Daba prasa atspulgu aizsardzību. Sastāvs: Dabas aizsardzības un saglabāšanas problēma (Literatūra). Dažas interesantas esejas

Sastāvs-pārdomas par savas dzimtās zemes vides problēmām.

Lejupielādēt:

Priekšskatījums:

Bardins Pāvels Andrejevičs

Daba lūdz palīdzību

Ir pienācis laiks domāt par nākotni.

Ir pienācis laiks visu mainīt

Daba ir mūsu kopīgās mājas

Mēs jūs izglābsim!

Tu visiem esi vajadzīgs!

Kopā - veiksme!

G. Tukajs

Daba lūdz palīdzību!

Katrs skolēns zina, ka daba ir liela un interesanta pasaule, kas mūs ieskauj. Dzīve viņā nekad neapstājas. Globuss cilvēkam ir milzīgas mājas, bez kurām viņš nevar pastāvēt, viņš ir daļa no šīs pasaules. Ap viņu ir zeme un ūdens, koki un dzīvnieki, saule un debesis. Bet, diemžēl, cilvēki bieži aizmirst par rūpēm par savu planētu, viņi iznīcina apkārtējo dabu, aizmirstot, ka tā ir viņa, kas viņiem dod dzīvību. Bērnam ir jāmācās jau no agras bērnībasmīli dabu , sargā to, sargā no nepārdomātas iznīcināšanas un jūti līdzi.

Dzīvoju mazā pilsētā, kur nav lielu rūpniecības uzņēmumu, termoelektrostaciju un citu objektu, kas piesārņo dabu. Bet diemžēl dabas aizsardzības problēma no cilvēka kaitīgās ietekmes ir aktuāla arī manā provinces pilsētiņā. Manuprāt, neatļautas izgāztuves, plastmasas maisiņi, pudeles, kuru skaits ar katru dienu pieaug, nodara milzīgu kaitējumu pilsētas tīrībai un kārtībai. Daži nolaidīgi iedzīvotāji sadzīves un tehniskos atkritumus izmet jebkur, iekārtojot lielas izgāztuves. Un tā ir nepatīkama smaka apkārtnē, prusaku un žurku bari, mušu puduris vasarā un daudz kas cits. Tas viss galu galā var izraisīt gan dzīvnieku, gan cilvēku slimības. Diemžēl pat komunālie uzņēmumi nevar tikt galā ar šo problēmu.

Un, ja jūs apmeklēsiet mūsu mežu, ko mēs redzēsim? Visas tās pašas sadzīves atkritumu un būvgružu kaudzes. Tas jau ir pilnīgas nesaimnieciskuma un reāla likuma pārkāpuma piemērs. Mežs ir izsmelts no atkritumiem, sabojāts ne tikai tā estētiskais izskats (kuram gan patīk atpūsties blakus sarūsējušu kannu un pudeļu gūzmai), bet tiek pārkāpti visi tajā dzīvībai svarīgie dabas procesi. No poligoniem toksiskas vielas un atkritumu sadalīšanās produkti iekļūst augsnē, saindējot augsnes iedzīvotājus, kas apstrādā lapu pakaišus. Mežā atstātie atkritumi ilgu laiku saglabās cilvēka klātbūtnes pēdas. Tātad skārda kārba sadalīsies 50 gadus, plastmasas maisiņš 300 gadus, bet stikla pudele nekad nesadalīsies. Stikls mežā rada vēl vienu bīstamību – spoži saulainā dienā tas var darboties kā lēca, aizdedzināt uguni sausā mežā.

Kā ar upēm, lielām un mazām? Viņi kliedz pēc palīdzības! Daudz tūristu, kas brauc pie mums atpūsties Volgas, Žabņas vai Pudas krastos, par ko pārvēršas viņu skaistākās krastmalas? Pieaugušie un bērni ne reizi vien iemeta ūdenī atkritumus, piknika ēdiena pārpalikumus un citus atkritumus. Bet zivis ēdīs ēdienu. Bet viss pārējais: visi tie paši plastmasas maisiņi, vienreizējie trauki, stikla pudeles un burkas - viņi neēdīs. Un tas nosēdīsies ezera vai upes dibenā. Laika gaitā atkritumu būs tik daudz, ka zivis šādā ūdenskrātuvē vairs nebūs atrodamas. Viņai patīk tīrs ūdens.

