piesātināta ar metaforām un tēliem, pateicoties sižeta un darbības ainas konvencionalitātei, ļauj mazināt klienta dabisko pretestību; un (4) daudzdimensionāli - ne tikai piepildīti ar dziļiem arhetipiskiem elementiem, bet arī korelē ar reāliem dzīves notikumiem, tas ir, tie ir adresēti cilvēka individuālajai integritātei. Īpaši jāuzsver, ka pasaka no psihodiagnostikas līdzekļa viegli pārtop par psihotehnisku līdzekli - kļūst par koriģējošās transformācijas aģentu, nezaudējot nepavisam bagātīgas diagnostikas iespējas (3,72).
Sīkāk jāpakavējas pie tā, kāpēc esam pārliecināti, ka subjekts savas dzīves problēmas projicē pasakas sižetā, tās tēlos, tostarp identificē sevi ar kādu no varoņiem. Tas izskaidrojams ar semantiskās telpas esamību - tā ir cilvēka garīgā pasaule, kurā apkārtējā pasaule tiek pasniegta caur tajā dzīvojošā cilvēka interešu un pieredzes prizmu. Dažādu cilvēku garīgās pasaules var būt patvaļīgi atšķirīgas, taču tās visas ir līdzīgas viena otrai tajā daļā, kurā tās nes apkārtējās pasaules iezīmes. Šī semantiskā telpa satur daudzas apakštelpas – cilvēka iekšējās pasaules fragmentus, kas atbilst kādiem ārējās pasaules fragmentiem un cilvēka mijiedarbības ar to dzīves pieredzei. Piemēram: "mans darbs", "mana ģimene", "draugu loks", "pilsēta, kurā es dzīvoju" utt. Katrā šādā telpā ir daudz informācijas par kādu pasaules fragmentu, atmiņas par savu un citu rīcību, personīgo pieredzi saistībā ar tiem, skaidrojumus par šīs pasaules uzbūvi, kā arī viņu pašu gaidas no tās vai bailēm, dzīves plāniem un daudz ko citu. (5,74)
Cilvēka ikdiena ir nepārtraukts ceļojums no vienas semantiskās telpas uz otru – cilvēkam saistot (identificējoties) sevi ar konkrētu cilvēku kopienu ar līdzīgām semantiskām īpašībām: vajadzībām, interesēm, zināšanām, paradumiem, attieksmēm un telpām. Šāda telpa principā ir subjektīva, tajā dažkārt visnegaidītākie saturi savijas visdīvainākajā veidā un savstarpēji nosaka viens otru. Turklāt semantiskās "pārejas" tiek veidotas atbilstoši dzīves notikumu raksturojumam (3.75).
Dzīves semantisko telpu var atspoguļot jebkāda veida cilvēka ražotos produktos, piemēram, zīmējumos. Turklāt mainīgie, kas eksistē dzīves telpā, atklājas arī bērna vai pieaugušā sacerētās pasakās. Protams, pasakā, tāpat kā zīmējumos, nav attēlota visa telpa, bet tikai daļa no tās. Abu telpu valodas, vai tā būtu pasakas vai zīmējuma telpa un dzīves semantiskā telpa, var tikt uzskatītas par metaforām attiecībā uz otru - kā alegoriju, mājienu, alegoriju. Parasti divas semantiskās telpas ir unikāli savstarpēji kartētas viena ar otru, ja kādu no vienas no tām saturu var saistīt ar kādu otras saturu, tādējādi katras no tām valodu var izmantot alegoriski (metaforiski), lai aprakstītu saturu. otrs (3,76 ).
Interpretējot pasaku, mēs cenšamies atjaunot tos mainīgos, kuriem pastāv izomorfisms (līdzība, līdzība) starp klienta dzīves situāciju (tās fragmentiem) un pasakas tekstu. Divas semantiskās telpas ir līdzīgas (līdzīgas, izomorfas) viena otrai, ja starp to elementiem ir iespējama savstarpēja kartēšana. Dažas izomorfo telpu līdzības var būt balstītas uz: strukturālu līdzību, dinamisku līdzību, pieredzes mozaīku, attiecību modeļiem un daudz ko citu. Interpretējot pasaku, mēs cenšamies atjaunot tos mainīgos, kuriem pastāv izomorfisms starp klienta dzīves situāciju (tās fragmentiem) un pasakas tekstu. Ideālā gadījumā mēs jau zinām visu par savu klientu, un pasakā mēs atrodam tikai atbilstību noteiktām viņa dzīves situācijas iezīmēm: problēmām, attieksmēm, stratēģijām utt. Bet arī šajā gadījumā mums ir jātiek skaidrībā, kurš fragments klienta dzīve atbilst raksturu sakārtojumam, kuram raksturs atbilst kurai reālajai personai utt. Sarežģītākajā “aklajā versijā” mums ir tikai pasakas teksts, saskaņā ar kuru ir jāsacer kaut kas ticams par mums nezināmu cilvēku - “sitiena” varbūtība būs mazāka. Bet visbiežāk mums ir kaut kas starpposms – kaut kas, ko mēs jau zinām, bet kas cits ir jāzina. Tāpēc vēlams vākt tādu informāciju, kas dotu ticamu pamatu kalibrēšanai – faktiskos datus. Pasakā labāk izpaužas semantiskās iezīmes, tas ir, cilvēka attieksme pret dzīves realitāti. Pasaka ir laba, ja mēs gatavojamies ieskicēt problēmu, aptvert reāli darbojošos metaforu (dziļu attēlu) galveno loku, sastādīt klienta resursu (trūkstošo un atbalstošo) “balansu” utt. Psihologa uzdevums nav uzzināt kaut ko par cilvēka dzīves faktiem, bet gan par to, kāda ir šī dzīve viņa priekšstatos. Turklāt pasaka ļauj atklāt jēgpilnus un dinamiskus momentus, īpaši tipiskas grūtības un ierastās mijiedarbības stratēģijas, radušos problēmu risināšanas veidus (3,77).
Karadarbība, aizsardzība utt. Tādējādi kultūra ir simbolizētu objektu un parādību klase, kas aplūkota ekstrasomatiskā kontekstā. Pirms kultūras studiju rašanās zinātnes sfēras paplašināšanas procesā cilvēka uzvedības naturālistiskajam (ti, nemitoloģiskajam, neteoloģiskajam) skaidrojumam bija bioloģisks, psiholoģisks vai socioloģisks raksturs. Attiecīgi šā vai tā...




Un jaunāki studenti. Anketā skolēniem bija iekļauti divi jautājumi, no kuriem viens bija par to, kas, viņuprāt, ir skolēnu matemātisko spēju attīstība, bet otrs ¾, lai noskaidrotu skolēnu attieksmi pret ārpusstundu darbu matemātikā sākumskolās. Anketas skolotājiem mērķis bija noskaidrot, vai (un ja dara, cik bieži) skolotāji...
Ligzdas", "Karš un miers", "Ķiršu dārzs". Svarīgi ir arī tas, ka romāna varonis it kā atver veselu galeriju "lieko cilvēku" krievu literatūrā: Pečorins, Rudins, Oblomovs. Analizējot romānu "Jevgeņijs Oņegins" Beļinskis norādīja, ka 19. gadsimta sākumā izglītotā muižniecība bija šķira, "kurā gandrīz tikai izpaudās Krievijas sabiedrības progress", un ka "Oņeginā" Puškins "lēma ...




Kas apgrūtina zinātniski pamatotas metodoloģijas izveidi monologa runas formas veidošanai. 1.3 Psiholoģiskie un pedagoģiskie apstākļi figurālo un izteiksmīgo runas līdzekļu veidošanai pirmsskolas vecuma bērniem ar OHP (III līmenis) monologa izteikuma mācīšanas procesā Bērniem ar runas nepietiekamu attīstību ir raksturīga runas komunikatīvo attiecību vājināšanās un pārkāpums. -runas struktūras uz ...
SEMANTISKĀ TELPA – amerikāņu fiziķa D. Boma piedāvātais pasaules integritātes modelis kā visaptveroša kustība (Holomovement). Viņš izvirzīja uzdevumu konstruēt koncepciju, kas vienotas metodoloģiskās pieejas ietvaros apvienotu materiālo Visumu un apziņu. Boma kosmoloģijas fundamentālā atšķirīgā iezīme ir realitātes nedalāmās vienotības, tās nedalāmās integritātes atzīšana. No šī viedokļa mēs esam daļa no veseluma, kas spēj radīt idejas par sevi un reģistrēt tās sevī. Šī vienotās būtnes paradigma atgādina Indijas akašas koncepciju.
Krievijā līdzīgu pieeju izstrādāja matemātiķis un filozofs V.V. Naļimovs. Tomēr viņa koncepcijā nozīmes un matērija ir nevis dažādas vienas realitātes izpausmes, kā Boms, bet gan divas autonomas realitātes - fiziskā pasaule un semantiskā pasaule, kas ir tieši savstarpēji saistītas caur pasaules ģeometriju. Pēc Naļimova domām, šai pieejai ir tā priekšrocība, ka tā rada priekšnoteikumus supervienotas lauka teorijas konstruēšanai, kas apvienos abus realitātes slāņus. Piešķirot nozīmēm patstāvīgu eksistenci kā īpašai realitātei, Naļimovs formulē sava jēdziena pamataksiomātiku. Visa pasaule, ko mēs uztveram, tiek interpretēta kā tekstu milzums. Attiecībā uz biosfēru šeit atsevišķi indivīdi, sugas, populācijas jāuzskata par tekstiem; noosfērā dažādi apzinātas darbības aspekti jāuztver kā teksti.
