Augusta montagu vasaras – burvestības un melnā maģija. augusta montagas vasaras - burvju un melnās maģijas vasaras augusta montaga
Alfonss Džozefs-Marija Augusts Montags Summers(1880. gada 10. aprīlis, Kliftona, Anglija — 1948. gada 10. augusts) — angļu rakstnieks un okultisma pētnieks.
Montague Summers dzimis 1880. gada 10. aprīlī Kliftonā, netālu no Bristoles (Anglija). Viņš bija jaunākais no septiņiem bērniem bagāta baņķiera un tiesneša Augusta Viljama Samersa ģimenē. Izglītību ieguvis Kliftonas koledžā, Samerss turpināja mācīties Oksfordas Universitātes Trīsvienības koledžā, plānojot kļūt par anglikāņu priesteri. 1905. gadā viņš pabeidza universitāti ar ceturto grādu mākslas bakalaura grādu un iestājās Lichfield Teoloģijas koledžā.
1907. gadā iznāca pirmais viņa dzejoļu krājums - "Antiņa un citi dzejoļi", kura izdošanu daļēji finansēja pats autors. Krājumā ir gan reliģiska, gan dekadenta dzeja; piemēram, viens no tekstiem apraksta melnu masu, bet otrs ir piesātināts ar homoerotiskiem motīviem.
1908. gadā Samerss tika iesvētīts par diakonu. Vispirms viņš kalpoja Batas draudzē, pēc tam Bitonā (netālu no Bristoles). Taču viņa turpmāko garīgo karjeru iedragāja baumas par viņa homoseksualitāti (par ko viņš tika tiesāts, bet tika attaisnots) un interese par sātanismu. 1909. gadā Sammers pārgāja katoļticībā. Sākumā viņš bija skolotājs katoļu koledžā, pēc tam mācījās katoļu seminārā. 1910. gada 28. decembrī viņš tika iekļauts katoļu garīdzniecībā un pēc tam nosauca sevi par priesteri, pieprasot, lai viņu uzrunā kā "godājamo". Tomēr nav datu par viņa piederību katoļu ordeņiem vai diecēzēm, un pats viņa ordinācijas fakts nav apstiprināts.
Vairākus gadus Summers strādāja par angļu un latīņu valodas skolotāju Broklijas skolā (Dienvidaustrumu Londonā) un vairākās citās skolās. Turklāt viņš interesējās par 17. gadsimta teātri un kļuva par vienu no biedrības "Fēnikss" dibinātājiem, ar kuras pūliņiem kopumā tika iestudētas 26 nepelnīti aizmirstas senas lugas. 1916. gadā Samerss tika uzņemts Karaliskajā Literatūras biedrībā.
1926. gadā finansiālā situācija ļāva Samersam beidzot pārtraukt mācīšanu un iesaistīties neatkarīgos pētījumos par viņu interesējošiem jautājumiem. 1929. gadā viņš pārcēlās no Londonas uz Oksfordu, kur regulāri apmeklēja misi vienā no pilsētas katoļu baznīcām. Tajā pašā laikā viņš mājās iekārtoja privātu kapliču. Šajā periodā viņš satika Hektoru Stjuartu-Forbesu, kurš kļuva par viņa sekretāru.
Samerss rakstīja pētījumus par Svētās Sjēnas Katrīnas un svētās Entonija Marijas Zakarijas dzīvi, taču slavu ieguva nevis kā teologs, bet gan kā vairāku grāmatu autors par demonoloģiju, burvju un melnās maģijas vēsturi, kā arī kā Raganu āmura (1928) un traktāta Ludovico-Maria Sinistrari "Par inkubu un succubi demonialitāti un dzīvnieciskumu" tulkotājs angļu valodā. Starp viņa darbiem ir Raganības un dēmonoloģijas vēsture (1926), Raganības ģeogrāfija (1927), Vampīrs un viņa veids (1928) un Vilkacis (1933).
Turklāt Samerss nodarbojās ar gotiskā žanra vēsturi literatūrā. Viņš sastādīja un rediģēja divus gotisko stāstu krājumus, izsekoja un izdeva divus no septiņiem tā sauktajiem "Northangera šausmu romāniem" (pusaizmirstajiem gotiskajiem romāniem, kurus Džeina Ostina piemin savā Northangera abatijā un kuri savulaik pat tika uzskatīti izdomātas) un publicētas biogrāfijas. Džeina Ostina un Anna Redklifa. Turklāt Summers apkopoja un izdeva trīs pārdabisku stāstu antoloģijas: Omnibus Beyond (1931), Grimoire and Other Stories of the Supernatural un Victorian Ghost Stories.
Samerss bija pazīstams kā ekscentrisks un apzināti uzturēja šo reputāciju, spēlējot mācīta raganu mednieka lomu un uzstājot uz viņu reālo eksistenci. Raganu un dēmonoloģijas vēsturē viņš raksturo raganu kā absolūtā ļaunuma iemiesojumu, "pretīga un neķītra kulta kalpu, prasmīgu saindēšanā, izspiešanā un citos zvērīgos noziegumos" utt. Londonas laikrakstā The Times Samerss tika saukts par "viduslaiku relikviju", un viņa biogrāfs Brokārs Sevels (pazīstams ar pseidonīmu Džozefs Džeroms, 1912-2000) viņu raksturoja šādi: godājamais Montāgs Samerss ienāk ar varenību un varenība, melnā sutanā un apmetnī, piesprādzētas kurpes (Luija Četrpadsmitā stilā), cepure ar platām malām un liels melns portfelis, kura sānos balta etiķete ar asinssarkanu uzrakstu drukātiem burtiem mirgo: VAMPĪRI.
Neskatoties uz savu reliģisko konservatīvismu, Samerss aktīvi iesaistījās Lielbritānijas seksa psiholoģijas izpētes biedrības darbā un publicēja eseju par marķīzu de Sadu. Samersa pazina Aleisteru Krouliju, taču viņu attiecību patiesā būtība joprojām ir pretrunīga līdz mūsdienām. Saskaņā ar baumām, kaut kādā veidā dusmīgs uz Samersu, Kroulijs draudēja pārvērst viņu par krupi.
Montagu Samerss nomira savās mājās Ričmondā (Sērijā) 1948. gada 10. augustā. Uzraksts uz viņa kapa pieminekļa vēsta: "Pastāsti man dīvainas lietas" ("Pastāsti man kaut ko dīvainu") - ar šiem vārdiem rakstnieks bieži uzrunājis sanāksmē Jūsu draugi.
Dzimis bagāta baņķiera ģimenē. Rezultātā viņš līdz 15 gadu vecumam mācījās mājās, tikai divus gadus apmeklēja Kliftonas koledžu, kuru tā arī nepabeidza. Pat jaunībā aizrāvies ar dramaturģiju, mājās izveidojis leļļu teātri (“Rotaļlietu teātris”), kurā patstāvīgi spēlējis dramatiskas izrādes.
Neskatoties uz ģimenes piederību anglikāņu baznīcai, jau jaunībā viņš sāka interesēties par katoļu rituāliem, daudz ceļoja pa Itāliju. No 1899. līdz 1903. gadam viņš studēja Oksfordā. Pēc Oksfordas viņš iestājās Lichfield Teoloģijas koledžā, kur studēja 2 gadus. Pēc absolvēšanas viņš ieguva maģistra grādu teoloģijā.
1907. gadā iznāca viņa pirmais dzejas krājums Antinojs un citi dzejoļi, kura izdošanu daļēji finansēja pats autors. Krājumā ir gan reliģiska, gan dekadenta dzeja, piemēram, vienā no tekstiem ir aprakstīta melnā masa. Kāds kritiķis, Samersam par lielu prieku, nosauca krājumu par "izvirtušās un samaitātas literatūras zemāko punktu". Nākotnē rakstnieks praktiski neradīja poētiskus darbus.
1908. gadā Samersu iesvētīja par diakonu. Viņš sāka savu dienestu vispirms Bath draudzē un pēc tam Bittonā (netālu no Bristoles). Tomēr viņš šajā vietā neuzturējās ilgi, jo bija spiests to pamest, apsūdzot homoseksualitātē. Kāds draugs atzīmēja, ka tieši šajā laikā Samersa sāka interesēties par demonoloģiju.
1909. gadā Samerss beidzot oficiāli paveica to, kam viņa dvēsele jau sen bija melojusi – viņš pārgāja uz katoļu baznīcu. Sākumā viņš bija skolotājs katoļu koledžā, pēc tam mācījās katoļu seminārā. 1910. gada 28. decembrī viņš tika iekļauts katoļu garīdzniecībā un pēc tam dēvēja sevi par priesteri, lai gan nav datu par viņa piederību nevienā ordenī vai diecēzē.
Līdz 1926. gadam nodarbojās ar pedagoģisko darbību. Pēc skolēnu domām, viņš bija dīvains, bet labs skolotājs. Šo darbību viņš apvienoja ar pētījumiem restaurācijas laikmeta dramatiskās mākslas jomā, sagatavojot publicēšanai vairākus apkopotus darbus, kā arī uzrakstījis vairākus rakstus un vienu bibliogrāfiju par šo tēmu. Samerss bija arī teātra producents – ar viņa pūlēm uz skatuves tika iestudētas 26 lugas. 1926. gadā finansiālā situācija beidzot ļāva viņam pārtraukt skolotāja darbu un iesaistīties patstāvīgos pētījumos par viņu interesējošiem jautājumiem.
Samerss tika uzaicināts piedalīties sērijas "Civilizācijas vēsture" izdošanā. Zinātnieks piekrita un viņa pirmā grāmata šajā sērijā bija 1926. gada 13. oktobrī izdotā Raganības un dēmonoloģijas vēsture, kas kļuva par viņa slavenāko grāmatu. Grāmata ir uzrakstīta smagnējā stilā, reizēm starp sadaļām nav loģisku saikņu, tomēr tajā ir kolosāls faktu materiāls. Pamatojoties uz to, Samerss pasludināja tēzi, kas bija ārkārtīgi pārsteidzoša 20. gadsimta zinātnei - raganas pastāv un raganu vajāšana nebūt nebija nepamatota. Grāmatas pirmais izdevums tika izpārdots dažu dienu laikā. Šīs publikācijas panākumi ir Samersa varoņdarbs, lai turpinātu pētījumus šajā virzienā – dažu nākamo gadu laikā viņš rakstīja un izdeva grāmatas par zinātnes ģeogrāfiju, vilkačiem un vampīrismu.
Turklāt viņš tulkoja un izdeva katoļu teologa un jurista Ludoviko Sinistrari darbu "De Daemonialitate", kas veltīts demonoloģijai, jo īpaši incubi un succubi. Samerss publicēja arī vairākas citas retas grāmatas par šo tēmu, tostarp raganu mednieka Metjū Hopkinsa darbu. 1929. gadā viņš tulkoja un publicēja slavenāko tekstu par demonoloģiju "Raganu āmurs".
Tajā pašā 1929. gadā Sammers pārcēlās no Londonas uz Oksfordu, kur viņš regulāri apmeklēja misi vienā no pilsētas katoļu baznīcām. Tajā pašā laikā viņš mājās iekārtoja privātu kapliču. Šajā laikā viņš tikās ar Hektoru Stjuartu-Forbesu, kurš kļuva par viņa sekretāru. 1931. gadā Samerss publicēja savu pirmo spoku stāstu antoloģiju The Supernatural Omnibus. Pēc tam viņš publicēja vēl vairākas antoloģijas par pārdabiskām parādībām. Savas dzīves pēdējos gados Samerss strādāja pie gotiskā romāna vēstures.
Pēc kara uzliesmojuma Samerss un Stjuarts Forbss pārcēlās uz Ričmondu, kur rakstnieks publicēja savu pēdējo nozīmīgo darbu "Gotiskā bibliogrāfija".
Pēckara gados Samers bija smagi slims un 1948. gada 13. augustā tika atrasts miris savā kabinetā.
Montague Summers tika apbedīts kopā ar Hektoru Stjuartu-Forbsu Ričmondas kapsētā. Uz viņu kapa pieminekļa ir uzraksts "Pastāsti man dīvainas lietas" ("Pastāsti man kaut ko dīvainu") - ar šiem vārdiem rakstnieks bieži uzrunājis kādu no satiktajām paziņām.