Kā atrisināt šo bīstamāko problēmu, kā saglabāt skaisto dzimto zemi?
Galu galā ir svarīgi saudzēt dabu, tieši mums šī pasaule ir jānodod saviem pēcnācējiem, kuriem tā jāredz tā, kā mēs to redzam. Viņiem pasaulei jābūt tīrai. Katrs pieaugušais un bērns var dot savu ieguldījumu vides aizsardzībā. Mums vienkārši ir jābūt noderīgam ieradumam - nemest atkritumus nepareizās vietās, nepiesārņot ūdenstilpes un mežus ar sadzīves un rūpnieciskajiem atkritumiem.

Saudzēsim dabu, jo tā ir tik ļoti atkarīga no mums!

"Mums ir tikai viena planēta. Un, ja mēs pret viņu izturēsimies labi, viņa izturēsies pret mums labi. Un ja nē, tad paskaties apkārt un redzēsi, kas notiek,” vienkārši šādi savas domas izteica amerikāņu dziedātāja Pinka. Vienkāršs, precīzs un pieejams, taču tas jau ir acīmredzams. Tad kāpēc cilvēks nevar saprast tik elementāras lietas? Kāpēc viņš nevar mācīties no pagātnes? Vai ir iespēja saudzēt dabu, un ja jā, tad kā? Šie un citi ar vides ekoloģisko stāvokli saistīti jautājumi cilvēci satrauc gadu desmitiem. Dabas aizsardzības un saglabāšanas problēma un mūsdienās joprojām ir diezgan aktuāla un viena no svarīgākajām. Šim jautājumam nevajadzētu atstāt vienaldzīgus, jo tas lielākā vai mazākā mērā attiecas uz katru personu. Un laika gaitā šo problēmu sāka pētīt ne tikai ekologi, biologi, bet arī filozofi, tas ir, tai ir morāls raksturs.
Saikne starp cilvēku un dabu ir acīmredzama. To vairākkārt rakstīja ne tikai zinātnieki un filozofi, bet arī rakstnieki un dzejnieki. Piemēram, tik lielā krievu vēstures un literatūras piemineklī kā "Pasaka par Igora kampaņu" visa daba autora apveltīta ar cilvēciskām jūtām, spēju atšķirt labo un ļauno. Viņa brīdina krievus par nelaimēm, kopā ar viņiem piedzīvo bēdas un prieku. Vai arī atcerēsimies Viktora Astafjeva noveli "Cara zivs". Daba tajā ir dzīva un garīga, apveltīta ar morālu un sodošu spēku, tā spēj ne tikai sevi aizstāvēt, bet arī nest atriebību. Sodīšanas spēka ilustrācija ir Gošas Gerceva liktenis. Šis varonis tiek sodīts par augstprātīgu cinismu pret cilvēkiem un dabu. Dabas sodošais spēks attiecas ne tikai uz atsevišķiem varoņiem. Nelīdzsvarotība apdraud visu cilvēci, ja tā savā tīšā vai piespiedu nežēlībā neatjēdzas. Tā tas ir arī mūsu pasaulē. Atbildīgs par saujiņas nežēlīgu dabas iznīcinātāju rīcību būs vairāk nekā viena visas cilvēces paaudze.
Vienā no Vladimira Visocka dziesmām ir šādi vārdi: “Apkārtējās dabas ir arvien mazāk, vides arvien vairāk ...”. Tie tika rakstīti pirms vairākiem gadu desmitiem, bet joprojām ir aktuāli šodien. Varbūt pat draudīgi.
Patiešām, cilvēka darbības negatīvās sekas ir acīmredzamas. Mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā. Ar ko esam nonākuši jaunajā trešajā tūkstošgadē? Izpostītas zemes, piesārņots gaiss, izdeguši meži plašās platībās, dzeramā ūdens trūkums... Dienu no dienas Zeme kļūst arvien postošāka, atdodot savas bagātības cilvēcei. Katru dienu tiek maksāts miljoniem tonnu naftas, dabasgāzes, akmeņogļu, kūdras un citu derīgo izrakteņu. Bet tie nav bezgalīgi! Papildus šim zvērīgajam piesārņojumam tiek izcirsti meži, zemes cieš no augsnes erozijas un līdz ar to tiek izjaukts ekoloģiskais līdzsvars.
Visas šīs nepatikšanas mūsu republiku nav apgājušas. Dagestāna jau sen ir bijusi slavena ar savas dabas bagātību. Šeit ir vareni kalni ar milzīgajām klintīm, šeit ir leknas upes, lauki, kas stiepjas tālumā, un meži, kas klāj kalnus un līdzenumus. Cik daudz krievu un Dagestānas dzejnieku un rakstnieku ir slavējuši Dagestānas dabas skaistumu. Rasuls Gamzatovs, Gamzats Tsadasa, Suleimans Staļskis, Fazu Alijeva, A. S. Puškins, M. Ju. Ļermontovs un tā tālāk. Taču arī mūsu reģions cieš no cilvēku nesaprātīgās uzvedības. Cik daudz meža ir izcirsts lauksaimniecības vajadzībām? paskaties apkārt... Un upes, kurās tiek izgāztas tonnas uzņēmumu atkritumu. Turklāt pēdējo desmit gadu laikā ir palielinājusies atkritumu izplūde ne tikai ūdenī, bet arī gaisā. Tas viss noved pie nelabojamām, katastrofālām sekām: tuksnešu veidošanās, dubļu straumes, ir iznīcināti simtiem augu un dzīvnieku sugu, dzeramā ūdens krājumi izsīkst. Bet šķiet, ka Dagestāna ir kalnu valsts, kurā ūdens nāk no daudziem ledājiem. Bet pat ar tiem vairs nepietiek.
Bet, lai situāciju uzlabotu, nemaz nevajag daudz. Ir nepieciešams, lai katrs cilvēks būtu uzmanīgāks par to, kas viņam vēl ir, kas viņu ieskauj. Lai katrs cenšas kaut kā palīdzēt vai vismaz nekaitēt savai planētai.
Cilvēki ir mainījuši dabu uz slikto pusi, un tieši tagad ir laiks labot savas kļūdas. Ir tik ļoti slavens Ali Apšeroni citāts: "Daba var iztikt bez cilvēka, bet viņš nevar bez viņas." Un jums nekad nevajadzētu to aizmirst, pretējā gadījumā var būt par vēlu.