Tezaura galvenais jēdziens ir S.p. ir nozīmes jēdziens. Pēc J. Kohlera domām, nozīme ir nozīmju tīkls noteiktos stāvokļos un problēmu risināšanas algoritms. Nozīmes būtība tiek atklāta, vienlaikus analizējot semantisko triādi - nozīmi, tekstu, valodu (kodu). “Nozīmes nozīme,” raksta austroamerikāņu psihologs V. Frankls, “ir tā, ka tā vada esamības gaitu. Teksta attīstība ir saistīta ar filtra spontānu parādīšanos, kas mijiedarbojas ar sākotnējo funkciju. Lai aprakstītu šo mijiedarbību, Nalimovs ierosina izmantot Bayes formulu, kas tiek izmantota minimālā riska statistikas problēmu risināšanā. Beijesa formula ļauj aprēķināt katra iespējamā notikuma posterioro varbūtību. Pēc Naļimova domām, sākotnēji visas iespējamās pasaules nozīmes tiek saspiestas pa semantisko asi, tāpat kā skaitļi tiek saspiesti uz reālās ass (Kantora lineārais kontinuums). Kopš nozīmju sablīvēšanās viendimensionālā S.p. jāsaprot kā to neizpausme, to sākotnējais stāvoklis jāinterpretē kā semantisks vakuums. Nozīmju izsaiņošanu jeb tekstu rašanos veic Bajesa formālisms, kas veic varbūtības svēršanu pa semantisko asi. Statistikas svaru sadalījuma funkcijas (varbūtības blīvuma) parādīšanās pa šo asi nozīmē teksta parādīšanos. Vispārīgā gadījumā, pēc Nalimova domām, var runāt par tekstiem, ko nosaka sadalījuma funkcija ne tikai pa asi, bet arī daudzdimensionālā S.p. Ja fiziskā pasaule un semantikas pasaule ir divi autonomi realitātes slāņi, tad to savstarpējā saistība ir jānodrošina informācijas plūsmām. Analizētās koncepcijas ietvaros informācija ir jāuzskata par sarežģītu procesu, kas sastāv no elementāriem aktiem, kas notiek pašorganizējošu sistēmu daudzdimensionālajā pasaulē. Šāda informācijas izpratne atbilst A. Bergsona un A. Vaitheda filozofijai, kas ir orientēta uz post-neklasiskās zinātnes sistēmisku pieeju. Informācija, kas nodrošina saikni starp realitātes materiālo un semantisko slāni, var būt tikai neatgriezenisks process, kas attīstās daudzdimensionālā un nelineārā pasaulē.
Jēdziena trūkums V.V. Nalimovs apgalvo, ka, postulējot S.p. neatkarīgu eksistenci, viņš neredz vajadzību noteikt atbilstošo fizisko referentu. Izvairīšanās no šāda referenta meklēšanas ir līdzvērtīga atteikumam pētīt problēmu, izmantojot teorētiskās un eksperimentālās fizikas metodes.
Neatkarīgs mēģinājums atklāt šādu fizisku referentu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ko uzņēmās krievu fizikālais ķīmiķis N.A. Kobozevs. Viņaprāt, lai cilvēka smadzenes spētu domāt bez entropijas, ir jābūt ārējam antientropijas avotam jeb entropiskam vakuumam. Saikni starp šo avotu un smadzeņu garozas atomu un molekulārajām struktūrām, saskaņā ar Kobozeva hipotēzi, nodrošina ultravieglu daļiņu kvantu ansamblis ar spinu S. Tomēr šīs daļiņas netika atklātas eksperimentāli.
Citu problēmas risinājumu piedāvāja L.V. Leskovs, kurš formulēja meonisko paradigmu. Par sākumpunktu izmantojot jēdzienu S.p. Naļimovs, Ļeskovs to papildināja ar diviem postulātiem: a) fiziskais referents S.p. ir meons – sava veida fiziskais jeb kvantu vakuums; b) visiem materiālās pasaules objektiem, sākot no elementārdaļiņām un beidzot ar cilvēka smadzenēm, piemīt konsekvences īpašība - informācijas mijiedarbības spēja ar meona semantisko potenciālu (latīņu valodā conscientia nozīmē kaut kā apziņu, kopīgas zināšanas) . Šīs pieejas priekšrocība ir acīmredzama: tā paver ceļu mūsdienu fizikālā vakuuma teoriju sasniegumu izmantošanai, kā arī īpašu eksperimentālu pētījumu veikšanai uz šī pamata.
Meona īpašības ir paradoksālas. Nebūdams materiālās pasaules objekts, kas iekļauts Einšteina-Minkovska metrikā, meons nepakļaujas termodinamikas likumiem un relativitātes teorijai. Ja informācijas pārsūtīšana tiek veikta, piedaloties meonam, tad šī procesa ātrums var ievērojami pārsniegt gaismas ātrumu. Nepakļaujoties entropijas pieauguma likumam, meonam nav raksturīga laika bulta: pagātne, tagadne un nākotne tai it kā ir sinhronas. Šīs meona īpašības neiekļaujas Dekarta-Ņūtona paradigmā, taču šeit nav nekādas pretrunas, jo mēs runājam par kvantu-mehānisku parādību, kas atbilst postneklasiskajam pasaules attēlam. Meona semantiskā potenciāla informatīvās mijiedarbības procesus ar materiāliem objektiem var aprakstīt mūsdienu fiziskā vakuuma teoriju valodā (vērpes viļņi modelī AE Akimov - GI Shilov, byonu mijiedarbība saskaņā ar Yu.A. Baurovs).
Jautājums par semantiskā potenciāla kodēšanas mehānismu meona kvantu struktūrās paliek atklāts. Tomēr ir viens radikāls veids, kā apiet šo grūtību: pietiek pieņemt, ka meons darbojas nevis kā banka, bet gan kā nozīmju transportētājs, un to ģenerēšanu šajā gadījumā var saistīt ar individuālu un "kolektīvu". apziņa. Šī hipotēze atbilst semantiskam principam, kuram var piešķirt vāju vai spēcīgu formu. Pirmajā gadījumā tas nozīmēs, ka pastāv planētas semantiskais lauks, bet otrajā gadījumā tas atbilst kosmiskajam laukam.
Literatūra:
Nalimovs V.V. Apziņas spontanitāte. M., 1989; Leskovs L.V. Semantiskais Visums // Maskavas universitātes biļetens. 7. sērija. Filozofija. 1994. Nr.2.
Filozofisko terminu vārdnīca. Zinātniskais izdevums profesora V.G. Kuzņecova. M., INFRA-M, 2007, 1. lpp. 487-489.
Sekojot L. S. Vigotskim, mēs sapratīsim vērtību kā pazīmju kopumu, kas kalpo klasifikācijai,Apkārtējās realitātes objektu, parādību, notikumu sakārtošana un zem jēdziena - nozīmes forma, kurā tiek izceltas būtiskas pazīmes un kuras struktūra ir hierarhiski sakārtota. Būtiskās jēdzienu īpašības, pēc V. V. Davidova domām, ir īpašības, kas atklājas saistībā ar jēdzienu ar citiem jēdzieniem un nosaka konceptuālās sistēmas ģenēzi, attīstību.
Savā darbā mēs izcēlām pazīmju kopumu, kas kalpo par pamatu klasifikācijai, es, izmantojot faktorizēšanas vai klasterizācijas procedūras, izpētīju šo pazīmju vispārināšanas struktūras. Tādējādi faktoru struktūras un klasterizācijas struktūras darbojās kā vispārināšanas struktūru darbības analogs, sava veida semantiski griezumi faktiskās nozīmes ģenerēšanas posmos mūsu eksperimentu apstākļos.
Mūsu pasaules uztvere ir iedalīta kategorijās, t.i. mediētas nozīmes, un dažādu vispārinājuma līmeņu izpētes problēmu var formulēt kā dažādu līmeņu un formu objekta reprezentācijas subjektam izpētes problēmu.
Petrenko V.F. Ievads eksperimentālajā psihosemantikā: parastās apziņas reprezentācijas formu pētījums
Paivio plaši citētajā darbā ir doti figurativitātes, konkrētības - abstraktuma un asociatīvās nozīmes koeficienti 925 angļu valodas lietvārdiem, kas iegūti ar subjektīvu mērogošanu un asociatīvu eksperimentu. Attēli tika saprasti kā subjektu spēja attēlot vārda nozīmes saturu jebkuras modalitātes attēla formā (piemēram, vārdu "saule", "klusums" vai "smagums" attēls), un konkrētība - abstraktums tika saprasts kā vārda nozīmes denotācijas (subjekta saistību) pieejamība uztverei ar maņām. Lai gan kopumā tika uzrādīta augsta korelācija starp vārda konkrētību un tēlainību (un attiecīgi negatīva korelācija starp tēlainību un abstraktumu), noteiktai vārdu klasei šī saistība neīstenojās. Tātad vārdiem ar spēcīgu emocionālo pieskaņu tēlainības koeficienti tika augstu novērtēti, savukārt konkrētības koeficienti bija zemi, un daudziem zinātniskiem terminiem bija augsts konkrētības skalas indekss un zems tēlainības līmeņa indekss. Ričardsona darbs, kura mērķis bija īpaši veidot tēlainības un konkrētības koeficientus, atklāja plašu šādu gadījumu klāstu. Mūsu kopīgajā ar A.A. Nistratova pētījums, kas veikts pēc Paivio shēmas par krievu valodas leksikas materiālu, ieguva līdzīgus rezultātus, parādot, ka aiz jēdzieniem "konkrētums", "abstraktums" un "figurativitāte" slēpjas subjektam atšķirīgas psihiskās realitātes.Iegūtos rezultātus var viegli interpretēt sistēmiskās vērtību organizācijas gaismā. Dažas nozīmes mums atklājas, tieši un nekavējoties korelējot nosaukumu un objektu vai objektu klasi. Tādā veidā saskaņā ar terminoloģiju L.S. Vigotskis, "ikdienas jēdzieni".