Montague Summers (Augusts Montags Summers)(1880-1948) - angļu rakstnieks, katoļu garīdznieks un okultisma pētnieks. Dzimis bagāta baņķiera ģimenē. Līdz 15 gadu vecumam viņš mācījās mājās, tikai divus gadus apmeklēja Kliftonas koledžu, kuru tā arī nepabeidza. Pēc Oksfordas viņš iestājās Lichfield Teoloģijas koledžā, kur studēja 2 gadus. Pēc absolvēšanas viņš ieguva maģistra grādu teoloģijā.
1908. gadā Samersu iesvētīja par diakonu. Viņš sāka kalpot vispirms Buttes draudzē un pēc tam Bitonā (netālu no Bristoles).
1909. gadā Samerss pārgāja katoļu baznīcā. Sākumā viņš bija skolotājs katoļu koledžā, pēc tam mācījās katoļu seminārā. 1910. gada 28. decembrī viņš tika iekļauts katoļu garīdzniecībā un pēc tam dēvēja sevi par priesteri, lai gan nav datu par viņa piederību nevienā ordenī vai diecēzē. Līdz 1926. gadam nodarbojās ar pedagoģisko darbību. Pēc skolēnu domām, viņš bija dīvains, bet labs skolotājs. Šo darbību viņš apvienoja ar pētījumiem restaurācijas laikmeta dramatiskās mākslas jomā, sagatavojot publicēšanai vairākus apkopotus darbus, kā arī uzrakstījis vairākus rakstus un vienu bibliogrāfiju par šo tēmu. Samerss bija arī teātra producents – viņa pūliņiem uz skatuves tika iestudētas 26 pusaizmirstas lugas. 1926. gadā finansiālā situācija beidzot ļāva viņam pārtraukt skolotāja darbu un iesaistīties patstāvīgos pētījumos par viņu interesējošiem jautājumiem.
Samerss tika uzaicināts piedalīties sērijas "Civilizācijas vēsture" izdošanā. Zinātnieks piekrita un viņa pirmā grāmata šajā sērijā bija 1926. gada 13. oktobrī izdotā Raganības un dēmonoloģijas vēsture, kas kļuva par viņa slavenāko grāmatu. Grāmatā ir kolosāls faktu materiāls. Pamatojoties uz to, Samerss pasludināja tēzi, kas bija ārkārtīgi pārsteidzoša 20. gadsimta zinātnei - raganas pastāv un raganu vajāšana nebūt nebija nepamatota. Grāmatas pirmais izdevums tika izpārdots dažu dienu laikā. Šīs publikācijas panākumi lika Samersam turpināt šajā virzienā – dažu nākamo gadu laikā viņš rakstīja un izdeva grāmatas par burvestību, vilkačiem un vampīrismu.
Turklāt viņš tulko un izdod katoļu teologa un jurista Ludoviko Sinistrari darbu "De Daemonialitate", kas veltīts demonoloģijai, jo īpaši, incubi un succubi. Samersa izdod arī vairākas citas retas grāmatas par šo tēmu, tostarp raganu mednieka Metjū Hopkinsa darbu. 1929. gadā viņš tulkoja un publicēja slavenāko tekstu par demonoloģiju "Raganu āmurs". 1931. gadā Samerss publicēja savu pirmo spoku stāstu antoloģiju The Supernatural Omnibus. Pēc tam viņš publicēja vēl vairākas antoloģijas par pārdabiskām parādībām. Savas dzīves pēdējos gados Samerss strādāja pie gotiskā romāna vēstures.
Kara gados Samerss kļūst tuvu Aleisteram Kroulijam.
Pēckara gados Samers bija smagi slims un 1948. gada 13. augustā tika atrasts miris savā kabinetā.
Montagu Samerss tika apbedīts Ričmondas kapsētā. Uz viņa kapa pieminekļa ir uzraksts "Pastāsti man dīvainas lietas" ("Pastāsti man kaut ko dīvainu") - ar šiem vārdiem rakstnieks bieži uzrunājis kādu no satiktajām paziņām.
Ievads
"Interesantākais un pamācošākais darbs, ko varētu uzrakstīt," sacīja doktors Džonsons, "būtu maģijas vēsture."
Ir novērots, ka gandrīz neiespējami uzzināt par vīriešu un sieviešu īsto un slepeno dzīvi Anglijā Elizabetes un Stjuarta laikā, Francijā Luija XIII un viņa ilgi valdījušā dēla un mantinieka laikā, Itālijā. renesanses un katoļu reakcijas laikā, nepētot, kāda loma tajos laikos bija šajās karaļvalstīs. Tāpat nav iespējams saprast citās valstīs un citos laikos notikušos notikumus, neņemot vērā burvestības lomu.
Tieši vai netieši burvestības bija saistītas un bija zināmas visiem sabiedrības slāņiem, sākot no pāvesta līdz zemniekam, no karalienes līdz lauku sievietei no ciema būdas.
Nav pārsteidzoši, ka pēdējo divdesmit piecu gadu laikā burvju vēsture ir saņēmusi tik lielu uzmanību no tik daudziem rakstniekiem. Daudzi no šiem zinātniekiem, ilgu laiku veltījuši pārdomām un pārdomām par šo tēmu, ilgstošas un pacietīgas izpētes rezultātā ir bagātinājuši demonoloģijas zinātni ar darbiem, kas, neskatoties uz to, ka tie dažkārt atšķiras savā starpā pētījumiem un loģiskiem secinājumiem, ir nemainīga un nopietna vērtība.
No otras puses, burvestība ir bijusi ļoti pievilcīga tēma kaprīziem un virspusējiem autoriem, tāpēc ir diezgan daudz sagrautu grāmatu, kas ir vai nu folkloras lūžņi, vai arī kliedzošas un acīmredzamas iepriekšējo rakstnieku darbu pārfrāzes.
Liela nozīme ir angļu raganu vēstures pētnieciskajiem darbiem, kurus savācis un labi komentējis S. Lestrindžs Evens, tostarp: Raganu medības un raganu tiesas (1929), Raganība un dēmonisms (1933) un pagrīdē izdota grāmata "Raganība zvaigžņu istabā" (1938).
Noderīgs atkārtots izdevums ar izcilu Dr. G. B. Harisona ievadu ir “Lankasteras raganu tiesa” (1929).
Mēs esam parādā arī doktoram Harisonam par karaļa Džeimsa I grāmatas Demonology (1597) un News from Scotland (1591) pārpublicēšanu.
Labs pārskats par burvestībām, ko Parīzē piekopa Luija XIV laikā, un La Voisine un viņa bandas ļaundariem, ir V. Branča Džonsona kunga Arsēna laikmets (1931).
, Voodoo and Botha (1932) un The Psychic Phenomenon of Jamaica (1935).
Sacheverell Sitwell Poltergeists (1940) detalizēti un prasmīgi pēta šīs neparastās parādības, kas bieži vien ir ļoti cieši saistītas ar Sātana darbiem.
Nelaiķa profesora Džordža Laimena Kitredžas burvībai Vecajā un Jaunajā Anglijā (1928) ir viens trūkums, jo tajā trīs reizes tiek stāstīts viens un tas pats stāsts. Tomēr šis ir brīnišķīgs darbs, kaut arī savādi bezjūtīgs un skeptisks. Aizspriedumi joprojām ļauj izteikt viedokli par faktiem, kas ir sniegti šajā esejā. Astoņpadsmitajā nodaļā ir kļūda vai vismaz svarīgu detaļu pārpratums.
Būtu necienīgi un negodīgi nosodīt nelaiķa doktoru Henriju Čārlzu Lī par to, ka viņš atstāja nepabeigtu un neizlabotu materiālu par raganu vēsturi.
Tas ir vēl jo vairāk nožēlojami, jo gatavošanās publicēšanai ļoti bieži lika šim autoram pārdomāt savus spriedumus, kā arī izklāstīt faktus un izdarīt secinājumus saprotamākā formā.
Ilga un neatlaidīga burvības tēmas pētīšana mani ir pilnīgi pārliecinājusi, ka, ja kāds vēlas detalizēti un plaši izpētīt šo vispasaules un tumšo kultu, viņam ir jāmācās senatnes gudrības, jāmeklē norādījumi un padoms pie oriģināliem.
Piemēram, kā vienkāršu sagatavošanos nopietnam studentam rūpīgi jāizlasa un jāsagremo brīnišķīgākais darbs Raganu āmurs. (Malleus Maleficarum).
Viņu nevar uzskatīt par sagatavotu, ja viņš nav detalizēti iepazinies ar tādu autoritāti kā Guazzo, Ananias, Remy, de Lancre, Delrio, Tireus, Sinistrari, Glanville, Bolton, Romanus, Brackner, Gorres, Baumgarten. Tas, ko viņš uzsāk, nav vienkārša retoriska jautājuma izpēte. Kornela universitātes profesors Būrs uzskata, ka mani raksti par burvību praktiski ir teoloģija.
Ar ļoti retiem un ļoti specifiskiem izņēmumiem tikai teologs ir kompetents šīs tēmas izpētē, viņš, tāpat kā neviens cits, var pastāstīt par burvestības briesmām.
Problēmas par Ļaunuma attiecībām ar cilvēkiem, ļauno garu ietekmi uz cilvēkiem ir teoloģiska tēma un nav no tās nodalāma.
Divus gadsimtus vēlāk teologs no pavisam citas skolas, zinātnieks un ļoti uzmanīgs cilvēks Kotons Maters sniedza gandrīz tādu pašu definīciju burvībai.
Guaco, Delrio, Tireus, Sinistrari (visi viņi bija pirmšķirīgi teologi. Faktiski galvenās autoritātes demonoloģijā gandrīz vienmēr ir īpaši apmācīti teologi, izņemot juristus, kuri uzskata šo tēmu par jomu u200b krimināltiesības no juridiskā viedokļa.
Varbūt šeit jāpiemin viena lieta: apgalvojumam, ka Sinistrari demonoloģijas darbu nav apstiprinājuši baznīcas cenzori, nav pamata.
Sinistrari darbu patiesībā rūpīgi izlasīja divi profesionāli teologi, viens no viņiem bija mūks, bet otrs lajs ar lielu pieredzi. Abi apgalvoja, ka grāmata ir laba un lielu kļūdu nav.
Viņi, iespējams, ir veikuši dažus virspusējus un vieglus pielāgojumus, taču tas neko nenozīmē.
Man ir prieks izteikt pateicību viņa godājamam Fr. Gregorijs Ropertu, Lūgšanu ordenis 2
Dominikāņi.
Par viņa laipnību, kas ļāva man citēt viņa tēva, slavenā pētnieciskā psihologa J. Godfrey Ropert darbu, The Convert from Spiritualism.
Es arī izsaku pateicību Arthur Mahen kungam par līdzīgu labvēlību, kas ļāva man citēt no The House of Souls.
Montague Summers.
1. nodaļa
"Jūsu darījums ar nāvi, jūsu darījums ar elli."
Jesajas 28:18.
Kas ir burvība? Kā viņi kļūst par raganām? - Liels līgums
Kāds ļoti cienījams un ļoti pieredzējis Oksfordas skolotājs gandrīz pusgadsimtu garumā, cilvēkiem, kas pie viņa mācījās un apmeklēja viņa lekcijas, kad viņi aizgāja un ieradās atvadīties, teica ļoti vērtīgu atvadu vārdu, kas sastāvēja tikai no trim vienkāršiem vārdiem. : "Definējiet savus noteikumus."
Tāpēc jau pašā burvestības stāsta un burvestības pētījuma sākumā mums vislabāk būs jautāt: kas ir burvība, kādā nozīmē šo vārdu lietosim, kas ar to domāts, kādi ir izvirzītie mērķi tie, kas praktizē šo briesmīgo amatu?
Uzreiz teiksim, ka mūsu galvenā mērķa sasniegšanai tā būs vienkārša laika tērēšana un burtiskums, cenšoties dot vārdam visdetalizētākās un abstraktākās atšķirīgās iezīmes, meklēt vārdos vainas, sadalīt, strīdēties, nekā formāli un etimoloģiski. 3
Etimoloģija ir zinātne par vārdu vēsturisko izcelsmi.