PILNAIS VĀRDS. Čekaļina Daria Fedorovna

DzīvesvietaSamaras apgabals, Boļšečernigovska rajons, Sestrijas ciems

Vecums 14 gadus vecs

Skola GBOU OOSH poz. Averjanovskis

Amata nosaukums publicistika dabas un kultūras aizstāvībā reģionālais konkurss "Mana mazā dzimtene: daba, kultūra, etnoss" - 2016

Nominācija žurnālistika dabas un kultūras aizsardzībā

Temats: "Svēts mērķis ir aizsargāt dabu"

uzraugsVeļičkina Antoņina Aleksejevna, bioloģijas skolotāja, GBOU vidusskola, ciems Averjanovskis

Lai glābtu sevi un pasauli,

Mums ir nepieciešams, netērējot gadus,

Aizmirstiet visus kultus

Un ieej

Nekļūdīgs

Dabas kults.

V. Fjodorovs

Mēs dzīvojam uz brīnišķīgas planētas, ko sauc par Zemi. Mūs ieskauj zaļi meži, zilas upes, lieli dzīvnieki un mazi kukaiņi. Debesīs lido skaisti putni, un ūdens pasaule ir pilna ar pārsteidzošām zivīm. Taču katru gadu mūsu planēta arvien vairāk līdzinās nedzīvam tuksnesim. Un tagad jāmeklē atbildes uz jautājumu, kā saudzēt dabu.

