Pareizticība Venēcijā. Krievu pareizticīgo baznīca Itālijā Pareizticīgā Venēcija
Содержание статьи
Šī pilsēta mums šķiet romantiķu, dzejnieku un mākslinieku vieta. Tā ir taisnība. Bet Venēcija un svētceļnieku pilsēta. Šajā pilsētā pareizticīgajam vērtīgo svētnīcu skaitu var viegli salīdzināt ar Romu. To vidū ir aptuveni viena piektā daļa Svētā Nikolaja relikviju. Priesteris Aleksijs Jastrebovs un Marina ŅEFEDOVA stāsta par Venēcijas svētvietām un pareizticīgo draudzes dzīvi par godu svētajām mirres nesējām sievietēm.
Pareizticīgo dzīve pilsētā-muzejā
Patiesībā Venēcijā ir divas vietas, kur atrodas Svētā Nikolaja relikvijas: katoļu baznīca Lido salā un vienīgā Venēcijas Krievu pareizticīgo baznīcas draudze - Svētās mirres nesošās sievietes. Turklāt templis, kurā dzīvo mirres nesēju sieviešu draudze, tiek saukts par San Zan Degolu - par piemiņu par Jāņa Kristītāja galvas nociršanu. Draudzes un tempļa nosaukums nesakrīt – pareizticīgie vienkārši kalpo templī, kuru viņiem bija iedevuši katoļi. Templis ir brīnišķīgs, sens, 11.gs. 11. gadsimts - Venēcijai tā ir gandrīz ierasta lieta, bet pareizticīgajiem kristiešiem kalpot tik senā templī ir retums. 
Šeit ir gotiski koka griesti, kolonnas, kas it kā ir vecākas par templi, pirmā tūkstošgade un saplākšņa ikonostāze. “Jā, mēs šeit pastāvam pieticīgi,” saka tēvs Aleksijs Jastrebovs, rektors. – Cilvēkam, kurš atbraucis no Krievijas, dažas lietas šķiet naivi... Šī ikonostāze, piemēram. Bet tā vietā 8 gadus mums bija tikai aizkars. Un šīs lektores mums atveda uz pusgadu...
San Zan Degola baznīca, Krievu pareizticīgo baznīcas Svēto mirres nesēju sieviešu draudze, zelta šķirstā - svētā Nikolaja relikviju daļiņa
Šeit viss nav mūsu. Lai gan mūsu draudze Venēcijā pastāv jau 10 gadus, un katoļi mums atļāva šeit kalpot, mums nav nekādu juridisku papīru baznīcai. Un viņi mums to nav iedevuši 10 gadus. Viņi saka, ka mums ir jāizpēta šis jautājums. Mēs, protams, ļoti vēlētos, lai šis templis tiktu mums nodots pastāvīgai lietošanai. Kas tam vajadzīgs? Tikai katoļu labā griba. Itālijā nav iespējams nopirkt templi, to nevar izdarīt ar likumu. Un cilvēki to nesapratīs."
Mirres nesošo sieviešu draudze ir neliela. Vidēji uz svētdienas dievkalpojumiem pulcējas 60-80 cilvēku. Kodols -10-12 draudzes locekļi. Reizēm ierodas ap 200 cilvēku. Šī ir vienīgā draudze Venēcijā un tuvākajā apkārtnē, kur dievkalpojumi notiek baznīcas slāvu valodā.
Pirms 10 gadiem Venēcijā bija krievvalodīgo pareizticīgo kristiešu grupa, kas devās uz Konstantinopoles patriarhāta grieķu templi. Bet viņi gribēja, lai viņiem būtu savs pagasts. Viņi reģistrējās un vērsās pie Svētās Sinodes ar lūgumu nosūtīt viņiem priesteri. Un topošais rektors, priesteris Aleksijs Jastrebovs toreiz rakstīja disertāciju par filozofiju vienā no Romas universitātēm. Smoļenskas un Kaļiņingradas metropolīts Kirils (tagad Viņa Svētība Patriarhs) toreiz bija Baznīcas ārējo sakaru departamenta priekšsēdētājs. Viņš uzaicināja tēvu Aleksiju ieņemt rangu.
Tēvs Aleksijs pabeidza savu disertāciju kā priesteris, katru nedēļas nogali ceļojot starp Romu un Venēciju (550 km!). Tad viņš ar sievu un meitu pārcēlās uz Venēciju. "Venēcija ir mākslīga pilsēta, to var saukt par pilsētu ar zināmu atrunu, tā ir vairāk kā muzejs," saka tēvs Aleksijs. – Šeit nedzīvo daudz cilvēku. Turklāt daži no viņiem atzīst pareizticīgo ticību. Ir jauna Venēcija, kontinentālā, visi mūsu draudzes locekļi ir no turienes (un es arī tur dzīvoju). Bet vispār mums nav neviena krievu draudzes, izņemot manu mammu, manu meitu un vēl vienu sievieti. Ir krievvalodīgie – Ukrainas un Moldovas pilsoņi. Ir itāļi – viņu parādīšanās pagastā galvenokārt saistās ar krievu sievām. No mūsu puses nav nekāda prozelītisma!”
Pareizticīgo priestera galvenā darbība Venēcijā līdzās pastorālajam darbam ir darbs ar krievvalodīgajiem svētceļniekiem. “Atbrauc daudz svētceļnieku, rīkojam lūgšanu dievkalpojumus, reizēm cilvēkiem jāpaskaidro, kur atrodas. Jā, bieži vien ir nepieciešams uzturēt kārtību. Tā kā mūsu svētceļnieki, dažreiz no laimes, dažreiz no kaut kā cita, ne vienmēr uzvedas pareizi, viņu pielūgsme nepieņem ļoti adekvātas formas. Taču katoļus dažkārt tas vilina un viņi ir neapmierināti ar mūsu svētceļnieku uzvedību. Jā, padomju izglītība, iespējams, vēl ilgi izdzīvos mūsu tautā.
Virziens - uz sāniem

Džozefs Brodskis savā esejā "Neārstējamo piestātne" rakstīja: "Manuprāt, Hazlits teica, ka vienīgais, kas varētu pārspēt šo ūdens pilsētu, būtu pilsēta, kas uzcelta gaisā." Brodskis, starp citu, dzimis 2 dienas pēc Svētā Nikolaja piemiņas - 24. maijā, un tika apglabāts vienā no Venēcijas salām, San Michele kapsētā.
Tā ir neparasta sajūta – izej no stacijas ēkas un, kā jau gaidīts, atrodies uzreiz uz pilsētas galvenās ielas. Tikai viņa ir ūdens. Šajā pilsētā vispār nav automašīnu. (Bet, starp citu, šeit notiek arī negadījumi no ūdens transporta.) Jā, pat ceļojot pa Venēciju, ir svarīgi zināt, ka vaporets (ūdens autobusi, galvenais sabiedriskā transporta veids Venēcijā) pietauvojas pie vienas piestātnes, kad kuģojot gan turp, gan atpakaļ pa savu maršrutu - bez šīm vērtīgajām zināšanām, tāpat kā šī teksta autors, varat aizkuģot pilsētas centra vietā kaut kur atklātā jūrā. Labāk pajautā vēlreiz.
Mirres nesošo sieviešu pareizticīgo draudzes baznīca kartē parasti ir norādīta kā San Zan Degola (adrese: CampoSanZanDegolà, 1, Santa Croce, Venēcija). Bet jāpatur prātā, ka šeit, Venēcijā, nav iespējams nepazust. Pat pilsētas karšu pārdevējs uzreiz nevarēja paskaidrot, kā atrast īsto adresi – viņš ilgi pētīja pārdoto karti.
Brodskis, kurš ļoti mīlēja Venēciju un 17 gadus šeit ieradās gandrīz katros Ziemassvētkos, savā apburošajā “Fondamenta degli incurabili” (“Neārstējamā krastmala”) rakstīja: “Lai kur tu dotos, kad iziesi no mājām, tu apmaldīsies šie garie ielu un aleju pagriezieni, aicinot tos caur un cauri iepazīt, doties uz netveramo galu, kas parasti ved uz ūdeni, tā, ka to pat nevarētu nosaukt par bezizeju (strupceļš - franču valodā). Kartē pilsēta izskatās kā divas ceptas zivis uz viena šķīvja, vai varbūt kā divi gandrīz savstarpēji saistīti omāra nagi (Pasternaks to salīdzināja ar izmirkušu bageli); bet tai nav ziemeļu, dienvidu, austrumu, rietumu; tā vienīgais virziens ir uz sāniem. Tas tevi ieskauj kā sasalušas aļģes...”
Bet, ja apbruņojies ar Google kartes izdruku, tad līdz templim var viegli tikt arī saviem spēkiem – galvenais ir būt gatavam, ka var neatradīsi uzreiz. No dzelzceļa stacijas apmēram 15 minūšu gājiens. Un, ja centrā, ap Svētā Marka laukumu, ir cilvēku pūļi, tad pie šī tempļa ir kluss un pamests, jūs pat varat iedomāties, ka jūs stāvat šajā mazajā laukumā pirms 500 gadiem. Varbūt tieši tas šeit notika.
Uz Venēciju Bari vietā
Līdz šim, dīvainā kārtā, tikai daži cilvēki zina, ka aptuveni piektā daļa no Svētā Nikolaja relikvijām atrodas Venēcijā. “Lai gan,” saka tēvs Aleksijs, “tagad arvien vairāk cilvēku ir sācis apmeklēt Svēto Nikolaju Venēcijā. (Un, protams, mēs nekādā gadījumā neiebilstam pret Bari!) Ir fotogrāfija ar tām relikvijām, kas atrodas Bari, mēs zinām, ka ne visas tur ir. Ir daudz dažādu pētījumu, kas pierāda, ka Svētā Nikolaja katoļu baznīcā Venēcijas salā Lido atrodas autentiskās Svētā Nikolaja relikvijas. Viņi nemirrē. Bet, iespējams, tādas lietas kā mirres straumēšana nav automātiska fiziska parādība, tās ir citā secībā. Varbūt tāpēc viņi neplūst mirres, jo pareizticīgie aizmirsa par šo venēciešu svētnīcu vairākus gadsimtus? Un pēdējā laikā neliela daļa no Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja relikvijām atrodas arī mūsu mirres nesēju draudzē.” 