Zinātniskie jēdzieni, piemēram, "kvarks", "spin" tiek definēti, izmantojot vairākas definīcijas, kas atklāj šī jēdziena vietu citu jēdzienu sistēmā. Faktiski tikai pēdējiem ir jēdziena statuss, un aiz "ikdienišķajiem jēdzieniem" slēpjas vispārināti tēli, reprezentācijas. Bet, kā pētīja L.S. Vigotskis, zinātniskie jēdzieni, kas ir virsbūve pār "pasaules", pārveido pēdējos, iekļaujot tos jau izveidotā attiecību sistēmā, kas palielina viņu "zinātnisko" apziņu. Jēdzieni, saglabājot savu "pieķeršanos" sensoriskajam pamatam, nonāk noteiktā attiecību sistēmā, un tādi diezgan abstrakti jēdzieni, kādi tie atrodas, piemēram, fizikas ietvaros - "kustība", "spēks", "materija" - saglabā dziļas saknes un maņu saturu. Ir arī skaidrs, ka emocionāli krāsainiem jēdzieniem (piemēram, "mīlestība", "ilgas", "vientulība"), kas saistīti ar emocionāliem konfliktiem indivīda emocionālajā pieredzē, ir juteklisks audums, kas tiek piedzīvots kā jēdziena tēlainība. . Atšķirībā no tiem dažiem zinātniskiem jēdzieniem nav metaforisku analogu ne apkārtējās pasaules parastajā fizikā, ne garīgās pieredzes jomā.
Tajā pašā laikā ir svarīgi atzīmēt, ka daži zinātniski jēdzieni, kas doti ar definīcijām, var iegūt juteklisku pamatu, it kā projicēti jūtīgumā. Labs matemātiķis ne tikai zina kādu funkciju, bet arī prot aprakstīt tās "subjektīvo tēlu". Šis abstrakto jēdzienu sekundārās vizualizācijas process joprojām ir ļoti maz pētīts, taču ir pamats uzskatīt, ka tā nozīme domāšanā. Tā nav nejaušība, ka Einšteins, strādājot ar ārkārtīgi abstraktu materiālu, atzīmēja, ka lielākā daļa viņa garīgā darba noritēja tēlaini.
No psiholoģijas viedokļa neadekvāta ir arī cita jēdziena abstraktuma definīcija - kā vieta ģints-sugu attiecību hierarhijā. Ir naivi domāt, ka jēdziens "akordi" subjektam ir abstraktāks nekā jēdziens "mugurkaulnieki". Loģiskā un psiholoģiskā hierarhizācija var nesakrist. Piemēram, Ripea, Šobina un Smita eksperimentā tika parādīts, ka jēdziens "dzīvnieki" (no loģikas viedokļa ir abstraktāks nekā jēdziens "zīdītāji") ir tuvāk semantiskajam attālumam konkrētiem dzīvnieku nosaukumiem nekā. jēdziens "zīdītāji". Saskaņā ar kopu teorētisko atmiņas modeli semantiskais attālums starp jēdzieniem un attiecīgi to secīgās izguves laiks no atmiņas ir proporcionāls to priekšmetu apzīmējumu kopīgo funkcionālo pazīmju skaitam. Šeit ir svarīga ideja par nozīmes reprezentāciju funkcionālo pazīmju kopuma veidā, lai nozīmes attīstības līmeņa problēmu varētu attēlot šo funkcionālo pazīmju vispārinājuma līmeņa analīzes izteiksmē. Tādējādi Maknīls izšķir divus nozīmes attīstības līmeņus: "horizontālo" attīstību, ko pavada vārda nozīmes semantisko pazīmju skaita pieaugums, un "vertikālo", kurā pazīmes tiek sakārtotas un raksturotas vēlāk iegūtās pazīmes. ar pieaugošu abstrakcijas pakāpi. Mēs uzskatām, ka nozīmes attīstības līmeni (jēdziena abstraktumu) var raksturot caur attiecību formām, kurās tā nonāk ar citām nozīmēm. Nozīmes satura pilnība būs atkarīga no atklāto šīs nozīmes attiecību skaita ar citām katram attiecību veidam. Patiešām, L.S. Vigotskis, apsverot nozīmes ontoģenēzes posmus un izceļot dažādas vispārinājumu formas: sinkrētus, kompleksus, pseidojēdzienus un priekšjēdzienus, "ikdienišķos" un "zinātniskos" jēdzienus, atstāj šo ģenētisko sēriju atvērtu attīstībai.
Protams, cēloņu un seku sakarības ir ļoti svarīgas deterministiskas pasaules izpratnes ziņā, taču jēdzienu un jēdzienu attiecību formas neaprobežojas tikai ar šāda veida attiecībām. Valodā ir tik daudz attiecību veidu, cik tajā ir darbības vārdu nozīmes, un īpašības vārdi, būdami vienvietīgi predikāti, pēc būtības ir slēpta attiecību forma, kur viens attiecības loceklis tiek izlaists. Mēģinājums iekļaut visu attiecību veidu bagātību Prokrusta tīri loģisko attiecību gultnē (ģints-sugas un sugas vispārīgās, pretstatītās, cēloņsakarības un vērtēšanas) šķiet mākslīgas. Piemēram, attiecības "Pēteris mīl Mašu" ir īpašs attiecību veids, kas acīmredzami nav reducējams līdz loģiskām.
Piedāvātā zinātnisko jēdzienu diferenciācijas paradigma jau tika noteikta L.S. darbos. Vigotskis savā vispārīguma koncepcijā, ko raksturo gan jēdziena vieta vispārināšanas struktūru hierarhijā (jēdziena garums), gan tā subjekta saistību plašums (jēdziena platums), nosakot jēdziena attīstības līmeni. nozīme jeb - kas ir tas pats - jēdziena abstraktums (attīstītām nozīmēm) caur konceptuālo attiecību tīklu ļauj noņemt pretstatījumu starp juteklisko un abstrakto un tādējādi rada šo neatkarīgo attiecību un mijiedarbības problēmu. parametrus.
Nozīmes funkcionēšanas pētīšana cilvēka apziņā prasa reāli psiholoģiskus procesus, kuru formā pastāv gan individuālās nozīmes, gan personiskās nozīmes. Kā jau minēts, nozīmēm ir duāls raksturs: tās ir sociālas, bet var pastāvēt tikai atsevišķu indivīdu prātos, un psihologam tā ir tieši sociāli attīstīto nozīmju, formu "piesavināšanās" subjektam. par to esamību interesējošajā individuālajā apziņā.
Kā redzams no iepriekš citētajiem darbiem, plašāka valodas interpretācija nekā valodniecībā ierasts, nozīmes izpratne kā vispārinājuma forma, kas ir realitātes atvasinājums, pārstāvēta ne tikai. jēdzienu formai, bet arī sistemātiski organizētā figurālā plānā ir nepieciešama garīgo procesu analīze, kurā šīs nozīmes tiek "pierakstītas", neverbālo nozīmju esamības formas analīze cilvēka apziņā. Pēc analoģijas ar verbālajām nozīmēm, kur runas darbībā vārdu korelācijas un opozīcijas sistēma tiek atzīta par nozīmes psiholoģisko struktūru, var pieņemt, ka attēlus un simbolus var sakārtot stabilā attiecību sistēmā, kas darbojas kā kategoriska sistēma. kas dažās situācijās dublē vai aizstāj kategoriskās sistēmas dabisko valodu.
Tiek pieņemts, ka pēc analoģijas ar fonētiku, kur visu runas plūsmas bagātību var aprakstīt, izmantojot ierobežotu skaitu fonēmu, visu nozīmju kopu var aprakstīt, izmantojot ierobežotu semēmu kopu (semantiskos faktorus). Tajā pašā laikā nozīmes hierarhiskā organizācija nozīmē tās semantisko komponentu neviendabīgumu, kas ietverts tādos jēdzienos kā Greima semantēmas (semu kopas) kodola un perifērijas princips; arhizēmas (kopīga semantiskā sugas pazīme) un diferenciālās semes ziņā, kas nes semantiskas pazīmes, kas ļauj sašaurināt vārda saturu līdz tā specifiskajām nozīmēm; asociatīvo vai potenciālo pazīmju ziņā, atspoguļojot objekta nebūtiskās īpašības - vārdu nozīmes apzīmēšanu, bet spēlējot lomu metaforiskā pārnesē.