“Es uzskatu, ka dabas aizsardzība ir svēta. Tā ir dzimtenes saglabāšana. Tas ir tieši proporcionāls patriotismam...” L. Ļeonovs.

Uz mūsu planētas paliek arvien mazāk augu un dzīvnieku. Un vairumā gadījumu pie tā esam vainojami mēs paši. Ekoloģijas problēma ir viena no globālajām cilvēces problēmām uz Zemes. Ūdenstilpju piesārņošana ar notekūdeņiem, gaisa piesārņojums ar automašīnu un rūpnīcu izplūdes gāzēm, mežu, parku un skvēru piesārņošana ar sadzīves atkritumiem .... Šis ir tikai neliels saraksts ar to, cik plaši izplatīta ir vides piesārņojuma problēma. Un arvien biežāk manā galvā rodas viens un tas pats jautājums: “Vai no tā var izvairīties? Un kas jādara, lai mums, cilvēkiem, būtu labāka attieksme pret vissvētāko - māti dabu?

Dzimtā zeme ... Svētīgs Boļšečerņigovas apgabals! Tas liktos neievērojami, un tajā pašā laikā man vistuvāk sirdij! Mīļā, dārgā, skaista, unikāla... Jūs varat izvēlēties daudz krāsainu epitetu, kas atspoguļo šo vietu diskrēto skaistumu.

Manas dzimtās zemes daba ir vienkārši skaista.Neliels ciemats Averyanovsky, apmaldījies stepē. To ieskauj skaistas stepju ainavas. Te līgojas pelēkās spalvu zāles šķipsnas, vējā šalc lauki ar vārpām labības laukiem. Un cik skaistus un interesantus dzīvniekus un putnus jūs varat satikt šeit! Dzērve - belladonna, mazais dumpis, lapsa. Bet galvenā dzīves sistēma ir mūsu dārgā upes māsa. Šī ir mūsu ciema izcilākā vieta. Upe līksmi tek un viss ap to atdzīvojas un mostas. Katru pavasari tās krastos parādās gājputni.Jā, māte daba ir skaista! Bet katru dienu un stundudabai ir vajadzīga mūsu aizsardzība, mūsu palīdzība.Daba ir apdraudēta. Mūsu Boļšečerņigovas apgabala teritorijā ir14 īpaši aizsargājamās dabas teritorijas: Balkas pieliekamais, Grizļi, Akmens baļķi, Kamielis, Lielā Irgiza avoti, Koškinskas Balka - 8 dabas pieminekļi, 5 plānotie dabas pieminekļi: āpsis, Boļšečerņigovas meža joslas, Poļakovskas ūdenskrātuve, Golovnajas dīķis pie upes. Zoss, māsas fosilijas un prognozētais rezervāts "Blue Syrt". Arī šeit ir negatīvas ietekmes piemērs: Krievijas Sarkanajā grāmatā iekļauto Šrenkas tulpju iznīcināšana, augu vākšana pušķiem un sīpolu izrakšanai, ziedu un sīpolu tirdzniecība ir stingri aizliegta. Tātad, kā jūs paužat savu mīlestību pret savu dzimto zemi? Kā un kā viņai palīdzēt, lai viņa ar katru gadu kļūtu skaistāka? Kā to pasargāt no bezdvēseles spēka, kura vārds ir civilizācija?