Baznīca Sv. Nikolass O. Lido. Venēcija. Foto no vietnes nikola-ygodnik.narod.ru
Kā relikvijas nonāca Venēcijā? Venēcieši atveda pareizticīgo svētnīcas no visas Bizantijas. Var teikt, ka Venēcija ir zagtu svētvietu pilsēta. "Sākumā Svētā Nikolaja relikvijas paņēma barieši," turpina tēvs Aleksijs. "Bet viņi steidzās un nepaņēma visu, tikai galvenās daļas." Atlikušo nelielo daļu relikviju savāca un paslēpa grieķi. Bet pēc 10 gadiem ieradās venēcieši, kuri spīdzināti uzzināja, kur glabājas relikvijas, un nogādāja tās uz Venēciju, uz Lido salu. Tagad līdzās Svētā Nikolaja relikvijām tur glabājas arī citu Miras svēto relikvijas: Svētais Nikolajs - “tēvocis”, kuru kļūdaini sauca par Svētā Nikolaja onkuli, lai gan viņš bija cita svētā onkulis, un hieromoceklis Teodors, arī Mairas arhibīskaps Likijā. 
Akmens ar uzrakstu grieķu valodā: "Pazemīgā Nikolaja relikvijas, kas plūst mirres". Foto no vietnes nikola-ygodnik.narod.ru
Santa Lucia un citi
Tēvs Aleksijs ir labi pazīstams Venēcijā. Viņš ir autors detalizētam ceļvedim par šīs unikālās pilsētas pareizticīgo svētnīcām. Viņa grāmata (tā ir krievu valodā) tiek pārdota Sv. Marks - galvenā Venēcijas katedrāle. Pārdevējas, uz jautājumu, vai par Venēciju ir kaut kas krieviski, saka – ak, Aleksij! - un viņi izņem diezgan biezu rokasgrāmatu.
“Jo vairāk es te dzīvoju, jo vairāk pārliecinos, ka par visām svētvietām vispār nav iespējams pastāstīt. Ja tu kādam pasaki, otrajā desmitā esošais cilvēks pārstāj reaģēt. Svētceļojumu grupas parasti apmeklē vairākas galvenās vietas. Pirmkārt, apustuļa un evaņģēlista Marka, Venēcijas patrona katedrāle, kurā atrodas viņa relikvijas. Apustulis Marks sludināja Aleksandrijā un Itālijas pussalā, Akvilejas pilsētā, kas mūsu laikos kā pilsēta nav saglabājusies. Venēcijai tas bija ārkārtīgi svarīgi. "Fakts ir tāds," saka tēvs Aleksijs, "ka kopumā tikai Romā, vienīgajā visā Rietumos, varēja pastāvēt patriarhāts - tā iemesla dēļ, ka apustuļi it kā sludināja tikai šajā pilsētā. Un nekur citur. Jā, Mazāzijā apustulis Pāvils sludināja katrā ciematā, bet Rietumos – tikai Romā. Bet tad izrādījās, ka otrā rietumu pilsēta, kuru apmeklēja viens no apustuļiem, ir Akvileja. Pat Sv. Par to rakstīja Dmitrijs Rostovskis, nemaz nerunājot par Rietumu avotiem. Tāpēc Akvilijā pastāvēja patriarhāts. Un pēc Akvilejas patriarhāta tituls tika nodots Venēcijai kā šīs metropoles galvenajai pilsētai. Un pat līdz šai dienai Venēcijas bīskaps nes patriarha titulu - Venēcijas patriarhs. Tas ir unikāli katoļu pasaulē.
Apustuļa Marka relikvijas, kā zināms, glabājās Aleksandrijā, bet venēcieši izvirzīja sev mērķi tās iegūt. Ko viņi arī izdarīja, nozagot tos 833. gadā no Aleksandrijas. Kopš tā laika relikvijas ir saglabājušās šeit, galvenajā, “zelta” (skaistās zelta mozaīkas dēļ) katoļu apustuļa Marka katedrālē, altāra iekšpusē.
Un katedrāles kreisajā pusē ir senā brīnumainā bizantiešu Dievmātes ikona “Nicopea” - arī venēciešu laupījums.
Kādas citas pareizticīgo svēto relikvijas atrodas Venēcijā? Nosauksim dažus: svētā Teodora Stratilates relikvijas (katoļu baznīcā Kunga pārveidošanas vārdā, Chiesa di San Salvador), svētā taisnīgā Zakarijas, tēva Jāņa Kristītāja relikvijas - tāda paša nosaukuma templī. netālu no Sanmarko. Grieķu baznīcā atrodas Svētā Aleksandrijas Atanāzija Lielā, Svētā Nikolaja laikabiedra, relikvijas. Svētā Aleksandrijas patriarha Jāņa Žēlsirdīgā relikvijas atrodas San Giovanni in Bragora baznīcā (šajā baznīcā tika kristīts Antonio Vivaldi). Pareizticīgo godā ir arī svētās mocekļa Lūcijas no Sirakūzas relikvijas - slavenā Santa Lucia. Svētās Savvas svētītās personīgais klostera krusts. Un tā ir tikai neliela daļa no svētvietu saraksta! Starp citu, Svētā Savas relikvijas atradās Venēcijā no 13. gadsimta līdz 1965. gadam. 1965. gadā notika īslaicīga attiecību sasilšana starp austrumu un rietumu baznīcām, un trīs nozagtas svētnīcas atgriezās atpakaļ austrumos: Svētā apustuļa Tita galva, Svētā Savas Svētā relikvijas un Svētais Grieķijas Lūkass no Hosios Loukas klostera - viņi atgriezās tajā. Taču tad attiecības atdzisa, durvis aizcirtās, un kopš tā laika pareizticīgie no katoļiem neko nav atguvuši. 
Relikvijas Sv. Aleksandrijas Atanāzija, Venēcija, Sv. Cakarija
Bet vispār, kā saka tēvs Aleksijs, Venēcijā ik uz soļa ir baznīca, un gandrīz katrā baznīcā ir svētvietas. Bet jums jāpatur prātā, ka dažos Venēcijas tempļos ir ieejas maksa.
Šeit atrodas ļoti seni tempļi - Jēkaba Zebedeja baznīca, piemēram, no 8.gs. Tai ir viena kolonna – saskaņā ar leģendu šī ir Zālamana portika kolonna no Jeruzalemes tempļa.
Vai arī lieliskā 14. gadsimta Frari bazilika (no venēciešu dialekta - no “frati”, t.i., “brāļi”, brāļi franciskāņi) - pilns nosaukums ir Santa Maria Gloriosa dei Frari. Šeit atrodas Ticiāna Jaunavas Marijas debesīs uzņemšana (galvenajā altārī, tieši pretī ieejai). Kreisajā pusē ir viens no Ticiāna labākajiem darbiem “Pesāro Madonna”, labajā pusē ir Džovanni Bellīni triptihs “Madonna Enthroned with Saints”. Un bazilikas relikviārī tiek glabātas daudzas svētnīcas - tostarp īpašā traukā - Kristus asinis (saskaņā ar leģendu Marija Magdalēna savāca asinis - no Krusta vai no kapa). Svētnīcu atveda Venēcijas flotes kapteinis Melhiors Trevisans, savukārt viņam to uzdāvināja mirstošais Konstantinopoles grieķu katoļu patriarhs. Svētnīca Frari ir saglabājusies kopš 15. gadsimta. Tēvs Aleksijs sniedz īsu ekskursiju pa Frari. Iznāk bazilikas prāvests, kas gatavojas kalpot vakara dievkalpojumam. Viņi sveicina viens otru, un tēvs Aleksijs novēl viņam "Labās mises".
Mirres nesošo sieviešu pareizticīgo draudze cer Svētajā Nikolasā, ka viņš palīdzēs viņiem atrast savu baznīcu. Tas ir dīvaini - katoļi dzenājās pēc svēto relikvijas, un tagad viņi ir gandrīz aizmirsuši par savu godināšanu. Varbūt, lai šī godināšana turpinātos, ir svarīgi, lai pareizticīgo svētceļnieki par viņiem neaizmirstu? Šeit noteikti ir cerība uz dziedināšanu.
Starp divām baznīcām
Runājot par reliģisko ainu, viss, kas saistīts ar Itāliju, parasti tiek saistīts ar tradicionālo katolicismu. Venēcija, protams, ir katoļu zeme. Taču reliģiskā situācija Venēcijā vienmēr ir bijusi īpaša.
Vēsturiski Venēcija ieņēma vidējo pozīciju starp Rietumu un Austrumu baznīcām. Tā ir vietējās garīgās un laicīgās kultūras raksturīga iezīme.
Viduslaiku vēlme atdarināt Bizantiju – lai gan sākotnēji imperatora galma rituālos un ceremonijās – saglabājās arī pēc ceturtā krusta kara: Austrumu kristietības ietekme šeit ir jūtama vēl šodien. Īpaši uzkrītoši tas ir grandiozajā Sv. Marka katedrālē, kur var aplūkot, piemēram, marmora gotikas ikonostāzi no 14. gadsimta beigām (kamēr katoļu baznīcās parasti nav ikonostāžu) vai Jaunavas Nikopejas attēlu (“ uzvarošs”) no 11.–12. gadsimta, kuras priekšā Bizantijā imperatora karaspēks kauju priekšvakarā lūdza aizlūgumu (ironiski, vai drīzāk, ar Dieva apgādību, ikona tika notverta tieši pirms sakāves Romieši un Konstantinopoles sagrāve ceturtā krusta kara laikā). Un pati Svētā Marka katedrāle tika uzcelta bizantiešu meistaru vadībā pēc Konstantinopoles apustuļa parauga (12 apustuļu templis).