VG Gak izceļ dažus dažādu vārda nozīmju invariantu - to, ko viņš sauc par "archiseme" (vispārīgas nozīmes kopīgu sememu), un papildu diferenciālās semantiskās pazīmes, kas konkretizē vārda saturu tā specifiskajā nozīmē.
Vēl viens princips, pēc kura tika strukturēts satura plāns, bija dziļu semantisko lomu aizpildīšanas princips. Jēdziens "dziļa loma (lieta)" atspoguļo satura plāna topošās struktūras dziļās sintaktiskās attiecības. L.S. Vigotskis. Tādējādi, analizējot teikumu "Stunda ir nokritusi", Vigotskis izceļ divas iespējamās šīs frāzes interpretācijas. Vienā gadījumā tā var būt atbilde uz jautājumu "kas nokrita?", un tad vārds "pulkstenis" ir loģisks (psiholoģisks) priekšmets; citā gadījumā tā var būt atbilde uz jautājumiem "kas notika?", "Kāds troksnis?", un tad darbības vārds "krita" būs loģiskais (psiholoģiskais) priekšmets, bet lietvārds "pulkstenis" - predikāts.
Meļčuka-Žolkovska pamatvaloda sastāv no tālākām nesadalāmām semantiskām vienībām, ko sauc par semēm, un ietver: konnektīvus, kas, nedaudz rupji, var tikt uzskatīti par predikātiem; b) pamata sintakse, kas satur apmēram desmit dziļas sintaktiskās attiecības starp predikātiem un pamatvārdiem.
Izteikuma satura ieraksts šādā pamata dziļajā valodā sastāv no semantiskā grafika un informācijas par satura komunikatīvo organizāciju, ziņojuma nozīmi. Semantiskais grafs ir savienots virzīts grafs, kas nosaka izteikuma nozīmi neatkarīgi no tā sadalījuma frāzēs un vārdos. Grafa virsotnēs atrodas šīs valodas leksiskās vienības, un minētās sintaktiskās attiecības kalpo kā loki.
Dziļo semantisko struktūru valoda (šajā gadījumā semantisko grafu) darbojas kā sava veida dabiskās valodas reducēšana, vienkāršošana, pretstatā tai viennozīmīgi nodod kādu saturu. Atņemta sinonīmija un polisēmija, ierobežots leksiskais vārdu krājums un skaidri noteikti noteikumi sarežģītu nozīmju ģenerēšanai, dziļa valoda nodrošina formalizētu satura ierakstu, kas darbojas gan kā apraksta līdzeklis, gan kā iekšējās runas modelis.
Ir nepieciešams strādāt, lai pielāgotu dziļās valodas kā domu modeļus. Līdz ar to aplūkotajā modelī "Nozīme-teksts" uz semantiskas "piekārti" apgalvojuma komunikatīvās organizācijas simboli (emocionālais pasvītrojums, zināmā izcelšana uztvertajam - Tēma un nezināmā - Rēma u.c.). grafiku, nemainot tā iekšējo struktūru.
Nav tieša veida, kā izcelt nozīmes semantiskos komponentus kā atšķirīgu pazīmju sistēmu. Tādi jautājumi kā "Kas ir X?", kur "X" nosaka tieša norāde uz "X" klasei piederošiem objektiem, neatklāj nozīmes saturu, bet nosaka tās apjomu, priekšmetu saistību.
Semantiskās telpas
Semantiskā telpa tiek saprasta kā noteiktā veidā strukturēta zīmju, objekta un sociālās realitātes aprakstu sistēma. Semantisko telpu konstruēšana parasti balstās uz statistiskām procedūrām (faktoranalīze, daudzdimensiju mērogošana, klasteru analīze), kas ļauj grupēt vairākas atsevišķas apraksta pazīmes ietilpīgākos kategoriju faktoros un parādīt vērtību no noteikta satura apgabala kā šo faktoru kopa (polinoms), kas iekļauta ar dažādām svara attiecībām. Ar semantiskās telpas ģeometrisko attēlojumu vērtība tiek attēlota kā punkts vai vektors ar dotām koordinātām n-dimensiju telpas iekšienē, kuras koordinātu asis ir izvēlētās kategorijas-faktori. Tāpēc semantiskās telpas konstruēšana ietver pāreju no valodas, kurā ir lielāks aprakstu alfabēts, uz vienkāršāku un ietilpīgāku formalizācijas valodu, kas satur mazāku kategoriju faktoru skaitu un darbojas kā sava veida metavaloda attiecībā pret pirmo. Apraksta satura tulkošana semantiskās metavalodas telpas ietilpīgākās vienībās vienlaikus ir apraksta avota valodas semantiskā analīze, kas tiek veikta semantiskās telpas faktoriālās struktūras vienībās. Šāda sākotnējo vērtību semantiskā analīze kategoriju-faktoru valodā, kas ir telpas koordinātu asis, ļauj veikt kvalitatīvu analīzi - dažādu vērtību salīdzināšanu vienā alfabētā. Savukārt kvantitatīvie mēri, kas raksturo katru vērtību katra izvēlētā faktora vērtības slodzes (svara) veidā (vērtības vektora projekcijas uz koordinātu asīm vai vektora un faktora korelācija) ļauj kvantificēt analizēto vērtību semantiskās līdzības pakāpi.
Vienkāršas semantiskās telpas piemēru sniedz Ripsa, Šobina, Smita darbs, kur, pamatojoties uz asociatīvu eksperimentu, kas veikts ar dažādu putnu sugu vārdu-nosaukumu grupu, tika izveidota šo matricu subjektīvās līdzības matrica un izmantojot daudzdimensiju mērogošanas metodi, tika identificēts šāds analizētās vārdu krājuma diferenciācijas modelis divdimensiju telpā
Semantiskās telpas kā individuālās apziņas kategoriskās struktūras darbības analogs
Nozīmes katra atsevišķa indivīda prātos tiek "pierakstītas" kā savas paaudzes noteikumi. Hierarhizētu globālāko, universālāko kategoriju kopumu, kas nosaka nozīmju uzbūvi un saturu, sauksim par individuālās apziņas kategorisko struktūru. Tā kā semantisko telpu konstruēšanas ietvaros nozīmes tiek norādītas kā kategoriju krustpunkti - semantiskās telpas koordinātas, tad pēdējo var uzskatīt par individuālās apziņas kategoriskās struktūras darbības analogu. Tajā pašā laikā atsevišķi semantiskās telpas parametri atbilst noteiktiem apziņas kognitīvās organizācijas aspektiem.
Tādējādi telpas dimensija (neatkarīgo faktoru-kategoriju skaits) atbilst subjekta apziņas kognitīvajai sarežģītībai noteiktā satura apgabalā.
Mūsu piedāvātā nozīmes attīstības līmeņa izvēle, analizējot attiecību veidu skaitu un to saturu, ļauj mums uzskatīt telpas kognitīvo sarežģītību kā noteiktas nozīmju jomas attīstības līmeņa rādītāju. . Kognitīvā sarežģītība nav neatņemams apziņas attīstības rādītājs. Cilvēka apziņa ir neviendabīga, un subjektam var būt augsta kognitīvā sarežģītība vienā satura jomā un zema citā.
Svarīgs semantiskās telpas rādītājs ir izvēlēto faktoru saturs
Vēl viens individuālās apziņas kognitīvās organizācijas rādītājs ir tā sauktais atribūta "uztveres" (atšķirības) spēks. Subjektīvi nozīmīgāki kategorizēšanas pamati dod lielāku ieguldījumu arī kopējā objektu novērtējumu mainīgumā (ieguldījums kopējā dispersijā), un tiem atbilstošie faktori - semantiskās telpas koordinātu asis - analizējamos objektus polarizē spēcīgāk.
Visbeidzot, jēgpilnu saikņu rādītāji starp individuālās apziņas kategorijām ir izvēlēto faktoru savstarpējās korelācijas.
Bruners identificē trīs objekta attēlojuma formas subjektam: ar darbību, ar attēlu un ar zīmes (simbolisku) formu. Tādējādi ir iespējams konstruēt semantiskās telpas, t.i. definējot visu trīs reprezentācijas formu strukturizāciju
Tātad pētījumi ir parādījuši, ka piešķirtā semantiskā telpa ir universāla dažādiem priekšmetiem, un šķiet, ka šo universālumu nodrošina reāli mentālie mehānismi. Tomēr izrādījās, ka faktoru struktūras ir jutīgas pret mērogotu koncepciju klāstu, uz kuru pamata tās tiek veidotas. Atgādiniet, ka klasiskajā Osgood eksperimentā tika izmantoti nejauši atlasīti jēdzieni no dažādām semantiskām klasēm.
SD konstruēšana, pamatojoties uz atsevišķām semantiskajām klasēm, ir pierādījusi semantiskās telpas transformācijas iespēju, jaunu faktoru rašanos. Piemēram, mērogojot politiskos jēdzienus, tika konstatēts, ka trīs parasti neatkarīgi faktori ("Novērtējums", "Spēks", "Aktivitāte") sāka korelēt un saplūst vienā, ko var raksturot kā "labvēlīgu dinamismu" pretstatā "ļaunumam". impotence". Personības tēzaura pētījumā tika identificēti astoņi faktori; Ekmans, izmantojot līdzīgu procedūru, lai izpētītu zviedru valodas jēdzienu semantisko struktūru, kas apzīmē emocionālos stāvokļus, identificēja deviņus vienpolārus faktorus utt.