Katrs saprātīgs cilvēks uz mūsu planētas uzdod jautājumu: "Kādā virzienā virzās cilvēce - uz Saprātu, vispārējo labklājību un labklājību vai uz degradāciju un iznīcību?" Pēdējos gados zinātne un rūpnieciskās tehnoloģijas ir veikušas nepieredzētu lēcienu uz priekšu. Nekad agrāk tehnoloģijas nav attīstījušās tik ātri. Viņi saka, ka slinkums ir progresa dzinējspēks. Plaši izplatītā automatizācija un datorizācija, protams, ievērojami vienkāršo cilvēka dzīvi. Bet vai tas viņam vienmēr ir labs? Uzņēmumu skaits, kas salīdzinoši īsā laika periodā ir strauji pieaudzis, negatīvi ietekmē dabu mums apkārt: emisijas atmosfērā, okeānu piesārņojums, piesārņojums, noplicināšanās, augsnes laikapstākļi, mežu izciršana utt. Kā un kad tas notiks. cilvēks reaģē uz savu vienaldzību pret dabu? Klausies! Nē, vides iznīcināšana nemaz nesākās 20. gadsimtā un ne pirms simts vai pat piecdesmit gadiem. Pat tās vēstures rītausmā, kad cilvēku sabiedrībā nebija ne valstu, ne šķiru, bet jau bija zemnieki un lopkopji, cilvēkam ar savu akmens cirvi un liellopu ganāmpulku izdevās nopietni mainīt aizvēsturiskās Eiropas seju. Pat seno ēģiptiešu "Mirušo grāmatā" ir aprakstīti tolaik pastāvošie aizliegumi iegūt noteikta veida dzīvniekus tādās un tādās vietās un šādos laikos.Visas senās reliģijas un filozofijas uzsvēra, ka cilvēkam jādzīvo harmonijā un līdzsvarā ar dabu, jo viņš pats ir daļa no tās.

Bet kāpēc tad par vides saglabāšanas problēmu cilvēce īsti skaļi runāja tikai salīdzinoši nesen?

Kā zināms, 20. gadsimta vidū mēs savām acīm redzējām daudzu zinātnes un tehnikas sasniegumu rezultātus, kas tikai dažu desmitgažu laikā radikāli mainīja visas cilvēces civilizācijas dzīvi. Pirmkārt, tieši tajā laikā cilvēki uzzināja par šausmīgo kodolieroču spēku un pēc tam kodoltermisko ieroču spēku. Tādējādi cilvēcei pirmo reizi vēsturē ir tehniskas iespējas pilnībā iznīcināt sevi un līdz ar to arī visu planētu. Otrkārt, 50. gadu beigās, pateicoties reaktīvām tehnoloģijām, cilvēka darbība izplatījās ārpus Zemes, un kļuva iespējams apceļot pasauli nedaudz vairāk kā stundas laikā. Treškārt, globālo saziņas līdzekļu un galvenokārt satelīttelefona un interneta parādīšanās pilnībā samazināja zemes attālumus līdz robežai, padarot saziņu starp Amerikas un Krievijas iedzīvotāju tikpat vienkāršu kā divu cilvēku sarunu vienā telpā. Līdz 20. gadsimta vidum cilvēces civilizācijas darbība bija sasniegusi principiāli jaunu – globālu līmeni, kad tikai vienas paaudzes dzīves laikā mūsu dzimtā planēta šķita sarukusi līdz mazas trauslas lodītes izmēram.

Daba cilvēkam sniedz visu to labāko: tīru saldūdeni, zaļus, plaši mežus, tīru gaisu. Bet mēs neprotam izmantot tās priekšrocības un dāvanas. Mēs nenovērtējam to, kas mums ir. Mēs nemākam uztvert dabu tādu, kāda tā bija sākumā, mēs nezinām, kā nosargāt to, ko viņa mums deva. Cērtam mežus, lai uzceltu sev skaistas un siltas mājas, jo koks tam ir kvalitatīvākais materiāls; nogriežam, bet ne visi spēj atdot iestādīto stādu atpakaļ. Ik gadu tiek iznīcināti simtiem hektāru zaļo zonu un mežu. WRI pētnieki, Merilendas Universitāte un Google ziņo, ka tiek lēsts, ka Krievija ir pasaules līderis mežu izciršanā. Tādējādi ik gadu Krievijā iet bojā 4,3 miljoni hektāru meža. Galvenie iemesli tam ir: kalnrūpniecība, cilvēku izraisīti ugunsgrēki, mežu izciršana un mežu izciršana lauksaimniecības vajadzībām un rūpnieciskajām emisijām.