Pareizticība turpināja ietekmēt Venēciju pēc tam, kad turki bija sagrābuši Konstantinopoli: caur Grieķijas salām (ieskaitot Krētu), kuras no 13. līdz 18. gadsimtam atradās Venēcijas Republikas pakļautībā. Starp citu, šī ietekme bija abpusēja: piemēram, mūsdienu grieķu baznīcās soli parādījās tieši ciešo kontaktu laikā ar venēciešiem. Un Venēcija, savukārt, gadsimtiem ilgi svinēja nedalītās Baznīcas svēto piemiņu.
Paši venēcieši sevi lepni uzskatīja, pirmkārt, par savas pilsētvalsts pilsoņiem un tikai pēc tam - par piederīgiem noteiktai reliģiskai tradīcijai. “Veneziani, poi Cristiani” - “vispirms venēcieši, tad kristieši”: lagūnas iedzīvotājiem nekad netrūka ne pašpietiekamības, ne pārākuma sajūtas. 16. gadsimta 20. gados dožs Andrea Gritti pat izvirzīja ideju par “jauno Romu”, pasludinot Venēciju par sen izmirušās Romas impērijas mantinieci.
Pats “Sv. Marka republikas” Senāts iecēla savus patriarhus – tā kopš 6. gadsimta beigām līdz mūsdienām tiek titulēti Venēcijas robežu valdošie bīskapi. Raksturīga epizode notika 16.–17. gadsimtu mijā: venēcieši drosmīgi atteicās pakļauties Vatikānam, kad pāvests Klements VIII lika visiem Itālijas bīskapu kandidātiem ierasties Romā uz “bīskapu eksamināciju”. Venēcija uzskatīja, ka tai pašai jāievēl un jāapstiprina valdošie bīskapi. Un Vatikānam galu galā bija jāpiekāpjas...
Tomēr šīs neatkarības otrā puse bija cita atkarība: no laicīgās varas. Valsts iejaucās pastorālos jautājumos un iecēla bīskapus un priesterus. Rezultāts bija sava veida teokrātija, kas tika formalizēta pēc Svētā Marka bazilikas uzcelšanas. Svētais apustulis tika pasludināts par “valsts galvu”, “valdošo” kopā ar dogu. Pēc Konstantinopoles krišanas šī doktrīna kļuva oficiāla. Tā rezultātā, piemēram, Dožam, būdams pilsētvalsts laicīgs galva, nevis Baznīcas galva, tomēr bija tiesības mācīt cilvēkiem "svinīgo svētību" lielajās svētku dienās - tas tika mācīts no “lapene”, īpaša kancele Svētā Marka bazilikā. Un pati bazilika bija dodža mājas baznīca, un tās garīdznieki bija pakļauti nevis bīskapam, bet tieši “Svētā Marka vikāram”...
Svētnīcu centrs
Jau pieminētā pārliecība padarīja Venēciju par svētnīcu centru: "vairāk relikviju - vairāk patronu." Svētnīcas atnesa pirmie pilsētas dibinātāji un ielika tempļu un altāru pamatos; Bizantija saviem sabiedrotajiem ziedoja svētās relikvijas; anarhijas laikmetā dažās impērijas daļās kristietības mantojums tika izlaupīts; Arābu un turku iekarojumu laikā relikvijas tika izvestas, paglābjot tās no apgānīšanas.
Tādējādi “tiltu un kanālu pilsēta” kļuva par unikālas relikviju kolekcijas īpašnieci - saskaņā ar 18. gadsimta katalogu pilsētā glabājās 49 svēto relikvijas! Diemžēl Napoleona kari veica savas korekcijas šajā statistikā: 1797. gadā republika nokļuva franču uzbrukumā un pēc tam pārgāja austriešu rokās. Baznīcas bija izpostītas, relikvijas varēja vienkārši izmest – iekarotājus daudz vairāk interesēja dārgie relikvija.
Tomēr tas, kas paliek pāri, ir pelnījis katra godbijīga kristieša uzmanību.
Tilts
…Gadās, ka cilvēki, kuri gandrīz nekad neiet uz baznīcu Krievijā, ierodoties Venēcijā atpūsties, sāk interesēties par baznīcas dzīvi: ir grūti būt vienaldzīgam pret pareizticīgo svētuma pasauli, ar kuru daudzi, iespējams, negaidīti sastopas šeit, Rietumos. . Venēcija bija gan pareizticības aplaupītāja, gan tās patrons “Mazā Bizantija”. Un man šī pilsēta, pirmkārt, ir tiltu pilsēta gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. "Tilts starp Austrumiem un Rietumiem" - lai gan šis izteiciens ir kļuvis izjaukts.
Svētie nepieder tikai Austrumiem vai Rietumiem. Tie ir svētīgs īpašums ikvienam, kas tos pieņem un godā ar ticību un mīlestību, tie ir realitāte, kas palīdz mums, pareizticīgajiem un katoļiem, labāk saprast vienam otru.
Tāpēc cilvēki, ierodoties šeit, nāk nevis ciemos, bet gan lai dotos mājās – pie mūsu svētajiem, brāļiem un māsām, kas Baznīcas pagodināti Kristū – lūgt viņu lūgšanas un svētības.
Nikolaja Brīnumdarītāja relikvijas tiek glabātas Venēcijā Lido salā kopš 1099. gada. Svētā relikviju “Venēcijas daļa” ir tā daļa, kuru bariešiem nebija laika steigā aizvest, kad viņi 1087. gadā no Miras paņēma galveno relikviju daļu. Pareizticīgo dievkalpojumu veikšana pie Svētā Nikolaja relikvijām Lido salā jau kļuvusi par labu tradīciju pareizticīgajiem. Taču pareizticīgie Venēcijā un svētceļnieki ierodas Svētā Nikolaja bazilikā visu gadu, lai veiktu privātu lūgšanu.
“Mūsu draudzes ieguvums būs liels!” 2013. gadā apritēja 230 gadi kopš pirmās krievu baznīcas dibināšanas Apenīnu pussalā. Tā kļuva par mājas baznīcu Krievijas vēstniecībā Venēcijas Republikā, kas dibināta ar ķeizarienes Katrīnas Lielās personīgo dekrētu. 1783. gadā no Krievijas Venēcijā kā sūtnis ieradās ģenerālmajors Semjons Romanovičs Voroncovs, kurš nekavējoties sāka būvēt templi, kas sākotnēji atradās vienā no vēstniecības telpām un tika iesvētīts Sv. augstākie apustuļi Pēteris un Pāvils. Drīz tika iecelts rektors Hieromonks Džastins (Fjodorovs).
Pareizticīgo draudze Venēcijas svēto mirres nesēju vārdā
Patronālie svētki: Svēto mirres nesēju sieviešu piemiņas diena (otrā svētdiena pēc Lieldienām). Sabiedrības veidošana un stiprināšana, svētceļojums, pareizticīgo liecība – tās ir Svēto mirres nesēju draudzes galvenās aktivitātes. Dievkalpojumi draudzē notiek galvenokārt baznīcas slāvu valodā, bet var dzirdēt arī litānijas un Svētos Rakstus itāļu un rumāņu valodā. Tas nav pārsteidzoši, jo draudzes locekļi nāk no dažādām valstīm un dažādu tautu pārstāvji: moldāvi, ukraiņi, krievi, baltkrievi, serbi, itāļi.
Mūsu templis vienmēr ir atvērts dievkalpojumu laikā
| sestdiena | 17:00 — 19:00 |
| Augšāmcelšanās | 8:30 — 12:00 |
| Svētki - Matīns un dievišķā liturģija | 8:30 — 11:00 |

Ja ceļojat kopā ar gidu no Svēto mirres nesēju draudzes svētceļojumu dievkalpojuma, tad ar maršruta izvēli nav problēmu – Jūs tiksiet aizvests uz pilsētas svarīgākajām svētvietām, saskaņā ar plkst. jums pieejamais laiks.
Jūs atrodaties Venēcijā vairākas stundas.
Vislabāk ir koncentrēties uz baznīcām, kas atrodas San Marco un Castello apgabalos. Tas ietvers Svētā Marka baziliku, Sv.Cakarijas baznīcu, grieķu pareizticīgo baznīcu un Svētā Jāņa Kristītāja templi. Šis maršruts ir ērts, jo, pārvietojoties no Svētā Marka laukuma, kur, visticamāk, no jums atvadīsies jūsu sociālais gids, jūs dodaties pa Riva degli Schiavoni krastmalu uz vaporetto un laivu piestātnēm. Tādējādi, ja braucat no Venēcijas ar laivu, jūsu mazais svētceļojums beigsies tieši pie piestātnes. Tradicionālais orientieris ir Gabrielli viesnīca.
Jūsu rīcībā ir pilna diena Venēcijā.
To var sākt ar lūgšanu pie Svētā Nikolaja relikvijām Lido salā. Pēc tam, attālinoties no Lido, vaporetto apstāsies pie Sv. Helēnas salas un Arsenāla, kur ir ērti izkāpt un apmeklēt Sv. Līdzvērtīgi apustuļiem Helēnai un svētajam Jānim Kristītājam. No pēdējās dodieties uz grieķu Sv. Jura baznīcu un pēc tam uz Sv. Cakarijas baznīcu. Ja ieradīsities pusdienlaikā, apmeklējiet Santa Maria Formosa un San Zulian baznīcas, kuras netiek slēgtas pārtraukuma laikā. Jūs varat viegli sasniegt Sv. Marka baziliku pa mercheria no Sv. Juliāna baznīcas. Neaizmirstiet par Svētā Džordža (San Giorgio Maggiore) salas svētnīcām, kas atrodas tieši pretī Dodžu pilij. Vēlā pēcpusdienā apmeklējiet Kristus Pestītāja katedrāli (San Salvadora), un pēc tam, šķērsojot Rialto tiltu, robežu starp Sv. Marka (Sanmarko) un Sv. Pāvila (San Polo) katedrāli, apmeklējiet visvairāk. senā Venēcijas baznīca, San Giacometto, Basilica Frari, Scuola Grande Saint Roch un Scuola Grande of Saint John the Evangelista.
Ja jums ir atlikušas divas dienas.