Ja palielināsim to skalu skaitu, kas ir vairāk vērstas uz denotatīvajiem (objektīvajiem) komponentiem nozīmē, tad varam sagaidīt semantiskās telpas paplašināšanos denotatīvo mērījumu dēļ. Tādējādi, izmantojot lielāku skalu skaitu un plašāku jēdzienu klāstu nekā klasiskajos Osgūda eksperimentos, Bentleram un Lavuā izdevās paplašināt universālo semantisko telpu un līdztekus faktoriem "Novērtējums" (patīkami-kairinoši, tīri-netīri, nežēlīgi). -veids), "Aktivitāte" (enerģiski važās, ātri-lēni, monotoni-asi), "Stiprums" (stiprs-vājs, stiprs-trausls, masīvs-miniatūra) izceļ tādus faktorus kā "Blīvums" (salikts-vienkāršs, salikts). -izkliedēti, vieni daudzi ), "parastais" (organizēts-neorganizēts, nemainīgs-mainīgs, precīzs-nenoteikts), "realitāte" (iedomāts-reāls, acīmredzams-fantastisks, abstrakts-konkrēts) un "parasts" (banāls-izņēmums, jauns-tipisks, rets- regulārs). Iegūtie faktori bija salīdzinoši neatkarīgi. Tādējādi korelācijas koeficienti starp faktoriem bija robežās no 0,04 līdz 0,5 un vidēji bija 0,24, un iekšējās konsekvences koeficienta vidējā vērtība, kas vienāda ar 0,87, norāda uz to stabilitāti.
Mūsu darbā papildus faktoriem "Novērtējums", "Spēks" un "Aktivitāte" tika identificēti vēl četri faktori, un faktori "Sarežģītība", "Kārtība" un "Parasts" sakrīt ar Bentlera un Lavuja identificētajiem faktoriem. , un faktoram "Komforts" nav analoga iepriekš aprakstītajā literatūrā.
Attiecībā uz semantiskās telpas dimensiju mums šķiet iespējams izdarīt šādus apsvērumus. Semantiskās telpas dimensiju nosaka opozīciju līnijas, klasifikācijas, kas iespējamas vērtēšanai piedāvātā materiāla mērogošanas ietvaros. Atgādiniet, ka klasiskajā Osguda eksperimentā semantiskās telpas tika veidotas, pamatojoties uz nejauši izvēlētiem jēdzieniem no dažādām semantiskām klasēm, piemēram: "ferma", "simfonija", "krēsls", "prezidents Stīvensons" utt. Ir acīmredzams, ka šādiem neviendabīgiem mērogošanas objektiem vadošās līdzības un opozīcijas līnijas būs - darbojoties matemātiskajā apstrādē faktoru veidā - "Novērtējums", "Spēks" un "Aktivitāte". Smalkākas atšķirības, kas iespējamas, pretnostatām saturiski līdzīgus objektus, tiek izlīdzinātas, jo ar atšķirīgu bāzi tie darbojas kā atsevišķas opozīcijas un to pienesums kopējā izkliedē ir niecīgs.
Strādājot ar šaurāku, semantiski viendabīgu objektu klasi, tiek parādīti konkrētāki klasificēšanas iemesli, ko veicina subjektu zināšanas par šo objektu klasi, to atkārtošanās dēļ šajā klasē, dod būtisku ieguldījumu kopējā dispersijā un tiek parādīti. kā faktori. Tātad semantisko telpu, kas veidota, pamatojoties uz šauras objektu semantiskās klases aplēsēm, raksturos lielāka dimensija (izvēlēto faktoru skaits), no vienas puses, un lielāka koncentrēšanās uz objektu subjekta atribūtiem. no otras puses, fiksēts nozīmē. Citiem vārdiem sakot, līdzās konotatīvajiem (emocionāli vērtējošajiem) faktoriem šajā telpā būs arī vairāk uz priekšmetu orientētas sastāvdaļas.
Vienu no mēģinājumiem analizēt, kādas īpašības var noteikt, izmantojot attēlu opozīcijas, Osgūds veica salīdzinošā Navajo indiāņu, spāņu izcelsmes meksikāņu, japāņu un amerikāņu vizuāli verbālās sinestēzijas pētījuma ietvaros. Subjektiem tika uzrādīti vizuālo formu pāri (6. att.) un vārds viņu dzimtajā valodā, piemēram, vārds "laimīgs". Objektam bija jānorāda viens no katra pāra attēliem, kas, viņaprāt, vairāk atbilda dotajam vārdam. Piemēram, vārdam "laimīgs" subjekti biežāk norādīja uz krāsainiem, asiem, skaidriem, gaišiem utt. attēliem. Šo eksperimentālo procedūru var uzskatīt par sprieduma pieņemšanu divu punktu skalā, ko veido antonīmu attēlu pāris.
Eksperimenta rezultāti parādīja augstu konsekvences pakāpi subjektu vērtējumos gan katras lingvistiski etniskās grupas ietvaros, gan salīdzinot dažādu kultūru grupas. Tā, piemēram, Na-Waho un amerikāņu subjekti uzrādīja augstu sakritību 87% šādu vērtējumu, un visu pārējo grupu salīdzinājumu sakritība pārsniedza 90%, sasniedzot 99%, salīdzinot amerikāņus un japāņus. Pēc Osgūda domām, šie rezultāti pierāda augsto universāluma pakāpi, ar kādu vizuālās alternatīvas tiek uztvertas kā sinestētiski atbilstošas vārdu nozīmju tulkotajiem ekvivalentiem, un apstiprina hipotēzi par konotatīvo nozīmju faktoru struktūru universālumu.
Savā pētījumā, sākot no Bentlera un Lavoie darbiem, mēs izvēlējāmies nedaudz atšķirīgu ceļu, izmantojot gatavus attēlus, lai izveidotu mērogus, kas kontrastējot darbojas kā savdabīgi antonīmi. Cik kompetenta ir šī termina pārnešana no valodniecības uz attēla psiholoģijas materiālu - netieši parādīja iepriekš minētie darbi. Tomēr ir diezgan grūti noteikt, kas ir antonīmi kā attēlu opozīcija. Izvēloties materiālu svaru konstruēšanai, mēs vadījāmies no šādiem apsvērumiem. Saskaņā ar Makneila minimālā kontrasta principu divu elementu saistība būs visaugstākā, kad šie elementi veidos minimālu kontrastējošu pāri, t.i. kontrasts uz viena pamata. No tā, ka antonīmiem ir augsts asociatīvās savienojamības koeficients (Noble koeficients), izriet, ka antonīmi pēc satura patiesībā ir daudz tuvāki viens otram nekā nejauši izvēlēts vārdu pāris.
Malakhova N.V. Korporalitātes semantiskā telpa// rūdas NSTU im. R.E. Aleksejevs. V. 79. Sērija “Vadība sociālajās sistēmās. Komunikācijas tehnoloģijas”, №4. N. Novgoroda, 2009. - 120 lpp. 6.-12.lpp.
ŅIŽŅGORODAS VALSTS UNIVERSITĀTE IM. N.I. LOBAČEVSKIS
Šis raksts ir veltīts ķermeniskuma semantiskajai telpai - vienam no 20. gadsimta filozofijas jēdzieniem. Uzsvars tiek likts uz to, ka ķermeniskuma semantiskā telpa izpaužas, pateicoties fenomenoloģijas mācībām, jo īpaši M. Merlo-Ponty mācībām, kas atklāja iespēju strukturēt fenomenālo lauku. Tiek atzīmētas līdzīgas psihoterapijas idejas un empīriskie atklājumi. Īpaši šīs idejas ir saistītas ar šī fenomenālā lauka vēsturi un rekonstrukciju, ko veikuši neopsihoanalītiķi (J. Lacan, N. Schwartz-Salant uc). Īpaša uzmanība pievērsta ķermeniskuma kā valodas filozofijā identificētas kategorijas izpratnei, kas saistīta ar nepieciešamību paust cilvēka autentiskumu. Valoda tiek atzīta par sava veida subjektivitātes starpnieku, ar kuras palīdzību var atrast veidus, kā izteikt vielas, kuras nav reducējamas uz fizisku un dabisku substrātu. Korporalitāte tiek saprasta kā antropokultūras fenomens, ko nevar izteikt ar klasiskās racionalitātes līdzekļiem. Korporalitāte izpaužas ne tikai fenomenālu nozīmju semantikā, bet saņem valodu, kurā ķermenis var tikt uztverts kā simboliskas konstrukcijas, kurām ir eksistenciāla nozīme, unikāli darbības un citu ietekmēšanas veidi.
Šis raksts ir veltīts ķermeniskuma semantiskajai telpai - vienam no 20. gadsimta filozofijas jēdzieniem. Uzsvars tiek likts uz jautājumu, ka ķermeniskuma semantiskā telpa tiek atklāta, pateicoties fenomenoloģijas pētījumiem, īpaši M.Merlo-Ponti pētījumiem, kas atklāja fenomenālās zemes strukturēšanas iespēju. Tāpat ir minētas tuvas idejas un empīriski atklājumi psihoterapijā.