Burvis atšķiras no raganas, ragana no nekromanta, nekromants no sātanista.
Patiesībā faktiski un praktiski visi šie nosaukumi ir savstarpēji saistīti, tiek lietoti kā sinonīmi. Tātad, neskatoties uz to, ka sākotnēji bija burvis 4
burvis angļu valodā šķirotājs.
Izlozētais tika nosaukts, šis vārds cēlies no latīņu sortarius, sors - nozīmē lote vai nejaušība, mūsu autoritatīvais avots - Oksfordas angļu vārdnīca - saka: “Burvis ir tas, kurš piekopj burvestību; burvis, burvis. Tajā pašā laikā burvestība tur tiek definēta šādi: “Maģijas vai burvju izmantošana; burvju mākslas prakse; burvestība." Nekromants ir grieķu vārds, kas nozīmē cilvēku, kas var paredzēt nākotni vai atklāt noslēpumus sarunās ar mirušajiem.
Šī vārda grieķu piedēklis nekros, līķis, tika sajaukts ar latīņu nigr, black, un viduslaiku angļu valodā laikā no 1200. līdz 1500. gadam parādījās vārds nigromancer, melnās maģijas speciālists. (Vārds mancer cēlies no grieķu vārda manteia — pareģošana, zīlēšana). Vārds "sātanists" nozīmē - persona, kas tiek uzskatīta par sātana piekritēju un sekotāju.
Tomēr ir svarīgi un nepieciešams atcerēties, ka vārds "sātanists" sākotnēji bija sinonīms vārdam "ateists", to šajā nozīmē lietoja Džons Eilmers, kurš bija Londonas bīskaps karalienes Elizabetes laikā.
Savā politiskajā brošūrā The Refuge of the Believers and True Subjects, kas tika izdota 1559. gadā Strasbūrā, kur viņš vēlāk dzīvoja, viņš runā par sātanistiem, ar to saprotot gan pagānus, gan neticīgos. Vēlāk vārds kļuva ierobežotāks un mainīja savu nozīmi, jo vārds "ragana" acīmredzami nav vārda ateists sinonīms.
1901. gadā publicētajā grāmatā The Life of Mrs. Lynn Linton ir šādi vārdi: "Ir divas sektas: sātanisti un luciferisti, viņi katrs lūdz atbilstošo vārdu." Šai atšķirībai nav jēgas, jo Sātans un Lucifers ir viens un tas pats.
Dr. Čārlzs Raits, kurš laiku pa laikam lasīja lekcijas par Vecās Derības vecgrieķu versiju Grīnfīldā, Oksfordā, par Luciferu teica: "Šim vārdam Bībelē nav nekāda sakara ar velnu", taču viņš kļūdījās. Angļu valodā visi vispārpieņemtie jēdzieni un runas pagriezieni ir pret to. Mēs arī citējam Jesajas vārdus (14, 12): "Cik prasmīgi tu nokriti no debesīm, ak, Lucifer, rīta dēls!" Un tagad svētā evaņģēlista Lūkas vārdi no evaņģēlija (Lūkas 10:18): "Es redzēju sātanu nokrītam no debesīm kā zibens."
Rezumējot: burvis, ragana, nekromants - tas viss ir viens un tas pats. Tāpēc ērtības labad, un tajā pašā laikā tas būs diezgan pareizi, mēs izmantosim vārdu "burvis", lai apzīmētu tos visus, savukārt burvība ir burvju kults, kam seko burvju prakse.
Pazīstams Elizabetes laika rakstnieks 5
Elizabete Tudora, 1533–1603, Anglijas karaliene 1558–1603, Marijas I pēctece, Henrija VIII un Annas Boleinas meita.
Savā laikā labi pazīstams sludinātājs un teologs Džordžs Gifards, Maldonas ministrs Eseksā 6
Apgabals Anglijas ziemeļaustrumos, 3670 kv. km.
Ar burvi viņš saprot cilvēku, kurš, izmantojot velnišķo mākslu, dziedina vai nodara sāpes, atklāj noslēpumus, pareģo nākotni un kuram velns novēlēja apburt cilvēkus un nolemt viņu dvēseles mūžīgām ciešanām. Burvji, burvji, burvji, zīlnieki un citi viņiem līdzīgi dara to pašu.
No paša sākuma angļu valodas vārdu "witch", ar kuru tagad gandrīz vienmēr nozīmē sieviete, varēja lietot arī attiecībā uz vīriešiem. 7
Vārds ragana mūsdienu angļu valodā nozīmē ragana (sieviete), un vecajā angļu valodā tas tika attiecināts gan uz sievietēm, gan vīriešiem.
Arī tagad attālos rajonos var dzirdēt šī vārda seno nozīmi: "Viņš ir nejauks burvis (ragana)". Patiesībā vārds "ragana (ragana)" cēlies no senā angļu vīriešu dzimtes lietvārda wicca — cilvēks, kas nodarbojas ar burvību vai maģiju, burvis, burvis, burvis. Tas ir diezgan plašs apgalvojums.
Latīņu vārdnīcā aptuveni 1100. gadā šī ir karaļa Henrija 1 valdīšanas laiks, un divi vārdi: augur (paredzētājs) un ariolus tiek tulkoti ar vārdu wicca (burvis).
Lūiss un Šorts savā latīņu valodas vārdnīcā raksta, ka vārds augur (paredzētājs) cēlies no vārda avis, putns un sanskrita gar, zināt.
Viņi šo vārdu definē šādi: “zīlnieks, zīlnieks, zīlnieks; Romā, kādas senatnē ļoti cienītas priesteru koledžas biedrs, kurš nākotni atpazina pēc zibens, putnu lidojuma un saucieniem, četrkāju uzvedības un dažādām neparastām parādībām.
Pļāpīgi, bet diezgan tukši vārdi, Cicerons vienā no saviem interesantākajiem darbiem “Par zīlēšanu” daudz runā par svētajiem putniem. Viņš ir racionālists un pilnīgi nepārliecinošs savos skaidrojumos, bet viņš ar prieku sniedz piemērus.
Tātad 217. gadā pirms mūsu ēras konsuls Flaminius, saticis kartāgiešus, tika brīdināts no svēto cāļu uzrauga, ka viņam nevajadzētu cīnīties, jo putni atteicās knābāt. “Lielisks piemērs! Flaminijs iesmējās. "Ko darīt, ja viņi vispār neēd, ko tad?" "Tad jūs vispār neko nevarēsit darīt," bija atbilde.
Tad draiskulis Flamīnijs ar izspēlētu drosmi deva signālu uzbrukumam. Rezultātā Trasimenes ezera kaujā 8
Ezers Itālijas centrālajā daļā, Umbrijā, netālu no Perudžas
Viņu sakāva Hannibals 9
Kartāgiešu ģenerālis, Hamilkara Barkusa dēls, viņš šķērsoja Alpus un iebruka Romas impērijā.
Viņa zaudējumi sasniedza 15 000 cilvēku, viņš pats arī krita kaujas laukā.
Zīmes parasti tika uzskatītas par ķēmu piedzimšanu, daudzas no kurām tika reģistrētas. Tika uzskatīts, ka tās ir dievu dusmas. Visas tautas ar šausmām sastapās ar tādiem ķēmiem. Ir šādu piemēru vēsturiski apraksti.
Dienā, kad piedzima meitene ar divām galvām, raksta Cicerons, šo šokējošo zīmi pavadīja visdažādākie nemieri un nekārtības. Ravennā 10
Pilsēta Itālijas ziemeļaustrumos
1512. gadā piedzima dīvaina būtne ar kaut ko līdzīgu spārniem roku vietā, tās dzimšanu pavadīja dīvainas pazīmes. Cits briesmonis, vīrietis, bija matains bērns ar riebīgu neglītu izskatu. Viņš dzimis 1597. gadā Auna zīmē Provansā 11
Reģions Francijas dienvidaustrumos.
Un viņš dzīvoja tikai dažas dienas, šausminādams visus, kas uz viņu skatījās. Tātad,
... ja kaut kur piedzimst mataini mazuļi,
Tātad šī joma
Debesis sūta savas dusmas.
Šī vecā kupeja ir piemērs tam nelaimīgajam reģionam, kur cilvēki viens pret otru izturējās kā pret savvaļas zvēriem, nevis kā pret cilvēkiem.
Vēl viens briesmonis dzimis Nazarā 1581. gadā. Viņam bija četras rokas un četras kājas. Flandrijā 12
Viduslaiku grāfiste, kas tagad ietilpst Beļģijas, Francijas un Nīderlandes teritorijā.
Ciematā starp Antverpeni un Mehlenu kāda nabadzīga sieviete dzemdēja bērnu, kuram bija divas galvas un četras rokas, acīmredzot divas meitenes, kas apvienojušās.
Līdzīgs gadījums notika Francijā Henrija III (1574-1589) valdīšanas laikā, kur sievietei piedzima bērns, kuram bija divas galvas un četras rokas, un ķermeņi bija savienoti mugurā, galvas skatījās dažādos virzienos. , katram bija atsevišķas rokas.
Abi varēja smieties, runāt un raudāt, kopā viņi varēja būt izsalkuši. Dažreiz viens runāja un otrs klusēja, dažreiz viņi runāja vienlaikus. Viņi dzīvoja vairākus gadus, viens pārdzīvoja otru par trim gadiem, nesot mirušos, jo nebija šķirti. Tad tas, kurš izdzīvoja, bija novājināts un noguris no nastas vai no mirušā ķermeņa smirdošās smakas.
Tie paši piemēri ir minēti darbā, kas pazīstams kā Aristoteļa jautājumi vai Aristoteļa šedevrs, ziņkārīgs darbs, kam, protams, nav nekāda sakara ar dižo grieķu filozofu, neskatoties uz to, ka nosaukumā ir viņa vārds.
Agrākais šī darba izdevums latīņu valodā tika izdots Romā 1475. gadā ar nosaukumu Aristoteļa jautājumi. Pagāja laiks, kad tika iespiesti jauni izdevumi, grāmatai tika pievienoti jauni futrāļi.
Šī grāmata ir tulkota gandrīz visās mūsdienu valodās. Tātad 1597. gadā Londonā tika izdoti "Aristoteļa jautājumi". Grāmatā iekļauti arī jauno filozofu un zinātnieku darbi. Pirms tam gandrīz identiska versija parādījās Edinburgā. 1710. gadā tika izdots divdesmit piektais izdevums angļu valodā, un atkārtoto izdevumu ir neskaitāmi.
Kā skaidro Lūiss un Šorts, vārds ariolus (ariolus vai hariolus) cēlies no sanskrita vārda hira — iekšpuses, un nozīmē zīlnieks, zīlnieks, tas ir sinonīms vārdam augur — pareģotājs. Vārds ariolus ir pietiekami biedējošs, jo romiešiem tas nāca no etruskiem. 13
Etruski ir senas ciltis, kas apdzīvoja pirmajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras. e. uz ziemeļrietumiem no Apenīnu pussalas, senā Etrurija, mūsdienu. Toskāna.
Un tas nozīmēja "tumšo noslēpumu meistarus".
Cicerons varēja rakstīt, ka etruski bija ārkārtīgi māņticīgi un ka neviens cits cilvēks nebija tik labi pieredzējis zīlēšanu no iekšpuses, tas ir, etrusku zīlnieki pareģoja nākotni, pētot upuru, dažreiz dzīvnieku, dažreiz cilvēku, silto un pulsējošo iekšpusi, šos briesmīgos upurus. tika slepeni izpildīti pat Romā, īpaši imperatoru laikā.
Senajā Etrūrijas mitoloģijā dieviem bija dīvaini un briesmīgi vārdi, "tur reiz stāvēja lepnā Tarkvīnijas pilsēta 14
Romas karalis (616-578 BC).
Kurš deva karaļus Romai, kad Roma pārvērtās par pilsētu no atstumto un laupītāju apmetnes. Viņu vidū bija Teramo, Fufluns un Tinia kungs 15
Kaut kas līdzīgs Zevam etrusku vidū.