Ja jums ir atlikušas divas dienas, tad vienas dienas maršrutam (skatiet iepriekš) pievienojiet braucienu uz lagūnas ziemeļu salām, sākot no Torčello saskaņā ar iepriekš aprakstīto shēmu. Sākot ceļojumu agri, jūs bez steigas varēsiet pārvarēt visas četras salas (Torčello, Burano, Murano, Sanmišela), pat piestājot mežģīņu veikalos Burano un mākslas stikla veikalos Murano. Ierodoties Fondamente Nova, jūs atradīsities netālu no Sv. Jāni un Pāvilu un Svētā Franciska baznīcu un klosteri.
Protams, apmeklējamo vietu secība būs atkarīga gan no baznīcu atvēršanas laika, gan no jūsu viesnīcas “štāba” atrašanās vietas.
Ja nepieciešama palīdzība, varat sazināties
Venēcijas krievu draudzes prāvests arhipriesteris Aleksijs Jastrebovs stāsta par to, kā viņš savāca materiālu savai grāmatai “Venēcijas svētnīcas”, kuras prezentācija notika novembrī Maskavā, par Venēcijas svētnīcām, saviem meklējumiem un atklājumiem. Un arī par to, kurš šodien ierodas dzīvot un strādāt šajā senajā pilsētā, kļūstot par krievu baznīcas draudzes locekli.
- Tēvs Aleksij, lūdzu, pastāstiet mums, kurš šodien interesējas par Venēcijas svētnīcām un kā jūs pats sākāt vākt visu šo informāciju?
– Kad ierados Venēcijā, man kļuva svarīgi saprast, ko šī pilsēta elpo, no kurienes izaugusi un kādi ir tās garīgie pamati.
Venēcija ir pilnīgi unikāla. Pirmkārt, tā stāv uz ūdens, kas pats par sevi ir neparasti, otrkārt, tai nav ne pagānisku, ne mūsdienu slāņu: tā ir viduslaiku kristiešu pilsēta, kas saglabājusies līdz mūsdienām, pilna ar svētvietām. Gadās, ka vienā nelielā templī tiek savāktas vairākas svētnīcas, kas pārsteidz ar savu nozīmi.
– Vai tad Roma nav tāda?
- Romā ir daudz vēsturisku slāņu: mēs redzam “pagānu Romu”, “kristīgo Romu”, “mūsdienu Romu”. Venēcija ir viendabīgāka. Turklāt Romā ir daudz vietas, tāpēc īpaši nozīmīgām svētvietām bija iespējams īpaši uzcelt lielu templi vai klosteri, lai tie tur varētu uzturēties. Venēcija ir daudz kompaktāka, tāpēc lielākais, ko varēja darīt, bija iekārtot svētnīcu relikviju jau uzceltā baznīcā.
Kad sākās mana kalpošana Venēcijā, man uzreiz radās vēlme aprakstīt šīs svētvietas. Sākumā sastādīju sev vispārēju sarakstu ar tām, tad detalizētāku sarakstu, laika gaitā pievienoju tur anotācijas, un tad man radās interese, kā šīs svētvietas nokļuva Venēcijā. Vairāku svētvietu piešķiršana joprojām ir pretrunīga, un man bija interesanti uzzināt, kāpēc venēcieši domā, ka viņi ir tie, kas glabā sākotnējās svētnīcas. Tā pamazām sanāca mana grāmata.
– Kuru svētvietu stāsti tev īpaši palicis atmiņā?
– Viņu ir daudz. Piemēram, slavenais piedzīvojums ar svētā apustuļa Marka relikvijām. Cilvēkiem, kuri nesa relikvijas, tāpat kā jebkuram ceļotājam bija jāveic saracēnu pārbaude uz robežas. Musulmaņiem cūkgaļa ir netīra gaļa, un, veicot muitas pārbaudes, saracēni centās tai neaiztikt. To zinot, ceļotāji relikvijas paslēpa starp cūku līķiem vienā no groziem, un vērtīgā krava palika nepamanīta.
Vēl viens stāsts ir saistīts ar Bizantijas princesi Mariju Argiropulu, pateicoties kurai Svētās Barbaras galva ieradās Venēcijā. 10. – 11. gadsimtu mijā Marija apprecējās ar Venēcijas Dodža dēlu, un viņas onkuļi, Bizantijas līdzimperatori, viņai šo svētnīcu uzdāvināja kā pūru. Šķiet, ka jaunā Dodža sieva, kura turklāt atveda uz pilsētu šādu dārgumu, būtu jāsagaida sirsnīgi un viesmīlīgi, taču tā nebija.
Venēcieši, lai gan viņi bija pazīstami ar bizantiešu paražām un dzīvoja netālu no Bizantijas, nepieņēma visu, kas tika pieņemts romiešu vidū. Viņi vienkārši izraisīja sašutuma vētru, ka Marija izmantoja dekoratīvo kosmētiku, dakšiņas un nažus. Tā laika slavenais teologs Pēteris Damiani uzrakstīja veselu apsūdzošu traktātu, ka Marija izmanto tās pašas dakšas, ar kurām sātans spīdzina grēciniekus ellē. Kosmētikas lietošana tika uzskatīta par apkaunojošu. Nav zināms, kā turpmāk būtu attīstījušās Marijas un venēciešu attiecības: tikai gadu nodzīvojusi Venēcijā, princese nomira no mēra.
- Tāds ir stāsts! Kā jūs ievācāt visu šo informāciju, kur ieguvāt materiālus?
- Kad mani norīkoja uz Venēciju, es jau diezgan labi runāju itāļu valodā, tāpēc vienkārši devos uz vietējām baznīcām (pārsvarā, protams, katoļu) un runāju ar priesteriem. Katoļi bija ļoti saprotoši pret maniem meklējumiem, vienmēr bija gatavi palīdzēt un kopumā komunicēja ļoti laipni un atklāti, lai man nebūtu jāpārvar nekādi aizspriedumi vai šķēršļi. Kad bija nepieciešama sīkāka un konkrētāka informācija, vērsos pie bibliotēkām un arhīviem.
- Vai mūsdienu avoti, piemēram, itāļu ceļveži, nevarētu jums palīdzēt?
– Mūsdienu avotos varēju atrast ļoti maz: diemžēl senlietas mūsdienās interesējas maz. Ceļveži galvenokārt koncentrējas uz mākslu, nevis svētnīcām.
-Vai Venēcijā ir daudz pareizticīgo svētceļnieku?
– Pirms desmit gadiem, kad mūsu draudzes dzīve tikai sākās, nācās sazināties ar svētceļniekiem vai svētceļojumu programmu koordinatoriem, kuri neuzskatīja par vajadzīgu ierasties Venēcijā. Šodien situācija ir citāda. Ar statistiku neesmu saskāries, bet, cik varu spriest, tagad visas svētceļnieku grupas no Krievijas vai Ukrainas, kas dodas ceļojumā uz Itāliju, vienmēr apmeklē Venēciju. Informācija par svētvietām ir kļuvusi pieejama ikvienam, un cilvēki, protams, vēlas nākt un godināt svētvietas, tāpēc svētceļnieku ir daudz.
Pieskaitīsim tiem tos, kuri svētceļojumā dodas paši (mūsdienās tādu kļūst arvien vairāk) un tos, kuri ierodas godināt svētvietas, atrodoties Itālijā atvaļinājumā. Tie nav svētceļnieki vārda pilnā nozīmē, taču tieši viņu ticība motivē viņus ierasties Venēcijā. Var teikt, ka mūsdienās pareizticīgo svētceļnieki veido neatņemamu Venēcijas sastāvdaļu.
– Vai jūsu ceļvedi izmanto daudzi?
– Pamatā ceļvedis ir paredzēts tiem, kas ceļo patstāvīgi, jo svētceļnieku grupu vada kvalificēts gids, kurš pastāstīs par ticīgajam svarīgākajām pilsētas vietām un svētvietām.
– Vai šodien ir kādi pārbaudīti svētceļojumu ceļi?
- Daudzi mūsu ticīgie cenšas tikt pie Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja relikvijām Lido salā, viņi bieži apmeklē Aleksandrijas patriarha svētā Jāņa Žēlsirdīgā relikvijas, kā arī dodas pie Svētā Lielā mocekļa Barbaras Burano sala. Es bieži redzu pareizticīgos kristiešus pie Svētā Tēbu Pāvila relikvijām Sv.Jūlija baznīcā un, protams, Svētā Marka bazilikā. Dažādās baznīcās, kur atrodas svētnīcas, dzirdams, ka garām gāja krievu svētceļnieki un lūdzās pie relikvijām.
– Kā jums izdodas apvienot svētceļojumu un kultūras komponentus? Patiešām, papildus relikvijām un citām materiālām svētnīcām Venēcija ir unikāla pilsēta dažādu laikmetu un konfesiju kristīgās mākslas ziņā, sākot no San Marco mozaīkām līdz pārsteidzošiem baroka arhitektūras un gleznu piemēriem. Vai pareizticīgo svētceļniekus tas interesē? Vai tos iespējams “pagriezt” pret mākslu?
- Es nezinu, vai man izdodas tas, ko jūs lūdzat, bet es gribētu, lai tas tā vai citādi izdotos.
“Kultūra” balstās uz “kultu”, kas nozīmē, ka tā ir patiesi kultūra tikai tad, ja tā ir vērsta uz kultu. Tuvojoties sakrālajam, kultūra iegūst integritāti un mērķtiecību, attālinoties no ticības, tā kļūst auksta un nežēlīga. Ir ļoti interesanti vērot, kā glezniecība, plastiskā māksla un arhitektūra attīstās gadsimtu gaitā: pamazām radošums attālinās no Baznīcas, no dievišķošanas pāriet uz humanizāciju, no teoloģijas uz humānismu. Neskatoties uz šo tendenci, slavenu arhitektu, tēlnieku un mākslinieku galaktikas strādāja Venēcijā tieši ar mērķi slavēt tos svētos, pie kuriem tagad nāk pareizticīgo svētceļnieki. Rietumu mākslinieciskās domas labāko piemēru iepazīšana, kas iemiesota visneparastākajā pilsētā pasaulē, atrodas ne tikai tīri estētiskā plānā, bet arī baro garīgi. Tāpēc ir pilnīgi loģiski, ka mums ir jārunā par šīm skulptūrām un gleznām.