Lai kur cilvēks atrastos, viņš visur atstāj neizdzēšamas brūces dabai un nodara lielu ļaunumu mūsu Zemei. Cilvēku cietsirdība pret Kalderona delfīniem, savvaļas stirnu, mežacūku un staltbriežu masveida iznīcināšana, makšķerēšana nārsta laikā... Tie ir tikai nelieli piemēri tam, kā cilvēks izturas pret dabu.Pēdējo 500 gadu laikā ir izmirušas 844 dzīvnieku un augu sugas. Būtībā tā ir cilvēka vaina. Cilvēks šīs sugas mērķtiecīgi iznīcina šaušanas, iznīcināšanas rezultātā ar saindētām ēsmām, lai iegūtu vērtīgu kažokādu, ādu, ādu, gaļu vai vienkārši prieka pēc. Cilvēks iznīcina dabas augus, izraujot tos kaudzēm un pēc tam izmetot. Nenodzēstu ugunsgrēku dēļ tiek iznīcināts liels skaits mežu.

Ir zināms, ka uz Zemes ir aptuveni 350 tūkstoši augu sugu un aptuveni 1,5 miljoni dzīvnieku. No tām Sarkanajā grāmatā ir ierakstītas aptuveni 15 589 dzīvnieku un augu sugas (dati no interneta par 2008.g.) Cilvēkam ir uzticēts apbrīnot apkārtējās dabas skaistumu: kalnus, mežus, upes ar to daudzajiem iemītniekiem un dzīvošanu. tajā. Uz brīdi iedomājieties, kas notiks ar Zemi, ja: putni pazudīs ar savu jautro dziedāšanu, zāles un koki, ziedi un krūmi ... Viss dzīvais uz Zemes pazudīs... Tad pazudīs arī pats cilvēks. Planēta kļūs par nedzīvu debess ķermeni. To nevar pieļaut!

Dabas piesārņojuma dēļ ir pieaudzis saslimšanu skaits ar dažādām nopietnām saslimšanām, dzimst bērni ar iedzimtiem defektiem, veselu bērnu skaits nepārtraukti samazinās. Alerģijas un bronhiālā astma ir visizplatītākās bērnu slimības. Pieaugušie cieš no sirds un asinsvadu slimībām. Kā būt, ko darīt? Vai pestīšana ir tikai medicīnas attīstībā? ES domāju, ka nē. Veselīga un pareiza uztura ieradums, veselīgs dzīvesveids ir jāieaudzina jau no bērnības. Tam vajadzētu kļūt dabiskam un nepieciešamam, piemēram, elpošanai.

Situāciju var un vajag mainīt uz labo pusi. Lai ne uzreiz, pamazām, bet katram ir aktīvi jāpiedalās mūsu planētas un sevis uzlabošanā. Ja vien, protams, viņu neinteresē veselīga un uzticama nākotne. Mūsu spēkos ir nepiegružot savu personīgo dzīvotni. Popularizēt ekoloģiskos uzskatus draugu un paziņu lokā. Jums jāsāk ar mazumiņu. Mīlestība pret dzimteni sākas ar to, ka nav iespējams mežā iemest pudeli, plastmasas maisiņu; ar izpratni, ka nav iespējams izmest enerģijas taupīšanas lampu parastajos sadzīves atkritumos, jo tajā ir dzīvsudrabs. Uztveriet katru strautu, katru upi kā savu dzeramā ūdens avotu. Sakārtojiet lietas savā priekšējā dārzā, dārzā, dārzā, tad ap māju - un nedaudz tālāk. Beidz būt vienaldzīgs. Es ļoti vēlētos redzēt ķīmisko vielu, degvielas, visu veidu sprādzienbīstamu un viegli uzliesmojošu, radioaktīvu uzņēmumu slēgšanu, kas tik šausmīgi piesārņo mūsu kopējo gaisu, ūdeni un augsni.