Kuram bija savītas čūskas kājās, viņa seja bija saraukta, un viņa izstieptie spārni turēja sarkanu postošu zibeni, kas ar briesmīgu spēku grasījās tikt tālu uz priekšu.
Pat tagad tiek čuksti, ka starp ciemiem un fermām, kur Marta plūst no Bolsēnas ezera uz jūru, joprojām ir seno cilšu pēcteči, kas pielūdza Tīniju ilgi pirms vilka baroja Romula un Rema dvīņus viņas midzenī Sabīnijā. . 16
Atrašanās vieta Itālijas ziemeļaustrumos.
Ar aizturētu elpu cilvēki runā par to, kā šī senā tradīcija tika mantota šajā tautā, kuras vēsture un valoda ir zudusi gadsimtu putekļos, un ka daži citi iesvētītie, kas slēpj noslēpumu un ir ļoti kārdināti nezināmās liturģijās, piekopj šausmīgas burvestības, zemiski rituāli, kurus Māte Baznīca stingri aizliedz.
Pirms trim gadsimtiem savas īsās valdīšanas laikā, kas ilga nedaudz vairāk par diviem gadiem, pāvests Gregorijs XV, diezgan izglītots pāvests, bija tik nobijies, ka uzzināja par tiem zemiskajiem un ļaunajiem rituāliem un kapu dieviem, kurus viņš pavēlēja svētajam Tribunāls 17
Inkvizīcijas oficiālais nosaukums.
Veiciet nopietnu steidzamu izmeklēšanu un atbrīvojiet inficētās valsts teritorijas no šīs puves un netīrumiem.
Patiešām, imperatora Adriāna laikos (117-138), kad Roma kāri pieņēma jebkādas muļķības, jebkuru māņticību, lai cik absurda, zema un neķītra tā būtu, kad svētā pilsēta piedzīvoja priesteru iebrukumu no plkst. eksotiskā Ēģipte, no Sīrijas, no tālās Āzijas un tālajiem austrumiem, kad derviši un faķīri tracināja visus, kad pats Cēzars tika turēts aizdomās par maģiju un burvestību naktīs (toreiz tika pieņemts likums, kas aizliedza upurēt cilvēkus. Bet daži nesenie imperatori, īpaši Komods (161-192), sadistiskais Karakala (188-217 AD) un trakais Maksentijs, ķērās pie tik šausmīgiem rituāliem, lai uzzinātu, kāds liktenis viņus sagaida. 18
Starp citu, neviena no šiem visvarenajiem ķeizariem likteni nevar apskaust, viņi visi beidzās slikti, ja ne ļoti slikti (red. piez.).
385. gada 25. maijā Teodosijs I, kristiešu valdnieks, pilnībā aizliedza visus maģiskos upurus un noteica, ka sods zīlniekiem, kuri mēģināja veikt šāda veida negantību, it īpaši cilvēka iekšējo rituālo izpēti, būs sāpīgs, ilgstošs un apkaunojoša nāve. Neskatoties uz to, asiņaini upuri turpināja notikt, un tam ir pierādījumi. Ir pat liecības par šādiem rituāliem, kas tiek veikti mūsu dienās.
Montague Summers
Vampīri ticējumos un leģendās
PRIEST BROCARD SEWELL PRIEKŠVĀRDS
Godājamais Montagu Samerss (1880–1947) bija viena no noslēpumainākajām un mīklainākajām, lai gan viena no spilgtākajām figūrām Londonas literārajā pasaulē un sabiedrībā 20. gadsimta pirmajā pusē. Viņš daudz rakstīja par restaurācijas drāmas vēsturi (viņa divi galvenie darbi Restaurācijas teātris (1934) un Pepys' Dramatic Theater (1935) ir neaizstājami konsultācijām un atsaucēm) un bija erudīts Afras Bēnas, Congreve, dramatisko darbu redaktors un komentētājs. , Dryden, Shadwell, Otway un Wycherly. Vaičerlijs bija arī galvenais Fēniksa biedrības dibinātājs, kas paveica nenovērtējamu darbu un bija aizsācējs Restaurācijas drāmas augšāmcelšanā uz Londonas skatuves 20. gadsimta 20. gadu sākumā. 20. gadsimts Un tāds bija šīs sabiedrības prestižs, ka tā laika vadošie aktieri un aktrises labprāt piedalījās tās iestudējumos, un tādas izcilas personības kā lēdija Kanāra, sers Edmunds Goss un sers Tomass Bīhems uzskatīja par godu viņus uzņemt savā vadībā. aizsardzību.
Montagu Samerss bija arī gotiskā romāna autoritāte. Viņa "Studies in Gothic" (1938) līdz mūsdienām ir labākā grāmata par šo tēmu, un viņa "Gotikas bibliogrāfija" (1940) ir neaizstājama atsauce, neskatoties uz trūkumiem, kas radās tāpēc, ka tā tika sastādīta kara laikā. , kad piekļuve ārvalstu bibliotēkām nebija iespējama. Samerss bija redaktors jauniem izdevumiem tādiem būtībā gotiskiem romāniem kā Horace Walpole Otranto pils, Šarlotes Dikas Zofloja vai maurs, Flamenberga Nekromants un Marķīza Grosa šausmīgie noslēpumi, un visiem viņš rakstīja vērtīgus ievadus.
Tomēr Samerss ir vairāk pazīstams kā autors un izdevējs virknei darbu par burvības vēsturi, melnās maģijas un līdzīgām tēmām, sākot ar A History of Witchcraft and Demonology (1926), The Geography of Black Magic (1927) un The Geography of Black Magic. Vampīrs un viņa veids (1928). Visus šos darbus nesen pārpublicēja University Books Fēliksa Morova kunga redakcijā. Samerss bija Špengera un Krāmera lielākā burvestības klasiķa Malleus Maleficarum (Liona, 1484) pirmā un vienīgā izdevuma angļu valodā tulkotājs un redaktors. Viņš bija Sinistrari grāmatu dēmonisma un Luvjēras mūķenes Madlēnas Bavinas, dēmonu apsēstās mūķenes, tulkojumu angļu valodā, par ko tika uzsākta tiesvedība, kas beidzās ar grāmatu nosodīšanu kā neķītrām, konfiscējot visas atlikušās nepārdotās kopijas. . (20. gadsimta 20. gadu beigas un 30. gadu sākums Lielbritānijā bija tik muļķīgu tiesas prāvu laiks, kad nezinošas tiesas amatpersonas aizliedza vairākus vērtīgus darbus, tostarp tik izcilu romānu kā “Vientulības aka”.)
Montagu Samerss pēkšņi nomira 1948. gada 10. augustā, un viņa lietas sašķobīja viņa sekretārs un mantinieks Hektors Stjuarts-Forbs, kurš bija vienīgais, kurš varēja nodrošināt nepieciešamo materiālu šī ievērojamā cilvēka biogrāfijas uzrakstīšanai. vīrietis. Diemžēl visi Samersa personīgie darbi un literārie darbi ir pazuduši, izņemot viņa nepublicētās autobiogrāfijas Ķīnas ēnas manuskriptu, kuru man bija paveicies atrast un kurš šobrīd ir manā īpašumā. Šī grāmata tagad ir drukāta un aptver tikai Samersas rakstnieka un teātra tēla karjeru. Tā otrā daļa, kas bija viņa projektā un kurai bija jāapraksta viņa garīdznieka karjera un viņa pētījumi okultisma jomā, nekad netika uzrakstīta. Bet gadu gaitā man ir izdevies savākt informāciju par visiem Montagu Summers dzīves aspektiem, un šobrīd tie tiek gatavoti publicēšanai kā atsevišķa Samersa drauga Džozefa Džeroma kunga memuāru grāmata.
Summers bija mīkla pat viņa dzīves laikā. Draugi viņu atceras kā laipnāko un mīļāko cilvēku, kuram bija viesmīlības dāvana. Bet ir arī citi, kas apgalvo, ka viņš bijis "drūms". Tā laika atmiņās un biogrāfijās par viņu var atrast simts jautru un nedaudz skandalozu anekdošu. Taču dažās aprindās pret viņu izturējās ar šausmīgu sarūgtinājumu, un ne tikai tāpēc, ka viņam bija apbrīnojama dotība atrast graujoši asprātīgas atbildes un viņš nespēja atlaidīgi izturēties pret cilvēku stulbumu. Tika baumots, ka viņš nav tikai vēsturnieks, kurš pētīja melno maģiju, ko viņš aprakstīja ar tādām zināšanām un prieku. Šķiet, ka viņa jaunībā ir bijuši atsevišķi notikumi, kas zināmi tikai viņam un vēl dažiem cilvēkiem, kurus vislabāk aizmirst. Iespējams, ka brīdinājumi, kas izskanēja viņa grāmatās par melnās maģijas praktizēšanas briesmām, bija balstīti uz dažiem viņa paša ilgstošiem eksperimentiem. Viņš publiski iestājās par nāvessoda atjaunošanu par burvību, un, bez šaubām, viņš to darīja patiesi. Ja daži viņu uzskatīja par kaut ko līdzīgu baznīcas doktoram Faustam, tad citi viņu uzskatīja par mūsdienu Metjū Hopkinsu, un dažreiz viņu sauca par "raganu meklētāju", kas viņu ļoti uzjautrināja.
Ir bijuši arī minējumi par to Svēto ordeņu izcelsmi, kuru loceklis Sammerss bija, un joprojām ir. Galu galā viņš valkāja sena un pārsteidzoša piegriezuma garīdznieka kleitu un bija ļoti pedantisks, lasot katoļu breviāru. Bet viņa vārds neparādās ne Romas katoļu, ne anglikāņu baznīcas garīdznieku sarakstos, un viņam acīmredzot nebija baznīcas amata, lai gan viņam bija personīgā kapliča, kurā viņš svinēja misi katrā dzīvesvietas maiņas reizē. Ja pats Sammerss lika saprast, ka ir katoļu priesteris, tad biežāk viņš tika uzskatīts par draudzes priesteri, atsvaidzināts. Šis apgalvojums nebija patiess, taču tas Samersu uzjautrināja, un viņš necentās to atspēkot.
Tomēr ir zināms sekojošais. Samerss, Oksfordas Trīsvienības koledžas absolvents, tika iesvētīts Anglijas baznīcā 1908. gadā. Tas vien viņam deva neapstrīdamas tiesības tikt sauktam par "godināto", kas bieži tika apšaubīts. Taču 1909. gadā Samerss pameta Anglikāņu baznīcu un sāka gatavoties Romas katoļu baznīcas priesterības saņemšanai teoloģijas seminārā netālu no Londonas. Acīmredzot viņš turpināja studijas Eiropā (iespējams, Lēvenā, Beļģijā, dažreiz šo pilsētu franciski sauc par Luvēnu). Viņš tika ordinēts saskaņā ar Romas katoļu baznīcas kanoniem, taču, kad radās jautājums par priesterības pieņemšanu, Anglijas augstākie garīdznieki pieņēma viņam nelabvēlīgu lēmumu. Protams, šāda veida lēmuma iemesli parasti paliek zināmi tikai iestādēm un attiecīgajai personai. Tas skaidrojams ne vairāk kā ar kandidāta pagaidu nespēju pildīt priestera pienākumus. Samersa personība un dažas viņa intereses bija pietiekami neparastas, lai saprastu bīskapa vilcināšanos, kurš pēc tam atteicās viņu ordinēt.
Montague Summers
(Džozefs-Mērijs Augusts Montags Sammers, 10.04.1880.-13.08.1948.)
Šis cilvēks, iespējams, ir viena no ekscentriskākajām parādībām Anglijā 20. gadsimta 20.–30. gados: domājams, katoļu priesteris, bieži tērpos, kas jau sen ir izgājuši no baznīcas modes. Homoseksuālis, dziļš raganu un dēmonoloģijas pētnieks, stabils restaurācijas laikmeta angļu teātra pazinējs, vadošā figūra biedējošu romānu atpazīstamības ziņā un, mazākā mērā, dzejnieks un stāstnieks. Viņa darbi mūsdienās ir vieni no lielākajiem retumiem antīko grāmatu tirgū – vismaz Anglijā un Amerikā.