– Kādu padomu jūs varētu dot ceļotājiem no Krievijas, par ko standarta ceļveži klusē?
- Sekulārie ceļveži mākslas šedevrus uztver kā vērtību paši par sevi, bet paši autori un viņu laikabiedri šos darbus uztvēra kā rāmi tempļa sakrālajai telpai. Un to saturs pilnībā atklājas tikai tad, kad mēs to atceramies un saprotam, ņemot vērā reliģisko kontekstu.
– Jūsu pagastam Venēcijā ir desmit gadu. Vai šī ir vienīgā pareizticīgās baznīcas draudze vai ir vēl citas?
– Venēcijā ir 500 gadus vecs grieķu templis, ir rumāņu draudze. Ja runājam par Krievijas Pareizticīgās Baznīcas draudzēm, jā, mūsu baznīca ir vienīgā. Tas tika atvērts 2003. gadā, atbildot uz vēstuli no pareizticīgo Venēcijā, kuri lūdza Svēto Sinodu nosūtīt viņiem priesteri.
– Sākums ir diezgan mierīgs, un varētu sagaidīt, ka Venēcija ir ļoti auglīga augsne draudzes dzīves sākumam, ja paši ļaudis vēlas, lai pie viņiem tiktu nosūtīts priesteris. Bet patiesībā tas nav tik vienkārši, vai ne?
- Noteikti. Zem šīs Sinodes vēstules bija aptuveni simts parakstu, bet patiesībā no parakstītājiem es pats redzēju tikai piecus līdz septiņus cilvēkus.
Ārzemju draudzes dzīves īpatnība ir milzīgais apgrozījums. Un tad mums nav sava tempļa. Katoļu baznīca mums uz laiku nodeva mūsu rīcībā seno venēciešu Jāņa Kristītāja galvas nociršanas baznīcu, un pēdējos divus gadus mēs tur kalpojam nepārtraukti. Šeit ir uzstādīta pagaidu ikonostāze, lektori un svečturi. Mums ir svētdienas skola un telpa, kur pēc liturģijas var noorganizēt tēju.
– Dienestu ārzemēs uztver kā kaut ko ļoti prestižu. Bet patiesībā?
– Es teiktu, ka drīzāk tas ir atbildīgs dienests.
– Kas ir tie Venēcijas pareizticīgie kristieši, kas nāk uz jūsu baznīcu?
- Pārsvarā Moldovas un Ukrainas pilsoņi, kuri strādā Itālijā par vecu vai slimu cilvēku aprūpētājiem. Parasti viņi ierodas Itālijā uz vairākiem gadiem, un šajos gados viņi kļūst par mūsu draudzes locekļiem. Tad viņu vietā nāk citi. Tāpēc es runāju par apgrozījumu.
– Šie cilvēki nāk ar savām vietējām paražām, priekšstatiem par priestera un draudzes locekļu attiecībām un māņticību. No vienas puses, ar to ir jārīkojas uzmanīgi, no otras puses, tev, cilvēkam ar vairākām augstākajām izglītībām un ilgu baznīcu pieredzi, nav iespējams tam pielāgoties. Kā atrast līdzsvaru?
– Es mēģināju uzreiz visu uztvert kā pašsaprotamu, arī to, ko nevar mainīt. Cilvēkiem, kuri ierodas strādāt uz ārzemēm, jau tagad ir grūti, tāpēc cenšos pieņemt viņus tādus, kādi viņi ir, saprast, ka viņiem jau ir izveidojušies uzskati, priekšstati par daudzām lietām, arī draudzes dzīvi un attiecībām draudzē. Es cenšos viņus nepārmācīt.
Ja jūs neizturaties pret cilvēkiem piekāpīgi, jūs, apustuļa vārdiem runājot, cenšaties “raudāt ar raudošiem un priecāties ar tiem, kas priecājas”, noteiktas dzīves uztveres atšķirības un pat dažas “dīvainības” tiek uztvertas mierīgi, bez sašutumu vai nosodījumu. Piemēram, es jau uztveru kā kaut ko normālu un ikdienišķu moldāvu paražas “svētīt ūdeni” sievietei dzemdībās vai celt un vicināt galdu ar ziedojumiem bēru dievkalpojuma laikā.
- Māsu, apkopēju, auklīšu dzīve ir diezgan grūta. Kāda palīdzība viņiem ir nepieciešama visbiežāk, un vai jūs varat viņus kaut kā atbalstīt? Šeit tēvs Arsēnijs Lisabonā un tēvs Andrejs Madridē palīdz krievvalodīgajiem ieslodzītajiem, kuri ir ieslodzīti Portugālē un Spānijā, bet tas ir ekstrēms piemērs Itālijā, tas, iespējams, ir kaut kā labāks. Bet kāda ir viņu dzīve ikdienā? Vai viņiem izdodas tikt uz dievkalpojumiem? Piedalīties kādos pagasta pasākumos?
– Māsu dzīve ir smags krusts.
Ņemsim tipisku situāciju: cilvēks nāk, piemēram, no Ukrainas, kur ieņēma ievērojamu sabiedrisku stāvokli un tika cienīts no līdzpilsoņiem, viņam ir ģimene, kurā arī viņam ir svarīga vieta, un pēkšņi viņš nonāk diezgan zemā stāvoklī. sociālo kāpņu līmenis. Visi viņa tituli un diplomi te nevienam neder, viņš sāk dzīvi no jauna, turklāt bez lielas cerības kaut ko sasniegt, un tas 50 gadu vecumā, kad mūža lielākā daļa jau aiz muguras! Cilvēku pirmie iespaidi ir ļoti rūgti, šāda vietas un dzīvesveida maiņa ir īsts spēku pārbaudījums.
Diemžēl itāļi gandrīz nepamana aprūpētāju morālās ciešanas. Gluži pretēji, viņi uzskata sevi par nabadzīgo tautu labvēļiem, sniedzot viņiem palīdzīgu roku, un bieži vien aizmirst, ka viņu tautieši atsakās veikt šos smagos darbus. Runājot par itāļu neizpratni par izjukušo ģimeņu dziļo iekšējo drāmu, es nedomāju, ka viņi kaut kā īpaši slikti izturas pret mūsu tautiešiem, lai gan ik pa laikam tā arī notiek. Bet pat tad, ja visi apstākļi būtu ideāli, cilvēkam tik un tā ir ļoti grūti iztikt bez dzimtenes, bez saviem mīļajiem, un vairumā gadījumu vietējiem iedzīvotājiem tas ir nesaprotami.
– Šiem cilvēkiem kaut kā izdodas iekļūt pilsētas garā, kurā liktenis viņus iemetis, vai katrā, kas kādu laiku dzīvojis Venēcijā, šajā sarežģītajā, mistiskajā, romantiskajā pilsētā, parādās kas īpašs?
- Man nešķiet, ka kādam ir laiks piesātināties ar kaut kādu mistiku vai romantismu. Atklāti sakot, viņiem nav laika romantikai! Daži cilvēki jūt nepieciešamību godināt svētvietas, tāpēc mūsu pagastā ceļvedis ir daļēji pieprasīts. Lai gan dīvainā kārtā joprojām ir ļoti maz draudzes locekļu, kas ir izpētījuši Venēcijas svētās vietas.
– Mēs zinām, ka Venēcijas lidostā ir kapliča. Pastāstiet mums vairāk par šo, lūdzu.
– Patiešām, lidostā ir pielūgsmes vieta (sala di culto), jo šī nav kapliča šī vārda tiešā nozīmē, tur var nākt lūgties nekristieši. Venēcijā katru dienu ierodas divi Aeroflot reisi plus Transaero reisi - mūsu tūristi Venēcijā ieņem vienu no pirmajām vietām skaita ziņā.
Pirms vairākiem gadiem es domāju, ka dažiem no viņiem varētu būt noderīgi sarunāties ar priesteri vai apmeklēt īsu dievkalpojumu, gaidot iekāpšanu lidmašīnā. No lidostas vadības un Aeroflot filiāles vadības puses valdīja pilnīga savstarpēja sapratne: saņēmu plastmasas kapelāna karti, un pie Aeroflot reģistrācijas letes bija paziņojums, ka tādā un tādā stundā notiks lūgšanu dievkalpojums. notiks lūgšanu zālē kopā ar akatistu svētajam Nikolajam Brīnumdarītājam, ceļotāju aizbildnim.
Vairākus mēnešus regulāri katru sestdienas rītu ierados lidostā, vēroju pārpildītās reisa Venēcija-Maskava reģistrācijas letes (lidmašīnā varēja ietilpt 300 pasažieru), gaidīju ticīgos pie ieejas lūgšanu istabā, bet visu šo laiku. mēnešus neviens uz kapliču nenāca! Neviens cilvēks nevēlējās uzrakstīt zīmīti, lūgties, lasot akatistu, vai vienkārši sazināties ar priesteri. Cilvēki gāja man garām ar pilnām somām ar beznodokļu precēm, galvenokārt alkoholu, un daži ar izbrīnu, daži ar smīnu skatījās uz manām priestera drēbēm.
Ne tikai tas, ka cilvēki pie reģistrācijas galda, redzot manus paziņojumus, jautāja, vai ar lidmašīnu viss ir kārtībā! Jo kāpēc tad tiek piedāvāts piedalīties lūgšanā ar akatistu? Vai varat iedomāties, cik cilvēku šo dažu mēnešu laikā ir lasījuši manu sludinājumu? Un neviens cilvēks neatnāca! Skaidrs, ka cilvēki pirms iekāpšanas lidmašīnā steidzas un tracinās. Viņiem ir jāiegādājas suvenīri un krievu cilvēkiem tik vajadzīgais dzēriens. Bet es nevarēju iedomāties pat vienu.