Apkārt esošās dabas skaistums un krāšņums var būt mūžīgs, taču tas ir atkarīgs no katra no mums. Atbilstība elementārajiem uzvedības noteikumiem dabā palīdzēs to saglabāt un palielināt tās bagātību. Rūpējieties par dabu, izturieties pret to ar mīlestību, un tad tā atbildēs tāpat. Galu galā daba ir iekārtota tā, ka, ja viņai nepatīk izturēšanās pret viņu, tad viņa bargi sodīs. Padomājiet par to, jo katram no mums ir patīkami staigāt pa mežu, kurā nav atkritumu; ir patīkami gozēties tīrā ezerā vai strautā, kur nav saplīsušu pudeļu, kur ir dzidrs kristāla ūdens, caur kura virsmu var redzēt dibenu ar augiem un dzīvniekiem; mums visiem patīk elpot tīru un svaigu gaisu, kas ir bez sēra un gāzes piemaisījumiem, kas ir piepildīts ar zaļumu, garšaugu un ziedu svaigumu. Katrs no mums ir atbildīgs par savām attiecībām ar dabu. Viņa skatās mūsu acīs ar lūgšanu, cerību un brīdinājumu. Bet vai mēs visi dzirdam šo aicinājumu? Beidz cilvēks! Klausies! Aizveriet savu sirdi dabai, uzziniet par tās rūpēm, dalieties savās bēdās. Pamudini un māci, gudrā dabas māte. Dalieties savā prātā, dāsnumā, laipnībā, palīdziet saglabāt savu skaistumu vēl daudzus gadsimtus.

Kolam ir lemts elpot

Mēs esam viens un tas pats gaiss

Būsim mēs visi

Vienosimies uz visiem laikiem.

pieņemsim

Saglabāsim savas dvēseles

Tad mēs esam uz zemes

Un glābsim sevi...

20. gadsimta rakstnieki. Bet, ja agrāk daba tika apdziedāta un apbrīnota, tad mūsdienu rakstnieku darbos ir skaidrs aicinājums glābt to, ko zaudējam. 20. gadsimts ar savām morālajām un ekoloģiskajām problēmām atspoguļojās Čingisa Aitmatova, Valentīna Rasputina, Viktora Astafjeva un daudzu citu rakstnieku darbos. V. Rasputins ir cieši saistīts ar dabas tēmu.

Sibīrijā uzaugušais rakstnieks šim novadam atdevis savu sirdi. Majestātiskie Sibīrijas plašumi, neparastā Baikāla dabas pasaule, taigas meži uz visiem laikiem saista cilvēku ar sevi. Un rakstnieka dvēsele nevar nesaslimt, redzot, kā tiek iznīcināta daba, cik valdonīgi un nepārdomāti viņš ar to rīkojas, nedomājot par savu bērnu nākotni.

Šāds iebrukums dabā ir postošs, un pirmām kārtām pašam cilvēkam. Veseli ciemati izmirst. Un tas ir tiem, kurus ar dzimto zemi saista asins saites. Vecmāmiņa Daria no stāsta “Ardievas no Matera” pašaizliedzīgi aizsargā ciematu, kas ir pakļauts plūdiem.

Šeit dzīvoja viņas senči, viņa šeit ir dzimusi un smagi dzīvojusi. Un tagad viņas dzimtā zeme ir pakļauta plūdiem. Ir uzcelts jauns ciems ar jaunām mājām un jaunu dzīvi. Bet tā nekad nebūs tā pati, dzimtā, asinszeme.

Šai zemei ​​ir dota dzīvība. Darijai un citiem veciem cilvēkiem tā ir traģēdija. Kā koks bez augsnes, tā cilvēka dvēsele bez dzimtās zemes izžūst. Barbariski iznīcinot dabu, mēs iznīcinām savu dvēseli. Cilvēks, kurš iznīcina savas saknes, izdara noziegumu ne tikai pret dabu, viņš ir atbildīgs pret cilvēku, pret savu nākotni.