Īpaši šīs idejas ir saistītas ar neopsihoanalītiķu (Zh. Lakan, N. Shvartz-Salant uc) fenomenālās zemes vēsturi un rekonstrukciju. Īpaša uzmanība tiek pievērsta ķermeniskuma kā kategorijas izpratnei, kas ir nodalīta valodas filozofija un saistīta ar cilvēka identitātes izpausmes nepieciešamību. Valoda tiek atzīta par unikālu subjektivitātes starpnieku, ar kuras palīdzību mēs varētu atrast subjekta izpausmes veidus, kas nav saistīti ar fizisko un dabisko būtību. Korporalitāte ir antropokultūras fenomens, ko nevar izteikt ar klasisko racionalitāti. Korporalitāte izpaužas ne tikai fenomenālu vērtību semantikā, bet arī saņem valodu, ar kuru ķermeni varētu saprast kā simboliskas konstrukcijas, kurām ir eksistenciāla nozīme, unikāli darbības veidi un ietekme uz citiem.
ATSLĒGVĀRDI: ķermeniskums, semantiskā ķermeņa telpa, fenomenālais lauks, attiecības, autentiskums, "ķermeņa pieredze", sensorās konfigurācijas, "ķermeņa valoda", verbālie tēli, runas akti.
Atslēgas vārdi: ķermeniskums, ķermeniskuma semantiskā telpa, fenomenāls pamats, attiecības, autentiskums, “ķermeņa pieredze”, jūtīgas konfigurācijas, “ķermeņa valoda”, verbālie raksturi, runas instrumenti
Korporalitātes telpa ir viens no 20. gadsimta valodas filozofijas jēdzieniem. Par to runāts M. Merlo – Pontija un J. Lakāna darbos. Valodas un runas īpašā realitāte tiek ņemta par sākotnējo priekšnoteikumu ķermeniskuma izpētei.
M. Merlo-Pontī precīzi runā par ķermeniskuma semantisko telpu, kurā darbojas īpašas likumsakarības. Tie ietver runas iekšējo formulējumu un tās ārējās izteiksmes atdalīšanu, pamatojoties uz empīrisko valodu. Šis sākotnējais formulējums ir identisks subjektivitātes dziļajiem slāņiem, kas dod iekšēju izteiksmi augstām vērtībām. Cilvēkam piemīt autentiskas runas, identiskas domas spējas. Tā kā cilvēkā viņa patiesā būtne prot runāt, tad šai patiesajai būtnei ir ķermeniskuma statuss, izpaužot savu patieso būtību valodā. Šeit "runā", tas ir, tai ir runa, "valodas ķermenis", kas nav reducējams līdz valodas struktūras lingvistiskajai izpratnei. Patiesajā būtībā savu vietu atrod lingvistiskā ideālā būtība, kurai ir ķermenisks pamats. Cilvēka autentiskums ķermeniskumā izpaužas tāpat kā valodā, tāpēc ķermeni var uzskatīt par valodas dziļo pamatu izpausmes formu, bet valodu kā autentiskuma ķermenisku reprezentāciju.
Valodas ķermenisko pamatu var iekļaut cilvēku kontakta dzīvotspējas pamatojumā. M. Merlo-Pontī raksta, ka "tas, kurš klausās, uztver domu no pašas runas". Runa kļūst par papildu dalībnieku starppersonu saziņā un fokusē tās interaktīvās nozīmes. Valoda kļūst par sava veida subjektivitātes starpnieku, jo tā “māca pati sevi un ieliek savu nozīmi klausītāja prātā” [turpat].
Kā subjektivitātes starpnieks valoda demonstrē tās dažādās ķermeņa reprezentācijas. Piemēram, cilvēka ķermenis ne vienmēr ir daļa no viņa idejām, tāpat kā ārējā telpa, kad ķermenis tajā pārvietojas. Pietiek ar noteikta darbības lauka eksistenci, kas "ieskicēta man apkārt". Tādā pašā veidā vārds neprasa zināšanas un izrunu, jo cilvēkam ir dota artikulācija, skaņas būtība un iespējamais "ķermeņa izmantošanas" veids [turpat].
Korporalitātes semantiskā telpa ir aprakstāma. Apraksta principam ir neklasisks raksturs. Tradicionāli cilvēks tiek uzskatīts par psihofizisku indivīdu, taču šajā pieejā jāņem vērā tās dabiskā sastāva neviendabīgums un neviendabīgums. Tiek uzskatīts, ka cilvēkam ir stāvs ķermenis, runa un pats pirmais esības līmenis, kas sastāv no ķermeņa substrāta. Šajā gadījumā ķermeniskumu raksturo kā cilvēka subjektīvās būtības zemāko un ārējo līmeni. Tas sakņojas dabā, taču no tā sastāva nav iespējams izslēgt semantisko orientāciju uz kaut ko citu, nevis uz sevi. Ķermeni nevar izslēgt no cilvēka. Šajā paradoksālajā gadījumā gars "klīstu pa pasauli kā bezķermenisks spoks".
Divdesmitajā gadsimtā ķermeniskumu kā konstrukciju, kas nav reducējama uz dabisko substrātu, interesē tādi filozofi kā A. Vaitheds, G. Marsels, J.-P. Sartrs, J. Ortega un Gasets. Viņiem vienota nostāja ir tāda, ka ķermeni nevar reducēt tikai līdz fiziskajam līmenim, bet gan raksturot kā integrējošu vielu, jo to raksturo gan “šķelšanās”, defragmentācija, gan savienošana, atsevišķu daļu savākšana. Semantiskās telpas apraksts ir balstīts uz procesu apskatu, kas pavada ķermeniski integrējošas vielas esamību. Pēc V. N. Volkova domām, ķermenis ir "sarežģīts antropokultūras fenomens, kas izceļ vairākas cilvēka eksistences sadaļas pasaulē".
Korporalitāte kā sarežģīta antropokultūras parādība savā semantiskajā telpā ietver fokusu uz divu vai vairāku cilvēku mijiedarbību. Šajā mijiedarbībā atklājas tādas “sadaļas” kā runa (izteikumi), verbālā ietekme, šo vārdu jēdzieniskā nozīme, kā arī emocionālā kolorīta, “eksistenciālas sejas izteiksmes”. Ja izteiciens atrod klausītājā iekšēju atbildi, tas atdzīvina un iedzīvina jēgu un dzīvo “teksta sirdī”, “vārdu organismā”, parādās kā “jauns maņu orgāns”, atverot “ jauna dimensija” piedzīvot [turpat, 239. lpp.].
Jauno dimensiju nevar definēt klasiskās opozīcijās. Tas atspoguļo "trešo" dimensiju, kas ir mūsu tiešās pieredzes pamatā. M. Merlo-Pontī to saista ar noteiktu esības stilu, kurā cilvēks uztver kādas tendences, kuras rada nevis domāšanas darbības, bet gan "manas eksistences sinhronā modulācija, manas būtības transformācija".
Šī realitāte veidojas fenomenālajā realitātes slānī ar tai piemītošo konvencionalitāti un relativitāti. Kā atzīmē M. Merlo-Pontī, fenomenālajam realitātes slānim ir neatkarība, tas “saprot” sevi sava veida meistarībā, tas ir, “objekta vai žesta maņu konfigurācijā” ar tādu pazīmi, kas izslēdz nemainīgumu, piemēram, telpiskā. jostas fiksācija. Konvencionalitāte izpaužas iekļautās cilvēka uztveres "neizsakāmā sakritībā", kad kaut kas salīdzinoši pazīstams saņem jaunu izteiksmes veidu, pazīstamu un nepazīstamu vienlaikus. Fenomenālā sensorā konfigurācija var saturēt gan gleznainus, gan dinamiskus momentus.
Fenomenālā lauka struktūru var ilustrēt, ņemot vērā semantisko telpu, kas veidojas terapeita un klienta attiecībās. Psihoterapeits savā darbā autentiskumu sasniedz ar ekspresivitātes palīdzību, kā spēju izteikt savas jūtas un pārdzīvojumus, kas rodas konkrētajā brīdī. Šis autentiskums izpaužas kā objekta vai žesta jutekliskā konfigurācija, izjūtot klienta izteiktās nozīmes. Neatkarīgi no tā, vai šo konfigurējamību realizē pats psihoterapeits, tā izrādās ārstnieciska, kā fenomenāla psihoterapeitisku attiecību konstrukcija. Fenomenālajā jomā psihoterapeits var izrādīt dažādus uzvedības modeļus, bet tajā pašā laikā nepieļaut nekādu samākslotību.
Fenomenālais lauks rada apstākļus psihoterapeita pašizpausmei ar sekojošu sensoro konfigurāciju palīdzību: neuzbāzība (klientā notiekošo notikumu nošķiršana no paša psihoterapeita); iekšējā sevis novērošana, informācija, kas nāk no iekšpuses (ieklausīšanās sevī); "nesarežģīta vienkāršība" (orientācija uz iegūtās pieredzes tiešumu).
Fenomenālais lauks izpaužas caur "ķermeņu pārdzīvojumiem". Tās ir noteiktas pieredzes struktūras, kas fokusējas ne tikai uz psihosomatikas līmeni, bet arī "situācijas, problēmas vai kāda cilvēka dzīves aspekta izjūtā". Līdz ar to ķermeniskuma semantisko telpu veido īpašs darbības veids - "fokusēšana ir uzmanības veids, kas vērsts ķermeņa iekšienē" un izmaiņu dinamika, kurai ir sava loģika [turpat]. Tēla izskats prasa adekvāti izvēlētu verbālu konstrukciju, kas nozīmētu ķermeniskus pārdzīvojumus un veicinātu kāda tēla dzimšanu, kam ir simbolisks raksturs.