Kā jūs redzējāt, dažās vietās cilvēki manā priekšlikumā saskatīja kaut kādu lūgšanu palīdzību vai pierādījumus par lidmašīnas darbības traucējumiem. Tātad, ja jūs jautājāt par manu draudzes locekļu māņticību, tad, visticamāk, tās ir izplatītas nevis starp viņiem, bet gan starp maniem līdzpilsoņiem, kas ir apgrūtināti ar augstākās izglītības diplomiem un augstu sociālo statusu.
– Lielākā daļa jūsu draudzes locekļu atrodas ļoti sarežģītos apstākļos, un diez vai viņi varēs veikt nozīmīgus ziedojumus. Kā pagasts dzīvo?
“Cilvēki joprojām cenšas palīdzēt un izturas diezgan atbildīgi, tāpēc no tās ir kopības sajūta, vienota ģimene un atbalsts. Atbrauc svētceļnieki, un ir tādi, kas mums mērķtiecīgi palīdz, piemēram, lai varam noorganizēt kādu pasākumu. Maskavas patriarhāts priesteriem sūta noteiktas subsīdijas.
– Noteikti ir jāsazinās ne tikai ar draudzes locekļiem, bet arī ar tiem, kas nodarbojas ar to pašu kalpošanu kā jūs. Ar kuriem garīdzniekiem sazināties?
– Ar grieķiem, rumāņiem. Grieķu katedrālē, kuru jau minēju, kalpo metropolīts un katedrāles garīdznieki. Mums ir brīnišķīgas attiecības, mēs braucam pie viņiem un svinam, un viņu draudzes desmitajā gadadienā pie mums ieradās viens no katedrāles priesteriem un visus sveica Metropolīta vārdā.
-Vai Itālijā ir daudz krievu priesteru?
- Tieši todien mums bija tikšanās, un tajā pierakstījās 56 vai 57 garīdznieki - Krievijas pareizticīgās baznīcas priesteri un diakoni.
– Viņi laikam pārsvarā dienē Romā?
- Nē nē! Tie galvenokārt ir Itālijas ziemeļi, kur gandrīz katrā mazpilsētā ir mūsu pagasti. Protams, Romā ir priesteri. Bet dienvidos ir maz pagastu, izņemot Bari, Neapoli un Sicīliju.
– Vai šo pagastu dzīve galvenokārt ir vērsta uz migrantiem?
- Ne tikai. Romā, Milānā un citās lielajās pilsētās ir vēl viens sociālais slānis, piemēram, mūsu uzņēmēji, krievu mājsaimnieces - ārzemēs strādājošo sievas.
- Kāds 10 gadu darba laikā Itālijā atstāja jūsu spilgtāko iespaidu?
– Visspilgtākā ir ikdienas tikšanās ar cilvēku likteņiem un meklējumiem. Jau teicu, ka dažkārt mūsējie ir spiesti rūpēties par smagi slimiem veciem cilvēkiem vai atrasties blakus cilvēkam neadekvātā psihiskā stāvoklī. Šī pieredze ir spēcīgs šoks. Bieži vien šāds darbs palīdz attīstīt pazemību un pārvērtēt dzīvi. Bieži vien ārzemēs cilvēki vēršas pie Dieva, un katra šāda atgriešanās ir pārsteidzoša. Kad tu redzi un jūti, ka kaut kādā veidā palīdzi cilvēkam atrast Dievu un nākt uz baznīcu, tas, protams, pārsteidz iztēli.
Pēc VTsIOM datiem, no 75% līdz 88% pieaudzis to pilsoņu skaits, kuri neplāno pamest valsti. Tajā pašā laikā, lai gan ik gadu no Krievijas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs izbrauc vairāk nekā 40 tūkstoši pilsoņu, pēdējā laikā ir vērojama pretēja tendence - samazinās to krievu skaits, kuri vēlas emigrēt no valsts.
Tie, kas šodien emigrē no Krievijas – kas viņi ir? Situāciju komentē Venēcijas Svēto mirres nesēju baznīcas prāvests priesteris Aleksijs Jastrebovs.
– Tēvs Aleksij, kurš šodien ierodas Itālijā, lai paliktu šeit uz ilgu laiku vai uz visiem laikiem?
– Es joprojām runāšu par Venēciju, nevis par visu Itāliju. Emigrācija no Krievijas kā tāda nav īpaši jūtama. Tas ir, mēs varam teikt, ka uzņēmēji šeit ierodas, lai sāktu savu biznesu, sievietes, kas apprecas ar itāļiem. Bet vispār man ir grūti noteikt, cik krievu ir.
Diemžēl tas ir rūgts mūsu baznīcas raksturs: tas, ka krievi ir tā stihija, kas reti ierodas pareizticīgo draudzēs. Tas ir, pat ja ir emigranti no Krievijas, viņiem Baznīca bieži nav vajadzīga. Man kā krievietei tas ir ļoti, ļoti nožēlojami. Un mēs strādājam galvenokārt moldāviem un ukraiņiem.
No tiem nākušo motīvi ir saprotami: viņus piespiež sarežģītā ekonomiskā situācija dzimtenē. Cilvēki galvenokārt brauc strādāt no Ukrainas. Ļoti bieži tās ir vecāka gadagājuma un pusmūža sievietes, kas pelna naudu saviem bērniem – jaunas profesionāles, kuras par prasmīgu darbu saņem mājās 10 dolārus mēnesī. Viņi dažkārt atgriežas mājās no noguruma: lielā vecumā ir grūti strādāt bez brīvdienām un brīvdienām... Bet no Moldovas nāk jaunieši, kuri neuzskata par kaunu strādāt algotu, bet mazkvalificētu darbu. Pēc tam viņi paliek un veido ģimenes.
– Nu, vai vēl ir krievu draudzes locekļi?
– Viņi ir mazākumā. 99% gadījumu tie ir precējušies tautieši. Piemēram, mums ir sieviete, zinātnieku aprindas, kura satika savu vīru Krievijā un atgriezās 90. gados. Vairāki cilvēki ieradās pirms pieciem sešiem gadiem. Ir vairāki jaukti pāri, kurus esmu apprecējusi un kuri laimīgi pazuduši no pagasta redzesloka. Dažiem bija bērni, un dažiem es kristīju bērnu pareizticīgo baznīcā, bet citiem jau kristīju bērnus katoļu baznīcā.
– Vai starp jūsu draudzes locekļiem ir tādi, kas nesen politisku iemeslu dēļ pameta Krieviju?
– Pilnīgi neviens. Manuprāt, tas viss ir pilnīgi tālsirdīgi.
– Vai gadās, ka studenti, kas atnāk mācīties vēlāk, nolemj neatgriezties?
– Cik man zināms, gandrīz visi skolēni atgriežas mājās. Tiesa, viens students no Ukrainas, kurš mums palīdzēja izveidot vietni, savā dzimtenē neatgriezās, aizbrauca uz Amsterdamu un tur apprecējās.
– Kāds ir aizbraukušo draudzes locekļu sociālais statuss, kultūras līmenis?
– Droši vien jārunā par atbraukušo kādreizējo sociālo statusu. Galu galā šeit viss ir atiestatīts, visi ir kļuvuši pilnīgi vienādi un atrodas vienādos apstākļos, vai tie būtu galvenie inženieri, cilvēki ar divām augstākajām izglītībām un cilvēki bez augstākās izglītības. Šeit viņi bieži strādā, rūpējoties par veciem cilvēkiem, uzkopjot utt.
Zinu gadījumus, kad cilvēki, kuri savā dzimtenē bija bandīti, bēga uz Venēciju, lai izvairītos no problēmām. Bet šeit, nonākuši pie Dieva, viņi kļuva atšķirīgi. Tas ir, notika reāla, redzama atdzimšana.
Kas attiecas uz vispārējo kultūras līmeni, tas ir atšķirīgs. Lai gan pārsvarā mūsu draudzes locekļi ir vienkārši cilvēki. Mēģinām pamazām kaut ko darīt izglītības ziņā, jo cilvēki ir uzņēmīgi pret kultūru... Piemēram, nākamsvētdien ar saviem draudzes locekļiem dosimies uz Ravennu apskatīt slavenās mozaīkas. Cilvēki to uztvēra pozitīvi, neskatoties uz to, ka iepriekš varēja vienoties tikai svētceļojumu braucieniem. Drīz dosimies uz Akvileju – arī šajā pilsētā ir brīnišķīgas mozaīkas.
– Vietējās dzīves grūtības?
– Pats banālākais ir tas, ka tu nedzīvo savā dzimtenē. Jūs esat no citas cilts, klana. Dažkārt nav viegli atrast kopīgu valodu ar pamatiedzīvotājiem, pieņemt viņu ļoti atšķirīgo attieksmi.
Ir arī tāds brīdis, ka daži saka: "viņi ir ieradušies mūsu valstī lielā skaitā." Lielā mērā tas ir saistīts ar pašu apmeklētāju uzvedību, taču pastāv arī aizspriedumi. Cilvēkiem, kuri dzīvo savā vietā, savā dzimtenē, nav jāsamierinās ar jebkādām ksenofobiskām izpausmēm. Mums ir jāsamierinās.
Tad mēs kā pagasts 9 gadus dzīvojam bez pastāvīgas baznīcas, burtiski uz putna tiesībām. Rīt pagastu varētu izmest pa durvīm, un psiholoģiski tas ir grūti. Cilvēki atnes kaut ko templim, lai to izrotātu, bet nākas atteikties: ko rotāt, ja nav pastāvīgas dzīvesvietas.
Krievijā, lai kā arī būtu, tu esi mājās, neskatoties uz visiem negatīvajiem aspektiem, vari celt templi, doties pēc palīdzības pie tiem pašiem filantropiem... Šeit tu nevienam neesi vajadzīgs, izņemot dažus desmitus cilvēku, kuriem ir ap pagastu vienoti cilvēki, kuri nav ne tikai bagāti, bet arī finansiāli ierobežoti.
– Vai emigranti atbalsta viens otru?
– Krievu vidū atbalsta praktiski nav. Vismaz es nedzirdēju un neredzēju. Ir tautiešu kultūras biedrības, ir tautiešu koordinācijas padome. Viņu galvenā darbība ir koncerti un citi šāda veida pasākumi. Ukraiņu kopienas ir aktīvākas, viņu palīdzība tautiešiem ir reālāka pat līdz darba atrašanai.