Augusts Montagu Samerss dzimis 1880. gada 10. aprīlī Kliftonā (netālu no Bristoles), bagāta baņķiera dēls. Ģimene bija liela: mazajam Montijam, kā viņu vēlāk sauca, bija 5 māsas un viens brālis. Bērni uzauga komfortablas bagātības atmosfērā. Sākumā Montāgam notika nodarbības mājās, un tikai 15 gadu vecumā viņš beidzot sāka apmeklēt Kliftonas koledžu, kuru pameta 1899. gada aprīlī, nenokārtojot 6. un pēdējo, 7. klasi.
Samersa savā autobiogrāfijā sīki un sirsnīgi apraksta savu bērnību Tellisford House. Viņš sapņaini atceras klusās stundas vecāku pilij līdzīgā īpašuma lielajā bibliotēkā, kur iepazinās ar dramatisko literatūru, savu leļļu teātri (viņš to vienmēr sauca par "Rotaļlietu teātri"), kur spēlēja lieliskas drāmas un attīstīja jēga iestudējumu praksei. Tas lika pamatu mīlestībai pret teātra mākslu un senajiem dramaturgiem.
Vēl mācoties skolā, jauno Samersu, kurš, tāpat kā visa viņa ģimene, piederēja Anglikāņu baznīcai, aizrāva katolicisms, tās greznie rituāli, kas ietekmē visas maņas. Vairāki garie ceļojumi pa Itāliju stiprināja viņa tieksmi, taču pagaidām viņam jādzīvo tālu no savas tik iemīļotās garīgās dzimtenes. Summers studēja Oksfordā no 1899. līdz 1903. gadam. Tur pirmo reizi tika pamanīta viņa nedaudz neparastā uzvedība. Tātad, pēc aculiecinieku stāstītā, viņš savā istabā dedzināja vīraku. Pēc Oksfordas viņš kļuva par sludinātāja kandidātu Lichfield Teoloģijas koledžā, kur studēja 2 gadus. 1906. gadā ieguvis maģistra grādu. Acīmredzot tajā laikā viņš atkal devās garos ceļojumos uz Itāliju. Pirms 1908. gada praktiski nav ticamas informācijas par Samersa dzīvi.
Visbeidzot, 1908. gadā viņš tika iesvētīts par anglikāņu diakonu. Vispirms viņš ieguva vietu pagastā Buttē, bet pēc tam Bitonā (netālu no Bristoles). Šķiet, ka šajā laikā ar jauno garīdznieku kaut kas noticis. Viens no viņa draugiem, kurš viņu apciemoja Bitonā, vēlāk rakstīja, ka Samerss viņam šķiet pavisam citāds. Jaunkaltais diakons tajā laikā bija dziļi iegrimis dēmonoloģijas izpētē, aizrāvās ar ļaunuma ideju, kļuva nervozs, gandrīz histērisks un apgalvoja, ka māju, kurā viņš dzīvo, apmeklējuši gari.
Jau savā autobiogrāfijā Samerss stāsta par tikšanos ar spoku Tellisford namā, kad viņam bija aptuveni 21 gads. Kādu nakti viņš devās no bibliotēkas, kur pieslējās sēdus kopā ar Platonu un citām grāmatām, caur gāzi apgaismoto māju augšstāvā uz savu istabu. Viņš izslēdza gaismu uz kāpnēm, ieslēdza to savā istabā un arī paskatījās uz ēnaino galeriju — un ieraudzīja, ka garām skrien melnā tērpta sieviete. Viņa bija valkājusi vecmodīgu kvēkeru cepuri. Tagad viņa jau bija atvērusi durvis uz vannas istabu galerijas galā un pazuda tajā.
Samerss sākumā domāja, ka redz vienu no kalponēm dodamies uz slepenu randiņu, un uzskatīja, ka viņa slēpjas vannas istabā. Viņš izkāpa, piegāja pie tām durvīm un atvēra tās. Istaba bija tukša, un tur nevarēja ne paslēpties, ne iziet pa logu vai citām durvīm. Nākamajā rītā jaunais Sammers jautāja savai mātei par šo dīvaino nakts cilvēku. Izrādījās, ka arī misis Samersa viņu bija redzējusi ne reizi vien. Pirms vairāk nekā 50 gadiem Tellisford House bija mājvieta ekscentriskai, bet nekaitīgai vecai kundzei, kura precīzi atbilst Samersa aprakstam.
Tellisford House bija pilna ar spoku stāstiem, ko daļēji piedzīvoja Samerss, daļēji liecinieki. Viņš stingri ticēja šādu parādību iespējamībai; garu pasaule viņam bija realitāte. Tātad, mēs varam balstīties uz faktu, ka viņš neskaidri iezīmētās spoku parādīšanās Bitonā uztvēra nopietni.
Bitonā viņš neuzkavējās ilgi, jo drīz kopā ar citu priesteri tika apsūdzēts pederastijā un bija spiests šo vietu pamest. Samerss tika attaisnots; tomēr tas nav zināms pierādījumu trūkuma vai pierādīta nevainīguma dēļ. Šīs lietas dokumentus iznīcināja Otrais pasaules karš.
Tikmēr viņš pirmo reizi ienāca literārajā apritē kā autors: 1907. gadā viņš izdeva – kas galu galā kļuva ārkārtīgi reti – dzejoļu sējumu “Antinous un citi dzejoļi” (“Antinous and other Poems”), kas tika iespiests par saviem līdzekļiem, vismaz daļēji. Grāmatā jau ir nojausts, kādas dīvainas tieksmes un atkarības sāk veidoties Samersā. Grāmatiņā eleganti zilā lina vākā ar zelta reljefu un apmalēm, ko izdevis Sisley's (Londona), ir gan dedzīgi reliģiski pantiņi, gan dzejoļi, kurus var saukt par dekadentiem. "Aubade", piemēram, apraksta melnu masu dzirkstošos verbālos tērpos, un dzejolī "To a Dead Acolyte" ("To a Dead Servant"), Samersa homoerotiskās tieksmes parādās skaidri un pārsteidzoši skaistā valodā. Šodien šīs kolekcijas pirmais izdevums ir kļuvis par leģendāru retumu. Par laimi, tas tika atkārtoti izdots 1995. gadā. Tas palika Samersa vienīgais iebrukums dziesmu tekstu jomā, izņemot dzejoli "Dārza Dievs", ko viņš 1925. gadā ierakstīja kādas jaunas dāmas dzejas albumā. Šie dzejoļi ir tolaik augsti vērtēto Sammersas Svinbērnas un Bodlēra darbu sajaukums, kas dziļumā atpaliek no abiem. Daži dzejoļi ir latenti homoerotiski, citi ir tikai veltījums dekadencei. Kāds recenzents šo grāmatu nodēvēja – par lielu prieku Samersam – par "korumpētās un samaitātas literatūras zemāko punktu" ("korumpētās un korumpējošās literatūras zemākais punkts").
Samerss patika sev dekadenta tēlā. Šī poza un vēlme spēlēt kādu lomu, valkāt kaut kādu masku, bija veids, kā pasargāt sevi no pasaules.
1909. gadā viņš pievērsās katoļu ticībai, ar kuru bija ilgi flirtējis un kas bija tuvāka viņa ticībai pārdabiskajai un neredzamajai labā un ļaunā pasaulei nekā anglikāņu doktrīna. Šķiet, ka tieši šī katolicisma tumšā puse deva izšķirošo impulsu Samersa pievēršanai. Kopš tā laika viņu sauca par Alfonsu Džozefu-Mariju Montāgu Sammersu. Viņš ieņēma pagaidu skolotāja amatu Augustīna namā Volvortā (dienvidaustrumu Londonā), pēc tam kā students vairākus mēnešus apmeklēja St John's Seminary Wannersh un pabeidza teoloģijas studijas privāti St John's. Džordžs Kīrans-Hilands Godalmingā. 1910. gada 28. decembrī viņš saņēma tonzūru no Sautvārkas bīskapa. Par laimi, viņam nebija jāgriež galvas augšdaļa, kā tas bija pieņemts vecos laikos: pietika, ka no matiem ziedoja tikai vienu cirtiņu.
Tā viņš kļuva par katoļu garīdznieku, bet vēl nav iesvētīts par priesteri. Vai šī ordinācija patiešām notikusi, kā Samerss spītīgi uzstājis kopš 1913. gada, nav skaidrs līdz šai dienai. Viņa biogrāfs Džozefs Džeroms (pseidonīmi: Brokards Sevels, O. Karms) uzskata, ka Samerss, iespējams, nelikumīgi, bet no baznīcas tiesību viedokļa faktiski ticis iesvētīts par priesteri Itālijā vai Anglijā ar dažu cilvēku darbu. Britu šķelmiskais bīskaps. Nav ierakstu par ordināciju, kā arī viņa vārds nav iekļauts nevienā no katoļu priesteru sarakstiem. Lieta tāda, ka viņš nekad nav ieņēmis pagasta priekšnieka amatu.
Iespaids, ko viņš atstāja Lichfield un jo īpaši Wannersh, bieži tika raksturots kā "neveselīgs", ar to, iespējams, tika domāts ne tikai fiziskās īpašības.
bio Pēc ilga ceļojuma – galvenokārt Itālijā – viņš beidzot ieguva skolotāja vietu Herfordas vidusskolā; mācīja latīņu valodu un citus priekšmetus, piemēram, vēsturi, vēlāk arī angļu, franču valodu; turklāt viņš labi runāja vāciski. Sākumā viņš nevarēja iztikt ar naudu no publikācijām, kuras bieži tika izdotas ierobežotā tirāžā bibliofiliem, un tāpēc ilgus gadus strādāja par skolotāju. Pēc viņa bijušo studentu domām, viņš bija dīvains, bet labs skolotājs. Viņš vadīja pedagoģisko darbību dažādās skolās, galvenokārt Londonā, līdz 1926. gadam. Viens no viņa audzēkņiem mums atstāja aprakstu par šo neparasto skolas skolotāju: “Viņš vienmēr bija burvīgs un iedvesmojošs sarunu biedrs, un viņam piemita ieskats, kas dažkārt varēja sāpināt, bet vienmēr bija pamatots. Viņa drēbes bija pēc iespējas tuvākas viņa iecienītākajam restaurācijas un karalienes Annas kostīmam: viņš valkāja garu mēteli, purpursarkanās zeķes, kurpes ar sprādzēm, nesa augstu spieķi ar rokturi, un viņa mati bija nogriezti sānos īsi, bet gari. aizmugurē, tāpēc viss izskatījās pēc īsas parūkas."
Pateicoties šīm publikācijām, viņš ieguva slavu kā izcilākais Atjaunošanas laika dramaturģijas pazinējs, lai gan tika pārmests daudzās kļūdās un nekvalitatīvu tekstu ņemšanā par pamatu. Pat dramaturģijas jomā viņš uzrakstīja 2 zinātniskus rakstus ("Atjaunošanas teātris" 1934 un "Pepijas teātris" 1935) un bibliogrāfiju ("Atjaunošanas drāmas bibliogrāfija", 1935). Līdz pat šai dienai lielākā daļa šo publikāciju ir iekļautas obligātajā minimumā tiem, kas pēta šo jautājumu.
Atbilstoši savām tieksmēm Samerss pievienojās Lielbritānijas Seksuālās psiholoģijas pētījumu biedrībai. Tur 1919. gadā viņš sagatavoja ziņojumu par marķīzu de Sadu un nākamajā gadā publicēja drukātā veidā kā brošūru. Šī bija pirmā oriģinālā publikācija par de Sadu Anglijā. Samerss bija divu sabiedrību grupu sekretārs un bibliotēkas komitejas loceklis. 1921. gadā viņš atkal pameta biedrību.
Paralēli mācīšanai Samerss bija teātra producents. 1919. gadā viņš Londonā nodibināja biedrību veco drāmu prezentēšanai: Fēnikss. Līdz 1925. gadam tas uz Londonas skatuves atnesa 26 pusaizmirstas lugas un tādējādi padarīja Samersas vārdu vēl slavenu. Londonā viņš kļuva tik slavens, ka pat vakara standarta karikatūrists "Mets" (Metjū Sendfords) izveidoja ārkārtīgi smieklīgu Samersas karikatūru. Ap 1926. gadu Samerss beidzot nopelnīja pietiekami daudz naudas, lai pamestu skolotāja darbu un turpinātu strādāt kā neatkarīgs zinātnieks. Tajā pašā 1926. gadā virspusē parādījās vēl viena dīvainā priestera tumšā puse.