No tā izriet, ka ķermeniskuma semantiskā telpa tiek veidota tiešā fenomenālā starppersonu kontaktā.
Korporalitātes jēdzienu zinātniskajā apritē ieviesa postmodernās filozofijas pārstāvji. Šī jēdziena ieviešana norāda uz zinātnes un cilvēka subjektivitātes attiecību pārskatīšanu.
J. Lakāns runā par "jaunas zinātņu kārtības" iedibināšanu, kurā vadošā loma atvēlēta filozofiskajai antropoloģijai, kas veido savu fenomenālo lauku cilvēka subjektivitātes izpētei. Pirmkārt, šo lauku strukturē valodas īpašā nozīme, kas neaprobežojas tikai ar lingvistiskām konstrukcijām (fonēmām, morfēmām u.c.), bet atklājas tās primārajās īpašībās, kurām ir “matematizēta forma” un kas ietver eksistenciālo. parametrus, piemēram, “klātbūtne” un “prombūtne”.
Īpašu vietu ķermeniskuma semantiskajā telpā ieņem simbols (grieķu symbolon - zīme, zīme, parole, emblēma) un tā "instrumentālais" raksturs, ko J. Lakāns nodēvējis par "simbolisko funkciju". Tas ir veids, kā simbols organizē un pārkārto subjekta iekšējās dabas redzamību, jūtīgumu un pieredzi. J. Lakāns apgalvo, ka simboliskā funkcija spēj atklāties kā subjekta un vides enerģētiskās informācijas apmaiņas īpašības. Tajā pašā laikā šo apmaiņu veic dubultā kustība: darbības pārveidošana (pieredzes pāreja) par objektu un pēc tam atgriešanās, darbības (pieredzes) “atjaunošana” kā pamats. Tādējādi notiek darbības un izziņas mija [turpat]. Enerģija ir pieredzes kustība, un informācija ir tās sastāvs un saturs.
“Jaunā zinātņu kārtība”, par kuru runā J. Lakāns, balstās uz cilvēka pieredzes un tās dimensiju empīriskajām konstrukcijām. Vienu no veidiem, kā veidot šo kārtību, norādīja gan klasiskā (Z. Freids, K. G. Jungs), gan neklasiskā (J. Lakāns, N. Švarcs-Salants, T. Ogdens) psihoanalīze. Līdzās simbola vēsturiskās teorijas teorētiskajām konstrukcijām jaunā zinātniskā realitāte ietver tādas teorētiskas un empīriskas konstrukcijas kā “starpsubjektīvā loģika”, “subjekta temporitāte”, iezīmējot fenomenālo starppersonu kontaktu lauku. Uz to pamata tiek veidota psihoterapeitiskā prakse, kuras diapazonos tiek pārbaudīti zinātnisko zināšanu parametri, kur dominē paša jēdziena "zinātne" antropoloģiskā nozīme.
Mainās priekšstats par realitāti, kurā cilvēks tiek novietots kā pasaules attēla centrālais moments. Piemēram, cilvēka eksistences "laicīgums" ir pretstats "lietai", kas saistīta ar atsvešinātu, nekvalitatīvu, nepārvaramu laiku. Laiks kļūst eksistenciāli orientēts, relatīvs, kam nav pašpietiekama pamata - psiholoģiskais laiks, dzīves un nāves laiks utt.
Jēdziena "zinātne" antropoloģiskā nozīme liek pārskatīt racionalitātes veidus, uz kuriem tas ir balstīts.
M. Merlo-Pontī norāda uz atšķirībām starp diviem racionalitātes veidiem. Klasiskā racionalitāte balstās uz konstantības hipotēzi, kuras dēļ iekšējo pasauli reprezentē neatkarīgi un stabili objekti, kas atspoguļojas teorētiskās psiholoģijas redzējumā, kur ir tādi “objekti” kā garīgie procesi, īpašības, attiecības u.c. mācījās atsevišķi.
Neklasiskā racionalitāte izriet no principiāli atšķirīga jautājuma formulējuma, kurā iekšējās pasaules redzējums paver fenomenālu lauku. M. Merlo-Pontī ierosina iezīmēt pētniecības robežas, meklējot tiešu (fenomenālu) pieredzi, lai šo pieredzi saistītu ar zinātniskām atziņām un līdz ar to arī psiholoģisko un filozofisko refleksiju, citādi nekā klasiskajā racionalitātē. Fenomenālais realitātes slānis ir trausls un nepārprotami definēts veidojums. Tajā valoda iegūst savu autentiskumu, kas nesakrīt ar valodas lingvistiskajām teorijām.
Pētījuma centrā tiek liktas parādības - sarežģīti veidojumi, kurus apziņa atpazīst realitātē un pēc tam rada neskaitāmas interpretācijas. Cik daudzdimensionāla ir valodas pasaule, cik dažādas var būt interpretācijas. Psiholoģiskās parādības pieejā pētniecība (psiholoģiskā refleksija) pārstāj būt īpaši objektīva un “nemainīgi pārsniedz savas robežas”, tas ir, veido pieredzi, ko klasiskajā filozofijā sauc par pārpasaulīgu.
Parādība savu oriģinalitāti izpaužas objektīvajā pasaulē, ko pētnieks ir spiests atpazīt. Parādība kļūst par zināšanu līdzekli.
M. Merlo-Ponty raksta, ka caur parādībām "mēs izzinām objektīvo pasauli". Psiholoģijas pētījumos fenomeni tiek “pievienoti” izzināmam objektam, un pētnieks cenšas saprast, kā šis objekts tiek konstituēts psiholoģiskajā realitātē, ja tā uzbūves metodi parādība dod parādība kā cilvēka dabas objektīvā integritāte. Tādējādi tiek atvasināts ķermeniskuma fenomens, kas nav pakļaujams racionālam izskaidrojumam, bet kļūst pieejams, atpazīstot savu fenomenālo realitāti.
Kļūst skaidrs termins “ķermeņa valoda” vai “ķermenis kā valoda”, kas apzīmē cilvēka fenomenālās realitātes robežas. Šajā gadījumā vārdi un runa pārstāj būt virspusējs saīsinājums domas vai objekta apzīmējumam un kļūst par pašas domas "klātbūtni" caururbjoši taustāmā pasaulē. Tie pārstāj būt domāšanas tērps, piešķir tai ķermeniskumu un simbolismu.
Runa pieņemas svarā, uzskata M. Merlo-Ponti: “patskaņu pārsvars vienā valodā, līdzskaņi citā, frāzēm un sintaksei ir jāatveido nevis patvaļīgas konvencijas vienas domas izteikšanai, bet gan dažādi veidi, kā ķermenis slavina pasauli un galu galā dzīvo ar to. Tas tiek atzīts par žestu, kam ir eksistenciāla nozīme, kas izpaužas cilvēka pieņemtā individualizētā stāvoklī parādību pasaulē, kā nozīmes, kas atspoguļo cilvēka dzīves dziļuma patieso būtību.
Šajā gadījumā pētījums ietver iedziļināšanos valodā un atrašanos problemātiskajā valodas prasmes jomā. Te ir līdzība ar eksistenciālisma priekšstatiem par cilvēka eksistences realitāti – Daseinu, ko M. Heidegers definē kā veidu, kā cilvēks var noticēt savai vietai pasaulē.
Šī pārliecība prasa iedziļināšanos valodā. M. Merlo-Pontī runas spējai piešķir statusu "vienkārša faktiskā "verbālo tēlu" esamība", ar kuru viņš saprot "pēdas", ko cilvēkā atstājuši "runāti vai dzirdēti vārdi". Tie neattiecas uz zināšanām, bet gan ir cilvēka saskarsmē gan ar citiem cilvēkiem, gan ar sevi pieredzes īpašums. Atrodoties fenomenālajā realitātes slānī, viņi iekļauj cilvēka apziņu šajā realitātē. M. Merlo-Pontī stāsta, ka viņu attieksmei pret psihi vai bezsamaņu nav tik liela nozīme. Viņš atzīmē verbālo tēlu fenomenālo vērtību, kas izpaužas kā to nozīme runāšanas kā tādas pieredzei.
Runas akti ir fundamentāla parādība, kas kalpoja kā sākums psihoanalītisko procedūru procesu veidošanai. Psihoanalīzes atklājējs Z. Freids saskārās ar cilvēka runas piespiedu un daudzdimensionalitāti. Saskaroties ar šo fenomenu psihoanalīzes praksē (Annas O. gadījums), Z. Freids atklāja sev jaunu dimensiju - semantisko telpu, kurā apvienojas un veido saiti dažādi cilvēka fragmenti. Histērijas izpēte izrādījās otra puse: cilvēka neapmierinātībā ar Freida moderno civilizāciju tēlainā struktūra un simbolu primārā valoda tiek secināta un var tikt pakļauta izpētei.
Ķermeņa semantisko telpu kā sava veida verifikācijas metodi atklāja Z. Freids, kas saistās ar “jauno zinātņu kārtību”. Iekšējā satura verbālā izteiksme ļāva cilvēku pārcelt uz pašapziņas centru, kas, pateicoties vārdam, nebija krēsla zinātnieku spekulatīvs un tālsirdīgs, bet gan iezīmējās uz attēla fona. konkrētā brīža apstākļi, kas ir “universālā miesa” un vienlaikus izteikti ar ķermeniskumu M. Merlo-Ponty izpratnē.