Nav arī sadarbības starp pagastiem un kultūras biedrībām. Attieksme labvēlīga, bet aktīvas kopīgas komunikācijas nav. Būtībā katrs iet savu ceļu.
– Grūtības, kas rodas jauktās ģimenēs?
– Grūti ir, ja neprecas mīlestības dēļ, jo tad jāsadzīvo ar cilvēku, kurš var būt pat nepatīkams, jo reizēm apprec vecus cilvēkus... Vadošais faktors var būt vēlme pēc klusas, komfortablas dzīves, un itāļi labvēlīgi salīdzina ar krievu vīriešiem: viņi lieliski pieskata bērnus, brīnišķīgi izturas pret bērniem, sapņo par viņiem, vienkārši ir bērnu kults.
Turklāt, tā kā Itālijas tiesību akti aizsargā sieviešu tiesības, dažas krievu dāmas pat izmanto šo iespēju, lai iesūdzētu savu vīru par daļu no īpašuma, kuru sieva nekādā veidā nav palīdzējusi radīt.
Bet vispār, ja cilvēki precas aiz mīlestības, ja viņu galvenais mērķis ir izveidot ģimeni, tad mēs redzam, kā viņiem dzīvē iet labi.
Lai gan krievu sievietēm tas joprojām nav viegli. Mentalitātes atšķirība ir acīmredzama. Un, neskatoties uz labajiem apstākļiem, laulātā mīlestību, pat laulātā radinieku mīlestību, sievietes bieži jūtas nevietā. Mums ar to nākas saskarties bieži. Cilvēks cieš, lai gan viņa dzīvē viss tiešām ir labi.
Mentalitātes atšķirība var izpausties, piemēram, tajā, ka itāļi Venēcijā nav raduši atklāti izteikt savas domas. Tā vietā, lai teiktu nē, viņi teiks jā un pārliecināsies, ka jūs saprotat, ka tas patiesībā ir nē. Persona, kas pieradusi pie atklātāka dialoga, var justies kā maldināta. Tas izpaužas arī, ejot cauri varas iestādēm – satracina: dzirdi atbildes, kaut ko plāno, bet izrādās, ka neviens neko nedomāja darīt.
Dažādas kultūras un ģimenes tradīcijas. Tas ir pamanāms gan ikdienā, gan mājas iekārtojumā, gan ģimenes hierarhijā. Šeit vīra māte ir cilvēks, kurš dzīvo kopā ar jaunu ģimeni, atrodoties gandrīz laulāto guļamistabā. Itāļu dēli ir ļoti infantili, tāpēc četrdesmit gadus vecs “puisis”, kā šeit saka, ir absolūti bezpalīdzīgs. Tāpēc, starp citu, krievu sievas ir tik novērtētas: itāļu sievietes ir emancipētākas, un krieviete ir mīļa, skaista un neizvirza nekādas īpašas pretenzijas. Bet sieviete vēlas dzīvot savā, atsevišķā ģimenē, bet tas neizdodas: visi jautājumi ir jārisina nevis ar vīru, bet gan ar māti.
Kad piedzimst bērni, visi radinieki uzbrūk tiem un visi vēlas auklēt, palīdzēt, dot padomus viņu audzināšanā. Un pareizticīgajiem tā ir problēma.
Tuvinieki vēlas viņus kristīt katoļu baznīcā, un bieži vien pat ne tāpēc, ka viņi paši pieturas pie ticības, bet tāpēc, ka tā ir pieņemts. "Ko mēs teiksim kaimiņiem?!" Viņi svin kristības - tradīcija, vienmēr liela mēroga, ar daudziem viesiem. Un tad mani aizved uz kaut kādu dīvainu baznīcu, jo īpaši tāpēc, ka šeit tā gandrīz neizskatās pēc parastas pareizticīgo baznīcas. Un viņi runā nesaprotami, nesaprotamā valodā... Cilvēkiem, kas iet līdz pamatiem kristīt mazuli pareizticībā, tas ir diezgan liels varoņdarbs.
Atrodoties starp pilīm, kanāliem un daudzvalodu pūļa trokšņaino jautrību, atklājiet citu Venēciju, rūpīgi saglabājot daudzas kristiešu svētnīcas tās baznīcās.
Krievu pareizticīgo Svēto mirres nesēju draudzes prāvests arhipriesteris Aleksijs Jastrebovs mūs izveda pa šīs apbrīnojamās pilsētas svarīgākajām vietām.
Par godu aizbildnim
Vienkārši nav iespējams palaist garām galveno laukumu, kur atrodas slavenā Svētā Marka katedrāle, tāpēc tēvs Aleksijs, tāpat kā desmitiem citu gidu, šeit sāk savu stāstu.
– 828. gadā venēciešu tirgotāji Buono un Ristico, glābjot apustuļa Marka relikvijas no apgānīšanas, tās slepeni izveda no musulmaņu sagūstītās Aleksandrijas. Šis svētais, kurš savulaik sludināja Itālijas ziemeļaustrumu pilsētās, tika pasludināts par Venēcijas aizbildni, un viņa simbolu - spārnotu lauvu - sāka attēlot uz republikas karoga, ģerboņa un ēkām.
Speciāli apustuļa relikvijām tika uzcelta bazilika, bet 10. gadsimtā pils apvērsuma laikā izcēlās ugunsgrēks, liesmas pārmetās uz baziliku, un tā pilnībā nodega.

Šajā vietā tika uzcelts jauns templis. Tomēr 1063. gadā to pārbūvēja. Jaunā bazilika tika izveidota pēc Konstantinopoles Divpadsmit apustuļu katedrāles parauga - slavenā "Apostleion". Tās iesvētīšana notika 1094. gadā. Bet šo datumu nevar uzskatīt par būvniecības pabeigšanas gadu - turpmāko gadsimtu laikā templis tika nepārtraukti paplašināts un dekorēts. Katedrālei unikālu izskatu piešķir slavenā kvadriga, ko krustneši paņēmuši no Konstantinopoles, un daudzkrāsaina marmora kolonāde. Kopumā Sanmarko ir rets bizantiešu arhitektūras piemērs Rietumeiropā.
Un tiešām, skatoties uz šo katedrāli, tu saproti, ka nekad to nesajauks ne ar vienu citu. Tas pārsteidz un iespiežas atmiņā uzreiz un uz visiem laikiem.
Uz zemes vai debesīs?
Mēs ieejam bazilikā un atrodamies zelta, dārgakmeņu un dzirkstošu mozaīku ieskauti, kas rada neatkārtojamo San Marco atmosfēru.
"Vecākā katedrāles mozaīka aizņem 4240 kvadrātmetru platību," stāstu turpina tēvs Aleksijs, "un aptver ne tikai tempļa fasādi, bet arī kupolu velves, arkas katedrāles iekšienē un arī rotā grīdu. Bazilikas centrā, katedrāles altārī, atdusas apustuļa un evaņģēlista Marka relikvijas.

Sanmarko ir rets Bizantijas arhitektūras piemērs Rietumeiropā. Katedrāles vecākā mozaīka aizņem 4240 kv.m platību.
Katedrāles vecākā mozaīka aizņem 4240 kvadrātmetru platību
Aiz troņa atrodas īsts bizantiešu mākslas šedevrs - “Zelta ikonostāze” (Pala de Oro). Šī ir vecākā svētnīca, kas lūgta gadsimtiem ilgi. Pala ir izgatavota, izmantojot cloisonné emaljas tehniku un sastāv no divām daļām.
Tās augšējā daļā ir septiņas bizantiešu ikonas, kas ņemtas no Konstantinopoles Pantokrātora klostera, Bizantijas imperatoru kapa. Un apakšējais ir četrpakāpju ikonostāze, kuras centrā atrodas Kunga svētības attēls, ko ieskauj četri evaņģēlisti.
Kopumā Palu ietilpst 250 emaljas, kas bagātīgi dekorētas ar dārgakmeņiem.
Ar ko var salīdzināt šo patiesi karalisko krāšņumu? Varbūt tikai ar Hagia Sophia baznīcu Konstantinopolē. Sekojot Krievijas vēstniekiem, kuri ieradās Bizantijā, lai iepazītos ar kristietību, es gribētu teikt: "Un viņi nezināja, vai mēs esam debesīs vai uz zemes..."
Tempļa kase
Apejam ikonostāzi un atrodamies bazilikas kapelā, kur atrodas cienījamais Dievmātes tēls “Nicopea”.
“Pirmā šī attēla pieminēšana datēta ar 610. gadu,” saka mūsu pavadonis. – Saskaņā ar seno leģendu, Bizantijā un īpaši imperatora armijā viņu ļoti cienīja. No tā izriet ikonas grieķu nosaukums “Nicopeia”, kas tulkojumā nozīmē “Uzvarētājs”. Imperatori vienmēr ņēma svētnīcu līdzi kampaņās. Kaujā to ieņēma franki Konstantinopoles krišanas priekšvakarā 1204. gadā.
No labās puses galerijas virzāmies uz katedrāles kasi, kuru trokšņaini tūristi apmeklē reti. Šeit vienpadsmit nišās glabājas retākās svētvietas: Kristus ciešanu relikvijas un Dieva svēto relikvijas.
Es uzskaitīšu tikai dažus no tiem: daļa no Svētā kapa akmens, daļa no auduma, kas samērcēta ar Kristus Asinīm, daļa no Svētā Krusta koka, četri ērkšķi no Pestītāja ērkšķu vainaga, svētā nagla Kunga godājamie mati Vissvētākā Teotokos, Svētā Jura Uzvarētāja godājamā pēda, daļa no Teodora Stratilates relikvijām, daļa no Jāņa Kristītāja galvām, daļa no Nikolaja Brīnumdarītāja relikvijām, godīgā Svētās Marijas Magdalēnas pirksts, daļa no Lielā mocekļa Panteleimona relikvijām.