Dabas un cilvēka tēmu savos darbos pieskaras cits sibīrietis Viktors Astafjevs. Arī romānā "Cara zivs" cilvēks iet pret dabu. Šī problēma īpaši skaidri un asi skarta vienā no galvenajām nodaļām. Cilvēks un daba ir viens.

Un jūs nevarat pārtraukt šo savienojumu. Bet cik bieži mūsu dzīvē alkatības dēļ cilvēkā tiek aizmirsts cilvēks. Ignatihs noķēra milzīgu stores “karalzivi”, kā to sauca ļaudis.

Mantkārības apžilbināts, viņš nevēlas zivis palaist vaļā, bet ar to arī netiek galā. Rezultātā cilvēks un zivis, mednieks un medījums iet bojā kopā. Ignatihs atceras visu savu dzīvi, visus grēkus un notiekošo uztver par “pelnītu sodu”.

Cik bieži mūsdienu literatūrā cilvēks tiek parādīts kā bezdvēseles būtne, īsts barbars. Šī ir Čingiza Aitmatova romāna "Bloks" galvenā ideja. Šis nevar atstāt vienaldzīgu, tas skar nervus. Mūsu gadsimts ar saviem netikumiem ir atradis īstu atspulgu Blokā. Cilvēks iet pret dabu, aizmirstot, ka viņš pats ir daļa no tās. Iznīcinot dabu, viņš nolemj sevi nāvei, smalcināšanai.

Romāna pirmajās lappusēs mēs satiekam vilku pāri, zilacaino vilku Akbaru un spēcīgo skaisto vilku Taščainaru. Viņu dzīve ritēja “nebeidzamā meklēšanā cauri bezgalīgajiem Moyunkum plašumiem. lasītājiem atklāj lielās savannas dzīvi. Viss notiek kā parasti, viss ir pakļauts dabas likumiem. Dabā viss ir savstarpēji saistīts: “vajā un dzenas pēc tās pašas nežēlīgās eksistences dzīves”.

Visam ir sava harmonija, ko cilvēks grauj. Cilvēks iebrūk dabā, pārkāpjot mūžīgos likumus. Saigu iznīcināšanas aina ir parādīta ļoti spilgti ar visu nežēlību. Cilvēks sava labuma dēļ, lai izpildītu gaļas piegādes plānu, nošauj dzīvnieku ganāmpulkus. Uz visu cilvēku pastrādāto zvērību fona vilki izskatās daudz humānāki un dāsnāki nekā paši cilvēki.

Taščainarā un Akbarā ir vairāk cilvēku. Vilki, glābjot sevi un savus mazuļus, ir spiesti pamest dzimtās vietas, taču glābiņa viņiem nekur nav. Visi vilku mazuļi mirst no cilvēku rokām. Cilvēks "Plakhā" ir parādīts visā savā zemiskumā un garīguma trūkumā.

Viens no romāna galvenajiem varoņiem, bijušais seminārists Obadja, cenšas cīnīties par cilvēku dvēselēm. Sirsnīgas vēlmes sludināt mūžīgās vērtības, glābt pazudušās dvēseles vadīts, Obadja nonāk narkomānu un alkoholiķu pasaulē. Bet viņa vārdiem, stāstiem par Dievu, izmisīgiem aicinājumiem uz grēku nožēlu nav nekādas ietekmes. Un Avdijs Kaļistratovs mirst no to cilvēku rokām, kurus viņš gribēja glābt.

Romāna beigas ir traģiskas: iet bojā gan cilvēki, gan vilki. Katram savs ešafots. Aitmatovs liek saprast, ka cilvēks nav dabas karalis, bet gan tās neatņemama sastāvdaļa. Rakstnieku izvirzītie jautājumi skar ikvienu no mums. Viņu darbi skaidri parāda, ka cilvēkam ir laiks apstāties un padomāt vēlreiz. Ko mēs zaudējam, izcērtot mežus, piesārņojot upes un gaisu, iznīcinot dzīvniekus.

Daba lūdz palīdzību, un tikai mūsu spēkos, lai apturētu katastrofu.