Civilizācijas vēstures sastādītājs K. K. Ogdens lūdza Samersu sniegt ieguldījumu virknē kultūras vēstures monogrāfiju, ko izdeva Kegans Pols Londonā un Knopfs Ņujorkā. Summers piedāvāja darbu raganu vajāšanā. Ogdens pieņēma šo piedāvājumu. Tātad 1926. gada 13. oktobrī tika izdota grāmata “Raganības un dēmonoloģijas vēsture”, kas kļuva par viņa slavenāko grāmatu – zinātnisku burvestības un dēmonoloģijas vēsturi, kas pildīta ar latīņu un grieķu citātiem. Samerss savā autobiogrāfijā raksta, ka pirmā tirāža tika izpārdota pēc 2 vai 3 dienām. Patiešām, šis apjoms izraisīja neticamu vētru. Jautājums, kas bija neparasts grāmatā par raganu vajāšanu, par kuru jau bija sarakstīti tūkstošiem sējumu? Tas nebija Samersa slīpētais, ārkārtīgi krāšņais stils, nevis viņa apbrīnojamās zināšanas par detaļām, bet gan viņa skatījums. Tajā viņš pirmo reizi publiski izklāstīja savu izpratni par burvību kā īstu noziegumu – un paziņoja, ka raganas sadedzinātas pamatoti. Būdams katoļu garīdznieks, viņš bija pārliecināts par velna un viņa elles baru realitāti. Un seno dēmonologu ziņojumos un procesuālajos aktos par raganām Sammers redzēja Dieva ienaidnieku briesmīgos darbus. 16. vai 17. gadsimtā viņa viedoklis būtu pārstāvējis citu balsi procesa aizstāvju kanonā, bet 20. gadsimtā viņa viedoklis bija, maigi izsakoties, nedaudz savdabīgs.
Viņam nebija šaubu, ka raganas patiešām pastāv, un viņš ne tikai attaisnoja vajātājus, bet pat svētīja viņu darbus, pateicoties kuriem briesmīgā raganu sekta tika salīdzinoši neitralizēta. Vasaras lasītājiem šīs tēzes bija šokējošas, bet pašam autoram dabiskas un loģiskas. Atcerēsimies, ka viņš ticēja spokiem un ļaunuma spēkam. Viņa pasaules uzskatu var saukt par pirmsapgaismību. Viņa neparastās tēzes noteikti nebija poza.
Klīst baumas, kas spītīgi tiek turētas un ar laiku atrasts relatīvs apstiprinājums: Montague Summers personīgi svinēja melno masu. Kad tas notika, nav zināms. Saskaņā ar Džeroma (Samersa biogrāfa) teikto 1913. gadā, pēc cita Samersa atsauces biogrāfijas pazinēja un autora Timotija Smita teiktā, ap 1918. gadu. Smitam izdevās iegūt vienu liecinieku, kurš ziņoja par šo masu, kurā bez viņa un Samersa piedalījās vēl viens jaunietis. Pats Samerss nekad skaļi nerunāja par šo zaimošanu. Viņa biogrāfs liek domāt, ka viņa lāsti burvībai, maģijai un arī spiritismam, ko viņš uzskatīja par slēptu aliansi ar velnu, ir izskaidrojami ar viņa paša, iespējams, pat veiksmīgiem melnās maģijas centieniem. Klīst baumas, ka šīs mesas laikā notika kaut kas, kas padarīja Samersu par dedzīgu pretinieku visai saziņai ar citas pasaules pasauli.
Burvības un dēmonoloģijas vēstures milzīgie panākumi un viņa disertācijas radītais aizrautība iedvesmoja Samersu uzrakstīt savu nākamo darbu, kas arī tika publicēts sērijā Civilizācijas vēsture ar nosaukumu Raganības ģeogrāfija. Šajā sējumā viņš atkārtoja savu viedokli par raganas būtības realitāti un aplūkoja raganu vēsturi telpiskā aspektā. Nodaļu nosaukumi izklausās šādi: "Grieķija un Roma", "Anglija", "Skotija" (šī diferencēšana ir pamatota, jo skotu tiesas daudzējādā ziņā atšķīrās no angļu tiesas un tika veiktas daudz bargāk; Skotijā tur bija daudzas saskaņas ar vajāšanām Centrāleiropā un Rietumeiropā), "Jaunanglija", "Francija", "Vācija", "Itālija", "Spānija".
Sekoja trīs citi nozīmīgi darbi par tumšām tēmām, taču tie nesasniedza pirmo divu sējumu par raganām smaguma vai stipendijas līmeni: The Vampire & His Kith an Kin (1928, The Vampire and His Origin), The Vampire in Europe ( 1929, Vampīrs Eiropā), Vilkacis (1933, Vilkacis). Pēdējie trīs sējumi vairs nebija tik populāri un tika pārdoti par izdevīgām cenām 1935. gadā, kā Samerss ar satraukumu raksta vienam no saviem izdevējiem Čārlzam Kejam Ogdenam. Vēlāk viņš sastādīja vēl divus sējumus par to pašu tēmu: Populārā raganu vēsture (1937, A Popular History of Witchcraft), Raganība un melnā maģija (1946, Witchcraft and Black Magic), un viņš smēla pamatu no iepriekšējiem darbiem, nevis aizmirstot pievienot jaunu materiālu un piešķirot grāmatām lasāmāku formu bez liekā zemsvītras piezīmju balasta, kas padara šos sējumus viegli lasāmus, neatņemot tiem zinātnisku dziļumu. Līdz 1957. gadam bija trīs burvju un melnās maģijas izdevumi. Grāmata ir labs ievads Samersa domu pasaulē un turklāt zvērīgi detalizēts un informatīvs materiāls par maģiju, burvju grāmatām un raganu darbiem.
Paralēli viņa paša rakstiem par raganām, vampīriem un maģiju viņš pamazām sāka pārņemt izdevējdarbības iepriekšminētajā žanrā. 1927. gadā viņš publicēja Ludoviko Marijas Sinistrari grāmatu De Daemonialitate. Sinistrari dzimis 1622. gadā Itālijas pilsētā Ameno un 1647. gadā iestājies franciskāņu ordenī. Viņš uzrakstīja vairākas grāmatas, no kurām vissvarīgākā par krimināltiesībām ir "Delictis et Poenis". Vienu nodaļu no tā, par kriminālo ķermeņa izturēšanos pret dēmoniem, viņš vēlāk izveidoja patstāvīgu darbu ar nosaukumu "De Daemonialitate". Šī grāmata ir viena no dīvainākajām visā demonoloģiskajā literatūrā. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka Samersu viņai piesaistīja. Grāmata sarakstīta 17. gadsimta pēdējos gados, bet nav iespiesta. Tikai 1872. gadā franču bibliofils Izidors Lizo atklāja manuskriptu no Londonas antikvāra un nopirka to. Trīs gadus vēlāk viņš to publicēja samizdatā 598 eksemplāru izdevumā, ievietojot tulkojumu franču valodā blakus oriģināltekstam latīņu valodā. Pat ja Samerss iegūtā izdevuma priekšvārdā apgalvo, ka šajā grāmatā nav nekā tāda, kas būtu pretrunā baznīcas svētās mātes mācībām, tomēr "De Daemonialitate" satur dažas tēzes, kas nepārprotami ir pakļautas katoļu cenzūrai. .
Šajā grāmatā ir izklāstīta tēze, ka inkubi un succubi, tas ir, tie vīriešu un sieviešu dēmoni, ar kuriem šķietami klejo raganas, nav dēmoni, bet gan dzīvniekiem līdzīgas radības ar dvēseli, kas spēj glābt. Samerss garā priekšvārdā paskaidro, ka tā nav pieņemtā izpratne par inkubiem un succubi, par kuru esamību viņš nešaubās. Tajā pašā laikā arī viņam Sinistraris viedoklis nešķiet tik negodīgs.
Šī zinātniskā darba nedaudz (ļoti nedaudz!) jutīgais temats noveda pie tā, ka 1934. gadā grāmata kopā ar "Madelēnas Bāventas atzīšanās" ("Madelēnas Bāventes atzīšanās") runā par apkaimes iedzīvotāju apsēstību. klosteris 1652. gadā), ko arī izdeva Samers 1933. gadā, tika aizliegts saskaņā ar 1857. gada Neķītro publikāciju likumu. Atlikušie eksemplāri tika iznīcināti, kas ir iemesls abu sējumu lielajam retumam un augstajām izmaksām mūsdienās.
1928. gadā Samersa izdevniecībā Cayme Press publicēja darbu par nodevīgo raganu mednieku Metjū Hopkinsu. Pielikumā bija Hopkinsa paša plānās mazās grāmatas “Raganu atklāšana” pilns teksts.
Tajā pašā gadā Samersa tulkotā slavenākā no visām raganu rokasgrāmatām Raganu āmurs (Malleus Maleficarum) bibliofilā veidā tika izdota apgādā Rodkers Londonā. Tirāža bija 1275 eksemplāri. Samerss savā autobiogrāfijā raksta, ka visas kopijas tika pārdotas dažu nedēļu laikā. Saskaņā ar Džeroma (vasaras biogrāfa) teikto, 1932. gadā vairāki simti eksemplāru joprojām nebija pārdoti. Tas pierāda, ka nevar bez ierunām un akli ticēt visiem Samersas norādījumiem autobiogrāfijā.
Straujā secībā līdz ar jau pieminētajiem iznāca arī citi demonoloģiskās literatūras klasiķi. Katram no tiem Samerss sniedza smagu priekšvārdu un detalizētas piezīmes: Anrī Bogē "Raganu eksāmens" (Discours des Sorciers) (1929), Nikolasa Remī (1930) "Demonolatry" (Daemonolatreia), "Discoverie ot Witchcraft Reginald". Scot" (1930) un pēc Samersa "Pandaemonium" nāves Ričards Bovē. Iespaidīgs saraksts, kas atkal aptver tikai nelielu daļu no enerģisko Vasaru literārās un izdevējdarbības!
Neilgi pēc Raganu āmura izdošanas 1929. gadā Samerss no Londonas pārcēlās uz Oksfordu. Savā mājā Broad Street 43 viņš iekārtoja lūgšanu zāli. Tomēr viņš bieži tika redzēts lasām Misi vienā no Oksfordas katoļu baznīcām. Šeit viņa dzīve bija mierīgāka nekā Londonā. Viņš bieži noslēdzās savā mājā. Reizēm viņu varēja redzēt melnā apmetnī un ar kuplu breviāru padusē, ejam pa ielas notekcauruli (nevis ietvi! - psihologiem interesants aspekts) uz misi Blekfriarsā, Dominikāņu klostera baznīcā.
Pa to laiku viņš iecēla Hektoru Stjuartu-Forbsu par savu sekretāru. Viņam ar viņu bija dziļa draudzība. Stjuartam-Forbesam vajadzētu būt tam, kurš, pēc Samersa domām, mantos viņa laimi. Par sekretāru un viņa saimnieku Oksfordā sāka izplatīties mežonīgas baumas: ļaudis čukstēja, ka vai nu Samerss sabiedrībā parādās ar sekretāri, vai Samerss ar suni (Samers bija liels suņu mīļotājs. Savu suni viņš nosauca slavenā renesanses zinātnieka Kornēlija Agripas vārdā. ) vai sekretāre ar suni, bet nekad visas trīs kopā. Kurš pārvēršas par ko?
Cita leģenda vēsta: reiz viņi nolēma pakļaut Samersu Dieva sodīšanai caur svēto ūdeni. Galu galā viņi saka, ka, ja velna pielūdzēju aplej ar svētu ūdeni, viņš pacelsies gaisā un griezīsies viesulī. Samerss ar kādu ieganstu tika ievilināts viena studenta istabā, un, kad viņš, neko nenojaušot, ienāca istabā, viens jezuīts viņu aplēja ar svētu ūdeni. Samerss vēsi pasmaidīja un teica: "Tēvs Tāds un tas, ja tu mani nokaisītu uz iesvētītās zemes, es dabiski uzlidotu debesīs kā viesulis." Ir daudz līdzīgu stāstu no Oksfordas laikiem.