Ir pat svētā Marka personīgās mantas – gredzens un evaņģēlijs, kas sarakstīti, kā iesaka eksperti, ar paša apustuļa roku.
Šāda kristiešu svētvietu koncentrācija mazā telpā šķiet neticama! Katram varēja uzcelt atsevišķu templi vai klosteri, taču venēcieši, protams, nekad nešķirtos no saviem dārgumiem, kas tika vākti gadsimtiem ilgi.
Paklanījušies svētvietām, ar seniem baznīcas piederumiem pieejam pie vitrīnām. Šī kolekcija ir unikāla. Daudzi priekšmeti tika izņemti no imperatora kases un Sv. Sofijas baznīcas sakristejas Konstantinopolē.
Viens no vecākajiem pilsētā
Pēc izbraukšanas no San Marco katedrāles dodamies uz Kristus Pestītāja katedrāli – vienu no vecākajām pilsētā. Kopš 7. gadsimta tajā ir veiktas vairākas rekonstrukcijas. Tagad tā ir trīs navu baznīca, kas celta latīņu krusta formā.

Šeit tēvs Aleksijs vērsa mūsu uzmanību uz diviem Ticiāna darbiem “Apskaidrošanās” un “Pasludināšana”. Bet galvenais iemesls, kāpēc priesteris šeit ved svētceļniekus, ir iespēja godināt Svētā Lielā mocekļa Teodora Stratilates relikvijas, kas glabājas svētnīcā virs troņa labajā pusē. Svētā galva ir skaidri redzama caur stikla vāku,
kronētas, neiznīcīgas rokas un kājas, kurpēs sandalēs.
Taisnīgās Annas, Vissvētākās Dievmātes mātes, godājamā galva tiek glabāta tempļa sakristejā, taču diemžēl tā nav pieejama ticīgajiem.
Bazilikam Lielajam
Vai Venēcijā ir pareizticīgo baznīcas? Izrādās, ka ir tikai viens. Šī ir grieķu Svētā Jura baznīca. Tieši tur mūs vada tēvs Aleksijs.
“Mūra baznīcas un zvanu torņa celtniecība tika pabeigta 16. gadsimtā,” skaidro priesteris. – Ikonas, freskas un mozaīkas datētas ar 16.–17.gs. Pie tempļa iekšējās apdares strādāja labākie tā laika amatnieki. Tādējādi ikonostāzi veidojuši slaveni Krētas ikonu gleznotāji - Mihaels Damaskēns un tēvs Emanuels Dzaness Bunialis.


Tempļa galvenā svētnīca ir sudraba relikvija, kas izgatavota rokas formā. Tajā glabājas svētā Bazilika Lielā labā roka. Pēc svētceļnieku lūguma garīdznieki izņem svētnīcu no altāra un uzliek to ticīgajiem uz galvas.
Kur tika kristīts Antonio Vivaldi?
Apskatot Venēcijas rajonu Kostello, pavisam drīz nonācām līdz Sv. Jāņa Kristītāja baznīcai.
“Šajā senajā templī, kas dibināts 8. gadsimtā, tika kristīts slavenais komponists Antonio Vivaldi,” stāstu turpina priesteris. – Un mēs nākam šeit, lai godinātu svēto Jāni Žēlsirdīgo, Aleksandrijas patriarhu.

Jāņa relikvijas tika pārvestas uz Venēciju 13. gadsimtā. Viņu ierašanās iezīmējās ar īstu brīnumu. Sākotnēji tika pieņemts, ka tie tiks glabāti Svētā Marka katedrālē, taču kambīze ar šķirstu, ejot garām Sv. Jāņa Kristītāja baznīcai, pēkšņi apstājās savās pēdās. Viņi nevarēja viņu pakustināt. Tad tika nolemts šķirstu nest pa sauszemi. Taču tas izrādījās tik smags, ka neviens, izņemot baptistu draudzes prāvestu, to nevarēja pacelt. Priesteris nesa dārgo relikviju uz pilsētas galveno laukumu, taču sākās tik spēcīga lietusgāze, ka visi svinīgā gājiena dalībnieki paslēpās tuvākajā baznīcā. Izrādījās, ka tā ir Jāņa Kristītāja baznīca. Vēzis palika tepat – tā vai cita iemesla dēļ nebija iespējams to pārvietot uz citu vietu.
Templī ikviens var godināt svētās relikvijas, kas atrodas zem stikla marmora svētnīcā, un turklāt godināt citas lieliskas svētnīcas. Šeit tiek glabāti divi ērkšķi no Pestītāja ērkšķu vainaga, daļa no Tā Kunga krusta dzīvību dodošā koka, daļa no Jāņa Kristītāja ribas un Svētā Savva Svētā klostera krusts.
Helēnas baznīca
Nākamā mūsu maršruta pietura ir Svētās Helēnas baznīca, kas atrodas uz tāda paša nosaukuma salas. To var sasniegt ar kājām: vispirms pa krastmalu, tad pa tiltu.
“Šajā vietā jau 12. gadsimtā atradās templis un slimnīca,” stāsta priesteris. – 13. gadsimtā tā tika rekonstruēta un iesvētīta par godu svētajai karalienei Helēnai. Tas, visticamāk, notika uzreiz pēc viņas relikviju nodošanas.
1211. (vai 1212. gadā) priesteris vārdā Aikardo, būdams krustnešu gūstā Konstantinopolē, atrada svētās Helēnas relikvijas un aizveda tās uz Venēciju.
Līdz mūsdienām saglabājusies tikai svētās karalienes godīgā galva, ģērbta sudraba relikvija.

Lido salā
Ne visi, kas ierodas Venēcijā, zina, ka svētā Nikolaja relikvijas var godināt ne tikai Bari, bet arī Lido salā. Uz turieni dodamies ar mums neierastu transportu - ūdens autobusu. No ūdens pie izejas no lagūnas paveras brīnišķīgs skats uz Svētā Nikolaja klosteri - ceļotāju un jūrnieku aizbildni. Pa ceļam tēvs Aleksijs saka:
– Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja relikvijas šajā templī glabājas kopš 11. gadsimta. Stāsts par viņu parādīšanos Venēcijā ir patiesi pārsteidzošs. Kā zināms, Bari iedzīvotāji vispirms ieradās Myra Lycia, kur svētais Nikolass kalpoja un nomira. Viņi ļoti steidzās izņemt brīnumdarītāja relikvijas, un daļa no šīs nenovērtējamās svētnīcas varēja palikt tempļa sienās.
Dažus gadus vēlāk Svētā Marka republikas pilsoņi devās uz Miru ar cerību atrast kaut nelielu daļu no svētnīcas – Svēto Nikolaju Brīnumdarītāju dziļi cienīja Venēcijas salu iedzīvotāji.
Ierodoties Myra Lycia, venēcieši sāka pratināt kalpus, kur viņi slēpa atlikušās relikvijas, taču viņi apgalvoja, ka barieši paņēmuši visu. Karavīri grasījās iziet no baznīcas, kad pēkšņi vienā no ejām bija jūtams brīnišķīgs aromāts.
Demontējuši grīdu, venēcieši atklāja vara zārku, kurā atradās svētā relikvijas. Paņēmuši dārgo relikviju, viņi devās mājās. Kungam bija tik patīkami, ka kuģis ar svētnīcu ieradās Venēcijā Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja piemiņas dienā un ar lielu pagodinājumu to sagaidīja vietējie iedzīvotāji.

Tēvs Aleksijs ir ceļveža “Venēcijas svētnīcas” autors, kurā var atrast visu svētceļniekiem nepieciešamo informāciju. Papildus Venēcijas vēsturei un noderīgai informācijai par kristiešu relikvijām ceļvedī ir detalizēta pilsētas karte, kurā norādīti apmeklējamie tempļi. Atkarībā no brīvā laika maršruti tiek piedāvāti vairākām stundām, visu dienu vai 2-3 dienām. Kopumā ir minēti 44 tempļi, kuros var godināt kristiešu svētnīcas, tāpēc dodieties svētceļojumos pa "tiltu un kanālu" pilsētu.
varbūt nedēļu vai divas. Ceļvedi var iegādāties Sv. Marka katedrāles vai Svēto mirres nesēju draudzes grāmatnīcās
Divpadsmit gadi bez tempļa
Pirms diviem gadiem Svēto mirres nesēju draudze svinēja 10 gadu jubileju. Bet joprojām ticīgajiem nav sava tempļa. 2003. gadā katoļu diecēze draudzei deva iespēju novadīt dievkalpojumus senajā Jāņa Kristītāja galvas nogriešanas bazilikā (San Giovanni Decollato, vietējā c. San Zan Degolà) Svētā Krusta sesterrā.
Dievkalpojumu valoda galvenokārt ir baznīcas slāvu valoda, bet atsevišķas dievkalpojumu daļas tiek runātas itāļu un rumāņu valodā. Svēto mirres nesošo sieviešu draudze ir starptautiska, tajā ir cilvēki no NVS valstīm: Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Moldovas. Ir arī itāļi, serbi un rumāņi.
Liturģijas un lūgšanu dievkalpojumi tiek veikti ne tikai Jāņa Kristītāja galvas nogriešanas baznīcā, bet arī citās katoļu baznīcās - pie svēto relikvijām. Šādos dievkalpojumos piedalās pareizticīgie svētceļnieki no dažādām pasaules valstīm.

Makarijeva balvas pasniegšanas laikā tēvam Aleksijam par viņa ceļvedi pa Venēciju
Savukārt pati svēto mirres nesēju kopiena bieži apmeklē vietas, kas saistītas ar lielo kristiešu askētu dzīvi un varoņdarbiem. Pareizticīgie venēcieši Svēto Zemi apmeklējuši jau trīs reizes un gatavojas savam ceturtajam ceļojumam.
Tēvs Aleksijs, kam vēl nav iespējas uzcelt akmens templi uz Venēcijas zemes, to ceļ cilvēkos. Priesteris savas kalpošanas jēgu ārzemēs saskata tajā, lai, kad vien iespējams, nodotu pareizticīgās baznīcas viedokli par dažādiem notikumiem mūsdienu pasaulē.