Runa atklāj cilvēka subjektivitātes noslēpumu, saistību ar augstām vērtībām. J. Lakāns stāsta, ka tajā ietverta pat cilvēka piedošana. Tas ir pilns ar nekonsekvenci, kuras novēršot, var sasniegt pašas subjektivitātes dziļākos slāņus, neatbilstības ar kultūras un morāles formām, kas tajā mīt, bet neatņem tai autentiskumu cilvēka principā. Dziļāka iespiešanās subjektivitātē atklāj simbolisku slāni: “histērijas hieroglifi, fobiju ģerboņi, Zwangsneurosen labirinti, impotences valdzinājums, iekšējā aizlieguma noslēpumi, baiļu orākulus; runājošas rakstura emblēmas, sevis šaustīšanas zīmogi, perversijas maskas. Pamatojoties uz šo simbolisko slāni, psihoanalītiķi interpretācijas mākslā strādā ar cilvēka apziņu.
J. Lakāns norāda uz īpašu fenomenālu nozīmju mobilitāti. Tātad V. Reihs apslēpto subjektivitātes slāni apzīmē ar rakstura bruņām, un J. Lakāns uzskata, ka raksturs ir ģerbonis - simbolisks ģints apzīmējums un viens no arhetipiem, kas pāraug cilvēka subjektivitātē.
Fenomenālas nozīmes avots ir kādā primārajā valodā, ko J. Lakāns sauc par vēlmes valodu. Senā mitoloģija un kultūra apstiprina, ka ķermeniskuma semantiskā telpa izpaužas šo vēlmju neapziņā. Vienīgais veids, kā tos kontrolēt, ir valoda un, galvenais, simbolu valoda.
Valodas un runas problēma aktualizē ķermeņa semantiskās telpas jautājuma formulēšanu, piemēram, psihoanalītiskās sesijas laikā. Neopsihoanalītiķi (G. Salivanens, K. Hornijs, F. Aleksandrs, E. Fromms, H. Hartmens, M. Kleins, R. Fērberns, D. V. Vinnikots, H. Kohuts) uzskata personiskos konfliktus par simboliskiem, saistībā ar kuriem fenomenāli līdzekļi ir iespējama saskaņošana. Analītiķis var neidentificēt sevi kā domājošu subjektu, bet saprast sevi kā runu. Šāds lietu stāvoklis analītiskajā procesā ievieš ontoloģiskus apstākļus. Runai ir universāluma statuss, un vārdam ir unikāls dzīvinošs spēks. J. Lakāns atzīmē, ka vārds nepavisam nav vienkārša priekšmetu un nozīmju zīme, jo tas dzīvo lietās, tas ir nozīmes nesējs. Viņš runā par vārda fenomenoloģisko nozīmi kā dzīvinošu aģentu, kurā iemiesojas garīgā cilvēka spēka klātbūtne: “Caur vārdu, kas patiesībā jau ir no neesamības, paša neesamības radīta klātbūtne, plkst. tas sākotnējais brīdis, kura nemitīgā atveidošana tika izcelta bērnu rotaļā, sāk nosaukt Freida ģēniju. Un no šī modulētā prombūtnes un klātbūtnes pāra, ko ar tādiem pašiem panākumiem rada smiltīs ierakstītā ķīniešu mantiskā "kua" garie un īsie triepieni, tiek sagaidīts lingvistiskās nozīmes visums, kurā ir lietu visums. pēc tam tiek pasūtīts ... . Tā ir vārdu pasaule, kas rada lietu pasauli, sākumā sajaucoties veselumā, kas kļūst par "šeit un tagad"; dzemdē viņu būtību, dodot viņu konkrēto būtni, un to, kas paliek no mūžības (χτήμα ές άεί) - tās visuresamību. Tātad, cilvēks runā, bet viņš runā, pateicoties simbolam, kas viņu padarīja par vīrieti. Vārda iekšienē tiek veikts atsevišķs cilvēka iestrādāšanas pasaulē darbs, kad “modulētā klātbūtnes un prombūtnes pāra” darbība rada cilvēka iekšējās pasaules kārtību ar reakciju uz katru ārējās ietekmes. pasaule ar rezultātiem, kas raksturīgi šim iestrādājumam: “Jo valodas funkcija nav informēt, bet rosināt idejas” .
Tas nozīmē, ka vārds nenodod gatavu runu, bet īsteno to tiešā (fenomenālā) runas aktā. Līdz ar to ķermeniskuma fenomens tiek realizēts ar vārda starpniecību kā visa cilvēka dzīva kustība. Tas ir psihoanalīzes un citu humānistiskās terapijas jomu panākumi, kas akcentē konfliktu verbālo izrunu un to efektīvu simbolizēšanu.
Pēc M. Merlo-Ponty teiktā, “notiek cita domu uztveršana, balstoties uz runu, pārdomas citā, spēja domāt saskaņā ar citu, bagātinot mūsu pašu domas... Katra valoda galu galā māca pati sevi un ieliek savu. nozīme klausītāja prātā”.
Pētot ķermeniskumu, valodai jābūt īpaši organizētai. Tieši tam kalpo termins "semantiskā telpa". Šajā telpā divi cilvēki saskaras, uztverot domas, pamatojoties uz runu, bet arī uz žestu, un domas un žesta apvienošana ir līdzeklis, kā ietekmēt vienu cilvēku uz otru. Semantiskā telpa ļauj veikt refleksijas procedūru citā un tādējādi bagātināt savas domas.
Tajā pašā laikā valodu nevar reducēt tikai uz iekšējiem refleksijas aktiem. Šī parādība saskaņā ar relativitātes teoriju ir gan iekšēja, gan ārēja. Tā īpašā organizācija izriet nevis no tā, ka vārds ir zīme un nozīmes objekts, bet gan no tā “dzīves” lietās kā jēgas nesēja. Cilvēka subjektivitāte, saglabājot savu noslēpumu, parādās valodā, tiek realizēta tajā un “dzīvo runā.
Cilvēka subjektivitātes nesēji ir arī tūkstošiem simbolu, kas saistīti ar cilvēka ķermeni, ar radniecības attiecībām, dzīvību, nāvi, cilvēku attiecībām un daudz ko citu.
Noslēgumā nepieciešams formulēt izpratni par ķermeniskuma semantisko telpu pieejamības līmenī, kas tika noteikts, pateicoties izpētītajai literatūrai.
Ķermeniskums kā kategorija valodas filozofijā izceļas ar neiespējamību un vienlaikus arī nepieciešamību paust cilvēka autentiskumu. Valoda tiek atzīta par sava veida subjektivitātes starpnieku, ar kuras palīdzību var atrast veidus, kā izteikt vielas, kuras nav reducējamas uz fizisku un dabisku substrātu. Korporalitāte tiek saprasta kā antropokultūras parādība, ko nevar izteikt ar klasiskās racionalitātes līdzekļiem.
Korporalitātes semantiskā telpa izpaužas, pateicoties fenomenoloģijas mācībām, jo īpaši M. Merlo-Ponty, kurš atklāja iespēju strukturēt fenomenālo lauku. Viņa idejas ir tuvas psihoterapijas empīriskajām atziņām, jo īpaši tās ir saistītas ar šīs fenomenālās jomas vēsturi un rekonstrukciju, ko veikuši neopsihoanalītiķi (J. Lacan, N. Schwartz-Salant uc).
Korporalitāte izpaužas ne tikai fenomenālu nozīmju semantikā, bet saņem valodu, kurā ķermenis var tikt uztverts kā simboliskas konstrukcijas, kurām ir eksistenciāla nozīme, unikāli darbības un citu ietekmēšanas veidi.
Bibliogrāfiskais saraksts
1. Merlo-Ponty M. Uztveres fenomenoloģija (1945) [teksts] / M. Merlo-onty // Per. no fr. Ed. I.S. Vdovina, S.L. Fokins. - Sanktpēterburga: Juventa, Nauka, 1999. - 603 lpp.
2. Ortega y Gasset X. Cilvēks un cilvēki [Teksts] / X. Ortega y Gasset // Atlasītie darbi. - M.: Visa pasaule, 1997. - 704 lpp., lpp. 484-492.
3. Volkovs V.N. Personības ontoloģija [Teksts] / V.N. Volkovs//. - Ivanova: Ivanovas Valsts universitāte, 2001. - 378 lpp.
4. Psiholoģiskā konsultēšana un psihoterapija. Lasītājs. T.1.Teorija un metodoloģija [Teksts] / Rediģēja cand. psihol. Nauk A.B. Fenko, N.S. Ignatjeva, M.Ju. Lokteva. - M., 1999. gads. - 288 lpp.
5. Jendlin Yu. Fokusēšana: jauna psihoterapeitiskā metode darbam ar pieredzi [Teksts] / Yu. Gendlins // Per. no angļu valodas. A.S. Rīga. - M.: Neatkarīga firma "Klase", 2000. - 448 lpp.
6. Lakāns J. Runas un valodas funkcija un lauks psihoanalīzē [Teksts] / J. Lacan //. - M.: Gnosis, 1995. - 101 lpp.
7. Heidegers M. - Būtne un laiks [Teksts] / M. Heidegers//. - M.: Sludinājums. Marginen, 1997. - 451 lpp.
N.V. Malakhova, 2009