1931. gadā Samersa publicēja agrāko un veiksmīgāko spoku stāstu antoloģiju The Supernatural Omnibus ar apakšvirsrakstu: Kas kalpo kā stāstu krājums par fenomeniem, raganām, vilkačiem, melno maģiju, nekromantiju, sātanismu, zīlēšanu, raganām, vilkačiem, sātanu, Nekromantija, sātanisms, zīlēšana, burvība, goēzija, Voodoo, īpašums, okultais liktenis un liktenis" Viktora Gollanc izdevniecībā (Londona). No visiem viņa darbiem šis, iespējams, ir visplašāk izplatītais. Pirmais no tiem sasniedza 10 000 eksemplāru, un jau 1935. gadā pat 1000 eksemplāru tirāžā tas tika atkārtoti drukāts. Kopš pirmā izdevuma ir bijuši neskaitāmi atkārtoti izdevumi. Šī grāmata joprojām ir pārdošanā šodien. Kaislīgais dēmonologs Sammers grāmatu sadala divās daļās: § 1: Spoks un šausmas; §2: Velna kults, burvestības un ļaunuma doktrīna. Katra no šīm rindkopām savukārt ir sadalīta sadaļās ar nosaukumiem: "Draudzeni apmeklējumi"; "Otrpus kapam"; "Mirušo atgriešanās"; "Dvēsele attīrošā ugunī"; "Melnā maģija"; Vilkacis, burvestība, vampīrs. Autoru vidū ir tādi klasiķi kā Viljams Vilkijs Kolinss, Šeridans Le Fanu, Amēlija Edvardsa vai Brems Stokers, bet arī tad vēl visai nezināmi vārdi: Rodžers Paters (Sumers antoloģijā iekļāvis uzreiz trīs savus stāstus). Patera grāmata Mistiskās balsis, no kuras ņemti stāsti, kurus atvainošanās virzienā var salīdzināt ar Roberta Hjū Bensona stāstiem, jau toreiz bija diezgan reta. Šie pamatīgi katoliskie spoku stāsti ļoti patika priesterim Samersam. Šodien tos var ieteikt tikai tiem žanra cienītājiem, kuri tajā meklē kaut ko maigu un reizē dīvainu. Antoloģija Supernatural Omnibus satur 38 stāstus un aptver 622 lappuses — tā nav lielākā fantāzijas literatūras antoloģija, kas jebkad iespiesta, taču noteikti viena no nozīmīgākajām. Laika posms sniedzas no 19. gadsimta otrās puses autoriem līdz Samersa laikabiedriem. Smaguma centrs noteikti novirzās uz laikrakstu publikācijām no 1850. līdz 1900. gadam, kas piešķir antoloģijai papildu šarmu. 1930. gada 9. augusta vēstulē Lūisam Vilkinsonam Samerss rakstīja: “Mums ir detektīvu antoloģijas un antoloģijas par visdažādākajām tēmām, taču nav viena liela spoku stāstu antoloģija. Vai mums nevajadzētu izdot labu spoku stāstu krājumu no pēdējiem simts gadiem? Nevis veci, nemitīgi atkārtojoši stāsti, bet veci labi stāsti no žurnāliem, kas jau sen nogrimuši aizmirstībā! Visu laiku esmu savācis ap 60 vai 70 šādu publikāciju. Vajadzēja tikai tos pārdrukāt vienā sējumā un sniegt nelielu piezīmi par to izcelsmi ... un arī grāmatas ievadā ar īsu ievadu. Kas gan nav lieliska Ziemassvētku dāvana? No 1850. līdz 1900. gadam žurnālos ir aprakti neskaitāmi labi stāsti. Es jautāju sev, vai Gollancs labi pārdomās šo projektu. Gollancs par to padomāja un acīmredzot nonāca pie pozitīva rezultāta – par lielu prieku visiem spoku stāstu cienītājiem. Īsais ievads, starp citu, ir 29 blīvi iepakotas lappuses un ir viens no labākajiem tekstiem, kas jebkad rakstīts par spoku stāstiem. Samers šajā ievadā pauž viedokli, ka, lai uzrakstītu labu spoku stāstu, ir jātic gariem. Viņš uzsver, ka pats tic spokiem. Līdz ar to viņam literārie un "īstie" spoki nav atdalāmi viens no otra, tāpēc savā ievadā viņš sīki pakavējas arī pie agrīnās, antīkās literatūras par spokiem. Samers savā darbā īpašu uzmanību pievērš klasiskajai antīkajai literatūrai, viduslaiku un īpaši renesanses literatūrai, analizējot, piemēram, Lavatera darbus "De spectris" vai Le Loyers "IIII Livres des Spectres", kas bija tuvāki viņa demonoloģiski trenētajam garam. nekā daiļliteratūra. Tomēr tas sniedz labu ieskatu par spoku stāsta attīstību, sākot ar Volpola Otranto pili. Un lieki piebilst, ka viņš ir arī īsts klasisko un mūsdienu spoku stāstu pazinējs. Viņa iecienītākie šajā jomā ir kopā ar Džeimsu un Vernonu Lī Le Fanu, Robertu Hjū Bensonu un Aldžernonu Blekvudu.
Pēc tam viņš ilgi citē, piekrītot M. R. Džeimsam un viņa norādījumiem par spoku stāstu rakstīšanu, ko pēdējais izklāstījis savā pielikumā Kolinsa spokam un brīnumiem (VH Collins) (Londona, 1924). gads). Te viņš vēlreiz uzsver, ka pats tic spokiem, citādi nekad nebūtu riskējis sastādīt Supernatural Omnibus un uzrakstīt ievadrakstu.
1932. gadā Ņujorkas izdevniecība Doubleday, Doran & Company izdeva The Supernatural Omnibus amerikāņu izdevumu. Šis ir daudz retāks izdevums, kas nav identisks angļu valodā. Astoņi stāsti tika noņemti un seši citi tika pievienoti. Tomēr Samerss par šo darbu no Gollancas saņēma 150 sterliņu mārciņas. No šīs summas, lai neteiktu, ka maza, Samersam bija jāmaksā autoratlīdzība visiem autortiesību īpašniekiem.
Samersam spoku stāstu valdzinājums acīmredzot nebija ārpus realitātes, bet gan saskaņā ar viņa paša pasaules attēlu.
Otrā antoloģija, ko izdeva Summers, saucās Viktorijas spoku stāsti, un to 1933. gadā publicēja Fortune Press Londonā. Otro izdevumu ar 4000 eksemplāriem 1936. gadā izdeva Londonas Simpkin Marshall ar nemainīgu saturu, un tas bija visizplatītākais no abiem izdevumiem. Antoloģijā ir apvienoti 14 stāsti uz 335 lappusēm no tādiem autoriem kā Le Fanu, Katrīna Krova, Frederiks Džordžs Lorings vai Toms Huds, un tā sniedz ļoti krāsainu Viktorijas laikmeta priekšstatu. Pirmkārt, Samerss atgādina, ka šis periods, tas ir, karalienes Viktorijas valdīšanas laiks, galu galā aptver 63 gadus - no 1837. līdz 1901. gadam: lielu sociālo satricinājumu un tehnoloģisko jauninājumu laiks. Tāpēc Samerss nevēlas runāt par vienu laikmetu, bet sadala to trīs intervālos: no 1837. gada līdz karalienes vīra nāvei 1861. gadā, sēru gadi līdz aptuveni 80. gadu sākumam un visbeidzot laiks līdz plkst. karalienes nāve 1901. Samerss vispirms pēta vispārīgos literāros un mākslas strāvojumus kopumā, pēc tam pievēršas spoku stāstiem un īpaši izceļ tos stāstus un tos autorus, kas ievietoti antoloģijās - atšķirībā no viņa ievada "Supernatural Omnibus", kur viņš šūpojas, kur un tālāk. . Samersai kārtējo reizi izdevās sniegt visdīvaināko informāciju par autoriem, piemēram, Katrīnas Krovas beigas psihiskā ārprāta stāvoklī, kā arī viņas laikabiedri Emmu Robinsoni. Samerss vēlreiz pauž savu domu: spoku stāstu rakstītājam ir jātic pārdabiskajam, jo "man šķiet, ja ne autors, ne lasītājs neticēs gariem un neredzamajai pasaulei, spoku stāsts neviļus paliks mākslīgs, tukšs un virspusējs."
Visbeidzot, Samerss 1936. gada novembrī publicēja savu pēdējo antoloģiju ar nosaukumu The Grimoire un citi pārdabiski stāsti, ko izdeva Fortune Press (Londona). Un šim fantastisko stāstu krājumam, kura izcelsme galvenokārt ir 19. gadsimts — šeit atkal ir trīs stāsti par Le Fanu, ko Samerss tik ļoti novērtēja —, ievada 30 lappušu garš faktiem bagāts priekšvārds. Tajā Samersa analizē atsevišķus stāstus un vēlreiz sniedz daudzas interesantas informatīvas detaļas. Turklāt rodas iespaids, ka Polidori antoloģijas Vampīrs pirmo stāstu viņš iekļāvis tikai tādēļ, lai izmantotu iespēju detalizēti ziņot par Bairona, Šellijas, Mērijas Gudvinas un Polidori neaizmirstamo tikšanos, kas tik spēcīgi ietekmēja literatūras vēsturi. . Tomēr šī antoloģija ir ievērojama arī cita iemesla dēļ: tajā ir abi fantastiski stāsti, ko jebkad ir sarakstījis Samerss. Tie ir "The Grimoire" (Grimoire) un "The Man on the Stairs" (The Man on the Stairs). Grimoire, ievērojams stāsts par draudīgu grāmatu, ir viens no labākajiem stāstiem šajā fantāzijas apakšžanrā. Sammers bez pūlēm ielēja viņā savu lielisko dēmonoloģisko mācīšanos. "Cilvēks uz kāpnēm" antoloģijā ir atzīmēts kā anonīms, taču nav šaubu, ka šo stāstu - vislabākajā nozīmē klasisku spoku stāstu - sarakstījis Samerss. Starp citu, tas pat zināmā mērā balstās uz faktu no autora dzīves, kas aprakstīts autobiogrāfijā "The Galanty Show" (pēc autora nāves 1980. gadā publicēja Sesils Vulfs, Londona). Grimuāras priekšvārdā viņš raksta: “Pēc vairāku draugu lūguma, kuriem pēdējos gados esmu lasījis vai pārstāstījis abus stāstus, es šeit iekļauju vienu no saviem stāstiem “Grimoire”, kā arī “Cilvēks uz kāpnēm”. kuras autors dod priekšroku palikt anonīmam. Pirmo reizi publicējot šos divus stāstus, es izpildu solījumu, ko devu Stjuartam Māršam Elisam, senam draugam, kura vairs nav mūsu vidū. Diez vai kāds cits vairāk zināja par spoku stāstiem un novērtēja tos vairāk nekā viņš."
1934. gadā Samerss pameta Oksfordu un vispirms pārcēlās uz Vikema māju Elresfordā, Hempšīrā un pēc 3 vai 4 gadiem uz Hovu. Jo īpaši Elresfordā un Hovā viņš veltīja sevi savai trešajai lielajai interešu jomai, gotiskajam romānam.
Jau 1924. gadā viņš uzrakstīja 45 lappušu garu priekšvārdu Otranto pils atkārtotajam izdevumam kopā ar Horace Walpole lugu Noslēpumainā māte, ko organizēja konstebls Londonā. Samers Volpola "briesmīgo romānu" cildināja pompozā manierē, ko ir grūti iedomāties, ņemot vērā šo neveiklo opusu, un ar to izsauca vairāku kritiķu sašutumu. Tā sers Edmunds Goss, starp citu, labs Samersa draugs un viena no svarīgākajām personām Fīniksas teātra projekta atbalstīšanā, rakstīja par šo ainu "Otranto pilī", kur portrets nokrīt no sienas un staigā apkārt. stāvs: "Manuprāt, tas ir stulbs un absurds incidents. Misters Samerss, iespējams, publicēšanas entuziasma vadīts, skaidro, ka ikvienam, kurš protestē pret šo ainu, "ir unikāls iztēles un fantāzijas trūkums". Es noliecu galvu: es vienmēr baidījos, ka man trūkst iztēles un fantāzijas spēka, un tagad es to stingri zinu.
Samerss neļāva sev atņemt entuziasmu, dažkārt šaubīgu, un 1927. gadā izdeva "Pretīgos noslēpumus" - "Šausmīgos noslēpumus" (Groses romāna "Ģēnijs" tulkojums 2 sējumos), ko sakārtoja un apstrādāja P. Villa, un tajā pašā gadā Pītera Teutholda Necromancer, ko tulkojis Lorenss Flamenbergs. Abus darbus Londonā publicēja Roberts Holdens un Co. Tiem bija jābūt pirmajiem 7 gotisko romānu sērijā ar nosaukumu Džeina Ostina savā romānā Northanger Abbey. Bet diemžēl tālāk par diviem augstāk minētajiem darbiem lietas netika.
Tomēr 1928. gadā tika izdots viens atkārtots izdevums no tolaik ļoti populārās rakstnieces Šarlotes Deikras gotiskā romāna “Zofloja jeb maurs” (“Zofloja jeb maurs”). Romāna pirmais izdevums trīs sējumos tika izdots Londonā 1806. gadā. 23 lappušu garajā priekšvārdā Samersa apraksta ne tikai Šarlotes Dekres dzīvi un daiļradi, bet arī sīki pakavējas pie viņas elkiem Lūisa un Redklifa, par kuriem raksta daudz vairāk nekā par publicēto rakstnieci. Šie "saistītās informācijas" ziņojumi padara Samersa priekšvārdus tieši analizētajiem rakstniekiem par īstu dīvainas informācijas raktuvi.
1938. gadā tika publicēts "The Gothic Quest" — 443 lappušu liels darbs, kas 950 eksemplāros tika numurēts izdevniecībā Fortune Press (Londona). Jau 8 gadus iepriekš Samerss bija izveidojis šīs fundamentālās grāmatas plānu un lūdzis draugu ieinteresēt Gollanc izdevniecību par ideju, kas, acīmredzot, toreiz neizdevās. Nākamajā grāmatā ar nosaukumu The Gothic Achieveve Summers plānoja analizēt Annas Redklifas, Šarlotes Deiras, Mērijas V. Šellijas, Maturina un citu darbus. Diemžēl līdz Samersa nāvei šī grāmata nebija pilnībā pabeigta. Nav zināms, kas kļuva ar manuskriptu.
1936. gadā Samersa publicēja Elizabetes laikmeta dzejnieka un Šekspīra laikabiedra Ričarda Bārnfīlda dzejoļus. Dzejoļi, kas izdoti 500 numurētu eksemplāru tirāžā un 20 gadus vēlāk nav pilnībā izpārdoti, interesē tikai literatūrkritiķus, taču ievērības cienīga ir ievaddaļa, jo tas ir ne tikai zinātnisks darbs par marķīzu de Sadu, bet arī viņa vienīgā mīlestības analīze un jo īpaši tās homoerotiskās šķirnes. Bārnfīlda dzeja uzbur biedriskumu un tieksmi uz vīriešu draudzību, bieži vien ar spēcīgu homoerotisku nokrāsu, ko Samersa izceļ maigos vārdos. Viņš savu dzeju pielīdzina grieķu un romiešu autoru darbiem, pat salīdzina to ar Mikelandželo dzejoļiem, slavē tās maigumu un saldumu, liekot domāt, ka Vornfīlda savos darbos apdziedātais Ganimēds bijis reāls cilvēks. Tomēr zināms, ka pats Sammerss jebkad būtu stājies tuvākās attiecībās.
1939. gadā Samerss, iespējams, personīgi uzrakstīja drāmu ar nosaukumu "Viljams Henrijs". Tā bija par izrādi par Šekspīra plaģiātu Semjuelu Viljamu Henriju Īriju. Ir zināms, ka viņš pabeidza manuskriptu, taču tā atrašanās vieta nav zināma.
Pēc kara uzliesmojuma Samerss pameta Oksfordu kopā ar savu sekretāru un draugu Hektoru Stjuartu-Forbsu. Pēc nelielas klaiņošanas viņi apmetās Ričmondā. Samersas veselība sāka sabojāties. Veselības pasliktināšanās un kara satricinājumi izraisīja smagu literārās darbības ierobežojumu. Un tomēr viņš atkal paņēma vienu spēcīgu lietu.
1940. gadā sekoja A Gothic Bibliography, kas joprojām ir labākā gotiskā romāna bibliogrāfija, neskatoties uz dažām kļūdām, ko Samerss apkopoja galvenokārt no savas milzīgās bibliotēkas. Kara dēļ viņam bija aizliegts veikt pētījumus par kontinentu - galvenokārt Parīzes Nacionālajā bibliotēkā. Viņš bija pārāk sāpīgi noraizējies, ka viņa bibliogrāfija šī iemesla dēļ bija ļoti nepilnīga. Tādējādi viņš lielā mērā paļāvās uz labi zināmiem tematiskiem antikvāru katalogiem tiem darbiem, kas viņam personīgi nepiederēja vai kurus viņš nevarēja atrast Bodleian bibliotēkā. Tomēr vēlāk izrādījās, ka kādam pazīstamam Austrālijas senlietu krātuvem – un ne tikai viņam vienam – bija ieradums izjokot dīvainus jokus, savos katalogos uzskaitot grāmatas, kas nekad neeksistēja, piemēram, The Skeleton Church vai the Goblet of Gore. , 1842. gadā Tomass Pekets Persts, slavenais sensacionālu romānu autors. Līdzīgas "grāmatas" ir iekļautas arī Samersa gotiskajā bibliogrāfijā. Un tomēr šī bibliogrāfija joprojām ir labākā šausmu romānu jomā.
Kopš 1943. gada Samerss ir rakstījis daudzus īsus rakstus nedēļas žurnālam Eurybadis, kas nekad nav publicēts grāmatu veidā. Viņš publicēja maz. Apmēram no 1946. gada viņa vārds kļuva kluss. Veselība turpināja pasliktināties.
Pēdējos gados viņš sevi dēvēja par literatūras doktoru. Nav zināms, vai viņš patiešām ieguva goda doktora grādu – kā to ieteica Džozefs Džeroms no kādas Portugāles vai Amerikas universitātes – vai patvaļīgi piesavinājās šo titulu sev. Viņš tik un tā bija to pelnījis! Viņš pat tika uzaicināts uz Amerikas universitāti profesora amatam, taču veselības un vecuma dēļ viņš nevarēja pieņemt piedāvājumu.
1948. gada sākumā Samerss sāka rakstīt autobiogrāfiju ar nosaukumu The Galanty Show, ko pasūtīja Rider & Co. Dažas nedēļas pirms savas nāves viņš pabeidza pirmo daļu, kas bija pabeigta, kā paredzēts, galvenokārt runājot par Samersa aizraušanos ar teātri, tikai dažas nelielas nodaļas par burvībām un spokiem. Bija sekots otrais sējums, kas acīmredzot nekad nav sācies.
13. augustā savā birojā nomira Montags Samerss. Papildus Hektoram Stjuartam-Forbsam bērēs piedalījās tikai četri cilvēki.
Stjuarts-Forbess ar testamentu tika iecelts par Samersa vienīgo mantinieku. Bet viņš arī bija slims. Viņš Sotheby's pārdeva dažas Samersa grāmatas. Izsole notika 1949. gada 24. oktobrī. Samersas iecienītais Rotaļlietu teātris arī nokļuva zem āmura ar numuru 121. Izsoles katalogs ļauj ieskatīties Samersa interesantajā un bagātīgajā bibliotēkā, lai gan daudzi numuri tika piedāvāti pa partijām un tāpēc atsevišķi nav uzskaitīti. Otrā izsole notika pēc Stjuarta-Forbes priekšlaicīgas nāves, kurš savu draugu pārdzīvoja par nepilniem 2 gadiem. Taču Samersa literārais mantojums netika pārdots nevienā izsolē. Kas tad notika ar viņa roku rakstītajiem darbiem, ar viņa fragmentiem?
Viņa autobiogrāfija nokļuva Rider & Co, taču viņi neuzdrošinājās to publicēt tur. Tas iznāca tikai 1980. gadā Vulfā Londonā, pēc tam, kad Brokārs Sevels, lielisks Samersa pazinējs un biogrāfs, to atklāja no nelaiķa Stjuarta-Forbes juristiem. Un ap šo biogrāfiju vijas neliels spoku stāsts.
Sevels nodeva manuskriptu tolaik nezināmajai rakstniecei Murielai Spārkai, kuru ļoti interesēja Samersa un kura vēlējās to izlasīt pirms publicēšanas. Viņa to lasīja naktī gultā un nolika manuskriptu sev blakus uz naktsgaldiņa. Naktī viņa pamodās un pēkšņi sajuta sveša vīrieša klātbūtni ar nepārprotami labiem nodomiem. Vīrietis stāvēja blakus galdam, noliecies pār manuskriptu. Nav šaubu – tas bija Montague Summers gars!
Pārējais literārais mantojums - starp tiem, acīmredzot, otra luga ar nosaukumu "Edvards II", vismaz daļēji pabeigta M. Dž. Lūisa biogrāfija, vairāki darbi, kuru izdošanas darbu Samerss jau bija paveicis apjomīgu darbu, un jau pieminētā "Gotika". Sasniegums" - paliek pazudis. Stjuarts-Forbs nevarēja izturēt dzīvošanu lielā mājā Ričmondā, apgalvojot, ka tajā valda spoki, un pārcēlās uz mazāku dzīvokli, paņemot visus Samersa dokumentus.
Viņš nevarēja tikt pie Samersa mantojuma un naudas, jo testamentā iezagās juridiska kļūda, un, tā kā Stjuartam-Forbsam nebija savu ienākumu, īres parādi uzkrājās ļoti ātri. Viņam palika tikai pēcnāves literārie papīri. Klīst baumas, ka saimniece piespiedusi viņu iemaksāt depozītu un, izmantojot šo traģēdiju, sakārtojusi visus Samersa manuskriptus un pārdevusi tos nezināmam antikvāram.
Montagu Summers kaps ir garš kapakmens. Tas tika svinīgi atklāts tikai 1988. gada 26. novembrī Ričmondas kapsētā Samersa un viņa drauga Hektora Stjuarta-Forbes vārdā. Kā uzraksts tajā izgrebts teikums, ar kādu Samerss, aktivizēdams savu savdabīgi augsto balsi, uzrunājis daudzus paziņas, kad gadījies viņus satikt: "Pastāsti man kaut ko dīvainu."
("Pastāsti man dīvainas lietas").
Montagu Samerss bija viena no ekscentriskākās Londonas ekscentriskākās figūras 20. gadsimta pirmajā pusē. Daži cilvēki viņu uzskatīja par tumšu un rāpojošu, taču visi, kas viņu pazina tuvāk, raksturoja Samersu kā vīrieti ar humoru, asprātību un draudzīgu cilvēku ar biedriskuma sajūtu. Likās, ka visu mūžu viņš nēsā ārpasaules masku, kas drīz vien kļuva par viņa otro dabu: okulto zinātņu eksperta, mīklaina garīdznieka, tumšu zināšanu piesātināta mistiska zinātnieka maska. Eilīna Gareta, Ņujorkas Parapsiholoģijas biedrības prezidente un Starptautiskā parapsiholoģijas žurnāla izdevēja, vairākos gadījumos tikās ar Samersu ballītēs. Viņai radās iespaids, ka "viņš ir mākslinieks, kurš cenšas spēlēt dīvainu un tumšu lomu". Viņa to salīdzināja ar "cilvēku, kurš mēģina uzvilkt melno ļaunuma halātu - bet halāts nav pietiekami liels un ir atvērts priekšā". Vai ir kāds asāks vārds, lai raksturotu Montagu Summersu?